Olšūnas – Latvijas galvenā eksportprece

Jau ilgāku laiku Latvijas informācijas deķi plēš strīds par un ap sieviešu olšūnu ziedošanu. Mēs ilgi klusējām par šo tēmu, lai norimtu sīvākās cīņas un Cehs.lv mākslīgā intelekta laboratorijas speciālists – akadēmiķis Kristaps Āls varētu ieviest nedaudz skaidrības šī jautājuma problemātikā.

Viss sākās ne pārāk senā pagātnē, kad forumos meitenēm, kurām izskats ir pēdējā cerība vai vēl sliktāk, uzvirmoja tēma par olšūnu tirdzniecību vieglas peļņas nolūkos. Meitenes bija padzirdējušas, ka klīnikas ir gatavas maksāt 500 eiro naudiņas par pieturā sēdošās bamšļu Jolantas olšūnām un 700 eiro, ja viņa ne reizi nav “devusi” smirdīgajam Genādijam. Patiesībā, protams, šis olšūnu ziedošanas process ir krietni sarežģītāks. Ne katra sieviete tiks pieņemta kā olšūnu donors, jo klīnikas ir ieinteresētas iegūt tikai labākos gēnus no veselākajām sievietēm, kuru veselības stāvoklim klīnika seko līdz pat gadam, pirms dod “zaļo gaismu” procedūrai, kas, kā jebkura hormonāla vai fiziska iejaukšanās, nenāk bez saviem riskiem. Domāju, ka jebkurai sievietei, jebkurā vecumā radīsies šaubas, vai konkrētā samaksa ir adekvāta.

Šo aktivitāti intelekta vakuuma forumos uzķēra Veselības ministrijas pārstāvji, visticamāk, lai pasmietos, taču katrā kolektīvā ir tas viens īpatnis, kurš jebkuriem spēkiem cenšas atspēkot savu nenozīmīgumu konkrētajā pulciņā, izdomājot neeksistējošas problēmas un vīzdegunīgi piedāvājot sevi kā mesiju, kas vienīgais spēj rast tai risinājumu.

Tieši šādā ceļā – ar Gunta Belēviča parakstu – informācija par olšūnu tirdzniecības epidēmiju, kuras magnitūde daudzkārt pārsniedz abortu veikšanu ar drēbju pakaramo, nonāca Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas dienas kārtībā, kur šī problēma tālāk tika izmalta caur Ingas un Imanta mentālo zarnu traktu.

Ja nezināt, kas ir šīs personas, tad, lai radītu aptuvenu priekšstatu, teiksim tā: No neapstiprinātiem avotiem esam dzirdējuši, ka Ingai patīk ādas šortos sēdēt uz sejas. Savukārt Imants ir bēdīgi slavens ģimenes vērtību aizstāvis ar divām vienlaicīgām civillaulībām, kurš plašāku bēdīgo atpazīstamību ieguva pēc gendera maiņas operācijas, kuras laikā nogrieza sev bizi.

Akadēmiķis K.Āls atzīst, ka Latvija, kā jebkura cita valsts, konkurē reproduktīvo šūnu tirgū, kur cilvēki, kas tādu vai citu iemeslu dēļ nevar tikt pie bērna, meklēs citus veidus, kā to izdarīt. Būtu jauki, ja visi bērnu namu iemītnieki tiktu izdalīti pa mājām, taču šie bērni pārsvarā tiek uzskatīti par bojātiem. Un kā jau biznesā – kur ir pieprasījums, tur ir piedāvājums un uzņēmumi par adekvātu atlīdzību ir gatavi mesties iekšā baļļās ar sieviešu kaviāru un spermu, lai atrastu saviem klientiem labākos eksemplārus un tas nozīmē rūpīgu pretendentu atlasi. Šeit gan varētu piekrist, ka uzņēmējdarbības primārais mērķis nav olšūnu donoru veselības stāvoklis pēc veiktās procedūras.

Valsts pienākumos ietilpst gan rūpes par iedzīvotāju veselību, gan jebkuras uzņēmējdarbības regulācija. Tālab Saeimas Sociālo un darba lietu komisija sūri diskutēja, tikās ar dažādu nozaru speciālistiem, lai lemtu par konkrēto situāciju un rastu kādu regulējumu.

Racionālam prātam varētu šķist, ka risinājums būtu, piemēram, olšūnu ziedošanas vecuma pecelšana līdz, piemēram, 21 gadam un likt šīm iestādēm, kas nodarbojas ar olšūnu iegūšanu, sniegt informāciju par personām, kas nodod savas reproduktīvās šūnas, kā arī uzlikt par pienākumu segt visus medicīniskos izdevumus, kas būtu radušies šūnu iegūšanas rezultātā kā arī pamatīgas kompensācijas.

Kā viss notika patiesībā:

-Ev! Ko darām?

-Nu jā, nu, nezinu. Ir kādas idejas?

-Negribas par to domāt, pārāk sarežģīti. Veselības ministrijai tad jātaisa reģistrs un kas tur…

-Paceļam šūnu ziedošanas vecumu līdz 25?

-Ai, da b*e, lai vispirms piedzemdē un tad iet uz slaukšanu.

/visi priecīgi spiež rokas/

K.Āls

Sotaciņš

Ozolciema pagasta bibliotekāre Monika piesēdās pie datora, un ar ierastu kustību, nemaz neskatoties zem galda, pastiepās un piespieda apaļo pogu. Atskanēja pazīstamais pīkstiens un LG Flatron monitora ekrānā sāka plīvot Windows XP karogs. Pēc neilgas, apmēram minūti garas pauzes, atvērās desktops. Ekrāna labajā, apakšējā stūrī, viens otru nomainot, Moniku sveicināja Adobe reader, AVG Antivirus, BitComet, CC cleaner, Mail.ru agent, nVidia, VLC, Real player, Java, Skype, ICQ, iTunes, Ask toolbar, Yahoo toolbar un visbeidzot WinRAR paziņojumi. Pēc nepilnām dažām minūtēm varēja sākt darbu. Monika palaboja brilles un palaida LibreOffice Wordu.

Tuvojās Lieldienas. Tas nozīmēja, ka Ozolciema pagasta tautas namā notiks svinības. Vietējais tautas deju kolektīvs dejos. Vietējie pagasta bērni skaitīs dzejoļus un dziedās. Folkloras kopa dziedās tautasdziesmas un izklaidēs skatītājus ar dziesmām, mīklām un rotaļām. Pagasta padomes šoferis Viktors spēlēs ģitāru. Cerams, kaut ko latvisku, nodomāja Monika. Pagājušajos Ziemassvētkos viņš nodziedāja “Šou mī ze vej to ze nekst viskī bār” un pagasta iedzīvotājiem šī dziesma nepatika. Svētku koncerta beigās būs teatrāls iestudējums. Monika vadīja teātra pulciņu, kurā darbojās visi trīs pagasta bibliotēkas apmeklētāji. Svētku lugas scenāriju Monika tagad gatavojās rakstīt.

Lugai bija jābūt smieklīgai. Iedvesmas gūšanai blakus datoram Monika bija nolikusi Jurija Ņikuļina anekdošu grāmatu. Lugai bija jābūt aktuālai. Monika iztēlojās galvenos personāžus. Piemēram, ārsts, policists un mācītājs. Tauta mīl iesmiet par saviem vagariem. Taču Monika uz brīdi sadrūma. Negribētos sanaidoties ar pagasta priesteri. Mīļā miera labad mācītāja vietā būs deputāts. Tas nu būs izlemts. Vēl lugai bija jābūt patriotiskai. Simtgade tomēr. Bez simtgades pieminēšanas nu nekādīgi neiztikt. Simtgade, simtu gade, simte, simts, simts procentu, simts kilometru stundā… Monika meklēja idejas. Idejas nenāca. Derētu ieraut kādu simtiņu, tīri iedvesmai. Monika pasmaidīja. Ideja atnāca pati. Monika ar diviem pirkstiem uzklabināja virsrakstu:

S O T A C I Ņ Š”

(viencēliens)

Tavu attapību! Gan sveiciens simtgadei, gan mājiens par šņabīti, tas vietējiem ļoti patiks. Atlika tikai sižets. Tas nedrīkstēja būt pārāk sarežģīts. Kaut ko vieglu un romantisku. Mīlestības trīsstūri, varbūt? Pie lauku dakteres atnāk mīļākais. Mīļākais, protams, būs deputāts. Un tad pēkšņi un negaidīti mājās pārrodas dakteres vīrs – policists. Klasiski. Deputāts slēpjas skapī, sieva mēģina vīru izdabūt ārā no mājām, kas, protams, tik vienkārši neizdodas. Un tad, un tad… Un tad vīrs pamana uz galda stāvošo deputāta atnesto grādīgā pudeli, un iedzer sotaciņu par valsts simtgadi. Šeit lūk arī virsraksts skaisti nostrādā! Samagonka izrādās riktīgi jiftīga un vīrs ātri noreibst. Tad viņš iedzer kopā ar sievu, un tad viņi iedzer vēl un vēl, un tad deputāts izlien ārā no skapja un viņi visi dzer kopā. To visu varēs atšķaidīt ar krievu anekdotēm no Ņikuļina grāmatas. Monika nopūtās. Labi, bet ne izcili. Varētu pat teikt — klišejaini. Bet kā būtu, ja deputāts, piemēram, slēpjoties skapī pārģērbtos sieviešu drēbēs? Vot tā būtu īstākā bomba. Un tad piedzēries policists uzmāktos par sievieti pārģērbtajam deputātam un sieva kļūtu pret viņu greizsirdīga? Monikai kļuva karsti. Šis jau izklausījās jau pat ne pēc Raiņa, bet pēc Šekspīra. Nez vai ar šādu sižetu izdotos dabūt naudu no KKF un izdot savu grāmatu? Būs jāatrāda pagasta kluba apmeklētājiem un tad jau pēc pirmizrādes varēs domāt.

* * *

Pasākums šķita izdevies. Bērni, tautas deju kolektīvs un folkloras kopa nekādus pārsteigumus nesagādāja. Nodejoja, nodziedāja, visus izklaidēja, malači. Arī Viktors nebija slikts. Šoreiz viņš nospēlēja “Ze passendžer”. Publika ne vārda nesaprata, taču meldiņš bija labs un piedziedājums lipīgs un skatītāji jau no pirmajiem akordiem aplaudēja, ar kājām sita takti un vilka piedziedājumu līdzi. “Lā-lā, lā-lā, lā, lā-lā-lā”. Un luga? Luga tika uzņemta ar grandiozām ovācijām. Monika sēdēja skatītāju vidū un viegli sarka, klausoties nebeidzamos aplausus.

Jums patika? — Monika pievērsās blakussēdētājai, kuru iepriekš pagastā nebija satikusi. Monikai blakus sēdēja un eleganti atturīgi aplaudēja jauna, gaumīgi ģērbta un acīmredzami izglītota sieviete.

Ne visai. — Sieviete pašūpoja galvu. — Aktieri, protams, centās, taču luga ir stulba. Kaut kādi debīli joki, kaut kādas nejēdzīgas pārģērbšanās.

Bet tā taču ir komēdija. — Monika taisnojās.

Ai, da beidziet, — sieviete nerimās. — Nevis komēdija, bet gavno polņeišeje. Vienīgais joks visā lugā bija autors.

Aplausi nerimās. Monikas vīrs no publikas uzsauca “Autoru!” un publika atbalstīja. Monika smagi piecēlās un ļoti negribīgi iznāca uz skatuves. Pateicības runa bija sagatavota vēl tad, vienlaicīgi ar lugas scenāriju, taču pacilājošie vārdi šobrīd šķita lieki un nepatiesi. Pasākums bija beidzies, daži aktīvākie apmeklētāji jau bija atstājuši kluba zāles sēdvietas un grūstījās pie izejas. Arī vīzdegunīgā kritiķe, sučka tāda, bija aizgājusi nesagaidot lugas autori.

Paldies, mīļie. Priecīgas Lieldienas. Ejiet dirst.

 

Facebook bloķēšana Latvijā – jebnutijs marasms, lobijs vai ģeniāla ideja?

Šonedēļ Delfi lasītājus sajūsmināju ar savu skatījumu par Facebook, KNAB izpratni par sociālajiem tīkliem un atļāvos nepiekrist Ingai Spriņģei, kurai šķiet, ka Latvijas vārds šajā sarakstā labi iederētos.

Brīdī, kad interneta lietotāji, loģikas aizstāvji un ļaudis ar kaut vai minimālu izpratni par tehnoloģijām metās kopīgā plaukstas dauzīšanā pret pieri, “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorija nodevās smalkākai un detalizētākai analīzei par KNAB vadītāja Jēkaba Straumes izteikumiem, kuros viņš iezīmē “Facebook” bloķēšanu Latvijā kā reālu iespēju. Tiesa, uzreiz vēlamies vērst lasītāja uzmanību – autoram ir ārkārtīgi sarežģīti rakstīt satīrisku rakstu par situāciju, kas jau savā būtībā ir absurduma apogejs.
Sociālajos tīklos vērīgākie ļaudis jau ir pamanījuši atšķirību starp KNAB paziņojumu savā tvitera kontā un mediju citētajiem Jēkaba Straumes izteikumiem:

Jēkabs Straume: “Nav izslēgts, ka mums vajadzēs tiesas spriedumu par to, ka “Facebook” uz kādu laiku Latvijā tiks bloķēts…”

KNAB: “KNAB apzinās, ka paziņojums par iespējamu soc. tīklu bloķēšanu radījis bažas sabiedrībā, tomēr aicina situāciju nedramatizēt…”

Aicinājums situāciju nedramatizēt ir ironisks, jo tajā ir iekļauts vēstījums par to, ka varētu tikt bloķēti vairāki sociālie tīkli, kas ir krietni, krietni sliktāk nekā tas, ko teica Jēkabs Straume.

Tiesa, “Cehs.lv” analītiskās nodaļas vecākais referents sociālo tīklu jautājumos norādīja uz iespējamu KNAB nekompetenci un variantu, ka cilvēks, kurš izplatījis otro paziņojumu, gluži vienkārši nezina, ka “Facebook” nav visi sociālie tīkli. Šim argumentam par labu nāk fakts, ka, piemēram, atšķirībā no “Cehs.lv” vai Kristapa Skuteļa KNAB pat nav praties sev izveidot oficiālu “Twitter” profilu. Vai iestāde, kas sociālajos tīklos eksistē ar statusu “šo kontu varēja uztaisīt jebkurš”, tiešām var objektīvi lemt par veselas valsts sociālo tīklu paradumiem?

