Es gribu būt veiksminieks ar pulksteni

Man vienmēr ir bijusi problēma ar rokaspulksteņiem. Proti, ar to, ka man tā nav, bet baigi gribas. Šeit sākas problēma, jo es nevaru saprast, kāpēc man gribas rokaspulksteni. Esmu prātojis par to jau teju divus gadus, apsverot un izsverot no vairākiem rakursiem. 

Kā vienu loģisku argumentu, kuru daļēji veiksmīgi esmu sev iepārdevis, varu minēt iespēju ar pulkstens palīdzību izslēgt no ikdienas to momentu, kurā, lai iepazītos ar esošo situāciju pareiza laika jautājumā, ir no kabatas jāizvelk mobilais telefons. Man vienmēr tā šķitusi kustība, uz kuru var ieekonomēt. Tīri tā – nelielam taktiskam pārsvaram. 

Kāpēc es lietoju vārdu “daļēji”? Lūk, tāpēc, ka šis neatbild uz manu uzstādījumu, ka vēlos smalku rokaspulksteni. Es īsti nevaru paskaidrot kāpēc tā, taču man ir sajūta, ka nēsāt ap roku lētu sūdu nav labi, ja vien tas netiek darīts ironiski. Savukārt stilīgi pulksteņi maksā tieši tik daudz, lai man allažiņ notrīcētu roka pie kases, iedomājoties, cik reizes es par šo summu varu piedzerties, atskaidroties, piedzerties, atskaidroties un piedzerties, un atskaidroties. 

Visproblemātiskākā zona ir vidējās klases rokaspulksteņi, kuru vidū var atrast šķietami pievilcīgus eksemplārus, bet viņiem līdzi nāk lētuma piegarša, jo savā apziņā paturi prātā, ka tomēr varēji izpildīties labāk, turklāt, kāpēc man būtu jāmaksā pilna cena par “Daniel Wellington” budžeta klases puskoka intelektuāļa pulksteni, ja teju visiem cilvēkiem ar 1000 sekotājiem “Instagram” uzņēmums tos sviež no pakaļas? Manā izpratnē nekas nepasaka “es nevēlos iegādāties DW pulksteni” labāk kā regulārs atgādinājums sociālajos tīklos par to, ka, iespējams, tu esi vienīgais, kurš varētu būt šķīries no naudas tā velkāšanai.

Šī slimība nāk līdzi visai vidējai rokaspulksteņu klasei, jo nevari zināt, kurā brīdī tavs 150€ vērtais laikrādis sāks trendoties sešpadsmitgadīgu kendamas spēlētāju vidū, kuri to neviļus būs atraduši kurjera atvesta paciņā kopā ar “Narvesen” augļiem, “Pringles” čipsu pakām un citiem bezmaksas sūdiem.

Es gribu pulksteni, kurš man atgādina gan pareizu laiku, gan faktu, ka es esmu īsts veiksminieks. Kamēr tas nav iespējams, savu rokaspulksteni es esmu uzzīmējis. Gan man izdosies.

Kasio

“Nu, skaties.” Raitis pietupās lai atrastos ar dēlu vienādā acu līmenī. “Īsā, resnā bultiņa rāda stundas. Garā, šaurā bultiņa rāda minūtes. Tas ir diezgan vienkārši”. Puika pamāja ar galvu, taču uzacis savilkās vieglā neizpratnē un uz pieres parādījās nopietnu pārdomu grumbas. Tēvs turpināja – “Ja īsā bultiņa rāda uz 9, bet garā uz 12, tas nozīmē, ka ir precīzi deviņas stundas. Ja garā bultiņa ir uz trīs, bet īsā uz desmit, tas nozīmē, ka ir piecpadsmit minūtes pāri desmitiem”. Puika pamāja.

“Redzi, katrs punktiņš nozīmē vienu minūti. Un tagad pasaki man, cik pulstenis rāda šobrīd?” Dēls cītīgi nopētīja balto ciparnīcu.

“Divas minūtes un divdesmit stundas?”

“Nē, nē, pamēģini atcerēties, ko rāda īsā bultiņa un ko garā?”

“Divas stundas un divdesmit minūtes?”

“Tieši tā!” Tēvs lepni pabužināja puikam matus. “Tikai pareizi ir teikt divdesmit minūtes pāri diviem. Un zini ko? Ja jau tu proti pareizi noteikt laiku, tad šis pulkstenis ir tavs!”

Mazās plaukstiņas cieši sažņaudza dāvanu. Pašam savs pulkstenis šķita vērtīgākā lieta pasaulē. Balta ciparnīca, melnas bultiņas, melna plastmasas siksniņa. Sīcis mēģināja saburtot savādos uzrakstus.

“Cā-sī-o. Tēt, ko nozīmē “casio”?

“Rakstās “casio”, bet izrunā “kasio”. Tas ir firmas nosaukums. Šī firma ražo pulksteņus un daudz ko vēl.”

* * *

Tumsā spīdēja laupītāja acis un naža asmenis.

“Fiksi, bļaģ. Velc ārā maku un telefonu, davai, suka, kusties.”

Sergejs paklausīgi darīja pavēlēto. Telefons, vēl joprojām kredītā, un maks tika iedoti laupītājam, kurš tos paķēra un neapskatot ielika jakas kreisajā kabatā. Skaidras naudas makā nebija daudz, taču žēl bija dokumentu un bankas karšu, kuru atjaunošana būs ellīgi čakarīga un prasīs daudz laika.

“Un pulksteni? Davai, dod šurp!”

Ar cimdiem rokās bija diezgan sarežģīti atpogāt smalko siksniņu.

“Kasio?” laupītājs uzmeta aci pulkstenim, kamēr Sergejs piņkerējās ar atpogāšanu. “Atstāj sev, kapeiku pisēj.” Laupītājs pēkšņi pagrūda Sergeju, apgriezās un metās bēgt. Sergejs ar skatienu pavadīja laupītāju, kurš pēc dažiem mirkļiem pazuda tumsā.

“Vot, pidrila,” nodomāja Sergejs. “Tīri normāls pulkstenis, precīzs, izturīgs, zajebal, kāda vaina?”

* * *

(Turpmākais teksts ir puslīdz sakarīgi tulkots no itāļu valodas)

“Gandrīz aizmirsu. Velc savu zelta kaku nost, uzliec šito” –  Gvido nolika uz galda necilu plastmasas pulksteni.

“Klau, zirņu pāksti, tu esi pie pilna prāta?” Horhe izbrīnīti paskatījās uz biedru. “Tu vispār zini kas tas par pulksteni? Cik tas maksā?”

“Cik?”

“Vairāk nekā tu, pipeļseja!”

“Ak, svētā dievmāte! Nu nevajag man tagad locekli lauzt! Velc nost to sūda diņķi!”

“Klausies, paut, tu zini kas man uzdāvināja šo pulksteni?” –  Horhe vicināja dūri gar Gvido degunu. “Pati Monika, pipeļu sūkātāja, Belluči!”

“Tu, vecais dročītāj, nevajag man piesaukt visādas pusmūža ielasmeitas! Padomā, pēc kā tu izskaties?”

“Pēc Holivudas zvaigznes, pediņ!”

“Pēc Termini stacijas sutenera, pamuļķi!”

“Ko viņi par mani padomās? Ka es kāds bezpajumtnieks? Ubags? Man ir reputācija!”

“Tev ir reputācija?”

“Reputācija un nauda! Es jūs visus varu nopirkt! Un tevi, un viņus, un pašu dievmāti ar erceņģeļiem!”

“Jēzus Kristus! Tu kurā gadsimtā esi dzimis, kretīn? Tu saproti, ka šobrīd tiek novērtēta atturība, nevis izšķērdība! Paskaties kā ģērbjas Cukerbergs!”

“Žīds!”

“Bills Geits!”

“Kapitālists!”

“Berluskoni!”

“Mafiozo!”

“Tev vispār nekā svēta nav? Dieva dēļ, svētā trīsvienība, vai es tev esmu kādreiz melojis? Man jākrīt ceļos lai tu paklausītu?”

“Ai, vecais, neāksties, ņem.” Horhe negribīgi pastiepa asistentam smago zelta hronogrāfu un, aizvainoti ņurdēdams, sev ap roku aplika plastmasas Kasio. “Lai žēlīgs dievs, es ceru, ka neviens nepamanīs.”

Horhe nopūtās, pārmeta krustu un iznāca uz balkona. Apakšā bija sanācis prāvs ļaužu pulks. Horhe sveicinot pacēla roku, zaļā piedurkne noslīdēja zemāk un pūļa skatieniem atklājās lētais laikrādis. “Ak, Gvido, tu pipeļseja”, nodomāja Horhe. “Ceru, ka šis upuris nav veltīgs.”

Nevienu neinteresē tava seja

Gluži kā tāda neveikla erekcija skolniekam brīdī, kad viņš ir izsaukts pie tāfeles, arī šobrīd sabiedrības biksēs samilst stingra un grūti nepamanāma problēma. Ļaudis aizvien vairāk satraucas par saviem personas datiem. Tas, protams, kopumā šķiet veselīgi, atbildīgi un pamatoti. Izņemot gadījumus, kad tas šķiet pilnīgi stulbi, kā, piemēram, 2019. gada sākumā ar akciju #10yearchallange.

Es allažiņ ar zināmu skepsi esmu skatījies uz tiem ļaudīm, kuri, piemēram, sporta zāļu reģistratūrā vai biroja durvju sistēmā nelabprāt atstāj savus pirkstu nospiedumus, jo: “Dievs vien zina, ko viņi pēc tam ar šo informāciju iesāks!” Nevēlos, lai domājat, ka esmu pārāk skeptisks, taču man ir grūti uzburt ainu, kurā mehatroniķa Jurģa pirkstu nospiedumiem dzenas pakaļ FIB, CIP, “Zaļā karotīte” un visa “Supernovas” žūrija, lai izspiegotu, kā viņš vakaros skatās “Netflix”, bet no rītiem pie spoguļa sasprindzina bicepsus un domā: “Labi, ka es eju uz kačalku!”

Tāpat man šī pārmērīgā sevis sargāšana šķiet ironiska apstākļos, kad tu tāpat jau visu savu dzīvi esi izlicis sociālajos tīklos. Pirkstu nospiedumus sargājošais Jurģis skaidri un gaiši ir izlicis sava dzīvokļa attēlus, kopbildes ar tuviniekiem un vispār naktī reizēm aizmirst aizslēgt durvis. Bet galvenais, lai pirkstu nospiedumi drošībā, jo – privātums taču.

2019. gads pie apvāršņa ieradās ar viegli kaitinošu heštegu #10yearschallange, aicinot tevi publicēt bildi ar sevi šobrīd un pirms 10 gadiem. Kopumā labi izdomāts koncepts, jo ļaudīm vispār sociālajos tīklos patīk bezmērķīgi eksponēt savu seju, gaidot, kad “Instagram” lietotāji to divreiz noglāstīs ar savu speķaino pirkstu, atstājot “Like” atzīmi, tādējādi nekaitīgi apmierinot ego un nedaudz papaijājot tavus mazvērtības kompleksus.

Protams, akcija ātri vien kļuva aktuāla visā pasaulē. Un nebija ilgi jāgaida, kad arī šim konceptam ar savām konspirāciju teorijām klāt ķērās ķirzakcilvēku atzinēji, kuri, siekalām šķīstot uz visām pusēm, kliedza: “DHATUU AIZŠARDŽĪB’B’BAĀĀĀ.” Vienai tādai labu pamatu iedeva publikācija medijā “Wired”, kurā tehnoloģiju apskatniece izvirzīja teoriju – šo heštegu ir ieviesušas lielās korporācijas, kuras vēlas attīstīt sejas atpazīšanas tehnoloģijas. Ātrāk nekā neganta caureja šī ziņa izplatījās ļoti daudzās sociālo tīklu ziņu lentēs. Labi.

Palūkojoties gan uz “Facebook” pārstāvju komentāriem, gan uz līdzīgām kampaņām iepriekš, ir diezgan droša sajūta, ka, gluži kā ļoti daudzas akcijas, arī šī ir radusies pašu lietotāju vidū. To autore piemin arī rakstā. Otrkārt, padomājot racionāli, pat ja tehnoloģiju giganti būtu izgudrojuši tik smalku veidu, kā viltīgi attīstīt seju atpazīšanas tehnoloģijas… Nu un? Forši! Mums būs tehnoloģijas, kas spēs labāk atpazīt cilvēkus pēc sejas. Es ticu, ka tas noderēs daudzās nozarēs.

Tehnoloģijas allaž ir nākušas talkā, atslēdzot no cilvēku ikdienas lietas, kurām mēs agrāk būtu veltījuši neadekvāti daudz laika. Modernākas apkures sistēmas atslēdz no ikdienas to momentu, kurā tev visu vasaru jāmočī ar cirvi pa baļķiem, lai ziemā nebūtu jāsalst. Tāpat mēs diezgan labprātīgi atdodam savas GPS koordinātes, lai aprēķinātu, kurās ielās ir sastrēgumi, izvēloties ātrākus maršrutus. Dažādi mūzikas, reklāmas, filmu un grāmatu servisi, kas piedāvā taviem paradumiem atbilstošāku saturu. Un vispār ir diezgan forši nemirt no bakām, jo mums ir vakcīnas.

Tieši tāpēc ar prieku privātajos tīklos publicēju savu seju pirms desmit gadiem un šobrīd, cerot, ka kaut kur ir kāds tehnoloģiju illuminati, kura algoritma attīstībai es sniegšu palīdzīgu roku. Varbūt tas vēlāk man pozitīvi atspēlēsies, kad vecumdienās pēc ballītes naktsklubā neviļus aizsnaudīšos uz ielas, bet pašvaldības policisti pēc sejas varēs noskaidrot manu dzīvesvietu un aizvest turp, nevis uz sutkām. Saukšu to par ieguldījumu nākotnē.

Kartupeļu apjukums

Pēc vairākiem nesekmīgiem valdības izveidošanas mēģinājumiem, beidzot tas ir izdevies un varam vieglu sirdi pilnībā nodoties Eirovīzijas atlases dalībnieku kritizēšanai. Kamēr lielākā daļa iedzīvotāju atviegloti nopūšas un priecājas, ka beidzot tas ir paveikts, daļa vēlētāju jūtas tik “uzmesti”, ka daži alfa-tīrradņi sašutumā publiski sagrieza un sadedzināja savus partijas t-kreklus. Un tie nav Saskaņas atbalstītāji, ar kuru iecienīto partiju neviens pat nepieļāva iespēju uzsākt sarunas – tie ir cilvēki, kuru iemīļotā partija ir daļa no jaunās valdības ar trim ministru amatu posteņiem. WTF?

Tā kā vārdi “intelekts”, “viedums” un “spriestspēja” nav pirmie, kas iešaujas prātā, iztēlojoties vidējo KPV LV vēlētāju, devos uzmest aci viņu viedoklim “Latvijas tautas demonstrācija” facebook lapā. Tiem, kas nezina – tā ir partijas atbalsta grupa, kurai nesen izdevās saorganizēt iespaidīgu 100 cilvēku piketu pret Vienotības veidoto valdību, no kuriem lielākā daļa piketētāju bija dažādu mediju žurnālisti un bariņš Ždanokas čomu. Šajā lapā pēc valdības apstiprināšanas publicēta Artusa Kaimiņa bilde, zem kuras ir lērums komentāru, no kuriem pāris spīdošākos vēlos citēt. Lai spilgtāk ilustrētu savu nostāju, komentāru gramatikas, interpunkcijas, stila un veselā saprāta kļūdas atstātas nekoriģētas.

  • Edgars: “vini tikai mak solit”
  • Signe: “Vnk visiem jābrauc prom no Latvijas…lai paliek tik pensionāri…vot tad viņiem nebūs naudas ko zagt…tad nebūs nokā ņemt..būs tik jādod”
  • Amanda: “Nodevējs!!!”
  • Anita: “Nežēlīgi un ciniski piekrāpa tautu, nodeva Aldi Gobzemu! Pretīgi, Artuss!”
  • Artur: “Izdzimtenis!Lai top nolādēts viņš līdz mūža galam!!!”
  • Elita: “Ja asinīs stukaći un ćekisti ko brīnīties? Iedzimts talants..Kaut kā neticu viņam par “sarkanajām līnijām” pret Saskaņu. Tâ viņa draudzenīte kaut kâ ļoti atgādina krievuśku. Vairāk izskatas,ka runâ vienu,dara citu..kā izdevīgâk. Glużi ká radiniece ćekiste..”
  • Zigurds: “Ņēma un uzmeta… Nekas jauns, par meroni rubuļiem pārdevās?”
  • Revita: “Vistrakākais ir tas, ka šim kungam tūkstoši ticēja par jaunu sākumu šai valstī. Bet viņam šķiet Meroni naudas smarža patika labāk nekā godīgums. Viegli sevi pārdeva… Nē ne sevi, bet tautu…”
  • Edijs: “Luudzams nepobliceet sii ruksa seju. Vairs negribu redzeet. Bija kas pamodies sirdii ja aizgaaju 2 noveeleet. Bet liidz ar so face nomira viss kas biija pamodies.”
  • Dzintars: “nu artuss un vel 10 judas nodeva savus veletajus , tapec apsolu visiem no sevis ja satiksu iesplausu vinam seja bet ja viņš bus neapmierinats par to un meginas kaut ko pateikt , izdarisu to ko dara kurzeme sadosu pa muti un nepaskatisos ka vinam ir kaut kada imunitate ,bet vel labak butu savakties un uztaisit flesmopu un nometat judas ar tomatiem un olam”

Respektīvi – KPV LV atbalstītāji ir sadalījušies divās karojošās nometnēs, no kurām viena atbalsta Aldi Gobzemu un uzskata, ka valdības veidošana kopā ar Vienotību ir savu vēlētāju nodošana. Atbalsta Aldi Gobzemu, kurš pats vēl pavisam nesen nesekmīgi centās izveidot valdību, kurā bija iekļāvis ne tikai Vienotību, bet arī savas tik ļoti nīstās “vecās varas” partijas ZZS un NA. Aldi Gobzemu, kurš šobrīd asi nosoda “komunista” Reira kļūšanu par ministru, neraugoties uz to, ka paša veidotajā valdībā Reiram bija atvēlējis ekonomikas ministra krēslu.

Šajā visā ir tik daudz pretrunu, ka, ja godīgi, man nav skaidrs – kā cilvēki ar šādu domu gājienu spēj eksistēt parastā ikdienā? Kā viņi tiek galā ar sadzīviskiem ikdienas jautājumiem? Piemēram – vai laiku pa laikam viņi nenokrīt gar zemi, jo piemirsa, ka jāelpo? Vai, ejot pa ielu, viņi nemēdz ieskriet kādā sienā, jo sajauca kreiso ar labo pusi? Vai pirms nokārtošanās viņi atceras novilkt bikses un prot noslaucīt paši savas pēcpuses, jo to darot tomēr ne sūda nevar redzēt?

Vēl būtu ļoti interesanti uzzināt, kādas ir šo cilvēku piedāvātās alternatīvas nule izveidotajai valdībai. Pieņemot, ka ZZS vai Saskaņas veidotas valdības nav Gobzema elektorāta sapnis, atliek tikai viena iespēja – ārkārtas vēlēšanas. Tās, savukārt, no KPV LV atbalstītāju skatapunkta, būtu absolūti nejēdzīgas, jo pirmkārt – ārkārtas vēlēšanas izmaksā ļoti dārgi un tas būtu lieks spēriens pa nodokļu maksātāju maciņiem, kuru tukšums bija viens no galvenajiem kritērijiem partijas fanu bāzes izveidei. Otrkārt – ārkārtas vēlēšanās KPV LV iegūtu mazāk balsis nekā iepriekš, jo, pēc priekšvēlēšanu farsa un valdības veidošanas fiasko, partija, visticamāk, būs pazaudējusi to vēlētāju daļu, kurai bija jebkādas intelekta pazīmes un kuru balsojums bija sava veida protests.

Valdība beidzot izveidota, tāpēc kvēlākajiem tās pretiniekiem teikšu populāras multfilmas varones vārdiem: “Let it go!” Aldim Gobzemam bija sava iespēja veidot valdību, bet tā nu sagadījies, ka, priekšvēlēšanu laikā apsaukājot pārējos potenciālās valdības kolēģus par meļiem, zagļiem un oligarhu ielikteņiem, iespējams iegūt tikai “laikus” savām video tiešraidēm, nevis deputātu atbalstu savam ministru kabinetam. Utopija par absolūto balsu vairākumu vēlēšanās ir izkūpējusi gaisā gluži kā mans sapnis kādu rītu pamostoties pēkšņi konstatēt, ka man ir 30 centimetrus garš loceklis. Atļaušos piebilst, ka otrajam sapnim bija lielākas iespējas piepildīties.

Ņucis

Tramvajā smirdēja pēc vecas un nolaistas koka divstāvenes kāpņutelpas un tā salkanuma, ko gaisā atbrīvo sasaluši kritušie āboli, ja tajos iekāpj. Var jau arī vienkārši teikt, ka pēc sūdiem. Vagons bija cilvēku pilns, un cieši saspiedušos rumpju siltums smaku pastiprināja. Kaspars vairs neatcerējās, kad tramvajā nebūtu smirdējis, jo vienmēr brauca mājās ap šo laiku – kā lielākā daļa strādājošo. Paradoksāli, bet Kasparam tas ļāva justies kā labākam cilvēkam. Kamēr lielākajai daļai rumpju tramvajā tā bija ikmēneša budžeta diktēta izvēle, Kaspars mierīgi varēja atļauties bez steigas vakara satiksmē bakstīties savā elektromobīlī. Tomēr viņš ticēja, ka kopbraukšana ir būtiska daļa no dzīvesveida, kas galu galā izglābs pasauli. Tāpēc vasarā pilsētā uzņēmējs  Kaspars pārvietojās ar velosipēdu, bet ziemā – ar sabiedrisko transportu.

Kasparam nepatika sabiedriskā transporta kontrole un piecdesmitgadīgie apsargi ar pakava ūsām, tos reizēm bija grūti atšķirt no bezpajumtnieka, kuru viņi sēdināja ārā no vagona. Kā uzņēmējs Kaspars, protams, atbalstīja principu, ka par pakalpojumu ir jāmaksā, tomēr sabiedriskais transports viņa redzējumā bija atsevišķs gadījums. Vārds “sabiedriskais” vien paredz, ka tas pienākas visiem. Kā gaiss vai jūra, vai tiesības kaut šķībi, bet no sirds vilkt līdzi “Saule, Pērkons, Daugava” Dziesmu svētkos. Tramvajs bija ekosistēma, un smirdīgie bezbiļetnieki bija tās sastāvdaļa. Arī kontrolieri, saprotams, tādi bija, tomēr “National Geographic” raidījumos biežāk jūt līdzi ronim, kurš kļuvis par pusdienām polārlācim.

“Jūsu E-talonu, lūdzu.”

Kaspars nedzirdēja un turpināja skatīties ārā pa logu. Tramvajs bija pieturējis Barona ielā tieši iepretim tur, kur vēl pirms pāris gadiem atradās viņa  par Eiropas grantu un apvārdotu investoru naudu dibinātais konceptveikals. Duļķainās acis jaunās izkārtnes vietā aizvien redzēja uz niedru pamatnes izveidoto “ŅUCIS – pilna cikla svaigēšanas konceptveikals.”

“Pa vienu galu iekšā, pa otru ārā, pa pirmo atkal iekšā, un tā uz apli – ņukā zaļi!” Kaspars atcerējās sevi mācot jaunajiem pārdevējiem veikala saukli, kas jānoskaita klientam pēc katra pirkuma.

“Jūsu E-talonu, LŪDZU!” izrāva Kasparu no nomoda sapņa.

“Ko? Ā, man nav.” Kontrolieri stāvēja puslokā, bet nedaudz atstatus no neganti pēc sūdiem dvakojošā Kaspara. Arī pārējie pasažieri bija saspiedušies vagona otrā galā. Kaspars pats piecēlās un bez strīdēšanās izkāpa no vagona. Kontrolieri un apsargs ar valzirga ūsām viņam nesekoja. Naudu no Kaspara tāpat nevarētu dabūt.

Investori bija iegrābušies. “ŅUCIS” bankrotēja 10 mēnešus pēc atvēršanas. Latvijā sabiedrība acīmredzami vēl nebija morāli gana nobriedusi, lai pieņemtu īstu pilna cikla svaigēšanu. Kaspars jauno dzīvi skvotā uztvēra kā iespēju būt patiesāk. “Pa vienu galu iekšā, pa otru ārā, pa pirmo atkal iekšā, un tā uz apli – ņukā zaļi!”

Polārlāči un valzirgs bija patriekuši sūdēdāju roni no tramvaja. Līdz nākamajai reizei.

Demogrāfijas speciālo lietu pulkveža prezidenta detektīvu leitnants Imants

Pēdējā laikā man neizsakāmu baudu sagādā sekošana līdzi valdības veidošanai. Es to redzu kā bērnudārzu vai, labākajā gadījumā, vidusskolu, kur aktīvi darbojas nenobriedušu cilvēku ego. Mani fascinē fakts, ka pirms vēlēšanām ikvienam kandidātam bija precīzi skaidrs darāmais, bet, tiklīdz viņiem jāvienojas par Ministru kabineta sastāvu, tā visa solītā kompetence un profesionalitāte izplēn kā nauda ar Rīgas domi saistītos iepirkumos.

Ārkārtīgi uzjautrinoši ir vērot “KPV LV” emocionālo seriālu par draudzību un nodevību. Godīgi sakot, šī drāma vairāk atgādina ķildu starp diviem mīlniekiem. Jāatzīst, ka Gobzems ir teicams taktiķis. Cik veikli viņš izgrieza kažoku uz otru pusi pēc vēlēšanām, lūdzot piedošanu par “emocionalitāti” priekšvēlēšanās, tik veikli viņš apstrādāja Kaimiņu dažu pēdējo dienu laikā, “pagrūžot viņu zem autobusa”, lai kļūtu par bezdarbnieku un senilu pensionāru Nr. 1 varoni, liekot Kaimiņam izskatīties pēc mērena “KPV LV” vērtību nodevēja. Ja šī izrāde būtu uzvesta, tā būtu pirmā pelnītā balva Nacionālajam teātrim “Spēlmaņu naktī”.

Taču visvairāk prieka man sagādāja Imants Parādnieks, kurš kā niķīgs bērns saldumu veikalā vēlējās savu īpašo demogrāfijas ministra amatu. Man ir aizdomas, ka Nacionālā apvienība vienkārši centās atbrīvoties no viņa, jo šis īpatnis nav visai labi ieredzēts pat starp savas partijas biedriem. Iespējams, tā iemesla dēļ, ka pēc izskata viņš būtu sastopams ar visiem 7 bērniem kādā no Talsu pieturām.

Pats Demogrāfijas ministrijas koncepts mulsina prātu, jo nav skaidrs, ko šāda ministrija varētu darīt, lai labotu vecuma robu sabiedrībā un negatīvo iedzīvotāju pieaugumu. Visticamāk, valsts finansējums tiktu tērēts, lai skolās sludinātu kontracepcijas ļaunumu. Iztēlojos arī Demogrāfijas ministrijas logo – Imantam Parādniekam līdzīgs vīrietis baro ar krūti zīdaini, kamēr Milda viņam mazgā kājas ar saviem matiem. Šo ministra posteni varētu pēc katrām vēlēšanām žonglēt starp Parādnieku un Stepaņenko, kas ir divi dedzīgākie un sliktākie demogrāfijas problēmu risinātāji.

Īpatnēji, ka Nacionālās apvienības mājaslapā atrodamajā programmā vārds “demogrāfija” nav pieminēts vispār (es pārbaudīju). Bet, OK, nav nepieciešams pārliecināties, lasot partiju programmas, lai saprastu, ka nevienam no ievēlētajiem politiskajiem spēkiem nav ne mazākās izpratnes par demogrāfijas jautājumiem.

Ekonomiku uztur darba spējīgā sabiedrības daļa, kas rada vērtību un laiž nepatērēto atpakaļ ekonomikas apritē. Problēma ar novecojošu sabiedrību ir tajā, ka liels skaits pensionāru ir slogs uz nomaksāto nodokļu artavu valsts budžetā. Viens risinājums ir palielināt strādājošo skaitu, kas diemžēl ir vienīgais mūsu politiķu redzeslokā. Otrs variants ir palielināt pensionēšanās vecumu, kas ir gan politiski pašnāvniecisks, gan iracionāls, jo veci ļautiņi nav pārāk labi pievienotās vērtības ražotāji un ir pelnījuši atpūtināt varikozās vēnas pie televizora ekrāna.

Ģimeņu labklājības celšana ir absolūti atbalstāma, taču no demogrāfijas viedokļa tas ir koks ar diviem galiem. Kas attiecas uz ģimenēm ar bērniem, tad – jā, tas palīdzēs izaudzināt mazos knēveļus, bet ģimenes tas nemotivēs dzemdēt jaunus pilsoņus, jo bērni apgrūtina ne tikai vecāku maciņu. Lai cik to būtu grūti aptvert konservatīvajiem pāķiem, arī sievietes ir apveltītas ar ambīcijām gan profesionālajā, gan sociālajā dzīvē, jo grūtniecība attur daiļās lēdijas no kāpšanas pa karjeras kāpnēm un ballītēm ar nesamērīgu alkohola patēriņu. Grūtniecība ir arī psiholoģisks šķērslis, jo cilvēkam ir bail, ka viņa dzīve turpmāk sastāvēs no sarunām par jaundzimušā vēdera izejas krāsu.

Var arī palielināt strādājošo skaitu ar imigrācijas un viesstrādnieku palīdzību, taču tas ne pārāk priecē vietējos iedzīvotājus, jo, ja palūkojamies uz Lielbritānijas piemēru, tur viesstrādnieki ierodas no Austrumeiropas valstīm ar krietni zemāku IKP uz vienu iedzīvotāju, kas negatīvi ietekmē sociālo labklājību un noziedzības līmeni. Vispragmatiskāk ir skatīties tehnoloģiskās attīstības virzienā, jo, ja tehnoloģijas atņem darbu cilvēkiem, tad jārīkojas pretēji instinktiem un jāļauj vēl vairāk tehnoloģijām šeit strādāt un ražot vērtību, kas papildinās valsts budžetu.

Iespējams, universālais pamatienākums nav tik utopiska ideja, kā varētu šķist. Uz inovācijām balstīta ekonomika un motivācija darbam privātajā sektorā ir tās lietas, kas mīkstinās sabiedrības novecošanās sekas, nevis pilns Dzemdību nams. Latvijā ir jāveido ērta vide kapitāla piesaistei un noturēšanai, kas nozīmē arī pozitīvo imigrāciju jeb augsti kvalificētu cilvēku vēlmi šeit apmesties, veidot jaunas darbvietas un maksāt nodokļus. Taču, vērojot atbildīgās personas un institūcijas, nerodas iespaids, ka šie darbi būs augstu viņu darba kārtības prioritātēs. Varbūt – nākamajās vēlēšanās.

Cehs.lv ziņas: A pie B ietriecas C

Cehs.lv kolektīvu šodien satrauca ziņa par to, ka pie Rīgas HES sadūries degvielas vedējs un militārā tehnika. Tiesa, šī ziņa mums atgādināja dažus citus ne mazāk ironiskus notikumus, kurus uz karstām pēdām apkopojām.

Sencis: Kramu pārvadātājs pie sausas kūdras purva satriecas ar šķiltavu gāzes vedēju

Kurbads: Andris Kivičs Berlīnē ietriecas realitātē

Zemnieks: Cehs.lv ietriecas bertānē

Cements: KPV LV kampaņas busiņš pie Šlesera villas ietriecas KPV LV atbalstītāju fūrē

Sencis: Kūlas vedējs ietriecies sērkociņu fabrikā

Sencis: Alkohola vedējs pie Straupes ietriecies Zemniekā
Kurbads: Zemnieks nākamajā rītā pa ceļam uz darbu ietriecas Boržomi cisternā
Kurbads: Zemnieks atvainojas, jo sajauca ar vodkas cisternu. Atpagaļgaitā izbrauc ārā un ietriecas blakus esošajā šņabja cisternā

Sencis: Raķešu vedējs pie Krievijas robežas satriecas ar raķešu palaidēju vedēju

Kurbads: LU SZF pirmā kursa studentu mājasdarbs ietriecas CSDD kampaņā

Sencis: Vārdnīcas vedējs pie prezidenta Bērziņa mājas satriecas ar tekošas leksikas vedēju

Cements: Rimšēvičs, braucot uz copi, ietriecas Latvijas maiznieka kukuļu fūrē

Sencis: Gedroica vedējs pie pelmeņu fabrikas ietriecies majonēzes cisternā

Zemnieks: Gunārs Kārkliņš ietriecas Egīla Helmaņa dūrē un atdod naudu

Kurbads: Viestura dakšiņa ietriecas neizceptā kotletē vienlaikus ar otras dūres ietriekšanos sliktās cepējas zodā

Cements: Andris Biedriņš ceļā uz karjeras virsotnēm ietriecas rezervistu soliņā

Kurbads: Mozaīkas busiņš ietriecas tradicionālo vērtību furgonā

Sencis: Vēberes karjera pie LNB ietriecas interneta komentāros

Kurbads: Toms Lūsis ietriecas burkānu bekona stendā

Cements: Krišjānis Kariņš paklūp uz Miera ielas

Sencis: Klaidoņu-kaķu furgons pie slimnīcas pret mājdzīvnieku alerģiju ietriecas klaidoņu-suņu vedējā

Zemnieks: Leonīds Bemhens pa ceļam uz darbu ietriecas Deivida Haselhofa parūkās

Kurbads: Pilsēta cilvēkiem ar velosipēdiem ziemā ietriecas vēsturiskā bruģa vedējā

Družba: Velofašisti ietriecas visur, jo ir ziema, bļeģ, un viņi hujārī ar riteņiem.

Sencis: Sūdīgo ziņu vedējs pie NRA redakcijas ietriecas “publish” pogā

Cements: Markus Riva televīzijas tiešraidē saduras ar tautas balsojumu

Kurbads: Truksnis ietriecas kādā noliktavā Koknesē

Zemnieks: Mākslas akadēmijas absolventa sapnis par nākotni ietriecas Maķītī

Rīga – modernizācijas draugiem.lv

Jau tālajā 2013. gadā vadošā Rīgas domes partiju apvienība SC/GKR, kas nu jau vaiga sviedros par pilsētu rūpējas desmito gadu, solīja: “Šogad Rīgā sāks iekārtot jaunas, ērtas un modernas sabiedriskā transporta pieturvietas. Kopumā tiks labiekārtotas 800 pieturvietas, tai skaitā 300 nojumes tiks uzstādītas tur, kur iepriekš to nebija.” Pagājuši teju seši gadi, un beidzot galvaspilsētas iedzīvotāji saņem solīto modernizāciju – podziņu, kuru piespiežot iespējams izgaismot transporta kustības saraksta tāfelīti. Skaidrs, ka par šādām inovācijām pilsētvidē mūs varētu apskaust pat Īlons Masks.

Jaunās un modernās pieturvietu plāksnes ar apgaismojuma funkciju ir izvietotas piecās pieturvietās 13. janvāra ielā, kā arī vienā 11. novembra krastmalas pieturvietā. Tā kā, pēc pēdējiem pieejamiem datiem, pilsētā ir 1887 pieturvietas, varam sarēķināt, ka modernizēts šobrīd ir vesels 0,31% galvaspilsētas pieturu. Iespaidīgi.

Vienas šādas modernas kustības saraksta plāksnes izgaismošanas ierīkošana izmaksā tikai nieka 4300 eiro (visām pilsētas pieturvietām tie būtu vairāk nekā 8 miljoni eiro). Pat neraugoties uz faktu, ka pēc zviedru parauga veidotas elektroniskās pieturvietu tāfeles, kuras uzrāda, pēc cik minūtēm ieradīsies nākamais sabiedriskais transports, kuras darbojas ar baterijām, nevis elektrības pieslēgumu, un kuras darbojas visu diennakti, nevis tikai piespiežot podziņu, citās valstīs izmaksā par vairāk nekā tūkstoti eiro mazāk, vēlos norādīt uz vairākām niansēm, kas, manuprāt, ir daudz sāpīgākas par kārtējo naudas izmešanu vējā.

Proti – šādu “modernu” pieturvietu izbūvēšana nozīmē, ka Rīgā joprojām ir vesels lērums pieturu, kuras atrodas pilnīgā tumsā, un tā vietā, lai pieturvietas izgaismotu, kā labākais risinājums ir izvēlēta podziņa, kas izgaismo izdrukātu transporta kustības lapiņu. Podziņa ar gaismu. Acīmredzot padomju laika komunālo dzīvokļu nostalģija pārāk spēcīgi sakņojas pilsētas vadības prātos, tāpēc ir sajūta, ka, gluži kā savulaik tualetē un vannasistabā, arī uz ielas katram vajag savu slēdzi ar savu spuldzi.

Mēs dzīvojam laikā, kad uz Marsu tiek sūtīti ģeoloģiskās pētniecības roboti, taksometru vai vakariņas uz mājām var izsaukt ar diviem viedtālruņa glāstiem, var veikt videozvanu uz jebkuru pasaules vietu, satiksmes plūsmu krustojumos bez cilvēka iesaistes var regulēt mākslīgais intelekts, bet “Rīgas satiksmes” izpratne par pieturvietu modernizāciju ir podziņa ar gaismu. Būtu smieklīgi, ja nebūtu tik skumji.

Labi, tagad ignorējam to, cik absurda šāda “modernizācija” ir savā būtībā, un ejam tālāk – kāpēc šīs transporta kustības plāksnes nevar izgaismot visu nakti, neliekot iedzīvotājiem spaidīt pogas? Modernas LED spuldzes visās pilsētas pieturu plāksnēs kopā dienā patērētu aptuveni tikpat daudz elektrības, cik laternu ieslēgšana Tapešu ielā. Cik daudz naudas šādi plānots ietaupīt, salīdzinot ar visu pilsētas apgaismojumu kopā? Varētu vēl pieminēt saules baterijas, bet – hei – ko gan sajēdzu no modernizācijas? Neesmu kvēls sazvērestības teoriju piekritējs, tomēr jau tā liekā projekta sarežģīšana ar papildu mehānismu izskatās pēc kārtējā pašmērķīgā sīkuma, kuram būs nepieciešamas regulāras papildu pārbaudes, apkopes un tīrīšanas ar nanoūdeni.

Tomēr piedāvāju pilsētas domei un “Rīgas satiksmei” neapstāties pie jau ieviestās modernizācijas un iet vēl tālāk. Piemēram – visos Rīgas luksoforos uzstādot podziņu, kuru nospiežot var apskatīties, kāda gaisma konkrētajā brīdī deg luksoforā. Visām mikrorajonu laternām pievienot slēdžus ar taimeri, kas, gluži kā blokmāju kāpņutelpās, ieslēdz apgaismojumu uz konkrētu laiku, kamēr gājējs aiziet līdz nākamajam slēdzim, bet tad atslēdzas, lai lieki netērētu elektrību.

Tāpat pogas, ar ko uz mirkli ieslēgt apgaismojumu, vajadzētu uzstādīt arī pie Brīvības pieminekļa, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Nacionālās operas un citiem tūrisma objektiem, kas naktīs bieži vien izgaismoti pilnīgi pa tukšo. Pat vēl labāk – pie šiem objektiem podziņas piespiešana varētu būt maksas pakalpojums, teiksim – 2 eiro par gaismas ieslēgšanu uz minūti.

Vēl ierosinu ziemas sezonā visus sabiedriskā transporta līdzekļus aprīkot ar sniega tīrīšanas lāpstām, tādējādi atrisinot sniega tīrīšanas problēmas pilsētā, jo, nu, sabiedriskajam tāpat jābraukā apkārt, vismaz nebūs pa tukšo. Vasarā savukārt visiem, kas iebrauc pilsētā, varētu piešķirt šķembu maisiņus, ar ko, sēžot sastrēgumos, aizbērt Čaka ielas bedres.

Šīs ir tikai dažas ātras idejas. Ja Rīgas domei vai “Rīgas satiksmei” ir interese par ilgtermiņa sadarbību ar “Cehs.lv”, lūdzu, rakstiet cehslv@gmail.com – mēs jums palīdzēsim. Smukās meitenes savukārt uz šo pašu e-pastu var sūtīt sava torsa bildes.

Cehs.lv modernizē mājaslapu

Kamēr daļa cilvēku dzīvo pēc principa “nav jālabo tas, kas nav salūzis”, Cehs.lv triecienbrigādes Mākslīgā intelekta laboratorija nemitīgi rūpējas, lai brigāde allaž būtu inovāciju avangardā. Ja mēs redzam, kur iespējami uzlabojumi, mēs tos veicam. Ja mēs neredzam, kur kaut kas uzlabojams, tas vienkārši nozīmē, ka jāpameklē cītīgāk.

Vienlaikus uzskatām, ka inovācijām jābūt sabiedrības īpašumam, tāpēc sveci zem pūra nekad neturam. Mākslīgā intelekta laboratorijas sasniegumi vienmēr brīvi pieejami gan zinātniskajai kopienai visā pasaulē, gan ikvienam interesentam. Šis princips strādā arī pretējā virzienā – mums nav kauns aizgūt idejas no citiem kopēja labuma vārdā. Tieši tāpēc, drosmīgā jauno tehnoloģiju uzņēmuma Rīgas satiksmes iedvesmota, Ceha triecienbrigāde nolēma veikt visaptverošu mājaslapas modernizāciju.

