Visi raksti, kuriem autors ir Zemnieks

Dzerbudisms – pareizais trauks

Pastaigājoties pa Huaņ-guna dievnamu Nahdaris uzdūrās savādam traukam, kuru sauca jučži.
– Kas tā par huiņu? Ānt, tu redzējies vai? Sūds kaut kāds.
Dievnama vecākais uzraugs aizrādīja, ka tas neesot vis nekāds sūds. Šis trauks atspoguļojot trauslo robežu starp uzplaukumu un norietu. Ja to piepilda ar ūdeni līdz pusei, tas stāv taisni, taču ja turpina un piepilda pilnu, tas apgāžas un viss izlīst ārā.
Nahdaris saviebās un dziļdomīgi noteica:
– Man savukārt līdzi ir trauks, ko var pieliet pilnu, taču pat, ja tas apgāzīsies ārā no tā nekas neizlīs.
Dievnama uzraugam neticīgi pacēlās uzacis. Tad vecais skolotājs pamāja Āntam norādot uz tā kuļķeni. Ānts izvilka no tās prāvu pudeli, kas bija piepildīta ar miltainu dziru. Priesteris priecīgi iesaucās:
– Ā, tas ir tas brīnumainais trauks!
Nahdaris īsi nogrieza:
– Nē, šis, – tad satvēris ciešāk pudeli, vienā piegājienā to izdzēra un nokrita zemē izgulēt.

Dzerbudisms – kaķis maisā

Tuvojās lielā talka. Kas Spīķeru skolniekiem solīja īpašu rosību. Bamšļu atcelšanas iznākums bija īpaši piedrazota Spīķeru kultūras nama pēcpuse. Tur joprojām atradās tukšais malkas šķūnis, kurā Nahdaris vadīja savus garīgos seminārus. Vadoties pēc maiju kalendāra slepenā pielikuma, pavasarī noslēdzās garīgo meklējumu aplis. Tāpēc katrs skolnieks uz semināru ieradās atrādīt gada laikā apgūtās prasmes. Ānts bija labi pastrādājis. Viņš pasniedza vecajam skolotājam šņabja pudeli, kurā iekšā bija kaķis. Uzvaras priekšnojautas smaids rotāja Ānta seju. Viņš bija pārliecināts, ka vecais skolotājs nespēs atbrīvot kaķi nesadauzot pudeli, taču sadauzot pudeli aizietu postā šņabis. Tomēr Nahdara jaunības gadi nebija veltīgi izgulēti centrālstacijas belašnīcu tuvumā. Viņš nesatricināmā mierā atgāza sāpošo galvu un vienā piegājienā izdzēra pudeli sausu kopā ar visu kaķi. Ānts ahujel.

Dzerbudisms – ceļš uz debesīm

Reiz pie Nahdara ieradās izdienējis karavīrs. Viņš bija vecs, tāpēc vēlējās pie vecā skolotāja saņemt pēdējos norādījumus laikam, kad sāks skanēt zemes flauta.
– Saki man, skolotāj, kur šajā pasaulē atrodam ceļš uz elli un kur ceļš uz debesīm, – viņš vaicāja.
Nahdari mocījā spīvas paģiras un muļķīgām sarunām galīgi nebija spēka, tāpēc viņš noskaldīja:
– Tikai sapisušies jūrnieki meklē savu jūru ceļus svešās kartēs.
Kareivis aizsvilās dusmās, bet tā kā līdzi bija paņēmis tikai polšu, tad ar to arī atvēzējās, lai ievilktu vecajam gudriniekam pa pieri.
Skolotājs viņu pārtrauca pusceļā, sacīdams:
– Lūk, tas ir ceļš uz elli.
Kareivis apstublis nosēdās pretī un nolicis pudeli malā sacīja:
– Ā, tad, ja es ielikšu pudeli atpakaļ kuļķenē, tas būs ceļš uz debesīm?
Nahdaris nopūtās, taču saņēmies izlaboja:
– Ceļš uz debesīm ir šis, – raksturīgi nokraukšķinot metālisko korķīti.

Dzerbudisms – upuris

Tuvojās pavasaris un Nahdaris kā allaž bija izsludinājis saulgriežu satsangu. Tajā katrs varēja saņemt atbildi uz kādu sev svarīgu jautājumu. Pasākums notika Spīķeru kultūras nama mazajā aktu zālē. Zāle atradās pamestās ēkas dienvidu pusē. Tā bija vienīgā telpa, kurai lokālā zelta jaunatne nebija izdauzījusi logus.
Pavasara saule bija uzsildījusi zāles gaisu. Tas smaržoja pēc mitrām tapetēm un suņu sēnēm. Zāle bija pilna.
Jautājumu uzdeva kāds svešinieks:
– Skolotāj, sakiet, lūdzu, kurā brīdī kļūda kļūst par pieredzi?
Nahdaris iekšēji nopūtās. Viņam bija iesēdušies šie smalkajās skolās gājušie sakāmvārdu mednieki.
– Pielūgšana bez upura ir grēks, – īsi noteica Nahdaris, piemetinot skaļāku – Nākošais!
Taču svešinieks nelikās mierā:
– Bet skolotāj, bet es nesaprotu…
Mirkli paklusējis, vecais meistars nokrekšķinājās un norādīja uz kasti zāles stūrī, gaisā paceļot piecus pirkstus.
Svešinieks acumirklī piesteidzās pie tās un izpildīja norādi ieslidinot ziedojumu kastē visu līdzi paņemto kāpostu.
– Tagad droši vari pist prom bez grēka, – noteica vecais skolotājs. Svešinieks apskaidrotā ahujā devās savās gaitās.

Dzerbudisms – vīns

Skolotājs sildīja spīķeru kultūras nama pagales.
Bija atvērto durvju diena. Katrs varēja traucēt Nahdara mieru. Ānts izmantoja izdevību:
– Vai Jēzus tiešām spēja pārvērst ūdeni vīnā, – viņš jautāja.
Nahdaris atbildēja:
– Pārvērst vīnu ūdenī var katrs muļķis.
– Bet es jautāju – vai var pārvērst ūdeni vīnā?
– Pārvērst ūdeni vīnā var katrs muļķis, – skaudīgi pārlaboja sevi vecais skolotājs.

* * *

tu nāc / tu ej
jūti sākušies
vēji

tu krāj / tu sēj
mēs atveram
lejā

durvis / kāpnes
smagumu
iz-nes

solis / solis
bedre / aka

vaga / vagā
mitrs / sākums

Dzerbudisms – dzīves jēga

Bija 9. maijs. Vecais skolotājs bija svinīgā noskaņojumā. Ne jau tāpēc, ka uzvaras diena, bet gan tāpēc, ka 9. maijs ir tikai vienu reizi gadā. Tas tika atzīmēts.
Skolotājs izgulēja svinīgo noskaņojumu Spīķeru kultūras nama šķūnī. Te pēkšņi iečīkstējās šķūnīša durvis un tajās parādījās Ānta ūdeņainākā ķermeņa daļa. Ānts jautāja:
– Skolotāj, kāda ir dzīves jēga?
Nahdaris šo jautājumu bija dzirdējis tūkstošiem reižu. Katru reizi kā pirmo. Neatvēris acis skolotājs atbildēja:
– Īsti nezinu, kāda ir dzīves jēga, taču zinu droši – tavai dzīvei tās nav.
Neaizvēris šķūņa durvis skolnieks aizgāja apskaidrots.

Dzerbudisms – nenotikusī cīņa

Bija brūnais gadalaiks, piektais rudens mēnesis. Nahdaris priecājās, par gaisa mitrumu un vēsumu. Paģiras tajā bija pat baudāmas. Skolotājs veldzējās Spīķeru kultūras nama šķūnīti, kad pēķšņi klusumu pārtrauca samtaina balss:
– Labrīt, hehe. Te sunītis Pifs, hehe.
Nahdaris neatvēra acis. Mūža gaitā izkoptā spēja uztvert lietas kādas tās ir, ļāva vecajam skolotājam sajust, ka ciemiņš ir pedūža ūsām rotāts plikpaurans pusmūža rižlūzeris.
– Kam ieradies negaidītais ciemiņ, – mierīgi pavaicāja Nahdaris, joprojām sēdēdams aizvērtām acīm.
– Esmu dzirdējis, ka tu sevi sauc par dzeršanas maģistru, par dižās paģiras pavēlnieku. Ļauj man apšaubīt tavas spējas. Esmu pārdzēris tādus dižgarus kā Freimani, Grodumu, Brīzi un Reini. Ierados pārdzert arī tevi, hehe. Es tevi izaicinu!
Nahdaris lēnām atvēra acis un mierīgi atbildēja:
– Izaicinies dirst, puikiņ. Man nav laika tādām muļķībām. Kungi, kurus tu nosauci. Es tieši devos pie viņiem uz dropi, – to noteicis Nahdaris ciemiņa acu priekšā izšķīda gaisā.

Dzerbudisms – jautājums

Bija augusta vidus. Tuvojās jaunais mācību gads un Nahdaris vēlējās saviem skolniekiem sniegt īpašu mācību, tāpēc sprediķa beigās sacīja:
– Nav tāda jautājuma, uz kuru man nebūtu atbildes.
Ānts satrūkās. Viņam neatbildētu jautājumu bija aizgūtnēm. Nolaistām acīm Ānts ierunājās:
– Skolotāj, lai atsijātu pelavas no graudiem, derēsim. Ja nespēsiet atbildēt, jūs gadu no vietas man mazgāsiet kājas, ja spēsiet – te būs mana visa mācību gada nauda.
Nahdaris pārcēla smagumu no vienas uzacs uz otru, tad klusu noteica:
– Lai notiek.
– Kāda ir Bodhisatvas atnākšanas no dienvidiem jēga?
Ānts lepni smaidīja par savu jautājuma izvēli, taču skolotājs nesatricināmā mierā atbildēja:
– Nezinu, – tad ar vienu rokas kustību pāri galdam savāca piķi, piecēlās un aizgāja maukās.

Sazīmē kropli: Rupučinskis

Plikas ziceles, bērni netīrām mutēm, sieviešu plakanpupi un purkšķināšana dubļu peļķē. Nē, runa nav par cilti Amazones džungļos nešnal džeografik kanālā. Runa ir par latgales inteliģences ziedu – Rupučinsku dzimtu.

Mazā Rupučinska nākotne tika izplānota ilgi pirms viņa tēvs iešpļāva, lai labāk slīd. Kā jau kārtīgā latgales skolotāju ģimenē, Rupučinskim dzīvei tika nosprausti visai izaicinoši mērķi:
– līdz astoņpadsmit pārstāt rukšķēt,
– līdz trīsdesmit diviem iemācīties atšķirt podiņu no siles,
– līdz četrdesmit pieciem nostāties uz savām kājām t.i. stāvēt tā, lai silē atrastos tikai pakaļkājas.

Rit jau trešais gadu desmits taču mūsu stāsta varonis joprojām nav atmetis rukšķēšanu, ko viņš pats lepni sauc par – runāšanu latgaļu valodā. Tamdēļ pēdējo notikumu gaismā līdzdalības platformā manakāls.lv esmu piereģistrējis aicinājumu ar likumu veikt viņa vārda nomaiņu uz Rukšķinskis (pie reizes ierosināju aizstāt latgales novadu ar aizgalda novadu). Runājot dzejnieka vārdiem:

cūka mamma cūka tētis
cūka rupučinskis
latgale nav zemes tādas
tikai dirsas šķiņķis

Neiegrimstot detaļās, ja vēlies Cehstivālā satikt Rukšķinski, nomet zemē rāceni. Pirmais, kas to apēdīs, būs īstais.

Dzerbudisms – īpašais ceļš

Tuvojās ziemassvētki. Tas bija laiks, kad Nahdaris mēdza rīkot satsangus, lai apspriestu dažādus ar bībeli saistītus jautājumus. Lai cik dīvaini tas nebūtu, svētdienas skola bija vienīgā skola, kuru Nahdaris savulaik bija apmeklējis. Saprotams, ka svētdienas skolas apmeklējumi nodrošināja veco skolotāju ar tādām zināšanām, kādu nebija nevienam dzerbudisma skolas audzēknim.
– Brāļi un māsas, – viņš sacīja, – aicinu jūs jautāt par svētajiem rakstiem.
Ānts nebija jāskubina divreiz:
– Skolotāj, rakstos ir teikts, ka iesākumā bija vārds. Vēlējos zināt, vai vārds bija pierakstīts vai pateikts?
Nu tu bļaģ… – pie sevis nodomāja Nahdaris, taču sacīja, – aicinu neizmainīties sīknaudā un jautāt ko patiešām būtisku.
Tas, protams, bija Ānts, kas turpināja jautāt:
– Skolotāj, ja Ādams un Ieva bija pirmie un vienīgie dieva radītie cilvēki, kur viņu dēliem atradās sievas?
Nahdaris saviebās, tomēr atbildēja:
– Tā kunga ceļi ir neizdibināmi, – lai gan pie sevis nodomāja, – nu tu suka tāds par šito man vēl atrausies.
Tā iesākās Āntam īpaši paredzertais ceļš uz apskaidrību.

Screen Shot 2015-11-06 at 08.57.53