Miniatūra III: Izglābšanās

Milisekundes ilgi zibšņi viens pēc otra bombardēja Laura prātu, griežot cauri apziņai dzīves spilgtāko momentu izlasi ar ātrumu 6400 kadri sekundē. Tā kā Laurēnam, kā viņu sauca teķa koju čomi, momentu pārāk daudz nebija (kaut daži, nenoliedzami, spilgti – kā pirmais aizvaidzis pamatskolas psiholoģes kabinetā un pirmais dibenstūķis no sporta skolotāja – iemesls, kāpēc viņš atradās psiholoģes kabinetā), jauneklis nu bija spiests skatīties arī atkārtojumu.

Bembis ar 160 km/h, plikmugurainajām riepām pat pārāk skaļi nekaucot, nolemti slīdēja pretī savam un Laurēna galam, uz slapjās šosejas griežoties arī ap savu asi.

Stroboskopiskie zibšņi turpināja spīdzināt trīs promiļu reibumā esošo Laurēnu viņa pēdējās dzīves sekundes. Viņš bija pārāk lielā pālī, lai pat tikai mēģinātu savākt slīdošo bembi. Starp pagātnes kadriem, bembim turpinot griezties, nu iespraucās arī attēli no vistuvākās nākotnes – pretī braucošā VW Sharan. Neparasti. Tam motora pārsegs bija noklāts ar baltiem pleķiem. Karuselis turpinājās vēl īsu brīdi – sporta učiks, psiholoģe, šarāns ar pleķiem, sporta učiks, pirmais kautiņš, tēva nāve, atsūķis, šarāns ar pleķiem.

Tas bija divarpus sekundes pirms sadursmes, kad Laurēna pāļa sašķiebtais skats beidzot deva smadzenēm atrisinājumu uz balto pleķu mistēriju. Tās bija uzlīmes. Mazs ķipars ar saulesbrillēm, zem tā uzraksts „Baby on board”.

„Ui, tad jau čista nedrīkst!” Laurēns acumirklī iztaisnojās, zibenīgi lietpratīgi savāca mašīnu, iedriftoja atpakaļ labajā joslā un jau pēc pāris mirkļiem turpināja kustību ar 95 km/h, organiski iekļaujoties plūsmā ar steidzīgākiem pensionāriem un nesteidzīgiem pilsētniekiem. Neticami, reibums acumirklī bija pārgājis. Sānu spogulī viņš redzēja attālināmies ģimenes šarānu. Arī aizmugurējais stikls bija noklāts ar uzlīmēm.

„Nez, šitās „Baby on board” vispār jebkad ir nostrādājušas?” pīpējot, muguru atspiedis pret ugunsdzēsēju mašīnu, prātoja Māris.

„Говно вопрос, Māri. Protams, ka nav,” dūmu izpūta Valērijs, vērojot šarāna aizmugurējo stiklu, kurš nebija izbiris pavisam tikai tāpēc, ka to kopā saturēja vairākas uzlīmes.

„Nez, ko viņi domā pēdējās dzīves sekundes?”

„Nez. Pohuj.”

Ir kritiski nepieciešams domāt kritiski

Kad man bija aptuveni pieci gadi, māte nolēma mani indoktrinēt reliģijā ar stāstiem par Jēzu, mūsu pestītāju. Vislabāk man patika divas epizodes: staigāšana pa ūdens virsmu un banketa uzsaukšana pieciem tūkstošiem. Tikai vēlāk es uzzināju, ka pa ūdens virsmu spēj skriet arī kāda ķirzaka, bet piecu tūkstošu ēdināšana ar divām zivīm un pieciem maizes klaipiem ir normāla prakse Ziemeļkorejā. Taču brīdī, kad māte izstāstīja, ka romieši piesita Jēzu krustā, es sapratu, ka tas nav nekāds Dievs, jo, ja es būtu visuvarens, es to krustu būtu iebāzis Jūdam tik dziļi, ka skabargas ierautu pat mēlē. Ja tā padomā, diezgan dīvaini, ka viņa 12 grūpijas bija tikai vīrieši – tas liek uzdot jautājumus.

Es to stāstu, jo vēlējos ilustrēt to, ka jau tik agrā vecumā spēju kritiski domāt un atšķirt pasakas no īstenības, kamēr lielākā daļa, pat būdami pieauguši, apzināti izvēlas sevi muļķot. Un tā, manuprāt, ir cilvēces galvenā problēma. Saprotu, ka ticība tam, ka cilvēks ir kas vairāk par ēst un meņģēties gribošu miesas gabalu, var sniegt psiholoģisku ielāpu dzīves ciešanām un faktam, ka nāve ir cilvēka beigas.

Ticība pārdabiskajam nav nekas vairāk kā maldīgs uzskats, ka eksistē kāda metadimensija, kurā mēs esam labāki par karaļiem un notiek absolūts taisnīgums pret visiem – nabagie kļūst bagāti un bagātie kļūst nabagi. Protams, nekas no tā nenotiek, nabagie nomirst nabagi, bagātie nomirst bagāti, un tās ir beigas. Viss. Basta.

Un šī ticība absolūtā taisnīguma dimensijai ir tas, kas attur miljoniem cilvēku no proaktīvas rīcības labuma vairošanai gan sev, gan citiem. Sak’, ko nu man iet palīdzēt grūtībās nonākušajiem, gan jau Dieviņš visu sakārtos un atsūtīs palīdzību, ko man cīnīties ar korumpētiem indivīdiem, gan jau pēc nāves velns viņiem sāpīgi padurstīs dibenu ar trejžuburu dakšu. Šāds latentums ir īpaši izteikts vecākiem cilvēkiem, kuri pat vairs necenšas šķirot informāciju, ko uzņem caur ekrānu vai drukāto presi. Ārsti tev nestāsta, ka glaukomu var izārstēt, ja acī ieberzē čuras? OK. Putins jau patiesībā nav tik slikts, jo, tāpat kā parastā tauta, no rīta ēd auzu tumi? OK. Soross grib kontrolēt mūsu populāciju, izkaisot gaisā ķimikālijas, kuras vardes padara homoseksuālas? OK!

Runājot par Sorosu, ir vēl viens ļoti spilgts piemērs ticībai māņiem – Aivars Lembergs. Vecais zēns ir spītīgi ieņēmis galvā, ka Džordžs Soross, viens no pasaules ietekmīgākajiem miljardieriem, par savas dzīves mērķi ir izvēlējies čakarēt dzīvi senilam 40 tūkstošu iedzīvotāju pilsētas mēram. Katru reizi, kad izdzirdu par “Sorosa šakāļiem”, nevaru apvaldīt smieklus un iztēlojos, kā Soross, uzzinot par kādu Ventspils projektu, piemēram, izremontētas ielas atklāšanu, instruē veselu busiņu algotņu tur ierasties, izmētāt izsmēķus un sačakarēt ietves bruģi. Diemžēl arī mana vecmāmiņa dzīvo Ventspilī un ir balsojusi par Lembergu kopš pirmsākumiem, jo, kā viņa to pamatoja, “lai arī zog, viņš dod arī pilsētai”. Tas lieliski ilustrē to “Stokholmas sindromu”, ar kuru sirgst liela daļa sabiedrības, jo tā labāk izvēlēsies zināmu nelaimi nekā nezināmu laimi.

Lai ilustrētu to postažu, pie kuras var novest ticība un kritiskās domāšanas neesamība, es ceļu gaismā faktu, ka ir cilvēki, kuri pilnā nopietnībā tic, ka zeme ir plakana! Tāpat kā daudzi citi, arī es pievienojos šai grupai galvenokārt aiz antropoloģiskas intereses, taču jāatzīst, ka, vērojot šīs grupas aktivitātes, es guvu nedaudz netīra prieka, līdzīgi kā Viktorijas laiku cilvēki gāja pašausmināties uz kropļu cirku. Ar patiesu interesi vēroju, kā cilvēki tur publicē dažādus attēlus, video un savus infantilos spriedelējumus, cenšoties rast alternatīvus izskaidrojumus tādām lietām kā paisums un bēgums, gravitācija, meteorīti, vulkāni utt.

Kādu laiku centos ar viņiem loģiski diskutēt, bet ātri padevos, jo šie daži indivīdi ir nobarikādējuši savas smadzenes pret jebkuru loģisku argumentu. Manuprāt, viņi ir zuduši, bet ne bezjēdzīgi, jo kalpo par piemēru citiem – kritiskā domāšana ir jāmāca jau skolā.

Rindu dzen

Kopš agras bērnības mani ir nomācis eksistenciāls jautājums – ko iesākt ar savu dzīvi? Tikai nepārprotiet, neesmu gejs vai botāniķis, kurš dzīves jēgu meklē, 13. reizi noskatoties “Gredzenu Pavēlnieku”. Esmu normāls džeks, man viss ir bijis – hokeja treniņi bērnībā, kautiņi ar krieviem, velāk izklaides koijotos un attiecīgās 69 naktis ar to apmeklētājām. Esmu jaucis javu ar rokām un novedis dāmu līdz skvirtam. Esmu veikojis, veipojis un nopircis skriešanas kurpes par nesamērīgu cenu. Esmu ieguvis diplomu – hujiplomu – un apprecējies. Man ir mašīna un pat bērns. Pērku sievasmātei puķes dzimšanas dienā un māku ne tikai izvārīt pelmeņus, bet pagatavot labu steiku un uztaisīt zivju zupu.

Taču dziļākais nav mainījies. Lai gan joprojām klausos Morbid Angel un ticu, ka sievas kunkstieni liecina par netēlotu orgasmu, mani nav atlaidusi bērnības sāpe – ko, pie velna, darīt ar savu dzīvi? Patiesībā tā ir tikai pletusies dziļumā. Ja bērnībā vai jaunībā tas bija vienkāršāk, pietika vienkārši atdauzīt kaimiņus, piezīmēt učenes portretam ūsas vai nocopēt beibi ar lielākajām krūtīm, tad patlaban tas ir daudz sarežģītāk. Problēma laikam ir tā, ka esmu vienīgais bērns, man vienmēr ir bijis daudz laika domāt – vecāki izšķīrās, pirms izdomāja pieviest vēl vienu brēkuli. Turklāt esmu vienmēr bez īpašas piepūles bijis pietiekami veiksmīgs. Man ir Audi A6, dzīvoklis klusajā centrā un, kā jau teicu, ģimene. Iedzert man patīk, reizēm pamētāju buceni ar čomiem (esmu 1,98 m), bērns aug un sāk izdvest artikulētas skaņas, sieva joprojām patīk, taču tas vienalga neatrisina problēmu – ko iesākt ar savu nolādēto dzīvi? Ko? Gaidīt kārtējo copi, braukt uz Kanārijām katru ziemu, lādēties par politiku, ieviest mīļāko, rakstīt romānu? Pēdējos darīt vienkārši neredzu motivāciju. Politika ir domāta lumpeņiem, mīļākā – dārgi, romāns – nekad neesmu bijis radošais tips. Esmu vienkāršs džeks, kuram patīk sports, komēdijas un nauda.

Mani viņa pārsteidza negaidot. Melnas dizaineru skrandas – apmēram kā mammai, spilgi sarkanas lūpas, milzīga rozes broša pie krūtīm. Gadi – no četrdesmit līdz septiņdesmit pieciem. Svars – 2,75 sievasmātes + vaigi.
“Vai Jūs man, lūdzu, nepalīdzētu? Jāiet uz pilsonības un migrācijas dienestu saņemt pasi. Tur viss kas jāspaida, es nezinu, un man jau nav tā telefona…”
Sākumā es noskurinājos. Biju tieši ceļā uz Vīna Studiju, lai sievas māsai nopirktu Gewürztraminer dzimšanas dienā, bet tad kaut kas babuļa balsī mani uzrunāja. Laikam atcerējos mirušo vecmāmiņu.

“Kur Jums jāiet? Ja tas nebūs ilgi…”

Tālāk mēs devāmies tumšā ejā. Tumšākā, nekā Alise iekrita ar Balto Zaķi: tur bija pakāpieni, sviedru smārds un cilvēki, kuri bezgalīgā rindā stāvēja uz kāpnēm, daži pat gulēja. Mana pavadone veikli paņēma numuriņu automātā – vispār viņa nemaz nebija tik bezpalīdzīga, – un pēc tam, atbalstījusies, pret manu plecu, iemiga.
“Sakiet, cik Jums gadu? Un kāds ir Jūsu mērķis dzīvē?”
Es palūkojos apkārt. Uzrunātājs bija apmēram mana vecuma vīrietis, kura seju klāja bieza bārda. Taču viņš nebija hipsteris, bija redzams, ka bārda ir viņa patiesā pārliecība.
“Es…”
Tālāk mēs attīstījām apmēram trīsdesmit minūšu sarunu, kuras laikā mana pavadone omulīgi iežagojās, laikpalaikam pamostoties. Diemžēl pēc laiciņa pienāca viņas rindas kārtas numurs un kundzei bija jādodas projām. Atvadoties es nezin kāpēc pakniksēju.

Nākamajā dienā jau mērķtiecīgi piebraucu pie Pilsonības un imigrācijas lietu pārvaldes. Tā bija kļūda, jo rinda no rīta nebija tik liela, visi bija miegaini, un neviens nevēlējās ar mani iesaistīties sarunās. Es devos uz Rimi – vēl viena kļūda, sasodītie pašnorēķināšanās automāti bija izskauduši jebkādas rindas un pie kasēm grīļojās tikai pāris kaķtantiņas un bomži.

Devos uz VID – tas pats. Nolādētā numuriņu sistēma nīcināja rindas un lika cilvēkiem kustēties kā skudrām, tas pats Zemesgrāmatu nodaļā. Īsts balzāms uz brūcēm bija Centrālās Stacijas pasts – tur es iegrimu stundu ilgā diskusijā ar pensionāru par Čehoslovākijas okupāciju un Prāgas pavasari.

Neilgā laikā atradu savas mīļākās rindas – protams, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, apaļīgā guru bija mani jau pašā sākumā uzvedusi uz veiksmīga ceļa, un es kā muļķa sprīdītis atgriezos dzimtenē. Cilvēki bija pārāk slinki, lai vīžotu reģistrēties internetā, stundām gulēja uz kāpnēm, lai saņemtu pases, un tur varēja atrast īstenas pērles. Tas pats pasts – zelta krātuve sarunām par vēsturi. Kā arī dažas banku filiāles, bet neminēšu kuras, jo zinu, ka tik daudzi mokās neziņā, ko iesākt ar savu dzīvi, un, ja visi mani konkurenti pārvāksies uz rindām, tad par ko mēs runāsim?

Bērni

“Tēt, drīkst es pats atvēršu?” uz mani raugās septiņgadīgais dēls. Man rokās ir brokastu pārslu paka un dēls no visas sirds grib palīdzēt. Viņa divgadīgais brālis mūs ziņkārīgi pēta.

“Protams, turi,” es pasniedzu viņam kārbu, lai gan dziļi sirdī jūtu, ka tā ir kļūda. Ir desmit vakarā, bērniem būtu jau jāguļ, taču šie niķojas un paziņo, ka grib ēst. Vakariņas viņi neēda, tika nosmādēta piedāvātā zupa, omlete, cīsiņi, salāti, pelmeņi, kotletes, kā arī sviestmaizes ar desu, sieru, gurķi vai ievārījumu. Prātā bija tikai saldumi, kurus es, kā apzinīgs vecāks viņiem liedzu. Un tagad bērni gatavi ēst pilnīgi jebko, izņemot visu iepriekš piedāvāto, un tikai to, kas šķiet garšīgs, proti, brokastu pārslas.

“PAKŠ!” un pakas saturs izbirst uz grīdas. Vecākais dēls izskatās vainīgs, taču jaunākais smejas. “Tizlais līkrocis” es uzslavēju dēlu un meklēju birsti. Būs jāsaslauka, kamēr sīkie nesabradā pārslas un neiznēsā drupačas pa visu dzīvokli. Protams, būtu pedagoģiski dot vecākajam saslaucīt sevis izveidoto šmuci pašam, taču tas aizņems laiku, izvērsīsies strīdā, pārvērtīsies par cirku, beigsies ar apvainojumu mētāšanu un asarām. Labāk pat nesākt.

Bērni pēc savas dabas ir drausmīgi netīri. Ziniet, kura ir visnetīrākā vieta automašīnā? Zem bērnu sēdeklīša. Šī trūdošo pārtikas atlikumu un zudušo lego detaļu simbiotiskā biomasa ir īstākais vīrusu un baktēriju perēklis. Nav brīnums, ka bērni tik bieži slimo. Pirmkārt, viņiem ir nederīga imūnsistēma. Otrkārt, viņi ražo netīrumus industriālos apmēros. Treškārt, saražotā draza tiek ne vien patērēta, bet arī izplatīta tālāk. Reiz, ņemot bērnu ārā no dārziņa, redzēju, kā kāds trīsgadīgs kretīns iebāza roku sev biksiņās un pačamdīja dirsu. Tad viņš apostīja smirdīgo pirkstu un priecīgs bāza to sejā pārējiem grupiņas bērniem. Man tas bija šoks, bērnu dārza auklītēm tā ir ikdiena.

Pajautājiet jebkuram viesnīcas darbiniekam. Kādus cilvēkus viņi labprāt uzņemtu savā hotelī. Geju pāri vai ģimeni ar bērniem? Izrādīsies, ka homofobija pansijas darbinieku vidū ir praktiski neeksistējoša. Īsi pēc studijām, es kopā ar paziņu īrēju kopīgu dzīvokli. Dzīvokļa izvēli ierobežoja tikai mums pieejamās finanses un īpašnieku skopums. Vēlāk, kad paziņa tika pie sievas un bērna un mēģināja pārbraukt uz citu īrējamu dzīvesvietu, dzīvokļa atrašana sagādāja krietni lielākas grūtības.

Šobrīd man ir divi bērni un es jūtos kā varonis. Ģimenes ar trim un vairāk bērniem es uzskatu par trakām. Ģimenes ar vienu bērnu es uzskatu par vārguļiem. Ģimenes bez bērniem es uzskatu par laimīgām un apskaužu. Vientuļi vecāki ir gluži kā kara veterāni, kuri pārcietuši sūrākās ciešanas un vairs nav piemēroti normālai dzīvei sabiedrībā.

Atliek vien iedomāties bērnu ballītes. Bērni ir uzņēmuši modi svinēt katru savu niecīgo dzimšanas dienu kā valsts jubileju, un ej dirst, tie sīkie ir prasīgi (izlutināti), tieši (netaktiski) un nevaldāmi (stulbi). Es labprāt dāvātu nepilngadīgajiem viesiem nevis mantiņas un gaisa balonus, bet dunkas un spērienus. “Es šito neēdīšu, man šī spēle nepatīk, man mājās ir labākas mantiņas”. “Nu tad vācies ārā un ej prom, nepateicīgais, kropli!”

Protams, es mīlu savus bērnus. Cilvēki ir ieprogrammēti uz vairošanos, un rūpes par saviem bērniem ir dabisks instinkts. Rūpes par svešiem bērniem tāds nav. Siltākās jūtas, ko cilvēks spēj just uz svešiem bērniem ir vienaldzība. Tas ir gadījumos, ja bērni uzvedas kārtīgi un netraucē. Citādi vienaldzību nomaina riebums.

Bērni ir tizli un neveikli. It īpaši paši mazākie, kuriem runas centrs un smaguma centrs atrodas vienuviet, proti, starp ausīm. Es neviļus satrūkstos, kad dzirdu dobju būkšķi savā dzīvoklī. Zināms, katrs kritiens tiek pavadīts ar asarām un gaudām, bet tikai tad, ja blakus ir liecinieki. Asaras izpaliek, ja bērns zina, ka apkārt nav žēlpilnu skatītāju. Dažkārt labāk ir nocietināt sirdi un neizrādīt žēlumu. Viegli tas nenāk.

Bērni ir izlepuši. Pie mana daudzdzīvokļu nama atrodas neliels, nožogots privātīpašums. Aiz žoga aug augļu koki, pāri žogam nokarājas zari pilni sarkaniem ķiršiem. Jūs varat iedomāties? Nogatavojušies ķirši ir pieejami uz ietves, rokas stiepiena attālumā, un nav aplasīti. Mūsdienu bērni, kuri nevīžo aplasīt svešus ķiršus ir slinki, tukli un stulbi.

Daudzi vecāki plāno savus atvaļinājumus, lai saskaņotu tos ar bērnu skolas vai bērnu dārza brīvdienām. Jo bērnus vajag pieskatīt, bet bērnus nav kur likt. Liela kļūda. Pēc atvaļinājuma, kas pavadīts kopā ar atvasēm, pienākas vēl viens atvaļinājums – vienatnē.

Šo es rakstu, lai norādītu uz acīmredzamo. Visas grūtības bērnu audzināšanā uzveļas uz cilvēkiem, kas tām nav gatavi. Lai iegūtu tiesības vadīt transportlīdzekli man nācās iegaumēt ceļu satiksmes noteikumus, apgūt automašīnas vadīšanas iemaņas, veikt veselības pārbaudi un noklausīties pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanas kursu. Tiesības audzināt bērnu tiek piešķirtas automātiski un tiek atņemtas tikai izcili kretīniskas vecāku uzvedības gadījumā. Varbūt valstij un medijiem derētu apstādināt nemitīgās gaudas par slikto demogrāfisko stāvokli, bet likt uzsvaru uz atbildīgu pieeju bērnu radīšanai un audzināšanai. Iespējams derētu uztraukties nevis par Latvijas iedzīvotāju kvantitāti pēc gadsimta vai diviem, bet gan par dzīves kvalitāti šobrīd. Un ar kvalitāti es nedomāju tikai naudu. Bērnus pasaulē laiž ļaudis, kuri nav gana pieauguši, izglītoti un finansiāli neatkarīgi. Bērna piedzimšanas pabalsts šobrīd ir 421 eiro, kas, manuprāt, ir pārāk liela summa, kura pārāk lielu skaitu cilvēku iedvesmo uz neapdomīgu lēmumu pieņemšanu. Bērna dzemdēšana nedrīkst kļūt par sociāli bezatbildīgu cilvēku peļņas avotu. Kā būtu, ja bērna pabalstu piešķirtu tikai ļaudīm ar augstāko izglītību un tikai pēc 23 gadu vecuma sasniegšanas? Ietaupīto naudu valsts varētu tērēt izglītības, veselīga dzīvesveida un kontracepcijas popularizēšanai.

Miniatūra II: Egīls

Coja labāko dziesmu izlase mūzikas centrā ar dzeltenu zvaigznīti uz skandām (uzraksts “120W Super Bass Power”) savu asti bija noķērusi jau ceturto rezi.

Pēdējo pusminūti uz skandu bija aizskatījies Jēkabs, viļājot pirkstos beni, pirms iemeta to burkā, kas virtuvītē ar dzīves sūrmes un tabakas dūmu piesūcinātajām sienām pildīja pelnu trauka funkciju. Pie galda to turēja sakaltuša kečupa pļecka.

„Vispār jau reāli tur nav 120 vatu, varbūt kādi 40, maksimums 60,” pamanījis Jēkaba uz mūzikas centru vērsto skatienu, atzina Egīls, virtuvītes saimnieks.

Egīls bija normāls čalis, negvelza sūdu, teica, ko domā. Tāpēc Jēkabs ārkārtīgi neraksturīgi sev bija piekritis turpināt blietēt iekšā dziru kopā ar nepazīstamu čali pēc tam, kad tas bija uzkūlies Jēkaba kompānijai vienā no Rīgas hipsternīcu terasēm un visi Jēkaba šmigas biedri pa vienam bija sākuši izklīst. Arī Egīla vaļsirdīgais jautājums terasē garām ejošajai studentei ar cigareti zobos, vai viņa gadījumā labāk nevēlētos nobaudīt cigāru, kurš sūcot nepaliek īsāks, tobrīd uz kādu brīdi apklusušajam Jēkabam lika iesmieties un atkal iesaistīties sarunās.

„Nu tak, tie ir ķīniešu vati. Viens īstais vats ir kādi pieci ķīniešu vati,” piekrita Jēkabs. Atkal kādu brīdi abi vīrieši klusēja. Jēkabs izsmēķēja trīs cigaretes pēc kārtas, kā censtos kaut ko aizmirst vai uz kaut ko saņemties. Gribēja ņemt ceturto, bet paciņa bija tukša.

„Nu? Tad tu iesi?” Egīls paņēma no galda piecdesmit eiro banknoti, kas tur bija stāvējusi labu daļu nakts.

„Jā, laikam jau. Drusku bail, saproti? Bet nu ziņkāre. Kura istaba?”

„Koridorā un pa kreisi.”

„Bet tev mātei točno nav pretenziju? Tu tā bieži?”

„Da nē, Jēci, viņa ir paralizēta jau 30 gadus. Atslābsti. Vienreiz dzīvē pieredze, vecais,” Egīls viegli pastūma Jēkabu ārā no virtuves un pagaidīja, līdz tas aizver aiz sevis Egīla mātes istabas durvis.

„Bļad, grūta dzīve tev, Egīl. Grūta. Katru dienu jāiet dzert ar jobnutiem hipsteriem, lai īri samaksātu. Lai mammucim smaržas nopirktu un biznesa paskatu uzriktētu. Eksperimentēt viņi gribot, bļaģ, visu pamēģināt. Bet, bļaģ, labi, ka tā,” klusu nomurmināja Egīls. “Labi, ka tā.”

Otrā istabā sāka ritmiski čīkstēt.

 

Kā risināt demogrāfijas problēmu?

Aptuveni pirms nedēļas biju aizgājis pastrādāt uz vienu populāru birojnīcu (tiem, kas nelasa “Rīgas Laiku”, – birojnīca ir vārdu “birojs” un “slimnīca” kombinācija). Sēdēju pie kafijas tasītes un savā nodabā strādāju. Kā jau ierasts, birojnīcās nāk strādāt jaunie un skaistie, tālab arī jūtos tur iederīgs. Biju uzņēmies palielu projektu, tāpēc nācās iespringt un veltīt tam tik daudz smadzeņu kapacitātes, ka dažkārt aizmirsās pat elpot.
Manu koncentrēšanos kā ar nazi pārgrieza dīvaina dunoņa, pacēlu acis pār datora ekrānu un konstatēju, ka kāda no birojnīcas apmeklētājām bija paņēmusi līdzi savu bērnu. Mazais puika sēdēja pie blakus galdiņa, blenza planšetē un izdvesa skaņas, kuras, ja tā padomā, bija adekvātas piecus gadus vecam gaļas dārzenim. Tieši tai mirklī es sapratu ko ļoti būtisku: bērni ir slikti ne tikai laika pavadīšanai jebkurā sabiedriskā vietā, bērni ir arī kaitīgi ekonomikai un valsts izaugsmei.

Cik atceros, neatkarīgi no medija diskusijas par demogrāfiju ir bijušas pilnas ar emocionālām gaudām, ka mums pārāk maz dzimstot bērnu, latvieši izmirstot un nebūšot, kam pelnīt mūsu pensiju. Lai arī jāatzīst, ka ir savs pamats uztraukumam par ekonomikas nākotnes perspektīvām, kā jau pieklājas tipiskā populismā, šie pamatotie jautājumi ir apaudzēti ar biezu slāni sausās tualetes galvenās eksportpreces.

Arī nesen aizvadītajā intelektuāļu festivālā “Lampa” kā bezpajumtnieki restorānā ielavījušies bija Otto Ozols, katoļu mācītājs, čalis no “Īsta mīlestība gaida” un sieviete, kas spējusi no sevis izspiest piecus brēkuļus. Varētu šķist, ka uzskaitītie tēli ir premisa tipiskam “ienāk bārā” jokam, bet nē, pilnā nopietnībā viņi rādīja prezentāciju ar stabiņiem, lai ilustrētu vecuma plaisu, kaut arī visus festivāla apmeklētājus patiesībā interesē tikai plaisa starp Mākslas akadēmijas pirmkursnieču ciskām.

Nesaprotu, ko tur varēja darīt katoļu priesteris, jo negulēt ar pieaugušu cilvēku ir viņa dzīves izvēle, no tā izrietošā kontribūcija tautas atražošanai ir apaļa nulle. Arī čalis no “Īsta mīlestība gaida” nepārstāv “ejam cukāties” ideoloģiju, un, ja godīgi, viņš izskatījās ļoti sasprindzis, it kā censtos no sevis neizlaist pašu nelabo. Sieviete, piecu bērnu māte, šķiet, bija vienīgā adekvātā un d*irsttiesīgā dalībniece diskusijā, taču viņa pie vārda tika salīdzinoši maz, jo visu ēteru aizņēma diskusijas vīrieši. Jāuzteic gan atziņa, ka pieci bērni ir augšējā robeža, kad vagīna vīrietim kļūst nepievilcīga, jo tā izskatās pēc burvja piedurknes. Diskusiju vadīja Otto Ozols, vismaz tāds bija mērķis, kuram traucēja viņa ego masturbēšana ar savas pieredzes varoņstāstiem. Visa diskusija aizritēja zem “vaimanudieniņ, latvieši izmirst” zīmes un principā neatšķīrās no jebkura cita šīs tēmas iztirzājuma: sekss ir grēks, bērni ir vajadzīgi, dilemma paliek neatšķetināta līdz nākamai reizei. Neviens gan neatļāvās pajautāt – vai tā nav Dieva griba, ka latvieši izmirst un Katalonija paliek Spānijas sastāvā?

Man savukārt ir atbildes uz visiem jautājumiem. Sāksim ar to, ka sabiedrībā ir izveidojies bērnu kults. Tas, ka bērni ir prieks un laime, ir melīga aksioma, kas ir ieausta sabiedrības deķī, un katrs, kas to atļausies apšaubīt, tiks sūdzēts policijā. Bērni 5% no laika ir smuki, tīri un smaidīgi, ar banti matos, 95% ir puņķi, asaras, vēmekļi, kakas un nepanesams brēkšanas troksnis. Neviena no māmiņām, ko es pazīstu, pēc pirmā bērna nav teikusi, ka varētu ieņemt otro. Neviena! Tās milzu sāpes un sajūtas, ka plīst mugura un vēders, nemaz nerunājot par intīmās zonas izpostīšanu, izspiežot no sevis kviecošu arbūzu.

Bērni ir arī pilnīgi bezjēdzīga finanšu investīcija, jo ekonomiskās tendences liecina, ka ļoti strauji ir pieaudzis cilvēku pilnīgās finansiālās neatkarības vecums. Ja agrāk bērnu varēja sūtīt darīt darbus saimniecībā, slaukt govis un ravēt rāceņus, tad šobrīd mazgadīgo darbaspēks ir veltīgi aizliegts un viņiem neatliek nekas cits, kā sekot saviem vecākiem pa pēdām, ar nesakarīgām skaņām reaģēt uz planšetē notiekošo un piņņāt pie lielveikala saldumu stenda.

Mana ideja ir elementāra, un tā sniedz vislabāko perspektīvu. Visizdevīgāk mūsu pašu vecumdienām ir nedzemdēt bērnus, bet tam norakstāmo naudu investēt automatizācijā un mehanizācijā, lai mūsu pensijas pelnītu roboti vai ekonomiskie migranti. Runājot par ekonomiskajiem migrantiem, protams, ka mums ir sava kultūras identitāte un sabiedrība nelabprāt uzņem pārstāvjus no citām kultūrām, taču kā latvieši ir noderējuši Īrijā, tā Latvijā varētu noderēt, piemēram, sīrieši. Taču, lai mazinātu apstākļus, kas noved pie nākotnes konfliktiem, visjēgpilnāk būtu uzņemt homoseksuālus pārus no valstīm, kur viņi tiek diskriminēti, un likt viņiem adoptēt bērnus no bērnunamiem, lai veicinātu viņu integrāciju.

Femme fatale

Maigurs pamodās no nepatīkama smārda. Hektors bija izlijis pelnutraukā un piesūkušies benčiki smirdēja pēc pērnā gada kaķu čurām. Kaklā neizturami kaltēja, bet galvā bija iemeties betonmaisītāja un atomreaktora kombināts. Maigurs lēnām uzslējās un mēģināja to pašu izdarīt ar pudeli, taču nenovēršamais bija noticis – Hektors bija apgāzies un tā saturs pārvērties lipīgā peļķē uz paklāja.

Maigurs lēnām virzījās uz ledusskapi. Tur vajadzēja būt aliņam. Ja Saša nebija to paņēmis līdzi. No tā lopa visu ko varējā sagaidīt. Tomēr nē. Baltā tempļa sānu kastē gozējās brūnulīša maigi apaļais gurns. Maigurs alkaini pieplaka dzīvības straumei.

Ietinkšķējās telefons. Maigurs jau gatavojās to aizmest pret sienu, bet tad atcerējās par kredītu. Signāls nebija modinātājs, – tādu Maigurs nelietoja, jo bija brīvmākslinieks, kurš neatzina režīmu, – bet atgādinājuma zvans, un to papildināja teikums “Femme Fatale. 12:00”

Maigurs nolamājās. Pēc izglītības viņš bija latviešu valodas skolotājs, taču kopš pāris gadiem bija atradis daudz ienesīgāku un vieglāku iztikas avotu – rakstīja stāstus. Proti, pornostāstus žurnālam “Kaķenīte”, kurš bija gana populārs un arī neskopojās ar honorāriem. Maigurs jau no bērnības bija rakstījis šo to – dzeju un esejas. Bet šis izrādījās daudz vienkāršāks žanrs – pietika noskatīties kādu attiecīgā stila klipu internetā un pierakstīt notiekošo. Maigurs pēc dabas bija estēts un sākumā mēģināja krāšņot savu daiļradi ar radošiem pavērsieniem un epitetiem, taču “Kaķenītes” redakcija ātri vien ieviesa skarbas korekcijas viņa centienos – nekāds jaunrades. Nekādus izsmalcinātus jaunvārdiņus dzimumorgāniem (te aizgāja bojā “saulrieta sēne” un “smilga tavā pavasara vagā”, un tamlīdzīgi ): jo rupjāk, jo labāk – skanēja redakcijas uzstādījums. Uz pēdējo Maigurs nereaģēja, “pežas” un “pimpji” bija zem viņa goda, tāpēc viņš aprobežojās ar neitrālajiem “loceklis”, “ kājstarpe”, “vāverīte” un tamlīdzīgi. Par pēdējām gan viņš varēja spriest tikai teorētiski, jo sieviešu dzimumorgānus redzējis tikai filmās – Maigurs bija pārliecināts gejs.

Taču šodien “Kaķenītei” vajadzēja pagaidīt. Bija pienācis termiņš, kad jānodod raksts prestižajam “Femme Fatale” – jaunajam žurnālam, kurš solījās būt visa gada labākais žurnāls sievietēm. Iznāks reizi ceturksnī, maksās brangu naudu, teju desmit eiro un attiecīgi arī būs honorāri. Maigurs gulēja ar Vadimu, žurnāla dizaineru, kurš viņam bija pagādājis šo haltūru. “Femme Fatale” piederēja lielam žurnālu koncernam, tā vis nebija kaut kāda “Kaķenīte”. Ja viņš tagad sāks stabili sadarboties ar šo monstru, tad – viss, radošais konveijers, laimīgā nākotne, bagātība un XO konjaks.

Maigurs apsēdās pie datora. Pulkstens rādīja desmit, raksts jānodod līdz divpadsmitiem. Kā gan viņš vakar tik neapdomīgi aizdzērās ar Sašu (ar Sašu viņš negulēja, tas bija vienkārši pudeles brālis no blakus paģika) un pavisam aizmirsa par Femme Fatale? Taču jebkurā gadījumā par vēlu sevi šaustīt. Kaut kas bija jādara. Vadims sacīja, ka jāuzraksta kaut kas par attiecībām. Vienalga kas, bet lai sievietēm patiktu. Lai būtu jutekliski un skaisti.

Maigurs uzklikšķināja uz worda ikonas. Tad izveidoja virsrakstu… “Tu esi…” Tālāk galvā ietriecās paralizējoša dūre un viņš steidzami metās pie ledusskapja dziedējošā plaukta. Diemžēl arī tā saturs nepalīdzēja. Arī vēderā bija iemeties glums kumšķis, kurš lauzās ārā. Maigurs ar mokām to apspieda un vienā rāvienā iztukšoja auksto alu. Tomēr labāk nepalika.

Viņš atvēra pēdējo “Kaķenītes” gabalu. Tas saucās “Vēstule tev.” Vēstule sastāvēja no četrdesmitgadīgas slaucējas spazmām par iedomātu seksu ar savu klasesbiedru pirtiņā. Ideju Maigurs šoreiz bija aizguvis nevis no pornofilmām, bet realitātes šovā par lauku dzīvi. Maigurs pārkopēja tekstu jaunajā failā un nosauca to par “Vēstule tev vienīgajam.” Tagad atlika tikai nedaudz padarboties pie stila. Par laimi, dūrējs krūtīs un galvā mazinājās, un prāts kļuva skaidrāks. Turklāt izrādījās, ka ledusskapī vēl ir trīs pudeļvienības brūnā maiguma. Maigurs tekstu “kad tavs loceklis ietriecās manī kā deviņvīru spēks” nomainīja ar “kad tu sagaidīji mani ar ķiršu ziediem”, kā arī “es iesūcu sevī tavu spermu kā profesionāla slaucēja” uz “es noglāstīju tavus matus kā māte”. Pie trešā alus viņš juta, ka prāts bija nedaudz apmiglojies un ar meklētāju rūpīgi izskatīja, vai tekstā nebija palicis neviens “loceklis”, “sūcu” vai tamlīdzīgi. Nē, viss rādījās korekti. Viņa sapņo par viņu tikšanos pirtiņā, romantiski un maigi. Ziedi, glāsti, bērzu slotiņas, sapņi. Uz brīdi Maigurs gandrīz apraudājās.

Viņš palūkojās pulkstenī. Bez piecpadsmit divpadsmit. Tagad tikai viss jāaizsūta redakcijām – “Kaķenītei” un prestižajai “Femme Fatale”. Galvenais nesajaukt.

***

Laikam gaidījāt tādu plot twistu, ka Maigurs sajauca materiālus un nosūtīja “Femme Fatale” porņuku un “Kaķenītei” romantisko stāstu? Nekā nebija, cehs nekad nenolaidīsies līdz tādam lētas vodeviļas līmenim. Maigurs visu aizsūtīja pareizi un no “Femme Fatale” (starp citu tur viņš parakstījās kā Marī Briāna) dabūja uzslavu par juteklisko vēstules formu. Maiguram izveidojās lieliska sadarbība ar prestižo žurnālu koncernu, un šobrīd viņš strādā pie romāna, kurā plāno ieviest gan “saulrieta sēni”, gan “smilgu tavā pavasara vagā”.

 

 

Miniatūra I: Mežonīgie austrumi

Abi vīrieši acis bija samieguši cieši, šauras kā tiklu pirmkursnieču šļurpstenes pirms koju dzīves uzsākšanas. Tūkstots jūdžu skatieni. Bet vispār tovakar saulriets bija indīgi spilgts, teju fluorescējošs.

Klusums ilga vien dažas sekundes, bet šķiet, ka bija pagājusi krietna pusstunda. Tik elektrizējoša spriedze, ka, gaiss zuzēja turpat vai sataustāmi. Pāris sānielas tālāk nočīkstēja rati, kaut kur aizklidzināja kāda krietni apkalta ķēve.

Viens no vīriem ar pirkstiem nervozi  knibinājās gar jostu. Abi turpināja viens uz otru blenzt ar caururbjošiem skatiem, it kā pretī stāvētāja tur nebūtu, it kā viņam varētu redzēt cauri.

„Šī Maxima mums diviem ir par šauru,” beidzot nopukstēja Aivars.
„Burtiski,” lauzītā latviešu mēlē piekrita tikpat apaļais indiešu izcelsmes programmētājs.

„Neēdis nav karotājs,” pie sevis domāja Aivars brīdī, kad viņa un indieša punčuki amzierīgi nostrīķējās viens gar otru. Indietim galvā skanēja Maikla Džeksona „Black and White”.

Pēc pāris mirkļu „ufff…” un „velns, hūū…” stīvēšanās abi bija paspraukušies viens otram garām, un Aivara briļļu stiklos atspulgoja zeltainais apsolītās zemes Eldorado mirdzums – koši dzeltens plakāts vēstīja, ka „Visu nedēļu pelmeņiem -30%!”.

Oligurlas

Šonedēļ Delfos, bļe, par oligarhu sarunām, nahuj.

Tiem, kuri mēdz ceļos un pakaļā izdilušās trennūzenēs ravēt zemenes, noteikti ir gadījies fonā paklausīties LR1. Lieliski pazīstot savu auditoriju, LR1 nu jau kādu laiku piedāvā klausītājiem raidījumu “Ziņas vieglajā valodā”. Tās ir līdzīgas ierastajām, tikai izvairoties no mulsinošiem svešvārdiem un pārlieku sarežģītām teikuma konstrukcijām. Prognozēju, ka šis raidījums ir uz palikšanu, jo nesenais noplūdušo oligarhu sarunu skandāls liecina, ka vienkārša valoda ir cieņā visos sabiedrības slāņos: sākot no 2 litru bamšļa zīdēja līdz pat faberžē olas glāstošam elites pārstāvim.

Neapskaužu tesībsargājošās iestādes, kurām tagad nāksies noskaidrot vainīgos, jo situācija nav tik viekārša, kā sākumā varētu likties, izlasot sarunu:

– Eu, a davai nopizģījam?
– Davai, bļe nahuj.

Pirmkārt, Kalvītis TV24 nesen skaidri pateica, ka būtu nepieciešams izvērtēt sarunu nopludinātaju atbildību, jo tā esot iejaukšanās dalībnieku privātājā dzīvē. Vēl pēc brīža tai pašā TV kanālā Krištopans atzīmēja, ka savu teikto toreiz domājis ironiski. Īpatnējas sakritības rezultātā, tieši šobrīd Urbanovičs sācis uzrādīt senilitātes pazīmes, paskaidrojot valdības veidošanas procesa sarunas ar frāzi “es vēl vairāk atceros, ka es to neatceros.” Ar trim A arī viss nav vienkārši: Ainārs ar Aivaru pagaidām neesot sazvanāmi, jo visu laiku aizņemts. Savukārt Andris palicis ēnā, jo acīmredzot izdarījis secinājumus, kopš savas atejas izrādīšanas presē 1998. gadā. Tomēr vissliktākajā pozīcijā ir Kalnmeiers, kurš vispār nekādas sarunas neesot saņēmis, bet šobrīd publicētos fragmentus arī nav lasījis, jo baigi daudz darba.

Vienmēr esmu teicis, ka katrā draņķīgajā situācijā var atrast kaut ko pozitīvu (patiesībā mēdzu teikt, ka pat sūdā dažreiz gadās kukurūza, bet esam publiskajā telpā, kur lamāties nepieklājas). Šoreiz iepriecina bezpartejiskā prezidenta Vējoņa valstvīra cienīgā rīcība, kurš oligarhu sarunu skandāla karstākajā punktā nolēmis novirzīt sabiedrības uzmanību uz sevis pārvēlēšanas sistēmas maiņu. Līdz ar to manis augstāk publicētais sarunas fragments vieglajā valodā iegūst trešo rindiņu:

– Eu, a davai nopizģījam?
– Davai, bļe nahuj.
– Bet es tikmēr gribētu, lai par mani balso tauta, draugi.

Esmu gājis skolā deviņdesmitajos, kad valdīja “cilvēks – cilvēkam krājkasīte” likumi un lielie zēni regulāri uz ielas aplaupīja mazākos. Ar laiku iepazinu izplatītākos jauno bandītu trikus. Bija tādi, kuri nāca klāt un pieprasīja “palēkā, lai monētas dzird”. Bija arī rafinētāki, kuri mēģināja no naivu pamatskolnieku kabatām izmānīt naudu ar stāstu par savu mazo brālīti, kuram atņēmis naudu kāds, kurš izskatoties ļoti līdzīgs man. Tā kā brālītim pašam nākt klāt bail, tad man jāatdod viss savs maka saturs, kas tiks aiznests bailīgajam brālītim aiz stūra un viņš tad atpazīs savu naudu. Bija arī neizvēlīgāki, kuri nesmādēja barteri un agresīvā tonī piedāvāja “a davai, mainamies jakām”, cerot, ka atdošu savas mīlošās mātes sarūpēto skaisto vējjaku pret viņa nošmulēto treniņtērpa augšiņu.

Pieminu to tāpēc, ka saskatu līdzības deviņdesmito gadu sīko ielu huligānu domāšanā un oligarhu sarunās atklātajā. Protams, mērogs ir cits. Trīs A gadījumā “palēkāt, lai monētas dzird” liek visai valstij uzreiz.

Skolas gados kopā ar klasesbiedriem izstrādājām dažus vienkāršus rīcības modeļus, lai nedabūtu pa muti, bet arī nešķirtos no pusdienu naudas: neizrādīt bailes (nepāriet ielas otrā pusē), neskatīties acīs, neskaitāmas reizes atkārtot “man nav” un turpināt iet, kamēr urlēniem apnīk sekot un viņu uzmanība tiek pavērsta citur.

