Visi raksti, kuriem autors ir Špagats

Pieci veidi, kā uzvarēt Eirovīzijā

Par spīti hokeja izlases sasniegumiem, mūsu valsts labais vārds jau atkal ir izvazāts pa dubļiem, un nekādas medaļas to nespēs glābt. Paklausoties hokejistu izpildītās himnas, ir skaidrs, kāpēc kaut vai tie paši skandināvi mūs – dziedātāju tautu – bez ierunām piesmej lielajā Eiropas dziesmu konkursā. Tā turpināties nevar.

Cehs.lv kultūras nodaļas pārstāvji nāk klajā ar pieciem priekšlikumiem situācijas uzlabošanai, jo “Eirovīzijas” rezultāti ir jāuztver ar visaugstāko nopietnību un valstij jāizmanto visi pieejamie resursi, lai mūsu vārds izskan visskaļāk un viskošāk.

Ņemot vērā, ka daudzus tautiešus regulāri neapmierina blāvais 18. novembra salūts un bieži tiek saņemti pārmetumi par bezjēdzīgu naudas izšaušanu gaisā, iesakām visus salūtus uz vienu gadu atcelt vispār, bet visu ietaupīto pirotehniku izšaut “Eirovīzijas” priekšnesuma laikā.

Iepriekš redzēts, ka citām valstīm priekšnesumā piepalīdz slaveni sportisti, piemēram, slavenais daiļslidotājs Pļuščenko reiz asistēja Latvijā sevišķi ieredzētajam muzikantam Dimam Bilanam. Ņemot vērā, ka Porziņģis ir gaužām dārgs, bet hokeja izlasei maijā paredzētas citas uzstāšanās, atliek Mairis Briedis. Eiropa noteikti novērtētu priekšnesumu, kurā tiek ritmiski dots pa muti.

Desmitiem reižu esam pārliecinājušies, ka mūsu zeme ir pilna ar aizkustinošiem stāstiem par smagu bērnību, sliktiem apstākļiem, nesalabotām ielām, applūdušu ražu un varonīgu izturību pāri tam visam. Jānoalgo Katrīna Pasternaka, un viņa dziedāšanas vietā vienkārši pastāstītu, cik grūti un netaisnīgi mums ir gājis un cik ļoti esam pelnījuši uzvarēt šajā pasākumā. Fonā jārāda asarās samirkušas bildes no “Ulubeles”.

Tā kā “Eirovīzijā” bieži vien uzvirmo skandāli par plaģiātu un organizatori pamanās pievērt acis pat uz skaidri redzamu melodijas nozagšanu, Latvijai nav jākautrējas izmantot šo situāciju un viens pret vienu “jānospiež” skaņdarbs, kas jau iemantojis pasaules slavu. Lielākajai daļai “Radio Skonto” skanošo dziesmu tāpat neviens neatceras izpildītāju, bet mauc līdzi nelabā balsī, tāpēc varam būt droši, ka neviens nemācēs precīzi formulēt savu apsūdzību. Vai arī, pilnīgi no zila gaisa paņemts piemērs, – latviskojam šo Boba Geldofa dziesmu! Sanāks tīri lustīgs gabals.

Ņemot vērā “fake news” noturīgo popularitāti sociālajos tīklos, piedāvājam “Eirovīzijā” notriecamo budžetu izsniegt attiecīgo melīgo lapu uzturētājiem apmaiņā pret gandrīz ticamām ziņām par Latvijas triumfu nozīmīgajā pasākumā. Valsts atpazīstamība no tā neuzplauks, taču patriotisms, lepnums un ziedu nolikšana pie visu pārējo Eiropas valstu vēstniecībām ir garantēta. Lai nerastos šaubas par autentiskumu, iesakām vizuālajos materiālos izmantot tikai valsts populārākos māksliniekus, piemēram, Raimondu Paulu vai Jāni Bukumu.

Ceram, ka mūsu izvirzītie ieteikumi tiks ņemti vērā, jo tie balstās uz oficiālām aptaujām un “Delfi.lv” komentāriem. Tāpat nepacietīgi gaidām, kurā Izraēlas pilsētā īsti norisināsies grandiozais pasākums, jo, piekritīsiet taču, desmitiem tūkstoši ar spīguļiem apsmērētu “Eirovīzijas” fanu daudz košāk izskatīsies allaž aktuālajā ballīšu lielpilsētā Jeruzalemē, nevis garlaicīgajā un visiem apnikušajā Telavivā.

Sazīmē kropli: lodzinjsh

Savu segvārdu lodzinjsh pieņēma jau agrā bērnībā, kad viņa vienīgā izklaide bija caur logu vērot pagalma puikas, kas dzenāja futeni un pēc katra iesistā gola veltīja lodzinjsham vidējo pirkstu un pa kādam skarbākam vārdam no tēmas “Ko tu tur lupī, kropli?” Pats nodoties bumbas spēlei viņš vairs nevēlējās, jo parasti tika zibenīgi ielikts vārtos, kamēr pārējie puikas veikli bumbu nomainīja pret akmeņiem, bet futbolu pret rokasbumbu.
Pa to pašu logu viņš arī naivi gaidīja, kad mājās pārnāks nekad nesatiktais tēvs.

Arī skolas laiks nebija no vieglajiem, jo ne kāds ar viņu vēlējās runāt, ne sēdēt vienā solā. Principā pirmoreiz sabiedrībā lodzinjsh izgāja videnē, kad atklāja World of Warcraft sniegtās dzīves priekšrocības. Tur arī viņš atklāja savu spēju veiksmīgi nodirst citus caur klaviatūras taustiņiem un kādā jaukā pavasara rītā ar savu ģildes kolēģi un vienīgo paziņu @_aFFaiR_TomsY_LYNX nolēma izveidot portālu īstiem večiem, kur brutāli apsmiet tos, kuriem dzīvē paveicies krietni vairāk, nekā viņiem pašiem.

Ja par kaut ko pārējie Ceha biedri var apskaust lodziņu, tad noteikti par viņa krāšņo dzimumdzīvi. Pansionāta “Liepa” pieredzējušākie iemītnieki ne reizi vien teikuši – “Nenāktu pie mums ciemos tas špicbuks lodziņš – mums tās čožas pavisam aizaugtu ciet!”.

Cehstivālā lodzinjshu atpazīsi pēc tā, ka viņš kā vienīgais baudīs augļu smūtiju, sūcot to caur salmiņu un aicinoši lūkojoties citiem vīriešiem acīs.

Tādi, lūk, pīrāgi.

Kad vecāku nebija mājās, mazais Andis arvien biežāk mēdza iepazīt sevi tuvāk. Pēc tam, kad pārliecinājās, cik lieli priekšmeti ērti ieslīd dibenā, viņš ķērās pie rotaļāšanās ar ģenitālijām un vienā liktenīgā reizē mazais pētnieks piedzīvoja to, kā no gailīša izšļācās pirmie sēklas pilieniņi un noķēzīja vecāku gultas palagu. Liktenis lēma, ka tieši tajā brīdī ieslēgtajā televizorā gāja veļaspulvera Dosia reklāma, kur laimīga ģimene neviltoti priecājās par nupat izmazgātajiem galdautiem un Andis to uztvēra kā zīmi.

Viņš galvā prātoja: „Ja nebūtu reklāmas, es saņemtu brāzienu no mammas, bet tagad zinu, ka Dosia var palīdzēt.” Žigli paķēris omammas dāvināto divlatnieku viņš aizjoza uz piemājas veikalu iegādāties veļas pulveri un veiksmīgi atrisināja situāciju. Kopš tās dienas Andis bija pārliecināts – reklāmā ir spēks un viņš ir dzimis, lai to radītu. Atšķirībā no citiem vienaudžiem, kuri multeņu laikā pārslēdza kanālus, lai neredzētu uzbāzīgās reklāmas, jaunais drosminieks darīja gluži pretēji un ar sajūsmu sagaidīja katru nākamo reklāmu, ierakstot to videokasetē, lai pēc tam redzētu vēlreiz. Pēc pāris gadiem, kad ģimene iegādājās pirmo datoru, jauneklis dienām un naktīm pētīja ziņu portālos ieraudzītos banerus, kamēr garlaicīgie klasesbiedri netā močīja kontru, bet zem spilvena viņš slepus turēja Latvijas reklāmas tēva Ērika bildi un ik vakaru pirms miega tam piemiedza ar aci un nočukstēja: „Ērik, ienes mani aģentūrā”.

