Ņucis

Tramvajā smirdēja pēc vecas un nolaistas koka divstāvenes kāpņutelpas un tā salkanuma, ko gaisā atbrīvo sasaluši kritušie āboli, ja tajos iekāpj. Var jau arī vienkārši teikt, ka pēc sūdiem. Vagons bija cilvēku pilns, un cieši saspiedušos rumpju siltums smaku pastiprināja. Kaspars vairs neatcerējās, kad tramvajā nebūtu smirdējis, jo vienmēr brauca mājās ap šo laiku – kā lielākā daļa strādājošo. Paradoksāli, bet Kasparam tas ļāva justies kā labākam cilvēkam. Kamēr lielākajai daļai rumpju tramvajā tā bija ikmēneša budžeta diktēta izvēle, Kaspars mierīgi varēja atļauties bez steigas vakara satiksmē bakstīties savā elektromobīlī. Tomēr viņš ticēja, ka kopbraukšana ir būtiska daļa no dzīvesveida, kas galu galā izglābs pasauli. Tāpēc vasarā pilsētā uzņēmējs  Kaspars pārvietojās ar velosipēdu, bet ziemā – ar sabiedrisko transportu.

Kasparam nepatika sabiedriskā transporta kontrole un piecdesmitgadīgie apsargi ar pakava ūsām, tos reizēm bija grūti atšķirt no bezpajumtnieka, kuru viņi sēdināja ārā no vagona. Kā uzņēmējs Kaspars, protams, atbalstīja principu, ka par pakalpojumu ir jāmaksā, tomēr sabiedriskais transports viņa redzējumā bija atsevišķs gadījums. Vārds “sabiedriskais” vien paredz, ka tas pienākas visiem. Kā gaiss vai jūra, vai tiesības kaut šķībi, bet no sirds vilkt līdzi “Saule, Pērkons, Daugava” Dziesmu svētkos. Tramvajs bija ekosistēma, un smirdīgie bezbiļetnieki bija tās sastāvdaļa. Arī kontrolieri, saprotams, tādi bija, tomēr “National Geographic” raidījumos biežāk jūt līdzi ronim, kurš kļuvis par pusdienām polārlācim.

“Jūsu E-talonu, lūdzu.”

Kaspars nedzirdēja un turpināja skatīties ārā pa logu. Tramvajs bija pieturējis Barona ielā tieši iepretim tur, kur vēl pirms pāris gadiem atradās viņa  par Eiropas grantu un apvārdotu investoru naudu dibinātais konceptveikals. Duļķainās acis jaunās izkārtnes vietā aizvien redzēja uz niedru pamatnes izveidoto “ŅUCIS – pilna cikla svaigēšanas konceptveikals.”

“Pa vienu galu iekšā, pa otru ārā, pa pirmo atkal iekšā, un tā uz apli – ņukā zaļi!” Kaspars atcerējās sevi mācot jaunajiem pārdevējiem veikala saukli, kas jānoskaita klientam pēc katra pirkuma.

“Jūsu E-talonu, LŪDZU!” izrāva Kasparu no nomoda sapņa.

“Ko? Ā, man nav.” Kontrolieri stāvēja puslokā, bet nedaudz atstatus no neganti pēc sūdiem dvakojošā Kaspara. Arī pārējie pasažieri bija saspiedušies vagona otrā galā. Kaspars pats piecēlās un bez strīdēšanās izkāpa no vagona. Kontrolieri un apsargs ar valzirga ūsām viņam nesekoja. Naudu no Kaspara tāpat nevarētu dabūt.

Investori bija iegrābušies. “ŅUCIS” bankrotēja 10 mēnešus pēc atvēršanas. Latvijā sabiedrība acīmredzami vēl nebija morāli gana nobriedusi, lai pieņemtu īstu pilna cikla svaigēšanu. Kaspars jauno dzīvi skvotā uztvēra kā iespēju būt patiesāk. “Pa vienu galu iekšā, pa otru ārā, pa pirmo atkal iekšā, un tā uz apli – ņukā zaļi!”

Polārlāči un valzirgs bija patriekuši sūdēdāju roni no tramvaja. Līdz nākamajai reizei.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *