Visi raksti, kuriem autors ir Sencis

Noplūdis kārtējais ēnu kabinets – šoreiz “Attīstībai/Par!”

Bijām tik ļoti pārņemti ar domu, ka jau rīt publicēsim KPV LV ministru ēnu kabinetu, ka aizmirsām publicēt pārējos. Šodien piedāvājam iepazīties ar “Attīstībai/Par!” sarakstu.

Aizsardzības ministrs – Pavļuta zods
Ārlietu ministrs – Didzis Melbiksis
Ekonomikas ministrs – Krājbankas maksātnespējas administrators
Finanšu ministrs – Ilmārs Poikāns un Ufo
Iekšlietu ministrs – jebkurš no Vienotības pārnācis deputāts
Izglītības un zinātnes ministrs – jebkurš Twitter lietotājs ar 1000+ sekotājiem
Tieslietu ministrs – jebkurš, kuru Tviterī nobloķējis Dzintars Rasnačs
Kultūras ministrs – Viesturs Dūle
Premjerministrs: Pēteris Pūrītis vēlreiz virza no tepiķa pagatavotu Laimes Lāci
Satiksmes ministrs – Pārpildīta bēgļu laiva
Veselības ministrs – Artis Papriks
Labklājības ministrs – Artis Fapriks
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs – Jāņa Poļa ego
Zemkopības ministrs – 4,5% stiprs bumbieru sidrs (katrā ziņā zem 5% točna)

Atskaite brīvā formā par micēlija graizīšanu ar nazi

Ja tu interesējies, ko agrā pēcjāņu rītā domā latvietis, tad Valsts ieņēmumu dienestam ir atbilde. Tas savā tvitera kontā neilgi pēc pieciem rītā 25. jūnijā publicēja draudzīgu nodokļu padomu ogotājiem un sēņotājiem. Kā reiz biju noskatījies saullēktu, uzvārījis kafiju un vēros savā pļavā, apcerīgi domājot – vai tur ar nodokļiem viss kārtībā?

Kā zibens no skaidrām debesīm manā sociālo tīklu lentē uzpeldēja VID praktiskas dabas padomiņš. “Ogotāji, sēņotāji, savvaļas ziedu un augu vācēji saimniecisko darbību nereģistrē, ja to ienākumi nepārsniedz 3000 € gadā.” Nodomāju, ka tas taču ir burvīgi, un atkal vēros savā pļavā, taču neviļus ar acs kaktiņu pamanīju ne mazāk būtisku piezīmi, proti, arī tad, ja tavi ogu ienākumi nav virs trim štukām, ogotājiem brīvā formā esot jāveic rakstiska ienākumu uzskaite.

Tā kā man patīk gan taustīt ogas, gan šad tad mežā ar nazi graizīt micēliju, vēlējos pārliecināties, ka nav neviena “nesavilkta gala”, tāpēc izmantošu iespēju brīvā formā veikt rakstisku ienākumu uzskaiti.

Adresāts: VID darba grupa, kas strādā ar beku, meža zemeņu, parka vīngliemežu un citu savvaļas ogu, augu, sēņu vai parka vīngliemežu apgrozījuma uzvaktēšanu.

Atskaite brīvā formā

Informēju, ka šogad ir diezgan slikts ķiršu gads (izņemot tos mazos un sarkanos, kuri ir rūgtenāki, bet tos tāpat neviens negrib ēst). Lielos ķiršus man apēda strazdi. Nu lūk. Tāpēc šogad vairāk spiežu uz meža zemenēm: es salasīju dažus spainīšus, no kuriem divus iedevu kaimiņam. Pretī par to dabūju trīs litru medus burku (pērnā sezona) – tās vērtība varētu būt ap 15 eiro.

Vēlējos precizēt, vai tas man būtu jāfiksē kā barters? Un, ja tā, vai par to ir nepieciešams atsevišķs iesniegums brīvā formā?

Tāpat es pērn salasīju dzērvenes. Tās sabāzu tajā medū un iepildīju mazākās kastītēs (tās ir palikušas pāri no izēstām salātu bļodiņām, tāpēc atsevišķi netika pirktas, – uzskatu, ka tās nav uzlūkojamas kā pamatlīdzekļi, taču, ja tā, iespējams, varam kaut kā dāvinājumu noformēt), un bērni tās iztirgoja uz ielas, nopelnot 40 eiro.