Andis strauji bruģēja savu ceļu pretī reklāmas pasaulei un jau sen apzinājās, ka nekāda pornogrāfija nespēj viņam nodrošināt erekciju, bet reklāmas maketi nereti noved līdz baudpilnam orgasmam. Tā kā zināšanas par reklāmu netiek augsti vērtētas stagnātiskajā izglītības sistēmā, vidusskolu puisis beidza nesekmīgi un bija spiests strādāt lielveikalā par krāvēju. Viņš mācēja to izmantot savā labā un veikala noliktavā bieži nodevās kaislīgai jaunāko reklāmas vobleru iepazīšanai tuvāk, bet naktīs izmisīgi sūtīja pieteikuma e-pastus uz teju visām Latvijas reklāmas aģentūrām. Andim visi atteica.

Pēc pāris mēnešiem puisis kā ierasts krāmēja cīsiņu un desu iepakojumus, pie sevis iztēlojoties to, kā viņš lepni pasviestu Ērikam astoņus ģeniālus konceptus desu reklāmai, no kuriem divi tiktu pelnīti apbruņoti ar „Zelta Āmuru”, trīs no tiem izpelnītos „Adwards” atzinību, bet vislabākais saņemtu „Kannu Lauvu” un tam par godu Ēriks pimoreiz mūžā padalītos ar savu vienmēr ķešā esošo kokaīnu, pats personīgi ar mazo pirkstiņu ieurķējot to Anda radošajā nasī. Pēkšņi ievibrējās telefons un ekrānā izleca e-pasts:

Sveiks, Andi! Te Artūrs.

Skatos, baigi gribas tev uz to reklāmu, nu davai, parunāsim. Kā saka – pie mums jau katram dod iespēju. Atnāc rīt trijos uz tikšanos manā birojā, pats zini, kur tas ir :)

Andis sajūsmā aizspēra prom desas un palēkdamies aizskrēja mājup, uz atvadām nobļaujot savai priekšniecei: „Krāmē pati savu veikalu, mani gaida Kannas!”.  Nakts vilkās mūžību un pusstundu pirms norunātās tikšanās puisis jau stāvēja pie Artūra biroja durvīm, līdzi paņēmis mammas izcepto gaļas pīrāgu. „Tas, lai iepatiktos jaunajiem kolēģiem. Šie tak picas vien ēd, gan jau novērtēs īstu labumu”.

Topošais priekšnieks veikli izrādīja puisim biroju, padižojās ar aģentūras saņemtajām balvām, iepazīstināja ar kolēģiem un veda uz savu kabinetu. „Ķerieties klāt pīrāgam, tas jums visiem!” Andis noteica, pa ceļam atstādams biroja virtuvītē līdzpaņemto cienastu. Saruna ar nākamo priekšnieku rādījās daudzsološa – pirmajos mēnešos Andim tiks dota iespēja sevi pierādīt soc tīklos, bet trešajā jau varēs runāt par reālu atalgojumu. Pašā karstākajā sarunas brīdī topošie partneri dzirdēja skaļus bļāvienus no biroja telpām un, paverot kabineta durvis, vīriem pavērās traģisks skats – rindā uz biroja tualeti sastājies bija teju viss aģentūras kolektīvs, bet daži, nespēdami sagaidīt savu kārtu, agonijā ķēzījās turpat uz paklāja.

„Tas no tā tava jobanā pīrāga, bļaģ”, kāds briļļains reklāmists kliedza, iznīcinoši skatoties uz Andi. Pēkšņi Andis saprata, ka kļūdas pēc ir atnesis vecu cienastu un viņa dēļ ir saindējies teju viss kolektīvs. Sapnis par reklāmu Anda acu priekšā iztecēja kā caureja.

„Bet hei, labi, ka man somā līdzi vienmēr ir Perwoll Black Magic, varbūt tas spēs iztīrīt traipus no paklāja!?” Andis cerīgi iesaucās.

Draudzeņu patversme

Sociālos tīklus jau labu laiku pārpludina aicinājumi no dzīvnieku patversmēm, kas aicina ļautiņus savā aizgādībā paņemt kādu no patversmē mītošajiem radījumiem. Tā kā Cehs.lv radošā triecienbrigāde allaž ir iestājusies par inovācijām un piedāvājuma klāsta paplašināšanu, esam lepni prezentēt mūsu jaunāko labdarības projektu – draudzeņu patversmi. Arī šeit katrs patversmes apmeklētājs var izvēlēties savu nākamo dzīvesbiedru, pirms tam uzzinot sirdi plosošu stāstu par jaunās draudzenes pagātni. Lūk, pirmie patversmē nonākušie cilvēkdraugi, kuri ir gatavi nonākt gādīgās rokās.

Anna, 22

Pūkaina, mīlīga, ļoti patīk spēlēties un ēst no rociņas. Iepriekšējais saimnieks nabaga radījumu bija atstājis mežā piesietu pie koka, tāpēc daudz labprātāk uzturas iekštelpās. Vēlams jau pirmajā dienā mazajam radījumam ierādīt vietiņu kādā no virtuves stūrīšiem, lai vieglāk aprod ar vidi.

muzzle-gagged-furry

Katrīna, 25

Atrasta guļot uz kādas no vecrīgas šaurajām ielām, kur acīmredzot cerējusi pašas spēkiem atrast jaunu saimnieku. Draudzenīte ir tumšas nokrāsas, taču seju bieži rotā balti lāsumiņi. Bez uzpurņa gan palaidnieci nevajadzētu laist pastaigā, jo ļoti mīl iekost.

article-2252078-169E9F84000005DC-487_634x400

Madara, Ilze, Samanta

Šīs trīs koķetās freilenes ir no viena metiena. Visas kā viena – ar raksturiņu un, ja mājās atradīs kaut ko, kas karājas – raustīs uz nebēdu. Ēdiena ziņā nav īpaši izlutinātas – ēdīs gan no bļodiņas, gan vienkārši no zemes. Labi sadzīvos un labprāt spēlēsies ar citām draudzenēm.

party-fails-woo-girls-get-messy-sometimes-that-drunk-face

Ja arī tu sev vēlies jaunu pastaigu un rotaļu biedru, gaidīsim tevi ciemos. Un atceries, ka arī šie, šķietami niknie un mežonīgie radījumi, var kļūt par īstu cilvēka draugu!

Kāpēc esmu viens?

Es bieži dzīvē pieņemu nepareizus lēmumus un šis bija viens no tiem. Noslēpumainas ziņkāres vadīts uzslēdzu jaunā TV šova “Kāpēc esmu viens?” pirmo sēriju, kurā, kā noprotat, cilvēki mēģina saprast kādēļ viņu dzīvē nevalda patstāvīgas, uz uzticību un sapratni balstītas romantiskas attiecības ar vienu vai vairākiem partneriem. Uzreiz jāsaka, ka atbildi uz raidījuma nosaukumā uzdoto retorisko jautājumu visbiežāk stāsta varoņi var meklēt spogulī, bet ne par to stāsts. Šajā raidījumā mani pārsteidza kāda puiša atbilde uz visai ikdienišķu jautājumu:

– Un kur jūs iepazināties?
– Deli snackā, ēdot vistiņas.

Sakiet, jūs bieži iepazīstaties ēdot? Vai regulāri saucat savu vārdu un stiepjat roku katram pretimnācējam, ēdot boršču Lidiņā? Es nē, tādēļ uzskatīju par pienākumu uzburt šo ainu – kā risinājās romantiskā iepazīšanās Delisnackā.

Es sēdēju Delisnacka tumšākajā nostūrī. Gaisā virmoja ceptu , vardarbīgā nāvē mirušu dzīvnieku smārds, kas, sajaucies ar pavāru pārkurītajām sejām, radīja maigu un tikai šai vietai raksturīgu idilli. Es ēdu vistu. Es vienmēr ēdu vistu. Ja sabiedrība to spētu pieņemt, es vistas turētu arī savā necilajā miteklī Skanstes virsotnēs. Sulīgi cērtot zobus kārtējā gaļas gabalā, ievēroju, ka otrā telpas galā sēž puslīdz glīta sieviete. Savādi, bet arī viņa ēda vistu un to darīja krietni graciozāk nekā es. Ja es savā pieticībā spēju variēt tikai ar dakšiņu un vienu gaļas gabalu, tad lēdija prata paņemt katrā rokā pa pus ciskai un ņukāt iekšā tā, ka šķīst. Nodomāju, ka šādu izdevību nedrīkst laist garām, saņēmos dūšu, paķēru rokā savu vistas gabaliņu un devos uzbrukumā.

woman_eating_chicken

– Sveika, Imants. Arī man garšo vista. Parunājam par to?

– Sveiks, Ļena, davai, nāc, bet tad paķer man vēl divas porcijas vistu, šodien ahujenna gribās rīt. Pēc tam varam iet pie manis nopisties.

Un tā Imants un Ļena roku rokā ēda vistu līdz brīdim, kad izšķīrās.