Es <3 vēlēšanas

Jums nešķiet, ka kafija nedaudz smaržo pēc čurām? Varbūt čuras mēdz smaržot pēc kafijas? Varbūt man ir jāpārbauda nieres.
Man ļoti patīk vēlēšanu dienas, tas ir ļoti īpatnējs laiks, kad tauta reāli apzinās savu dažādību – līdzīgi kā tirgū, bet lemjot valsts un pašvaldību vadītājus. Latvieši ir nīgri, jo arī krievi var balsot. Krievi ir nīgri, jo viņiem nav izvēles par ko balsot. Gudrie ir nīgri, jo viņu dažas balsis pazudīs starp miljoniem muļķu balsu. Muļķi ir nīgri, jo balsošanai vispār nav nekādas jēgas. Kā jau teicu, man patīk šīs dienas. Eju uz vēlēšanas iecirkņiem ne tikai tāpēc, ka uzskatu to par katra pienākumu, bet arī tāpēc, ka man patīk tur atrasties, pētīt cilvēkus un viņu uzvedību.

Iepriekšējās bija Saeimas vēlēšanas, tās man ir ļoti spilgti iespiedušās atmiņā, uzskatu tās par jautrākajām vēlēšanām, kurās ir nācies piedalīties. Diena sākās kā Gustavo dziesmā “Jautājums”: “nožāvājos, pieceļos no rīta, izkāpju ārā no gultas, saģērbjos, nomazgājos, izeju ārā no mājas, apeju ap stūri, nostājos pieturā ar smaidu uz sejas, bet tur vienmēr atrodas kāds vecais, dēļ kura man tas smaids no sejas pazūd!”. Nu labi, ja tā padomā, diena man sākās nedaudz citādāk, jo būtu dīvaini saģērbties un tad iet mazgāties, varbūt tāpēc kāds pensionārs pievērsa pastiprinātu uzmanību pieturā stāvošam, līdz vīlei izmirkušam, jaunam cilvēkam. Varbūt Gustavo smaids pazuda, jo viņš nosala?

Lai nu kā, arī uz pieturu nebija jāiet, jo vēlēšanu iecirknis manām mājām ir tuvu, jo dzīvoju pilsētā. Pieņemu, ka laukos vēlēšanu biļetenus no mājām savāc pastnieks, bet turīgākām saimēm ir iemesls uzvilkt svētku drānas un sapulcēties pagasta centra laukumā, kur bez amatnieku tirdziņa un netiklībās apsūdzētās sievietes pēršanas var arī nobalsot par vienīgo sarakstu. Pie mana vēlēšanu iecirkņa ieejas jau pulcējās cilvēki, bet pienākot tuvāk noskaidrojās, ka šie cilvēki parasto “dzeršanu līdz rītam” komunālā dzīvokļa virtuvē bija nomainījuši uz “dzeršanu līdz rītam pie skolas”. Nopriecājos, ka viņiem bija izlādējušies telefoni un man nebija jāiepazīstas ar “Šanson TOP 40” aktualitātēm. Vēlēšanu iecirknī jeb konkrētajā skolā bija izveidojušās diezgan garas rindas pie vienīgajiem 2 galdiņiem, kur izsniedza biļetenus.

Citkārt, piemēram, pie veikala kases es būtu šķendējies par stāvēšanu rindā, taču ne vēlēšanu dienā. Starp citu, man ir vairākas metodes, kā saīsināt rindā stāvēšanas laiku, piemēram, ja man priekšā stāv jauni cilvēki, es tēloju, ka pa telefonu kādam stāstu, ka man ir rota vīruss un tai laikā cenšos vairākkārt pieskarties priekšā stāvošajam. Vecos cilvēkus stāsti par slimībām nebiedē – viņi tieši sāks priecīgi dalīties savos stāstos un burvju līdzekļiem, kas ārstē. Piemēram, Rota vīrusu var izārstēt, ja vistai izbaro pret tūpli paberzētu griķa graudu. Vecie cilvēki ir ļoti bailīgi. Rinda ātri saruks, ja tu pensionārei iečukstēsi ausī: “Mammīt, es tevi izsekošu līdz mājām!”

Tātad… Nostājos tajā rindā, kura atbilst mana uzvārda pirmajam burtam. Sākumā bija pagrūti saprast iemeslu rindu lēnajai kustībai, taču vēlāk kļuva skaidrs, ka šim atbildīgajam darbam bija izvēlētas tās divas rūpīgākās no skolotājām, kurām bez vāciešiem cienīgā pedantiskuma kopīgs bija arī pelēks apģērbs un briļļu stikli kā čigānietes kristāla lodes. Aiz manis pienāca kāda kundzīte, kura taujāja pēc divu rindu pastāvēšanas iemesla. Būdams laipns un jauns cilvēks, atbildēju: “Redziet, tai rindā stāv sociālisti – viņi balso par vairāk darba vietām rūpnīcās. Šajā rindā stāv kapitālisti – mēs balsosim par vairāk rūpnīcām.” Vecā kundzīte izskatījās nedaudz apmulsusi, bet izvēlējās “sociālistu” rindu.

Rinda virzījās diezgan lēni, kas deva man iespēju pavērot balsot sanākušos ļaudis. Jutu, ka kungs, kas stāvēja pirms manis, kļūst garlaikots un meklē iemeslu sarunai. Ilgi gaidīju, kad šis kungs saņemsies drosmi, lai izklāstītu sev aktuālo tematu, bet mēs jau tuvojāmies galdiņam, tāpēc nolēmu spert pirmo soli:

“Vai jūs jau zināt par ko balsosiet?”

