Es gribu būt veiksminieks ar pulksteni

Man vienmēr ir bijusi problēma ar rokaspulksteņiem. Proti, ar to, ka man tā nav, bet baigi gribas. Šeit sākas problēma, jo es nevaru saprast, kāpēc man gribas rokaspulksteni. Esmu prātojis par to jau teju divus gadus, apsverot un izsverot no vairākiem rakursiem. 

Kā vienu loģisku argumentu, kuru daļēji veiksmīgi esmu sev iepārdevis, varu minēt iespēju ar pulkstens palīdzību izslēgt no ikdienas to momentu, kurā, lai iepazītos ar esošo situāciju pareiza laika jautājumā, ir no kabatas jāizvelk mobilais telefons. Man vienmēr tā šķitusi kustība, uz kuru var ieekonomēt. Tīri tā – nelielam taktiskam pārsvaram. 

Kāpēc es lietoju vārdu “daļēji”? Lūk, tāpēc, ka šis neatbild uz manu uzstādījumu, ka vēlos smalku rokaspulksteni. Es īsti nevaru paskaidrot kāpēc tā, taču man ir sajūta, ka nēsāt ap roku lētu sūdu nav labi, ja vien tas netiek darīts ironiski. Savukārt stilīgi pulksteņi maksā tieši tik daudz, lai man allažiņ notrīcētu roka pie kases, iedomājoties, cik reizes es par šo summu varu piedzerties, atskaidroties, piedzerties, atskaidroties un piedzerties, un atskaidroties. 

Visproblemātiskākā zona ir vidējās klases rokaspulksteņi, kuru vidū var atrast šķietami pievilcīgus eksemplārus, bet viņiem līdzi nāk lētuma piegarša, jo savā apziņā paturi prātā, ka tomēr varēji izpildīties labāk, turklāt, kāpēc man būtu jāmaksā pilna cena par “Daniel Wellington” budžeta klases puskoka intelektuāļa pulksteni, ja teju visiem cilvēkiem ar 1000 sekotājiem “Instagram” uzņēmums tos sviež no pakaļas? Manā izpratnē nekas nepasaka “es nevēlos iegādāties DW pulksteni” labāk kā regulārs atgādinājums sociālajos tīklos par to, ka, iespējams, tu esi vienīgais, kurš varētu būt šķīries no naudas tā velkāšanai.

Šī slimība nāk līdzi visai vidējai rokaspulksteņu klasei, jo nevari zināt, kurā brīdī tavs 150€ vērtais laikrādis sāks trendoties sešpadsmitgadīgu kendamas spēlētāju vidū, kuri to neviļus būs atraduši kurjera atvesta paciņā kopā ar “Narvesen” augļiem, “Pringles” čipsu pakām un citiem bezmaksas sūdiem.

Es gribu pulksteni, kurš man atgādina gan pareizu laiku, gan faktu, ka es esmu īsts veiksminieks. Kamēr tas nav iespējams, savu rokaspulksteni es esmu uzzīmējis. Gan man izdosies.

10 Replies to “Es gribu būt veiksminieks ar pulksteni”

  1. Mīkstais tu esi, ja nevari iegadāties un nēsāt tik populāros laikrāžus ar daudziem hronogrāfien, jeb vismaz garmina Fēniksa sēriju. Es piederu pie āriešu rases un man ir pulkstenis, kurš mani modina un kuru laizot man ir lielāks kaifs nekā no ānusulinga!
    Tas tev nav uz Superneto iet iepirkties ar Gastronome, jeb MC2 maisiņu, tas ir laikrādis ar hronogrāfu!

  2. viss ir vienkārši. neņem nevienu no fešenwatchiem aļa dw fifth vincero mvmt un pārējos mēslus par 150 eur bet paņem seiko CASIO utt. piemet simtu un paņem lētā gala tissot. neviens no tiem nekad netiks reklamēts ar evelīnas pārkeres vai ikaunieces starpniecību.

  3. Rule of the thumb – nepirkt “apakšbikšu pulksteni”. T.i., ja ražotājs ražo arī apenes (Hilfiger, Armani, diesel utt),tad pieaugušam vīrietim nepiedien ar tāda ražotāja plkst rādīties publiskās vietās.

  4. Viss… rokaspulkstenis ir miris! Lai dzīvo viedpulkstenis! Pa 150 eur(nevajag i-vaču) tāds kalpos tev 2-3 gadus un tad pirksi jaunu, ar vairāk funkcijām un ilgāku periodu starp uzlādēm. Nu un kas, ka nenodosi to savam dēlam, un tas savukārt savējam :)? Nu, ja nu statusam nepieciešams, tad jāskatās rotaslietas, vai cenas kas tūkstošos(domāju no kkādiem 3k varētu ko jēdzīgu atrast, un līdz ārprātam neadekvāti dārgiem).

  5. DW un tmldz. nav pulksteņi – tie ir overpriced fashion watch ar padsmit naudiņas vērtu lētu ķīniešu kvarca mehānismu, ko dzen baterija. Nepērc arī lētu šveicieti. Par dažiem simtiem var nopirkt labu mehānisko japāni (Seiko, Orient), ap un zem simta izmaksās ikonisks G-Šoks. Tev izdosies.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *