Ateists ir teju vai kristietis

Pēc raksta par Tezē jauniešiem, kurā atļāvāmies viegli ironizēt par kristietību un reliģiozitāti kā tādu, saņēmām daudzus naidīgus komentārus, kuru autori norādīja uz to, ka mēs esam radušies rietumu civilizācijā, kura, savukārt, lielā mērā radusies uz kristīgās pasaules bāzes. Respektīvi – ja nebūtu kristīgās baznīcas, nebūtu arī mūsu, jūsu un, iespējams, Latvijas kā tādas, tāpēc smieties par šo reliģiju nedrīkstot. Tā, protams, ir absolūta patiesība. Bet.

Modernā pasaule nebūtu iedomājama arī bez nacistu zinātnes sasniegumiem. Autobūve, kara tehnika, datori, mūsdienu medicīna – lielā mērā šim visam mums jāsaka lielu paldies zinātnes atmodai Ādolfa laikā. Vai tāpēc vajadzētu glorificēt holokaustu? Nedomāju gan.

Rietumu civilizācija lielā mērā radusies ne tikai uz kristīgās baznīcas bāzes, bet arī uz cilvēku ciešanām, asinīm, mokpilnām nāvēm, represijām un incesta karaļnamos. Līdzīgi ir arī ar austrumu pasauli, nemaz nerunājot par Ameriku, kas radusies uz laimes meklētāju, noziedznieku, kolonizācijas un vergturības bāzes. Par laimi, gadsimtiem sena bāze nav starp pamatkomponentiem, kas veido šodienas cilvēku. Tāpat tai nevajadzētu arī diktēt, par ko drīkst vai nedrīkst jokot.

Bērnībā lasīju latviešu tautas teikas. Jūs jau zināt – par to, kā zvēri izraka Daugavu, kā radās ezeri, kā radās odi, utt., tomēr man ne reizi neienāca prātā doma reizi nedēļā iet uz bibliotēku, mesties šīs grāmatas priekšā ceļos un klausīties, kā biblotekārs lasa atsevišķas lappuses no teikām, lai pēc tam atstātu viņam daļu savas sūri grūti sapelnītās naudas.

Pēdējo gadsimtu laikā, cilvēks un visa sabiedrība ir ļoti strauji attīstījušies. Zinātnes atklājumi palīdzējuši izskaidrot līdz šim neizprotamas dabas parādības un likumsakarības. Esam sapratuši, ka visas rudmatainās sievietes nav raganas, Zeme ir apaļa un griežas ap savu asi, ir izskaidroti lietus rašanās iemesli un vēl neskaitāmas un nesaskaitāmas lietas, kuras kādreiz tika skaidrotas kā vienkārši Dieva griba. Tomēr ir atsevišķas cilvēku grupas, kuras joprojām pilnā nopietnībā tic runājošai čūskai, sievietes radīšanai no ribas un stāvoklī palikušai jaunavai.

Šo konservatīvo fenomenu grūti izskaidrot, tomēr es to redzu kā savdabīgu māņticības formu. Teiksim, mēs lieliski apzināmies, ka tas, ar kuru kāju izkāpjam no gultas, dienas gaitu ietekmē precīzi tikpat nemaz, kā tas, kādas krāsas kaķis mūsu priekšā pārskrien pār ielu. Protams, piesišana pie koka vai pārspļaušana pār plecu nav drošāka par apdrošināšanu, bet īkšķa turēšana nepalielina Rīgas Dinamo iespējas gūt vārtus pēcspēles metienos. Tomēr iekšā sēž tāds maziņš: “A ja nu?”

A ja nu dievs tomēr ir? Negribētos taču viņu nokaitināt, tāpēc labāk izslēgt loģisko domāšanu, aizmirst visu, ko esi iemācījies bioloģijas, fizikas un ķīmijas stundās un akli klausīt grāmatai. No vienas puses – tā kā naivi, bet no otras – pēc nāves vismaz čista nedegsi elles liesmās.

Savā būtībā reliģija ir ļoti pozitīva lieta un padara pasauli tikai labāku. Tāpat, man šķiet, ka pilnīgi visām reliģijām vajadzētu dzīvot saticībā un respektēt vienai otru, jo galu galā – kāda gan atšķirība, kurai pasakai kurš tic.
Vajadzētu respektēt arī tādus ateistus, kā mani, jo principā, jebkurš īsts kristietis ir teju vai tikpat neticīgs kā es. Pavei, draugi, neliela matemātika: iedomāsimies, ka visā pasaulē tic 1000 dažādiem dieviem (patiesībā šis skaits ir krietni lielāks), es neticu nevienam no tiem, bet kristietis netic 999. Sanāk, ka esmu tikai par vienu tūkstošo daļu mazāk ticīgs par kristieti. Respektīvi – jebkurš ateists savā ziņā ir teju vai kristietis*. Padomājiet par to, pirms komentāros sauksiet mani par neticīgo. Aizlūdziet par mani. Dzīvosim saticīgi.

*neatceros, kam nopizģīju šo ideju, iespējams – Maddox vai Ricky Gervais.

P.S.
Delfos komentāru sadaļā kā ierasts – sašutušo lasītāju dimanti un zelts.

Dzerbudisms – nenotikusī cīņa

Bija brūnais gadalaiks, piektais rudens mēnesis. Nahdaris priecājās, par gaisa mitrumu un vēsumu. Paģiras tajā bija pat baudāmas. Skolotājs veldzējās Spīķeru kultūras nama šķūnīti, kad pēķšņi klusumu pārtrauca samtaina balss:
– Labrīt, hehe. Te sunītis Pifs, hehe.
Nahdaris neatvēra acis. Mūža gaitā izkoptā spēja uztvert lietas kādas tās ir, ļāva vecajam skolotājam sajust, ka ciemiņš ir pedūža ūsām rotāts plikpaurans pusmūža rižlūzeris.
– Kam ieradies negaidītais ciemiņ, – mierīgi pavaicāja Nahdaris, joprojām sēdēdams aizvērtām acīm.
– Esmu dzirdējis, ka tu sevi sauc par dzeršanas maģistru, par dižās paģiras pavēlnieku. Ļauj man apšaubīt tavas spējas. Esmu pārdzēris tādus dižgarus kā Freimani, Grodumu, Brīzi un Reini. Ierados pārdzert arī tevi, hehe. Es tevi izaicinu!
Nahdaris lēnām atvēra acis un mierīgi atbildēja:
– Izaicinies dirst, puikiņ. Man nav laika tādām muļķībām. Kungi, kurus tu nosauci. Es tieši devos pie viņiem uz dropi, – to noteicis Nahdaris ciemiņa acu priekšā izšķīda gaisā.

Prēriju kapi

Zudušo laiku meklējot

Zinaīda noklikšķināja peles labo taustiņu. Šo triku viņai bija iemācījusi meita – tā varēja fotogrāfiju pa taisno pārvilkt uz foruma mapīti, kur administrators to vēlāk ielika galvenajā lapā. Tikai uz vienu dienu, vēlāk to nomainīja nākamais izšuvums, taču vienu dienu viņas mākslas darbs gozēsies slavas saulē. Bildei vajadzēja parakstu. Viņa brīdi padomāja, tad ierakstīja: “Zudušo laiku meklējot. Mans lepnums Marsels.” Protams, bija maza cerība, ka citi krustdūrienu foruma dalībnieki uztvers alūziju par Marsela Prusta romānu ciklu un tā saistību ar viņas runcīti Marselu, taču Zinaīda nolēma atļauties šo nelielo vājību. Klusībā viņa cerēja, ka to sapratīs Arnolds, kuram arī patika lasīt grāmatas, bet kas lai to zina.

Pēdējais klikšķis un – gatavs! Zinaīda satraukti nopūtās. Pirmo reizi viņa bija uzdrošinājusies ielikt savu izšuvumu forumā.

Nākamajā rītā viņa pamodās septiņos un, joprojām nedaudz satraukta, devās uz www.kdūriens.lv. Administrators arī acīmredzot cēlās agri, jo te nu tas bija – pašā pirmajā lapā – viņas darinājums. Marsels visā savā kaķa skaistumā, izšūts ar divdesmit divu krāsu mulinē diegiem sēdēja uz paklājiņa ar sarkano eglītes zvaigznīti virs galvas un lūkojās pasaulē ar smaragdzaļajām acīm.

Zinaīda gandrīz notrausa asaru, taču sentimentam nebija laika – šorīt agri jāpošas uz bibliotēku, kurā bija paredzēta lekcija par Eiropas fondu apguvi reģionā.

Lekcija bija interesanta, un Zinaīda centās atbalstīt lektoru, kā varēdama, taču viņas domas kavējās pie foruma. Par laimi, lasījums beidzās pietiekami ātri, un viņa, atviegloti uzelpojusi, ieslēdza savu viedtālruni (meitas dāvana). Protams, būtu labāk apskatīties attēlu lielajā ekrānā, taču visus datorus šobrīd bija aizņēmuši apmeklētāji. Viņa uzklikšķināja uz kdūriens.lv saites. Pieci īkšķīši – jeb, kā tagad saka, laiki. No Zanda, Inita63, Samanta, Džīga un Trusīccc. Zinaīdas sirdī iedūrās adata – no Arnolda nekā. Bet viņi pagājošonedēļ bija tik kaislīgi apsprieduši Artemīda77 Lāčplēša izšuvumu – un tur jau runa aizgāja arī par grāmatām…

Zinaīda vēlreiz ielūkojās telefonā. Blakus feisbuka zīmītei mirdzēja mazs sarkans punktiņš – meita bija izskaidrojusi, ka tas nozīmē jaunu ziņu. Zinaīda īsti nesaprata visa tā feisbuka jēgu, taču Vilis uzstāja – un tā kā dēls bija Anglijā un gandrīz katru otru dienu tur ievietoja jaunas mazdēla bildēs – viņa reizēm ieskatījās šajā lapā.

Zinaīda uzklikšķināja uz zilā kvadrātiņa.

“Zudušo laiku meklējot – ilgas pēc komunisma,” skanēja ieraksta nosaukums – klāt pielikts viņas vārds un izšuvums ar Marselu. To bija ievietojusi kāda Zane Dubra-Kļaviņa, kuru pēc fotogrāfijas Zinaīda atpazina kā Trusīccc.

Ilgas pēc komunisma? Zinaīda noraustīja plecus. Nudien jocīga ideja. Kāds tam sakars ar Marselu? Par laimi, viņai nebija daudz laika domāt tālāk, jo viens no bibliotēkas lasītājiem palūdza sameklēt jaunāko Kornēlijas Apšukrūmas dzejoļu krājumu.

Tikusi galā ar šo uzdevumu, Zinaīda gribēja vēlreiz apskatīties kdūriens.lv, taču atkal pamanīja sarkano punktiņu pie “F” zīmes. Varbūt Vilis ielicis Matīsiņa bildes? Ziņkāres vadīta, viņa atvēra svešādo saiti. Lapas apakšā parādījās cipars “105”. Ko tas varēja nozīmēt? Kā meita bija mācījusi, Zinaīda uzklikšķināja uz aplīša ar ugunīgo skaitli.

Komunistu mauka, dedz ellē, pretīgā kremļpakaļas laizītāja.

Tajā bildē taču ir svastika, ne? Tam kaķim uz purna. Svastika un sarkanā zvaigzne. Zinočka reāli izbēgusi no trakomājas.

Sūkā Putina pipeli, cūka.

TĀDIEM cilvēkiem,,, kā ZINAAĪDA nav veitas mūsu sabedrība, viņi ir ATKRITUMI un ir pelnījuši vietu CIETUM”A,,,,par visu to GENOCĪDU, kas nodarīts mūsu TAUTAI gadsimtu garumā. nāvi ZINAĪDAI, viņas MARKSSelam un MARKSSismamm… Lai uzdur to cūku uz MIETA,,, un vienreiz tauta zina, kas ir viņas SLEPKAVS. Pietiek ciest verdzībā visu šos gadus,, mums ir jāceļās NO JAUNA un jārada JAUNAPASAULE.

Zinočka, es tevi uzvilkšu uz savas desas. Vladmirs Iljičs.

Beidziet dirst, Zina ir forša. Es viņu ņemu ānī katru vakaru.

“Atvainojiet, kur ir labierīcības?”

Zina kā sapnī novērsās no telefona.

“Tur, uz priekšu un pa kreisi.”

Joprojām sapnī viņa vēlreiz pievērsās tālrunim. Zinaīda īsti nesaprata, kā feisbuks darbojas un vēlreiz aizgāja uz kdūriens.lv. Viņas Marsela bilde tur joprojām bija, pirmajā lapā, taču tikai tagad viņa pamanīja, ka nosaukums ir “Zudušo laiku meklējot. Mans lepnums Markssels.” Acīmredzot nakts melnumā viņa bija pārrakstījusies. Un, jā – eglītes zvaigzne viņam virs galvas nodevīgi atgādināja sarkano zvaigzni. Bet kuram tas vispār varēja ienākt prātā?!…Viņa zibenīgi uzspieda bildei un… izrādās, tā jau vairs nebija mapītē, bet gan izšuvēju galvenajā lapā. Kā lai tagad nomaina parakstu? Zinaīda drudžaini uzspieda feisbuka zīmītei. Nu jau pie bultiņas rēgojās skaitlis “1073”.

Es atceros Zinaīdu, kad viņa vēl strādāja čekā. Viņa bija tā, kas izsūtīja manus vecākus uz Sibīriju.

Zina – vecā padauza.

Ierosinu visiem atrast to nodevēju un viņu kolektīvi izvarot – lai zina, kā izvarot mūsu dvēseles.

Tu esi muļķis, viņai tas patiks, vecā peža to vien gaida… labāk sadedzināt viņu dzīvu.

Es zinu, kur viņa strādā. Viņa ir bibliotekāre Žalvē. Ierosinu visiem Žalves iedzīvotājiem šodien pulkstens vienpadsmitos pulcēties pie bibliotēkas, lai pieņemtu mērus. ČeGevarazzzz Hastalasangre )_(***.

Zinaīdas pieri pārklāja auksti sviedri. Kā viņi varēja zināt, ka viņa šeit strādā? Tātad rakstītājs bija kāds pazīstams cilvēks. Un pulkstens bija bez piecām minūtēm vienpadsmit.

Viņa palūkojās pa logu. Ārā smidzināja sīks lietus, taču bija pavasaris un gaisma labi ļāva saskatīt pie bibliotēkas sapulcējušos cilvēkus. Pūļa pašā priekšā viņa pamanīja… Arnoldu. Taču tas nebija ļaunākais. Ļaunākais bija tas, ka viņa rokās bija Marsels.

“Arnold… tu…” Zinaīda tikai spēja nočukstēt.

Arnolds arī bija pamanījis viņu aiz loga un iznāca pūļa priekšā. Vienā rokā viņam bija Marsels, otrā – benzīna kanna. Blakus Arnoldam stāvēja sieviete, kurā Zinaīda atpazina Zani Dubru-Kļaviņu aka Trusīccc ar šķiltavām rokās.

“Nu, ko, sarkanā padauza? Tas ir tas, ko tu gribēji?”

Alternatīvās beigas

Ceha administrators man neļāva publicēt šīs beigas, jo laimīgas beigas neiederas ceha stilā, bet, tā kā viņš aizdzērās, tad es tās ātri ielieku.

Neviens tā arī nesapulcējās pie Žalves bibliotēkas, tā bija tikai tukša klaigāšana tīmeklī un pēc pulkstens pieciem, kad ofisu darbalaiki beidzās, kņada internetā norima. Zinaīda nemācēja izlasīt visus komentārus, viņa iedzēra nedaudz Šarlotes (Marselam iedeva baldrjāņus) pirms miega un gāja gulēt. Nākamajā dienā sākās jauns skandāls – par deputātu, kurš pavedis savu palīgu Nacionālajā Bibliotēkā, – un visi aizmirsa par Zinaīdu. Marsels nodzīvoja piecpadsmit gadus, kaķim ļoti ilgu mūžu, un Zinaīda ar Arnoldu pēc diviem gadiem apprecējās.

Trešā atmoda: Mājas

Pirmā atmoda dzīvo ŠEIT
Otrā atmoda dzīvo ŠEIT

„Stasis Antons!” pa puspavērtām kabineta durvīm gaitenī izvēlās pļumpīgas pirmspensijas vecuma bābas balss.

Stasis piecēlās un sekoja nodarbinātības aģentei kabinetā, piekalis skatu grīdai. Viņš nudien negribēja pacelt acis un ieraudzīt bābas milzīgo celulīta ļercekli, kas uz katra soļa notrīcēja simtiem mazos vilnīšos. Bēšās plānā auduma ūzas ļāva ieraudzīt pat visai smalkas nianses. Šķiet, viņas dirsa pati par sevi bija dzīva ekosistēma, kuras grumbās un rievās mājvietu radušas visas tavas bailes un sīksīkās fobijiņas. Bija pagājušas tikai divas nedēļas kopš ciemošanās pie Danas, un Stasim jau tagad kļuva sevis neizsakāmi žēl. Turpmāk kuplās, bet vijīgās Latgales daiļavas vietā viņu „bezdarbniekos” pieņems šis blāvi rudais galerta golems.

„Ilgstošais… seminārus un konkurētspējas paaugstināšanas pasākumus neapmeklē… tu te velcies tikai ķeksīša pēc, vai ne?” vārdi kā pārguruši laši pēc nārsta apātiski vēlās pār gaļīgo apakšlūpu.
„J.. Nē. Gribu atrast darbu. Nopietni,” Stasis pats neticēja tam, ko nupat pateica, taču doma par to, ka ik divas nedēļas nu būs jāzemojas šī gaļas un lipīdu šļūdoņa priekšā, bija vēl biedējošāka par darbu.
„Nu, mums ir pāris mazkvalificēti sezonālie. Re, alus brūzī vajag gatavās produkcijas krāvējus, vasarā visi tempj kā negudri…”
„Derēs,” Stasis pat vēl nebija apjautis piedāvājuma patieso skaistumu, vienkārši vēlējās ātrāk pazust no šīs telpas.
„Bet tu nenoklausījies citus piedā…”
„Es teicu, ka derēs.”

Ar darba vietas kontaktinformāciju kabatā Stasis izsteidzās gaitenī, tad garām tur sasēdušajiem bezcerības iemiesojumiem. „Nākamais! Donāts Viļums!” kaut kur aiz muguras gaitenī atskanēja bābas sauciens. Visbeidzot lejā pa kāpnēm un ārā. Vasara pašā zenītā. Bija karsts, bet Stasim mugurā tāpat bija sintētikas vējjaka. Tajā bija liela iekškabata, kurā tik labi pie krūts piegūla 0,2 plakanais, bet varēja iemānīt arī krietnākus tilpumus.

Krāvēja darbs brūzī nebija viegls, vēl jo vairāk kādam, kurš līdz šim kalorijas bija uzņēmis galvenokārt no šķidrā grauda, bet fizisku piepūli izrādījis vien tad, kad tualetes papīrā izšāva pārsimts divīzijas alkoholisma pirmdīgļu. Tie nekad nepieredzēs paģiras, taču tāpat ies bojā no izkalšanas. Šajās reizēs viņš aizvien domāja par beigto Danu. Viņas rasola majonēzes suslas aizklātais skatiens dvesa vārdos grūti aprakstāmu bezgalību, tā droši vien viens otrā skatās patiesi iemīlējušies cilvēki. Vismaz tā domāja Stasis. Lai vai kā, pirmo nedēļu brūzī  Stasis turējās braši. Līdz pienāca sestdiena. Pievakarē maiņas vecākais uzaicināja vīrus uzkavēties uz kādu aliņu, kolektīva saliedēšanas vārdā. Protams, par tiem atvilks no algas, bet darbiniekiem uzņēmums dod 30% atlaidi, turklāt rīt ir vienīgā brīvdiena nedēļā.

Tas, ko caur drāšu žogu varēja redzēt nedaudzie garāmgājēji, bija astoņi vīri, kuri sēž plastmasas krēslos pagalmā pie brūža noliktavas un svin darba nedēļas beigas un draudzību. Patiesībā tas bija viltīgs plāns, uzdevums maiņas vecākajam no augšas. 30% atlaide skanēja kārdinoši arī tiem, kas nebija tik rūdīti promiļu vergi kā Stasis, taču cena aizvien bija krietni virs pašizmaksas. Ar vārdu sakot, maiņas vecākais tieši tāpēc bija ticis par vecāko, ka viņam izcili padevās daļu darbinieku algas atgriezt brūža kontā.

Pulkstens četri no rīta. Kaut kur tālu pie horizonta snaikstījās jauna diena. Stasis klumburēja pa industriālā rajona ieliņām, kas teritoriju saskaldīja daudzos kvadrantos. Visas šķita vienādas.