“Protams! Nav jau nekādas izvēles! Es balsošu par [kandidātu], ar ko tehnikumā kopā mācījos. Īsts goda vīrs. Krietns, tikumīgs ģimenes galva, ļoti augsti vērtēts baznīcas draudzē.” Šķita, ka šos vārdus viņš vairāk izteica visiem telpā esošajiem, nevis man.

“Jūs esat dzirdējis par Denisu Reideru (Dennis Rader), viņu sauca par “Sasiet, Spīdzināt, Nogalināt” slepkavu, viņš nogalināja vismaz desmit cilvēku un viņu notvēra pateicoties tam, ka viņš izmantoja baznīcas datoru…”

“Ko jūs ar to gribat teikt?” vīrietis teju uzkliedza.

“Es tikai gribu teikt, ka mēs ļoti daudz ko nezinām par cilvēku privātajām dzīvēm. Cilvēki var stāstīt, ka tikai dod, ne zog, bet, kad neviens neredz, viņi ķeksē monētas no ziedojumu kastes.”

“NĒ! [Kandidāts] tāds nav. Viņš ir tieši tāds goda cilvēks, kāds nepieciešams šajos laikos. Paskatiet, kādi ir kļuvuši cilvēki – grēcīgi, netikumīgi, netīri! Bērni skatās filmas, kur šauj. Sacenšas tais kompjūteru spēlēs, kurš vairāk nogalinās cilvēku! Jums tas šķiet normāli? Nav brīnums, ka izaug nekam nederīgi un sodomizē viens otru!” Onkulis bija aizsvilies, bet šķita, ka tieši šī bija tā runa, ko viņš vēlējās visiem nodeklamēt.

Man radās āķīgs jautājums: “Sakiet, vai problēma ir anālajā seksā?”

“Problēma ir tajā, ka VĪRIETIS mīcas ar citu VĪRIETI! Tas ir PRETDABISKI! Sodomija kā tāda, varbūt, nav nekas traks, ja tas ir starp vīrieti un sievieti.”

“Ā, tad labi. Ziniet, ir tādi “straponi”, jeb mākslīgie locekļi, kurus sievietes var piesprādzēt kā jostu…”

Vecais kungs paskatījās man acīs ar izteiktu riebumu, bet bija viņa kārta saņemt biļetenus. Pamanīju, ka vecā kundzīte bija izstāvējusi pirmo rindu un saņēmusi norādi, ka viņai bija jāstājas otrajā rindā. Es viņu pasaucu un teicu, ka var iet pie galdiņa pirms manis. Viņa pateicās par manu labo sirdi. Pēc tam arī bija mana kārta apsēsties iepretim skolotājai, kas, visticamāk, pasniedza Latviešu literatūru. Viņa paņēma pasi, apskatīja bildi un paskatījās uz mani. Konstatēju, ka viņa nespēj pavērst skatienu uz augšu, neatsedzot augšējos priekšzobus. Es noreaģēju un jutekliski aplaizīju lūpas, uz ko viņa reaģēja ar novēršanos. Ceru, ka viņa tovakar nodevās netiklībām, domājot par mani.

Saņēmu savus biļetenus un tālāk viss noritēja bez starpgadījumiem. Savilku plusiņus un mīnusiņus, kā jau skolā pieklājas, un iemetu aploksni urnā, kā jau politikā pieklājas. Policija skaidrojās ar dzērājiem pie skolas ieejas. Vēlāk konstatēju, ka esmu piedalījies vēlēšanās ar nederīgu pasi. Varbūt literatūras skolotāja to tomēr pamanīja, bet nolēma būt dumpiniece un pārkāpt noteikumus. Man tā labpatīk domāt.

Jana: neliela priekšvēlēšanu psihoze

Jana atvēra acis piecos no rīta. Jau kuro reizi pēc kārtas. Pirms kāda laika viņa bija modusies sešos, taču, kopš pulksteņa pagriešanas tas notika stundu agrāk. Jau atkal kārtējo nakti viņa bija pavadījusi murgos. Murgos, kurus viņas parastā šuvējas dvēsele nevarēja saprast. Tiesa, par šuvēju viņa sevi dēvēja tikai iekšēji, jo kopš ceha izformēšanas pirms pieciem gadiem Jana strādāja par sētnieci. Darbs nebija grūts, viņas teritorija aptvēra pāris mierīgus kvartālus, vienīgā problēma bija salauztā koda atslēga stūra mājā, kura pagrabā atradās bārs un tad pēc tam nācās dezinficēt pieķēzīto priekšnamu. Taču arī par to Jana nesūdzējās. Patiesībā viņai sētnieces darbs patika pat labāk nekā šuvējas, atkrita vienmuļie pasūtījuma darbi un putekļainā diena iekštelpās.

Taču laime nebija ilga. Viss sākās kādā rītā, kad Janas pastkastītē iemeta priekšvēlēšanu avīzi. Tā bija pilna ar skaistu un smaidīgu cilvēku fotogrāfijām, kuras solīja laimi, bezmaksas zāles, transportu un pusdienas. Jana sākumā to pat īsti neapskatījās, tādus solījumus viņa atcerējās no komunistu laikiem, tāpēc daudz kārdinošāks likās jaunais naktskreklu katalogs. Taču viņas mieru iztraucēja Jēkabs, sētnieks no pretējās ielas puses:
“Nu, izlēmi, par ko ta balsosi?”
Jana par šo jautājumu nebija aizdomājusies. Ģimenes un bērnu viņi nebija, arī vienīgie radi – brālis Aizputē zvanīja reti un par politiku Jana neinteresējās.
“Nuuu… nezinu… tad jau redzēs.”
“Ko tur daudz redzēt? Izlaupa valsti! Ir pēdējais brīdis rīkoties!”
Un Jēkabs izvilka no brezenta jakas mazu spīdīgu lapiņu, uz kuras arī rēgojas krāsainas un laimīgas sejas, tiesa, citādas nekā avīzē.
“Ja, kas sešos ir pikets.”
Jana nepaprasīja, kur, tikai iebāza lapiņu kabatā un vēlāk to kopā ar priekšvēlēšanu avīzi diskrēti izmeta atkritumu urnā.

Taču ar to viss nebeidzās, tikai sākās. Nākamajā dienā Janu, dodoties uz darbu, apšļāca mikroautobuss. Pats par sevi tas nebūtu nekas īpašs, taču Jana ievēroja uz tā aizmugures smaidīgas sejas. Atkal citas. Lai gan visas sejas bija ļoti līdzīgas, Jana varēja saderēt, ka šīs bija citas nekā tās, kuras bija uz avīzītes vai lapiņas. CIK to seju vispār bija?

“Balso par labāko izvēli! Tikai tu vari mainīt nākotni!” auroja radio vaļā pavērtajās bāra durvīs. Mājas priekšnams atkal bija pievemts, un Jana nopūtusies devās uz pieliekamo pēc terpentīna.
“Kāpēc nebiji vakar uz piketu?” aiz šķūnīšiem pavīdēja Jēkaba galva. Uz brīdi Janai norēgojās, ka virs tās mirdz sarkanbaltsarkans nimbs.
Jana paslēpās pieliekamajā. Taču arī tur nebija glābiņa. Zobārstu kabineta apkopēja, kura tur glabāja savas slotas, bija uzlikusi augšējā plauktā to pašu priekšvēlēšanu avīzi, kuru Jana bija pirms tam izmetusi mistkastē. Sejas atkal smaidīja un uz kaut ko aicināja.

No tās dienas sākās murgi. Sākumā Janai rādījās sapņos laimīgi smieklīgās grimases no mikroautobusa, taču pēc tam sejas pārvērtās – tās vairs nebija apgaroti nevainīgas, tās kaut ko pieprasīja, aicināja, pat draudēja. Sākumā atbalstīt bērnu slimnīcas un necirst kokus, pēc tam ierīkot baseinus, tad piedalīties pelmeņu rūpnīcas izveidē.
Sākumā Jana uz murgiem nekā nereaģēja, dzēra kumelīšu un apogu dziedzera novārījumu, kā bija ieteikusi kaimiņiene Sveta. Taču tas nepalīdzēja. Murgi kļuva intensīvāki, sejas dūca un klauvēja pie durvīm, tās mainījās, mežģījās dīvainos viepļos, mēģināja ielauzties viņas dzīvoklī un pat slepkavoja viena otru. Bet, galvenais – tās prasīja vienu vienīgu jautājumu, to pašu ko uzdeva Jēkabs: “Nu, izlēmi, par ko ta balsosi?”

Murgu dēļ Jana uztrūkās gandrīz pēc stundas un modās neparasti agri. Jebkurš psihes speciālists būtu ātri vien diagnosticējis Janai depresiju un izrakstījis zāļu vai psihoterapijas kursu, taču Janai tas, protams, pat neienācā prātā. Arī dzeršana nebija opcija – ar šo prieku viņai asociējās bijušais vīrs.
Tā nu Jana nolēma vērsties pie dziednieka. Viņš sevi sauca par Zinti. Zinta prakse atradās Gogoļa ielā, netālu no Janas kvartāla. Zinti bija ieteikusi Sveta.

Jana iepriekš nekad nebija bijusi pie dziednieka un iedomājās, ka tā būs līdzīga vizītei pie ārsta. Taču tas neizrādījās nekas tamlīdzīgs, tieši pretēji. Pirmkārt, tiklīdz kā Jana ienāca Zinta birojā, viņš pateica “jums kreisajam celim ir menisks un labajā smadzeņu pusē asisnsrites aizture”. Tas gan neatbilda patiesībai, bet Jana nez kāpēc, pakļaujoties Zinta pavēlei, izģērbās. Pēc tam Zintis teica, ka vajag iztaustīt slimās vietas. Jana tam padevās. Sākumā pieskārieni bija sāpīgi, pēc tam kļuva arvien patīkamāki… arvien maigāki un vienlaicīgi spēcīgāki… Jana iegrima staipīgi saldā mākonī. Beidzot laimīgās un baisās sejas apvienojās un solīja viņai kaut ko skaistu, neaizmirstamu un, kaut arī bezgalīgi skumju, tomēr saprotamu. Viņa iegrima saldi negausīgā sapnī, kur seju virpuļa galā mirdzēja tunelis un kāds prasīja:
“Nu, izlēmi, par ko ta balsosi?”
Jana iesmējās no visas sirds.

Ceriņu vīna blūzs

“Anete! EU! ANETE, bļadj!” auroja vīrietis 12 stāveņu ieskautā pagalmā. Bija silta piektdienas pievakare, un Māris bija atlaists. Vēl Māris bija pālī. “ANETE, es tevi MĪLU, dzirdi, kuce? ANETE, bļadj!”

“Заткнись, урод!” pretī atbļāva uz trešā stāva dzīvokļa balkona iznācis pusmūža gorilla baltā apakškreklā, bokseršortos un gumijas iešļūcenēs: “А то буду не только Анетку ебать, но твою мать тоже, гондон!”

Anete tikmēr par ainu tīksminājās no devītā stāva augstumiem, cielējot pa aizkaru spraugu. No šejienes skatoties, Māris bija perfekta vizuālā reprezentācija tam, kā viņu uztvēra Anete. Kā niecību.

Vēl pāris reizes noaurojoties pēc Anetes, Māris pamanīja, ka gorilla ir pazudis no balkona. Neriskējot minēt, vai muskuļotais primāts veļas lejā, lai pagalmā viņu padarītu par izsmieklu visu to ziņķārīgo acu pāru priekšā, kuru īpašnieces, scēnas trokšņa sauktas, bija salīdušas pie logiem kā tādā postpadomju blokmāju versijā par Kolizeju, vai tomēr svempjas augšā, lai spēji ieņemtu Aneti kā varonis Berlīni gorillas nupat skatītā kinofilmā, Māris devās prom.

Bija vienalga, uz kurieni iet, jo uz kurieni iet Mārim nebija.

Kātojot pāri tiltam, virs likteņupes Daugavas labi ieskrējies vējš sajauca gan matus uz galvas, gan domas iekš galvas. Brīdi tīksmi paviļājis pakauša krokās scenāriju ar elegantu lēcienu no tilta, mērķētu vācu tūristiem pārbāztā kuģītī, Māris ierāva labu šļuku uguntiņas. Izdarīt pašnāvību, kamēr pudelē vēl klunkšķ, būtu klaja zaimošana.

Kopš šķiršanās no sievas bija pagājis nepilns pusgads, un nu Māris bija nomainījis trīs draudzenes, trīs tādas anetes. Proti, anetes nomainīja Māri, līdz saprata, ka viņu interesē dzīvoklis, nevis saimniece.

Sāka satumst, bet ārā aizvien bija patīkami silts. Ticis pārdaugavā un apsēdies nomaļas ielas autobusa pieturā, Māris turpināja tukšot pudeli. Pāri ielai elsoja rūpnīcas ventilācija, sūtot šurp sausu siltumu, bet pārsimts metrus aiz muguras nesen uzplaukušo lapu smaržu un maija vakara miklumu Mārim mugurā dvesa Daugava. Garām neapstājoties pabrauca divi autobusi. It kā šoferi nepamanītu pieturā sēdošo. Tuvojoties otram autobusam, Māris jau laicīgi izstiepa fakuci. Ne šoferim, ne pasažieriem tas nepisa, bet Mārim nepisa, ka citiem nepiš. Šobrīd svarīgāk bija izstrādāt rīcības plānu formulas “darbs + sieviete = dzīvoklis” realizēšanai.

No tāluma nākošie, pieklusinātie pilsētas trokšņi veidoja monotonu fonu, teju vai pielīdzināmu klusumam, ko periodiski  izjauca vien pudeles un Māra savienības sazvērnieciskais “klunkš-buļ-gulp”, līdz mieru pārtrauca telefona zvans.

“Ahā, kuce būs atjēgusies,” Māris, ķeksējot telefonu no kabatas, jau gatavoja pirmās lišķīgas frāzes, ko liet Anetei ausīs. Zvanīja sieva.

“Baiba??”
“Čau-kāiet-klausies, es tikai gribēju pateikt, ka tavs suns ir miris. Man likās, ka būtu labi tev pateikt.”
“KO?”
“Jā, nu, viņu sabrauca.”
“Kā, kurš?”
“Es. Ar zāles pļāvēju. Bija patumšs.”
“Ak, tu, kuc…”

Baiba klausuli jau bija nolikusi. Jā, viņa sieva bija ragana, bet saraut pēdējās saites ar šādu akordu – tas ir kucisma olimpiādes triatlona uzvarētājas cienīgs žests.

Dirsā, cūcība, pizģec! Par ko? Kāpēc? – Māris spārdīja autobusa pieturas miskasti, tad ar vienu kampienu piebeidza pudeles saturu un izlēmīgi devās pie turpat augošā ceriņu krūma, sāka raut čemurus un stumt tos mutē. Kaut kur taču jābūt laimei, manai laimītei, pieclapu ziediņam… Māris nebija tādā stāvoklī, lai saprastu, ka šādā veidā viņš masīvā daudzumā konsumē arī neskaitāmas nelaimītes, savu veiksmes bilanci aizsūtot vienvirzienā uz Bezcerību.

Pēdējie autobusu reisi bija aizgājuši, tāpēc neviens nebija liecinieks ainai ar zemē sakņupušu vīrieti, kurš ar izplestiem pirkstiem vago ceriņšņabja vēmekļu žļāceni, meklējot laimīgo ziediņu, pie sevis atkal un atkal  atkārtojot: “Kāpēces, parkomantā, nukāpēces?”

Te, pašķīris ceriņkrūma zarus, no tā izkāpa vīrs mēļā uzvalkā un hūtē, uzsmaidīja: “Redzi, Māri, tas tāpēc, ka tu esi Kurbadstāsta varonis, bet Kurbads ir depresīvs kretīns.”

“Kurbads? Stāsts…?… Pag. Vai tu visu šo laiku sēdēji ceriņos?”

“Vai tevi tas mulsina?” dzidri iesmējās vīrs, atmuguriski atkāpjoties atpakaļ ceriņkrūmā.

Pārbrauciens

Ceha radošā kolektīva rīcībā nonāca izgrieztie kadri no dokumentālās filmas “Pārgājiens”.

