Visi raksti, kuriem autors ir Sencis

Trūdošais augļa gabaliņš Latvijas jogurtā

Reizēm ir tā sajūta, ka es pirms dažiem gadiem pazinu sevi daudz labāk nekā es pazīstu sevi vakar Delfos. 

Es esmu nedaudz konservatīvs cilvēks. Nepārprotiet. Nevis savos politiskajos uzskatos, taču sīkās un praktiskās lietiņās. Piemēram, es ļoti ilgi neieviesu “Taxify”, jo mani nomāca doma, ka izlaidīšu saziņu ar centrāles operatori. Varbūt man bija žēl upurēt šo cilvēcisko kontaktu, bet varbūt mani gluži vienkārši baidīja viss jaunais. Es reizi pa reizei atļaujos riskēt, taču pamatā cenšos dzīvot bez liekiem pārsteigumiem, piemēram, arī draugus un paziņas ikdienas saskarei izvēloties ar mikroķirurga precizitāti.

Viens no tiematiem, kurā es nemeklēju jaunas un asas izjūtas, ir pārtikas jautājumi. Pirmkārt, es uzskatu, ka tā kalpo par degvielu ikdienai un, turpinot analoģiju ar degvielu, mēs visi vēlamies uzpildīt savus auto pēc iespējas ātrāk un kvalitatīvāk, lai varētu nodoties svarīgākām lietām. Neviens nevēlas stundām ilgi liet mašīnā trīs dažādas degvielas, katru apostot un paskalinot pa muti, plus, atstāt 5€ dzeramnaudu kasierei par to, ka viņa nepaspēja izbesīt.

Kādu dienu stāvēju veikalā pie jogurtu plaukta – man ļoti patīk jogurtu koncepts, jo tas ir kaut kas starp vieglu ēdienu un dzērienu, ko ērti var patērēt piemērotā brīdī. Mani māca apcere – izvēlēties melleņu vai aveņu. Man labāk garšo avenes, taču melleņu šķidrā pārtika bija nocenota par 13 eirocentiem, līdz ar to kļuva nedaudz simpātiskāka.

Manu apceri pārtrauca kāds visai draudzīgs viesis no ārvalstīm, kuram pie rokas bija meita. Vai mazmeita. Vai svešs bērns, kurš acīmredzami nerāvās prom no pieklājīgā onkuļa. Vai arī sieva, kurai ir tā slimība, kad ķermenis iestrēgst padsmitgadnieka fāzē. Kāda starpība, galu galā. Tur stāvēja onkulis ar, iespējams, meitu un vēlējās manu palīdzību.

Diezgan draņķīgā un lauzītā angļu valodā viņš mani uzrunāja: “Es atvainojos, ser! Vai jūs varētu man ieteikt jogurtu brokastīs?”

Šķiet, viņš bija no Skandināvijas – tas izskaidrotu, kāpēc nevarēja izlasīt sastāvu uz etiķetes. Tā kā viņš nebija gana gudrs, lai aizdomātos, ka visu var saprast no bildes uz iepakojuma, pieļāvu, ka, iespējams, viņš ir no Norvēģijas.

Pārvaicāju: “Kādu Jūs vēlētos? Zemeņu, aveņu, melleņu, bez garšas?”

Vecūksnis bija noskaņots jaunām izjūtām, tāpēc aicināja mani ieteikt jogurtu ar tradicionālu garšu: “Dodiet man Latvisku jogurtu, lūdzu!”

“Skaidrs, kungs. Es ļoti precīzi sapratu, ko jūs vēlaties,” es atcirtu.

Sāku ar acīm braukāt pa plauktiem, meklējot jogurtu, kura iepakojums ir radīts no koka dēļiem vai kartona. Jogurtu, kurš ir tik dārgs, ka kļuvis par apsmieklu uz pārējo jogurtu fona. Es meklēju jogurtu, kura reklāmas seju ar neiztaisnojamu Madonas akcentu, iespējams, ir izvēlējusies šaura interešu grupa. Es meklēju jogurtu, kura sastāvu veido alkatība, uzpūtība, liekulība, saplīsis bruģis un prieks par citu jogurtu neveiksmēm.