„Bļaģ, kur ir tā jobanā galvenā iela… Nu pizģec kaut kāds…” Stasis tukšoja līdzpaņemto bundžu, pēdējo. Divas reizes nokritis, Stasis mēģināja atcerēties mājupceļu, kas arī skaidrā prātā pirmajā darba nedēļā viņam sagādāja grūtības. Pēc vēl krietnas pusstundas maldīšanās kārtējās ieliņas galā beidzot bija redzams, kā rīta mēļo mijkrēsli atšķaidīja ielu laternu dzeltenā gaisma. Galvenā iela. Tagad tik uz mājām.

Stasis īsti nesaprata, cik ilgi bija tā rāpojis pa piesmakušo Danas dzīvokli, meklējot izeju, bet, spriežot pēc līdz asinīm noplēstajiem elkoņiem un apenēm, kas bija aizbraukušas zem ceļgaliem un saplēstas, sava pusstunda būs noteikti. Kājas varēja sajust, taču sajūtas nebija pārliecību iedvesošas – aiz viņa pa grīdu vilkās divi vārgi, cilvēka svaru noturēt nespējīgi makaroni. Ignata paralizējošais – velna manta. Staša prātā uzplaiksnīja pēdējā dzēruma murga fragmenti. Darbs alus brūzī, jauni paziņas, īres dzīvoklis, agrs svētdienas rīts pēc pasēdēšanas ar kolēģiem…

„Bļaģ, kur te ir izeja?” No istabas ierāpojis atpakaļ koridorā, Stasis atkal varēja redzēt virtuvi ar galdu, pie kura aizvien sēdēja Dana. Viņas kājas bija kļuvušas pelēkzilas. Stasis uztrausās sēdus un ar muguru atspiedās pret sienu, sagramstīja turpat pirms divām dienām nomestās bikses un sāka tās stīvēt kājās. Bija jātiek augšā, jātiek prom. Uz izdilušā Vidusāzijas rakstu paklāja nopilēja vairākas smagas asaras.

Mazais Stasiņš pirtiņā zīda mātes krūti, blakus stāvēja papus. Pa lodziņu bija redzama tumšzila vasaras debess ar tūkstošiem zvaigžņu. Rīta zvaigzne mirgoja jo īpaši spoži. Tad, Ignats pienācis zīdītājai un mazulim klāt, atkorķēja brandava pudeli, apslacīja pirkstu un nobrauca Stasim gar lūpām: „Tas, Stasi, lai tu izaugtu par īstu vīru. Bet tagad zīd mammuka cici, kamēr vēl vari. Ij neattapsi, kad tev pašam būs jādodas pasaulē sameklēt savu laimi, savu Auseklīti.”

„Mammu…?” Stasis izdvesa, atvēris acis un paraudzījies uz Ignatu, kurš dēla galvu turēja klēpī un liegi ieskāja viņa matus. Ignats uz darbu nāca ļoti agri, vēl pirms saullēkta. Viņš Stasi atrada guļam uz morga trepītēm, sačokurojušos embrija pozā un piemigušu murgainā miegā.

„Kuš, dēls, nerunā. Tev aiz muguras grūta nedēļas nogale. Padzeries,” Ignats piepacēla dēla galvu un ielēja mutē malku dziras. Tad apslacīja pirkstu, atpogāja trīs augšējās krekla pogas, nozieda ar spirtu krūtsgalu un piespieda pie krūts dēla galvu. Stasis vēl reizi iešņukstējās, tad apklusa un sāka zīst. „Viss ir labi. Tu esi mājās, dēls,” nočukstēja Ignats. Auseklītis debesīs kļuva arvien blāvāks, rīta gaismai pieņemoties spēkā.

Man nepatīk Asociācija ģimene

Pirms divām nedēļām mēs publicējām rakstu ar nosaukumu “Man nepatīk mans bērns” un lielākajai daļai lasītāju pasaule nebeidza griezties, citi to uztvēra kā joku un pasmējās, pavisam daži saprata raksta vēstījumu un padalījās ar to sociālajos tīklos. Tikmēr daži komentētāji steidza norādīt, ka mēs pildām Sorosa plānu – iznīcināt visas šķīstās proletariāta vērtības.

Un tad ir tādi sabiedrības locekļi kā Asociācijas ģimene locekļi. Viņuprāt, mēs esam vērsušies pret konkrētā raksta subjektu, zīdaini vārdā Reinholds, ar naida runu. Šāds apgalvojums gan varētu šķist nedaudz liekulīgs, ņemot vērā, ka tas ir nācis no organizācijas, kura izturas ļoti naidīgi pret jebkuru atšķirīgu viedokli par ģimeni.

Garš stāsts īss, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija mūs informēja, ka Valsts policija šobrīd izvērtējot, vai bērna nosaukšana par “mazo sūdu” ir naida runa un attiecīgi arī sodāma pēc Latvijas valsts Krimināllikuma. Līdz šim mēs tā īsti neuztraucāmies par nodokļos samaksātās naudas izlietojuma lietderību, taču šoreiz esam no sirds gandarīti, ka tā tiek tērēta, lai iepazīstinātu plašāku publiku ar mūsu daiļradi.

Rakstam par Reinholdu pamatā bija vairākas reālas vecāku “grēksūdzes” internetā, taču tam nav būtiska nozīme, jo raksta mērķis bija informēt lasītāju, ka ne visas laulības un ne visas bērnu piedzimšanas ir super priecīgas un super laimīgas izmaiņas dzīvē. Un šādos brīžos, Jūlijai Stepaņenko un viņas personīgajā Propagandas ministrijā jeb Asociācijā ģimene atskan trauksme. Redziet, Asociācija ģimene sevi pozicionē kā fizisku un juridisku personu grupu, kuras mērķis ir aizsargāt ģimeni, bet realitātē tas ir pulciņš ar hiperemocionāliem un maģiski domājošiem cilvēkiem, kas cenšas izveidot ģimenes kultu. Šis kults pielūdz ideju par ģimeni, kur laulātie ir viens vīrietis un viena sieviete, viņiem ir bērni un viņi visi ir laimīgi. Ja kāds pasaka, ka bērna piedzimšana var padarīt ģimeni nelaimīgu, Asociācija ģimene pošas džihādam. Šis precedents liek domāt, ka Jūlijai Stepaņenko ir autoritāras noslieces, ja reiz viņa grib cīnīties pret vārda brīvību.

Nu labi, ja jau Jūlija Stepaņenko un Asociācija ģimene ir gatavi sodīt par domu noziegumiem un cīnīties par literāro varoņu tiesībām, kur jūs bijāt, kad Raudupiete ļāva noslīkt savam bērniņam akā? Kā Jūlija Stepaņenko varēja noskatīties tais vārdos, kur mazā Matīsiņa galva pazuda zem tumšajiem ūdeņiem, un neko nedarīt? Pieprasām, lai Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā būtu iesniegums par Raudupietes nevērīgo izturēšanos pret pašas miesīgā bērna drošību un lūdzam Valsts policijai izvērtēt Rūdolfa Blaumaņa rīcību, atainojot literārā darbā vardarbību pret bērnu.

Un kā ar Jāņa Poruka “Kauja pie Knipskas”? Mūsu skatījumā, pie Cibiņa nāves ir vainojama skolotāju nolaidība. Vai arī šeit mēs varam sagaidīt kādu reakciju no iekšlietu struktūrām? Runājot par skolotāju un aizbildņu nolaidību, vai Asociācija ģimene vērsīsies pret Dž. K. Roulingas kundzi, ka tā ļāva mazo zīdainīti, kas nupat bija zaudējis abus vecākus, atstāt viņa tantes ģimenē, kurā viņš nebija mīlēts, bet turēts ieslēgts istabā, kuras logiem priekšā bija aizliktas restes? Vai Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai nebija jāiejaucas, kad Harijs jau pirmajā skolas gadā tika pakļauts vairākām nāves briesmām, nemaz nerunājot par to, ka skolas direktors viņu audzēja kā cūku kaušanai, jo uzskatīja, ka viņam ir pielipusi daļa no ļauna burvja dvēseles? Ā, pareizi, jums tur daudz biedru ar maģisko domāšanu, jūs tādām lietām ticat.

Un viens no spilgtākajiem gadījumiem – Brūss Veins! Kur bija Asociācija Ģimene, kad pēc mazajam Brūsam bija jākļūst par liecinieku viņa vecāku slepkavībai? Vai tas ir normāli, ka pēc vecāku nāves, par bērna aizbildni kļūst viņa sulainis? Nav brīnums, ka mazais zēns, nesaņēmis adekvātu psiholoģisko atbalstu, izauga par sociopātu, kurš pa naktīm skraida apkārt pa pilsētu, pārģērbies par sikspārni un piekauj cilvēkus? Valsts policija jau dzen pēdas Betmenam?

Tomēr, ja tā padomā, Asociācijai Ģimene ir vairāk kopīga ar Blaumani, Sudrabu Edžu un Roulingu, nekā viņiem gribētos atzīt. Visi iepriekšminētie nodarbojas ar fikciju – kāds ar drūmu, kāds – cerīgu, savukārt Asociācija Ģimene – ar līdz vēmienam pūkainām pasakām par to, kā bērni un ģimene ir visu problēmu risinājums, ka vecākiem ar asarām acīs jāpasakās visuvarenajiem katru reizi, iedomājoties par savu bērnu, nevis reizēm godīgi jāatzīst – kā man tas mazais sūds ir izbesījis.

Vēl mēs gribētu vērst uzmanību uz Asociācijas ģimene logotipu, tas ļoti atgādina to, ko mūsdienās saprot ar “Eifeļa torni“, jeb seksuālu aktu starp diviem vīriešiem un vienu sievieti, kad sieviete ir noliekusies, lai apmierinātu katru vīrieti savā pusē, bet tie tai mirklī viens otram “dod pieci”. Mūsuprāt, šādā kontekstā iesaistīt bērnus nav tikumīgi.

 


Šovinistiskais žurnāls “Viesturs”

Neilgi pēc sieviešu solidaritātes gājieniem visās pasaules valstīs, kurās sievietes netiek apspiestas, pašmāju sieviešu tiesību cīnītājas un feministes nāca klajā ar paziņojumu, ka izdos feministisku žurnālu “Samanta”. Žurnāls mācīšot sievietei “Būt pozitīvai pret savu ķermeni nozīmē pieņemt savu un citu ķermeņus, pieņemt mēnešreizes, spalviņas, pumpas, celulītu, novecošanu, nevis nemitīgi mēģināt savu ķermeni uzlabot, tievējot, veicot vaksāciju, ienīstot, taisot plastiskās operācijas un kaunoties.” Respektīvi – daudz rīt, nekopt sevi un vainot vīriešus.

Ironiski, ka žurnāla izdošanā piedalīsies tikai sievietes. Vēl ironiskāk – žurnāla izdošanu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome. Bet ko nu par to…

CEHS.lv redakcija nolēma izdot paši savu žurnālu – šovinistisko žurnālu “Viesturs”. Atšķirībā no “Samantas”, “Viestura” tapšanā piedalās arī pretējā dzimuma pārstāves, jo mēs tomēr esam par dzimumu vienlīdzību. Žurnālā runāsim par dažādām vīriešiem aktuālām tēmām. Nelielam ieskatam pirmā numura vāks.

Nākamajos “Viesturs” numuros lasiet šādas te CEHS.lv kolektīva sagatavotās tēmas:

– 5 veidi kā sist sievu.
– Dirsa – vai otra peža?
– Virs cik kg skaitās feministe? Centrālajā atvērumā atbild LDz lokomotīvju svaru mehāniķis Igors.
– Pidaru tiesības un kā tās izpostīs tavu vīrišķo būtību.
– Armijā neskaitās, un citi iemesli, kāpēc neesi pidars.
– Ja sit, tad mīl. Ja nemīl – tad arī. Bijušā psihoterapeita Viestura padomi veiksmīgai laulībai.
– Pārak ātri beidz? Viesturs iesaka: Ej iepazīties uz Cāli ar nesen dzemdējušām pamestām šņagām! Sajūta būs kā milža kabatā!
– Smegmas gleznas un citi veidi, kā paust, ka vīrieša ķermenis ir skaists.
– Gribu dubļu būdā, bet riebjas smaka! Viesturs iesaka: 3 ātrās klizmas veidi.
– Piparmētru klizma jeb šokolādes mojito!
– “Man ir alerģija!” vai “Sadzēla odi”: Labākie meli, lai noslēptu herpes.
– Elkonis – mērķis nevis rokas daļa.
– Kā nesastiept plaukstas locītavu dročījot – fizioterapeita padomi.
Viesturs pēta: Kā iefiltrēties “kūtī” jeb Feministu forumā.
Viestura padomi: Komplimenti, kas palīdzēs uzvērt uz desas viņas vecmāmiņu.
– Vai oriģināls ir labāks par kopiju? Sūds jautājums, atbild sievasmātespisējs Ivars.
Viesturs dod: Iepazīšanās sludinājumi
Viesturs ceļo: Misija “Nekontrolētā demogrāfija”: Latgales pudiņu žļanckāšana.
Viesturs palīdz mātē saskatīt sievieti.
– Līdz aknām: Pežas postīšanas pozas.
– Tītarlūpa, prieka ļurba vai grēka rieva – vīrieši izvēlas labākos pežas jaunvārdus.
– Mana roka iestrēga draudzenes vagīnā – konsultē fistinga speciālists.
Viesturs Gatavo: Kā iešmaukt sievas ikrīta smūtijā šmeku?
Viesturs ceļo: Feinākie glory holes jeb prieka coķi pašmāju bordeļos.
Viestura viktorīna: Vai tu zini, kas ir figgings?
Eko Viesturs: Kā pagatavot dibenspraudni no parasta burkāna.
Viesturs vēsturē: bordeļi Kurzemes hercogistē.
Sociālais Viesturs: Kur Rīgā var iedot aiz vaiga par 50 centiem.
– “Mazā Viesturēna PPP” (Padomi pirmajam pišukam).
– Skarbs stāsts par to kā sieva lika vīrietim tīrīt māju. Jānis: viņa mani sazāļoja un iedeva slotu. Psihologa komentārs, kā pārvarēt posttraumatisko sindromu.
Viesturs gatavo: Piecas zāļu receptes kas iemidzinās tavu sirdsdāmu un ļaus izpostīt viņai āni.
Viesturs studē: Pūntangs vai mafins? Aziātes vai melnās? Viesturs viesojas RSU kojās.
– Reinis vai tomēr Reinholds? Moderni vārdi mazajam sūdam, kas sabojāja tev dzīvi.

Ļoti ceram uz Valsts Kultūrkapitāla fonda un Rīgas domes atbalstu žurnāla izdošanā.

Otrā atmoda: Īsta mīlestība

Kontekstam – pirmā atmoda lasāma ŠEIT.

Stasis piemeta plaukstu priekšā acīm un saviebās, pēc morga telpas puskrēslas pusdienlaika saule nepatīkami žilbināja. Ietūcījis jakas azotē spirta pudeli un sameklējis kabatā veco nošku, Stasis klusu nolamājās – 15. jūlijs. Šodien jāiet atrādīties uz „bezdarbniekiem” un kaut ko kārtējo reizi sadirst par cītīgiem mēģinājumiem atrast stabilu darbu, lai nepazaudētu pabalstu. Par laimi vismaz paskats bija pieklājīgs. Kaut arī sasodīts pidarass Ignats savu darbu darīja kārtīgi – Stasis bija apmazgāts tīrs un no viņa vairs nenesa pēc simtgadīgas divstāvu koka komunalkas kāpņutelpas. Baigi gribējās kādu belašu, bet laika vairs nebija. Atrādīšanās aģentūrā bija jau pēc stundas.

„Stasis Antons. Stasis Antons. EU! ANTONS. STASIS!” gaitenī pa puspavērtu durvju spraugu nepacietīgi sauca nodarbinātības aģente Dana. „It kā man to darbu vajadzētu, ne tev,” viņa noburkšķēja, redzot Stasi slienamies kājās, tad pagriezās un iegāja kabinetā. Stasis sekoja, kā katru šādu reizi nopētītams Danas pēcpusi un kājas. Dana bija klasiska Latgales mazpilsētas skaistule. Zaļas acu ēnas un koši rozā lūpas. Un kājas… Jau no 10. klases staigājot augstpapēdenēs, Dana bija uzaudzējusi tik brangus ikrus, kādus netika pieredzējuši pat uzkodu galdi kompartijas banketos.

„Esi izlaidis divas konkurētspējas paaugstināšanas lekcijas,” šķirstot Staša failu, uzskaitīja Dana. Stasis divus no sešiem vārdiem nupat dzirdētajā teikumā nesaprata, bet neko neteica. Tā kā salāpīties nebija laika, pašlaik pauri žmiedza paģiras. Paģirains Stasis spēja domāt tikai par divām lietām. Pirmkārt, saprotams, par salāpīšanos. Otrkārt, par pišanos. Reizēs, kad poha mocīja īpaši neganti un šķita, ka gals klāt, domas par sava genoma iešļākšanu kādas kuplas daiļavas grēka rievā šķita ne tik daudz vēlme, bet drīzāk tīri instinktīva nepieciešamība turpināt dzimtu.

„Nu, piemēram, pričom aizvakar nebiji uz lekciju un semināru, kurā piedalījās arī vietējie darba devēji?” turpināja Dana. „Pats vispār esi mēģinājis kaut ko sameklēt?”
„Ē, nu, biju apciemot ģimeni. Ignatu… nu, tēvu. Aizsēdējos.” Stasis aizvien spēja domāt tikai par šķidro ielāpu, kas bija jāuzliek jo drīzāk, jo labāk, un to, ka pēc tam ideālai dienai nenāktu par sliktu izšļakāt Danu krēma eklērā no aizmugures.
„Es tev prasu, vai tu pats mēģini darbu sameklēt?”
„E? Ā, jā. Nu, es biju uz dažām darba intervijām. Nu, tur morgā par palīgu un tā…” Stasis uz fikso lipināja melus kopā no tām neseno atmiņu un faktu driskām, kas promiļu ietekmē vēl nebija paguvušas sašķīst viendabīgā apātijas šļurā.

Dana bija vietējā. Viņa visus regulāros „bezdarbnieku” klientus zināja vaigā. Proti, viņa zināja visus pilsēteles iedzīvotājus. Tālāk tirdīt Stasi nebija viņas plānos – priekš kam? Staša turpmāko divu nedēļu plāns līdz nākamajai vizītei tāpat ir pilnīgi skaidrs. Dana to ļoti labi saprata, jo pati ik dienu gulēt bez vismaz 0,2 plakanā nelikās, bet piektdienās un sestdienās regulāri iežļāca arī tā nopietnāk.

„Nu tad – poka!” Stasis slējās kājās, jau sāka sildīt doma par ielāpu, kas gaidīs turpat aiz iestādes durvīm. Grasījies pagriezties promiešanai, pamanīja, ka Dana cieši skatās uz viņa krūtīm. Nepakustinot galvu, viņš palaida skatu zemāk. Tur no līdz pusei aiztaisītās vējjakas azotes kabatas ārā kakliņu bija pabāzusi spirta pudele, metot jautrus saules zaķīšus uz telpas sienas.
Stasis pagriezās un devās uz kabineta durvju pusi. Kaltēja neizturami.

„Pagaidi, Anton… Stasi? Man pēc stundas beigsies darbs… Varbūt vēlies atnākt pie manis? Nu… pasvinēt piektdienu nedaudz? Es sataisīšu rasolu…” Dana saspieda rokas pie sāniem, izceļot savus apaļumus.

___

Pirmie no tumsas iznira dialogi no kaut kāda krievu humora šova. Tad sāka pieslēgties oža. Smirdēja pēc slapja paklāja, pelnutrauka un sasvīdušas mīlas. Pēc minūtes Stasis atlipināja vaļā arī plakstiņus. Viņš bez biksēm gulēja zemē gaitenī uz izdēdējuša Vidusāzijas rakstu paklāja. Tātad ar Danu viss būs izdevies. Uzrausies kājās, Stasis vilkās uz virtuvi. Pamatīgi ieburkšķējās vēders. Stasis gandrīz nožāvās, uzkāpis uz tukšas šņabja 0,7. Tas nebija Ignata īpašais. To viņš Danai solīja pietaupīt finālam, citādi vakars kā likts būtu beidzies pārāk strauji. Tāpēc pa ceļam uz dzīvokli tika apmeklēts veikals.

Virtuvē viņam pavērās aina, kas tikai cilvēkam bez austrumu pierobežas rūdījuma šķistu neparasta. Pie galda sēdēja Dana ar seju līdz ausīm rasola bļodā, zemē pie vēl viena 0,7 taras bija rasola pļecka un karote. Nelielajā televizorā uz ledusskapja krievu humorists stāstīja kādu no tūkstoš jokiem par Vasiļisu Prekrasnaju. Uz galda stāvēja pusizdzerts Ignata īpašais. Stasis aizsmēķēja un piebakstīja Danai, piedāvājot cigareti. Dana nekustējās. Stasis piebakstīja stiprāk, tad pacēla Danas galvu no rasola bļodas un pabāza cigareti sievietei zem deguna. Danas majonēzes aizplīvurotās acis sapņaini vērās kaut kur izplatījumā. Stasis palaida vaļā Danas galvu, ļaujot tai ar „pļekš” atkrist atpakaļ rasolā. Tā ja… Viņš apsēdās, ar vienu spēcīgu vilcienu izpīpēja atlikušo cigareti un aizsmēkēja nupat Danai piedāvāto. Skaidrs, ka jāpazūd no šejienes. Atkal ieburkšķējās vēders. Tad vēlreiz. Stasis vēlreiz paskatījās uz rasolā nosmakušo Danu. Nodzēsa cigareti, pārliecās pāri galda stūrim, ar vienu roku aiz matiem piepacēla Danas galvu, ar otru pie sevis pievilka bļodu. Šoreiz sievietes galva „pļekš” vietā radīja „būkš”. Paņēmis bļodu klēpī, Stasis pagriezās pret televizoru un sāka ēst, dāsni aizdarīdams brokastis ar Ignata morga spirtu. Drīz pa viņa ausīm sāka stumties iekšā silta vate, gaļa atmiekšķējās un atlipa no kauliem, un Stasis nošļuka no krēsla uz grīdas. Viņš aizmiga smaidot.

OMD? OMG!

Nesen uzdūros viedoklim, ka Latvijā būtu jāatjauno obligātais militārais dienests. Kā jau ierasts, šādu viedokli pauž cilvēki, kuriem pašiem šis dienests nedraud – vīrieši labākajos gados (pensionāri) un sievietes. Protams, es saprotu iemeslus, kas liek domāt, ka mums katrs pilngadīgais valsts vīrietis ir jāiemāca nogalināt, un bez apdomas un vilcināšanās pildīt pavēles. Iemeslus raizēties par valsts drošību dod gan tuvā kaimiņvalsts, gan attālāki teroristu grupējumi. Zemes pārapdzīvotība arī ir vērā ņemams faktors. Un kas var būt labāk, ka cilvēki organizētās, disciplinētās un apmācītās grupās sistemātiski iznīcina viens otru? Protams, labāk varētu būt iemācīties risināt konfliktus pārrunu ceļā un rast iespējas kopīgai labklājībai, taču tas ir pārāk sarežģīts ceļš. Labāk atjaunosim obligāto militāro dienestu un cerēsim, ka mums pietiks jauniešu, kas vajadzīgajā brīdī varonīgi dosies karot.

Kā jau katra obligāta lieta (piemēram, nodokļu maksāšana un vakcinācija) arī militārais dienests izraisa jautājumus un bažas. Kuri būs tie cilvēki, kurus iesauks armijā? Jauni, veseli, patriotiski Latvijas pilsoņi, vai ne? Ir acīmredzami, ka Latgales iedzīvotājus iesaukt armijā nedrīkst. Šis novads atrodas vistuvāk Krievijai un, diemžēl, ir visvairāk pārkrievojies. Nesenie notikumi Krimā, Doņeckā un Luhanskā liecina, ka pierobežas iedzīvotāji mēdz sagaidīt iebrucējus nevis ar ieročiem, bet ar ziediem, un pagriezt stobrus pret savas valsts pilsoņiem. Tas nozīmē, ka mēs savu pretinieku būsim apmācījuši apieties ar ieroci un paši tam izpauduši savu taktiku un stratēģiju.

Runājot par lojālo pilsoņu iesaukšanu armijā, ir jāapzinās, ka būs arī tādi cilvēki, kuri izšķirošajā brīdī izšķirsies mainīt pilsonību. Oļegs Znaroks un Illarions Girss dažādu iemeslu dēļ jau tagad ir atteikušies no Latvijas pilsonības. Arī viscaur latviskais Kaspars Dimiters ir vairākkārtīgi publiski draudējis pieņemt šādu lēmumu. Kara gadījumā tādu pārbēdzēju būs krietni vairāk.

Skaidrs, ka obligātajā militārajā dienestā nepieciešams iesaukt lojālus un patriotiskus latviešus. Tas nozīmē, ka militāra konflikta gadījumā, viņi pirmie stāsies pretiniekam pretī un, ļoti iespējams, pirmie ies bojā. Un pāri paliks slimie, klibie un nelojālie. Šai problēmai, manuprāt, ir elegants risinājums. Piedāvāju piešķirt pilsonību un iesaukt militārajā dienestā patvēruma meklētājus. Pieredze liecina, ka gadījumā, ja viņi patvaļīgi atstās valsti, viņi salīdzinoši ātri tiks atgriezti atpakaļ, bēglis Tariks neļaus samelot. Pieļauju, ka jebkura Eiropas Savienības vai NATO valsts būs gatava ziedot Latvijai nepieciešamo daudzumu patvēruma meklētāju.

Atceros, ka savulaik, lai izvairītos no iesaukšanas armijā, jaunietim bija jāiet studēt augstskolā. Augstākā izglītība Latvijā zēla un plauka. Atvērās jaunas augstskolas, akadēmijas un universitātes. Koledžu bija papilnam. Lielveikalos, benzīntankos un kafejnīcās strādāja teologi, pedagogi un filologi ar maģistra diplomiem. Bakalauri mazgāja grīdas. Obligātais dienests noteikti piešķils jaunu dzirksti stagnējošajam augstākās izglītības tirgum.

Bet ar obligātā militārā dienesta atjaunošanu ir par maz. Vajag atjaunot arī citus nepelnīti aizmirstus vēstures lieciniekus. Neba mēs būsim tādi puskoka lēcēji-liberasti, kuri baidās no nopietnāku lēmumu pieņemšanas. Man ir sagatavots īss saraksts ar lietām, kuras būtu jāatjauno kopā ar obligāto militāro dienestu:

Pirmkārt – zobens. Armijas virsniekiem ir jābūt bruņotiem ar zobenu. Latvijas tautasdziesmas un teikas izsenis cildina zobentiņu, nevis triecienšauteni. Zobens simbolizē drosmi un cīņas sparu un ir atrodams gan valsts ģerbonī, gan daudzu cienījamu iestāžu emblēmās. Automāts, savukārt, ir atrodams tikai Mozambikas Republikas karogā un mēs noteikti negribam būt kā viņi. Pretinieks, redzot uzbrūkam zaldātus bruņotus ar zobeniem, ne vien kritīs panikā un zaudēs vēlmi pretoties, bet atkāpjoties arī bagātīgi mēslos dzimto zemīti. Šaubu nav – armijas bruņojumam jābūt modernam. Raizes pie malas – piedāvāju apbruņot mūsu armiju ar moderniem zobeniem, aprīkotiem ar lāzeriem, bezvadu internetu un video straumēšanas ierīcēm, nevis ar prastām tērauda sabļām.

Otrkārt, bordeļi. Obligātais militārais dienests nozīmē piespiedu izolāciju no sabiedrības. Dienošiem kareivjiem ir apgrūtinātas iespējas iepazīties un tikties ar brīvprātīgu seksa partneri. Bordelis būtu lielisks veids, kā kareivis varētu noņemt spriedzi un izbaudīt mīlas priekus. Bordeļa darbinieces būtu vervējamas tāpat kā kareivji – uz gadu iesaucot dienestā sievietes uzreiz pēc vidusskolas beigšanas. Brīvprātīgs dienests arī vecāka gada gājuma kundzēm nebūtu liedzams. Gaumes ir dažādas, to jums visas Dž.Dž.Džilindžera bijušās sievas apstiprinās.

Treškārt – armijā piemērojamo sodu sarakstā ir jāatgriežas decimācijai. Decimācija ir sena Romas armijas tradīcija, tikpat sena kā Romiešu leģioni. Un mēs zinām, ka leģionāru tradīcijas Latvijā tiek koptas un lolotas. Decimāciju izpilda lai sodītu vainīgu vienību – nogalinot katru desmito vienības kareivi. Obligāti jānorāda – katru desmito savas vienības kareivi. Ja mēs nebūsim līdzjūtīgi pret savējiem, arī pretinieks nevarēs cerēt uz līdzjūtību. Ženēvas konvencija? Jāiesaista “Rīgas Satiksmi”, “Rigvir” un maksātnespējas administratoru intereses lobējošie juristi, tie pratīs apmest līkumu jebkurai likuma normai.

Latvija reiz atteicās no obligātā militārā dienesta un pārgāja uz profesionālu armiju. Toreiz kā motīvi šai rīcībai tika minēti Nacionālo bruņoto spēku kaujas gatavības paaugstināšana, armijas modernizācijas atvieglošana un dienošo karavīru algas un sociālo garantiju celšana. Man tagad grūti iztēloties kas ir mainījies kopš tā laika. Gan jau aktīvistiem no manabalss.lv šis jautājums ir skaidrāk redzams un labāk zināms. Re, kur noderīgs rīks šādu iniciatīvu novērtēšanai: http://www.cehs.lv/myballs/

Cehs.lv analizē mobilos operatorus

Katra cilvēka dzīvē pienāk moments, kurā tev ir izbesījuši absolūti visi mobilie operatori, tāpēc centies saprast,  kurš besī vismazāk. Subjektīvi piedāvāju savu redzējumu uz pasauli, piedāvājot tev grandiozu iespēju atstāt savu viedokli komentāros. Tikai kopā mēs varam padarīt šo digitālo pasauli labāku! Foršākos dirsienus pievienošu rakstam, ja nebūs slinkums, bet, visticamāk, būs.

LMT: Dārgs žīdmasonu kantoris ar pieklājīgu pārklājumu un labu internetu, taču tieši tik nihilistisku attieksmi pret saviem lietotājiem, ka ņirgāšanās nolūkos t̶i̶e̶m̶ ̶k̶a̶t̶r̶u̶ ̶r̶e̶i̶z̶i̶ ̶i̶r̶ ̶j̶ā̶p̶i̶l̶d̶a̶ ̶c̶a̶p̶t̶c̶h̶a̶,̶ ̶k̶a̶d̶ ̶c̶e̶n̶t̶i̶e̶s̶ ̶i̶z̶m̶a̶n̶t̶o̶t̶ ̶G̶o̶o̶g̶l̶e̶ tiem pārceļ IP adreses nahuj uz Vāciju, lai nestrādātu nedz Facebook event sadaļa, nedz lokācija mobilajām ierīcēm, kā arī lai rādītu debilas reklāmas, piedāvātu novērtēt T-Mobile servisu un PornHub’ā defaultā mestu priekšā septiņdesmitgadīgus MILF’us no Bavārijas.

Bite: Principā sakaru Optima Līnija ar lieku hromosomu – iztikt var, ir ļoti lēti, bet tevi uzrunā kā bērnu, taču, ja ikdienā nav nepieciešams satikties, tas ir vienalga.

Tele2: Internet Explorer, kas savus produktus pozicionē ar jauniešiem bez personīgās higiēnas, kas savu pārklājumu sāk risināt piecus gadus par vēlu.

VaiSpejTrapitLikePogai par Tele2:
Es lietoju Tele2 jau no brīža, kad nopirku mobīlo telefonu “Ericson”, nu tas stilīgais, kam varēja mainīt pogu paneļus. Esmu pats no Saulkrastiem…līdz ar to man bērnība pagāja kā jebkuram jaunietim, kam nebija mobīlā telefona, jo mans telefons vienmēr bija ārpus zonas. Vienīgais bonus – spēlītes. Tagad, 15 gadus vēlāk, nu jau lietojot šiku Samsung viedtālruni, joprojām esmu Tele2 klients. Un kad izbraucu apciemot savu Omi un izstaigāt dzimtās kāpas un apskatīt kādas tik mājas nav sabūvētas, es joprojām izbaudu mieru visas nedēļas nogales garumā…jo neviens mani nevar sazvanīt. Miers!

U par visiem tīkliem:
LMT klientu servisā strādā ārkārtīgi talantīgi profesionāļi, kuri klientam spēj iedvest kauna un vainas apziņu, kā arī novest klientu līdz vēlmei rūpīgi izlasīt līgumu un patērētāja tiesības reglamentējošos likumus. Acīmredzams ir viņu mērķis novirzīt visus neapmierinātos pie klientu servisa vadības, kuri, minēšu, ir ļoti vientuļi un alkst pēc cilvēciskas saskares. Tomēr LMT nekad nebūs pirmā izvēle, jo pakāsa Elkoram konkursā uz apkārtnes neglītākās ēkas titulu (uzvarot VEF Kultūras pili un Staķiku).
Tele2 NAV marihuāna. To es sapratu tikai vēlāk.
Bite patiešām ir citāda. Kā kaķis ar trim kājām vai tie džeki no Tele2 reklāmām.

Purvītis:
Bite – nav zonas (joprojām bļaģ, lielpisānos tornis, mazpisānos sēžot sausajā atejā priežu ielokā tikai sūda 3G ar ko knapi pietiek lai pabrowsētu “anal gif”)
Tele2 – zombijs. patīk, bet pats starp tiem negribu būt. Izmantoju tikai stacionārajam internetam, jo mazpisānos tam ir vislabākā zona. Bet sarunām nē, jo uz papīra sanāk visneizdevīgākie tarifi. Da i “mājas internets” ir pizdjec ne lētākais, bet tā kā manas interneta zināšanas aprobežojas ar cehu, youtube mūziku un animētajiem gifiem, tad ne-mājas internets arī ir okej.
LMT – vot šitais ir superīgākais appisēju kantoris. Uz papīra es maksāju kaukādus pāris eiro. Plus bezlimita internets (moš pietiktu ar 500mb, bet katrs nākamais gb ir sūda eiro, karoč maksāju maksimumu par bezlimitu, kas, atšķirībā no Bites arī ir – bezlimita). Plus mazcenas atvērtais mobilais, plus hujo majo, plus pvn, beigās sanāk 40Eur mēnesī. Katru mēnesi ar lielu sajūsmu skatos kā pāris eiro pieslēguma maksa satēk 20x lielākā rēķinā. Vot tā, lūk, bizness jātaisa. Cieņa un respekts!