Visi raksti, kuriem autors ir Vaidelote

Stambulas Konvencija idiotiem

Ir pagājuši 3 gadi kopš sabiedrība šokēta dalījās sociālajos tīklos ar rakstiem “Geji nāk!” un “Obligāta dzimummaiņas operācija 2. Klases skolēniem”, zem kuru virsrakstiem slēpās baumas un nostāsti par pamazām Latvijai uzbrūkošu ļaunumu – Stambulas Konvenciju. Diemžēl, šo trīs gadu laikā neviens nav pacenties konvencijas būtībā iedziļināties vairāk par Iesalnieka tvītu laikošanu.

Lieki gan neuztraucieties, Cehs ir pieradis interneta melno darbu veikt twitter lietotāju vārdā. Pārsvarā tas nozīmē lietu iegūglēšanu. Kas, starp citu, nav īpaši sarežģīti, jo, ja smadzeņu kapacitāte ļauj tviterī kādu saukt par peģiku, tam tehniski vajadzētu būt pietiekami arī, lai šo to kādreiz uzmeklētu arī gūglē.

Bet tagad pa punktiem. Kas ir Stambulas Konvencija?

Tā ir konvencija (idiotiem – starptautisks līgums), kas paredz novērst un apkarot vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē. Ar vārdiem vardarbība ģimenē, starp citu, tiek pasargāti arī vīrieši, tātad, lai arī konvencijas galvenais uzsvars ir uz vardarbības pret sievietēm izskaušanu, tā nevienā brīdī neizslēdz, ka vardarbībai tiek pakļauti arī vīrieši.

Kāpēc mums vajag SK? Vai likums mūs jau pietiekami neaizsargā?

Nē. Skarbā patiesība ir tāda, ka gandrīz katram otrajam Latvijas iedzīvotājam būtu savs stāsts par šo stāstāms, bet ierastais scenārijs ir sekojošs: uz mājām tiek izsaukta policija, problemātiskais ģimenes loceklis tiek vai nu uz dienu aizvests izgulēties vai, policijai nolemjot, ka nav bīstams/ bīstama, atstāts mājās. Nākamajā dienā citiem ģimenes locekļiem gan ir tiesības vērsties tiesā, bet process nav ātrs un kamēr tiek risināts, pakļauj citus ģimenes locekļus vēl lielākam riskam.

Kā tieši Stambulas konvencija palīdzēs?

Šobrīd situācija ir sekojoša – Ja ģimenē esi fiziskas vai emocionālas vardarbības upuris, tev ir jādomā, kā no šīs situācijas tikt laukā. Parasti pretargumenti ir “nespēju atļauties aiziet, nav kur iet, nav kas palīdz, bail par bērnu drošību” utt. SK pasākumu virkne ir tēmēta, lai maksimāli atvieglotu šo procesu. Piemēram, liekot valdībai finansēt krīzes centrus un sociālo palīdzību; nodrošinot, ka palīdzības dienesti operatīvi reaģē uz izsaukumiem, kuros iesaistīti ģimenes konflikti, un tos risina; izglītojot bērnus jau no agras bērnības par vardarbības sekām un viņu tiesībām, ar to saskaroties; nodrošinot, ka pilnīgi visas iesaistītās valsts iestādes darbojas upura, nevis varmākas interesēs; nepieļaujot upura atkārtotu pakļaušanu vardarbībai utt.

Tehniski, SK ir paša Rasnača interesēs. Tas ir vienīgais veids, kā viņu mājās beigs klapēt ar rabarberiem.

Kāpēc runājam par sociālo dzimti Stambulas Konvencijas sakarā?

Sociālā dzimte konvencijā tiek pieminēta tikai pret sievietēm vērstu stereotipu laušanai. Principā, iemesls, kāpēc tiek kavēta SK ratifikācija ir Rasnača sūdīgā angļu valoda.

Vai SK ir radikāli noskaņotu feministu murgs?

Nē. Viņas var trakāk.

Vai SK ratificēšana nozīmē viendzimumu laulību legalizēšanu?

Nē.

Vai man tagad nāksies izmantot tualeti kopā ar pretējā dzimuma pārstāvjiem?

Jā. Bet tikai Tev.

Kas jādara, lai labāk izprastu Stambulas Konvenciju?

Jāsāk ar ŠO

Kas vēl mainīsies?

Mediji. Šo daļu nevienam nepatīk pieminēt, bet ideālā gadījumā (un būsim reāli, tam vajadzēja notikt jau pirms 10 gadiem) pēc SK ratifikācijas Delfiem vairs nebūs tiesību sievietes saukt par “Seksīgajām Lee” vai “Cukurdupšu īpašniecēm”.

Kas točna nemainīsies?

Tava bērna seksuālā orientācija.

Sazīmē kropli: Zemnieks

-Eu, Vaidelot, tev jārousto Zemnieks – man vienu dienu paziņoja Cements.

-Jā, protams – es atbildēju un pavadīju nākamās divas dienas, cenšoties saprast, kurš no Ceha 35 autoriem tas ir (mazzināms fakts, bet uz katru autoru Cehā raksta divi līdz trīs sociālo zinātņu fakultātes praktikanti).

Ja esat kā Zemnieka ģimene – piemirsuši par viņa eksistenci – atgādināšu, ka tas ir džeks, kas Cehā slavu iemantojis ar saviem Dzerbudisma psalmiem. Raksti parasti ir tik īsi Zemnieka uzstādītā principa dēļ – neviens raksts nedrīkst pārsniegt viņa pimpja garumu. Ja esat viens no tiem 3 cilvēkiem, kas jebkad lasījuši Zemnieka rakstus, zināsiet, ka viņš ir tas Ceha dalībnieks, kuru var raksturot vienā vārdā – “nepiš”. Tas principā pasaka par viņu visu. Nevienu nepiš tas, ko viņš raksta, nevienam nepiš viņa eksistence un pat viņa sieva viņu nepiš.

Vispār, tagad, kad tā sāku rakstīt, atcerējos, ka mēs ar Zemnieku pirmo reizi iepazināmies pirmajā Cehstivālā. Pēc tam mēs atkal iepazināmies otrajā. Un atkal iepazināmies trešajā. Grūti jau pārmest cilvēkam, es arī droši vien neatcerētos visus, kas ik pa laikam pienāk pārbaudīt manu pulsu, kamēr pārdzērusi jēgu guļu Fonokluba pievārtē.

Ja Cehstivālā vēlēsieties sazīmēt Zemnieku, necentieties. Ir 99% liela iespējamība, ka viņš jau nedēļu gulēs Gaiļezerā, gaidot aknu transplantu.

Starp citu, nevaru ne noliegt, ne apstiprināt, ka pusi šeit rakstītā, esmu dzirdējusi no viņa mammas.

Māksla neko nemācēt

Kolēģis jūs vakar priecēja ar saturīgu un pārdomātu rakstu Nospiest irsi ar mitru īkšķi jeb padomi, kā kļūt par īstu vīrieti.

Jāsaka, ka visnotaļ viņam piekrītu. Lai arī esmu no sievietēm, kas mirkļa vājumā Vestā uzsēstos kādam lati dzerošam, uz barberšopu staigājošam hipster’ barista švītiņam uz sejas, es tomēr nenoliegšu, ka manas patiesās seksuālās fantāzijas drīzāk iekļauj pēc lēta odekolona smaržojošu mačo, kurš mani ar motoreļļā izmirkušām rokām izcukā Ļeņingradas tualetē.

Bet, nu, gana citēt Texxxtus.

Šodien, dāmas, vēlos spert soli tuvāk savai dzīvesstila blogeres karjerai un jums pastāstīt, kā, izmantojot Benvenuto padomus vīriešiem, arī jūs varat gūt vislielāko labumu no sava apdalītā dzimuma.

Pirmkārt, trenažieru zāle.

Ja vīriešiem pietiek ar komplimentu izteikšanu par ikriem, vai otra vīrieša bicepsu nosaukšanu par ieročiem, mums, dāmām, jābūt gudrākām. Iesaku sekot vienkāršam, bet daudzām tik neizprotamam padomam: trenažieru zālē nerādīties. Mūsdienu problēma ir tāda, ka daudzas dāmas par svarīgu pašapziņas uzlabošanas metodi ir izvēlējušās sevis nodzīšanu bikram jogas studijās vai step aerobikās. Nez kāpēc sieviešu prātos ir iespiedusies doma, ka savas presītes ielikšana instagramā, liks pasaulei noticēt, ka šī presīte nekalpo tikai vieglākai cepeša izņemšanai no krāsns. Tāpēc dari, kā daru es: izliecies, ka esi viena no tām pārliecinātajām, moderno laiku feministēm, kurai savu pretīgo ķermeni izdevies iemīlēt tik ļoti, ka citu viedokļi kļūst nesvarīgi. Drīz vien ievērosi, ka pārmetumi par tavu nevēlēšanos iet uz zāli ne vien sāk izzust, bet pat pāraug apbrīnas skatienos. Un tajā brīdī jau nevienam vairs nebūs jāzina, ka sevis mīlestība patiesībā ir visparastākais slinkums.

Otrkārt, būvmateriālu veikali.

Arī šeit viss ir vienkārši, ja atceramies, ka sieviete, kura dara pati ir nekas vairāk kā sieviete, kura nespēj atrast kādu, kurš to darītu viņas vietā. Šajā gadījumā gan feminisma kārti spēlēt neiesaku, jo nekas nav smieklīgāks par sievieti, kas izliekas, ka viņa zina, ko dara. Šoreiz iesaku pirmās piecas veikalā pavadītās minūtes tērēt izvēloties visizkatīgāko – kautrīgākām meitenēm derēs visneizskatīgākais – pārdevēju visā veikalā. Noteikti neizvēlaties tos 50+ tēvišķos tipus, kuri uzskata, ka bērnam jau piedzimstot jāprot nomainīt riepa. Ne jau tāpēc, ka viņi nezinātu, ko viņi dara, bet viņiem ir nelāgs paradums sievietes saukt par “meitēniem”, lai arī pašam nav stāvējis pēdējos 20 gadus. Mums vajag tādu, kam stāv.

Kad esi noskatījusi savu upuri, dodies pie viņa ar atvērtu īsziņu un centies salasīt, ko “tavs draugs” tev “ir lūdzis” nopirkt. Centies vārdus izrunāt nepareizi un izlikties tramīga par konsekvencēm, kas tevi sagaidīs mājās, ja veikalā pieļausi sliktus lēmumus. Šeit ir svarīgi sevi nostādīt nabaga upura lomā. Atceries – jo lielāks upuris, jo lielāka atlaide pie kases. Un jau atkal – nemaz nepamanīsi, ka viss tiek izdarīts bez mazākās piepūles no tavas puses.

Treškārt, autoservisi.

Arī ar šo viss nebūs tik grūti, ja vien darīsi to, ko dari vislabāk – nespēsi aizvērties – un sekosi manām instrukcijām. Brauciens uz servisu ir kā vizīte pie ginekologa. It kā jau zini, ka nepieciešams, bet kaut kā tik un tā pēc tam jūties izvarota. Lai neizskatītos pēc muļķes, iesaku nevienā brīdī nepieļaut acu kontaktu ar meistaru un nekādā gadījumā neatraut skatienu no telefona ekrāna. Izskaties profesionāla un aizņemta, neveikli ar roku parādi aptuveno vietu, kur tavā mašīnā iemetusies pāpīte un ļauj viņam pašam pieņemt tālāko ārstniecības gaitu. Ja esi nekaunīgāka, nebeidz runāt pa telefonu. Nevienā brīdī pat neliec viņam pieļaut domu, ka tu varētu arī nolikt klausuli. Sāc saziņu ar slinkiem uzrakstiem uz lapiņām kā “Kad? Cik?” Mērķis šeit ir panākt tādu izbesīšanas pakāpi, ka mehāniķim, nekad vairs nevēloties tevi redzēt, būs vieglāk nemaz nesākt iesmērēt tev nevajadzīgus labojumus, bet tu būsi veiksmīgi izsprukusi no debilā jautājuma “kas ir kolotkas un na**j viņas jāmaina?”

Sievietes 1:0 Pasaule

899

Cehs.lv palīdz mājas darbos.

Tekstu var un vajag nozagt un iesniegt savai literatūras skolotājai.

Dzejoļa analīze.

Dzejolis pauž skarbos ikdienas pārdzīvojumus, ar kuriem jāsaskaras mūsdienu jauniešiem interneta vidē. Autors, izvēloties noteiktu leksiku un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, mums ļoti konkrēti parāda savu attieksmi pret pastāvošo kārtību, kurā mūsdienu jaunatnei tiek uzspiestas novecojušas normas un vērtības, liedzot tai izpausmes iespējas pat šajā šķietami modernajā laikmetā.

Dzejoļa liriskā “es” pārdzīvojums aizvien skaidrāk jaušams katrā dzejoļa nākamajā rindā, it kā likumsakarīgi kulminējoties dzejoļa beigās, kurās atklājas literārā varoņa sadzīviskās un substanču atkarības problēmas, kas rezultējušās no iepriekš apspriestās apspiestības un eksistenciālā apjukuma radīto problēmu virknes. Autora mākslinieciskā ekspresija liek lasītājam aizdomāties par savām bērnības gaitām, par jūtamo sabiedrības pretestību sevis meklējumos un tālo ceļu, kas noiets no sevis apzināšanās brīža līdz sevis pieņemšanai.

Arī dzejoļa forma liekas apzināti veidota, lai lasītājam būtu labāk saprotama notikumu virkne, kā it kā šķietami izplatīta problēma, ar kuru lielākā daļa jauniešu sastopas dienu no dienas, var pārtapt par ģimenisku krīzi un absolūtu nespēju dzīvē izveidot jebkāda veida attiecības. Un viss tikai pateicoties izglītības sistēmas nespējai sagatavot jauniešus pasaulei, kas viņus gaida aiz vidusskolas durvīm.

Literārā darba aktualitāte nevienā brīdī neraisa jautājumus. Laikā, kad jaunieši aizvien vairāk sāk uzturēties un veidot savstarpējās attiecības virtuālajā vidē, ir svarīgi runāt par lietām, ar kurām viņi neizbēgami saskarsies šajā jaunajā un vēl līdz galam neizpētītajā pasaulē. Un, iespējams, tāda arī bija autora doma – likt saviem lasītājiem saprast, ka viņi šajā spēlē nav vieni. Kaut gan, ko es zinu, moška, ja dzejolī būtu bijuši salikti komati, izrādītos, ka viņš īstenībā ir baigā huiņa.

Ar pilnu dzejoļa tekstu varat iepazīties šeit.

Kā izskaidrot bērnam divu vīriešu mīlestību?

Ceturtajā klasē lūdzu tēvam palīdzību ar savu, kā man toreiz šķita, briesmīgi sarežģīto matemātikas mājas darbu. Divi vilcieni, izbrauc katrs no savas stacijas, skolotāja grib zināt, kad šie satiksies. Pirmkārt, dārgā skolotāja, mani neinteresē. Otrkārt, kā to vispār var zināt? Manā desmitgadīgajā prātā nebija atrodams neviens veids, kā varētu atrisināt šāda rakstura problēmu. Sasodīta maģija, ja jūs jautājat man, un vispār, es jau kavēju Pokemonus.

Tēvs toreiz piesēdās pie galda, pakasīja galvu, pāris minūtes pastudēja manu matemātikas grāmatu un nāca klajā ar atklāsmi, ka uzdevums atrisināms ar desmit dažādām darbībām. Nevienam nav noslēpums, ka vecāki vienmēr zina labāk, tāpēc sekoju viņa norādījumiem un kopā nonācām pie kopējas atbildes: abi vilcieni stacijā X satiksies pēc 56354 stundām.

Gadus vēlāk karstā vasara dienā attapāmies iesprūduši vienā no Valdemāra ielas izslavētajiem ik darba dienas sastrēgumiem. Toreiz radio Skonto ziņoja par Rīgā gaidāmo Praida gājienu. Tas, protams, nepalīdzēja mana tēva jau tā nokaitētajiem nerviem. Sākās desmit minūšu garš monologs par izvirtību un nevajadzīgu tās popularizēšanu. Par bērniem, kas uz to visu noskatīsies, un to, cik muļķīgi no sabiedrisko mediju puses par to vispār runāt. Gejiem, lesbietēm un citiem patoloģiskajiem eksemplāriem vieta esot aiz slēgtām durvīm un nevis Vērmanes dārzā. Un, protams, vecākiem vienmēr taisnība, tāpēc piekrītoši māju ar galvu un domāju, ka sava veida loģika viņam noteikti ir. Slimiem cilvēkiem vieta ir slimnīcā, sabiedrība spēs plaukt tikai ar veseliem indivīdiem.