No dažādiem viedajiem ir izskanējušas runas, ka “Facebook” bloķēšana mūs novietotu Ziemeļkorejas līmenī. Tiesa, arī tam piekrist nevaram, jo mums tomēr ir pieejams internets. Turklāt Ziemeļkorejā par centieniem ieiet sociālajā tīklā paredzēts sods.

Tāpat nevaram piekrist, ka “Facebook” bloķēšana mūs novietotu Krievijas līmenī, jo pēc otrdienas paziņojuma mēs tajā jau esam novietoti. Redziet, arī Krievijas skandāls pērn bija balstīts uz izteiktiem draudiem par iespējamu “Facebook” pieejas slēgšanu vēlēšanu gadā, ja sociālais tīkls atteiks pakļauties Krievijas pieprasījumam par datu glabāšanu. Izklausās pazīstami?

Tiesa, daži publiski ļaudis, šķiet, ir devušies atvaļinājumā no vārda brīvības aizstāvēšanas un tā tālāk, lai paustu atbalstu KNAB pieejai, apgalvojot, ka virziens ir pareizs – galu galā “šāds “drauds” piesaistītu starptautisku uzmanību un liktu FB respektēt vietējo likumdošanu (..). Un LV “Facebook” jāpakļaujas LV likumdošanai. Un FB NEKO nedarīs, kamēr nejutīs elpu pakausī valstu līmenī”.

Šajā brīdī visi varam vizualizēt Marku Cukerbergu, kurš uztraucies grauž nagus savā 71 miljarda impērijā par nule zaudēto Latvijas tirgu, kas uz kopējā “Facebook” fona rada apmēram tikpat lielu ietekmi, cik liela tā ir Artim Rasmanim Saeimā. Jā, Marks noteikti jau bīstas Latvijas elpas pakausī. Toties noteikti nekāds ļaunums netiks nodarīts mazajiem tirgotājiem, kuru mārketings ir balstīts uz sociālajiem tīkliem, medijiem – gan lielajiem, gan mazajiem, gan sabiedrībai kopumā, kuras ierastā informācijas telpa tiks neadekvāti kropļota, un valsts tēlam pasaulē.

Tīri loģiski skatoties uz situāciju – slēgt pieeju “Facebook”, lai nebūtu jāseko partiju finansējumam tajā, ir līdzīgi kā slēgt lielveikalus, lai nebūtu jāķer zaglēni. Vērtējot no šāda aspekta, ierosinām arī izvērtēt papīra aizliegšanu, jo daudzi negodprātīgi radīti pamfleti un nereģistrēti izdales materiāli, iespējams, ir nodrukāti tieši uz tā. Varam skatīties vēl tālāk un apdomāt naudas aizliegšanu Latvijā, jo tas pilnībā atrisinātu visas KNAB problēmas ar grūtībām izsekot politisko reklāmu finansējumam.

Šeit ieskicējas divi varianti. Jēkabs Straume, iespējams, to visu ir desmitkārt pārbaudījis, analizējis neskaitāmās darba grupās, pieaicinot nozares ekspertus, un godprātīgi paudis patiesu uzskatu, ka Latvijā varētu bloķēt “Facebook” uz vēlēšanu laiku, apzinoties riskus, ka līdzīgs paziņojums pērn Aleksandram Žarovam sagādāja teju visu pasaules mediju uzmanību. Tādā gadījumā, ceru, sabiedrība tiks iepazīstināta ar plašāku informāciju un varbūt tiešām mēs visi varam vienoties – jā, OK, neizslēdzam šādu variantu.

Otrs scenārijs ir, ka atbilde paspruka nejauši, lai radītu iespaidu, ka sociālo tīklu jautājumā tiek kaut kas darīts un saprasts. Tādā gadījumā gluži vienkārši skumji.

“Cehs.lv”, protams, pauž cerību, ka varbūt tas viss ir “Face.lv” un “Draugiem.lv” kopīgs lobijs, lai atgrieztu emigrējušos lietotājus pie patiesām vērtībām – statistikas abonēšanas un bilžu vērtēšanas. Tas tomēr ir pašmāju “Facebook” un “Tinder” ekvivalents.