Pieņemu, ka arī tagad jārīkojas līdzīgi. Ja reiz pa muti sadot nevaru, plānoju vismaz ignorēt – neatdot savu balsi vēlēšanās. Ja līdzīgi rīkosies vairākums, kam Latvijā izdevies tikt pie pases, šie mamuta izmēra urlas būs spiesti beidzot pazust vēstures mēslainē kopā ar deviņdesmitajiem, kuros viņi acīmredzami savā prātā dzīvo joprojām.

Izvēle

„Kārli! Ārā no klases!”
„Bet tas nebiju es, skolotāj!” tēloti spalgā balsī ieīdējās Kārlis, vienlaikus jau stumjot no sola grāmatas  mugursomā. Kārļa repliku pavadīja klasesbiedru smieklu šalts. Reinholds gan nesmējās, Reinholds čamdīja pakausi, pa kuru Kārlis nupat trāpīgi bija ielingojis ar prāva izmēra dzēšgumiju. Otru roku viņš joprojām turēja paceltu.

„Tā, Reinholdiņ, tad kurā gadā notika Romas impērijas sadalīšanās?”
„Roma nevienu nepiš,” pa durvju spraugu klasē paguva iebļaut Kārlis. Durvis jau bija aizvērtas, kad Kārļa prātā uzplaiksnīja otrais asprātības zibsnis, tāpēc ausīgākie, tostarp Reinholds, kurš allaž skolā tik uzmanīgi klausījās, no gaiteņa vēl dzirdēja: „Romā tikai piš. Sīkus pedopuisēnus. Tādus kā Reinholds!”
Atkal smiekli.

Šķietami uzkrītošs, klajš mobinga un bērnu vardarbības piemērs, bet gluži tik vienkārši viss nebija. Reinholds lielākajai daļai besīja pamatotu iemeslu dēļ. Panākumu un autoritāšu, pagaidām tā bija skolotāja, atzinības vārdā viņš bija gatavs iet pāri ar pirmsnāves bailēs izsprukuša pēdējā kāla masu klātiem klasesbiedru līķiem. Reinholds bija tas puiškāns, kurš starpbrīdī uz „Eu, Rein, kas uz piektdienu uzdots latenē?” atbildēja ar „Ha ha, es tak’ nezinu, nepierakstīju. Pohuj, nemācīšos,” bet galu galā nocēla vismaz devītnieku.

Arī fizkultūras skolotājs, kurš tikai nupat bija pabeidzis sporta pedagogus un labi sapratās ar jaunuļiem, nelaida garām iespēju pavilkt uz zoba sīko siekalzaķi: „Iedod taču arī citiem piespēli, Reinhold. Tu met gluži kā Joņa sencis pa lampu – pārāk bieži.”

Joņs neapvainojās, jo šad tad arī meta kopā ar senci un fizenes skolotāju, kamēr Reinholds to uztvēra ačgārni – kā pamudinājumu. Viņš gūs visvairāk punktu. Visus. Jāgūst visi punkti – un lādēja groza virzienā no visneērtākajām pozīcijām.

Ar tādu vidējo un neskaitāmajiem olimpiāžu diplomiem Reinholds būtu varējis tikt budžetā jebkurā skolā jebkurā studiju programmā, pat vispieprasītākajās, bet izvēlējās eksperimentālo un vēl neakreditēto „Starptautisko korporāciju sociālās identitātes konstruēšanu” – viņš gribēja būt pirmais nozares ģēnijs, pirmais uzart lemeša vēl iepriekš neskartu pļavu, pirmais nokost gabsīti no dievišķā Nekurzemes šerberta. Pārējiem no 19 kursa biedriem motivācija izvēlēties šo programmu bija nedaudz atšķirīga – te neprasīja ne centralizēto eksāmenu matemātikā, ne IQ augstāku par 100, bet pēc apraksta solīja pamatīgu haļavu un pēc trim gadiem prestiža ziņā jebkurai citai soczinātņu fakultātes programmai pielīdzināmu diplomu.

Studiju gadi nebija atraisījuši Reinholdu, bet šoreiz kursa biedriem rižā čūpšļmūdža izdarības nerūpēja – augstskolā visu varēja nopirkt vai nu naudā vai atsūķī senilam, bet uz jaunu lūpu čmokstīgo apskāvienu kāram dekānam, un Reinholda nevēlešanās dalīties pierakstos un slimīgā tieksme allaž būt pirmajam nebija sāpju temats. Kamēr citi džeki krīkšķināja koju gultas ar piedzirdītām švaukstēm, Reinholds kala galvā obligāto literatūru un atslodzei gāja pamētāt bumbu grozā, visus punktus spēlē pret iedomāto pretinieku – visiem citiem – gūstot vienīgais.

Desmitnieki un uzstāšanās zinātniskās konferencēs Reinholdam bira kā kursa biedriem akadēmiskie parādi, līdz kārotais papīrs bija rokā. Kamēr tie nedaudzie no pārējiem, kas studijas bija izvilkuši līdz galam, aktīvi organizēja vakara šmigājienu, Reinholds domās bija uzbūvējis jau pārdesmit pakāpienu savās stāvajās (kā gan citādi?) karjeras kāpnēs. „Izcilnieks, līderis, katra darba devēja sapnis, drīz pēc tam – katra darba ņēmēja sapņu boss” – domas steidzināja soļus, kas Reinholdu virzīja tuvāk savas alma mater galvenajām durvīm. „Nākamais Ričards Brensons. Nē, pajāt, nākamais Īlons Masks. Nē. Īlona Maksa boss un iedvesmotājs!” Reinholds nu jau teju skrēja.

„Bet savādi. Kāpēc aiz stiklotajām vestibila durvīm tik tumšs? Ārā taču vasara. Pulkstens pieci pēcpusdienā.” Tādas bija taisnās zarnas finiša spurtā Reinholda, šī mazā sūda, pēdējās apceres, pirms viņš noplunkšķēja klozeta vēsajā veldzē. Primais. Bet jau drīz turpat ieplunkšķēja visi Reinholda kursabiedri, daži no tiem jau pālī, uzsākot nebēdnīgu kulstīšanos un stumdīšanos klozeta acī. Atkal visi kopā, kā sākuši pirms 4 gadiem. Viņi nebija tik pārsteigti, jo jau izdarot izvēli par studiju programmu sevi vismaz zemapziņā apzinājās kā sūdus.

Vien uz mirkli Reinholdu atkal apžilbināja pēkšņi baltas gaismas vāli, spalvainajai IT sistēmu inženiera pēcpusei pieceļoties no poda, kā pēdējo reizi paņirgājoties par nebijušo gaišo nākotni, lai jau drīz atkal atstātu sīko sūdu piķa tumsā, šoreiz uz visiem laikiem.