Depresīvā nedēļa: Rūdolfs

Rūdolfs bija saskumis. Pukš, pukš, pukš – lietus lāses savādi skaļi pilēja uz viņa lētā, caurā plēves apmetņa. Dibenu pamatīgi saldēja aukstais asfalts, bet tukšais kuņģis gurkstēja no izsalkuma. Mierināja tikai apziņa, ka izdevies sakasīt Optimas īpaši stiprā divlitreni, kas liks izsalkumam kaut uz mirkli atkāpties un radīs neīsta siltuma sajūtu. Viņš atvēra pudeli, kāri padzērās un iegrima pārdomās.

***

Bērnībā māte mazo Rūdi nemīlēja. Viņa ne mirkli neslēpa nožēlu, jo “vienkārši bija aizkodusies un abortam par vēlu”, tēvs, savukārt, kad nesita, tad teica, ka labāk būtu “beidzis uz snienas un pielīmējis kādu tapeti”. Sists Rūdolfs tika regulāri un akurāti, tomēr vienu sitienu viņš atcerējās īpaši skaidri. Par spīti tam, ka māte pat necentās slēpt riebumu, ko jūt pret atvasi, septiņu gadu vecumā puika bija visu gadu krājis santīmu pie santīma, lai Mātes dienā viņu iepriecinātu. Rūdolfs bija palīdzējis kaimiņiem ar mājas darbiem, skaldījis malku, nesis ūdeni. Kad pienāca lielā diena, tirgū atradis pašu krāšņāko un lielāku ziedu pušķi, kādu spēja nopirkt par sapelnīto naudu. Tajā dienā, ar katru siksnas cirtienu viņš aizvien dziļāk iekala savā galvā, kas ir kapu vainags. Tā bija retā reize, kad pie siksnas tik naski ķērās māte.

No regulārajiem sitieniem pa galvu Rūdis palika dīvains. Komunicēšana ar vienaudžiem sagādāja grūtības, tāpēc viņš sāka no tiem izvairīties. “Rūdža – galvā-pistais-hujūdža, hahaha” – tā par viņu Dārziņos ņirdza jau 12 gadu vecumā. Norobežojies no visiem, Rūdolfs atrada dzīvi mūzikā. Tā uzrunāja, viņš dejoja mūzikas ritmos un reizēm pat pasmaidīja.

Rūdolfs pieauga un devās meklēt laimi uz Rīgu. Viņš orientējās mūzikā, bija sakrājis naudu dažām platēm un iemanījies tās pietiekami veikli spēlēt, lai regulāri tiktu aicināts uzstāties “Aptiekā” un “Pienā”. Sākās īstā dzīve, bohēma, nevaldāmas ballītes un alkohols. Tomēr nekas nebija mūžīgs. Lai arī cik ļoti Rūdis ticēja dabstepa otrajai atdzimšanai, Rīga šim troksnim bija tikusi pāri un pie atsevišķām Skrillex dziesmām publika viņu ne tikai izsvilpa, bet pat sāka apmētāt ar pusizdzertām alus glāzēm. “Vairs nav 2012. gads, vācies prom, kropli!” un: “Uzliec Semu Smitu, pidar!” auroja neapmierinātā publika. Klubu apmeklētāju nesaprasts, Rūdis remdēja smeldzi bezmaksas dzērienos, līdz nokodās tik tālu, ka par DJ viņu atteicās ņemt pat “Saksofonā” un “Chomsky”.

dj

Vispirms Rūdolfs papisa plates, bet drīz pēc tam – arī dzīvokli. Tas bija viss, kas viņam jebkad piederējis.

***

Pukš, pukš, pukš – lietusgāze negrasījās rimties. Šķērsielā garām vilkās kāda veca bomzene. Pretīga, smirdīga, bezzobaina. Aizdzertām, uzsistām un skumjām acīm viņa paskatījās uz Rūdi. Rūdolfs, savukārt, paskatījās uz nenosakāmā vecuma sievietes slapjajā džemperī nošļukušajām krūtīm, kuras bija nabas līmenī. Netīrā kraķe pienāca klāt, apsēdās blakus un smirdēja. Smirdēja tā, ka, lai neapvemtos, Rūdolfs elpoja caur muti. Sieviete iebāza roku viņa biksēs, satvēra daiktu un sāka to līdzjūtīgi berzēt. Lai cik pretīgi tas nebūtu, viņš aizvēra acis un ļāvās, tomēr mirkli pirms kulminācijas, kaut kas iztraucēja.

Pa miegam izgāzis divlitreni, viņš pamodās uz ielas apdirsies un ar roku cieši satvēris savu locekli. Lai kā arī nebūtu – tas bija skaistākais sapnis, kādu Rūdis jebkad redzējis.

16 Replies to “Depresīvā nedēļa: Rūdolfs”

  1. Ja Rūda mūzika nebija atbilstoša vietai, tad kāpēc Rūdis nesameklēja atbilstošu vietu savai mūzikai? Jebkurš kou… tfu, spējraisis viņam spētu palīdzēt.

    P.S. Ja man būtu jāpelna nauda kā dīdžejam, tad es beigtu visai līdzīgi, tāpēc es mikrorajonos indēju vārnas un pēc tam tās krustoju ar suņiem un integrēju Casio kalkulatoros. Rezultāts ir ļoti līdzīgs Airdog. Pagaidām ierīce prot pienest aizmestus kociņus un lidojumā ķēzīt uz pagalmos noparkotajiem autiņiem.

  2. Admini, labdien! Kur izpalikusi iespēja laikot un apvoutot komentārus? Man šķiet, ka cipars labi izteicās un ir pelnījis būt kādu vietu augstāk. Kur plusiņš, ko pielikt?

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *