Visi raksti, kuriem autors ir Tricepss

Izveidots jaunākais Counter-Strike klans Latvijā!

Viens no iemesliem radošās triecienbrigādes Cehs.lv izveidei vienmēr ir bijis kolektīvā gara un savstarpējo draudzības saišu stiprināšana. Laikam ritot, esam sapratuši, ka ar kopīgām radošām izpausmēm vien nepietiek – nepieciešama arī platforma kopīgai izklaidei. Tāpēc esam izveidojuši [CEHS] Counter-Strike klanu, kurā kopsim tādas vērtības kā drosme, brālība un taisnīgums.

Šī platforma kalpos ne tikai mums, bet arī tiem Ceha apmeklētājiem, kuri līdz šim vēlējās mums pievienoties, bet baiļojās par savām vājajām literāta dotībām. Tagad tā vairs nav problēma: mums būs iespēja būt kopā kā CS cienītājiem un neviens vairs nejutīsies atgrūsts.

Cehs.lv apkaro stafilokoku

Iepazīstoties ar internetos un presē izplatīto informāciju, satraucos, ka Ceha lasītāji varētu saķert vēdergraizes no slimās gaļas, tāpēc piedāvāju variantu, kā nodrošināties pret infekciju.

Vecūksnis.lv

“KŪŪŪŅŅŅĀĀĀĀSSS!!!” Edgaram bļaujot pa atvērto mašīnas logu nostiepās mutes kaktiņos sakrājušās putas. Nez kāpēc pēdējo pāris nedēļu laikā viņš nejutās īsti labi. Dažkārt reiba galva, mutē turējās rūgta garša, kļuva šķidrāki mati. Savukārt rupjību izkliegšana pa automašīnas logu uz garām ejošu pensionāru pāri bija viens no viņa radošās izpausmes veidiem. Edgars sevi uzskatīja par kontrkultūras spīdekli, 21. gs. spožāko neatzīto latviešu intelektuāli un vecu ļaužu nevarības kariķētāju. Edgaram bija savs blogs www.vecuksnis.lv Ar šo adresi viņš ļoti lepojās, jo ne katrs uzreiz ievēroja, ka tās vidū samanāms vārds “cūka”. Protams, ar īsto vārdu viņš neparakstījās. Kā jau visiem literārajiem huligāniem, arī viņam bija pseidonīms. Edgāro.

Ierodoties darbā viņš nekavējoties ieslēdza datoru, lai caurlūkotu jaunākos komentārus savam svaigākajam rakstam, kurā viņš humoristiski-satīriskā veidā atstāstīja kā nejauši dzirdējis lielveikalā kādu pensionāru vaicājam pārdevējam kur nopērkamas popmūzikas kasetes, ko uzdāvināt mazdēlam. “Popmūūzikāās kasēētēēēs, HAHAHAHA!” Edgāro rakstīja “Un šādiem cilvēkiem ir balstiesības? Šādus plānprāšus mūsu sabiedrība uztur par nodokļu maksātāju naudu!?” Kā ilustrāciju savam rakstam Edgāro bija pievienojis uzzīmētu brūnu ķēpu. Paraksts zem tās vēstīja “Aknu pleķis”. Komentētāji sajūsmā spiedza, nēsāja Edgaru uz rokām un pieprasīja arvien jaunus, derdzīgākus un nežēlīgākus rakstus. Ar publikas jūsmīgo reakciju pārņemtais blogeris bija piemirsis pievērt muti un liels, putains siekalu pikucis nokrita uz datora klaviatūras. Dodoties uz biroja tualeti pēc papīra salvetes, Edgars spogulī pamanīja, ka virs abām uzacīm viņam izspiedušies puni, bet staipīgās siekalu putas spiežas laukā arī pa degunu. Aizsūtījis īsziņu kolēģiem un ar salveti aizklājis seju, viņš satraukts izgāja no biroju ēkas un gandrīz vai skriešus metās sava ģimenes ārsta privātprakses virzienā.

“Droši vien vecie sūdu maisi man būs kaut ko pielaiduši. Pēdējoreiz mazgājušies 1976. gadā. Ko var gribēt…” Šīs domas Edgāro uz brīdi uzjautrināja, bet pēkšņs vispārīgs ķermeņa vājums ātri vien pagaisināja jebkādu vēlmi jokot. Gar acīm noskrēja raiba migla, kājas sapinās viena aiz otras, ķermenis zaudēja līdzsvaru, un Edgars uz vēdera iegāzās ziedošu ceriņu krūmā. Viņš vairs nespēja valdīt pār savu ķermeni. Mute pati atvērās un iekodās krūma sulīgajās lapās. Edgars bija pārsteigts cik labi tās garšoja: gaļīgas, mīkstas, leknas. Lapas pildīja viņa muti no jauna un no jauna. Kad viss tuvējais zars bija noēsts, no sāta sajūtas joprojām nebija ne vēsts. Kājas un rokas neklausīja, tāpēc Edgars uz vēdera pielīda pie nākamā zara un turpināja piepildīt sevi ar gardo, zaļo masu. Pār zodu pilošo siekalu putas bija saslapinājušas viņa krūtis un vēderu, tāpēc līst pa zemi izrādījās apbrīnojami viegli. Beidzot viss bija atrisinājies. Atlikušie šķidrie matu kušķi vējā aizlidoja kā pieneņu pūkas, bet mīkstie pieres radziņi taustījās un meklēja nākamos lapu pilnos zarus.

Pegass Amerikā

Atklāta vēstule 7Guru un Pegaza Grupai

Atblidam uz portāla 7guru pārstāves uzdotajiem jautājumiem saistībā ar šo Cehs.lv nomelnojošo rakstu:

1. Kāda ir jūsu saistība ar vides instalāciju “Levitējošais cilvēks”?
2. Kā komentējat “cehs.eu” izteiktos pārmetumus?
3. Vai, jūsuprāt, esta vai neesat pārkāpuši autortiesības?

Tātad:

1. Mūsu saistība ar šo instalāciju ir vien tāda, ka tā mums patika uz apmēram 6 no 10.

2. Pārmetumi un draudi ir pilnīgi nevietā. Cehs.lv ir humoristisks portāls un šis raksts caur humoru norāda uz Pegasus Group (Pegaza Grupa) nekompetenci: reģistrējot tā saucamo struktūrvienību, viņi pat nebija pacentušies Google ierakstīt vārdu “Cehs”, kas K. Bangam kā mārketinga un reklāmas speciālistam ir vienkārši apkaunojoši.

Tāpat vēlamies vērst uzmanību uz klajo neslavas celšanu, Cehs.lv radošo mākslinieku komandu nicīgi dēvējot par “dzēlīgu” un “nekaunīgu”. Nopietni apsveram iespēju sūdzēties Zaļajai Karotītei.

Vēlamies norādīt, ka mūsu rakstā esam vien norādījuši, ka CEHS izveidojis šāda veida reklāmu. Par mūsu portālu (Cehs.lv) neesam teikuši ne vārdu.

Diemžēl, mums ir aizdomas, ka Cehs.eu lūdza jūsu portālā ievietot Cehs.lv nomelnojošu rakstu, lai iegūtu popularitāti uz Cehs.lv rēķina, jo, kā zināms – Cehs.lv ir krietni atpazīstamāks brends par Cehs.eu. Aicinām jūs nekavējoties atsaukt melīgos Pegasus Group paziņojumus jūsu mājaslapā.

3. Par autortiesību pārkāpšanu nevar būt ne runas. Atkārtoti uzsveram, ka rakstam ir parodijas raksturs, jo tas publicēts humoristiskā portālā, turklāt pašā rakstā kā instalācijas autors minēts CEHS, nevis Cehs.lv

Veiksmi darbā,
Cehs.lv radošais kolektīvs

Levitējošais students

Pirms kāda laika jau rakstīju, ka kopā ar draugiem bijām nolēmuši iesaistīties dinamiskajā Latvijas reklāmas tirgū. Pateicoties neatlaidībai un uzņēmībai, gada sākumā dibinātā ražošanas divīzija CEHS nu ir pamatīgi ieskrējusies, un beidzot nes reālus augļus. Kā redzamāko un veiksmīgāko šī brīža projektu gribētu izcelt BA Turība levitējošo studentu. Šādi happeningi pasaulē nav nekas jauns, bet mēs esam pirmie, kas to ienesuši Latvijā, tāpēc skaidrs, ka nācās saskarties ar neizpratni un zināmu mulsumu no apkārtējo puses. Tomēr pēc nelielas izskaidrošanas un iedziļināšanās, teju visi atzina, ka sanācis īsts šedevrs, kas patērētējam nodod skaidru vēstījumu: Turības studenti ir augstāk par citiem, izglītotāki un labāki cilvēki par pārējiem. Mēs palīdzam darba devējam saprast, ka “tikai ne no Turības” darba sludinājumu laiks ir neatgriezeniski pagājis.

Arī nākotnē plānojam veidot ne mazāk izaicinošus un oriģinālus reklāmas risinājumus. Ja arī jūs vēlaties netradicioanālā veidā reklamēt savu uzņēmumu, droši rakstiet uz mūsu e-pastu!

Papildināts: Cehs.lv nav “Levitējošais students” autori. Sīkāks skaidrojums šeit.

Vai tam tā ir jābūt?

Jau labu laiku man nedod miera rindiņas “Tie, kas agrāk man teica: “Čau, Gustiņ!” tagad saka: “Sveiks, Gustāvõ!”” saistība ar frāzi “It kā jūs visi tauriņi, bet es starp jums – krupis.”

Man ir sajūta, ka toreiz, būdams krupis, Gustavo ļāva mums ieskatīties viņa skarbajā tūkstošgades sākuma ikdienā: atstumts, bāls plikpauris sava fiziski pārākā sāncenša ēnā. Tad viņš it kā ienira, bet parādījās jau pavisam cits: elegants, iesauļojies, viegli šūpojoties, ironiski tamborētā vestē ar simfonisko orķestri aiz muguras. Bet vai Gustavo mani kā klausītāju ir vedis visu šo ceļu pie rokas? Vai mēs šo ceļu esam nogājuši kopā, lai viņam būtu tiesības klaji manifestēt savu spozmi? Šaubos.

Personīgi man šī ceļa starpposma trūkums tomēr ir devis skaudru apjausmu par laika ritējuma neatgriezenisko iedabu. “Pirms desmit gadiem” manā apziņā bija iekonservējies kā nemainīgs “deviņdesmitie”. Ja kāds šos vārdus izteica, uzreiz iedomājos “Karalis Lauva”, bet sen jau taču jādomā “Bumer”. No nevainīgās bērnības šī frāze gluži nemanot ir pārtapusi par Imantas stroiku netīro sniegu. Par vietu, kur kaut kas salūza Gustavo dvēselē, un viņš saprata, ka vajag iekampt un nelaist vaļā, iekampt, turēt no visa spēka un nokost lielāko gabalu.

Reiz Ozols ņirgājoties par Gustavo kompozīcijā “Kartupelis” izsmēja Gustavo centienus gūt panākumus, izmēdot viņa kādā vājuma brīdī paustos vārdus “Ja neizlīdīšu līdz trīsdesmit, mana dzīve beidzas.” Laiks ir pierādījis, ka izlīst ir izdevies un tagad ir piepildījies Gustavo sapnis par slavu, jahtu, naudu un kuci pie katra sāna. Skaidrs, dusmīgi skaitīt par rajonu vairs nav pamata, tāpēc arī iepriekš pieminētā tamborētā veste. Tomēr acīmredzami izlīšanas process bijis gana nepatīkams, lai ne tikai nepalīdzētu jaunajiem talantiem, bet nežēlīgi atņemtu to vienīgo vērtību, kas viņiem ir – “tekstu pilnās klades”. Mūzikas pazinēji noteikti jau uzreiz saprata, ka runāju par Kurta skaņdarbu “Dziesma manai pilsētai”, kas nolaupīts un padarīts par samtaini gludu, kastrētu, plastmasīgu ķēpu.

Tāpat kā jāatbrīvojas no vecajām asociācijām ar frāzi “pirms desmit gadiem”, tāpat jātiek vaļā no maldiem, ka Gustavo ir “tas labais, inteliģentais reperis”, bet Ozols “brutāls, ne īpaši spožs izsitējs”. Klausītājiem, un tai skaitā arī man, jānomet mīlošās mātes sindroms, kuras acīs dēls vienmēr būs tas pats bezbēdīgais piecgadnieks, kas uz paklāja rotaļājās ar konstruktoru: arī tad, kad viņam ir piecpadsmit, trīsdesmit vai četrdesmit. Gustavo ir izaudzis par neapšaubāmi talantīgu, bet slīpētu un nežēlīgu aprēķinātāju. Tāpēc šis raksts tapa ilgi un lielās mokās – jo, atšķirībā no Kurta, no manis nevienu dziesmu nevar nopizģīt, tāpēc baidos gluži vienkārši dabūt pa muti.

Noskaidrots Latvijas interneta karalis

Visa Cehs.lv kolektīva vārdā sirsnīgi sveicu Krizdabzu ar izcīnīto Latvijas lasītākā blogera titulu.

Muti ciet, rokas aiz galvas!

Jau daudzus gadus esmu žurnāla Klubs lasītājs, un tik pat daudzus gadus mani nomoka jautājums kāpēc dārgie lappušu kvadrātcentimetri jāiznieko, lai intervētu numura meiteni. Intervijas lasīt ir brīnišķīgi, tomēr tikai tādos gadījumos, ja intervējamais ir sasniedzis ko ievērojamu mākslā, sportā, literatūrā, biznesā, utml. Tādos gadījumos ir aizraujoši ieskatīties konkrētā cilvēka īpašību komplektā un domāšanas veidā, lai pacenstos izprast tieši kāda kombinācija bijusi viņa panākumu pamatā. Savukārt, numura meitenes vienīgie sasniegumi ir fakts, ka viņa līdz šim nav pakļuvusi zem mašīnas vai groteski norijusies. Laukumu, kas sapurgāts ar viņas bezjēdzīgo vāvuļošanu, varētu aizpildīt daudz saturīgāk: piemēram, ķirbju šķirņu uzskaitījumu, 1997. gada Eirovīzijas dalībnieku sarakstu jauktā secībā vai informāciju par to cik traktorus saražo Baltkrievijā vienas vistas mūža laikā. Jebko, lai tikai lasītājam nebūtu jāsaskaras ar numura meitenes “domām”. Galu galā varbūt vispār atteikties no teksta par labu papildus rumpja bildēm no vēl pieciem dažādiem leņķiem, bet vaicāt ģenitāliju komplektam “Kādi ir tavi hobiji?” ir vienkārši slimi.

Šleier, beidz mani mocīt. Lats astoņdesmit tomēr.

P.S. Visiem mana sociālā slāņa Kluba lasītājiem gribētu ieteikt: pamatēdienā vistas Roltons Maksimā 0,13 Ls + saldajā Rimi Alpenrose zemeņu sulas saldējums 0,07 Ls – lielisks “dienas piedāvājums” pusdienu komplekts par 20 santīmiem.

Jums smird seja

Teikšu bez aplinkiem, Es jūs – visus tā saucamos lasītājus – uzskatu par zemākas kategorijas cilvēkiem. Būtībā – lopiem. Pretēji bieži dzirdamajam viedoklim, ka rakstu autors izklaidē vai informē lasītājus, Es vienmēr esmu uztvēris jūs kā mērkaķus, uz kuru siekalošanos un ķērkšanu paraudzīties tīri laika īsināšanas nolūkos. Katrs raksts vai komikss ir gluži kā kārdināšana ar banānu pie būra restēm vai bungāšana pa akvāriju, lai pavērotu, kā ņiprie, trulie daudzšūņi reaģēs.

Reizi pa reizei tiekoties ar lasītājiem kādā daļēji slēgtā pasākumā, esmu iepazinis tēviņu un mātīšu atšķirīgos uzvedības modeļus.

Tēviņi Manus izcilos, brīvdomīgos un drosmīgos rakstus uztver kā viņu pašu domas, kuras beidzot kāds ir ietērpis vārdos. Viņi nāk klāt, spiež roku, pērk dzērienus un atzinīgi māj ar galvu. Viņi cenšas kļūt piederīgi Manai radošajai izcilībai, bet tā vietā tikai izskatās pēc cilvēku drēbēs ietērptām cūkām, kurām viena buktēto bikšu stara jau mirkst caurejā. Lopi, jums nekad nekļūt par cilvēku, lai arī cik ilgi Man stāvētu blakus!

Mātītes, kuras visas kā viena spēj domāt tikai par vairošanos, vai nu mēģina bukurēt Manu kāju, vai arī palepoties savam pavadonim ar smalko pazīšanos. Abos gadījumos Es vienmēr reaģēju vienādi: skābi smīnot. Tiem, kas brīnās kāpēc Es neizmantoju izdevību iegūt drošu ķērienu, varu atbildēt, ka neatbalstu starpsugu kopulāciju.