Pēc slēgtā iepirkuma konkursa, kurā uzvarēja Ceha meitasuzņēmums – Mākslīgā intelekta laboratorijas Kvantu biointerneta specinstitūts – paziņojam, ka par 4300 eiro (ar PVN) esam vietnē ieviesuši īpašu pasūtījuma pogu:

Nospied, lai atpistos!

Ja pilotprojekts būs veiksmīgs, plānojam šādas pogas par 4300 eiro gabalā izvietot visās portāla sadaļās un rīkjoslās.

CEHS gada topā noskaidro arī gada ‘besīgākos’ cilvēkus

Aizvadītajā gadā portāla “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorija ir veikusi krietnu darbu, analizējot un pētot svarīgākos procesus. Tāpēc šobrīd piedāvājam laboratorijas vadītāja Kristapa Āla ieskatā spilgtāko notikumu apkopojumu. Brīdinām uzreiz: konkurence bija spraiga un, iespējams, tavs mīļākais notikums nebūs iekļauts.

Nominācija: “Gada labākais bloķētājs”

Aizvadītajā gadā mums ir bijuši lieliski bloķētāji – Kristaps Porziņģis pirms traumas gūšanas veica izcilus blokus. Tāpat Zemgus Girgensons vēl tikai decembrī izpelnījās stāvovācijas no Bufalo atbalstītājiem, vīrišķīgi ieraujot krūtīs spēcīgu pretinieka metienu, vienlaikus veicot rezultatīvu piespēli. Tāpat vairāki politiķi uz nebēdu ir bloķējuši tviterī. Tomēr K. Āls par labāko nosauc bloku, kas nemaz nenotika, – Jēkaba Straumes ideju, ka uz vēlēšanu laiku valstī varētu bloķēt sociālo tīklu “Facebook”.

Nominācija: “Gada risinājums”

Latviešus ir nomākušas neskaitāmas problēmas. OIK, piemēram. Piemēram, bīstami pārpildītā krastmala 18. novembra svinībās. Piemēram, sarežģītā situācija Rīgas domē un ar to saistītajos uzņēmumos. Kamēr risinājums visām šīm problēmām tiek tikai meklēts, Rīgas “Dinamo” pilnībā atrisināja jautājumu par savu sūdīgo sniegumu aizvadītajos gados, arēnas tribīnēs liedzot ienākt raganai Jurčikam, kas atspoguļojas arī komandas rezultātos. Šobrīd Rīgas “Dinamo” pārliecinoši atrodas labāko astotniekā un gatavojas cīņai play–o… ā, paga…

Nominācija: “Gada cīņa”

Mēs esam cīnītāju tauta, kas nekad nepadodas. Ansis Ataols-Bērziņš sparīgi cīnījās par tiesībām mest ar akmeņiem pa stikliem. Vesela sabiedrības daļa cīnās pret Latvijas attīstību enerģētikas jomā, iestājoties pret vēja ģeneratoriem. Taču K. Āla ieskatā vislabākais cīnītājs aizvadītajā gadā bijis Valentīns Jeremejevs, kurš uzsāka cīņu pret degvielas cenām, aicinot auto neuzpildīt degvielas stacijā “Circle K”.

Nominācija: “Gada rinda”

Varētu padomāt, ka šajā kategorijā uzvaras laurus bez iebildēm gūs Zviedrijas mēbeļu giganta “IKEA” ienākšana valstī, kas vienā rindā sapulcēja visus bez mēbelēm dzīvojošos latviešus. Taču “Cehs.lv” ieskatā tā rinda bija mīkstajiem. Kuram gan nav grūti pastāvēt siltā laikā labi organizētā pūlī, gaidot, kad varēsi paskatīties uz krēsliem. Īstās grūtības ir, kad tev visu nakti ir jāstāv aukstumā, cerot, ka no rīta izdosies par lielām naudām iegādāties biļetes uz Dziesmu un deju svētkiem visai ģimenei. Visu cieņu!

Nominācija: “Gada notikums kultūrā”

Mēs, protams, nedrīkstam te nepieminēt Eviju Vēberi. Tāpat arī Šipkēvicu junioru. Taču K. Āla ieskatā viņi ir izpelnījušies gana daudz uzmanības. Iespējams, pat nedaudz avansā. Tāpat nevaram nepieminēt “X Faktora” uzvarētāja Artura Gruzdiņa panākumus, sadarbojoties ar “Sony Music”, kas palīdzēja viņam iegūt dalību šovā “Gandrīz ideālas vakariņas”. Taču “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs par gada notikumu kultūrā nosauc Andra Kiviča atgriešanos mūzikas lauciņā full-time režīmā, jo viņš šogad pagātnē atstājis gan savu žurnālista, gan politiķa karjeru.

Nominācija: “Gada heštags”

Latvijas futbols šogad ir gājis cauri spēcīgām pārmaiņām. Ir notikusi īsta revolūcija. Aprīlī ne bez pamatīgas cīņas publiskajā telpā par Latvijas Futbola federācijas prezidentu kļuva izcilais izlases spēlētājs Kaspars Gorkšs, kas iezīmēja jaunu domāšanu un pieeju arī komandas sniegumā. Tieši tāpēc Latvijas izlase turpmāk pie visiem zaudējumiem liek klāt heštagu #11vilki.

Specbalva: “Gada besīgākie cilvēki”

Ļaudis, kuri nemitīgi gaužas par politiku, komentē gan procesus, gan ziņu portālu rakstus, taču 6. oktobrī vēlēt nedevās, jo ārā bija baigi labs laiks izbraucienam ar ģimeni vai draugiem. Tāpat viņi sūdzas, ka vēlēšanās nevar balsot elektroniski, – redz, kas tā par neattīstītu valsti!? Pateicoties viņiem, mums bija ļoti zema vēlēšanu aktivitāte. Pateicoties viņiem, mums nav valdības. Tāpat, pateicoties viņiem, mums ir aizdi**ts internets ar komentāriem par politiku, jo viņi prot muldēt, nevis rīkoties.