Noplūdis partijas “Saskaņa” ēnu kabinets

Zigfrīda Annas Meierovica radinieki medijiem pauda sašutumu, kad “Saskaņas” iztēlotais prezidents Pēteris Sproģis pilnīgi nekorektā kontekstā savā uzrunā esot atsaucies uz Latvijas pirmo Ārlietu ministru, diskreditējot Meierovica ideālus par Latviju kā uz Rietumiem orientētu valsti. “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorija nespēja vienkārši noskatīties, tāpēc, veicot pamatīgu izpēti, tika atklāts pilns Saskaņas iecerēto ministru saraksts, kas šokēja mūs pašus.

Aizsardzības ministrs – Artūrs Irbe
Ārlietu ministrs – Zigfrīda Annas Meierovica radinieki
Ekonomikas ministrs – baltais kaķis no Kaķīša dzirnavām
Finanšu ministrs – Edgars Ceplis
Iekšlietu ministrs – Ansis Ataols-Bērziņš
Izglītības un zinātnes ministrs – Dzintars Rasnačs
Kultūras ministrs – Inokentijs Mārpls
Labklājības ministrs – Sprīdītis
Maksātnespējas administrācijas ministrs: Milda
Satiksmes ministrs – Herberts Cukurs
Tieslietu ministrs – Kārlis Ulmanis
Veselības ministrs – Juris Kulakovs
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs: Viktors Zemgals
Zemkopības ministrs – Viktors Arājs

Veselā saprāta boikots

Iespējams, daudzi no jums būs vai nu internetā, vai uz ielas pamanījuši, ka ir cilvēki, kuri ļoti aktīvi sākuši boikotēt degvielas uzpildes stacijas “Circle K”. Tie ir cilvēki, kuri jūtas sociāli aktīvi, tāpēc nolēmuši protestēt pret augstajām degvielas cenām, katru mēnesi boikotējot citu DUS tīklu, un “staķiks” trāpījies zem sitiena pirmais. “Facebook” izveidota īpaša boikota grupa, kas neilgā laikā savākusi jau padsmit tūkstošus biedru. It kā jau cēls mērķis, bet…

Ja atšķirībā no boikota grupas biedriem esi pabeidzis sākumskolu un paralēli loģiskajai domāšanai un interpunkcijai kaut nedaudz pārzini arī matemātikas pamatus, tad zini, ka, mainot saskaitāmos vietām, summa nemainās. Proti, ja degvielas cenu boikots piecus mēnešus pēc kārtas katru mēnesi notiek citā DUS tīklā, bet degvielas patēriņš paliek nemainīgs, tad četros mēnešos DUS atgūs boikota laikā nenopelnīto naudu, jo tajā būs klientu pieplūdums.

Vispār jau ar šo vienu rindkopu esmu salauzis boikotu un tālāk varētu arī nerakstīt, tomēr bail, ka tādā gadījumā Soross nesamaksātu honorāru pilnā apmērā, tāpēc turpināšu.

Alternatīvi apdāvināto boikotētāju utopiskā vīzija, protams, ir citāda. Proti – viņiem šķiet, ka, mēnesi boikotējot vienu DUS tīklu, tas strauji pazeminās cenas, kā rezultātā pārējām uzpildes stacijām nāksies pielāgoties un pazemināt savas cenas. Nākamajā mēnesī boikotējot nākamo DUS tīklu, arī tas nolaidīs cenas un pārējie konkurenti kārtējo reizi sekos. Pēc pieciem mēnešiem visi uzņēmumi būs tik ļoti nobijušies no boikota, ka visi laimīgi pildīsim degvielu par 50 centiem litrā.

Boikotētāji salīmējuši savu auto logos paziņojumus par to, ka piedalās boikotā un aicina to darīt arī visus pārējos autovadītājus. Savu mašīnu antenām viņi sākuši siet klāt sarkanas lentītes, kas kalpo kā vispārējā boikota atpazīšanas zīme. Tāpat boikota lapā redzami daudzi video, kuros lumpeņi, kas neatšķir “ka” no “kad”, uzplijas cilvēkiem, kas pilda degvielu “Circle K”, ar uzbāzīgiem: “Vai tad jūs nezinat kad tagad ira biokots? Hahaha, skat – viņš nezin!” Principā vienīgā boikotētāju atšķirība no reliģiskas sektas ir tā, ka jehoviešu deguna priekšā var aizcirst durvis un tie ir mazāk kaitinoši.

Lūk, pāris citātu no boikota “Facebook” lapas:

“Un sis ir Jums akcijas niidejiem…. F**k you… Ja jums ir gruti pameginat kaut ko jaunu, kas jums iespejams nestu labumu, nu tad sedziet majas un cikstiet talak..”, raksta Raivis, pievienojot bildi, kurā lepni uzpilda savu auto krieviem piederošajā “Lukoil”.

“Labak boikotu taisam ar dakšam un kapļiem lapstam saima kas seż un baro mordas deļ akcizem neka nodokļu maksatajus lohi!” raksta Jānis.

“Es te tā padomāju. Nu par cik lielākā daļa boikotē, tad cirkulim zaudējumi būs vērtējami miljonos. Mēnesis ar tik tukšam stacijām viņiem būs liels zaudējums. Līdzvērtīgi vai viņi necentīsies atpelnīt un cenu vēl palielināt?” nobažījusies Kristīne.

“Tātad, ja var atļauties dot atlaides, tad var pazemināt cenu un bez atlaidēm. Otrs – kāda patiesībā ir cena, kā pacelta ja var atļauties atlaides,” Dita neizprot uzņēmējdarbības un peļņas pamatprincipus.

“Parakstamies lai arī Latvijā Minimālā Alga būtu 1000 Eur/men – http://manabalss.lv/i/1302,” raksta Kaspars, kurš tikko ieradies uz Zemes no planētas ZZORG1598.

It kā ir skaidrs, ka degvielas cenas Latvijā, kaut vai salīdzinot ar mūsu kaimiņvalstīm, ir mākslīgi paceltas, un nevēlos pārāk kategoriski aizstāvēt arī “Circle K”, tomēr jāsaprot, ka viņu gadījumā cenas ir vēl augstākas tikai tāpēc, ka šis uzņēmums ne tikai tirgo degvielu, bet pilda arī pārtikas veikala funkcijas, nodrošina perfektu apkalpošanu, garšīgu ēdienu, tīras un ērtas telpas, darbiniekiem maksā krietni labākas algas nekā konkurenti un ir visādi citādi klientam draudzīgs. Par komfortu ir jāmaksā. “Staķiks” ir kā degvielas “Stockmann”. Ja kāds neizprot šo atšķirību, iesaku kādreiz nopirkt un pamēģināt apēst hotdogu degvielas uzpildes stacijā “Trest”.

Kas vēl interesanti – boikota lapu acīmredzot izveidojis Latvijas Zaļās partijas Rīgas nodaļas vadītājs Valentīns Jeremejevs. Pārāk neieslīgstot viņa senākās kontroversālās darbībās un akcijās, varu vien aicināt atcerēties, ka tuvojas vēlēšanas un Valentīns ir, kaut arī sūdīgs, tomēr politiķis ar savām interesēm un mērķiem.

Kas attiecas uz boikotēšanu – pret augstām cenām var protestēt, uz mēnesi pārstājot pildīt degvielu un pārvietojoties, piemēram, ar velosipēdu, nevis nomainot savu iecienīto DUS.

Cehs.lv piedāvā svētku receptes: Līgo kokteilis “Gedroics”

Vilks aitādā

Cehs.lv radošā triecienbrigāde šogad ir piedalījusies tikai divos publiskos pasākumos – Cehstivālā un Baltijas praidā. Abos šajos pasākumos mēs satikām mūsu ilggadēju lasītāju vārdā Ainārs (vārds mainīts 2 reizes) un nolēmām piedāvāt saviem lasītājiem interviju ar šo visnotaļ interesanto personību.
Cehs.lv: Ainār, tu teici, ka esi nacionāli noskaņotas partijas biedrs. Kāpēc nolēmi iesaistīties politikā?

Ainārs: Šķiet, ka tā bija vēlme darīt dzīvē “lielas lietas” un kontrasts starp lietām ko rādīja pa TV un mazpilsētas dzīvi aiz loga. Uz pamatskolas izlaidumu man bija nopirkts uzvalks, kurā pirmo reizi sajutos pieaudzis vai drīzāk – līdzvērtīgāks pieaugušajiem. Ap to laiku arī sapratu, ka netaisos pavadīt dzīvi mazpilsētā, es gribēju strādāt ofisā ar skatu uz Manhetenu (smejas). Tā nu ar visu savu tīņa apņēmību un maksimālismu iestājos partijas jauniešu organizācijā.

Cehs.lv: Kāpēc izvēlējies tieši to partiju?

Ainārs: Pamatā, laikam, tieši tā paša iemesla dēļ, kāpēc citi jaunieši tur iestājās – mazpilsētās ir izteiktāka latviešu kopienas, neticība lielajām partijām un bailes no atkārtotas okupācijas.

Cehs.lv: Bet ir tavas dzīves apstāklis, kas mūsuprāt, varētu konfliktēt nacionāli noskaņotas partijas statūtiem.

Ainārs: Par ko jūs runājat? Es neesmu krievs! (smejas) Labi, saprotu, ka runa par manu seksuālo orientāciju. Jā, esmu gejs, neslēpju, bet arī neafišēju. Kā tas ietekmēja uz būšanu partijā? – Nu, īsti nekādi. Drīzāk, būšana partijas jauniešu organizācijā vairāk atsaucās uz manu orientāciju.

Cehs.lv: Tev šo vajadzēs nedaudz paskaidrot…

Ainārs: Labi. Kad iestājos jauniešu organizācijā, man bija 15 gadu. Tobrīd savu seksuālo orientāciju vēl līdz galam neapjautu, bet to, ka man patīk čaļi sapratu vienā no partijas jauniešu nodaļas nometnēm.

Cehs.lv: Kas īsti notiek jauniešu organizācijas nometnēs, īpaši jau tāds, kas liek apzināties savu seksuālo orientāciju?

Ainārs: (Smejas) Nekas seksuāls, protams. Tā drīzāk bija apstākļu sakritība. Precīzu laiku neatceros, bet tā bija ziema. Rīts sākās ar to, ka mums puišiem bija jāiet ārā nodarboties ar brīvo cīņu, kamēr meitenes klāja galdus. Laušanās ar puikām tāpat bija pierasta lieta, bet tur tas notika ziemā un bez krekliem. Šķiet, tieši tā varas un dominances dinamika atraisīja pirmās pārdomas. Pa dienu bija dažādas lekcijas, kur mums mācīja kā uzvarēt debatēs, izmantot pretinieku vājās vietas, personības trūkumus utt. Vakarā gājām pirtī, kur arī sapratu, ka mani pārāk neinteresē sieviešu ķermeņi.

Cehs.lv: Jūs pirtī gājāt kopā ar meitenēm?

Ainārs: Jā, visi jaunieši kopā ar citiem partijas biedriem. Pēc pirts čaļi sagūlās sniegā vienā rindā un meitenes ar basām kājām soļoja mums pāri.

Cehs.lv: Īpatnēji! Īpaši jau ņemot vērā partijas augstos standartus tikumības jautājumos. Vecākiem nebija pretenziju, ka, piemēram, pieauguši vīrieši iet pirtī kopā ar pusaudžu meitenēm?

Ainārs: Retrospektīvā tas skan dīvaini, taču tobrīd tas šķita jautri un nevainīgi, pat saliedējoši. Vecākus pārāk neinteresē kas notiek šādās nometnēs, galvenais, lai ir paēduši un nav satraumēti.

Cehs.lv: Tu pats gribētu ģimeni ar bērniem?

Ainārs: Šobrīd nē, bet nākotnē es noteikti gribētu ģimeni.

Cehs.lv: Kas tavuprāt ir ģimene?

Ainārs: (ilgi aizdomājas) Laikam jau kas nedaudz vairāk par mīlēšanu un būt mīlētam. Pats nāku no ļoti saliedētas un mīlošas ģimenes. Ģimenē vienmēr ir atbalsts, kad tas nepieciešams. Ģimenē vienmēr mīlestība, kad tas ir nepieciešams. Ģimenē viens par otru gādā, gatavo ēdienus, spēlē galda spēles. Ģimene kopā smejas un kopā raud.

Cehs.lv: Vai laulāts pāris ar bērniem, kas konfliktē savā starpā un neizrāda mīlestību viens pret otru, ir ģimene?

Ainārs: Valsts izpratnē tā ir ģimene. Es gan to neuzskatu par ģimeni, manuprāt, tādus cilvēkus satur kopā nevis mīlestība, bet nedrošība, trūkums un citas negatīvas lietas.

Cehs.lv: Vai tev šķiet godīgi, ka partija, kuru pārstāvi, neatbalsta viendzimuma laulību un attiecīgi arī neatzīst viendzimuma pāru ģimenes?

Ainārs: Man šķiet, ka tur savu lomu spēlē daudzi citi faktori, piemēram, sabiedrības negatavība pieņemt savā starpā viendzimuma pārus, īpaši tādus, kas audzina bērnus.

Cehs.lv: Bet šobrīd jau ir vairāki publiski zināmi viendzimuma pāri, kas audzina bērnus, varbūt sabiedrība ir gatava šādu ģimenes formu pieņemt, bet tam traucē daži skaļākie oponenti, kas ietekmē sabiedrības domu? Piedevām, nereti nākas sastapties ar argumentu, ka, ja divi vīrieši grib audzināt bērnu, viņi ir motivēti tikai ar vēlmi tos seksuāli izmantot.

Ainārs: Pirmkārt, pedofilija un homoseksualitāte ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas, bet varu piekrist, ka daļā sabiedrības nav skaidra šī atšķirība. Sabiedrībā ir zināmas gan tikai vairāki sieviešu pāri ar bērniem, ir, protams, arī vīriešu pāri, bet viņi daudz biežāk izvēlas to turēt noslēpumā, lai nesaņemtu nosodījumu vai pat draudus. Bailes no pedofilijas kā propagandas ieroci izmanto atsevišķi cilvēki. Starp citu, biju iesaistīts vienā projektā ar psihologiem, kur gadījās uzklausīt vienu pedofilu. Tiem cilvēkiem ir pilnīgi citādāka situācija.

Cehs.lv: Kāda ir situācija ar pedofiliju Latvijā?

Ainārs: Nezinu par situāciju Latvijā vai kur citur. Mums vienkārši bija iespēja uzklausīt kādu cilvēku, kas ir nācis striktas un ļoti ticīgas ģimenes. Vienā no savas dzīves posmiem viņš bija atskārtis savas tieksmes, pamatīgi nobijies un noslēdzies no sabiedrības. Lai tiktu vaļā no savām tieksmēm, viņš bija meklējis glābiņu pie Dieva. Viņš sāka kalpot vienā no baznīcām un katru dienu lūdzās, lai Dievs viņu svētī ar normāla cilvēka dzīvi. Diezgan briesmīga dzīve, ja tā padomā.

Cehs.lv: Ne jau visi pedofili izdara krimināli sodāmas darbības.

Ainārs: Tā ir. Lasīju, ka seksuālas tieksmes pret bērniem izjūt līdz pat 2 procentiem sabiedrības, taču ļoti maz no šiem cilvēkiem kaut kādā veidā cenšas tās realizēt. Daudzi no šiem cilvēkiem pat dzīvo laimīgās laulībās, audzina savus bērnus un neko ļaunu nenodara.

Cehs.lv: Vai partijā, bez tevis, ir citi homoseksuāli cilvēki?

Ainārs: Jā, protams. Daudz nav, bet vienu, otru zinu.

Cehs.lv: kas partijā ir vairāk – geji vai krievi?

Ainārs: Šo es nekomentēšu (smejas)

Valsts ieņemšanas dienests – maku kontrole

7. jūnijs, plkst. 00:04 – Delfi publicē Cehs.lv versiju “Valsts ieņemšanas dienests – maku kontrole” 
7. jūnijs, plkst. 16:21 – Delfi publicē, ka “Skujiņš atsauc savu kandidatūru VID ģenerāldirektora amatam”

Nesaistīti: Nākamo versiju moš jāraksta par Dzintaru Rasnaču.

2043. gada pievakare. Merķeļa iela. Latvijā daudz kas ir mainījies, taču šie pārsimts metri cirka rajonā ir ieturējuši līdzšinējo attīstības gaitu – lombardu un bomžu skaits palielinājies, bet policijas reidu skaits samazinājies. Mārtiņa ceļu mājup pārtrauca būdīgs stāvs. Pagarš solīda paskata mētelis, klišejiski kantainā jūras kājnieku frizūra, kas izskatās griezta pēc Maļeviča melnā kvadrāta līdzības, nedaudz atauguši rugāji un cigarete. “Valsts ieņēmumu dienests,” norūca stāvs, “maku kontrole.”

Mārtiņš neminstinoties ķērās pie kabatas. Ar šīm pārbaudēm bija līdzīgi kā ar policijas reidiem pēc Jāņiem – ja iepriekš neesi kodis, tad zini, ka viss it kā būs kārtībā, taču tāpat būsi viegli samīzies.

Maku kontrole: “Tāks… Kas šīs ir par kapeikām?”

Mārtiņš: “Saņēmu kioskā kā atlikumu, domāju iemest kādam bezpajumtniekam…”

Maku kontrole: “Tavuprāt, bezpajumtnieks tev izdos čeku un deklarēs ienākumus?”

Mārtiņš: “Es… es… es nezinu… es gribu tikai…”

Maku kontrole: “He he, nomierinies,” nepaceļot acis no rakāšanās pa maku, “es jau tikai jokoju. Neesam jau arī necilvēki, he he… Galvenais, padod ziņu, kuram bomzim iemet, lai esam informēti. Vēl kāda skaidrā nauda ir?”

Mārtiņš: “Nē…”

Maku kontrole: “A ja atradīšu?”

Mārtiņš īsti nesaprata, vai kontrolieris turpina jokot, tāpēc nepārspīlēti pasmaidīja un teica: “Man nav, ko slēpt!” Šoreiz viss beidzās veiksmīgi, taču nevar zināt, kad un kāda būs nākamā reize.

Maku kontrole parasti nozīmē standarta procedūru. Tā ir vizuālā maka inspekcija, daži āķīgi jautājumi, kā arī pieprasījums izstiept rokas plecu augstumā un nedaudz palēkāt, lai dzirdētu, vai kabatās nedžinkst kāda monēta.

Viss sākās 2018. gadā, kad VID nāca klajā ar paziņojumu, ka turpmāk uzraudzīs tos iedzīvotāju kontus, kuros apgrozījums pārsniedz 15 tūkstošus, ar to netieši pasakot: “Ja tavs apgrozījums pārsniedz 15 tūkstošus gadā, tad tavs dzīves līmenis ir aizdomīgi augsts un mēs kaut ko darām nepareizi.”

Administratīvie resursi, kas tika tērēti šādas sistēmas ieviešanai un uzraudzīšanai, nebija mazi, tāpēc, augot apziņai, ka tie ir jāatpelna, auga arī paranoja, ka ļaudis kaut ko slēpj. Galu galā arī iedzīvotāju darījumi bija aizdomīgi. Kaut vai tas pats Mārtiņš.

Kāpēc viņš pārskaitīja Artim 50 eiro uzreiz pēc tam, kad Latvijas hokeja izlase uzvarēja Krieviju? Kāpēc viņš katru mēnesi Maijai pārskaita naudas summu, kas ir identiska pusei no viņa un Maijas kopīgi īrētā dzīvokļa summas? Kā var būt, ka Maija aizgāja uz naktsklubu, neiztērēja nevienu centu, bet vēlāk pārskaitīja Mārtiņam naudu? Kā var būt, ka Mārtiņš dzēra gan viskiju, gan “Cosmopolitain” kokteili vienlaicīgi?

Teorētiski Mārtiņa sirdsapziņa bija tīra. Arī nodomi bija tīri – tāpat kā darba līgums. Tomēr viņš nezināja, ko nozīmē “tīrs” pēc VID ideoloģijas standartiem, – bija aizvien grūtāk viņus uztvert kā mīlošu māti, kas rūpējas par savu bērnu labklājību. Nespēja uzticēties veicināja apziņu, ka ir jāpatur plāns B.

Drošības pēc savu uzņēmumu, kas nodarbojas ar vaska sveču darināšanu, Mārtiņš reģistrēja Kaimanu salās līdz brīdim, kad tā apgrozījums sasniegs pirmo miljonu, – tad viņš to pārcels atpakaļ uz Latviju, jo 2043. gadā miljonāri no nodokļiem tika atbrīvoti pavisam.

Pieveru acis un smaidu, es Diršu pieturā

Cehs.lv lasītājs, kurš parakstās kā jaunās paaudzes literāts Skeptiķis-Etiķis, aizvien dziļāk sevī izjūtot Latvijas simtgadi un Dziesmu svētkus, vēlējās dot tautai un valstij arī mazu sveicienu no sevis. Portāla valde lēma, ka šis būs tas gadījums, kurā Ceham iesūtīto lasītāja materiālu arī nodosim tālāk, jo esam pārliecināti, ka jau pavisam drīz šīs dzejas rindas tetovējuma formātā rotās ne vienu vien patriota ķermeni.

Diršu pieturā

Rēzeknes novada Dirši
Ir mīlīga sādžiņa,
Dziesmas dzimtajā valodā
Skan tur no rādžiņa.
Lai izprastu senču zintis
Man nevajag dievturu,
Es iztēlē sevi pārceļu
Uz Diršu pieturu.
Ir tautas dzīvesziņa
Kā krekls man mugurā,
Pieveru acis un smaidu
Es Diršu pieturā.
Kur stiprāk var sajust Latviju,
Tai ieausties dzīparā?
Mēs mūžīgi brāļi un māsas
Tur Diršu pieturā.

/Skeptiķis – Etiķis/

Pensijai jābūt atkarīgai no IQ līmeņa

Tuvojas vēlēšanu laiks un ir vairāk nekā likumsakarīgi, ka populisma kalni, ko dzirdēsim no politiķiem, kuri vēlas saglabāt savus amatus, augs ģeometriskā progresijā (precizējums īpaši atjautīgajiem: tā ir skaitļu virkne, kurā katrs loceklis tiek iegūts, iepriekšējo locekli reizinot ar konstantu no nulles atšķirīgu skaitli (precizējums komentētājiem: skaitls ļoti strauji paliek arvien lielāks)). Pirmās populisma pērles vēlētājiem jau izbārstītas – Imants Parādnieks pateicis, ka pensijai jābūt atkarīgai no cilvēka bērnu skaita.

Kas savdabīgi – Parādnieka kungs ar šo ģeniālo ideju nācis klajā Latvijas Pensionāru federācijas domes sēdē. Respektīvi – sēdē, kurā Latvijas pensionāri centās izcīnīt sev lielākas pensijas, viņiem paziņoja: “Nuuu, ja jums nav bērnu, jūs vienkārši neesat pelnījuši pensijas, lol”.

Protams, šī populistiskā utopija ir izprotama un ir saprotams, ka tas ir kārtējais “latvieši izmirst, taisiet bērnus” gājiens, tomēr laikā, kad racionālu un atbildīgu pilsoņu vidū bērnu dzemdēšana ir kļuvusi par finansiālu nevis emocionālu lēmumu, jo vairums potenciālo vecāku izvēlas izvērtēt to, vai spēs savam bērnam vai bērniem nodrošināt pilnvērtīgu un stabilu bērnību, ideja sākt ražot bērnus, lai nodrošinātu savas vecumdienas, ir principā ņirgāšanās.

Ko nozīmētu Parādnieka idejas ieviešana pensiju sistēmā? Tā nozīmētu, ka, bailēs no niecīgas pensijas vecumdienās, tautieši sāktu dzemdēt bērnus nedomājot par viņu labklājību un savu spēju viņus uzturēt. Un tas notiktu tieši trūcīgāko ģimeņu vidū, jo turīgākie iedzīvotāji nebaidītos, ka nespēs nodrošināt savas vecumdienas paši. Tātad, mēs runājam par valsts atbalstītu nabadzības un trūkumcietēju paaudzes veidošanu laikā, kad citi cīnās par bērnu namu likvidēšanu un pilnvērtīgu dzīves apstākļu nodrošināšanu katram bērnam Latvijā.

Trivializēsim to līdz konkrētam piemēram: man ir viens bērns, labprāt vēlētos vēl divus, bet apzinos, ka, palielinoties bērnu daudzumam ģimenē, mani ienākumi maģiski netrīskāršosies. Ģimenes budžeta plānošana ir ļoti strikta, tāpēc, lēmums radīt vēl divus bērnus automātiski par divām trešdaļām samazinās naudas daudzumu, ko varu atvēlēt savam pirmajam bērnam. Tātad, pārtikušu vecumdienu vārdā man nāktos upurēt iespēju nodrošināt savam vienam bērnam pilnvērtīgu bērnību. Mans bērns brauktu ekskursijās par 2/3 retāk, apmeklētu par 2/3 mazāk pulciņus un savu istabu dalītu ar vēl diviem bērniem.

Tas, protams, nav nekas traģisks, trīs un vairāk bērnu ģimenes savulaik bija ne tikai norma, bet reizēm pat nepieciešamība. Lielākā daļa no mums zina kā tas ir, kad pienāk laiks un tava vecākā brāļa apenes kļūst par ģimenes vidējā brāļa apenēm, bet pāris gadus vēlāk tās jau ir tavas apenes. No vienas puses tas ir pilnīgi normāli, no otras – kāpēc valstiskā mērogā liegt izvēli dzīvot nedaudz labāk?

Savukārt, trūkumcietēju ģimenēm pensiju pielāgošana dzemdēto bērnu daudzumam būtu zaļā gaisma bērnu fermu ieviešanai. Manuprāt, jau tāpat ir pārāk daudz gadījumu, kad internetā lūdz palīdzību septiņbērnu ģimeņu māju remontiem, jo vecāki, protams, paši ar to netiek galā. Sauciet mani par ciniķi, bet labprātāk viņiem ziedotu lielo iepakojumu ar prezervatīviem un ģimenes finanšu plānošanas lekciju apmeklējumus.

Lai arī pēcnācēju radīšana ir dabisks un pat bioloģiski nepieciešams process, es labprātāk izvēlos dzīvot savu dzīvi sev pašam, nevis kļūt par valsts subsidētu donoru piespiedu latviskā genofonda atražošanai valstiskās nākotnes un nodokļu maksātāju pieauguma veicināšanas vārdā. Man no sirds liels prieks, ka Parādnieka kungs par nodokļu maksātāju naudu spējīgs uzturēt savus sešus bērnus, bet par to maksāt viņam arī lielāku pensiju tomēr nevēlos.

Rubrika “Cehs atbild”: Patriotu gads

Paskaidrojums lasītājiem, kas nav aktīvi sekojuši līdzi mūsu gaitām:
Kādu laiku pēc tam, kad bijām uzsākuši savu radošo darbību, ar mums nesaistīti cilvēki dibināja ar reklāmu un ražošanu saistītu uzņēmumu, neapdomīgi nosaucot to par Cehu. Tā rezultātā, savā e-pastā neregulāri saņemam interesantas vēstis un, protams, atbildam uz tām. Labākās publicējam gluži kā sekojošo.

Preses relīze: Tuvojoties Cehstivālam, noskaidrota mākslinieku proporcionalitāte

Tuvojoties sestajam “Cehstivālam”, kas 1. jūnijā pulksten 22:00 sāks savu norisi Cēsu “Fonoklubā”, “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorija ir veikusi pētījumu, kas skaidro mākslinieku proporcionalitāti sabiedrībā.

Šis laikmets ir radīšanas laikmets,” norādīja “Cehs.lv” sabiedrisko attiecību speciālists, citējot kādu slavenu mūziķi. “Katrs drīkst zīmēt visu, ko vēlas, drīkst dziedāt, dejot un rādīt visiem dirsu,” piebilda K. Āls.

Visaptverošais pētījums iekļāva kvantitatīvās izpētes metodes, piemēram, telefonintervijas “Cehs.lv” valdes biedru vidū, gan interneta diskusiju paneli, kurā “Cehs.lv” valdes biedru paustais viedoklis pārsteidzoši korelēja ar telefoninterviju aptaujās iegūtajiem rādītājiem.

“Protams, mēs sagaidām arī kritiku, jo vienmēr respondentu skaits varētu būt plašāks, bet metodes – diversificētākas, taču būsim atklāti – laboratorijas pielietotās metodes ir acīmredzami daudz uzticamākas par tām, kas tika izmantotas, iegūstot pērno pašvaldību vēlēšanu exit poll datus,” norādīja K. Āls.

Lai stiprinātu pētījuma rezultātus, tika veikta arī satura analīze grupas “Jūdas graši” dziesmu tekstos, taču kopējais verdikts palika stingrs kā tā neveiklā erekcija, kad astotajā klasē skolotāja izsauc pie tāfeles, bet tev ir plānas auduma bikses: katrs mudaks tagad ir mākslinieks.

Absolūti nejaušas sakritības rezultātā, grupa “Jūdas graši” uzstāsies “Cehstivālā”, kas, kā jau ziņots, norisināsies 1. jūnijā Cēsīs, Rīgas ielā 47 jeb “Fonoklubā”.

Jūdas graši – “Par māksliniekiem”

Das schmeckt!

“Uf, gards kefīrs!”, mīļā nolika glāzi un smagi pasmaidīja. “Balts un biezs. Kā šmeka!”

Es nodūru acis un vaigi nodevīgi iesarka. Esmu pieradis pie viņas humora izjūtas, taču kaza varēja pacensties un noturēt sevi normas robežās. Pirmā tikšanās ar maniem vecākiem tomēr. Vakariņas mājās. Būtu jāuzvedas pieklājīgāk.

“Kā lūdzu?”  mamma neizpratnē paskatījās uz Alisi un tad uz mani. “Das šmekt? Tu esi mācījusies vācu valodu?”

“Ha!” tēvs iesmējās. Mēs ar viņu saskatījāmies. Mēs abi pazinām mammu, tik mīļa un naiva, un tik ļoti tāla no pasaules samaitātības. Tēva acīs iedegās liesmiņas.

“Viņa teica…” tēvs ievilka gaisu un ieķiķinājās. “Oi, es nevaru. Viņa teica…” paps nespēja pabeigt iesākto teikumu un gardi iesmēja. “ĀHAHAHA! Viņa teica, ka kefīrs…” tēvs atgāza galvu, turējās aiz sāniem un kratījās smieklos. Tad viņš novēlās uz grīdas, turpināja kratīties un tad pierima. Pa mutes kaktiņu uz grīdas notecēja siekalu tērcīte.

* * *

Uz bērēm ieradās tikai paši tuvākie. Es, mamma un daži tēva darba kolēģi. Īstu draugu viņam nebija. Ieradās arī mana oma — tēva māte, kura bija pārdzīvojusi abus savus bērnus. Jaunākais nomira gadus trīsdesmit atpakaļ, kad viņam bija astoņpadsmit. Nelaimes gadījums armijā, precīzus nāves apstākļus neviens ģimenei neatklāja. Tagad arī otrs dēls, mans paps, viņam bija 56.

“Kā viņš nomira?” ome jautāja. Svarīgāko jautājumu viņa uzdeva man, nevis mammai. Visu savu mūžu viņa uzskatīja, ka tēva kāzas ar mammu bija kļūda. Viņas īsti labi nesatika. Pieļauju, ka tagad oma vainoja māti par tēva nāvi.

“Es vēlāk, tagad nav īsti piemērots laiks,” es čukstus atbildēju. Turpinājās bēru ceremonija, patreiz katoļu mācītājs lasīja skumju dzejoli un es negribēju traucēt.

“Kā? Nedzirdu, runā skaļāk!” ome pieprasīja.

“Viņš nomira no smiekliem,” es stāstīju un centos nebūt pārāk skaļš. “Mana draudzene pateica kaut ko stulbu, un tēvs smējās, un nokrita. Sirds neizturēja”.

“Ko tādu viņa pateica?” ome nelikās mierā.

“Viņa teica, ka kefīrs ir balts un biezs kā šmeka.” Mācītājs apklusa, mums pievērsās apkārtējo skatieni.

“Das šmekt? Tava draudzene ir no Vācijas?”

Tēva kolēģi iespurdzās. Mācītājs saknieba lūpas un smagi elpoja. Viņš centās turpināt sprediķi godpilnā manierē, taču nespēja saglabāt mierīgu balsi. Viņš sažmiedza acis, pa vaigu noritēja asaru lāse un zem nāss uzsprāga puņķa burbulis. Tad arī oma neizturēja. Viņa palaida sirsnīgu smieklu un zobu protēzes iekrita kapa bedrē. Mācītājs pārlocījās uz pusēm, turēja vēderu un smējās, oma pasniedzās pēc protēzes, kāja paslīdēja pret svaigi uzrakto zemi un viņa ar galvu uz priekšu ielidoja grāvī. Smieklīgam būkšķim sekoja draudīgs krakšķis un klusums.

* * *

Ar Alisi es neizšķīros un mūsu attiecības kādu laiku turpinājās. Es saprotu, ka viņa nebija vainīga man tuvu cilvēku nāvē. Lai gan ar debīlu humora izjūtu apveltīta, viņai bija arī vairākas pozitīvas īpašības. Glīta seja un tvirta pakaļa. Krūtis arī tīri neko tādas, ar nelielām areolām, viss kā man patīk.

Mēs sēdējām virtuvē, dzērām zaļo tēju. Piezvanīja māte.

“Halo, mām?”

“Uzvelc apenes!” iekliedzās Alise. “Beidz sosīt pipeli, kad runā ar māti! Eu, eu, beidz, tā šļirce ir lietota! Aids!”

“Dēls, tu esi pārliecināts par savu izvēli?” māte jautāja un viņas balsī bija dzirdams kosmiska mēroga nogurums.

Alise sāka imitēt vīrieša balsi. Zemā tonī viņa teica “Ejam nopisties! Sarīkosim geju orģiju! Rādi, kur ir tavs ānuss, a?”

“Studēt ajūrvēdu LU? Protams, esmu to nopietni apdomājis, izvēle ir acīmredzama.”

“Sosī lielu piepeli! Zīd, kuce, zīd! Te nāk bukakē!”

“Ne jau par to es runāju, ak jēziņ. Par Alisi. Jums viss nopietni? Pa īstam?”

„Kakaja ogromnaja žopa! Kakoj pidaras!”

“Nē, taču. Viņa ir tikai drāžamais aparāts un nekas vairāk. Izšķirsimies, kad apniks.”

“Čmok! Čmok! Sosītāji!”

“Paldies, dēls. Mēs ar tēvu tevi labi uzaudzinājām. Ar pareizu attieksmi pret sievietēm.”

“Atā, mam.”

Es izslēdzu telefonu.