Vislatviskākais radio Latvijā

Pagājušās nedēļas izskaņā sociāli aktīvo telpu satracināja Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) valdes locekļa Ivara Āboliņa un Sigitas Roķes paziņojums, ka Latvijas Radio 3 (LR3) un Latvijas Radio 5 (LR5) repertuāriem ir jākļūst latviskiem kā Lielvārdes jostai. Ivars Āboliņš pamatoja šo NEPL padomes lēmumu ar to, ka Latvija atrodas hibrīdkara apstākļos, tāpēc esot jādara viss, lai stiprinātu latviešu valodu un kultūru.
Atļaušos citēt Ivara Āboliņa mashapu no Satversmes Preambulas un Komunistiskās partijas priekšsēdētāja uzrunas: “Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur ilgtermiņā var pastāvēt un attīstīties latviešu valoda un kultūra. Mums tās ir jāsargā un jādara viss, lai abas izietu cauri gadsimtiem. Izietu cauri gadsimtiem un arī nākamajām paaudzēm būtu pieejams mūsu plašais kultūras mantojums, kurā bez šaubām ietilpst arī mūsdienu mūzika.”

Varētu saprast to daļu par hibrīdkaru, ja vien šis hibrīdkarš norisinātos starp Latviju un Rietumu pasauli. Nezinu kādā informācijas telpā dzīvo NEPL padomes locekļi, bet cik esmu dzirdējis, tad par hibrīdkaru un informācijas karu runā tikai Krievijas kontekstā. Tā kā LR3 un LR5 nav sanācis daudz dzirdēt mūziku un ziņas krievu valodā, jāsecina, ka tiešām ir jācīnās pret rietumu kultūras ietekmi mūsu svētajā senču dzimtenē. Visnotaļ īpatnējs pavērsiens vēsturē, jo tikai 30 gadu atpakaļ Padomju cenzūras un dzelzs priekškara apstākļos, cilvēki vairāk par visu gribēja tādus brīvās rietumu pasaules simbolus kā džinsas un mūzikas ierakstus angļu valodā.

Izskanēja arī arguments, ka, ja sabiedriskais medijs ir apmeksāts no Latvijas nodokļu maksātāju kabatām, tad tam būtu jāatskaņo tikai Latvijas izpildītāji. Neviļus nāk prātā ainas, kur Krievijas traktoru kāpurķēdes sadragā no sapuvušajiem Rietumiem ievestos augļus un sierus, tas, protams, netraucēja šiem pašiem produktiem norādīt brālīgas valsts izcelsmi un veiksmīgi atgriezties pie Rietumus nīstošajiem patērētājiem. Replika par nodokļu maksātāju naudu ir pilnīgi absurda, jo, ja mēs gribam par nodokļos samaksāto naudu iegādāties vislabākās preces un pakalpojumus nodokļu maksātājiem, mēs nevaram izslēgt ārvalstu piedāvājumu, kas bieži vien ir labāks par vietējo.

Varētu arī saprast ieceri par LR5 superlatviskošanu, jo tur strādā tie jaunieši, kuri aktīvi meklē jaunākās tendences mūzikā no visas pasaules. Bet kā NEPLP plāno padarīt latviskāku LR3, kur ir tādi raidījumi kā “Etnovēstis”, “Mūsu leģendas” un “Rupjmaizes kārtojums”? Jaunieši ir diezgan specifiska LR5 mērķauditorija, jo viņiem interesē viss jaunais – tehnoloģijas, gadžeti, mūzika un memes. Šobrīd latviešu izpildītāju skaņdarbi nokļūst līdz jauniešu ausīm pičpaunā tādiem māksliniekiem kā Drake un Kendrick Lamar, nevis otrādāk. Tiklīdz pasaulē populārā mūzika pazudīs no LR5, pazudīs arī lielākā daļa auditorijas. Ne vien šis scenārijs ir lāča pakalpojums tiem radio, kas var brīvi skandināt ārzemju mūziku, tas arī nolemj LR5 visnotaļ drošai nāvei, jo tiklīdz NEPL padome sapratīs, ka LR5 ir kļuvis nepopulārs un, ņemot vērā, ka tad jau būs vairāki superlatviskie radio, vienu nāksies slēgt vai abus apvienot vienā. Jebkurā gadījumā, ja būtu bijis pieprasījums pēc vietējās mūzikas, piedāvājums uz to būtu nekavējoties reaģējis.

Interesanti arī kāda ir NEPL padomes vīzija attiecībā uz tādiem izpildītājiem kā Ainars Mielavs, kas ir uzstājies 9. maija svinībās un kāda būs attieksme pret Prāta vētru, kas ir izdevusi albumus un singlus gan latviešu, gan angļu, gan krievu valodās? Vai varēs atskaņot Carnival Youth dziesmas, kas visas ir angļu valodā? Kā būs ar Aminatu, viņu taču varēs atskaņot, vai tomēr nē?

Galu galā – kas ir latviešu mūzika? Tā ir mūzika, ko sarakstījis latvietis? Kurai ir vārdi latviešu valodā vai ko izpilda tikai latvieši? Ja ir ārzemju producents, tad skaitās? Vai mūziķiem vajadzēs pirms atskaņošanas Pieci ēterā pierādīt savus radurakstus un deklarēties Latgalē? Un cik dziesmas uz riņķi laidīsim? 30? 50? Ko tad ellē ratā tur spēlēt? LV hip hopu jau norakstīja, jo tur ir lamu vārdi. Tā Radio Pieci spēlēs ne tikai latviešu mūziku, bet arī tādu, kas ir šķīsta un atbilst latviskajai dzīvesziņai. Tas viss arvien vairāk sāk atgādināt senilu vecūkšņu gānīšanos par mūsdienu mūziku – “tur jau tikai bļaustās”, “kas tās par ākstībām”, “kāpēc nevar klausīties kaut ko melodisku”, utt.

