Sociāla depresija – draudzība, kas pamatīga kā 1000 šēri

Ārā jau kuro dienu līst lietus. To, kā izskatās vasara, palīdzēt atcerēties vien ekrāna tapete ar saulrietu idilliskā pludmalē, kurā smiltis ir uzkarsētas, bet ūdens tik zils, ka Gedroics tam veltījis vairākus tvītus. Pat drūmā laikā es spēju apmānīt savas smadzenes, lai domātu, ka viss ir kārtībā. Viss ir zem kontroles.

Vismaz es neesmu Sīrijā sagūstīts krievu algotnis, kurš ir sasiets un iemests bagāžniekā, nolemts skarbam liktenim, kas visticamāk neparedz tālāku dzīvošanu. Jā, piekrītu. Ļoti neparasts salīdzinājums, taču, kad neviļus ieraudzīju šādu stāstu ziņās, nopriecājos, cik jauki, ka tas neesmu es. Apmācies laiks un slapjums nav jauki, taču ziniet? Ar mani viss ir kārtībā.

Tomēr ne visi prot sevi mierināt. Mans draugs Mārcis deva zināt, ka viņa ieilgusī konference ar Komandoru ir mitējusies. “Man ir radošā un visāda citāda dekadence. Padod patronas,” nomirgoja īsziņa manā telefonā.

Priecādamies, ka beidzot viņš ir atguvis formu, kurā spēj salikt kopā teju divus pilnus teikumus, atbildēju ar “ja tev ir radošā dekadence, tev bija jāsaka, ka tu nevarēsi man padot patronas. Tu salauzi loģiku.”  Redziet, man šķita, ka viņš atsaucas uz leģendāru komiksu, tāpēc es spēlēju līdzi.

Tomēr viņam bija sava pieeja.

Mārcis: Nē, tev gluži vienkārši jāpadod man lodes, lai varu nošauties! Tā bija domāts, tu visu saplēsi
Sencis: Atvainojos. Neko darīt, nāksies vien dzīvot
Mārcis: Pimpis. Tu šo vēl pieminēsi, kad uzrakstīšu sirdi plosošu un depresīvu ierakstu feisbukā
Sencis: Es atstāšu komentāru par to, cik ļoti iedvesmojošs un drosmīgs tu esi
Mārcis: Paldies, tu esi īsts čomaks. Bratans.

Mārci turpināja mocīt depresija un alkoholisms, taču viņa saulriets idilliskā pludmalē bija notifikācijas sociālajos tīklos.

Ķirzakcilvēku kļūdas atklāj patiesību – ļaudis ir muļķi

Man ir teorētisks jautājums – ja mums publikācijā iekš Delfi.lv attēlā ir bruņurupucis ar Sorosa galvu un ķirzakcilvēku mēli kosmosā, kuram uz muguras ir plakana planēta, ko stutē ziloņi, vai arī par to mums Soross ir samaksājis? Un jā, es tekstā nosaucu Krizdabzu par gudru un jēgpilnu. Tiesa, tikai brīžos, kad viņš netic konspirācijām.

Laikā, kad elektroniskās informācijas apvāršņi sniedz mums iespējas, piemēram, vētīt vēstures gaitas bez diennaktīm ilgas sēdēšanas bibliotēkās, uzzināt un iemācīties daudz jauna par neskaitāmām profesijām un tā tālāk, rodas sajūta, ka mēs šo resursu izmantojam, lai padziļināti izpētītu punduru pornogrāfiju un konspirācijas teorijas. Šajā rakstā vairāk koncentrēšos uz otro, jo tas tomēr ir nedaudz lielāks temats.

Nav tā, ka muļķi nav eksistējuši pagātnē, taču sociālie tīkli šobrīd ļauj viņus izgaismot gluži kā jāņtārpiņus vasarīgā pievakarē. Par to aizdomājos 10. oktobrī, kad visādi citādi, manuprāt, gudrais un jēgpilnais gadžetu reperis Krizdabz Skutelis savā tviterī apšaubīja Lasvegasas asiņaino notikumu izcelsmi, apelējot pie tā, ka mūsdienās taču nekam nevar ticēt, turklāt Lasvegasas apšaudei esot uzietas paralēles ar Bostonas maratona traģiskajiem notikumiem – kas notika patiesībā, to nezinot, jo nebija klāt.

Tā, it kā visiem būtu pašsaprotams, ka Bostonas maratons, gluži kā Zolitūde vai 9/11, bija iestudēts teātris (komentētājiem: šis bija sarkasms, autors patiesībā nedomā, ka Zolitūde bija teātris (patiesībā Zolitūde bija viens no Latvijas brīvvalsts traģiskākajiem notikumiem, kas nevienā aspektā nav smieklīgs, taču šajā rakstā tika iekļauts, jo tas Latvijas lasītājam ļaus emocionāli veidot saprotamākas paralēles ar to, cik absurdi ir piedēvēt konspirācijas teorijas Lasvegasas šaušanai vai Bostonas sprādzienam (alternatīvi apdāvinātajiem: Zolitūde ir Rīgas pilsētas apkaime Pārdaugavā, Zemgales priekšpilsētā, Latvijā (Benesam Aijo: Latvija ir neatkarīga valsts Ziemeļeiropā)))).

Tomēr es nevēlos sūkstīties par to, cik absurdi ir ticēt plakanajai Zemei un citām teorijām. Es vēlos uz brīdi pieņemt, ka visiem šiem populāro, vispārzināmo un racionāli pamatojamo teoriju apšaubītājiem uz brīdi ir patiesība. Iztēlosimies, ka visi “YouTube” atrodamie video, kuriem nosaukumā ir iekļauts vārds “hoax”, vēsta pilnīgu patiesību.

Iztēlosimies, ka CIP un FIB, sadarbojoties ar globālo mediju tīmekli, apmuļķo 7 miljardus cilvēku, bet nekādi nespēj panākt, lai nogarlaikots interneta varonis ar 12 klašu izglītību, kurš nejēdz salikt pieturzīmes, savu šokējošo patiesību neielādētu “YouTube”. FIB mākslīgā intelekta ferma un IBM superdatoru tīkls strādā 24 stundas diennaktī, lai mēģinātu apslāpēt šādu video rašanos, taču nekādi neizdodas tikt galā ar video “100% Proof The Las Vegas Shooting Was A Hoax”.

Iztēlosimies, ka mēs dekādēm ilgi dzīvojam svētā pārliecībā, ka masu apziņas kontrole ar ķimikālijām nenotiek, bet tad vienā dienā kāds ķīmisko trašu smidzinātājs sāk lidot pārāk zemu un kaisīt smadzenes ietekmējošās vielas tieši brīdī, kad patiesības atklājējs ar fotoaparātu rokās veic ikdienas rutīnas gājienu no neveiksmīga “Tinder” randiņa uz NVO. Viss kvadriljonus vērtais plāns sabotēts vienā acumirklī.

Iztēlosimies, ka Zeme ir plakana un šie neticami absurdie meli par gravitāciju un planētas riņķošanu kādam tiešām ir finansiāli izdevīgi. Iztēlosimies, ka tie nejauši tiek atklāti mirklī, kad acīmredzami fotošopētai planētas bildei “no kosmosa” autors ir aizmirsis noņemt peles kursoru no attēla…

Tā kā šie konspirāciju piemēri (atšķirībā no plakanas planētas) eksistē realitātē, ir jāatzīst – ķirzakcilvēki, Rotšildi, Rokfellers, Soross, kā arī, protams, ezerļaudis ir klaji neprofesionāli un nenormāli sūdīgi dara savu darbu.

Džordžs Soross vienā no pēdējām Cehs.lv sapulcēm

Niecietība

Esmu ļoti vienkāršs cilvēks, man nav pārlieku augstu ekspektāciju no dzīves, un mani neinteresē nedz globālas, nedz arī valsts mēroga problēmas, kamēr tās neskar mani personiski. Man ir pilnīgi vienalga, kādos apstākļos iepriekš dzīvojušas manas pusdienas, cik daudz naudas nozadzis kārtējais oligarhs vai cik pamesto dzīvnieku ziemā nosaluši patversmēs. Principā vienīgais, kas mani satrauc, ir tas, lai man būtu tīras drēbes, ērta mašīna, silts dzīvoklis, kārtīgi paēdusi un vesela ģimene.

Nespēju piespiest sevi satraukties par otrā Eiropas malā noslīkušiem vieglākas dzīves meklētājiem, par debilu Savienoto Valstu prezidentu vai pašmāju dāmām, kas nespējā nopelnīt adekvātu algu vaino vīriešus. Man ir diezgan vienalga, cik smaga ikdiena ir valsts nīgrākajam afrolatvietim, cik apjomīgus brīnumus izdomās kārtējais pseidointelektuālais liberālis, vai arī tas, cik drausmīgi vidi piesārņo lielveikalā izsniegtie domino kauliņi, kuru ļaunie darbi nu jau tiek pielīdzināti Hitlera paveiktajam.

Visas šīs imaginārās problēmas ar katru mirkli arvien vairāk atgādina raidījumu “Bez tabu”, kuram regulāri zvana amēbas, lai LR1 “Brīvā mikrofona” stilā pasūdzētos par to, ka lielveikalā nopirkto pelmeņu svars bijis par 35 gramiem mazāks, nekā norādīts uz iepakojuma, vai arī kāds kaimiņš naktī aiz sienas pārāk skaļi nopirdies. Modernā līdzcietība kļuvusi par nepieciešamu nastu, un tā vietā, lai kaut ko iesāktu ar savu dzīvi, cilvēki izvēlas pavadīt neadekvāti daudz laika, lai satrauktos par svešām – sevi neskarošām – problēmām. Visas pasaules sāpju un likstu uzsūkšana, protams, noved pie mesijas sajūtas iemantošanas, kā rezultātā visi, kas nav gatavi raudāt par pasaules stulbāko putnu turēšanu pārāk šauros sprostos, tiek uztverti kā zemāka intelekta radījumi. Pārfrazējot – liberāļi ir 21. gadsimta ārieši.

Tiklīdz kāds publiski atļaujas paust viedokli, kas disonē iecietības karoga krāsām, viņam pie krūtīm tiek piesprausta Dāvida zvaigzne ar uzrakstu “idiots”. Pavērojiet kaut vai, kas notika intelektuāļu sociālajos tīklos brīdī, kad izrādījās, ka Hermanis nav sajūsmā par bēgļiem, bet Īvānam patīk cirka zvēru priekšnesumi. Teiksim tā – “Biju par viņu labākās domās” bija pati maigākā frāze, kas izskanēja. Šajā brīdī iecietības, individuālās un vārda brīvības dogma, kas manā šaurajā redzējumā it kā bija liberālisma pamatdoma mūsdienu izpratnē, veica orvelisku backflip’u un kategoriski iestājās pret sev nesimpatizējošu viedokļu brīvību. Likumsakarīgi, laika gaitā pat interneta vārdnīcā “Tēzaurs” līdzās pārējiem vārda “liberālisms” skaidrojumiem parādījies vēl viens šķirklis – “pārmērīga iecietība”. Protams, iecietība tikai un vienīgi pret sava viedokļa piekritējiem, nevis pārējiem neaptēstajiem zemniekiem, kas neizprot īstās vērtības un pasaulsāpes.

Esmu ļoti vienkāršs cilvēks, un mana dzīve bez smagās iecietības nastas ir tikpat vienkārša. Varu gardu muti ņukāt iekšā bekonu arī pēc dzīvnieku aizstāvju cūku video noskatīšanās (vai viņi iztēlojās, ka lielveikala bekons iepriekš smaidīgi skraidīja pa pļavām, klausoties Čaikovska “Gulbju ezeru”?), klāt piekožot gardu, no šaura sprosta nākušu olu. Man ir pilnīgi vienalga, vai bēgļi brauc uz Latviju vai prom no šejienes, gluži kā man ir vienaldzīga piespiedu latvietības saglabāšana šajā reģionā. Es vairs neapmeklēšu cirku, jo dzīvnieki bija vienīgā jēdzīgā lieta, ko tur apskatīt, bet tagad atliek vien nesmieklīgi krievu klauni un viduvēji akrobāti. Man ir pilnīgi vienalga, kurš ar ko guļ, precas vai adoptē bērnus. Uzskatu, ka labākais veids, kā atrisināt klaiņojošo mājdzīvnieku problēmu, ir nevis mūžīga ziedojumu vākšana, bet gan eitanāzija (šausmas, šausmas – kāda necilvēcība!), un to pašu vajadzētu darīt arī ar cilvēkiem, kas atkārtoti pastrādājuši īpaši smagus noziegumus. Domāju, ka jebkura reliģija ir senils un infantils idiotisms.

Man pie kājas Katalonijas neatkarība. Negrasos sākt šķirot atkritumus līdz brīdim, kad no šķirošanas kāds labums būs man pašam, nevis Šķēles atkritumu biznesam. Es labprāt nopirktu sievai Latvijā audzētu ūdeļādas kažoku, ja vien tas nemaksātu tik dārgi. Uzskatu, ka apkārtējo vidi piemēslo tikai deģenerāti, vienlaikus man ir pilnīgi vienalga, kāda izskatīsies pasaule pēc tam, kad būšu miris. Piedodiet, visas pasaules sāpju vergi, bet man šobrīd ir daudz nopietnāka lieta, par ko satraukties. Proti – ko lai šovakar pagatavo vakariņās?

Rase ir sociāls konstrukts

Zinu, ka atnāci lasīt šo rakstu, jo tevi tādā vai citādā veidā uzbudināja virsraksts. Lielākā daļa nāk lasīt Cehs.lv versijas, jo viņus “triggero” konkrētas tēmas, un ne vienmēr tā ir pelmeņu mērķauditorija, kas komentārā steidz piesaukt Sorosu. Naidu pasmelties šeit iegriežas arī Latvijas liberālā inteliģence, par ko liecina nesenās publikācijas “Satori”, kur tika analizētas un atspēkotas Cehs.lv rakstos paustās idejas.

Jāatzīmē, ka Cehā ir vairāki autori ar dažādiem viedokļiem un uzskatiem, bet neviļus rodas iespaids, ka visi tiek mesti vienā maisā. Ģeneralizācija nav tikai konservatīvu ļaužu netikums, mēs esam rakstos aizstāvējuši tādas liberālas pozīcijas kā varas decentralizācija, dzimumu un seksuālo orientāciju vienlīdzība, nacionālisma un rasisma kaitīgums, un šīs versijas palikušas bez ievērības, taču, tiklīdz kāds no autoriem atļāvās pateikt, ka feministes ir “resnas un neglītas cūkas” vai ka iecietība var būt pārmērīga, Ilmārs Šlāpins pirmo reizi pieminēja Cehs.lv savā “Facebook” lentē, apsaucot visus autorus par vienu stulbu kretīnu.

Pirms nedēļas paralēli jezgai ap K. Ulmaņa dzimšanas dienas svinēšanu Ārlietu ministrijā (par to pašās beigās) un “Rigvir” deviņdesmito gadu bariga–petuhs komunikācijas stilam (par to, iespējams, citā rakstā) sociālajos tīklos izvirda spraigas cīņas par tēmu – rase ir sociāls veidojums (social construct) vai nav? Protams, lielākā daļa lasītāju, izdzirdot apgalvojumu, ka cilvēku rase ir sociāls veidojums, sāks psihot, jo “to, ka pastāv cilvēku rases, māca pamatskolā, ko tu, sorosoīd, atkal jauc galvu”? Pirmkārt, gribu nomierināt, jo sociāli veidojumi nenozīmē, ka šī lieta neeksistē vispār. Cilvēku ikdiena ir pilna ar sociāliem veidojumiem, jo cilvēki ir… sociālas būtnes. Otrkārt, centīšos izmantot pēc iespējas saprotamākus vārdus un salīdzinājumus, lai pēc iespējas mazāk tiktu uztverts kā augstprātīgs un pompozs pediņš.

Kā jau teicu, cilvēka ikdiena ir pārpildīta ar sociāliem veidojumiem, tie ļauj mums vieglāk orientēties dzīvē un komunicēt ar citiem cilvēkiem. Sākšu ar dažiem piemēriem, lai sagatavotu prātus tēmai par rasi. Matemātikā plaši tiek izmantoti tādi koncepti kā nulle un bezgalība, kaut arī dabā var eksistēt tikai skaits starp šiem diviem ekstrēmiem. Līdzīgi ir arī ar profesijām. Piemēram paņemsim ārstu. Mēs zinām, ka ārstam ir balts ķitelītis un stetoskops, bet balti ķitelīši ir arī ķīmijas laborantiem un stetoskopi ir cilvēkiem, kas tādus izgatavo, manto, nopērk vai citādi iegūst īpašumā. Tātad ārsts ir statuss sabiedrībā, ko iegūst tikai tad, kad citi medicīnas nozares eksperti to atļauj, kā pieņemts, sasniedzot nepieciešamo zināšanu minimumu. Šis ārsta sociālais veidojums tiek uzturēts, lai garantētu slimnieku aprūpes kvalitāti un nodrošinātu sabiedrības uzticamības nepārtrauktību. Tieši tāpēc šarlatāni nedrīkst sevi dēvēt par ārstiem un ir spiesti samierināties ar sinonīmu “dziednieks”, jo pagaidām šim dziednieka sociālajam veidojumam pietiek ar apgarotu sejas izteiksmi un pieradinātu kraukli.

Vidējo cilvēku neinteresē socioloģija, antropoloģija vai filozofija, tāpēc varētu rasties problēmas pieņemt domu, ka rase ir sociāls veidojums, jo skolā ir mācīts, ka starp rasi un ādas krāsu ir liekama vienādības zīme. Šī arī ir galvenā barjera, lai pieņemtu faktu, ka rase ir sociāls veidojums. Cita barjera ir starp nacionāļiem, jo tik viegli identificējama atšķirība kā ādas krāsa ir ļoti būtiska, lai dusmīgi skraidītu pa viensētu ar rungu rokā un bļautu: “Rokas nost no manas māsas, mori, viņa ir mana sieva!”

Rases bioloģiskā skaidrojuma pamatā ir uzskats, ka reproduktīvi izolētas populācijas daudzu paaudžu maiņas rezultātā ir pielāgojušās konkrētas vides apstākļiem, iegūstot unikālu bioloģisko atšķirību kopu, būtībā kļūstot par vienu no homo sapiens pasugām. Šī skaidrojuma problēma ir tāda, ka ne tikai pirmatnēji cilvēki izklīda pa pasauli un apmetās ļoti daudzās zemeslodes vietās, bet viņi arī turpināja migrēt un reproducēties ar citu reģionu iedzīvotājiem. Līdz ar to rodas problēmas ar klasifikāciju, jo, ja mēs pieņemam, ka negroīdās rases pārstāvis ir ar tumšu ādas krāsu, čirkainiem matiem un platu degunu, mums būtu jādomā jauns rases nosaukums cilvēkiem, kam “izpildās” tikai divi no šiem trim nosacījumiem. Ja bioloģiskā antropoloģija spētu izpētīt visas bioloģiskās īpatnības, to ģeogrāfisko izcelsmi un attiecīgos gēnus, rasu skaits būtu mērāms simtos.

Sociālantropoloģija nenoliedz, ka pastāv vizuālas atšķirības starp cilvēkiem, bet skaidro, ka cilvēki grupē šīs vizuālās atšķirības kādā konkrētā nolūkā, piemēram, lai aptuveni noteiktu izcelsmes teritoriju uz zemeslodes, lai izdarītu nošķīrumu starp “mūsējie” un “svešie”, vai ģeneralizēti piedēvē kādas stereotipiskas kvalitātes, piemēram, labas spējas matemātikā, spēju lēkt augstāk par Porziņģi vai finansiālu alkatību.
Vēl ir ļoti vērts pieminēt, ka sociāli konstruētais dalījums rasēs, šajā dienā un laikā, ir ļoti nelietderīgs un pat kaitīgs, jo tas mums nesniedz nekādu objektīvu informāciju par indivīdu – ne viņa dzīves vietu, ne izglītības līmeni, ne kulturālo piederību. Tieši otrādi, pēdējā laikā rase ir kļuvusi par iemeslu daudzām naida izpausmes formām, kad uz atsevišķu negatīvu piemēru fona tiek veikta ģeneralizācija uz visu sociālo grupu, piemēram, teroraktu dēļ visi musulmaņi tiek uzskatīti par teroristiem, atsevišķu bandu dēļ visi tumšādainie tiek uzskatīti par zagļiem un atsevišķu Cehs.lv autoru darbu dēļ visi ir stulbi kretīni.

Mūsdienās ir daudz vieglāk pētīt dažādus sociālos procesus, kas ietekmē atsevišķu bioloģisko īpašību izplatību, piemēram, arhaiskajās dienās, kad pārtika bija sūri, grūti iegūstams resurss, spriežot pēc Vilendorfas Venēras, skaistuma etalons bija liekais svars, ap to laiku, kad Lielbritānijā parādījās cukurs, “top” lieta kļuva slikti zobi. Nedomāju, ka esmu vienīgais, kurš, ieraudzījis TV ekrānā Dženiferu Lopesu, pēkšņi sagribēja apbērt lielo brazīlietes dibenu ar miltiem, ietriekt seju starp tiem milzu pusmēnešiem un taisīt “BRBBRBBRRRRR” tā, ka miltu putekļu koncentrācija gaisā radītu sprādzienbīstamības draudus.

Kāpēc Ārlietu ministrijā svinēja K. Ulmaņa dzimšanas dienu? Iespējams, tas ir saistīts ar to, ka Kārlis Ulmanis, iespējams, bija Latvijas pirmais homoseksuālais prezidents.

Trūdošais augļa gabaliņš Latvijas jogurtā

Reizēm ir tā sajūta, ka es pirms dažiem gadiem pazinu sevi daudz labāk nekā es pazīstu sevi vakar Delfos. 

Es esmu nedaudz konservatīvs cilvēks. Nepārprotiet. Nevis savos politiskajos uzskatos, taču sīkās un praktiskās lietiņās. Piemēram, es ļoti ilgi neieviesu “Taxify”, jo mani nomāca doma, ka izlaidīšu saziņu ar centrāles operatori. Varbūt man bija žēl upurēt šo cilvēcisko kontaktu, bet varbūt mani gluži vienkārši baidīja viss jaunais. Es reizi pa reizei atļaujos riskēt, taču pamatā cenšos dzīvot bez liekiem pārsteigumiem, piemēram, arī draugus un paziņas ikdienas saskarei izvēloties ar mikroķirurga precizitāti.

Viens no tiematiem, kurā es nemeklēju jaunas un asas izjūtas, ir pārtikas jautājumi. Pirmkārt, es uzskatu, ka tā kalpo par degvielu ikdienai un, turpinot analoģiju ar degvielu, mēs visi vēlamies uzpildīt savus auto pēc iespējas ātrāk un kvalitatīvāk, lai varētu nodoties svarīgākām lietām. Neviens nevēlas stundām ilgi liet mašīnā trīs dažādas degvielas, katru apostot un paskalinot pa muti, plus, atstāt 5€ dzeramnaudu kasierei par to, ka viņa nepaspēja izbesīt.

Kādu dienu stāvēju veikalā pie jogurtu plaukta – man ļoti patīk jogurtu koncepts, jo tas ir kaut kas starp vieglu ēdienu un dzērienu, ko ērti var patērēt piemērotā brīdī. Mani māca apcere – izvēlēties melleņu vai aveņu. Man labāk garšo avenes, taču melleņu šķidrā pārtika bija nocenota par 13 eirocentiem, līdz ar to kļuva nedaudz simpātiskāka.

Manu apceri pārtrauca kāds visai draudzīgs viesis no ārvalstīm, kuram pie rokas bija meita. Vai mazmeita. Vai svešs bērns, kurš acīmredzami nerāvās prom no pieklājīgā onkuļa. Vai arī sieva, kurai ir tā slimība, kad ķermenis iestrēgst padsmitgadnieka fāzē. Kāda starpība, galu galā. Tur stāvēja onkulis ar, iespējams, meitu un vēlējās manu palīdzību.

Diezgan draņķīgā un lauzītā angļu valodā viņš mani uzrunāja: “Es atvainojos, ser! Vai jūs varētu man ieteikt jogurtu brokastīs?”

Šķiet, viņš bija no Skandināvijas – tas izskaidrotu, kāpēc nevarēja izlasīt sastāvu uz etiķetes. Tā kā viņš nebija gana gudrs, lai aizdomātos, ka visu var saprast no bildes uz iepakojuma, pieļāvu, ka, iespējams, viņš ir no Norvēģijas.

Pārvaicāju: “Kādu Jūs vēlētos? Zemeņu, aveņu, melleņu, bez garšas?”

Vecūksnis bija noskaņots jaunām izjūtām, tāpēc aicināja mani ieteikt jogurtu ar tradicionālu garšu: “Dodiet man Latvisku jogurtu, lūdzu!”

“Skaidrs, kungs. Es ļoti precīzi sapratu, ko jūs vēlaties,” es atcirtu.

Sāku ar acīm braukāt pa plauktiem, meklējot jogurtu, kura iepakojums ir radīts no koka dēļiem vai kartona. Jogurtu, kurš ir tik dārgs, ka kļuvis par apsmieklu uz pārējo jogurtu fona. Es meklēju jogurtu, kura reklāmas seju ar neiztaisnojamu Madonas akcentu, iespējams, ir izvēlējusies šaura interešu grupa. Es meklēju jogurtu, kura sastāvu veido alkatība, uzpūtība, liekulība, saplīsis bruģis un prieks par citu jogurtu neveiksmēm.

Es meklēju jogurtu, kurš ir zaudējis garšas un krāsas īpatnības, taču nemitīgi atgādina, cik kolorīts un smeķīgs tas agrāk bija. Es meklēju jogurtu, kura masu veido neizteiksmīgas gļotas, kas viena pēc otras pamet iepakojumu, lai meklētu labāku dzīvi citos jogurtos.

Tomēr kaut kur, kaut kur dziļi, dziļi apakšā tam ir nobēdzināts vēl viens nesatrūdējis augļa gabaliņš, kas glabā izcilu literatūru, izmeklētu humoru un augstas raudzes satīru, kas spītīgi turas pretī pārējās substances diskreditācijas centieniem un vaimanām.

“Nezinu. Kāda starpība. Ņem melleņu, tas ir nocenots,” atcirtu onkulim un devos uz tuvējo plauktu pakaļ divām pudelēm Kagora un limonādei “Fantastika ar Kolas garšu”.

Viņa melo, tpu, sūkā labāk

Man viņa likās perfekta. Ideāls radījums. Dzidrums un skaistums, nevainība un pirmavots. Mans Piektais elements.

Es viņu satiku netīšām, kādā sava komunālā tipa dzīvokļa ballītē, kurā ieklīdu pēc garas darba dienas. Uz pārējo paziņu – pāķu – fona viņa izcēlās. Jā, arī no Latgales laukiem, tomēr kopta, čakla. Jauna, asprātīga, 21 gads, tas ir par desmit gadiem mazāk nekā man, tomēr acu skatiens liecināja, ka viņā ir kas vairāk par Anglijas zemeņu plantācijas ilūzijām un septiņgrādīgā apinīša pēc veiksmīgi novāktas kartupeļu ražas.

Viņas formīgais dupsis acu priekšā lika maniem ļumpajiem kilogramiem uz sesto stāvu nesties tādā tempā, it kā es būtu tas, kurš celtos septiņos no rīta un barotu Endomondo draugus ar noskrietiem desmit kilometriem.

Nepārproti mani, draugs, jau uzreiz saskatīju viņā arī vienkāršību. Uz rokām bija tvertā govs pupa tulzna un balsī manāms akcents, kas skaidri un kaitinoši kliedza: “šodien kūti mēzīs Janka”, prātu nelika mierā doma: “vai viņa spētu izslaukt bulli?”, tomēr es viņā saskatīju ko vairāk. Potenciālu. Varbūt viņa ir mana īstā?

Bet nē, patiesībā, es sev pārstāju melot jau toreiz, kad mana jau kurā perfektā nolēma, ka Tinder aplikācija ir vērtīgāka par manu simts kilogramu rīvēšanu pār viņas ciskām. Toreiz sapratu – dūre spēj sāpināt, bet ne manējā.

Šo būtni es uzskatīju par ko augstāku, viņa ir skaista, jauna. Ar mērķiem, ambīcijām un cerībām. Jauna sieviete ar potenciāli skaistu nākotni, karjeru un plāniem. Stabila “B” izmēra krūtis šai nākotnei deva otrā izmēra “handikapu” un ar to oponēt var tikai “D” līdzinieces. Skaidri un tvirti plaukstā šo apskaidrību tverot, sapratu, ka man nespīd.

Pagāja laiks un viņa ievācās mūsu lielajā komunālā tipa Miera ielas dzīvoklī. Kādu vakaru, pēc smagas un garas darba dienas, sanāca pārmīt pāris vārdus. Viņa pagatavoja krūzi tējas vēlā nakts stundā, es ielēju septīto alu. Teicu, ka pēc tādas dienas vēlos vien iedzert un paskatīties kādu labu seriālu. Viņa teica, ka vēlas tieši to pašu. “Kādu seriālu Tu skaties”?, es pajautāju. “Viņas melo labāk”, viņa ar lepnumu atzina.

Tajā vakarā es uz viņas beidzu trīs reizes. Mutē, sejā un uz krūtīm.

Īrnieks

Izskatījās labi. Masāžas dušas kabīne un liela vanna, virtuve ar labu tehniku. Istabā vienai sienai atsegti ķieģeļi, griestu sijas – vecinātas brusas. Un pats galvenais – mansards, divi lieli jumta logi! Ar vārdu sakot – dzīvoklis brēktin brēca „esmu ar sulīgu čmok! nomaucies no mammuča piena ķeseles un kļuvis par veiksmīgu urbāno profesionāli”.

Regnārs vēlreiz aši pārlaida acis sludinājuma tekstam. „Meklēju dzīvokļa biedru bez kaitīgiem ieradumiem. Mansards, divas izolētas istabas un koplietošanas viesistaba, jauna sadzīves tehnika, klusais centrs. 300 eiro + komunālos šķeļam uz pusēm.”

„Bez kaitīgiem ieradumiem… labi, ka pirms gada atmetu. Šitādu smukumu pakāst cīgas dēļ, traki,” Regnārs maucās iekšā kompresijas biksēs un piestiprināja pie rokas aifonu. Viņš neies apskatīt savu topošo mājvietu, viņš skries!

Simt-astoņ-pa, simt-deviņ-pa, simt-divdesmit! Protams, ka mājai bija lifts, bet lifts nededzina kalorijas. Katru dienu šitā uzskriet augšā pēc darba būs laba priekšspēlīte vakara pusmaratonam.

Nospiedis zvana pogu, Regnārs attapās, ka ausīs aizvien skan uzmundrinošs house. Ātri izņēmis puļķus un apmetis vadu ap kaklu, Regnārs gaidīja. Neviens neatvēra. Laiks bija norunātais. Viņš zvanīja atkal, tagad ilgāk, un pogu pēc sekundes pauzes spieda vēlreiz. Kaut kur dzīvokļa dzīlēs dzirdēja atveramies vēl vienas durvis, nu varēja saklausīt ūdens tecēšanu. „Laikam vannasistaba.”

Pēc dažām sekundēm durvis atvēra dzīvokļa saimnieks. „Sveiks, es esmu Reg…”

Durvīs stāvēja vīrietis ar plecos uzmestu halātu. Apakšbikšu nebija. „Čau, Reg. Krišjānis. Sauc vienkārši par Krišu,” vīrietis izpūta biezu dūmu un pastiepa roku. Apakšdelmā noļurinājās tur palikusī adata. „Ā…hah, trešdiena – mazā piektdiena, atspriegoju nervus nedaudz,” Krišjānis roku aizvien turēja izstieptu. Pagāja savas trīs četras neērtas sekundes, pirms nedaudz iesvīdušais potenciālais īrnieks atņēma sveicienu.

„Nu, nāksi apskatīt?”

„Tu smēķē dzīvoklī?”

„? Ē… ko? Un?”

„Sludinājumā bija teikts – bez kaitīgiem ieradumiem.”

Krišjānis tikām bija izvilcis no rokas adatu un nometis to turpat kāpņu telpā. Dzīvoklī no virtuves uz istabu ar dirsu pa zemi aizšļūca milzīgs sanbernārs, kuram pakaļ aizklumburēja ar strap-on’u aprīkota sieviete.

„Ē, piedod, neklausījos. Ko?”

„Sludinājumā bija teikts – bez kaitīgiem ieradumiem. Tu smēķē.”

Krišjānis vispirms iztaustīja halāta kabatas, tad pacēla kuli un paskatījās zem tās.

„Hm. Es nekur… šķiet, nekur nevaru atrast vispāratzīto „Kaitīgo ieradumu definīciju katalogu”, būšu kaut kur papisis. Vai varbūt Rodžers sagrauza, bet zini ko, Reg? Manuprāt, kaitīgi ir mācīt citiem dzīvot, kamēr pats staigā apkārt ūdenslīdēja tērpā.”

„Tu nopietni? Tās ir kompresijas bikses. Tās skriešanas laikā palīdz sportis…”

„Vispār es pārdomāju par to īres piedāvājumu. Palīdzi dirst, Reg. Atā.”

Nāk rudens izgreznot neko

Nāk rudens izdaiļot Latviju? Zelta lapkritis, ābolu smarža un rudens sēņu garša? Nē – dubļi, peļķes un drīz jau arī tā smilšu-sāls-sniega kombinācija, pie kuras esam tik ļoti pieraduši, ka to varēs iekļaut Latvijas kultūras kanonā blakus kapusvētkiem un “Limuzīnam Jāņu nakts krāsā”.
Lai arī laikapstākļi Latvijas iedzīvotājus, maigi izsakoties, nelutina, jāatzīst, ka man te ļoti patīk vasarā. Jūlijs un augusts šeit cilvēkos atraisa gūzmu sentimentālu un patīkamu emociju. Pat man pietrūks silto vakara pastaigu pa Rīgas kluso centru un vecpilsētu, iespējas sajust gaisā dažādu ēdienu aromātus, klausīties visdažādāko ļaužu līksmībā.

Man pietrūks pat visu dīvaino pilsētas personāžu, piemēram, motoreļļas bezpajumtnieku, kas sapulcējas iepretim Brīvības piemineklim un mīņājas blakus saviem motocikliem, lai izrādītos viens otram. Kāpēc es viņus saucu par motoreļļas bezpajumtniekiem? Jo viņi pavada dienas lielāko daļu garāžā vai saulē, smērējoties ar eļļām, pievelkot uzgriežņus, un, kad viņi ir saķīlējuši savus dzelzs rumakus un aizbraukuši “kotēties” pie makdonalda, viņu sejas ir netīras un nogurušas, mati ir saburzīti un acu skatieni tukši kā zombijiem.

Vienīgais, kas viņus vizuāli atšķir no patiesiem bezpajumtniekiem, ir fakts, ka starp viņu kājām ir nevis gangrēna, bet viens no visvairāk uz nerviem krītošajiem trokšņiem vairāku tūkstošu vērtībā. Pie velna, man pat pietrūks to dažu velosipēdistu, kuri brauc pa pilsētas ielām, neturot rokas uz stūres. Noteikti esat pamanījuši, es viņus dēvēju par gaiļiem uz riteņiem, jo viņi brauc tik lepni un pompozi, uz krūtīm sakrustotām rokām, it kā viņi joprojām izrādītos savai mammai.

Rīt ir pirmais septembris. Ar to gan es negrasos kādu apsveikt, jo nav neviena, kas gaidītu šo datumu. Pirmkārt, kā jau pieminēju, varam uzskatīt, ka divus mēnešus ilgā vasara ir beigusies – sieviete var pat bērnu iznēsāt ātrāk, nekā sagaidīt nākamo silto vakaru. Otrkārt, sākas jaunais mācību gads, kas skolniekiem nozīmē atgriešanos fiziski un psiholoģiski traumatiskā vidē, studentu nenokārtoto parādu čupai birst klāt jauni priekšmeti, vecākiem tas nozīmē kropļojošus izdevumus par skolām, burtnīcām, apģērbiem utt.

Lielākajai daļai mācību gads ar pirmo septembri ir sācies jau bērnudārzā, kas ir drīzāk izklaidējošs pasākums, un vienīgais trūkums tur ir piespiedu došanās diendusā un negaršīgais ēdiens. No bērnudārza jēga ir tikai vecākiem, jo viņi var atgriezties pelnīt valstij nodokļus, kamēr mazie jānīši un anniņas var būt netīri arī kaut kur citur. Tā vai citādi, no dārziņa bērni atceras labi ja divas vai trīs epizodes, kas lielkākajā daļā gadījumu ir saistītas ar pirmo traumu – rētu vai riebumu pret kādu ēdienu.