Starp citu, liels bija mans pārsteigums, kad toreiz, ceturtajā klasē, nākamajā dienā uzzināju, ka vilcieni satiksies nevis pēc 56354 stundām, bet pēc divām. Un uzdevuma atrisināšanai nevajadzēja desmit darbības, pietika tikai ar divām. Desmitgadīgam cilvēkam ir grūti pieņemt, ka tētim kādreiz varētu arī nebūt taisnība. Patiesībā, man arī šobrīd ir grūti samierināties ar faktu, ka reizi pa reizei viņš tomēr kļūdījās. Un kļūdījās viņš smagi, ne jau tikai tāpēc, ka nonāca pie nepareiza iznākuma, bet tāpēc, ka centās man izskaidrot lietas, kuras pats nemaz nesaprata.

Tāpēc, ja Jums jājautā sev vai delfu komentāros, kā izskaidrot saviem debilajiem bērniem tādas lietas kā matemātika vai divu vīriešu mīlestība, varbūt sākumā pacentieties to saprast paši un nevajadzīgu muldēšanu pietaupiet Lieldienu zaķim.

Transvestīti ir sasodīti seksisti. Atklāta vēstule Mozaīkai.

Dārgie Mozaīka pārstāvji,

Noteikti esat ievērojuši, ka Cehs.lv vienmēr ir bijis par draudzību, solidaritāti, un cieņu pret visu orientāciju pārstāvjiem, lai arī mūsu kopienā neviena geja nav (kaut gan taisnības pēc jāatzīst, ka daži dižportāla Cehs.lv autori aktīvi nodarbojas ar velo braukšanu, tāpēc augstākminētais varētu arī nebūt patiesība).

Tomēr, kā jau aktīvi sabiedriskās domas paudēji, vēlējāmies vērst jūsu uzmanību uz problēmu, kura mums pēdējā laikā nedod mieru: transvestīti. Vēlamies Jums lūgt izņemt šo sabiedrības grupu no savu pārstāvamo personu loka, tālāk uzskaitīto iemeslu dēļ.

Pirmkārt, šī sabiedrības daļa, kuri tik ļoti vēlas būt sievietes, patiesībā ir pret visu, kam sievietes jebkad ir ticējušas. Viņi uzskata, ka būt sievietei nozīmē pārspīlēt ar kosmētiku, nagu garumu, papēžu augstumu un pupu lielumu. Viņi sev melo jau pašā saknē, jo nevēlas būt sievietes. Viņi vēlas būt krievenes.

Otrkārt, sievietes ir ieguldījušas tik daudz darba un asaru, cenšoties emancipēties un panākt, lai būtu kas vairāk par orālo stacijas tualetē, un jāatzīst, ka ceļš vēl ejams diezgan tāls, bet mēs nespēsim progresēt, kamēr daļai dāmu uzacis būs uzstādītas augstāk par dzīves mērķiem.

Treškārt, kamēr tik daudz sievietes pasaulē cīnās, lai tiktu pieņemtas tādas, kādas viņas ir – mazliet apvēlušās, neskūtām kājām, bez kosmētikas (bišķi fuj, jā) – transseksuālas sievietes sper piecus soļus atpakaļ un sludina, ka tīkliņzeķubikses vēl joprojām ir stilīgas.

Ceturtkārt, jā, kas viņām vispār tā par apsēstību ar tīkliņzeķubiksēm? Tas nav normāli.

Piektkārt, cilvēks var būt piedzimis „nepareizajā dzimumā”, viņā var atmosties iekšēja dīva un var rasties nepārvarama vēlme piemērīt māsas apakšveļu, bet, klau, sievietes neizcīnīja tiesības valkāt bikses, lai kāds uz tām sabērtu gliterus.

Un, galvenokārt, LGB ar T izklausās mazliet gejiski.

Ar cieņu,
Cehs.lv

Preses relīze: #Cehstivāls ieiet dziļi sieviešu vienlīdzībā

Latvijas dižportāls Cehs.lv atsakās komentēt izskanējušās baumas par iespējamu sieviešu diskrimināciju pasākuma Cehstivāls III ietvaros. Sola rūpēties, lai ceturtajā viss būtu skaidrāk.

Ažiotāžai augot, Latvijas sabiedriskie mediji aizvien biežāk ziņo par iespējamiem cilvēk.. ,tfu, sieviešu tiesību pārkāpumiem portāla Cehs.lv rīkoto pasākumu laikā. Tas, pašsaprotami, ļoti uztraucis portāla redakciju, kas šogad apsolījuši darīt visu, lai maksimāli uzlabotu komfortu savām daiļā dzimuma viešņām. Plānots veikt sekojošus pasākumus:

  • Pie ieejas tiks izsniegti plāksteri un drēbju pakaramie;
  • Stāvvietas pie Fonokluba tiks paplašinātas par 1,5 metriem un izkārtotas pēc iespējas haotiskāk;
  • Tualetes podiem tiks noņemtas brilles;
  • Un, protams, virtuve būs pieejama visu pasākuma laiku;

Latvijas populārākais blogs jau izsenis ir pazīstams ar savu neizsīkstošo darbu dzimumu nevienlīdzības mazināšanā, tāpēc arī šajā – ceturtajā – Cehstivālā dāmām tiks tas gods izbaudīt perfektas vienlīdzības apstākļus ar tādām izklaidēm kā „atver durvis sev pati”, „nē, tu nedrīksti šeit apsēsties”,  u.c.

156

Kā labāk dzīvot.

Pasaule ir pilna nezināmā un neizpētītā. Pie šāda atzinuma acīmredzot nākuši puiši un meitenes no superportāla puaro.lv, kuri šodien publicējuši diez gan šokējošu rakstu. Es pat teiktu tā: raksts ir tik šokējošs, ka cilvēkiem ar vājiem nerviem, grūtniecēm un midžetiem tālāk ieteiktu nelasīt. Ja nu tomēr turpini lasīt, tālākais uz Tavu atbildību. Portāls puaro.lv šodien ir radis atbildi uz gadsimtiem seno jautājumu “Ar ko remdēt slāpes karstā laikā?”. Daudz nedomāju, pārmetu trīsreiz krustu un spiedu uz linku. Tas, ko ieraudzīju tālāk, šķiet, būs atstājis manī rētu uz visu atlikušo dzīvi. Atbilde vienmēr bija bijusi man te pat blakus. Slāpes remdējamas ar.. ar.. ūdeni.

Puaro raksta iedvesmota, sapratu, ka arī es varu dot savu artavu cilvēces izdzīvošanas jautājumos, tāpēc apkopoju visus savus mazos trikus* jeb life hacks, kas kādam, iespējams, palīdzēs savas tālākās eksistences nodrošināšanā. Šie ir mani mīļākie, komentāros droši variet dalīties ar saviem.

  1. Šķidruma ievadīšana ķermenī

Iepildiet glāzē vai citā traukā jūsu izvēlēto šķidrumu un lēnām lieciet pie lūpām. Pārliecinieties, ka jūsu mute ir atvērta, lai šķidrums viegli varētu ietecēt tajā. Izmantojot rīkles muskulatūru, mēģiniet škidrumu bīdīt tālāk barības traktā. Minēto atkārtot 5 reizes.

  1. Gaisa apmaiņa

Šis ir mazliet tricky. Savā ķermenī atradīsiet vairākus orgānus, kas rūpējas par konstantu gaisa apmaiņu. Centrālais objekts ir plaušas, bet, lai gaiss līdz tām tiktu, nāksies likt lietā uz savas sejas atrodamās detaļas. Nostājieties spoguļa priekšā. Jūsu sejas centrālajā daļā atrodas neliels izaugums. To sauc par degunu. Tieši zem tā jūs atradīsiet lielāku atveri jeb muti. Pārliecinieties, ka nestāvat vakuumā, apkārt jābūt pietiekami daudz svaigam gaisam. Izmantojiet ķermeņa muskulatūru, lai ievilktu degunā gaisu. Ja tas būs sekmīgi izdevies, jutīsiet krūšu kurvi paceļamies. Sākumā tas var būt sarežģīti, tāpēc aicinu griezties pie speciālista pēc palīdzības.

  1. Ātra acu aizvēršana un atvēršana

Bieži dzirdu sūdzības no draugiem, radiem paziņām par mums visiem tik ļoti labi pazīstamo acu izžūšanu. Lai sevi no tās pasargātu, izmantoju kādu veiklu paņēmienu, kas uztur acs virsmu mitru.