Patriota pienākums

“Esi pārliecināts, ka to spēsi?” sieva man jau trešo reizi pārjautāja.
“Tu par mani šaubies?”
“Protams, ne, mīļais. Es tikai domāju… Robis teica, ka varot arī internetā…”
“Robis ir ārsts. Viņš ir pieradis, katru dienu strādā ar e-veselību. Bet mani nervi to neizturēs.”
“Ā, nu jā. Tev taisnība.”
“Varbūt paņemt līdzi sīci? Iežēlināšanai.”
“Traks esi?! Tur taču ir karš.”
“Nu, nu, nav tik traki… labi, es tikai pajokoju.”
Es vēlreiz pārbaudīju savu ekipējumu – termoveļa, bruņuveste, mugursoma, kurā ietilpa ūdens, šokolāde, akmeņi, mans jaunais japāņu nazis, kā arī sievas dotais piparu gāzes baloniņš. Labāk, protams, būtu bijis paķert līdzi ieroci, taču nēsāšanas atļaujas man nebija, un pilsēta mudžēja no mentiem.
“Klau, tu zini, ja kas, zvani Garainim.”
“Nevajadzēs… Pats tikšu galā.”
“Nu, katram gadījumam.”
“Labs ir, es dodos.”
Ilgi jūteļoties nebija laika. Uzspiedu sievas lūpām pēdējo buču, noglāstīju sīcim galvu un te nu es biju, ārā. Nepilnā piecpadsmit minūšu gājienā no Vecrīgas. Jutu, kā manu somu uz leju spiež akmeņi un nazis cauri bikšu kabatai stingri pieguļ gurnam… patīkama sajūta. Es atrados uz kara takas.
Netālu no Laimas pulksteņa mani apstādināja bariņš bruņotu vīru. Viņiem visiem uz piedurknes bija uzmaukta lenta ar auseklīti.
“Uz kurieni dodamies?”
“Uz staciju.”
“Un kas somā?”
“Nekas. Kas te vispār notiek?”
Tēloju naivo, bet sapratu, ka tā bija kļūda. Bruņoto barvedis pienāca klāt un iepūta tieši sejā skāņu trešās dienas sklandrauša atraugu.
Kas te vispār notiek? Vai vai, kādi mēs nezinīši. Vai tikai mēs gadījumā netaisāmies pirkt Dziesmusvētku biļetes?”
“Un pat ja tā būtu – kas tur slikts?”
Tagad tēloju drosmīgo, bet arī tā bija kļūda, jo tēvainis pienāca vēl tuvāk, nu jau gandrīz iebāzdams savu kartupeļdegunu man pierē.
“Kas tur slikts? Kas tur slikts? Mēs esam kustība “Dziesmusvētkus par brīvu!”. Dziesmusvētki pieder tautai! Tie, kas pērk biļetes, ir spekulanti, kuri tās tālāk pārdod ss.com par astronomiskām cenām! Viņi ir pelnījuši nāvi!”
“Es nevienam nepārdošu, zvēru… Gribēju tikai savai ģime…”
“Tu gribēji biļetes savai ģimenei? Tu apzinies, mērgli, ka tantīte laukos, kurai pieci dēli dzied korī un trīs meitas dejo, nevar atļauties sev nopirkt biļetes?! Bet tev, kangar, noteikti ir pilnīgi pajāt, tu esi ierēdnis un taisies pirkt biļetes savai ģimenei, kamēr bērni Latgalē mirst badā?”
“Nav tiesa. Es zinu visas Svētku dziesmas no galvas, un sievai četras māsīcas arī dzied korī.”
“Korī, hahaha! Zinām tādus kā tavējie, jūs dziedat gejropas korī. Pārmeklēt viņu!”
Mani nogrūda zemē un norāva no pleca somu. Kartupeļdeguns turēja manas rokas, kamēr viņa drauģelis, rācenis kamuflāžas jakā izvilka no kabatas nazi.
“Aha! Nazis. Brīnišķīgi! Ar to mēs viņam tūlīt nogriezīsim galvu.”
Šausmās sāku pārskatīt visu savu dzīvi, kad pēkšņi no Makdonalda iznira satrakojies sieviešu pulciņš. Viņas bija ģērbušās linu mēteļos, visām bija loki, un dažas no tām izšāva. Kartupelis un kamuflāža sabruka. Amazone ar Māras zīmi uz sejas saķēra mani un iegrūda rokā japāņu nazi.
“Ātri! Uz Operu!”
“Kas jūs tādas?”
“Mēs esam daudzbērnu māmiņas, kuras rezervēja biļetes, bet tās nedabūja!”
“Bet kurp jūs mani velkat?”
“Uz kasi. Mums ir jācīnās ar kulturālajiem pensionāriem, kuri to jau ieņēmuši. Mums ir jāpārtver fronte!”
“Bet es…”
Es neko nepaspēju pateikt, kad daudzbērnu māmiņu orda ar mežonīgiem kaucieniem jau bija mani aizvilkušas līdz Operai. Apkārt mētājās kustības “Dziesmusvētkus par brīvu!” biedru līķi. Taču te mūs gaidīja jauns pārsteigums – pie Operas strūklakas stāvēja bariņš kulturālo pensionāru, viņu priekšplānā vīrs ar rokas granātu.
“Gribat, lai viss uziet gaisā?” viņš ironiski jautāja daudzbērnu māmiņu vadonei, kareivīgai brunetei, kura atgādināja Baibu Sipenieci, un, protams, bija stāvoklī.
“Jūs ar savu granātu mūs neiebiedēsiet. Tikko esam izrēķinājušās ar visu kustību “Dziesmusvētkus par brīvu!” un pirms tam sagrāvušas divus pūtēju orķestrus, dzemdējot viņiem bērnus.”
“Arī jūs mūs neiebiedēsiet. Mēs cīnījāmies par šo zemi! Pateicoties mums, šī valsts ir brīva. Re, kur, Hermanis, viņam ir simt astoņi gadi, piedalījās Bermonta kaujās. Viņš pavadījis trīs naktis rindā un trīs dienas čurājis strūklakā. Biļetes pienākas mums.”
“Ko jūs visi muldat! Man, piemēram, ir pajāt, es skatīšos Dziesmusvētkus televizorā. ” Meitene melnā ādas jakā un uzkasītu rižu copi bija uzradusies nez no kurienes.
“Koooaaa?! Televizorā? Tu, ko, neesi patriote? Tu negribi baudīt svētku sajūtu?”
Abas grupas metās virsū rižajai, kura pazuda ņudzošu ķermeņu masā. Kādas māmiņas loks atsprāga vaļā un bulta trāpīja simtastoņgadīgajam Hermanim, tieši dibenā. Ar mežonīgu rēkoņu vīrs ar granātu metās virsū pūlim, kad mani kāds parāva aiz rokas lejā. Tas bija Garainis.
“Garais, ko tu….?”
Šššas, tūlīt ies vaļā.”
Sprādziens satricināja parku un uzrāva augšā soliņus. Apkārt bira sašķaidītas ķermeņu daļas, māmiņu loki un pensionāru brilles. Garainis mani vilka tuvāk Operai. Tur jau mūs gaidīja meitene ar copi.
“Kas te…”
“Tā ir mana draudzene Ļena.”
“Bet…”
“Tā bija provokācija, losi, lai izkliedētu tos muļķus. Cik biļešu tev vajag?”
Kases lodziņš bija nošķaidīts ar asinīm. Pie durvīm mētājās kāda omīte, kam bija norauta roka.
“Man? Tas ir – man, Andai un sīcim. Trīs uz katru lielo priekšnesumu. ”
“Ņem.”
Viņš pasniedza biļetes, bet es automātiski pastiepu pretī naudu. Ārā joprojām rībēja sprādzieni un daži kulturālie pensionāri sitās pret durvīm, kuras mēs bijām aizbarikādējuši ar invalīda līķi. Taču tas mani vairs neuztrauca. Es biju godam izpildījis savu patriota pienākumu. Man un manai ģimenei būs īstā svētku sajūta.

Mairis Briedis samiegojies sniedz interviju (pilns transkripts)

Šodien izplatītajā paziņojumā par Maira Brieža trenera maiņu, sportists vaļsirdīgi atzina: “Tas, ko pateicu televīzijā – ka uzvaras gadījumā būtu licis punktu –, tas bija kaut kāds dīvains pārpratums. No rīta vēl nebiju īsti pamodies, droši vien tāpēc sāku tur gvelzt tādas muļķības…”

Cehs.lv rīcībā ir nonācis pilns transkripts no agrās rīta intervijas:

Televīzija: Labrīt, šorīt pie mums ciemos ir Latvijas labākais bokseris un, iespējams, šobrīd populārākais valsts sportists – Mairis Briedis. Sveiciens šajā agrajā rīta stundā, Mairi!

Mairis Briedis: (žāāāvs) jā, arī sveiki… (ar kulakiem berzē acis)

TV: Jā, nudien ir agrs. Acīmredzami neesat radis, hehe. Nu ko, ir pagājis laiciņš kopš smagās cīņas ar Usiku. Vai ir kādi jauni secinājumi par to, kas notika? Varbūt par to, ko vajadzētu darīt tālāk?

Mairis: aj, zinkā… baigi agrs… domāju moš vispār nevajag boksēties. Es metīšu mieru, jā… jums kafijas aparāts ir?

TV: Jūs plānojat beigt boksēties?

Mairis: (žāāāāāvs) jā, jā… tas, ko tu teici, jā… kas ar aparātu?

TV: Bet jūsu komanda? Vai esat konsultējies..?

Mairis: (skatās grīdā un purina galvu) Nu, tur visi… atlaist. Jā, visi iet prom no darba. Ko es pirmīt prasīju – neatceries?

TV: Ko jūs plānojat darīt pēc boksa?

Mairis: nez, moš pamēģināšu spēkus BMX, bet visādi citādi turpināšu sniegt konsultācijas mediju treniņos politiķiem.