Pamatskola un vidusskola ir tā vieta, kur cilvēkam sākas patiesais riebums pret rudens iestāšanos. Īpatnēji, ka skolas allaž reklamē sevi kā vietas, kur tiek identificēti bērnu talanti un pievērsta pastiprināta uzmanība, lai tos attīstītu. Lai nūģis, kuram padodas matemātika, varētu kļūt par Nobela prēmijas laureātu, lai knēvelis, kuram padodas zīmēšana, varētu karināt savus darbus līdzās Rozentālam, lai fiziski spēcīgais muļķis varētu kost olimpiskajā medaļā. No pieredzes varu tikai teikt – ja skola kaut kam sagatavo, tad tikai dzīvei cietumā vai totalitārismā. Un veiksme vairāk būs atkarīga no tā, cik ļoti cilvēks spēs skolā iegūto pieredzi sagremot un neņemt pie sirds.

Cilvēkam skolā nākas iemācīties izdzīvot dažādu hierarhiju haosā, kur visi dažādie ķipariņi noreducējas līdz aritmētiskajam vidējam. Klases iekšienē pastāv spēka hierarhija, kur atlēts sitīs nūģi, jo citādi nespēj artikulēt savu frustrāciju par piedzimšanu nelabvēlīgā ģimenē. Nūģa vēlme izcelties pazūd zem zilumiem, atlēta traumu plaisas palielina stiprāki muļķi no vecākajām klasēm, meitenes iemācās, ka sociālā hierarhija ļoti stipri korelē ar materiālo labklājību, nevis ambīcijām un uzcītību. Skolotāji ir trūcīgi un noguruši, viņi pilda tikai tiesneša lomu, sodot un apbalvojot. Un tie daži apdāvinātie, kas klasē ir, iemācās turēt muti, lai nedabūtu pa muti. Nav brīnums, ka esam tur, kur esam, ka skolās netiek kārtoti eksāmeni matemātikā un fizikā, jo vecāki uzskata, ka “nau vērc”, jo skola tāpat dzīvei neko noderīgu neiemāca. Lūk, tā šeit top cilvēki bez ambīcijām, kas ir priecīgi par to, kas ir, un vairāk viņiem nevajag, jo tad, pasarg’ Dievs, būs jāceļas un kaut kas jādara.

Nāk rudens izdaiļot Latviju? Zelta lapkritis, ābolu smarža un rudens sēņu garša? Nē – dubļi, peļķes un drīz jau arī tā smilšu-sāls-sniega kombinācija, pie kuras esam tik ļoti pieraduši, ka to varēs iekļaut Latvijas kultūras kanonā blakus kapusvētkiem un “Limuzīnam Jāņu nakts krāsā”. Šajā gadā, it kā cēlu mērķu labad, Rīgas mērs ir nolēmis padarīt pilsētniekiem rudeni daudz neizturamāku, proti – vienlaicīgi remontējot teju visas pilsētas galvenās ielas. Uzskatu, ka tas ir ļoti labs solis no Rīgas mēra puses, jo neļāva atslābt un pilnībā izbaudīt bezrūpīgu vasaru. Neizstaigājamās ietves, neizbraucamās ielas un putekļu daudzums neļāva aizmirst, ka tāds ir parastais dzīves ritums šajā valstī un pilsētā. Mēs nedrīkstam kļūt izlutināti, lai spētu samierināties ar desmit mēnešiem tumsas un aukstuma. Varbūt Nils nolēma izdangāt Rīgas ielas, lai, kad Putins izlien no Dvinas un jautā, vai Rīga ir gatava, viņš var atbildēt – nē, nē, vēl nav gatava. (nervozi smiekli)

P.S. Jauktu rasu homoseksuālas ģimenes ir labākas par tradicionālajām ģimenēm.

Visa esošā bezjēdzīguma dzen

Anda trešo reizi nospieda uz zaļās Whatsapp bultiņas. Divi ķeksīši nozīmē, ka ziņa ir aizgājusi. Šī aplikācija viņai bija jauna, jo Anda centās izvairīties no viedtālruņa – tas padarīja cilvēku redzamu lielajām korporācijām, kuras zog personas datus. Taču Egijas gadījumā tas bija savādāk – Sandris bija minējis, ka Egija pārsvarā ir Whatsapp, un tur neko nevarēja darīt.
Viņas nebija redzējušās gandrīz divdesmit gadus – kopš vidusskolas laikiem. Anda bija vieglatlēte un matemātiķe, Egijai bija violeta uzkasīta čolka un viņa vienmēr mīcījās ar kaut kādiem alternatīvajiem puišiem pa radio mezglu un bastoja stundas. Taču par brīnumu, Egija bija nonākusi bankā vadošā amatā, kas bija apstiprinājums tam, ka viņa kalpoja korporācijām. Bet tas šobrīd nebija svarīgi. Svarīgākais bija sarunāt tikšanos un panākt izvirzīto mērķi.
Anda palūkojās telefonā, un zaļā ikoniņa, kā juzdama skatienu, izlēca uz telefona ekrāna.
“Davai, tad tiekamies vienos Sparģelī. C u xxx”

“Sparģelis” bija pārcenots itāļu restorāns, kurš orientējās uz pusdienām par puslīdz demokrātiskām cenām par sauju makaronu ar tomātu mērci no bundžas. Te lielākoties pulcējās darbinieki no tuvējās bankas (tai skaitā Egija) un vienas ministrijas klerki, kuri vēlāk ietagoja sevi Feisbukā, jo vakariņām “Sparģelis” bija samērā smalka vieta.
“Andočkinnnn! Simts gadu!”
Egija izskatījās tikpat neprātīga kā skolas laikā, gan bez violetās čolkas, taču sarkanā naktskreklā.  (Vai bankās visi nestaigā kostīmos? Vismaz tā Anda bija iedomājusies. Taču acīmredzot uz Egiju tas neattiecās.)
“Eguciiiii!”
Sekoja obligātā apsveicināšanās, apkampšanās un pusdienu pasūtīšana – tie paši makaroni, Egija paņēma vēl saldo, Anda nolēma taupības nolūkos to izlaist.
“Pa mazajam aliņam?”
Anda pamāja. Alus gan “Sparģelī” nenāca no vietējām darītavām, taču nekas, šoreiz mērķis attaisnoja līdzekļus.
“Kā iet vispār? Ko tu tur dari bankā?
“Ai, nu tā, ņemos ar kredītiem… Ko tu?”
“Jā, par to es tieši gribēju parunāt. Lieta tāda, ka esmu iesaistījusies vienā organizācijā, kura taisās glābt mūsu planētu. Un es domāju, ka jūsu bankai varētu būt interese.”
“Interese par ko?”
“Par kūstošajiem ledājiem.”
“Okei. Un?”
“Lieta tāda…” Anda izvilka no somiņas Sandra sagatavoto materiālu. Tas bija buklets ar grafikiem, kā zemeslode ies bojā, ja ledāji turpinās kust iepriekšējā tempā. Grafiki bija tieši orientēti uz Egijas tipa finansistiem un ekonomistiem, viņiem vajadzēja saprast skaitļu valodu. Māksliniekiem – tiem vispār trūka naudas, lai gan dažiem tomēr neizskaidrojamā kārtā tā figurēja – bija paredzēts plakāts ar milzīgu mirstošu balto lāci.

Taču Egija, paņēmusi bukletu, domīgi pagrozīja to rokās un nolika blakus pelnu traukam. Šķiet, grafiki viņu neuzbudināja.
“Nu, un ko jūs ar to visu gribat panākt?”
“Kā –  ko? Mēs gribam glābt zemeslodi.”
“Priekš kam?”
“Nu… Priekš mātes zemes.”
Egija izvilka cigareti.
“Zini ko?… Tavs buklets ir labs, bet zemeslode tāpat agri vai vēlu ies bojā. VISS ies bojā. Vienkārši – viss. Kāda jēga tad cepties?”
Anda ievilka elpu.
“Nu, bet priekš bērniem? Tev ir bērni?”
“Tak Ivčiks jau tūlīt universitātē stājas. Tu nezināji, ka mums ar Zirnīti piedzima meita jau pirmajā kursā ?”
Anda piekrītoši noņurdēja. Viņa tajā laikā meditēja Indijā un nebija sekojusi klasesbiedru gaitām.
“Un tev ir vienalga, kas notiek ar zemeslodi?”
“Zini, ko?”
Egija aizkūpināja cigareti un iepūta dūmus Andai tieši padusē.
“Man ir pilnīgi pajāt.”

 

Suņa sirds

Vakara saules zaķīši draiskojās zeltainā retrīvera slapjajā kažokā, kamēr suņa aste cītīgi slaucīja pludmales smiltis. Kāds garāmejošs pārītis apstājās, lai idillisko ainiņu iemūžinātu.

„Asnāt, iečeko, cik viņš domīgi skatās saulrietā! Un kaut kādi idioti vēl saka, ka dzīvnieki nejūt kā cilvēki!”

Zilčolkainā jaunkundze iegrūda klusējošajam Asnātam rokās savu koka grozāmgrābsli (pirkts ironiski, protams) un cūku pupu-kolrābja smūtija krūzi, bet pati no mugursomas izvilka aplupušu Zenītu un izplājās smiltīs uz vēdera, kur tusnīja krietnu pusminūti, pirms atskanēja slēdža klakšķis.

„Šī būs episka! Suncisuncisunci! Ja tu šito bildi ieliktu Tinderī, visas kuces būtu tavējās, haha! Vai ne, Asni, hahaha!”

Asnāts tikmēr prātā ne bez sūrmes apviļāja to liktenīgo tindersvaipu pa labi, kas viņu bija nogādājis pie sāniem šai šķiedru strebjošajai būtnei. Bet nu toreiz viņš bija pālī, un vispār jebkāda mikla grēka vaga ir labāka par nekādu. Neko… kad Maruta būs aizņemta, interneta komentāru kaujās aizstāvot sīriešus un ASV studenšu tiesības pasē ierakstīt dzimumu „pežnese”  vai „testofermone”, būs jāpasvaipo aktīvāk. Gan jau kaut kas nosmelsies.

Suns turpināja vērties jūras virzienā arī tad, kad abi jau bija sen gabalā. Pagriezās un prom viņš devās tikai pēc tam, kad viļņi krastā bija izvēluši čivauvas līķi. Čivauvas, kuru viņš pirms pusstundas bija aiz kaklasiksnas ievilcis līdz trešajam sēklim un tur atstājis.

„Vaimandieniņ, cik skaists suns! Nāksi man līdzi?” čiepstināja večiņa, kasīdama retrīvera aizausi: „Nu, iesim?”

Jā, un turpmāk pārtikt no ceptiem kartupeļiem un sīpoliem? Paldies, nē. Suns palika, kur sēdējis.

„Labi, labi, nenāc ar’, lepnais.” Tantiņa sāka čāpot augšā pa rupjām šķembām nobērto, lēzeno uzkalniņu līdz sliedēm. Pārlikusi pāri sliedei vienu filca zābakā tērpto kāju, tad otru, saņēmās un pārvilka pāri arī iepirkumu ratiņus. Līdz panurāmai vajag paspēt.

Te kāds viņu maigi aiz mēteļa strēbeles maigi pavilka atpakaļ. „Vaimandieniņ, kas tad… vai!” Tas tur aiz muguras elsa un turpināja, līdz tanktuks tika nosēdināts uz pēcpuses. „Duksi, ko tu dari?” Sieviņa centās uztrausties kājās, bet suņa ķepas uz pleciem visus vecās miesas pūliņus padarīja veltīgus.

Panorāma sākās precīzi minūti minūtē, kā jau allaž, bet vilcienu reisi šovakar kavējās par stundu. Uzkopšana, bildēšana, protokoli.

„Stāt, kropli, šaušu!”
„Nešauniet, lūtsfu!”
„Laid vaļā bērnu, tfu, liec zemē, nelaid vaļā, nelaid! Uz tilta noliec!” policists kliedza uz acīmredzami ļoti nemākulīgi pašdarinātā retrīvera kostīmā tērptu vīrieti, kurš sēdēja uz tilta margas ar mazu meitēnu rokās. Šņukstošais vīrietis uzreiz paklausīja, arī pats notrausās no margas, tad skrēja virsū policistam. Viņš ļoti gribēja kādu apskaut, bet policists viņu sašāva. „Nesfakiet mammai, nesfakiet mammai, mammai nepatīk spfēle!” zemē gaudoja Andris, plēšot no pakauša retrīvera kostīma spalvu kumšķus.

Viņš nekad nevienam nebija gribējis darīt pāri. Andrim tā bija tikai viņa mīļākās filmas iespaidota rotaļa. „Badijs spēlē vājprātīgu slepkavu”.