Princips ļoti vienkāršs – liekam abas rokas uz abiem vaigiem un stumjam tos augšup līdz brīdim, kad apakšējie acu plakstiņi saskaras ar augšējiem. Kad tas izdarīts, laižam vaļā. Voila! Acs virsma atkal mitra. Starp citu, šo var izmantot kā izklaidi arī ballītēs un citos saviesīgos pasākumos.

* Ar saviem novērojumiem tuvākajā laikā dalīšos arī ar puaro.lv redakciju. Esmu jau saņēmusi piedāvājumu uzrakstīt izvērstāku rakstu blogam mia.lv, bet kurš gan to huiņu lasa.

not-stupid-1

Dievietei – Hujievietei

Tam varbūt būs mazliet grūti noticēt, tomēr Ceha kolektīvs vienmēr ir bijis garīguma piepildīts. Daži Ceha biedri ir ticīgi katoļi, un, jā, nesamelošu, ja teikšu, ka arī budisms mūsu lokā plaukst un zeļ. Protams, pēc dažiem mūsu rakstiem un izteikumiem twiterī tas varbūt nav manāms, tāpēc kādu laiku atpakaļ nācām klajā ar ideju, kas liktu mūsu karmai sevi mazliet pielabot. Izveidojām draugiem.lv lapu, kurā rakstām tikai par visu skaisto. Smieklīgs jociņš šeit, smieklīgs jociņš tur, skarbas un sirdi plosošas dzīves atziņas, kā arī, protams, piemīlības pilnas bildes ar maziem haskiju kucēniem. Principā tāda 21. gadsimta bībele, tikai par kripatņu mazāk incesta. Aizstāvam dzīvnieku tiesības un iestājamies par homoseksuālismu un gaidīšanu līdz kāzām. Gandijs būtu lepns.

Kādu laiku jau darbojamies, un varu teikt godīgi, ka rezultāti ir acīmredzami. “Esi tas, ko tu vēlies redzēt citos” patiešām darbojas. Bezpajumtnieki sākuši mūs sveicināt, repera Edija skaņdarbi vairs neizraisa iekšēju asiņošanu un pat brīžiem šķiet, ka arī Maximas pārdevēju sejās parādās tāds kā .. smaids. Visā visumā varam teikt, ka dzīve bija sākusi iet uz augšu. Līdz šai dienai. Iedomājieties manu pārsteigumu, kad šodien pie sava ik rīta kruasāna un dubultās lates iegāju draugiem.lv lapā, kas mums, sievietēm, sniedz ikdienas iedvesmu un spēku dzīvot šajā vīriešu pārvaldītajā pasaulē – dievietei. Liels bija mans šoks, redzot, ka mūsu ar mīlestību radītie ieraksti tiek bez žēlastības zagti! Ar asarām acīs piespiedu pogu “pārtraukt sekošanu”, un devos uz savu otru mīļāko interneta vietni daiļā dzimuma pārstāvēm (vai kā mēs sevi saucam – stiprā dzimuma pārstāves!) – Mia.lv. Un tavu brīnumu! Arī viņi aukstasinīgi nozaguši Ceha īpašo vegānisko kēksiņu recepti.

1

Satraukta devos pie pārējiem Ceha puišiem, lai dalītos savā sāpē. Viņi bija šokā un vienbalsīgi nolēma – man jāatgriežas virtuvē. Bet par spīti visam mani nepameta vēlme atmaskot šos divus nekaunīgos portālus, kas raduši veiksmi uz svešiem lauriem. It sevišķi jau Mia.lv, kas kādu laiku atpakaļ lepojās ar Latvijas labākā bloga titulu.  Viss. Ceham ir laiks atgūt to, kas ir mūsu!

2

10 Veselīgi Smūtiji Možākam Rītam!

Man patīk laiku pa laikam izplatīt baumas, liekot cilvēkiem ticēt, ka esmu stāvoklī. Kā teiktu Benis: “Tas liek man justies dzīvai.” (Jā, es arī nesaprotu, kāpēc Benis pret sevi attiecas sieviešu dzimtē).

Kad pirmā baumu sēkla ir iesēta, es ērti iekārtojos dīvānā, gaidot savu melu augļus.

Jau iepriekš esmu uzlādējusi telefonu, lai baterija tik ātri nenosēstos, saņemot visus izmisuma pilnos zvanus no mammām, tētiem, draugiem un ļoti nobažījušies puišiem. “Amm.. čau, Ilze! Te Jānis. Es nezinu, vai Tu mani atceries. Ā, tad labi, es jau nobijos. Nu, kā tad iet? Es dzirdēju jaunumus, apsveicu! Kurš tad ir laimīgais tēvs? Ak, tu nezini.. Vai ir kādi varianti? Kā pašam? Veiksmīgi, bildināju Daci. Nē viņa nezina.. Es ceru, ka nekad neuzzinās..”.

Vienreiz pat salaboju savu pasta kastīti, lai pastniecei vieglāk man piegādāt kartiņas, kas plūdīs no tālā lauku gala (orientējoši – kaut kur starp Preiļiem, Rēzekni un dziļu dirsu) radu rokām. Vienas no tām zili rozīgajām, kuru izskats pauž pilnīgu pohuj par mani, manu dzīvi un iespējamā bērna vārdu. Bez iezeltīti uzspiestā “Apsveicam jaunos vecākus” starp rindiņām nolasās tikai “Lūdzu, neliec mums viņu vasarās pieskatīt.”

Nākamreiz, kad viņus satikšu, teikšu, ka tas viss bijis milzīgs pārpratums un izlikšos, ka nezinu, kurš izplatījis baumas. Viņi ieskatīsies man acīs un teiks, ka priecājas par mani. Tā jau arī ir labāk. Ko tad tik jaunai meitenei apbērnoties. Vēl taču jāstudē. Pie tam bērniņš augtu bez tēva. Es nodurtu galvu, dziļi ievilktu elpu, teiktu “Jā, tā jau ir”, un izliktos, ka nepamanu naudu, kuru viņi naktī izvelk no mana maka par lieki izmesto “tīri feino” apsveikuma kartiņu.

Bet tālie lauku radi manu uzmanību nesaista. Mani vairāk interesē, ko teiks tie, kas man blakus ir dienu dienā – draugi, kolēģi, tuvākie ģimenes locekļi un Fēniksa bārmeņi.
Oj, kā mamma nepriecāsies, vienmēr nodomāju pie sevis. Un tētis.. un ko tētis? Neko, droši vien centīsies atpirkties no manis ar pārsimts latiem “mūsu nākotnei”. Tad tīri principa pēc (jo gādīgi tēvi tā dara) viņš uzliks man roku uz pleca un prasīs, vai man tā tiešām liekas laba doma. Vai es esmu tam gatava? Un es teikšu “Neuztraucies, tēt. Es tevi mīlu.”

No draudzenēm es saņemtu zvanus nakts vidū no Džasta, pie kura viņas vāļātos ar vienu kurpi, saplēstām zeķubiksēm un čali, kurš pēc tikko saņemtā fiksā mineta Džasta tualetē, vēl joprojām negribētu izņemt savu roku no viņu krūštura. “TEV VAIRS NEKAD NEBŪS TAS, KAS IR MUMS!”, viņas bļautu.

Un tā es sēžu savā dīvānā un gaidu apsveikumu jūru. Sēžu un gaidu to, kas nekad neatnāks.

Manā ģimenē ir vēl 4 māsas, visām jau sen savi bērni. Pie piektā jau mamma teica “vēl viens mazbērns, kur lai šos liek”. Draudzeņu man nav, un es nekad neesmu bijusi Rīgas nakts lokālos. Jāņa arī nav, un nav arī radu no tāliem laukiem, jo dzīvojam tikai rokasstiepiena attālumā. Es vienmēr būšu tā meitene no tās vietas, kuras ģeogrāfisko novietojumu ir grūti izskaidrot, jo tas it kā ir starp Preiļiem un Rēzekni, bet aizbraukt ir sarežģīti, jo pēc pagrieziena uz Viļāniem, ir grūti atrast to lauku ceļu, un visdrošākais ir aizskaitīt līdz 100 un tad griezties pirmajā.. ai, no čuhņas”. Un kad kādu dienu es patiešām sagaidīšu labās ziņas par jaunas dzīvības pieteikšanos pasaulē, es zinu, ka nebūs neviena, kuru tas jebkādā veidā varētu interesēt. Ne mazākajā.

Tāpēc pieņemot visu, ko es tikko teicu – kāpēc Tev, jaunā meitene ar stulbo twitter vārdu liekas, ka mani plkst. 14.33 dienā piš, ka tavi uz palodzes audzētie ķirštomātiņi šogad padevušies īpaši raženi?!