Visi raksti, kuriem autors ir Zemnieks

Dzerbudisms – nenotikusī cīņa

Bija brūnais gadalaiks, piektais rudens mēnesis. Nahdaris priecājās, par gaisa mitrumu un vēsumu. Paģiras tajā bija pat baudāmas. Skolotājs veldzējās Spīķeru kultūras nama šķūnīti, kad pēķšņi klusumu pārtrauca samtaina balss:
– Labrīt, hehe. Te sunītis Pifs, hehe.
Nahdaris neatvēra acis. Mūža gaitā izkoptā spēja uztvert lietas kādas tās ir, ļāva vecajam skolotājam sajust, ka ciemiņš ir pedūža ūsām rotāts plikpaurans pusmūža rižlūzeris.
– Kam ieradies negaidītais ciemiņ, – mierīgi pavaicāja Nahdaris, joprojām sēdēdams aizvērtām acīm.
– Esmu dzirdējis, ka tu sevi sauc par dzeršanas maģistru, par dižās paģiras pavēlnieku. Ļauj man apšaubīt tavas spējas. Esmu pārdzēris tādus dižgarus kā Freimani, Grodumu, Brīzi un Reini. Ierados pārdzert arī tevi, hehe. Es tevi izaicinu!
Nahdaris lēnām atvēra acis un mierīgi atbildēja:
– Izaicinies dirst, puikiņ. Man nav laika tādām muļķībām. Kungi, kurus tu nosauci. Es tieši devos pie viņiem uz dropi, – to noteicis Nahdaris ciemiņa acu priekšā izšķīda gaisā.

Dzerbudisms – jautājums

Bija augusta vidus. Tuvojās jaunais mācību gads un Nahdaris vēlējās saviem skolniekiem sniegt īpašu mācību, tāpēc sprediķa beigās sacīja:
– Nav tāda jautājuma, uz kuru man nebūtu atbildes.
Ānts satrūkās. Viņam neatbildētu jautājumu bija aizgūtnēm. Nolaistām acīm Ānts ierunājās:
– Skolotāj, lai atsijātu pelavas no graudiem, derēsim. Ja nespēsiet atbildēt, jūs gadu no vietas man mazgāsiet kājas, ja spēsiet – te būs mana visa mācību gada nauda.
Nahdaris pārcēla smagumu no vienas uzacs uz otru, tad klusu noteica:
– Lai notiek.
– Kāda ir Bodhisatvas atnākšanas no dienvidiem jēga?
Ānts lepni smaidīja par savu jautājuma izvēli, taču skolotājs nesatricināmā mierā atbildēja:
– Nezinu, – tad ar vienu rokas kustību pāri galdam savāca piķi, piecēlās un aizgāja maukās.

Sazīmē kropli: Rupučinskis

Plikas ziceles, bērni netīrām mutēm, sieviešu plakanpupi un purkšķināšana dubļu peļķē. Nē, runa nav par cilti Amazones džungļos nešnal džeografik kanālā. Runa ir par latgales inteliģences ziedu – Rupučinsku dzimtu.

Mazā Rupučinska nākotne tika izplānota ilgi pirms viņa tēvs iešpļāva, lai labāk slīd. Kā jau kārtīgā latgales skolotāju ģimenē, Rupučinskim dzīvei tika nosprausti visai izaicinoši mērķi:
– līdz astoņpadsmit pārstāt rukšķēt,
– līdz trīsdesmit diviem iemācīties atšķirt podiņu no siles,
– līdz četrdesmit pieciem nostāties uz savām kājām t.i. stāvēt tā, lai silē atrastos tikai pakaļkājas.

Rit jau trešais gadu desmits taču mūsu stāsta varonis joprojām nav atmetis rukšķēšanu, ko viņš pats lepni sauc par – runāšanu latgaļu valodā. Tamdēļ pēdējo notikumu gaismā līdzdalības platformā manakāls.lv esmu piereģistrējis aicinājumu ar likumu veikt viņa vārda nomaiņu uz Rukšķinskis (pie reizes ierosināju aizstāt latgales novadu ar aizgalda novadu). Runājot dzejnieka vārdiem:

cūka mamma cūka tētis
cūka rupučinskis
latgale nav zemes tādas
tikai dirsas šķiņķis

Neiegrimstot detaļās, ja vēlies Cehstivālā satikt Rukšķinski, nomet zemē rāceni. Pirmais, kas to apēdīs, būs īstais.

Dzerbudisms – īpašais ceļš

Tuvojās ziemassvētki. Tas bija laiks, kad Nahdaris mēdza rīkot satsangus, lai apspriestu dažādus ar bībeli saistītus jautājumus. Lai cik dīvaini tas nebūtu, svētdienas skola bija vienīgā skola, kuru Nahdaris savulaik bija apmeklējis. Saprotams, ka svētdienas skolas apmeklējumi nodrošināja veco skolotāju ar tādām zināšanām, kādu nebija nevienam dzerbudisma skolas audzēknim.
– Brāļi un māsas, – viņš sacīja, – aicinu jūs jautāt par svētajiem rakstiem.
Ānts nebija jāskubina divreiz:
– Skolotāj, rakstos ir teikts, ka iesākumā bija vārds. Vēlējos zināt, vai vārds bija pierakstīts vai pateikts?
Nu tu bļaģ… – pie sevis nodomāja Nahdaris, taču sacīja, – aicinu neizmainīties sīknaudā un jautāt ko patiešām būtisku.
Tas, protams, bija Ānts, kas turpināja jautāt:
– Skolotāj, ja Ādams un Ieva bija pirmie un vienīgie dieva radītie cilvēki, kur viņu dēliem atradās sievas?
Nahdaris saviebās, tomēr atbildēja:
– Tā kunga ceļi ir neizdibināmi, – lai gan pie sevis nodomāja, – nu tu suka tāds par šito man vēl atrausies.
Tā iesākās Āntam īpaši paredzertais ceļš uz apskaidrību.

Screen Shot 2015-11-06 at 08.57.53

Dzerbudisms – sapnis par bizbizmārīti

Nahdaris bija tikko pamodies. Skolotāja sejā bija smaids, taču pāri vaigiem bira asaras. Viņš nevarēja saprast vai ir Nahdaris, kas sapņoja, ka ir bizbizmārīte, vai ir bizbizmārīte, kas sapņo, ka ir Nahdaris. Taču viens gan skolotājam bija skaidrs – kaprons izrādījās gana stiprs.

nahdaris

Dzerbudisms – dzīve kāda tā ir

Reiz sensenos laikos, aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām… Nē. Kā ziņo dzeltenais žurnāls “Kas klauns” – notikumi risinājās Spīķeru malkas šķūnī. Bija tā retā reize, kad Nahdaris pieņēma ciemiņus un sniedza atbildes uz eksistenciāli būtiskiem jautājumiem.
Kāds senas tirgotāju ticības skolas audzēknis jautāja Nahdarim:
– Kas ir dzīve?
Nahdaris pievēra acis un pasmaidīja. Tad klusi sacīja:
– Dzīve ir vēss aliņš vasaras rītā. Dzīve ir konjaks tumšos rundens vakaros. Ziemā dzīve ir kupenā atdzesēts šņabis. Un pavasarī dzīve ir šampanietis pa taisno no kakliņa.
Jautātājs samulsa, jo bija mācīts par dzīvi domāt savādāk:
– Bet kardināls Ānis Pajāts mācīja, ka dzīve ir ciešanu un moku pilns ceļš.
Nahdaris vēl joprojām nebija atvēris acis un smaidot turpināja:
– Tev un tavam skolotājam ir pilnīga taisnība. Jūsu abu dzīves ir pilnas ciešanu un mēslu, jo ir totāli sadirstas.

Dzerbudisms – kas esi

Reiz skolotājs dzestrā rudens rītā sēdēja uz lievenīša. Galva dunēja. Bija pirmdienas paģiras. Pagalmā ienāca Ānts. Priecīgs ieraudzījis skolotāju steidzās paziņot priecīgo vēsti:
– Skolotāj, es laikam beidzot esmu apskaidrots.
– Kas esi, kas ar mani runā, – pretī atjautāja Nahdaris.
– Es. Ānts, – atbildēja skolnieks.
Taču Nahdaris turpināja:
– Es neprasu, kas tev rakstīts pasē, bet – kas esi?
Ānts mēģināja vēlreiz:
– Tavs skolnieks!
Nahdaris neatlaidās:
– Es neprasu, ar ko tu nodarbojies, bet – kas esi?
– Emmm… ummm… nezinu…
– Pis prom nekas, – noslēdza mācību Nahdaris un grabinot saujā sīceni aiztenterēja uz veikalu, jo bija jau 8:00.

Dzerbudisms – paveikt neko nedarot

Reiz Ānts garlaicības mocīts izlēma iztraucēt Nahdari dienas vidū, kad skolotājs mēdza izgulēt. Ar troksni ielauzies Spīķeru kultūras nama šķūnī, viņš pamodināja skolotāju ar vārdiem:
– Skolotāj, jūs reiz stāstījāt, ka atrodoties Daugavas vienā krastā varat izdzert šņabja pudeli, kas atrodas otrā. Es tam neticu, pierādiet!
Nahdaris sāpīgi atvēra aizlipušās acis un taustot pieres veselumu sacīja tā:
– Redzi, tas vēl ir sīkums. Es varu izpildīt sarežģītāku vingrinājumu. Es spēju pārvietot cilvēkus lielā attālumā, viņiem pašiem to nemanot.
– Meli, – iekliedzās Ānts, taču sirds viņam vieglās bailēs notrīcēja. Nahdaris turpināja:
– Tu jau piecus gadus mātes sūtīto kabatas naudu nenotriec aliņos, bet krāj divritenim. Tad zini, kopš vakardienas tu atkal esi šī ceļa sākumā, – noslēdza Nahdaris un aizmigdams apgāzās atpakaļ pagaļu čupā.

Dzerbudisms – noteikumu dzens

Reiz skolnieku bariņš pārķēra Nahdari skolas pagalma vidū, lai pajautātu:
– Skolotāj, kāpēc visiem citiem lieldienu gavēņa laikā ir jāiztiek ar ūdeni un lūgšanām, bet jūs dzerat šņabi, ēdat speķi un pisaties apkārt? Vai tad šāda rīcība nav pretrunā ar lieldienu tradīcijām?
Nahdaris dzērumā šļupstot atbildēja:
– Noteikumi ir rakstīti tikai tiem, kas tos ievēro, – un nogāzās pavasara saulītē izgulēt.

Dzerbudisms – pareizā virziena dzens

Reiz satsanga laikā kāds uzdeva jautājumu:
– Vai dievs eksistē?
Nahdaris nekavējoties atbildēja:
– Jā.
Pēc kāda laika atkal kāds uzdeva to pašu jautājumu:
– Vai dievs eksistē?
Šoreiz Nahdaris atbildēja:
– Nē.
Tad kāds pārjautāja:
– Bet kā tas nāk, ka uz vienu un to pašu jautājumu jūs skolotāj atbildējāt ar pretējām atbildēm?
Nahdaris, izdzerot no krūkas pēdējo sotaku, precizēja:
– Tevi satrauc nevis dieva eksistence, bet mans viedoklis par to. Turpretī mani nepiš mans viedoklis, – un novēlās no krēsla izgulēt.

* * *

Reiz kāds Nahdarim pajautāja:
– Kāds ir īsākais ceļš uz apskaidrību?
– Pis nah, – īsi norādīja virzienu skolotājs.

* * *

Reiz kāds pajautāja Nahdarim sprediķa laikā:
– Reiz Konfūcijas bija teicis…
Nahdaris nekavējoties viņu pārtrauca:
– Vai tu pats dzirdēji, kā viņš to saka?
– Nē, bet es lasīju grāmatā.
– Vai tu maz proti lasīt vecus ķīniešu manuskriptus?
– Nē, bet es lasīju tulkojumu.
Tad Nahdaris piecēlās kājās un dodoties prom no spediķa sacīja:
– Attopies pidar! No dzīves tu esi tik pat tālu kā tavas domas no Konfūcija vārdiem.