Odekolona someljē tramvajā

Kādu pēcpusdienu, kā jau ierasts, galvā pārcilāju dienas notikumus, turoties pie lipīgas caurules pirmajā tramvajā. Pārdomas iztraucēja asa un kodīga smaka, uz mirkli iztēlojos, ka aptuveni šādi varētu ost “Ciklons B”. Intensīvais “aromāts” nāca no kāda pusmūža vecuma kunga, kurš lielā brezenta somā pārvadāja stikla taru, bet savas bikses, acīmredzot, uztvēra kā portatīvo tualeti.

Vīrietis izvilka no kabatas neliela izmēra flakonu un kāri iestrēba no tā krietnu šļuku odekolona “Тройной”. Odekolona saldā smarža sajaucās ar aso nepieradinātās dzīves smārdu, izveidojot tramvaja vagonā šķebinošu blendu, kas, gluži kā atprātotāji Harija Potera sāgā, izsūca no apkārtējiem visas pozitīvās emocijas un vēlmi dzīvot. Šajā brīdī aizdomājos – kāda velna pēc es īsti nolēmu pārstāt pilsētā lietot automašīnu?

Savulaik ik dienas no dzīvokļa Juglā uz biroju Āgenskalnā braucu ar savu auto, nezinot raizes, tomēr paralēli komfortam mani vienmēr šaustīja apziņa, ka var taču dzīvot zaļāk, var dot pilsētai vairāk, tāpēc nolēmu savas personīgās vēlmes nestādīt augstāk par sabiedrības labumu un atstāju automašīnu nedēļas nogaļu izbraucieniem ārpus pilsētas.

Vispirms jāteic, ka mēnešbiļetes dažādiem transportiem kopā uz ģimeni izmaksāja vairāk, nekā ikdienā spēju nobraukt ar savu mazlitrāžas auto degvielā, tomēr bija sajūta, ka šādi sniedzu finansiālu atbalstu Rīgas sabiedriskā transporta tīkla modernizācijai, palīdzot kopā būvēt skaistāku un ērtāku nākotni mums visiem.

Nākamais, kas mani pārsteidza, bija cilvēku daudzums tramvajos. Karstākajās stundās tie kursē reizi piecās minūtēs, bet neraugoties uz to, regulāri ir reizes, kad pasažieri pieturā cenšas neizgāzties pa pārpildītās kastes durvīm, bet citiem tajā iekāpt vienkārši nav iespējams, tāpēc jāgaida nākamo, cerībā, ka tajā būs vieta. Un pēc tam nākamo.

Šajos brīžos parasti aizdomājos – kā izskatītos galvaspilsētas sabiedriskais transports, ja visi pilsētnieki atteiktos no auto un, pēc veiksmīgas “park and ride” sistēmas ieviešanas, Juglā tramvaja galapunktā sabiedrisko transportu ikrītu gaidītu par pārdesmit tūkstošiem cilvēku vairāk? Vai tramvaju skaits un to kursēšanas intensitāte kaut kā maģiski pieckāršotos? Iespaidīgi palielinātam autoparkam droši vien būtu daudzkārt augstākas uzturēšanas izmaksas, vai tā iespaidā nepaceltos biļešu cenas? Protams, šajā jomā neesmu lietpratējs, tāpēc ticu, ka pilsētvides entuziasti jau izstrādājuši šim trāpīgus un viegli realizējamus risinājumus.

Vēl man lielu pārsteigumu izraisīja fakts, ka ar auto ierasto divdesmitpiecu minūšu vietā, ar pirmo tramvaju no Juglas līdz Āgenskalnam jābrauc veselu stundu – 30 km/h ātruma ierobežojums visas Barona ielas garumā, pārlieku blīvā pieturvietu intensitāte, kā arī Centrāltirgus aplis viennozīmīgi dara savu. Principā, ik dienu tā ir nedaudz vairāk kā stunda laika, ko nākas nolaupīt savai ģimenei, tomēr vērtēt savas ģimenes vēlmes augstāk par sabiedrības labumu būtu klaji egoistiski. Es stāvu tam pāri.

Un tad vēl man nedod mieru jautājums – vai nav nedaudz negodīgi tas, ka pa Rīgu nepārvietojos ar savu automašīnu, lai šeit būtu svaigāks gaiss, bet brīvdienās ar auto braucu ekskursijās uz citām Latvijas pilsētām. Sanāk, ka pats savā pilsētā nevēlos sava auto izplūdes gāzes, bet par Talsu iedzīvotājiem vienalga? Ar šo vēl neesmu līdz galam ticis skaidrībā.

Odekolona someljē bija izkāpis no tramvaja jau trīs pieturas iepriekš, bet gaisā joprojām virmoja viņa dzīves sūrme. Nokļūšanai uz darbu tērēju vairāk naudas kā iepriekš, ģimeni katru dienu redzu par stundu mazāk, elpoju urīna un spirtota odekolona smārdu, turoties pie lipīgas caurules. Es vienkārši esmu labāks cilvēks par jums.

Pikets atrisina problēmas velosipēdistu galvā

17. oktobrī pulksten 12.00 Rātslaukumā pie Rīgas domes notika pikets “Par velo!”, kas norisinājās, lai pievērstu Rīgas domes deputātu uzmanību samilzušajām satiksmes drošības problēmām un aicinātu nekavējoties uzlabot veloinfrastruktūru galvaspilsētā. Cehs.lv komanda labprāt būtu ieradusies, bet diemžēl, pie rātsnama nav iespējams piebraukt ar automašīnu, turklāt, pieaugušiem cilvēkiem šajā laikā jābūt darbā.

Lai vai kā, pilnībā atbalstām pilsētvides aktīvistu entuziasmu un ticam, ka šis hepenings nekavējoties liks domes deputātiem atskārst pieļautās kļūdas un sākt rīkoties. Gara acīm jau iztēlojamies, kā Nils izskrien no domes, pamāj visiem piketētājiem žestu par aizmāršību un sāk uz Krasta ielas krāsot velojoslas.

Veloaktīvisti jau iepriekš rīkojuši dažādas pārdomātas un lietderīgas akcijas, tādējādi uzlabojot veloinfrastruktūru galvaspilsētā. Kā spilgtākos no piemēriem varam minēt:
– velosipēdu “kritisko masu”, kuras laikā pāris simti riteņbraucēju traucas pa pilsētu, neievērojot ceļu satiksmes noteikumus, bloķējot automašīnu satiksmi un autovadītājiem, kas nav ar to apmierināti, rādot uz augšu izstieptus vidējos pirkstus
– patvaļīgi uzzīmējot nesaskaņotu velojoslu vienīgajā Brīvības ielas posmā, kur to atļauj ielas platums
– minoties pa Brīvības ielas vidu, lai dabūtu pa muti no nikna bembista.

Tā kā iepriekšējās aktivitātes vēlamos augļus nav nesušas, ir pilnīgi skaidrs, ka pēc vakardienas piketa izmaiņas veloinfrastruktūrā notiks nekavējoties. Pilnīgi iespējams, ka brīdī, kad lasāt šīs rindas, Rīgas centrā jau ir aizliegta iebraukšana ar automašīnām, Čaka iela pārvērsta par velomaģistrāli, Ceļu satiksmes noteikumos tiek veiktas izmaiņas, lai atrunātu, ka velosipēdistiem sarkanā luksofora gaismai ir tikai rekomendējoša nozīme, bet likuma preambulā tiek ierakstīts: “Divas riepas – labi, četras riepas – slikti!”

Tāpat skaidrs, ka pēc šī piketa nekavējoties notiks arī sekojošās lietas:
– velosipēdisti pārstās braukt kā idioti,
– tas viens no muļķiem pēkšņi tomēr atzīs, ka ir OK lietot ķiveri,
– velosipēdisti pēkšņi atcerēsies, ka sarkanais un pat dzeltenais ir kustību aizliedzoši signāli,
– sāks krustojumus šķērsot gājēju ātrumā,
– pārstās pa trotuāriem lidot uz 30 km/h,
– iegādāsies velosipēdus ar bremzēm,
– lai izlasītu telefonā iekritušo ziņu, apstāsies trotuāra malā, nevis lasīs to braucot,
– pārstās zīmēt savus ceļu apzīmējumus,
– nemīsies cauri tramvaja pieturai, kad no sabiedriskā transporta kāpj ārā pasažieri,
– vismaz līkumos uzliks rokas uz stūres,
– pārstās mīties pa vidu Brīvības ielai un saprātīgi izmantos ietvi,
– atzīs, ka sava daļa taisnības tomēr Timrotam ir,
– piekritīs, ka trīsgadīgu bērnu ziemā tomēr labāk uz dārziņu aizvest ar sabiedrisko, nevis uzsēdināt uz rāmīša, minoties pa apledojušiem trotuāriem,
– pārstās sist ar roku pa sāniem automašīnām, kuras ir apstājušās, lai izkrautu vai iekrautu mantas – tā vietā samazinās ātrumu un mierīgā garā apbrauks šķērsli,
– sapratīs, ka “kritiskajā masā” tomēr ir iespējams braukt ievērojot CSN, un nerādot autovadītājiem fakučus,
– sapratīs, ka ne visi, kuri nepiekrīt viņu viedoklim, ir Saskaņas/Rīgas domes apmaksāti troļļi,
– pieņems, ka tomēr eksistē velosipēdisti, kuriem pārvietošanās pa pilsētu nesagādā neērtības,
– atzīs, ka atstarojošā veste tumšā laikā tomēr ir lielisks veids kā uzlabot savu drošību, nevis žīdmasonu sazvērestība.

Tā kā, pateicoties piketam, veloinfrastruktūras problēmas valstī beidzot ir atrisinātas, šorīt atļāvos pagulēt ilgāk, jo tā vietā, lai savu septiņgadīgo dēlu no Bolderājas uz skolu pilsētas centrā vestu ar automašīnu, pateicu, lai viņš minas ar velosipēdu.

Pirmais jēdzīgais partiju klasifikators jauniešiem

Kā jau izsenis ierasts jebkuru priekšvēlēšanu laikā, mediji un politiķi ļoti nemākulīgi cenšas komunicēt ar jauniešu auditoriju. Šo komunikāciju veido jauni profesionāļi ap 30, jo domā, ka “joprojām taču esmu jauns un zinu, kā viņi domā”, kamēr sabiedriskajā transportā, nostājoties blakus sēdošam jaunietim, visdrīzāk, viņus palaistu apsēsties. Pienācis laiks saprast, ka politisko jautājumu analīze, lai nolemtu, par kuru partiju balsot, mūsdienu jaunietim ir pārāk sarežģīts uzdevums.

Tieši tāpēc Cehs.lv, būsim atklāti – vienīgais jauniešus patiesi uzrunājošais portāls, izdarījis visu analizēšanu un domāšanu savā mākslīgā intelekta laboratorijā un sniedz skaidrus rezultātus, kas ir kas. Lai “Instagram” sēdoša astoņpadsmitgadnieka deģenerētās smadzenes spētu šo informāciju saprast, Cehs.lv laboratorija rezultātus pielīdzināja analoģijai ar vidusskolu – kura partija ir kurš klases skolēns.

KPV LV – klases kauslis. Tā kā smadzeņu kapacitāte ierindotu viņu pēdējā vietā klasē, savu rangu nākas izkarot ar dūrēm. Statusa apliecināšanai regulāri piesola kādam no gudrākajiem klasesbiedriem pa seju vai atņem pusdienu naudu. Traucē darbu stundās, izdvešot neartikulētas skaņas, apsaukājot skolotāju vai kliedzot viņai: “Kas tu tāda esi, lai mani mācītu?” Vienmēr sola, ka mājasdarbu atnesīs rīt.

LRA – klases sportists. Nepamatoti skaļš un bravūrīgs, jo nekad nav izcēlies ar pārāk augstām sekmēm, tomēr ir pamanāmākais sporta nodarbībās. Vienmēr aizstāv skolas godu sporta sacensībās un sēž matemātikas un ekonomikas pēcstundās.

NA – klases militārists. Mazākajās klasēs bija aktīvs skautu pulciņā, bet tagad lepojas ar dalību jaunsargos. Lepojas tik ļoti, ka klasesbiedriem jau konkrēti apriebies par to klausīties katrā starpbrīdī. Viegli atpazīt pēc kamuflāžas biksēm un T-krekla, kura rokas uzrullētas uz augšu tā, lai atsegtu necilos bicīšus. Nēsā līdzi nazi, tāpēc pārējie klasesbiedri uzskata, ka viņš ir nedaudz traks, un no viņa raustās pat klases kauslis.

Saskaņa” – klases smirdīgais čalis. Viņš uz skolu brauc no dziļiem laukiem, ģērbjas pieklājīgi, tomēr jūtams, ka pēc ikrīta govju slaukšanas nav paspējis ieiet dušā laika vai arī siltā ūdens trūkuma dēļ. Lai arī ne klases gaišākais prāts, tomēr apveltīts ar zināmu devu intelekta. Rūpīgi mācās, maz runā, jo nevēlas, lai klases militārists viņu kārtējo reizi apsauc par smerdeli. Vienīgais klasē, kuru aizstāv klases kauslis.

JV – čalis, kurš palicis uz otru gadu. Diezgan normāls un gudrs puisis, bet palicis uz otru gadu tāpēc, ka iepriekšējā gadā bija pārlieku slinks un palaidies. Sola saņemties mācībās, bet jaunie klasesbiedri par viņu ņirgājas un aiz muguras apsaukā par otrgadnieku un vecūksni, un vaino viņu diskotēkas pārtraukšanā iepriekšējā gadā, jo kāds esot piepīpējis toču. Runā, ka pēc stundām pa kluso mēdzot iet paraustīt vienroci “Fēniksā”.

ZZS – klases kautrīgās meitenes. Vienmēr ir bariņos, stundās rūpīgi mācās, jo ir pietiekami gudras, lai saprastu, ka nav pašas gudrākās un skaistākās klasē, tāpēc vienīgais veids, kā dzīvē kaut ko sasniegt, ir zubrīšana. Starpbrīžos klusi sačukstas, ķiķina un aprunā visus pārējos. Tik klusi, ka neviens tā arī nesaprot, ko un kāpēc viņas runā vai dara.

Attīstībai/Par!” – klases seksīgais zaķis. Nav pati gudrākā klasē, nav arī stulbākā, tomēr ir jauna, skaista un seksīga, tāpēc pievērš visu uzmanību un nekad nepaliek nepamanīta. Klasē runā, ka savulaik skolas diskotēkas laikā viņa tualetē uztaisījusi prasmīgu minetu otrgadniekam.

JKP – klases stukačs. Tas čalis, kurš vienmēr nostučīs klasesbiedrus skolotājai par špikošanu, kamēr pats ar matemātikas formulām ir aprakstījis visu penāli, galda virsmu un rokas. Stučīs par skolas kafejnīcā nospertu bulciņu, sniega piku pa kautrīgās meitenes pakausi, kniepadatu uz skolotājas krēsla un pat padeni sīkajam, kaut gan pats to visu labprāt vērojis, izbaudījis no malas un nav iejaucies.

LKS – apmaiņas students no Francijas. Viņš ne vārda nesaprot nedz latviešu, nedz angļu valodā un arī negrasās tās apgūt, jo Francijā tās tāpat nelieto. Vienīgo komunikāciju ar klasesbiedriem uzsāks tad, kad tie būs apguvuši sarunvalodas pamatus viņa valodā.

NSL – klases pajols. Aktīvi cenšas visus pārliecināt, ka pirms pāris gadiem viņu nolaupīja citplanētieši, bet skolas direktors patiesībā ir ķirzakcilvēks. Vienmēr tramīgs un taukainiem matiem. Nekaitīgs, bet izteikti kaitinošs.

Visas pārējās partijas – tie cilvēki, kuru vārdus tu neatceries pat klases izlaidumā. Viņi vienkārši visus šos gadus atradušies ar tevi vienā telpā, bet neviens tos nav pamanījis.

Ceram, ka šis raksts palīdzēs izskaidrot jūsu bērniem, kas ir kura partija, un pieņemt pareizo lēmumu Saeimas vēlēšanās. Ņemiet par labu!

Netīrā liberasta grēksūdze

Tas ir vispārzināms fakts, ka Cehs ir netīru liberastu apsēsts sorosīt-marksistu rupors, kura autoriem lielākais prieks dzīvē ir noslaucīt kājas pret latvietību, ģimenes vērtībām un valsts neatkarību, vienlaikus vārtoties uz grīdas trīs brūnu bēgļu apskāvienos aizrautīgā un muskuļotā homoorģijā dārza mājiņas pagrabā veidotā mošejā. Nenoliedzami, visi esam arī pumpaini tīņi, un nenoslēpjams ir fakts, ka divdabja teicieni tiek pazemoti un pavesti netiklībā īpaši nicinošā formā.

Tātad fakti ir zināmi. Parakāsimies tad netīrā murmuļa dvēselē. Kas tur ir, kas slēpjas aiz Sātana Bībeles un divlitrenēm ar lētu alu? Pediņš taču tikai izliekas, vai ne?

Tieši tā. Turpinājumā – tipiska liberasta trīspadsmit pazīmes un ko Ceha trešās šķiras dalībnieks un viņa brālēns par to visu domā.

1. Tātad. Musulmaņi. Nekautrēsimies sākt ar to tiešāko. Nē, mums neliekas īpaši pievilcīgas būtnes, kas ir visas melnā, un mums liekas aizdomīgi pieauguši veči, kas gatavi klanīties caurām dienām dibeniem gaisā. Reliģija sūkā. Reliģija, kas mēģina sevi uzspiest citiem, sūkā īpaši stipri. Bet tas konkrētais Ahmeds, Ibrahims vai Mārtiņš, kas piesauc Allāhu, kad vēlas dabūt algas paaugstinājumu, vai paslīd un nepasaka “bļeģ”, – tas čalis ir OK. Lai viņš dzīvo mierā un pārticībā. Četras sievas gan Latvijā nespīd.

2. Un, jā, – kristieši. Tiem liekas, ka viņi jau ar mums, netīrajiem liberastiem, kaut kā atradīs kopīgu valodu. Lokanu peni tev, puisi baltā, kas piesienas cilvēkiem uz Akmens tilta ar sarunām par Dievu. Ej, uzkar Bībeli kaklā un ielec Daugavā. Džīzass jau gaida. Un par katru mācītāja aiztikto bērnu, lūdzu, noskaiti piecas tēvreizes. Bet tā jau – ticiet, cik uziet, dieviņš visu piedos.

3. Jau jūtu, kā blakus pieglaužas lepnā dievtura (vai drīzāk dievturenes) stāvs. Viss tāds dzīparos, seģenēs un latvietiskumā. Ej, atsities ar ceļgalu pret skapīti – Lielvārde ir pilsēta, nevis kaut kāds totēms. Paspēlējāties, un pietiek. Visām tām jumju un ugunskrustu izdarībām ir jāpaliek savā vietā – līgodziesmās un pie ugunskura. Varat ņemties ar savām štellēm, cik vien ienāk prātā, bet nedomājiet, ka mēs jūs uztversim nopietni.

4. Tas mūs, protams, noved pie mūsu nacionālapsēstajiem. “Tā nav svastika, tas ir ugunskrusts, tas ir otrādi nekā pērkoņkrusts, un tā ir sena zīme, un to nedrīkst saistīt ar… bļurblbļur…” [atskan pļauka] Izguli dzērumu, tīni ar sarkano apsēju ap roku. Nav tur nekā stilīga. Un, ja tas krusts visai pasaulei asociējas ar gāzes kamerām, tad varbūt var pacelt kādu citu simbolu? Mums maz viņu, vai? Nē, nav obligāti jāliek aplītī uz sarkana karoga.

5. Latvietība ir laba lieta, mums patīk būt latviešiem, runājam latviski tīri OK, rakstām dažreiz ar kļūdām. Bet, hei, mums nešķiet, ka esam labāki par citiem tikai tādēļ vien. Pārsteigums, ne? Esam lielā mērā tādi paši kā visi pārējie cilvēki uz pasaules. Ir mums sava kultūra, neko daudz tā neatšķiras no kaimiņu tautu kultūras. Neticēsiet – esam viduvēji lielākajā vairumā jomu. Dažās izdodas sevi parādīt labāk nekā citiem. Dažās sliktāk. Nevajag vaimanāt, bet nevajag arī iztaisīties par nezin kādiem dižcilvēkiem. Vajag rukāt.

6. Un, runājot par krievu jautājumu. Nav nekāda jautājuma. Mēs dzīvojam 21. gadsimtā. Nekur tie krievi nepaliks, būs vien ar viņiem jāsadzīvo. Jāintegrējas. Jāasimilējas. Jāšņakarējas, kamēr kaut kas sanāks. Un, jā, – arī mēs izvēlamies pāriet ielu, kad tumšā vakarā pretī nāk iedzērušu krievu bariņš. Ir, ir mūsu tumšajā liberastu dvēselē bailes, dusmas un aizvainojums: “A ko viņi, bļa, sukas, nemācās mūsu valodu? Lai brauc uz roģinu, ja kaut kas nepatīk!” Jā, laiku pa laikam arī mūsu blondajās galviņās ir tādas domas, it īpaši, redzot gājienus un saukļus par to, ka, lūk, tikai piekāpšanās viņiem postimperiālisma konvulsiju izraisītās “problēmās” mums nodrošināšot “mieru”.

Jā, gribas reaģēt kaut kādā veidā ātri un dusmīgi. No otras puses, mēs arī saprotam, ka tādu nepatīkamu rupuču nav nemaz tik daudz. Un mums ir tuvi draugi, daudzi krievu tautības cilvēki, kas ir pilnīgi mūsējie un savējie. Un ar kuriem kopā mēs daudz ko nākotnē sasniegsim. Bet tikai tad, ja pārstāsim kurināt šo naida murgu un izspēlēt “krievu kārti” vietā un nevietā.

7. Un, jā, – ir gadījumi, kad krievu kārts ir pilnīgi vietā. Ir mums politiskie spēki, kas to vien redz, kā sanaidot latviešus ar krieviem, skaldīt un valdīt, izstāties no NATO, ES un mesties pie cara bāķuškas, kas tā vien nodrošinās laimību, tradicionālās vērtības un varas vertikāli. Aha, redzam mēs, kā tur lieliski iet tajā tankiem bruņotajā tankštellē. Viss laimīgi.

8. Un nav tā, ka Eiropas Savienība ir kaut kāda piena upe ķīseļa krastos. Ir daudz muļķību un grūtību, un politikāņošanās. Bet mūsu asā liberālā acs redz, ka visi tie birokrāti un ierēdņi ir nesaraujami saistīti ar faktu, ka mēs varam dzīvot kā cilvēki, nebaidoties par savu nākotni. Neviens mūs nevar ar varu aizsūtīt uz Sibīriju vai Afganistānu. Mēs varam pa visu pasauli lepni braukt ar savu Eiropas pasi. Un lepni teikt: “Ai am jeropean. From Latvia, it iz in nozern jerop.”

9. Par kādu naudiņu braukt, jūs teiksiet? Krīze šmīze – pirms divdesmit gadiem mēs varējām braukt ceļojumā uz Tukumu. Tagad pat pensionāri brauc Eiropas tūrēs lielos autobusos, pa lētu naudu un bez radu atbalsta. Vai jums likās, ka tā būs, deviņdesmito sākumā? Ne vella – man, pirmo reizi ieraugot īstu pilnu lielveikalu, mute palika vaļā. Tagad viss iet uz urrā. Esam jau pāri līmenim, kas bij’ pirms krīzes. Gāzi grīdā. “IKEA” izpirkta tukša. Nabadziņi. 800 verdzības gadu. Šņuk.

10. Globalizācija, jūs teiksiet? Saēd nabaga latvieša dzīvesziņu. Ej, palasi ērkšķogas, lai sakrātu jaunai skolas somai. Ej bietes pakaplēt! Akmeņus lasīt. Globalizācija ir tā, kas ļauj mums dibenus slaucīt ar īpašo trīs kārtu tualetes papīru, kam ceriņu smarža un kam var pieglausties gluži kā tikko izbužinātiem mātes matiem. Un tikai par 20 centiem, kas ir kaut kādi 0,05 procenti no vidējās algas. Bet tikai nesen slaucījāmies ar veikli saburzītiem avīzes “Cīņa” gabaliņiem. Kā gan būtu mums gājis, lepni turoties pie sava arkla un netirgojoties ar visu pasauli? Sūdīgi būtu gājis. Un, lai arī globalizācijai ir miljons un piecas ēnas puses – maza šļuka izglītības ļauj novērtēt arī visu pozitīvo, ko tā ir nesusi. Un diskusijā par potenciālām izmaiņām iet ar kaut pāris teikumiem, kas neliktu nosarkt astotās klases ekonomikas učukam.

11. Nē – negribu es pie sevis izmitināt bēgļus. Izskatās, ka to negrib darīt vispār neviens Latvijā. Nav mums īstu “velkamistu”, vismaz ne tā kā Zviedrijā, Dānijā vai Vācijā. Bet neticēsi, mazo draudziņ, – man nav bail no pāris simtiem iebraucēju Latvijā. Ja jau varam sadzīvot ar pusmiljonu padomju laikos iebraukušo, tad vēl pāris simtu neko nemainīs. Turklāt – pateikšu noslēpumu, ja tiem Āfrikas un Sīrijas bēgļiem mēs iemācīsim latviešu valodu (un nesūtīsim viņus krievu skolās), tad uzmini, kādā valodā viņi atbildēs lepnai ķoķai “Rimi” kasē, kad viņa teiks: “Ja vaš sabačij jazik ņepaņimaju, gavariķe pa ruski?” A, ko? Vajag tikai strādāt pie integrācijas, pie valodas mācīšanas, un beigās visi būsim vinnētāji. Un, galvenais, nevajag mīzt – neviens tevi par musulmani nepadarīs.

12. Un, runājot par bāleliņa stiprākajām bailēm, – nē, arī par homoseksuālu tevi neviens nepataisīs. Lai cik varavīksnes gājienu geji un visi pārējie burti viņu sarežģītajā abreviatūrā nerīkotu, tu no tā par geju nepaliksi. Un, ja tev paslepus patīk džeki, – pie tā neviens nav vainīgs. Un tā ir tevis paša darīšana. Tas ir arī galvenais liberasta sauklis – mums geji ir pie kājas. Un mums ir svarīgi, lai viņi varētu dzīvot tā, kā viņiem ir labi.

Mums negribas, lai viņus sit skolu vārtrūmēs tikai tāpēc, ka viņi izskatās citādi. Vai arī atlaiž no darba, jo, lūk, ir “nepareizs”. Un lai notiek vēl vesela rinda tādu it kā sīkumu, kas padara sabiedrību sliktāku. Un, neticēsi, – lai cik liberāls mūlāps es nebūtu – netīšām uzduroties geju sadaļai pornohabā, es no tās skrollējos prom, cik ātri vien varu. Diņķi spalvainos dibenos man izraisa tikai un vienīgi “vēee” sajūtu. Bet, zini ko, tādu pašu sajūtu man izraisa arī vecmāmiņu sadaļa tajos pašos vortālos. Un neko. Eju uz vecvecāku zelta kāzām augsti paceltu galvu. Nepiedomājot par viņu guļamistabas dzīves detaļām.

13. Un narkotikas tiešām ir inde. Visas no A līdz Q. Heroīns, marihuāna, nikotīns, alkohols un tā tālāk. Būtu diezgan jauki, ja mēs varētu iztikt bez tā visa. Bet, ja tomēr nevaram, tad varbūt aizliedzam tās vielas, kuru ietekmē salietojušies cilvēki mēdz viens otru sacirst gabalos ar cirvi. Bet tās, kas liek viņiem muļķīgi ķiķināt, – nē. Vai arī otrādi. Bet, galvenais, kas manās Sorosa apdullinātajās smadzenēs liekas vismuļķīgāk, ir diskusija par dažādu vielu ļaunumu, vienlaikus pieverot acis uz tām, ar kurām pašiem diskutētājiem patīk pēc darba bāriņā paknakstīties. Esiet veči – lieciet visu vienā rindā, izrunājiet plusus un mīnusus atsevišķiem cilvēkiem, sabiedrībai kopumā. Tad arī plusus un mīnusus no aizlieguma – kādas būtu sekas noziedzības līmeņa celtniecībā utt. Un tad pieņemiet lēmumus. Nevis tikai skaļi klaigājiet.

Labi, 13 punkti ir, sātana rituāls izpildīts. Visā visumā, dārgais konservatīvais ģimenes vērtību un latviskuma aizstāvi, ja esi izlasījis jau tik tālu, vari mierīgi atlaist dusmās savilktās dūres. Es neesmu pret visādiem ierobežojumiem, bažām, šaubām un priekšlikumiem, kas tev prātā. Bet, protams, mēs varam visu izrunāt. Tikai, lūdzu, faktus galdā. Un pamatotus, vēlams, ar pētījumiem, un, ja ne ar tiem, tad vismaz ar kaut kādu loģiku, kas sniedzas tālāk par trīs soļiem. Un, lūdzu, esiet gatavi uz risinājumiem, kas nav tikai balti un melni, un idejām, kas nav tikai feministes.

Kāpēc pensionāriem ir balsstiesības?

Tuvojoties vēlēšanām, arvien biežāk dzirdami tādi paziņojumi kā: “Paslēp vecvecāku pases, citādi viņi nobalsos par “to–un–to”!” Saprotams, ka šāda rīcība būtu ne tikai neētiska, bet arī klaji pretlikumīga, tāpēc lūdzam neviena Latvijas iedzīvotāja pasi neslēpt. Bet, no otras puses…

Ja balsstiesības Latvijā cilvēki iegūst tikai tad, kad sasnieguši 18 gadu vecumu, vai nebūtu loģiski, ja tām tiktu noteikts arī augšējais vecuma slieksnis? Nedaudz esam par šo jautājumu rakstījuši arī iepriekš, tomēr šoreiz vēlamies to apskatīt nedaudz izvērstāk.

Kas tad īsti ir vēlēšanas? Tās ir ne tikai pilsoniskais pienākums, bet arī iespēja kaut kādā mērā uzlabot savu nākotni valstiskā līmenī. Tā ir iespēja atdot savu balsi par partiju, kas plāno ieguldīt naudu izglītības sistēmas uzlabošanā, tieslietu sistēmas sakārtošanā, aizsardzībā un citās būtiskās lietās, plānu realizēšanas vārdā, iespējams, pieņemot arī nepopulārus lēmumus, jo tikai tā iespējams iegūt papildu līdzekļus.

Tā kā pensionāri lieliski apzinās, ka nedzīvos mūžīgi, saprotams, ka viņu balsojuma motīvi lielā daļā gadījumu būs mērķēti tikai un vienīgi uz savas dzīves uzlabošanu. Piemēram – lielākā daļa galvaspilsētas vecākā gadagājuma iedzīvotāju jau ir nopirkta ar bezmaksas sabiedrisko transportu, kas mētā milzu līkumus, lai piestātu pie katra tirgus durvīm, un apstājas ik pa 200 metriem, lai vecūkšņiem nebūtu lieki jāstaigā. Pārējie pilsētas iedzīvotāji tādējādi iegūst neērtu un pārbāztu sabiedrisko transportu. Un šis ir tikai viens no piemēriem.

Problēma ir tajā, ka pensionāri balso nevis par labāku nākotni visiem, bet gan par cilvēcīgākiem pēdējiem gadiem sev pašiem. Tur ir grūti ko pārmest, vienlaikus, ievēlot nākamās Saeimas sastāvu, mēs tomēr vēlamies celt visas valsts iedzīvotāju labsajūtu, nevis uzlabot tikai vienas cilvēku grupas dzīves rietu.

Mūsu piedāvātais risinājums ir pavisam elementārs – vidējais paredzamais dzīves ilgums Latvijā ir 74,6 gadi. Latvijas Republikas parlaments tiek ievēlēts uz 4 gadiem. Tātad balsstiesību vecuma slieksnim vajadzētu būt tādam, lai provizoriski visi nobalsojušie izdzīvotu līdz nākamajām vēlēšanām. Respektīvi, 74 – 4 = 70 gadu vecums jānosaka par balsstiesību beigām.

Noteikti saņemsim iebildumus par to, ka ir ļoti daudz inteliģentu, dzīvesgudru un gaišu pensionāru, kuru spriestspēja un loģiskā domāšana saglabājusies pat līdz cienījamam 90 gadu vecumam. Tā noteikti ir, bet – ir arī ļoti daudz patiesi gudru un talantīgu piecpadsmitgadnieku, tomēr viņiem, gluži tāpat kā pārējiem vienaudžiem, vecums neatļauj piedalīties vēlēšanās.

Ja vecuma barjeras noteikšana tomēr šķiet pārāk drakoniska pieeja, vēlēšanu urnu sasniegšanai varētu uzlikt pāris normāla vecuma cilvēkiem ļoti vienkārši pārvaramus šķēršļus. Ja kādu no tiem nespēj pārvarēt – vēlēšanas iet secen. Piemēram, vispirms vēlētājam būtu jāpaiet garām bļodai ar bezmaksas ledenēm, pēc tam jāpaiet garām piemīlīgam bērnam, neaiztiekot viņa vaigu un neuzsākot sarunu, bet pašās beigās grūtākais – pašrocīgi jāpapildina telefona priekšapmaksas kartes kredīts, kā arī, izmantojot pulti, jāpārslēdz televizors miega režīmā. Pēdējā pārbaudījumā kandidāts izkrīt arī tad, ja pirms pults paņemšanas ieliek to līdzpaņemtā plastmasas maisiņā.

Mēs aicinām cieņai pret senioriem neļaut nostāties priekšā cieņai pret Latvijas jauniešu tiesībām uz cilvēcīgu nākotni un mūsdienīgu valsti. Dancojot pēc šī brīža pensionāru stabules, mēs vienkārši sačakarējam vecumdienas nākotnes pensionāriem. Padomājiet par to.

P.S.
Ierosinām arī mainīt likumus un pensionāriem Rīgas sabiedriskajā transportā bez maksas atļaut pārvietoties tikai no plkst. 9.00 līdz 16.00. Būsim reāli – ar šo laiku pilnībā pietiek aizbraukšanai uz tirgu.

Politiskā klasifikatora otrais ziņojums: Kā ņukā kandidāti?

Kamēr tu brīvdienās no stikla grāla zīdi pāļūdeni, Ceha mākslīgā intelekta laboratorijas superdators rukāja ar pilnu jaudu, lai tavām TV brīvdienu satura atmiekšķētajām smadzenēm padarītu politisko izvēli mazliet vieglāku un neļautu uz Saeimas beņķiem tīkotājiem tevi tik viegli aptīt ap pirkstu.

Pirmajā Ceha politiskā klasifikatora ziņojumā runājām par to, kā atpazīt vēlētājus pēc viņu lasīšanas paradumiem. Tagad, kad 6. oktobris jau teju spļāviena attālumā, arī politisko partiju kampaņas uzņem apgriezienus, tuvojoties kulminācijai. Sliktie izliksies par labajiem, vecie par jaunajiem, bet kreisie vai labējie pēc vajadzības auditorijas priekšā mainīs puses. Visiem nav laika rakāties CVK pieejamajos sarakstos, lai saprastu, kā tad īsti ir. Taču nebēdā, draudziņ – Cehs palīdzēs tev jau pa gabalu sazīmēt, kuru partiju kurš kandidāts pārstāv. Lai sarežģītās Ceha superdatora simulācijas būtu uztveramas pat visalternatīvāk apdāvinātajam no vēlētājiem, mēs datu gūzmu renderējām vienā no ikdienišķākajiem procesiem – ēšanā. Kā tad atpazīt kandidātu pēc tā, ko un kā viņš ņukā?

ZZS: Vienīgais iemesls, kāpēc tu neēd no siles – tādējādi arī citi tiktu klāt tumīgajai ņammai, pirms tu būtu paspējis izrīt visu. Tāpēc tev nākas samierināties ar palielu, bet tomēr bļodu. Karote ir no koka – tā mazāk dzird, cik steidzīgi tu sit kuņģī labumus no Polijas.

NA: “Ja to nevar izkult ar spriguli, tas nav ēdams.” Tu ēd tikai ar “Bordo karotīti” un “Zaļo karotīti” marķētus produktus. Tāpēc tu zini vismaz 30 veidus, kā pagatavot grūbu-griķu stūķi un proti lieliski uzgrauzdēt saldās auzas.

Saskaņa: Tu ēd no rokas cilvēkam, kurš vēlēšanās nemaz nekandidē.

KPV LV: Tu krietni piestūķē māgu ar sava elektorāta neveiksmēm un dusmām. Šīs dusmas ir saēdušās kotletes, tāpēc ir ar augstu uzturvērtību.

Rīcības partija: Tu ēd apsargājamajā objektā uz nakts maiņu līdzi paņemtās sviestmaizes. Vēlētāji allaž var tevi atrast pēc saulespuķu sēkliņu čaumalu taciņas.

Jaunā Vienotība: Tu ienāc ēstūzī, kurā ir brīvi tikai divi galdiņi, bet izlem ciest un palikt neēdis, jo netālu no tiem maltīti ietur “Saskaņa”.

Attīstībai/Par!: Runājot ar citiem, tu centies norīt augstprātību, tomēr tā kā gaisa burbulis pēc pārāk steidzīgi norīta humusa mafina visu laiku kāpj pa kaklu augšup.

Latvijas Krievu savienība: Tev kontā ir krietna paka rubļu, sapelnīta Eiropā, aizstāvot pilnīgi visu cilvēku tiesības lietot katram savu dzimto valodu valsts līmenī, ja vien valoda ir krievu. Kamēr mājās tu uz šprotēm smērē stores ikrus, publiski tu aizvien konsekventi ieturies tikai ēdnīcās, kur sāli un piparus ar slapjiem pirkstiem var pagrābt no atvērtā tipa trauciņa.

JKP: Tu ēd nervus visiem, kam jādzird tavs kaitinošais balss tembrs un tavas sazvērestības teorijas.

Progresīvie: Tu stāsti kādai KKC satiktai, zilmatainai būtnei par ideālo Latviju. Valsti, kurai rūp. Tomēr domas klejo kaut kur citur – pie našķiem. Tu esi uzkurījis zāli un par visu labāk šobrīd pamielotos ar sarunu biedrenes stakles pārvārīto pelmeni – pavērušos, slapju un aicinošu.

Latviešu nacionālisti: Tu sapņo par to, ka ZZS kandidāts kādreiz ēdīs no tik garas siles, kur tālākajā galā pietiktu vieta pat tev.

LSDSP/KDS/GKL: Tu ēd dienas piedāvājumu apšaubāmā bistro par cenu kā deviņdesmitajos un ceri, ka vienreiz jau trāpīsies arī laimīgā loze – kaut kas puslīdz garšīgs.

No sirds Latvijai: Tu paēd no cukurgraudiņiem, kas piesūcināti ar homeopātiskajām pusdienām. Tā ir daudz ātrāk un efektīvāk.

Latvijas Reģionu apvienība: Tu ēd to, kas pagadās. Nav tā, ka vari diži izvēlēties.

Latvijas centriskā partija: Tu ēd maz, jo lielākā daļa pensijas tiek tērēta īrei, zālēm un Krievijas TV kanālu komplekta abonēšanai.

Par Alternatīvu: Tu ar dakšiņu ēd boršču.

 

Vai strukturētais sūdens aizbiedē lielo čiku?

Tevi ietekmē Mēness fāzes? Tev ir bail no lielā čika? Uztraucies par sava ķermeņa PH līmeni? Šķiet, ka krāna ūdens ir kaitīgs? Ļoti labi, arī es neticu tādām muļķībām. Bet cilvēkiem patīk ticēt, tas padara skola–darbs–nāve rutīnu nedaudz vieglāk panesamu.

Problēma nav tajā, ka cilvēki tic, problēma ir ar cilvēkiem, kuriem kādā no ticībām piemīt autoritāte. Šīs autoritātes var izmantot sekotāju pulku kā resursu savu seksuālo fantāziju īstenošanai vai kā mediju melu izplatīšanai. Par labu piemēru tam kalpo vairāki pašmāju mācītāji, kuri iestājas pret vasaras saulgriežu svinēšanu, jo tā, redz, esot pagānu būšana, vai tie, kas draud maziem bērniem, ka tad, ja viņi kādam izstāstīs par to, kas notika pēc svētdienas skolas, Dieviņš atņems viņiem mammu.

Ja lielākā daļa organizēto reliģiju mācītāju cenšas palīdzēt savu draudžu locekļiem, vienlaikus pastāv arī vistīrāko šarlatānu problēma, kuri cenšas iedzīvoties uz nezinātnisku ideju izplatīšanas un klajas maldināšanas rēķina. Runa, protams, ir par dziedniekiem, ekstrasensiem, auru čamdītājiem un idiotisku uzturā lietojamu preču izplatītājiem.

Astrologi ir emulsija no tūkstošiem gadu senas neizpratnes par debesu ķermeņiem un numeroloģijas, kas uzskata, ka planētu atrašanās vieta kaut kādā veidā varētu ietekmēt to, vai manai sievai ienāks prātā uz mani apvainoties bez iemesla, – šķiet, ka tas notiek pie jebkuras planētu konfigurācijas. Un vispār – astronomija ir gājusi daudz tālāk. Nez, vai astrologi ir ņēmuši vērā, ka Plutons vairs nav planēta? Un 30. februārī dzimušos rītā ietekmēs Piena ceļa supermasīvais melnais caurums?

Dziednieki ir vieni no zemiskākajiem šarlatāniem, kuriem esam jau vairākkārt veltījuši neglaimojošus vārdus, taču viņi spītīgi nepazūd no sabiedrības ķermeņa kā vēzis, ko, kā viņi paši apgalvo, spējot izārstēt. Viss ir jūsu rokās, dārgie dziednieki, beidziet uzdoties par ārstiem, noņemiet savus internetā atrastos diplomus no Zinātņu akadēmijas telpu sienām un ejiet savus buramvārdus skaitīt kartupeļu vagās. Tas ir vienīgais veids, kā jūs ar savām profesionālajām prasmēm varat sniegt sabiedrībai kādu labumu.

Ja nākotnes pareģošana būtu reāli iespējama, vai tiešām šie ekstrasensi iekasētu naudu no vecām tantēm un vientuļiem cilvēkiem, nevis sēdētu akciju biržā? Cik no viņiem pirms 10 gadiem iegādājās bitkoinus, nevis stāvēja rindā, lai pieteiktos “Ekstrasensu cīņu” raidījumam? Man gan ir aizdomas, ka šie cilvēki ir veiksmīgi apmuļķojuši paši sevi, sev neapzināti uztrenējot “auksto lasīšanas” prasmi tādā mērā, ka uzskata to par intuīciju, kad ienāk prātā, ka pēc alkohola smaržojošam klientam ir problēmas personīgajā dzīvē. Jā, cilvēki izskatās slikti un iet pie ekstrasensiem pēc palīdzības, kad viņiem ir problēmas dzīvē, nevis kad viss ir lieliski.

Un man vismīļākā grupa ir uztura speciālisti ar grādu pseidozinātnēs, neeksistējošu kritisko domāšanu un gana lokanu morālo kompasu, lai pārdotu produktus ar neeksistējošām īpašībām. Visspilgtākais piemērs, kuru būsiet pamanījuši, ja apmeklējat jogas nodarbības vai šajā priekšvēlēšanu laikā staigājat pa ielām, ir kāds uzņēmums, kas piedāvā “strukturēto” ūdeni ar atmiņu. Ja esat pievērsuši uzmanību ziņām, tad zināsiet arī to, ka KNAB ir uzsācis pārbaudi par šī uzņēmuma visnotaļ acīmredzamu reklāmas kampaņu par labu kādai partijai. Tiesa, jāatzīst, ka cilvēku maldināšana un iedzīvošanās uz lētticīgu cilvēku rēķina ir raksturīga iezīme gan “strukturētā” ūdens piedāvātājiem, gan pieminētajai partijai.

Ūdenim nav atmiņas. Lai ar kādu spēku iedarbotos uz ūdeni, vai tas ir elektromagnētisks, kinētisks, filtrēšana caur membrānu vai pātaru skaitīšana, šķidrā agregātstāvoklī tas nevar saglabāt nekādu struktūru. Tātad arī visa teorētiskā informācija, kas tur tiek ievadīta, izzudīs piko sekunžu laikā pēc ārējās iedarbības beigām. Saprotu, ka tiem, kas man nepiekrīt, būs grūti saprast iepriekšējā teikumā teikto, tālab pārtulkošu to viņiem saprotamā piemērā: “Ziema. Auksts – brrr! Ūdens ciets! Uzčurā krustiņu. Krustiņš paliek. Pavasaris. Silts – Mmmm! Ūdens slapjš – krustiņš pazūd!”

Vēl tikai nāk prātā atsevišķi “ģēniji”, kuri cenšas bagātināt ūdeni ar skābekli, jo tas esot veselīgs. Tā nav, piešķirot H20 vēl vienu skābekli, sanāk H2O2, un tas ir ūdeņraža peroksīds, ar to 2. pasaules kara koncentrācijas nometnēs eksperimentēja kā ar līdzekli, ar ko nogalināt, ievadot to intravenozi.

Izlasi arī: 

Pieci soļi drošākas baznīcas virzienā

Sauciet mani par konservatīvu, bet es nekad neiešu ēst pie tieva itāļu pavāra un nekad neuzticēšu savus bērnus cilvēkam, kurš neuztur veselīgus, intīmus sakarus ar citiem pilngadīgiem cilvēkiem. Mana rīcība nav 100% droša prevencija, bet tā 100% ir rīcība risku samazināšanai.

Medijos izskanēja kārtējā ziņa par iespējamu seksuālās vardarbības gadījumu Romas katoļu baznīcā, šajā gadījumā – tepat Latvijā. Jautājot “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas metropolītam par šo gadījumu, Kristaps Āls pauda šaubas par mācītāja vainu seksuālā vardarbībā pret personu ar attīstības traucējumiem: “Maz ticams, ka garīdznieks tiešām ir pastrādājis šos noziedzīgos nodarījumus.

Pirmkārt, ziņas par konkrēto gadījumu ir faktuāli skopas, kas ir saprotams gan no izmeklēšanas dienestu, gan garīdznieka reputācijas perspektīvas, jo demokrātijā pastāv nevainīguma prezumpcija jeb – persona nav vainīga līdz brīdim, kad tiek pierādīts pretējais. Otrkārt, šaubu ēnu met arī noziedzīgā nodarījuma apstākļi, jo no seksuāla noziedznieka psiholoģijas viedokļa daudz tīkamāks loms ir atrodams katrā svētdienas skolā. Saprotiet, gan mazgadīgs bērns, gan persona ar garīgu atpalicību nevar sevi pārstāvēt tiesā, tāpēc, ja pastāv izvēle, labāk pusdienās ēst vīģes, nevis kartupeļus.”

Abstrahējoties no konkrētā gadījuma, līdz brīdim, kad atbildīgie dienesti izmeklēs lietas apstākļus, mums būtu lietderīgi iztirzāt problēmu ar pedofiliju garīdzniecībā, jo precedentu skaits ir ļoti liels. Īpaši šokējošus šos gadījumus padara organizētu grupu pazīmes un noziedzīgo nodarījumu slēpšana no augsti stāvošu garīdznieku puses. Statistika liecina, ka katra otrā katoļu baznīca ir bijusi iesaistīta vismaz vienā seksuālas vardarbības gadījumā. Būtu diezgan muļķīgi pieņemt, ka Latvijā nepastāv līdzīga situācija, pat tad, ja informācija par seksuālo vardarbību nenonāk atklātībā.

Šobrīd pastāv divas galvenās problēmas seksuālo noziegumu atklāšanā un varmāku sodīšanā: neziņošana par noziegumiem un vāja sabiedrības izpratne par tiem. Galvenais neziņošanas par noziegumiem iemesls ir sabiedrībā pārāk iesakņojusies upuru vainošana, kas cietušajos izraisa kaunu, vainas apziņu vai bezpalīdzības sajūtu.

No otras puses, ir vesela virkne viedokļu līderu un lēmējvaras pārstāvju, kas ļoti sarežģī sabiedrības izglītību gan seksuālajā audzināšanā, gan noziegumu novēršanā. Piemēram, politoloģe Ilze Ostrovska šonedēļ sociālajā tīklā “Twitter” pauda viedokli, ka bērnu podi veikala “IKEA” vīriešu tualetē varētu veicināt pedofilu personu skaita pieaugumu. Atsevišķi Nacionālās apvienības biedri, Jūlija Stepaņenko un virkne augsti stāvošu garīdznieku valsts mērogā cenšas iznīcināt seksuālo izglītību skolās. Aizdomīgi, tieši kāpēc, viņuprāt, nedrīkst paskaidrot bērniem, ka tas ir ļoti slikti, ja gar viņu intīmajām vietām knakstās kāds cilvēks, pat ja tas ir ārsts, radinieks, skolotājs vai mācītājs?

Ko darīt, lai situāciju labotu? “Cehs.lv” mākslīgā intelekta departamenta mašīnmācīšanās nodaļa ir sagatavojusi konkrētu veicamo pasākumu plānu:

1. Sieviešu ordinācija. Statistika liecina, ka sievietes daudz retāk pastrādā seksuāla rakstura noziegumus. Ja šobrīd baznīcās būtu godīgs dzimumu sadalījums starp mācītājiem, teju uz pusi būtu samazināta seksuālā vardarbība Latvijas baznīcās. Tātad divas reizes mazāk bezpalīdzīgu bērnu un invalīdu ciestu no vardarbības baznīcā.

2. Jāpanāk, ka katoļu priesteri drīkst veidot ģimeni. Uzskats, ka mācītājam ir jākalpo tikai draudzei, uzliek pārāk lielu psiholoģisko un fizioloģisko slogu uz cilvēka pleciem. Pat ja nostāsti par mācītāju pašapmierināšanos grēksūdžu laikā ir patiesi, masturbācija noteikti atslogo no stresa un paģirām, taču ar to nepietiek veselīgas seksuālās dzīves uzturēšanai. Ģimenes dzīve garīdzniekam palīdzētu arī daudz labāk izprast problēmas citu draudzes locekļu vidū.

3. Garīdznieku atbilstības pārbaudes. Visiem sociālajiem darbiniekiem ir dažādas pārbaudes un psihologu konsultācijas, lai izvērtētu to atbilstību ieņemamā amata pienākumu pildīšanai, bet garīdzniecībai tādu nav. Viens no variantiem varētu būt elektrodu piestiprināšana garīdznieku ķermeņa erogēnajām zonām, kas fiksē izmaiņas asins pieplūdumā konkrētajās vietās, kad tiem tiek rādīti attēli ar bērniem vecumā no 1 līdz 15 gadiem.

4. Animētā pornogrāfija, ja garīdznieks izjūt fizisku tieksmi pret mazgadīgām personām, taču vēl nav pastrādājis nevienu noziegumu. Animētā pornogrāfija (īpaši Āzijas izcelsmes) ir apliecinājusi, ka personas ar pedofilijas tieksmēm var “izraustīt savus dēmonus” un turpināt pilnvērtīgi pildīt savas funkcijas sabiedrībā, nepastrādājot nekādus noziegumus.

5. Bezmaksas kontracepcija dievnamos. Šis ir galējs un utilitārs variants. Ja garīdznieks tomēr nespēj atturēties no bezpalīdzīgu personu seksuālas izmantošanas, tad vajadzētu vismaz parūpēties, ka viņš savā recidīvā neizplata kādu seksuāli transmisīvu slimību vai nesagādā grūtniecību kādam 12 gadus vecam bērnam.

Biroja spēle “Smēriņš”

Nepieciešams: Sūrās paģiras; paķīša kebabs; biroja WC
Spēlētāju skaits: Neierobežots

Spēles gaita:
Pēc krietna rīta paķīša dodies uz biroja tualeti, kuru neganti aizdirs ar pohu sūdu, atstājot keramikas karalienē krietnu kāla štrāsi. Rūpīgi klausies, lai pārliecinātos, ka aiz WC durvīm otrā pusē neviena nav, un slepus nemanīts izlavies ārā. Apsveicam! pirmo fāzi esi noslēdzis veiksmīgi.

Uzturies turpat netālu no WC ieejas, bet ne tieši pretī. Pabaksties telefonā, gaidi. Uzdevums – sagaidīt, kad kāds no kolēģiem dosies uz piesmērēto atvieglotavu.

Kolēģim, kurš nezina, ka piedalās spēlē, gluži kā jaunajās RPG, būs divas izvēles iespējas, kas nemainīs iznākumu – viņš zaudēs jebkurā gadījumā.

Pirmais scenārijs: Kolēģis, iegājis un apzinājis situāciju, norij pašlepnumu un salkano kāla smārdu, un nobirstē tevis atstāto štrāsi. Viņam nākot ārā no tualetes, tu dodies tur iekšā. Kolēģis atviegloti nodomās, ka viņš vismaz tavās acīs nebūs cūka. Tu, konstatējis tīru podu, gandarījumā pasmīni – jaunais mārketinga projvads, kurš grib uz tevi atstāt labu iespaidu, ir birstējis tavu sūdu.

Otrais scenārijs: Kolēģis, iegājis un apzinājis situāciju, nodomā – vienalga, es tikai ātri atliešu. Aiz durvīm tāpat neviena nebija. Kolēģis atstāj kāla štrāsi nenotīrītu un dodas ārā. Tu ej uz durvju atvēršanaš skaņu un pēkšņi iznirsti ap stūri viņam priekšā. Pievērs viņa uzmanību – pasveicini. Tad doties garām un taisni iekšā. Viņš iekšēji pamirst. Pēc tam ar smīnu sejā atlikušo darba dienu birojā meklē ar viņu acu kontaktu, iesaisties sarunās. Ieminies, ka rīt derētu sanākt sapulcē un parunāt par to jauno web dizaina projektu – izskatās, ka būs visai netīrs darbiņš.

Abos scenārijos – izbaudi uzvaru.

Pastāvēs, kas pārvērtīsies

Aivars aizvēra biezo grāmatu un lēnām nolika uz virtuves galda. Galdauts mazajā virtuvītē, kas atradās padomjlaiku daudzstāvenē ne-tajā-labākajā Daugavpils rajonā, bija notraipīts ar ēdiena paliekām. ‘Tas nekas, ka grāmata paliks netīra. Šīs zinības tāpat nedrīkst nonākt ienaidnieka rokās’, nodomāja Aivars. ‘Apgaismības brīdis ir klāt un tā stunda drīz sitīs’, viņš svinīgi deklamēja savā virtuves vientulībā.

***

Kopš vakara, kad vecajā grāmatā esošās zinības izgaisa uguns liesmās uz visiem laikiem, bija pagājuši divi mēneši. Aivars bija nopietni gatavojies šai misijai, ko viņš uzskatīja par mūža svarīgāko. Sagatavošanās darbi bija veikti. Bija atlicis pēdējais etaps, pēdējā cīņa.

Rīgā viņš ieradās savā vecajā žigulī, kas bija brucis un jucis, lūzis un plīsis, bet tomēr cīņai sveiks šajā svarīgajā brīdī, kad vajadzēja nokļūt galvaspilsētā. Iebraukšana lika Aivara asinīm vārīties dusmās, tādas sajūtas izraisīja brauciens gar Salaspils memoriālu. Tomēr, tuvojoties viņa pirmajam mērķim – Rumbulas autoplačiem – Aivars priecājās, kad piefiksēja, ka degvielas bāka bija praktiski tukša. ‘Tie krievžīdi vismaz nedabūs manu degvielu’, tā bija doma, kas sildīja Aivara sirdi.

***

‘Simtu septiņdesmit eiro. Pretīgi. Simtu septiņdesmit eiro par tādu krietnu mašīnu. Sorosoīdu salašņas, okupanti-pederasti. Simtu septiņdesmit…’ Aivars bija pamatīgi uzvilcies. Pirmajos divos autoplačos viņu izsmēja, otrajā pat sastaptais perekups bija pasaucis savus kolēģus, lai smietos par Aivaru un viņa mašīnu.

Tomēr viņš bija garā stiprs ar nelokāmu pārliecību, tāpēc turpināja. Misijas izpilde prasīja līdzekļus, misijas izpilde paredzēja žiguļa pārdošanu. Trešajā placī mašīnu paņēma, piebilstot, ka šrotā gan jau divus simtus par to atdos. Šāda attieksme Aivaram likās vājprātīga, jo viņaprāt žigulis bija laba manta. ‘Misija pirmajā vietā, misija jāizpilda. Drīz viņi visi redzēs!’, viņš sevi mierināja, mērojot soļus uz autobusu.

***

Žāvēts speķis. Kūpināts speķis. Sālīts speķis. Marinēti gurķi. Kartupeļi. Vēl speķis. Un vēl daži iepakojumu ir speķi. Aivars aplūrēja savus iepirkumus, kas gulēja novietoti uz gultas misijas izpildes centrālē jeb netīrīgā numuriņā kādā necilā ostas rajonā viesnīciņā. Aivars iekšēji smaidīja, jo juta, ka pēdējā uzvara bija ļoti tuvu.

Viņš paņēma telefonu, atvēra vaļā Youtube aplikāciju, kuru viņš nelabprāt un reti lietoja, jo negribēja atbalstīt kapitālistiski-imperiālistiskos-gogležīdus, kā viņš pats mēdza dēvēt šī ASV tehnoloģijas giganta pārstāvjus, bet šī nu bija tā reize, kad vajadzēja. ‘Patriotiska dziesma būs tieši laikā, labs sākums misijai’, prātuļoja Aivars. Internets gan viņam neslēdzās iekšā. Aivars nodomāja, ka atkal CIP:s viņu bloķē, lai gan patiesībā viņam vienkārši nebija kredīta.

**

Aivars stāvēja pie Arēna Rīga ieejas. Viņam priekšā bija pārdesmit cilvēku, liela daļa tērpušies hokeja kreklos. ‘Tautas nodevēji, kārkla latvieši, aitas. Tāda tā tauta mums ir, novājināta un uzpirkta, bet drīz, drīz būs laiks, drīz mēs celsimies no šīs verdzības, celsimies pret mūsu apspiedējiem…’ Aivara prātuļojumus apturēja strups apsargs ar lūgumu uzrādīt biļeti.

‘Noteikti pidarass, visu vakaru vīriešus čamdīt, pretīgi’, viņš pie sevis murmināja, kad bija ticis iekšā Arēnā. Jo tuvāk spēles sākumam, jo lielāku riebumu Aivars izjuta. Cilvēku pūļi, kas apkārt vazājās, dzēruši. Ik pa brīdim okupantu slavinoši Dinamo saukļi. Okupantu kapitāla vārdi. Un kā kronis – PSRS himna.

“Ir laiks izpildīt misijas pēdējo fāzi”, Aivars skaļi teica – lai gan neviens viņā neklausījās.

***

Aivars iegāja tualetē, kur neviena nebija. Spēle bija sākusies. Dinamo, Dinamo Rīga! klaigāja ļaužu bars tribīnēs. Viņš izvēlējās malējo tulaeti, vistālāk no durvīm, drošs paliek nedrošs, un aiz sevis aizvēra durvis. Laiks bija pienācis. Tikai Rīga, tikai Dinamo! dārdēja virs Aivara galvas. Tā stunda bija situsi. Misijas pēdējā un vissvarīgākā fāze. Jāāāāāāāāāāā! atskanēja no tribīnēm, Rīgas Dinamo iesita pirmos vārtus.

No Aivara rīkles atskaņēja spalgs kliedziens. Viņš brēca kā aizkauts kuilis, bet viņa brēkšanu neviens nedzirdēja, lai gan viņš kliedza un kliedza. Pēc astoņdesmit astoņām sekundēm viņa balss beidzot apklusa.

***

Neparasta aina pavērās, kad pirmais cilvēks atvēra tualetes durvis. Pods un sienas bija notraipītas ar asinīm un kādu speķainu vielu. Izskatījās, it kā bija noticis kaut kāda veida sprādziens, lai gan grūti bija iedomāties, kas būtu varējis sprāgt?

Vēl dīvaināku situāciju padarīja tas, ka uz grīdas poda priekšā stāvēja brangs sivēns ar zilām acīm. Sivēns intensīvi cilāja vienu ķepu un spalgi rukšķēja.