TV: Ja tomēr izlemsi turpināt boksēties – vai turpināsi sadarbību ar GACHO?

Mairis: Moš ar Arstarulsmirus, viņam bija dziesma forša par mācīšanos… (sāk dungot)

TV: Par citām lietām… Kā jūs vērtējat jaunumus Porziņģa sakarā? Jūs kā sportists. Cik grūti ir atgūties pēc šādām traumām?

Mairis: Ļoti žēl, protams, ka sezona ir izvērtusies tāda, kāda tā ir izvērtusies, bet, protams, ir patīkami, ka vismaz uz tās otro pusi viņš atvērās un guva virkni punktu pēc kārtas. Var jau būt, ka pēc sezonas viņu aizmainīs uz citu komandu, taču varbūt tieši jauna vide bez spiediena ir tas, kas viņam ir nepieciešams, lai no jauna atvērtos un atkal tiktu All-Stars mačā. Protams, būtu forši redzēt Buffalo Sabres play-off zonā, taču cerības zudušas un mums atliek tikai turēt īkšķus par Girgensona individuālajiem rādītājiem.

TV: Labi, paldies, Mairi. Šis ir bijis šokējošām ziņām pilns rīts un gaidīsim turpmākos paziņojumus jūsu karjeras sakarā. Ko jūs novēlētu mūsu skatītājiem?

Mairis: Paldies, ka uzaicinājāt uz savu radio. Mans aicinājums klausītājiem: (izstiepj kulaku gaisā) ATBRĪVOT KATALONIJU

TV: Mairi, tīri tehniski skatoties Katal…

Mairis: Jā, es domāju, ka Usiku varētu atkārtotā cīņā pieveikt ar tehnisko nokautu…

TV: Tad jūs turpināsiet boksēties tomēr?

Mairis: Šobrīd nē, man nav līdzi cimdi.

TV: Ar mums bija bokseris Mairis Briedis. Šobrīd pārslēgsimies uz LIDO slidotavu, kur interviju sniegs Sandis Ozoliņš.

Rekviēms bamslim

Jurčiks domīgi skatījās uz veikala plauktu. Viņš nojauta, ka kaut kas ir mainījies, taču nespēja pateikt, kas tieši. Fakts, ka lielā tilpuma alus bija pazudis no plauktiem, Jurčika prātam bija slēpts, viņu tas tāpat neinteresēja. Kā kaķi, kurš ziņkārīgi pēta aizkautu grauzēju, Jurčiku vēroja kuplas miesas būves pārdevēja vārdā Olga, kurai alkohola un cigarešu patēriņš bija notušējis robežas starp nacionalitātēm gan pēc izskata, gan izrunas.
Olga, atbalstījusi zodu uz rokas, garlaikojās starp kases aparātu un VID nereģistrēta desu meistara luņķiem. Jurčiks paraustīja plecus un paņēma no plaukta divus “Bauskas Džims 18%” kokteiļus.

Jurčiks apsēdās pieturā un malkoja stipro kokteili. Garlaicības mākts, viņš nopētīja autobusu sarakstu un, lai noskaidrotu laiku, paskatījās telefonā, kur nebija nekā jauna, izņemot nedēļu vecu neatvērtu īsziņu par neapmaksātu telefona rēķinu. Līdz nākamajam autobusam bija nieka 20 minūtes, taču tā Jurčikam bija tikpat triviāla informācija kā “ABLV Bankas” likvidācijas process, jo viņam nebija ne prātā kaut kur doties.

Uz pieturu atnāca Evelīna, viņa saskatījās ar Jurčiku, bet neko neteica. Jaunā meitene nostājās pie autobusu saraksta, sakrustoja rokas uz krūtīm un gaidīja. Jurčiks sēdēja uz soliņa, iedzēra malku grādīgās dziras, aplūkoja Evelīnu un aizdomājās: “Nolādēts, cik viņai tomēr ir seksīgas kājas! Nez, uz kurieni viņa ir sataisījusies? Visticamāk jau, pie Buļbpils pagasta čaļiem. Viņai vietējie puiši nav gana labi… Mauka tāda! Nu kāpēc gan man nevarēja būt normāla māsa?”

Atbrauca autobuss no Klimpēžciema. No tā izkāpa Raimis ar 2 litru alus pudeli rokās. Raimis bija labs Jurčika draugs, kopš abi pirmajā klasē sarunāja bastot aritmētikas stundu. Raimis bija tā tipa cilvēks, kas ar baltmaizes klaipu vienā rokā un kefīra paku otrā gudri stāstītu par to, kā atšifrēt zobu pastas tūbiņu krāsu marķējumu, lai neuzķertos uz Polijā ražotajām, kas paredzētas trešās pasaules valstīm, bet asinskāru kapitālistu bandītu dēļ tiek pārdotas latviešiem, par kuriem visai Eiropai nospļauties. Raimis sarokojās ar Jurčiku un apsēdās blakus uz soliņa, lai pakavētu laiku.

“Redz, kas man. Pēdējais!” ar lepnumu teica Raimis, norādīdams uz divu litru alus pudeli. Jurčiks to nopētīja, taču, nespēdams atrast šajā situācijā ko īpašu, neizpratnē sašķieba mutes kaktiņus. “Šis ir pēdējais bamslis Latvijā. Kas, tu nezini? Bamšļus aizliedza, un to vairs nav nevienā veikalā,” skaidroja Raimis. “Nu i? Viņus tāpat neviens nepirka,” joprojām nesaprazdams, attrauca Jurčiks. “Man ir čoms Klimpēžciema alus brūzī, viņš iepildīja pēdējo pudeli un atlika man. Redz, šis ir pēdējais sērijas numurs. Nolikšu uz pāris gadiem pagrabā, tad pārdošu. Tas ir kā pirms 10 gadiem nopirkt “bitkoinu”. Nopietni! Galvenais nesabojāt korķi,” savu plānu izklāstīja Raimis, un tikai tad Jurčiks saprata investīcijas nozīmīgumu.

Pa putekļaino ceļu velosipēda mugurā grīļodamies tuvojās melns tēls. “Sveicināts, baznīckungs!” droši sveicināja Raimis. Mācītājs pavērās duļķainu skatienu un centās ar vienu roku pamāt, taču pārvērtēja savas spējas, sagrieza stūri pieturas virzienā, atsita priekšējo riteni pret apmali, sasvērās un krizdams sasita seju pret pieturas atkritumu kasti ar tik dobju blīkšķi, ka jebkurš iešļūcenēs autais dzīves skolas teicamnieks to atzītu par visgatavāko no arbūziem.

Mācītājs Ilmārs bija pamatīgā skurbulī, taču saprotamu un piedodamu iemeslu dēļ. Redziet, šorīt viņam bija mūžībā jāizvada kāda kundze no viņa draudzes. Vienīgā atšķirība nelaimē bija tāda, ka kundze bija šķīrusies no dzīves veselības problēmu dēļ, kas radušās viņas liekā svara dēļ. Liekā svara šai nelaiķei bija tik daudz, ka zārka pārvietošana izrādījās sarežģītākais loģistikas uzdevums apbedīšanas kantora vēsturē. Īpašas grūtības sagādāja fakts, ka lifts bija sabojājies un meistars solījās ierasties divas dienas vēlāk, taču nelaiķe bija jāizvada jau šodien.

Zārku kopā ar aizgājēju nevarēja izmanevrēt kāpņu līkumos, tāpēc vienīgais risinājums bija nelaiķes un zārka nešana atsevišķi. Nelaiķi ar kājām pa priekšu kopīgiem spēkiem nesa četri stipri lauku vīrieši. Kāpņu pagriezienos apstākļi spieda nelaiķes kājas izliekt leņķos, kas varētu nedaudz atgādināt 140 kilogramu smagu balerīnu operā “Gulbju ezers”, taču šis manevrs pārplēsa nelaiķes zeķubikses pašā necienīgākajā vietā. Un mirklī, kad šķita, ka situācija nevar kļūt sliktāka, atvērās ārdurvis, pa kurām ienāca mācītājs Ilmārs, kurš vēlējās noskaidrot aizkavēšanās iemeslus, taču tā vietā ieguva skatu uz saules apspīdētu nelaiķes čožu. Šo no nāves sejām mācītājs vēl nebija skatījis. Tā bija iedegusi viņa atmiņā un to nepameta visas zemē guldīšanas procesijas laikā.

“Mācītāj, jums viss kārtībā?” satraucies jautāja Jurčiks. Raimis steigšus piecēla kritušo eņģeli un nosēdināja uz pieturas soliņa. Uz mācītāja pieres bija pamatīgs nobrāzums, un nedaudz asiņoja deguns. Apdullis gan no kritiena, gan no šokējošās rīta ainas, gan no centieniem ar degvīnu izdedzināt šaušalīgo skatu no atmiņas, kas nebija savietojams ar Bībelē rakstīto, ka Dievs ir cilvēku radījis pēc savas līdzības, Ilmārs aptaustīja sāpošo seju. “Padzerties,” mācītājs izdvesa lūdzošā balsī, uz ko Raimis nekavējoties reaģēja un atvēra alus pudeli. Tikai atskanot korķa zīmīgajam “krakš”, abi jaunieši saprata, ka nupat ir iznīcinājuši pēdējo Latvijas bamsli.

Ja jums šķiet, ka šajā stāstā ir izņirgāti vai stereotipizēti Latvijas novadu iedzīvotāji, piedāvājam iepazīties ar izvilkumu no Saeimas sēdes stenogrammas, lai saprastu, kādus tēlus jūs tur ievēlat:

“J. Klaužs (ZZS).

Paturpinot to, ko jūs teicāt, atgādināšu: ziniet, dietologs Lācītis ir teicis, ka alu vīriešiem nevajag dzert, jo no alus aug dibeni, vēderi un krūtis! (Dep. A. Bērziņš: “Krūtis vīriešiem?!”) Un tās krūtis nav atlētiskās kultūrista jeb cilvēka, kurš trenažieru zālē iegūst krūšu formu, bet gan alus krūtis!”

Dzerbudisms – upuris

Tuvojās pavasaris un Nahdaris kā allaž bija izsludinājis saulgriežu satsangu. Tajā katrs varēja saņemt atbildi uz kādu sev svarīgu jautājumu. Pasākums notika Spīķeru kultūras nama mazajā aktu zālē. Zāle atradās pamestās ēkas dienvidu pusē. Tā bija vienīgā telpa, kurai lokālā zelta jaunatne nebija izdauzījusi logus.
Pavasara saule bija uzsildījusi zāles gaisu. Tas smaržoja pēc mitrām tapetēm un suņu sēnēm. Zāle bija pilna.
Jautājumu uzdeva kāds svešinieks:
– Skolotāj, sakiet, lūdzu, kurā brīdī kļūda kļūst par pieredzi?
Nahdaris iekšēji nopūtās. Viņam bija iesēdušies šie smalkajās skolās gājušie sakāmvārdu mednieki.
– Pielūgšana bez upura ir grēks, – īsi noteica Nahdaris, piemetinot skaļāku – Nākošais!
Taču svešinieks nelikās mierā:
– Bet skolotāj, bet es nesaprotu…
Mirkli paklusējis, vecais meistars nokrekšķinājās un norādīja uz kasti zāles stūrī, gaisā paceļot piecus pirkstus.
Svešinieks acumirklī piesteidzās pie tās un izpildīja norādi ieslidinot ziedojumu kastē visu līdzi paņemto kāpostu.
– Tagad droši vari pist prom bez grēka, – noteica vecais skolotājs. Svešinieks apskaidrotā ahujā devās savās gaitās.

Rimšēviča copes padomi. Kā izmakšķerēt 100 štukas

Šonedēļ Delfos uzrakstīju par Rimšēviča keisu.

Vienmēr esmu centies ticēt labajam cilvēkos. Ticēt, ka viņu intereses ir nesavtīgas un viņu teiktais nav iepriekš iestudēti salti meli, tomēr līdz galam nespēju noticēt Rimšēvičam. Iespējams, tā ir beznosacījuma refleksu līmenī nosēdusies pretreakcija uz cilvēkiem, kuri vienas intervijas laikā vairākas reizes atkārto terminu “fake news”, kas no spēcīga propagandas ieroča nu jau pārvērties par pēdējo salmiņu, pie kura pieķerties, kad īsti argumenti izsīkuši.

Pagaidām gan nespēju līdz galam izlemt – Ilmārs ir korumpēts un rūdīts noziedznieks vai arī absolūti neveiksmīgu likumsakarību upuris, kurš, dodoties uz copi Kamčatkā, pilnīgi nejauši, pats to neapzinoties, nonācis pie viena galda ar Krievijas ieroču kompānijas Informācijas tehnoloģiju pētniecības institūta vadītāju. Nevēlos izklausīties pēc konspirācijas teorijām ticoša paranoiķa, bet šī nav gluži tā kompānija, kurā es vēlētos iztēloties godīgu Latvijas Bankas prezidentu, kuram ir pirmās pakāpes pielaide valsts noslēpumiem.

Ir pilnīgi skaidrs, ka ar 12 000 € mēnešalgu un čomiem-miljonāriem Maliginu un Kreisleru līdzās ir par maz, lai makšķerēšanas ceļojumā dotos cilvēka cienīgos apstākļos, tāpēc nākas braukt ar tūristu autobusu, apšaubāmas kvalitātes būdā nakšņot kopā ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, kā arī pie skopi klāta galda ņukāt iekšā plikus vārītus kartupeļus. Šajā sakarā noteikti vēlos ierosināt paaugstināt Latvijas Bankas prezidenta atalgojumu.

Vēl ir skaidrs, ka pati lielākā vērtība ir labi draugi. Man ir daudz labu draugu, arī jums noteikti ir gana daudz labu draugu, bet reti kuram ir tik labi draugi kā Ilmāram. Piemēram, Tatjana Loginova, kas vienkārši tāpat iedevusi teju 20 000 €, Marija Sotņikova, kas iedevusi 40 000 €, vai Sandris Grasis, kas Ilmāram iedevis 45 000 €, – summas, kas nodokļu deklarācijā filigrāni norādītas kā “citi ienākumi” – jā, jā, tas jau par īpašumu izīrēšanu, jūs teiksiet! Vai arī tādi labi draugi kā Kreislers, kas gatavi izlīdzēt, iemaksājot 100 000 € drošības naudu. Bez liekas diršanas varu teikt, kā ir, – man reāli skauž.