Man gan ir aizdomas par krietni kaitīgākiem motīviem aiz NEPLP iejaukšanās LR3 un LR5 darbībā. Ņemot vērā Ivara Āboliņa bromanci ar tādiem Nacionālās apvienības (NA) biedriem kā Egils Helmanis un ņemot vērā NA koķetēšanu ar totalitārām idejām, neviļus rodas aizdomas, ka notiek iejaukšanās ceturtās varas neatkarībā, lai izveidotu Latvijas propagandas mediju. Tā ir biedējoša doma, jo šobrīd tiešām notiek hibrīdkarš informācijas sfērā un šodien ir ļoti liela nepieciešamība pēc objektīviem medijiem un uz faktiem balstītām ziņām, nevis tūdaliņ-tāgadiņ dziesmām un sū*iņiem ar latvju zīmēm. Mums ir jāstiprina Latvijas tēls kā demokrātiskās alianses godpilnai sastāvdaļai.

Ja labi ieklausās, var dzirdēt, kā kaut kur histēriski smejas European Hit Radio.

Dzerbudisms – vīns

Skolotājs sildīja spīķeru kultūras nama pagales.
Bija atvērto durvju diena. Katrs varēja traucēt Nahdara mieru. Ānts izmantoja izdevību:
– Vai Jēzus tiešām spēja pārvērst ūdeni vīnā, – viņš jautāja.
Nahdaris atbildēja:
– Pārvērst vīnu ūdenī var katrs muļķis.
– Bet es jautāju – vai var pārvērst ūdeni vīnā?
– Pārvērst ūdeni vīnā var katrs muļķis, – skaudīgi pārlaboja sevi vecais skolotājs.

* * *

tu nāc / tu ej
jūti sākušies
vēji

tu krāj / tu sēj
mēs atveram
lejā

durvis / kāpnes
smagumu
iz-nes

solis / solis
bedre / aka

vaga / vagā
mitrs / sākums

Vadonis = nodevējs

Tātad šodien, pieminot Vadoņa apvērsuma gadadienu, man galvā ieskanējās skaņdarbs, kas allaž saistījies ar Latvijas Zelta laikmetu – Kulmaņlaikiem. Dziesma “Nevis slinkojot un pūstot”.

Uzmanību piesaistīja četrrinde:

“Ja ikviens tik zemē sētu
Vienu graudu veselu,
Kas gan izskaitīt tad spētu
Zelta kviešu krājumu!”

Nolēmu izskaitīt. Atruna: Protams, neesmu agronoms, bet internets palīdzēs gūt vismaz aptuvenu ieskatu.

Tā kā Vadonim vajag kādu laiku, bet, protams, ne pārāk ilgu (tāpēc jau viņš ir Vadonis), lai sakārtotu lietas un panāktu, ka tik tiešām katrs iesēj vienu graudu veselu, par atskaites punktu ņemsim gadu pēc Zelta laikmeta sākuma. 1935.gadā Latvijā dzīvoja aptuveni 1,95 miljoni cilvēku. Pieņemot, ka katrs tiešām sēj vienu veselu, nevis bojātu graudu, neskaitīsim iespējamo atbirumu bojātas sēklas dēļ. Tātad 1,95 miljoni graudu tiek iesēti, no kuriem izaug 2 miljoni vārpu. Kāpēc 2, nevis 1,95? L̶a̶i̶ ̶v̶i̶e̶g̶l̶ā̶k̶ ̶r̶ē̶ķ̶i̶n̶ā̶t̶,̶ ̶b̶ļ̶e̶  Jo tajos kviešu laukos, kurus apmeklēja Vadonis, zināms procents kviešu auga jumīšos – ar divām vārpām.

Mūsdienās augstražīgi kvieši ideālos apstākļos un ar labu mēslojumu var dot pat 50 graudus no vārpas. Nevaru apgalvot, bet pieņemu, ka izmantot jebko citu kā govs kālu Vadoņērā bija zem katra kārtīga zemnieka goda, tāpēc (atkal optimistiski) pieņemsim, ka tolaik tie bija 30 graudi uz vārpu.

Tātad: 2 miljoni x 30 = 60 miljoni graudu. Vienā gramā ir ~15 graudi, taču šī mērvienība radusies, par pamatu ņemot miežu graudus, kas ir lielāki un smagāki, tāpēc pieņemsim, ka kviešu gadījumā (jo Vadoņa zemē jācep balta maize, balta kā latvju tauta) tie būs 25 graudi uz gramu. Tātad no 60 miljoniem mēs dabūsim laukā 2400000 gramu graudu jeb 2400 kilogramu graudu, jeb 2,4 tonnas graudu. Pārvēršot kilogramu graudu miltos, aptuveni masas 10% tiek norakstīti zudumos (mitruma iztvaikošana malšanas procesā, šis tas iebirst nafig dzirnakmenim viducī un uz klona utt. utjp – te pat Vadonis neko nespēj ietekmēt). Tātad paliekam ar 2,160 tonnām miltu. Lai izceptu vienu 500g kukuli maizes, vajadzēs aptuveni 350g miltu, kas rezultējas aptuveni 6171 maizes kukulī, kas principā nolemj tautu bada nāvei.

Ko es ar to visu gribēju pateikt? Dziesma = sūds; autors = kāla grūslis.

Okupācija – mūsu nākotnes simbols

Pēdējā laika dinamiskajā Rīgas pašvaldību pirmsvēlēšanu mediju burbuļošanas troksnī – ikgadējās 9. maija kaislības, paziņojums par bezmaksas Bi-2 koncertu Lucavsalā un tam sekojošās gigantisko kaķu reklāmas – klusi un diskrēti ir izskanējusi ziņa par kāda ieilguša būvkara beigām. Kopš 2015. gada ilgusī cīkstēšanās par Latviešu strēlnieku laukuma likteni Rīgā vainagojusies ar tā saucamā “Nākotnes Nama” projekta uzvaru. Tas nozīmē, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija pateikusi “nē” iespējamajiem komercplāniem šajā teritorijā un ir izsniegta atļauja par Okupācijas muzeja piebūves celtniecību. Piebūve tiks realizēta kā gaišs pagarinājums līdzšinējam melnajam blokam. Tumšā pagātne un gaišā nākotne. Iņ un jaņ. Baltais un melnais gulbis.

Cehs.lv vienmēr cīnījies par brīvību visās tās izpausmēs, un okupācija nenoliedzami ir brīvības ienaidnieks. Arī ideja papildināt vienu no Vecrīgas ievērojamākajiem laukumiem nevis ar kārtējo viesnīcu vai apšaubāmu lokālu, bet gaumīgu taisnstūra veidojumu, ir tikai apsveicama. Tādēļ uzskatām, ka šis solis ir ne vien revolucionārs pagrieziens pilsētas attīstībā, bet, domājot par nākotni un potenciālajiem jaunajiem galvaspilsētas saimniekiem, vēlamies ierosināt izvērst šo ideju plašāk. Konkrēti – pievienot Nākotnes Namus arī citiem Latvijas muzejiem, lai paplašinātu sabiedrības un Rīgas viesu izpratni par okupāciju.

Latvijas Nacionālais Mākslas Muzejs – nenoliedzami, vērienīgākais pēdēja laika muzejceltnes restaurācijas piemērs. Bet vai gaumīgs stiklbetona bluķis par godu okupācijai nebūt lielisks punkts uz “i” blakus hipsterīgajiem soliņiem un pārcenotajai kafejnīcai galvaspilsētas sirdī?

Dekoratīvās Mākslas un Dizaina Muzejs. Tas beidzamajos gados pārtapis Aleksandra Vasiļjeva modes kolekciju platformā. Te mēs redzam win-win situāciju. Krievu tūristes, kuras traucas apskatīt Marinas Vladi 70. gadu kļošenes, diskrēti tiek novadītas uz muzeja piebūvi, kur viņām beidzot atveras acis uz vēstures patieso seju. Viņas beidz balsot par Putinu, demokrātijas uzvara, miers visā pasaulē.

Motormuzejs. Tas pats, kas ar DMDM, tikai orientēts uz ārzemniekiem. Tiem, kam slinkums iet uz īsto Okupācijas muzeju, bet ir pietiekami daudz naudas un laika, lai triektos uz Mežciemu apskatīties Horch 853. Atkal ekskluzīva iespēja negaidīti atvērt vēstures čakru sevī.

Žaņa Lipkes muzejsa priori iecerēts kā piemiņas vieta kara upuriem un individuālai pretestībai pret režīmu. Taču… Lipke glāba ebrejus no vāciešiem, un kur tad te krievi un okupācija? Domājams, ka jaunajai paaudzei viss ir vienā putrā par to, kurš kuru okupēja un kurā brīdī no kā glāba. Bez tam Zaigas Gailes askētiski projektētajam melnajam šķūnim nekaitēs blakus kāds bezpersonisks gaišs bloks.

Šokolādes muzejs. Jūs vaicāsiet: kāds šokolādei sakars ar okupāciju? Vistiešākais – vai tad mēs okupācijas laikā neēdām šokolādi? Otrkārt, ikviens, kurš mēģinājis ievērot diētu un atteikties no šīs baudvielas, var droši apgalvot, ka šokolādes okupācija ir daudz briesmīgāka par mongoļu-tatāru jūgu.

Un visbeidzot  – cirks. Domājam, ka pēdējā laika karu starp dzīvnieku tiesību aizstāvjiem, Jūliju Stepaņenko un sazvērestības teoriju piekritējiem, kuri apgalvo, ka zem cirka zemes ir paslēpts svētais Grāls, varētu lieliski atrisināt uz šīs celtnes kupola uzmontētais Nākotnes Nams. Kā metafora okupācijai – dzīvnieku vai cilvēku. Mēs visi esam dzimuši brīvībai – uz divām vai četrām kājām.

Kāpēc koncertus apmeklē idioti?

Pēdējā laikā salīdzinoši reti biju apmeklējis kultūras pasākumus, tāpēc, lai atsvaidzinātu savu sociālo dzīvi, nesen devos uz skolēnu deju uzvedumu Arēnā Rīga. Biju sagatavojies spēcīgam emocionālam saviļņojumam, jo deja man vienmēr bijusi īpaši tuva sirdij, tomēr tas izpalika, jo koncertu neredzēju. Tā vietā man bija iespēja skatīties uz daudziem tūkstošiem pār galvām paceltiem mobilajiem telefoniem un planšetēm.

Pāris dienas vēlāk atkal devos baudīt kultūru, šoreiz – Borisa Grebenščikova koncertu. Grupa kopā ar simfonisko orķestri, dārgas biļetes, labas sēdvietas, elitāra publika – neviens taču šo nefilmēs ar telefonu, vai ne? Stāsti manim, Daugaviņa… Koncerta baudīšanas vietā atkal biju spiests skatīties idiotu bara telefonu ekrānos. Izcilākie tīrradņi savu mīļāko dziesmu fragmentus tumšajā hallē filmēja ar ieslēgtām telefonu zibspuldzēm, bet pārējo dziesmu laikā vienkārši lasīja feisīti.

Sekojoši, man radās jautājums – dārgie ļaudis, ko tieši jūs pēc tam ar tiem video darāt? Ar šiem tumsā ierakstītiem zemas kvalitātes un sūdīgas skaņas video. Vai jūs tos pārkopējat uz datoru un pēc tam rakstāt diskos, lai glabātu plauktā, līdzās savu bērnu pirmo soļu ierakstiem? “Redz kur mazā Jānīša pirmā čuriņa podā, bet tālāk – sūdīgas kvalitātes 34 sekunžu video no koncerta.” Vai arī jūs vedat tos video uz laukiem rādīt pusaklajai, ar demenci sirgstošajai vecmāmiņai? Liekat tos draugiem.lv galerijās, lai lauku draugi varētu pārliecināties par jūsu neesošo operatora talantu un jebkādas gaumes trūkumu?

Laikā, kad visā Latvijā ir ātrs 4G pārklājums, jebkuras Grebenščikova dziesmas ierakstu var noskatīties youtube, bet skolēnu deju uzvedums tiek profesionāli filmēts un vēlāk to varēs skatīties pilnā garumā kaut vai piecas reizes pēc kārtas, katru ar telefonu gaisā izslieto roku spēju uztvert tikai kā: “Skatieties uz mani – es esmu pilnīgs idiots!”

Jo, pirmkārt, lai cik jocīgi tas neskanētu, skatoties telefona ekrānā un filmējot koncertu, sanāk, ka tā vietā, lai pasākumu baudītu dzīvajā, tas jau uzreiz tiek skatīts ierakstā. Respektīvi – jūs esat samaksājuši labu naudu par iespēju paskatīties sava telefona sliktās kvalitātes ierakstu. Filmējot savu bērnu koncertus, jūs ne reizi neredzat dzīvajā sava lolojuma uzstāšanos. Stulbi, ne? Otrkārt, filmējot koncertu, jūs traucējat to skatīties tiem klausītājiem, kuri atnākuši baudīt pasākumu, nevis spodrināt savu profilu sociālajos tīklos. Un treškārt – visdrīzāk, jūs šo video izdzēsīsiet tā arī ne reizi nenoskatījušies, jo neticu, ka atradīsies kaut viens telefonfilmēšanas entuziasts, kurš, liekot roku uz sirds, teiks, ka savus koncertvideo pārskata reizi nedēļā.

Šim fenomenam grūti rast racionālu izskaidrojumu. Iespējams, mobilo ierīču attīstības lēciens vienkārši bija par strauju, jo piekto noķi vienā solī nomainīja aifouns. Kad esi pieradis, ka vienīgā papildu iespēja, ko piedāvā tavs telefons, ir spēle “čūska”, jauno viedierīču aplikāciju miljoni liek galvai sākt kūpēt un vienkārši ir par sarežģītu, tāpēc atliek pieķerties pašai vienkāršākajai un saprotamākajai lietai – telefona kamerai.

Iespējams, tā ir sava veida garīga disfunkcija, kas sakņojas faktā, ka no agras bērnības cilvēkam saglabājušās precīzi piecas bildes, tāpēc moderno tehnoloģiju laikmetā izveidojusies uzbāzīga kāre iemūžināt pilnīgi visu, ko piedzīvo. Atceros, kā bērnībā ar lielu nepacietību gaidīju kārtējo bilžu vakaru, kurā vectēvs rādīs diapozitīvus no saviem ārzemju ceļojumiem. Ieraudzīt viņu bildē blakus kamielim vai piramīdām bija prātam neaptverams notikums. Vai jums šķiet, ka pēc kādiem 40 gadiem jūsu mazbērni ar tikpat lielu interesi vēlēsies skatīties neskaitāmus tūkstošus koncertu fragmentu? Pieņemsim, ka šis jautājums ir retorisks.

Tāpēc, lūdzu, katru nākamo reizi, kad izstiepsiet gaisā roķeles, lai uzņemtu kārtējo nejēdzīgo koncerta ierakstu, klusi pie sevis noskaitiet pantiņu: “Esmu nekam nederīgs idiots. Manai dzīvei nav jēgas. Man nav īstu draugu. Pārējie pasākuma apmeklētāji mani ienīst. Šo video es pat neplānoju noskatīties. Esmu niecība.”

Dzerbudisms – dzīves jēga

Bija 9. maijs. Vecais skolotājs bija svinīgā noskaņojumā. Ne jau tāpēc, ka uzvaras diena, bet gan tāpēc, ka 9. maijs ir tikai vienu reizi gadā. Tas tika atzīmēts.
Skolotājs izgulēja svinīgo noskaņojumu Spīķeru kultūras nama šķūnī. Te pēkšņi iečīkstējās šķūnīša durvis un tajās parādījās Ānta ūdeņainākā ķermeņa daļa. Ānts jautāja:
– Skolotāj, kāda ir dzīves jēga?
Nahdaris šo jautājumu bija dzirdējis tūkstošiem reižu. Katru reizi kā pirmo. Neatvēris acis skolotājs atbildēja:
– Īsti nezinu, kāda ir dzīves jēga, taču zinu droši – tavai dzīvei tās nav.
Neaizvēris šķūņa durvis skolnieks aizgāja apskaidrots.