Paziņa, kura it kā audzē un tirgū pārdod brūklenes, man iemainīja maisiņu oranžo vasaras sūnu saulīšu (tā mēs mājās saucam brūklenes) pret visiem tiem zaļajiem sūdiem, kas aug pļavā un ko sieva salasīja, iztēlojoties, ka ir baigā daktere Tereško. Viņa burtiski vāc veselas čupas ar sienu, to izkaltē, aplej ar karstu ūdeni un saka: “Ņukā iekšā zāļu tēju, šitā palīdzēs pret visādu zarazu!” Un, ja es to nedaru, viņa sauc mani par hu*epļotu un sola apliet ar verdošu ūdeni. Goda vārds, tas garšo tā, it kā es laizītu zāles pļāvēja asmeņus pēc mauriņa apcirpšanas. Atgriežoties pie temata – man ir aizdomas par tām brūklenēm, kuras saņēmu. Tās bija tādas plastmasīgas. Man točna ir sajūta, ka paziņa tās importē no Polijas un tirgū uzdod par vietējām. Ko man darīt?

Tas laikam arī viss, paldies. Lūdzu, apdomājiet, vai jums šo iesniegumu vajag izdrukātā formātā, jo planktons citādi mirs.

P.S. Tā kā šis solās būt nereāli labs beku gads, plānoju no tām ietirgot 7 tūkstošus, bet atskaitē norādīt, ka esmu ietirgojis 2,9.

P.P.S. No bērza iegūta sula ir savvaļas velte? Ja jā, tad kā es varu atšķirt savvaļas bērzu no parasta bērza?

P.P.P.S. Ja es mājās audzēju meža zemenes – tās ir savvaļas ogas?

Nopludināts arī “Latviešu krievu savienības” ēnu kabinets

Šodien piedāvājam iepazīties ar “Latviešu krievu savienības” nopludināto ēnu kabinetu. Mūsu rīcībā ir arī KPV LV ēnu kabineta uzvārdi, ko publicēsim rīt!

Aizsardzības ministrs – Sergejs Šoigu
Ārlietu ministrs – Oskars Bārtulis
Ekonomikas ministrs – Tā sieviete, kura pie Centrālās stacijas tirgo belašus
Finanšu ministrs – Bobs Dilans, bet algu saņem Tatjana Ždanoka
Cietuma lietu ministrs – Lindermans un Gapoņenko
Iekšlietu ministrs – Lavrentijs Berija
Izglītības un zinātnes ministrs – Kārļa Šadurska voodoo lelle
Kultūras ministrs – Tofiks
Labklājības ministrs – Novijs Čoks
Satiksmes ministrs – Lācis uz vienriteņa
Tieslietu ministrs – Ļeņina mūmijas bilde
Veselības ministrs – Stīvens Sīgals
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs –  Abrenes mērs (arī zināms kā Satiksmes minists Lācis un vienriteņa)
Zemkopības ministrs – MTZ 80

Noplūdis arī “Nacionālās apvienības” ministru ēnu kabinets

Jau vakar fortālā “Cehs.lv” varēja meklēt noplūdošo partijas “Saskaņa” ministru ēnu kabinetu. Turpinot iesākto, publicējam arī sarakstu, ko acīmredzami azotē silda “Nacionālā apvienība”. Ziņojam, ka mums mapītē ir arī visi papīri un dokumenti, lai paziņotu KPV LV partijas ēnu kabinetu – uzvārdus nosauksim jau rīt!

Aizsardzības ministrs – Igors Šiškins
Ārlietu ministrs – Patvāris
Ekonomikas ministrs – Guntis Ulmanis
Finanšu ministrs – Baiba Broka divatā ar Nila Ušakova sievu
Iekšlietu ministrs – kuģis “Saratov”
Izglītības un zinātnes ministrs – arhibīskaps Jānis Vanags
Kultūras ministrs – Kārļa Ulmaņa piemineklis
Labklājības ministrs –  Laima Vaikule
Satiksmes ministrs – Kaspars Gerhards
Uzņēmējdarbības ministre – Ilze Bertāne
Tieslietu ministrs – Dzintara Rasnača skapis
Veselības ministrs – Rūdolfs Plēpis
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs – Aivars Gedroics
Zemkopības ministrs – Viktors Arājs

Noplūdis partijas “Saskaņa” ēnu kabinets

Zigfrīda Annas Meierovica radinieki medijiem pauda sašutumu, kad “Saskaņas” iztēlotais prezidents Pēteris Sproģis pilnīgi nekorektā kontekstā savā uzrunā esot atsaucies uz Latvijas pirmo Ārlietu ministru, diskreditējot Meierovica ideālus par Latviju kā uz Rietumiem orientētu valsti. “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorija nespēja vienkārši noskatīties, tāpēc, veicot pamatīgu izpēti, tika atklāts pilns Saskaņas iecerēto ministru saraksts, kas šokēja mūs pašus.

Aizsardzības ministrs – Artūrs Irbe
Ārlietu ministrs – Zigfrīda Annas Meierovica radinieki
Ekonomikas ministrs – baltais kaķis no Kaķīša dzirnavām
Finanšu ministrs – Edgars Ceplis
Iekšlietu ministrs – Ansis Ataols-Bērziņš
Izglītības un zinātnes ministrs – Dzintars Rasnačs
Kultūras ministrs – Inokentijs Mārpls
Labklājības ministrs – Sprīdītis
Maksātnespējas administrācijas ministrs: Milda
Satiksmes ministrs – Herberts Cukurs
Tieslietu ministrs – Kārlis Ulmanis
Veselības ministrs – Juris Kulakovs
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs: Viktors Zemgals
Zemkopības ministrs – Viktors Arājs

Valsts ieņemšanas dienests – maku kontrole

7. jūnijs, plkst. 00:04 – Delfi publicē Cehs.lv versiju “Valsts ieņemšanas dienests – maku kontrole” 
7. jūnijs, plkst. 16:21 – Delfi publicē, ka “Skujiņš atsauc savu kandidatūru VID ģenerāldirektora amatam”

Nesaistīti: Nākamo versiju moš jāraksta par Dzintaru Rasnaču.

2043. gada pievakare. Merķeļa iela. Latvijā daudz kas ir mainījies, taču šie pārsimts metri cirka rajonā ir ieturējuši līdzšinējo attīstības gaitu – lombardu un bomžu skaits palielinājies, bet policijas reidu skaits samazinājies. Mārtiņa ceļu mājup pārtrauca būdīgs stāvs. Pagarš solīda paskata mētelis, klišejiski kantainā jūras kājnieku frizūra, kas izskatās griezta pēc Maļeviča melnā kvadrāta līdzības, nedaudz atauguši rugāji un cigarete. “Valsts ieņēmumu dienests,” norūca stāvs, “maku kontrole.”

Mārtiņš neminstinoties ķērās pie kabatas. Ar šīm pārbaudēm bija līdzīgi kā ar policijas reidiem pēc Jāņiem – ja iepriekš neesi kodis, tad zini, ka viss it kā būs kārtībā, taču tāpat būsi viegli samīzies.

Maku kontrole: “Tāks… Kas šīs ir par kapeikām?”

Mārtiņš: “Saņēmu kioskā kā atlikumu, domāju iemest kādam bezpajumtniekam…”

Maku kontrole: “Tavuprāt, bezpajumtnieks tev izdos čeku un deklarēs ienākumus?”

Mārtiņš: “Es… es… es nezinu… es gribu tikai…”

Maku kontrole: “He he, nomierinies,” nepaceļot acis no rakāšanās pa maku, “es jau tikai jokoju. Neesam jau arī necilvēki, he he… Galvenais, padod ziņu, kuram bomzim iemet, lai esam informēti. Vēl kāda skaidrā nauda ir?”

Mārtiņš: “Nē…”

Maku kontrole: “A ja atradīšu?”

Mārtiņš īsti nesaprata, vai kontrolieris turpina jokot, tāpēc nepārspīlēti pasmaidīja un teica: “Man nav, ko slēpt!” Šoreiz viss beidzās veiksmīgi, taču nevar zināt, kad un kāda būs nākamā reize.

Maku kontrole parasti nozīmē standarta procedūru. Tā ir vizuālā maka inspekcija, daži āķīgi jautājumi, kā arī pieprasījums izstiept rokas plecu augstumā un nedaudz palēkāt, lai dzirdētu, vai kabatās nedžinkst kāda monēta.

Viss sākās 2018. gadā, kad VID nāca klajā ar paziņojumu, ka turpmāk uzraudzīs tos iedzīvotāju kontus, kuros apgrozījums pārsniedz 15 tūkstošus, ar to netieši pasakot: “Ja tavs apgrozījums pārsniedz 15 tūkstošus gadā, tad tavs dzīves līmenis ir aizdomīgi augsts un mēs kaut ko darām nepareizi.”

Administratīvie resursi, kas tika tērēti šādas sistēmas ieviešanai un uzraudzīšanai, nebija mazi, tāpēc, augot apziņai, ka tie ir jāatpelna, auga arī paranoja, ka ļaudis kaut ko slēpj. Galu galā arī iedzīvotāju darījumi bija aizdomīgi. Kaut vai tas pats Mārtiņš.

Kāpēc viņš pārskaitīja Artim 50 eiro uzreiz pēc tam, kad Latvijas hokeja izlase uzvarēja Krieviju? Kāpēc viņš katru mēnesi Maijai pārskaita naudas summu, kas ir identiska pusei no viņa un Maijas kopīgi īrētā dzīvokļa summas? Kā var būt, ka Maija aizgāja uz naktsklubu, neiztērēja nevienu centu, bet vēlāk pārskaitīja Mārtiņam naudu? Kā var būt, ka Mārtiņš dzēra gan viskiju, gan “Cosmopolitain” kokteili vienlaicīgi?

Teorētiski Mārtiņa sirdsapziņa bija tīra. Arī nodomi bija tīri – tāpat kā darba līgums. Tomēr viņš nezināja, ko nozīmē “tīrs” pēc VID ideoloģijas standartiem, – bija aizvien grūtāk viņus uztvert kā mīlošu māti, kas rūpējas par savu bērnu labklājību. Nespēja uzticēties veicināja apziņu, ka ir jāpatur plāns B.

Drošības pēc savu uzņēmumu, kas nodarbojas ar vaska sveču darināšanu, Mārtiņš reģistrēja Kaimanu salās līdz brīdim, kad tā apgrozījums sasniegs pirmo miljonu, – tad viņš to pārcels atpakaļ uz Latviju, jo 2043. gadā miljonāri no nodokļiem tika atbrīvoti pavisam.

Preses relīze: Tuvojoties Cehstivālam, noskaidrota mākslinieku proporcionalitāte

Tuvojoties sestajam “Cehstivālam”, kas 1. jūnijā pulksten 22:00 sāks savu norisi Cēsu “Fonoklubā”, “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorija ir veikusi pētījumu, kas skaidro mākslinieku proporcionalitāti sabiedrībā.

Šis laikmets ir radīšanas laikmets,” norādīja “Cehs.lv” sabiedrisko attiecību speciālists, citējot kādu slavenu mūziķi. “Katrs drīkst zīmēt visu, ko vēlas, drīkst dziedāt, dejot un rādīt visiem dirsu,” piebilda K. Āls.

Visaptverošais pētījums iekļāva kvantitatīvās izpētes metodes, piemēram, telefonintervijas “Cehs.lv” valdes biedru vidū, gan interneta diskusiju paneli, kurā “Cehs.lv” valdes biedru paustais viedoklis pārsteidzoši korelēja ar telefoninterviju aptaujās iegūtajiem rādītājiem.

“Protams, mēs sagaidām arī kritiku, jo vienmēr respondentu skaits varētu būt plašāks, bet metodes – diversificētākas, taču būsim atklāti – laboratorijas pielietotās metodes ir acīmredzami daudz uzticamākas par tām, kas tika izmantotas, iegūstot pērno pašvaldību vēlēšanu exit poll datus,” norādīja K. Āls.

Lai stiprinātu pētījuma rezultātus, tika veikta arī satura analīze grupas “Jūdas graši” dziesmu tekstos, taču kopējais verdikts palika stingrs kā tā neveiklā erekcija, kad astotajā klasē skolotāja izsauc pie tāfeles, bet tev ir plānas auduma bikses: katrs mudaks tagad ir mākslinieks.

Absolūti nejaušas sakritības rezultātā, grupa “Jūdas graši” uzstāsies “Cehstivālā”, kas, kā jau ziņots, norisināsies 1. jūnijā Cēsīs, Rīgas ielā 47 jeb “Fonoklubā”.

Jūdas graši – “Par māksliniekiem”

Kā Marks Zakerbergs manus draugus par muļķiem pataisīja

Šonedēļ daudzi sociālo tīklu lietotāji bija apjukumā, jo neviļus atpazina sevi šajā Delfi versijā.

—–

Marks Zakerbergs, uzturot savu impēriju, kaitinoši daudz apelē pie vārda “draugs”. Vēl tikai vakar viņš man piedāvāja nosvinēt 10 gadu jubileju, kopš manā digitālo draugu lokā ir vidusskolas biedrs Gints, ar kuru pēdējo reizi dzīvē runāju pirms vismaz 12 gadiem. Nav tā, ka es emocionālā līmenī nevēlos Gintu savā draugu lokā. Es vēlos. Taču līmenis, kurā es viņu nevēlos pazīt, ir digitāls. Paskaidrošu.

Gintu vislabāk atminos no laika, kad viņš divas nedēļas nenāca uz skolu, jo bija izbīdījis muguras diskus, koka stumbrā ar motorzāģi rakstot: GINTS. Man aizvien tas šķiet neticami smieklīgi. Viņš bija lādzīgs lauku jaunietis ar plašu sirdi, labiem nodomiem un nespēju pateikt “nē” katru reizi, kad viņam kāds piedāvāja iesmelt ļergu.

Tieši pēdējais ir faktors, kādēļ pēc mūsu kopīgās akadēmiskās karjeras kontakti pārtrūka. Taču esmu priecīgs ar viņu dalīt atmiņas, kā arī digitālajā telpā paturēt Gintu savā kontaktu lokā. Mazāk tāpēc, lai sazinātos. Vairāk tāpēc, lai redzētu, kurp ved viņa dzīves līkloči. Marks Zakerbergs ar savu portālu deva mums iespēju eksistēt līdzās un redzēt vienam otru tik daudz, cik gribējām.

Janvārī “Facebook” paziņoja, ka tiek mainīts algoritms, kas nosaka to, ko tu redzēsi savā jaunumu lentē. Atkal Zakerbergs kaut ko murgoja par īstiem draugiem un patiesu draudzību. Īsumā ieskicēšu vēstījumu, ko uztvēru es: “”Facebook” parūpēsies, lai tu mazāk redzētu ziņas un piedāvājumus no uzņēmumiem, kam esi piespiedis “like”, bet vairāk – lietas, ko publicē tavi draugi, jo tas ir tas, kas dzīvē patiesi rūp.”

Ignorējot konspirācijas teorijas par patiesajiem apsvērumiem, kāpēc šāds algoritms tika ieviests, tīri cilvēcīgi man nebija nekā iebilstama, jo teorētiski pieļāvu, ka doma ir gana cēla. Kāpēc ne?

Vispirms Gints ar saviem draugiem dalījās ar viltus portāla ziņām. Pēc tam sekoja kaudze ar sūdīgām memēm no “9gag” tipa sūdsatura atgremotājlapām. Pēc tam pārsūtīts aicinājums nepiedalīties vēlēšanās ar tekstu: “ja velesanas kautko mainitu tad tas tacu butu AIZLIEKTAS!”
Ar smagu sirdi es Gintam uzspiedu atsekošanas pogu. Pēc tam sekoja Mārtiņš. Tad Zigis. Tad Kristiāna. Tad

Helmuts. Tad Viktors. Tad vēl vairāki desmiti. Tie visi bija cilvēki, kurus es pazīstu vai esmu pazinis kādā noteiktā laikposmā. Man nebija viegli redzēt paziņas šādā gaismā.

Es sāku prātuļot atbildi uz savu agrāk izvirzīto jautājumu: “Kāpēc ne?”

Varbūt, Mark… Varbūt ir pavisam, pavisam neliela iespēja… Varbūt ir pavisam neliela iespēja, ka mani draugi ir muļķi? Ne visi, protams. Un ne visās jomās. Bet daudzi. Un vairākās jomās. Un varbūt ir mazmazītiņa iespēja, ka mums visiem bija labāk, kad algoritms tā vietā, lai rādītu Ginta koplietoto “Kāpēc valdība visu valsts naudu atdod bēgļiem?” rakstu, parādīja vietējās kebabnīcas piedāvājumu? Es neapgalvoju, bet jautāju – vai tā nebūtu labāk? Gan mums, gan Gintam.

Mēs varam runāt par to, vai tā nebūtu problēmas ignorēšana un patiesībā mums vajadzētu sabiedrību izglītot. Jā, droši vien. Taču man ir nolaidušās rokas. Uzskatu, ka ir jāsāk no pamatskolas, nevis jāizglīto pieaugušie.

Līdzīgi kā Gačo repo par to, kā viņa ambīcijas saruka, kad mēs ievēlējām Kaimiņu, manas ambīcijas sarūk katru reizi, kad Mairis Briedis dalās ar “TheBest.lv” vai “RunaBildes.lv”. Ja mēs netiekam galā ar etaloniem, tad Gintam nav cerību.

Divpakāpju plāns – stāsts par salmiem, svētkiem un sulu laiku

Nometies uz ceļiem un saspiedis kulakos divus salmu kušķus, Uģis šogad bija apņēmības pilns kļūt par pašu labāko. Viņš zināja, ka tieši šoreiz viss izdosies, jo plāns bija ģeniāls. Viņam pat patika to saukt par “divpakāpju plānu”.

Uģis ir liels svētku entuziasts, taču viņa centieni svinēt ir katastrofāli. Reiz Jāņos viņa ugunskurs aizdedzināja kaimiņa saimniecības ēku un divus no trim bišu stropiem. Šogad Ziemassvētkos viņš saraudināja radinieku bērnus, tiem uzdāvinot paša gatavotus sūdus no koka ar laba vēlējumiem, nevis Lego vai saldumus. Mārtiņdienā viņš gribēja nokaut pavisam īstu gaili, taču tā vietā viņš sadūra sevi kājā un svētkus pavadīja traumpunktā, kur centās koķetēt ar māsiņu, no kuras vīra pēcāk dabūja pa seju.

Šogad viņš stratēģiski izvēlējās izlaist 8. marta apsveikumu un tā vietā koncentrēties uz Lieldienām. Galu galā Sieviešu diena vairs nebija starp viņa svinamajiem svētkiem, kopš reizes, kad Uģis savā Draugiem.lv profilā publicēja video sveicienu, ko iesāka ar vārdiem “Nu ko, mindžas, pavasaris ir sulu laiks, ne?”

Šajās Lieldienās viņš bija izlēmis padarīt savu nama priekšu par visu ciema iecienītāko foto objektu, ko ļaudis atminēsies vēl gadiem. Visi iepriekšējie emocionālie zaudējumi un likstas nosals šī gada veikuma ēnā.

Jau laicīgi Uģis bija sarūpējis teju veselu rulli ar salmiem, striķi un visu citu, kas nepieciešams, lai radītu Siguldā lielāko salmu trusi. Pēc tam, kad galvenā statuja būs pabeigta, tad jau ātri uztaisīs arī šūpoles un kaut kādu dēli olu ripināšanai. Galvā pavīdēja arī doma par improvizētu dārziņu, kurā meklēt olas – pāris krūmāji, neīsta suņu būda, putnu ligzda un pāris groziņi būs gana.

Salmu ieveidošana nemaz nav viegls darbs – tie duras rokās un lielākos apjomos ir ļoti smagi. Uģis nebija rēķinājies ar tādu darba apjomu, tomēr tas viņa sparu nemazināja. Viņš zināja, ka, ja šis plāns nenostrādās, tad atrast citus – vēl nesabojātus svētkus – nebūs viegli. 9. maijs? Nē, tie īsti nav svētki. 1. maijs? Viņaprāt, arī baigā padomju huiņa.

Pienāca Lieldienu rīts. Viņa pagalmā slējās salmu trusis, kuram ausis beidzās teju pie otrā stāva logiem. Seja gan izskatījās gluži kā lobotomiju pārcietusi – gan Uģim, gan trusim. Uģim tāpēc, ka visa nakts nebija gulēta, bet trusim tāpēc, ka Uģis nebija pārāk labs trušu seju meistars.

Tomēr uz Siguldas ziņojumu dēļiem izplatītā informācija “pie uga bus liels trusis. nac apskatities priecigu lieldienu!!!!!” bija nostrādājusi un jau agrā svētdienas rītā viņa māju šturmēja desmiti. “Seja kaut kāda jobana, bet vispār salmu trusis ir ļoti iespaidīgs” – šie noklausītie vārdi no kāda apmeklētāja ļoti daudz Uģim nozīmēja. Tas bija tuvākais, kas bija sanācis veiksmīgiem svētkiem.

Līdz brīdim, kad no improvizētā olu meklēšanas dārziņa atskanēja spiedzieni, šūmēšanās un stress. Ļaudis muka prom no viņa pagalma, sakot “pidars”, “idiots”, “morālais kroplis” un “iebāz dirsā to salmu trusi”.

Uģis neizpratnes pilns centās saprast situāciju. “Kas nogāja greizi? Kaut kas ar šūpolēm? Nē, tur viss kārtībā. Olu ripināšanas dēlītis nogālis greizi? Bļeģ, nē, protams, kas tur varētu noiet greizi…”

Viņš steidzās uz improvizēto olu meklēšanas dārziņu, kurā neviens vairs nebija palicis. Zemē mētājās no suņubūdiņas izplēsta Uģa sēklinieku bilde ar uzrakstu “april, april!” Nedrīkstēja taču aizmirst, ka Lieldienas iekrīt 1. aprīlī.

Vai Starkovs sāk saprast futbola konceptu?

Šonedēļ Delfi.lv versijās izvirzījām versiju par zaudējumu Gibraltāram kā skaistu dāvanu Latvijas simtgadē.

Aizvadītās nedēļas nogalē Latvijas futbola izlase valsts simtgadē uzdāvināja par vienu no apkaunojošākajiem zaudējumiem dēvēto 0:1 pret spēcīgās* futbola lielvalsts** Gibraltāra komandu. “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorija metās pētīt galvenā trenera Aleksandra Starkova uzrunu pēc spēles, lai meklētu potenciālos cēloņus un skaidrojumus.

Laboratorijas vadītājs Kristaps Āls skaidro, ka pieaicināts eksperts – zelta retrīvers vārdā Badijs – ir analizējis Aleksandra Starkova pēcspēles interviju. Piedāvājam iepazīties ar spilgtākajiem citātiem un analīzes eksperta viedokli par tiem.

1) “Uzreiz vēlos atzīmēt, ka rezultāts šajās spēles, protams, nav apmierinošs.”

Šo būtisko niansi Starkovs pēc spēles pret Gibraltāru beidzot ir sapratis pareizi. Tā komanda, kura gūst vairāk golus, uzvar spēlē.

2) “Nospēlējām ļoti labu maču pret Fēru salām, kas reitingā jau kādu laiku ir augstāk pār mums…”

Līdzīgi kā tad, ja gana cītīgi visiem turpināsim zaudēt, varēsim teikt, ka “labi nospēlējām pret rangā augstāk esošo Gibraltāru”. Tiesa, tur būtu krietni jāpacenšas gan mums, gan Gibraltāram, ņemot vērā, ka FIFA rangā komanda, kurai nule pakāsām, atrodas dalītā pēdējā vietā – proti, 206. Tomēr mēs strauji darām visu, ko varam, lai viņus noķertu, – ja vēl spēlētāji pasāktu pīpēt kaprona zeķes un dzert Preiļu dzelteno, tad varbūt izdotos rezultātu sasniegt ātrāk.

3) “Spēles kvalitātes, rezultāta un parādītā rakstura ziņā komandas sniegums šajā mačā mani iepriecināja…”

Šeit Starkovs pieļauj būtisku loģikas kļūdu. Ja tu negūsti golus un zaudē pret reitinga vājāko komandu, tad tam nevajadzētu tevi iepriecināt. Īpaši jau rezultāta ziņā.

4) “Visi domājām par uzvaru. Mums šoreiz tas neizdevās. Kādi ir iemesli?”

Skatīt punktu 1 – jūs neguvāt nevienus vārtus, Starkov.

5) “Toties šie [pretinieku] vārti iepriecināja mūsu nelabvēļus.”

Nelabvēļi, protams, ir viens veids, kā to apzīmēt, taču daudzi tos mēdz saukt arī par “pretiniekiem” un “pretinieku līdzjutējiem”.

6) “Viennozīmīgi, tas ir slikts zaudējums.”

Tas tiesa. Tā parasti ir ar zaudējumiem. Vienīgie, kuriem šis zaudējums nav slikts, ir tie, kuri totalizatorā bija likuši uz Gibraltāru. Koeficients tomēr bija 19,5.

7) “Galvenais secinājums ir tāds: visiem, kas šobrīd met akmeņus mūsu virzienā, ir taisnība. Bet īsti vīrieši šādā situācijā cienīgi pārdzīvo šo neveiksmi un neatbild pretim.”

Šeit nedaudz pietrūkst konsekvences. Starkovs atzīst, ka smagā kritika viņa vadītās izlases virzienā ir pamatota, tāpēc vīrišķīgākā rīcība ir neuzņemties par to atbildību un ignorēt. Līdzīgi kā Ušakovs vīrišķīgi pārdzīvo Barona ielas remontu, “uzņemoties” par to atbildību, piemēram.

8) “Mūsu valstsvienības īsto līdzjutēju priekšā vēlos atvainoties par to, ka esam sagādājuši viņiem nepatīkamus mirkļus.”

Ar komentāru šeit viss ir kārtībā, un arī vārdu izvēle Starkovam ir bijusi precīza. Tomēr “Cehs.lv” prasījās pēc nedaudz precīzāka izklāsta, kas ir tie “nepatīkamie mirkļi”.

K. Āla ieskatā šis komentārs pareizāk izklausītos, formulēts sekojoši: “(..) vēlos atvainoties par to, ka esam sagādājuši viņiem nepatīkamus mirkļus 10 spēļu garumā, kopš pērnā aprīļa, nemaz nerunājot par Latvijas rekordu pēc kārtas zaudēto spēļu skaitā.”

9) “Kā pietrūka? Meistarības.”

Starkovs garā un plašā komentārā met akmeni spēlētāju lauciņā, sakot, ka tie nav pietiekami saliedēti spēlējuši, kā arī viņiem ir pietrūcis pieredzes. Tomēr visā komentārā nekur nav minēts, vai meistarība nav nepieciešama arī treneriem. Tas tā. Tīri teorētisks jautājums.

10) “No valstsvienības treneru štāba puses varu apliecināt, ka strādājam ar lielu pašatdevi un kvalitatīvi, manuprāt.”

“Cehs.lv” uzskatā ļoti būtiska un precīza piebilde ir “manuprāt”, jo intervijas gaitā vairākkārt rodas sajūta, ka ne visi lasītāji ar Starkovu būs uz vienas lapas.

Kopumā varam secināt, ka Starkovs ir guvis jaunas atziņas, piemēram, iepazinis futbolam raksturīgo konceptu, ka uzvara tiek tai komandai, kura spēles laikā gūst vairāk golus, taču viņš izvairās pieņemt informāciju par iespējamiem neveiksmes cēloņiem. Citējot “Twitter” lietotāju Dirsā Līdējs: “Ticam, ka jau tuvākajos gados viņa talantīgajā vadībā Latvijas izlasei izdosies sakaut Gibraltāru!”

——

* Šis fakts nav pārbaudīts un var neatbilst patiesībai – “spēcīgs” ir plašs jēdziens.

** Šis fakts nav pārbaudīts un var neatbilst patiesībai – iespējams, Gibraltārs nemaz nekvalificējas kā valsts.