Tikšanās ar komercbanku, tostarp arī tādu, kuru saistība ar Krievijas oligarhu naudas atmazgāšanu jau oficiāli apstiprināta, vadītājiem vēl it kā ir saprotama. Iztēlojos to aptuveni šādi: Ilmārs satiekas ar “Norvik bankas” akcionāru Grigoriju Guseļņikovu uz kafijas tasi un saka: “Klau, Grigorij, a davai pārstāj atmazgāt krievu piķi?” Bet tikties ar maksātnespējas administratoru Māri Sprūdu, lai uzklausītu viņa ieteikumus ar Latvijas Banku saistītu likumprojektu izstrādē, ir, maigi izsakoties, savdabīgs lēmums, kuram prasītos detalizētāku skaidrojumu.

Varbūt daži uz to raugās citādi, tomēr manās acīs Rimšēvičam par labu nenāk arī Saulveža Vārpiņa algošana par savu advokātu. Es viņa vietā nebūtu izvēlējies aizstāvi, ar kuru pirmā asociācija ir mafijas advokāts Toms Heigens no leģendārā Kopolas “Krusttēva”.

Iepriekš Saulvedis aizstāvējis kukuļņemšanas lietā aizdomās turēto Valsts policijas (VP) Galvenās kārtības policijas pārvaldes priekšnieka vietnieku Arvilu Feierābendu, par izspiešanu grupā notiesāto Ogres domes priekšsēdētāju Egilu Helmani, kā arī Igaunijas miljonāru un dzelzceļa uzņēmuma “Skinest” īpašnieku Oļegu Osinovski, kura vārds izskanējis saistībā ar pusmiljona kukuli VAS “Latvijas Dzelzceļš” (LDz) valdes priekšsēdētājam Uģim Magonim, lai notirgotu četras vecas dīzeļlokomotīves. Iespējams, dziļi sirdī visi šie kungi ir ļoti jauki un altruistiski cilvēki, tomēr šī nav kompānija, kurai pievienojoties raidi signālu: “Esmu totāli nevainīgs, mani apmelo!”

Protams, tās visas joprojām ir tikai neveiksmīgas likumsakarības, kas nekādā veidā nevarētu mest ēnu uz ļoti cienījama baņķiera reputāciju. Tikmēr paša Rimšēviča paustais viedoklis ir diezgan pretrunīgs. No vienas puses, viņam kā Latvijas Bankas prezidentam neesot pilnīgi nekādas teikšanas pār komercbanku sektoru. Tajā pat laikā viņš regulāri tiekoties ar pilnīgi visu banku vadītājiem un uzsverot, ka palikšana amatā ir kategoriski nozīmīga un neatsverama, lai atrisinātu “ABLV Bank”un “Norvik bankas” krīzes.

No vienas puses – Rimšēviča darbs Latvijas Bankā nekādi nespēj ietekmēt un neietekmē Finanšu un kapitāla tirgus komisijas lēmumus komercbanku pārraudzībā, tajā pat laikā viņš dažām komercbankām esot tik ļoti uzkāpis uz varžacīm, ka tagad saņem no tām draudus tikt nošautam. Domāju, ka Ilmāram vajadzētu pašam tikt skaidrībā, vai viņš spēj ietekmēt ar komercbankām saistītās lietas vai tomēr ne.

Cita starpā jāpiemin fakts, ka šī tomēr nav pirmā reize, kad Rimšēviča vārds izskan saistībā ar kukuļu izspiešanu, – jau deviņdesmitajos gados par to runāja pretrunīgi vērtētais mākslinieks un baņķieris Māris Ārgalis, kuram, protams, neviens neticēja. Arī tā noteikti bija nomelnošanas kampaņa.

Lai nu kā, pagaidām šajā lietā izskanējušas tikai varbūtības un pieņēmumi, tāpēc skaidru un nepārprotamu verdiktu pieņemt ir pāragri. Patiesību uzzināsim tikai tad, kad tiesa būs izskatījusi visus materiālus un pieņēmusi lēmumu. Lai gan, zinot Latvijas tiesu sistēmu, visdrīzāk, to neuzzināsim nekad.

Catalunya

Mani noteikti nošaus, — domāja aizturētais vīrietis, pētot šaurās kameras netīro sienu. Šī doma neviesa bailes vai izmisumu. Nebūt nē. Sirdi piepildīja apņēmība un lepnums, un apziņa, ka latvieši ir karotāju tauta un spēj skatīties briesmām tieši acīs. Dotajā brīdī bija neiespējami atcerēties kādā veidā Latvijas žurnālists nokļuvis Spānijas cietumā. Šī taču noteikti ir Spānija, lai gan īsti pārliecības nebija. Pagaidām Spānija. Šādi karsēt var tikai Barselonas saule, bet smakot — tikai Baleāru jūra. Katalonija. Viss ķermenis smeldza un atmiņas zudums droši vien bija spīdzināšanas sekas. “Katalonija, Madride, Revolūcija” — atsevišķas domas sitās pa galvaskausu un izraisīja sūrākajām paģirām līdzīgas sāpes. Iespējams, tās arī bija paģiras, ej nu sazini. Aizturētais smagi piecēlās no cietuma lāvas, nostājās uz grīļīgām kājām un neveikli novēlās uz zemes. Glāstot apsistos ceļgalus viņš nosēdās atpakaļ uz lāvas. Galva reiba. Gribējās vemt. Un mazliet arī dirst.

Viva la Revolucion! — aizturētais izkliedza, taču kliedziens bija vājš un tam pa vidu iejaucās nejauši izsprukusī atrauga. Fuj. Vēl viens kamols turpat uzreiz pacēlās no vēdera dziļumiem un spiedās rīklē. Šoreiz atrauga izvērtās par vēmekļu vulkānu. Strūkla tika mērķēta kameras stūrī un pēc dažām mokpilnām sekundēm, strūkla izsīka un pārvērtās par duļķainu peļķi. Vēmiens oda pēc alus un ceptiem pelmeņiem. Nolāpītās tapas.

Aizturētais nopētīja kameru. Četras betona sienas, dzelzs durvis, dzelzs lāva, mazītiņš lodziņš zem griestiem un spuldzīte. Viss. Tālāk skatiens pievērsās sev pašam. Glīts mētelis, pirkts Rīgā, Zara veikalā, ar labu atlaidi. Krekls, kādreiz balts un elegants, bet šobrīd iedzelteni netīrs un saburzīts. Džinsi. Lēti, toties īsti amerikāņu. Kurpes. Bļaģ, būs žēl, ja pēc nošaušanas šīs gaumīgās drēbes pievāks kāds no bendēm. Huju viņiem. Labāk iznīcināt tepat uz vietas, nekā uzdāvināt varmākām.

Aizturētais novilka mēteli, skumji to nopētīja un, saņēmis spēkus, sāka plēst nost piedurknes. Diegi negribīgi padevās un plīstot sprakšķēja kā popkorns. Norautās piedurknes tika paceltas gaisā, gluži kā zvejnieka trofejas, un pēc neilgas tīksmināšanās iemestas pievemtajā kameras stūrī. Pēc tam tika izrauta mēteļa odere. Lūk. Džinsi gan negribēja padoties tik viegli. Lai kā necenstos, nepadevās nedz vīles, nedz pogas, nedz jostas cilpas. Toties dirst gribējās aizvien stiprāk. Aizturētā lūpu kaktiņus izstiepa viltīgs smīns. Piedirst bikses būtu negaidīts, bet elegants gājiens. Aizturētais saņēmās. Ķermenis pretojās. Padošanās netika apsvērta. No zarnu dziļumiem izrāvās skābs pirdiens. Tas ir tikai sākums, viņš nodomāja. Beigu sākums. Sajonara, sukas. Valhalla, ujobki.

***

Kameras smagās dzelzs durvis beidzot atvērās. Kamerā ienāca divi.

Bļaģ, nahujam tu apdirsies? — tīrā latviešu valodā iesaucās Rīgas pašvaldības policists.

Bļaģ, nahujam tu drēbes saplēsi, mudak? — viņam piebalsoja otrs.

Jebāl, — pirmais policists izklausījās sarūgtināts. — Ozola kungs, es cerēju, ka būsit izgulējuši dzērumu, bet kakova huja tu izdemolēji kameru? Kurš tagad sakops? Vācies ārā uz izeju.

Aizturētais centās iziet pa kameras durvīm stalti un godpilni, taču viegli grīļojās un biku kaunējās. Apziņa, ka viņš ir nevis Spānijas prisionā, bet Rīgas čokā, negribēja ieņemt viņa prātu.

Jūs mani nošausiet?

Obligāti! — atbildēja pogainais un uzšāva viņam ar kāju pa dirsu. — Pis ārā!

Pis ārā. Tas skan gluži spāniski. Aizturētais iedomājās, ka ir slavenais konkistadors Francisko Pizarro, un lepni izgriezis krūti, piedirstām biksēm, devās brīvībā.

 

Preambulas slēptais vēstījums

Šonedēļ Delfos veicu Satversmes preambulas analīzi.

Ļoti augstu vērtēju cilvēkus, kuri spēj saskatīt vairāk par to, ko noliek viņu deguna priekšā, izlasīt to, kas nav pateikts starp rindiņām, un saskatīt dažādu savstarpēji it kā nesaistītu lietu kopsakarības. Šādus cilvēkus vienmēr esmu uzskatījis par patiesajiem Latvijas balstiem un latviskā tikuma sargātājiem. Piemēram, nav iespējams necienīt tos, kuri redz Stambulas konvencijas patiesos Latvijas valstiskuma un ģimenisko vērtību graušanas mērķus.

Arī pats sevi labprāt uzskatu par vienu no šādiem domātājiem, tāpēc nolēmu apskatīt, kas tad patiesībā teikts Latvijas Republikas Satversmes preambulā. Precīzāk – teikumā: “Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības.” Izlasot šo teikumu, sākotnēji it kā viss šķiet loģiski un pašsaprotami, tomēr aplūkosim to dziļāk…

Jēdziens “latviešu dzīvesziņa” rakstu avotos pirmo reizi minēts 1938. gadā laikrakstā “Skolu Dzīve” publicētajā dzejnieka un žurnālista Leonīda Breikša rakstā “Par jaunatni – jauno tikumu nesēju. Pārdomas par latviešu dzīves ziņu”. Tātad – pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, kad paši īstenākie latvieši sarakstīja Satversmi un proklamēja valsts neatkarību. Nav šaubu, ka šis ir ne tikai pirmais, bet arī pats latviskākais latviskās dzīvesziņas skaidrojums:

“Latviešu dzīvesziņa – latviešu dzīves izpratne, dzīves un pasaules uzskati nāks, lai reiz atbrīvotu mūsu garu no citu mācībām, kas tik bieži ir bijušas viltus un maldu mācības, lai mūs mācītu staigāt patiesi gaišus un saulainus latviešu dzīves ceļus par godu mūsu tautas sirmajai pagātnei un par slavu viņas mirdzošajām nākamajām dienām.”

Nav jābūt īpaši apdāvinātam, lai saprastu, ka ar viltus un maldu mācībām domāta kristietība, kas pagājušās tūkstošgades sākumā ar brutāliem karagājieniem paverdzināja mūsu senčus – senbaltu ciltis, kas savu kultūru šai zemē bija kopušas jau vairākus tūkstošus gadu. Viltus mācība nāca caur zobenu un cirta tik spēcīgi, ka daudzu apziņā joprojām neatgriezeniski iesakņojusies. Tātad ar jēdzienu “latviskā dzīvesziņa” jāsaprot atgriešanās pie tautas un sentēvu patiesajām saknēm, atbrīvojot mūsu garu no kristietības tumšajiem maldiem.

To pašu māca arī preambulas teksts: “Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas.” Kas tad īsti ir šīs “latviešu un lībiešu tradīcijas”? Tās, protams, ir visas tradīcijas, ko mūsu senči piekopa pirms barbariskās kristietības inkvizīcijas. Ir maz tā laika liecību par precīzām tradīcijām. Indriķa hronikas tekstā ir daudzas norādes, piemēram: “Kad pēc 1187. gada Turaidas līvi gribēja ziedot katoļu priesteri Teoderihu saviem dieviem, viņi dievu gribu izzināja, zīlējot ar “Likteņa zirga” palīdzību. Zirga mugurā pēc viņu ticības neredzams sēdēja pats Dievs. Tā kā zirgs divas reizes kāpa pār zemē nolikto šķēpu ar dzīvības lēmēju kāju, tad priesterim tika saglabāta dzīvība.” Vārdu sakot – Teoderiham nospīdēja…

Mūsdienās gan no šīm tradīcijām atlikusi tikai latviešu zīmju vilkšana uz koka sūdiņiem, tomēr vairāk nekā skaidrs, ka preambula aicina atgriezties pie saknēm un celt godā īstas latviešu un lībiešu tradīcijas.

“Vispārcilvēciskās vērtības” ir tādas, kuras stāv pāri laikam un telpai. Respektīvi – atkal atgriežamies pie latviskās dzīvesziņas un līvu tradīcijām, kas preambulas kontekstā noteikti skatāmas kā vispārcilvēcīgas vērtības. Tātad kā vispārcilvēcīgu vērtību varam uzskatīt savu sakņu saglabāšanu, vēlmi atbrīvoties no maldu mācībām. Likumsakarīgi, ka “kristīgās vērtības” preambulā minētas pašas pēdējās, un, tā kā tās ir klajā pretrunā svarīgākajam preambulas tekstam, arī to nozīme ir nebūtiska un nenozīmīga.

Tā kā esmu jums izskaidrojis Satversmes preambulas būtību, aicinu arī Stambulas konvenciju skatīt nevis caur kristīgo vērtību, bet gan latviskās dzīvesziņas un lībiešu tradīciju prizmu. Kas attiecas uz Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča viedokli šajā jautājumā – piedāvāju dievu gribu konvencijas jautājumā izzināt, sēdinot viņu uz “Likteņa zirga”.

P.S.
Vēlamies izteikt pateicību Valentīnam Jeremejevam par atbalstu šī raksta tapšanā.