Es meklēju jogurtu, kurš ir zaudējis garšas un krāsas īpatnības, taču nemitīgi atgādina, cik kolorīts un smeķīgs tas agrāk bija. Es meklēju jogurtu, kura masu veido neizteiksmīgas gļotas, kas viena pēc otras pamet iepakojumu, lai meklētu labāku dzīvi citos jogurtos.

Tomēr kaut kur, kaut kur dziļi, dziļi apakšā tam ir nobēdzināts vēl viens nesatrūdējis augļa gabaliņš, kas glabā izcilu literatūru, izmeklētu humoru un augstas raudzes satīru, kas spītīgi turas pretī pārējās substances diskreditācijas centieniem un vaimanām.

“Nezinu. Kāda starpība. Ņem melleņu, tas ir nocenots,” atcirtu onkulim un devos uz tuvējo plauktu pakaļ divām pudelēm Kagora un limonādei “Fantastika ar Kolas garšu”.

Vilšanās un aprēķins – vai ‘Taxify’ ērai Latvijā ir pienācis gals?

Šodien Soross un Lembergs samaksājis, lai vērstos pret komforta un laba servisa deficītu. Ja vēl neizlasīji to iekš Delfi, tad šeit būs. Atstāj komentāros savu mīļāko Taxify šofera pastāstu.

Šodien uz sienas ar naglu uzvilku jau vienpadsmito svītru. “Taxify” tuvojas otrajai nedēļai, kopš ir izlēmuši kļūt par “Panda Taxi” ar smukāku aplikāciju un brīvākiem uzskatiem latviešu valodas lietojumā. Šajās dienās, kopš “atjauninājumu” veikšanas, mans aizvainojums nav mazinājies. Gluži otrādi – audzis, jo ar katru momentu saprotu, cik ļoti pieradis biju pie kvalitatīva servisa un to, ka uzņēmums to gluži kā konfekti zīdainim ir vienkārši izrāvis no rokām, lai aizbāztu sev aiz vaiga.

Kopš pie apvāršņa parādījās “Taxify”, tas lieliski papildināja manu ikdienas dzīvi. Sabiedriskā transporta lietošanu izdevās samazināt līdz minimumam, savukārt velosipēdu atstāju brīvajam laikam, lai ar to klusībā nodotos sportiskām aktivitātēm, neriskējot, ka mani kāds noturēs par vienu no tiem muļķiem, kuri ar krītiņiem zīmē velojoslas uz Brīvības ielas un tad ir šokēti, ka tās kāds nodzēš. Turklāt, sēžot takša aizmugurējā krēslā, vienmēr varēju darīt biznesa lietas pie kompjūtera, sajūtoties veiksmīgs, svarīgs un ietekmīgs. Brīžiem pat iztēlojos, ka esmu Šlesers un apvaicājos šoferim, vai viņam nav kāds dēls vakanču meklējumos.

“Taxify” šajā ziņā bija tas, kas ietekmēja manus paradumus, jo beidzot no neglītā takšu karteļu biznesa šis tīrais brends piebrieda tikpat stingri un pamatīgi, cik neveikla erekcija brīdī, kad pamatskolā bija jāiet pie tāfeles.

Lielākais “Taxify” plusiņš nenoliedzami bija iespēja izvēlēties mašīnu. Protams, daļēji runa ir par komfortu – ja 1 minūtes attālumā bija 5 automašīnas, tad es vienmēr devu priekšroku jaunākajam modelim. Ko tur liegties, arī uz ballēm es labprātāk izvēlējos kādu tuvumā esošu melnu BMW. Tīri ar mērķi atstāt iespaidu uz čomiem un čiksēm, un čomu čiksēm. Ar 2008. gada Ford Focus atstāt iespaidu ir grūti. Un par “Premium” es neesmu gatavs maksāt, ja nezinu, vai man atkal neatbrauks pakaļ gluži vienkārši nomazgāts “Volvo”.

Apziņa, ka tu pats izvēlies automašīnu, kurā mērosi ceļo no punkta A uz punktu B, bija tikai viens no lielajiem plusiem. Vēl plusiņš bija jēga no reitingu izteikšanas vadītājiem. Ja agrāk šoferi bija ieinteresēti saņemt labu vērtējumu, lai neizskatītos slikti uz pārējo fona, tad šobrīd viņiem motivācija ieiet dušā pirms sēšanās pie stūres ir krietni mazāka.

Nu un, ka Sergejam ir 3,5 zvaigznes? Es tāpat nevaru nosvaipot pa kreisi viņa automašīnu, tāpēc būšu spiests visu ceļu ostīt sakarinātās aromātiskās eglītes, klausīties Top radio un ciest no apziņas, ka maksāju tieši tikpat, cik būtu maksājis par kādu jēdzīgu automašīnu. Un, lūdzu, pietaupiet savu “mums ir svarīgs tavs vērtējums, lai kompānijas iekšienē uzraudzītu kvalitāti”. Ja jums patiesi rūpētu klienti, tad, pirmkārt, šādas izmaiņas nebūtu notikušas.

Pirms šo teoriju izteicu skaļi, atļāvos apvaicāties pāris šoferiem, vai atjauninājumi ir tik ļoti vērsti uz klientu, cik ļoti to mēģina iestāstīt “Taxify” oficiālais paziņojums. Gan viens, gan otrs vadītājs visnotaļ vaļsirdīgi atzina, ka nē – viņi paši kā “Taxify” aplikācijas lietotāji jūtoties vīlušies. Taču kā vadītāji priecīgi, jo vairāk varēs nopelnīt.

Tāpat kompānija savā paziņojumā apgalvo, ka “tagad izsaukt auto turpmāk būs vēl ērtāk!” Nopietni? Kādam bija baigi grūti izsaukt auto pirms tam? Tuvākais auto taču tāpat rādījās pirmais, vai ne?

Tāpat viņi saka, ka “tev būs iespēja redzēt sava brauciena izmaksas jau pirms brauciena uzsākšanas.” Atļaušos nedaudz palabot – “mēs tagad zinām, ka tavi braucieni izmaksās 2,50€ kā minimums.” Es nezinu, kas ir sliktāk. Jaunieviesumi jeb veids, kurā tie tiek pasniegti. Man derdz, ka “Taxify” vadības līmenī ir domājuši, ka klienti ir tik dumji, lai neatšķirtu prastu aprēķinu no “hei, hei, mums ir labas ziņas – aplūko, kā tu maksā vairāk par daudz ierobežotāku servisu! =)”

Turklāt “Taxify” lēmuma blakusefekti nav skatāmi tikai komforta un ētikas līmenī. Piemēram, jau otrajā dienā pēc atjauninājumu ieviešanas uz darbu es braucu ar busiņu, jo, sasodīts, tā bija tuvākā automašīna. Savukārt tad, kad piektdienas vakarā būs prāvākam bariņam jātiek mājās no strelkas Ķengaragā, tad, lūk, mikroautobusu izsaukt nevarēsim.

Arī “premium” segments ir ļoti tālredzīgi sačakarēts, zinot, ka starp “premium” automašīnām ir vismaz viens vecs limuzīns. Es zinu, jo pats reiz vizinājos ar to pa pilsētu, jo tā šķita lieliska ideja. Ja es vēlēšos uz kādu darba tikšanos doties ar viņu solīto paaugstinātā komforta auto, tad kur ir garantija, ka pie manis neieradīsies tieši šis limuzīns un es neizskatīšos gluži vienkārši pēc loha? Ja viņi ir likvidējuši limuzīnu no izsaucamo automašīnu klāsta, tad arī tas ir skumji, jo “Taxify” tādā gadījumā vairs nav pieejams limuzīns. Pie jaunās sistēmas ieguvējs nav neviens!

Agrāk viņiem bija iespējams izsaukt automašīnas ar bērnu sēdeklīšiem vai elektroniskās automašīnas. Vai tas nozīmē, ka līdz ar atjauninājumiem “Taxify” politika uzliek mīksto uz jaunajiem vecākiem un ekoloģiju?

Viņu mājaslapa, protams, norāda, ka nē, jo “tiks samazinātas ne tikai brauciena izmaksas un patērētais degvielas daudzums, bet arī automobiļa radītā oglekļa dioksīda (CO2) izmešu daudzums”. Zināmā mērā šim varu piekrist, jo, ja tu pārstāj braukt ar taksi un atgriezies pie ričuka, tad tas tiešām ir labāk gan finansēm, gan dabai.

Nu neko, cerēsim uz ātru “Uber” ieviešanu Rīgā. “Taxify” bezkonkurences ēra ir kļuvusi bezkaunīga.

Cehs.lv saliek pa plauktiem vēlēšanas. Nav par ko!

Cehs.lv regulāri saņem jautājumu: “Hei, draugi! Palīdzēsiet man izlemt par ko balsot?” Iedarbinot abas smadzeņu krokas, esam apkopojuši pēdējā laikā medijos un pastkastēs uzzināto informāciju, to sastūmuši lielā čupā un piegādājuši līdz tavam ekrānam. Protams, mums bija sava metodoloģija: izvēlējāmies populārākās partijas, atmetot statistiski nenozīmīgās “balsu miskastes”. Tā jau būtu uzrakstījuši arī par KPV LV, taču nezinām, kā sauc partijas mēra amata kandidātu, jo būsim reāli – visi zināmie cilvēki, kuri nav Kaimiņš, sen jau ir pametuši pulciņa rindas ar augsti paceltu vidējo pirkstu.

Nils Ušakovs

Man rodas sajūta, ka Nils Ušakovs dzīvē ir daudz sasniedzis, pateicoties savam pohujam. Dzanuškāns? Nanoūdens? Karikatūra par okupāciju? Barona iela? Rīgas satiksme? Bi2 koncerts par nodokļu naudu? 9. maija “svētki”? Sociālo tīklu konglomerāts ar aizdomīgi familiārām izcelsmēm? Pašvaldības lapas pārņemšana privātiem nolūkiem? Māra Martinsona vārda sabojāšana ar diezgan sūdīgu dokumentālo filmu?

Gara acīm iztēlojos, kā Nils šīm un vēl ļoti daudzām citām lietām pateicis Jackass cienīgu “Aj, davai, yolo – a, kas ir sliktākais, kas notiks? Vismaz uz kādu brīdi neviens nepiepisīsies par līgumu ar Kremli.”

Lai reizi pa visām reizēm nācijai simboliski pierādītu, ka Ušakovs neatbalsta zagšanu, viņš īsi pirms vēlēšanām publicē kādas dāņu grupas dziesmu par Ušakovu, kuras melodija, ideja un vārdi ironiskā kārtā ir nozagti no izpildītāja Ylvis.

Mārtiņš Bondars

“Ja Bondars vāc senioru basketbola komandu, tad viņš ir uz pareizā ceļa…” Neatminos, kurš bija autors, taču ļoti trāpīgi. Bondars ir kā uzraksts “Krūšturiem 70% atlaide” stacijas tunelī. Izkārtne šķietami shady saturam, ko pārbaudīt esi gatavs vien galēji kritiskā stāvoklī. Par viņa smadzenēm sauc Juri Pūci. Un ļoti pamatoti – neticu, ka Pūce pieņemtu sliktu lēmumu, virzot Bondaru, jo par sliktiem lēmumiem Pūce zina visu kopš Citadeles un Liepājas metalurga.

Pārējie kandidāti, šķiet, sarakstā ir sakārtoti pēc prāta spējām. Ar 3. numuru ir pagaidām sevi ne reizi neapkaunojusī politiķe-basketboliste Žogota, bet uz beigām ir gandrīz pubertāti sasniedzis Pogulis, kurš vēl neievēlēts ir paziņojis, ka Bondars – Lohs, LRA – sūds. Kas ir sarakstam vidū – nezinu. Kas ir pēc Poguļa – bail pat zināt.

p.s. pamēģiet atrast LRA izdales materiālos 56. numuru starp 55. un 57.

Baiba Broka

Varam minēt, vai Baibai Brokai tika atteikta pielaide valsts noslēpumam tāpēc, ka viņa to nekavējoties izstāstīs Ušakova sievai. Vismaz Baibas Brokas ievēlēšanas gadījumā Iveta noteikti varēs turpināt darbu kā biroja vadītāja – “tādā ziņā viss čill,” ja vēlamies citēt klasiķi. Brokas partija izceļas ar vislielieskākajiem deputātiem un ministriem. Ja Ušakova skandāli ietver shēmošanu, plānošanu un slīpētu domāšanu, tad NA intelekta kapacitāte velk līdz diršanai Tviterī.

Taču Latvijā ir cilvēki, kuri vēlas pateikt lielu paldies NA. Tie pamatā ir Saskaņas darbinieki, kuri labprāt pasniegtu balvu Nacionālajai apvienībai par to, ka tā Saskaņai liek izskatīties kā tīri patriotiskam pulciņam.

Armands Krauze

Ir zināms, ka uz Armandu Krauzi var paļauties. Īsts goda vīrs. Priekšvēlēšanu intervijās viņš līda no ādas ārā, lai aizstāvētu Gati Truksni, kurš pirms vēlēšanām mistiski pazudis un tik vien spēj kā uz mikroautobusa aizmugurējām durvīm apsolīt 100€ par balsi. Tāpat Krauze par ļoti radošu mākslinieku sauc džeku no ZZS rindām, kurš Ānes ciema bērnudārzā pie sienas pielīmē savu kailfoto. Grūti pateikt, kurš no Krauzes kolorītajiem rokaspuišiem ir labākais, jo bez Aivara Lemberga tur ir arī Jelgavas pirmais numurs – Ziedonis Caune, kurš represēto dienā kož pļavā; citreiz dabū sodu par jaunieša piekaušanu; iekuļas malumedību skandālā un paralēli tam – netraucēti ir Jelgavas novada mērs.

Man gribētos, lai Krauzi ievēl par Rīgas mēru, jo tad Ralfs Tokaho noteikti dabūtu darbu kā Armanda padomnieks. Taču nav tā, ka Armanda Krauzes spilgtākie notikumi ir saistīti ar citiem cilvēkiem. Cītīgi iepazīstoties ar ZZS priekšvēlēšanu materiāliem, jāsecina, ka Armands Krauze pazīst prezidentu.

Vilnis Ķirsis

Jaunākie reitingi liecina, ka “Vienotība” ir pārspējusi visdrosmīgākās cerības, uzstādot neticamus rezultātus. Pēc jaunākās statistikas viņi varētu saņemt nedaudz virs 3%, kas ir krietni vairāk nekā jebkurš spēja iedomāties. Daļēji rezultāts ir skaidrojams ar to, ka Vilnis Ķirsis vizuāli ir līdzīgs Nilam Ušakovam un, iespējams, ne paši spožākie Saskaņas vēlētāji gluži vienkārši ir sajaukuši partijas.

Ir grūti izvērtēt Ķirša solījumus vēlētājiem, jo līdz to dzirdēšanai nav iespējams tikt neaizmiegot. Taču “Vienotības” lēmums paņemt pašu garlaicīgāko kandidātu par savu jauno seju ir izcils divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, neviens nepamanīs, kā “Vienotība” nogrimst. Otrkārt, tas pierāda, ka partijas nav atkāpusies no saviem principiem un tās izpratni par “jaunu seju” ļoti konsekventi definē vecūksņi.

Starp citu, apsveicu “Vienotību Rīgā” ar neseno jubileju – 300 laiku atzīmi Feisbukā.

Juta Strīķe

Katrās vēlēšanās vajag kādu par kuru balsot plakanās zemes teorijas aizstāvjiem un ķirzakcilvēku upuriem. Juta Strīķe ir ļoti ērts materiāls, lai viņu apvītu ar konspirācijas teorijām. Sākot ar tādiem sīkumiem kā viņas patieso vārdu, beidzot ar to, ka viņa patiesībā ir krievu spiegs. Principā šajā ziņā viņa pilda Sudrabas funkciju.

Doma par Strīķi kā mēru nedaudz biedē, jo ir skaidrs, ka viņu pēc ievēlēšanas nevarētu dabūt prom – Rīgas dome nemitīgi būtu spiesta viņu atjaunot amatā. Taču ir maz ticams, ka viņa līdz tam tiks, jo kā var vēlēt par cilvēku, kurš pats īsti nezina, kādas jaunas inovācijas piedāvā viņas “Jaunā konservatīvā partija”. Turklāt Jānim Domburam viņa skaidri ieskicēja savu izpratni solīto auditu jautājumā: būs daudzi auditi, mēs nezinām, kurš viņus taisīs, auditi paši sevi taisīts, bet ziniet… beigās auditus nemaz nevajadzēs.

Strīķe arī pauda, ka Rīgas domē strādājot labi cilvēki. Mans jautājums – huļiš tad kaut ko mainīt, Juta?

p.s. Cehs.lv, protams, neapskauž izvēli, bet, davaj, neesi pīzdacis un nobalso par kaut ko. Ar tukšu aploksni neskaitās.

Dodam naudu Mairim Briedim ar labu. Visu!

Atkal nopizģīju jokus Benim, lai uzrakstītu versiju Delfos, hahaha…

Sena paruna vēsta, ka latvietis nevar iedot bietē vācietim tā, lai visa nācija jau pēc četrām dienām nebūtu līdz elkoņiem ieraususies sava tautieša makā un ar nošmulētajiem pirkstiem nebakstītos pa kalkulatoru, rēķinot, cik banknotes viņš varētu būt sabāzis matracī. Šobrīd vēl gaidu pieprasījumu Mairim Briedim palēkāt, lai mēs dzirdētu, vai viņam gadījumā nedžinkst monētas kabatās.

Sestdienas vakarā atrados publiskā iestādē, kas internetā bija atradusi strīmu ungāru valodā, kurā divi raustīgi pikseļi dauzīja viens otru. Neviens no kompānijas īsti nezināja boksa noteikumus, jo neviens to gluži vienkārši nebija skatījies. Tomēr kaut kāds aizvēsturisks reflekss no laikiem, kad mūs dēvēja par labāko fanu nāciju, cilvēkiem ieslēdzās. Salipuši ap 13 collu datora ekrānu, viņi ņēma savu daļu Maira Brieža cīņā, kliedzot “davāāāājjj, bļa, hujārī pa muti tam salagam!!!” Kāds no skatītājiem izteica komplimentus Maira “aprikozei” jeb, kā viņš vēlāk uzzināja – aperkotam.

Arī es no tā visa neko nesaprotu, taču atzīšos, ka rezultātu paziņošanas brīdī iekšēji nemierīgi knosījos. Kad tika pacelta Maira roka, tas pēkšņi kļuva visas Latvijas nopelns. Pēc rubīšanās 12 raundu garumā, tiekot pie mikrofona, Mairis kaut ko noteica par spēcīgu tautu.

Neesmu tas cītīgākais skatītājs, taču es kaut kā neredzēju, ka ringā stāvēja visa Latvija un kolektīvi dauzīja pārkačātu boksa čempionu. Tomēr katram plastmasnieku tempjošam pāķim pēc rezultātu paziņošanas šķita, ka viņš personīgi tikko sasniedza kaut ko nozīmīgu.

“Man vispār nebija ne mazāko šaubu, tam vācietim nebija nekādu izredžu, Mairis šobrīd objektīvi ir labākais,” kāds kungs klāstīja savas bukmeikera cienīgos novērojumus, apelējot pie virsrakstos sagrābstītiem citātiem par to, ka vācietis kritīs pēc sestā raunda. Kāds cits solīdāks kungs pie letes dalījās pārspriedumos, ka cīņā ar Mairi varētu izvilkt vismaz pusminūti, jo esot gājis karatē. Tikmēr pilnīgi visi pārējie bija aizņemti šērojot to, cik lepni jūtas.

Protams, tik ilgi, kamēr ir jākliedz, ka “mēs, latvieši, to izdarījām”, viss ir kārtībā, taču nākamajā dienā, kad Mairis Briedis sniedzās pēc tortes gabaliņa, tautietis viņam uzsit pa pirkstiem un apvainojās. Sak’, tu taču esi slavens, tev ir darbs – nopērc savu kūku.

Es nemetos aizstāvēt Mairi Briedi tikai tāpēc, ka man ir bail dabūt pa muti no viņa. Tas ir tikai viens no iemesliem, ja tā atklāti. Es nesaskatu problēmas Brieža apbalvošanā kaut vai tikai tāpēc, ka mēs tāpat valsts naudu izšķērdēsim pilnīgi bezjēdzīgi. Tad kāpēc to neatdot kādam, kurš to ir pelnījis? Tāpat mēs nemākam tērēt nodokļu maksātāju naudu:

700 tūkstoši par to, lai Ušakovs piespamotu pilnus sociālos tīklus. 100 štukas Kiviča “žurnālistikai”. 20 miljoni deputātu kvotām. 60 tūkstoši prēmijām Barona ielas remontu virtuoziem. 60 tūkstoši tam, lai orķestris varētu aizbraukt uz Indiju. 100 tūkstoši pirmsvēlēšanu koncertam Rēzeknē ar Laimu Vaikuli un grupu “Carnival Youth”. 670 tūkstoši partijas “Saskaņa” projektam “Latgales kongresa piemiņas vieta”. 1,3 miljoni par Pasaules Bankas veselības aprūpes pētījumu, ko salīdzina ar gandrīz apmierinošu bakalaura darbu. 68 tūkstoši, lai pasargātu VID ēku no putniem. 100 tūkstoši VID ēkas virpuļdurvīm. 36 tūkstoši par VID ēkas ģerboņa, uzraksta un saukļa izgatavošanu, demontāžu, montāžu, piegādi un pārvietošanu.

Ok, ok, es saprotu – runa ir par sportu, tāpēc par sportu arī runāsim. Latvijas Nacionālā sporta padome 2016. gada novembrī ziņoja, ka prēmēs Māri Štrombergu un viņa treneri Ivo Lakuču par uzvaru pasaules čempionātā, kurā viņš patiesībā izstājās pusfinālā. Tāpat arī ziņoja par prēmiju Ralfam Sirmacim un Artūram Šiminam par izcīnīto trešo vietu FIA Eiropas rallijkrosa čempionātā. Neviens no viņiem tur realitātē nestartēja.

Ok, ok, es saprotu – iepriekšminētais varētu būt norakstāma kā rupja kļūda vai klaja LNSP nekompetence. Taču prēmijas saņēma arī lidmodeļu gaisa kauju čempioni (vairāk nekā 15k), kāršu spēles bridža pārstāvji, suņu kamanu sportisti un arī taku orientēšanās sporta veida censoņi.

Ja uz visa iepriekšminētā fona jūs man vaicājat, vai Mairis Briedis ir pelnījis naudiņu? Jā. Kaut vai visu iepriekšminēto savācam vienā lielā kulītē, uzsienam banti un pasniedzam viņam.

Es ierosinātu prēmēt arī Kristapu Porziņģi, bet mani māc bažas, ka pie mūsu tēriņiem, valsts uzprasīs prēmiju no Porziņģa, lai varētu savilkt galus.

Es kaut ko nesaprotu ar NEPLP

Nekad agrāk neesmu aktīvi sekojis NEPLP gaitām, taču, kopš paziņojuma par 100 štukām tam, lai Kivičs intervētu ļaudis, sargājot Latvijas kultūras mantojumu, sapratu, ka laižu garām visnotaļ rēcīgu padarīšanu. Ziņoju par pirmajiem novērojumiem.

1) NEPLP piešķir 100k Kiviča raidījumam “Rampas ugunis”.
2) NEPLP atzīst, ka ar pieņemto lēmumu jūtas neērti.
3) Uzsākto administratīvā pārkāpuma lietvedību pret LTV komentē, sakot, ka arī turpmāk NEPLP darīs visu, lai žurnālistikas vide Latvijā kļūtu kvalitatīvāka.

Nesaistīti: Attēlā dziedniece Daiga Brila 24. martā “Rampas ugunīs” demonstrē akmeni, kas domāts cilvēkiem, kuri sevi līdz galam nenovērtē.

Foto: play24.lv

1. aprīlis Latvijā ir sēru diena

Atrodi vismaz vienu teikumu, ko šodienas Delfi versijā es esmu nospēris Benim.

“Es un Donalds Tramps nemaz neesam tik atšķirīgi. Piemēram, mēs abi fantazējam par viņa meitu!” Redziet, incesta joki nav pārāk ejoša padarīšana, tāpēc es šo nekad neuzdrošinātos teikt. Atšķirībā no Džefa Rosa, kurš to pateica ASV populārajā raidījumā “The Comedy Central Roasts”. Tajā brīdī smieklos atplauka pats Tramps, viņa sieva un meita. Iespējams, tāpēc, ka tas bija patiesi, iespējams – tāpēc, ka smieklīgi.

Latvijā es neuzdrošinos jokot arī par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Nevis tāpēc, ka viņi nebūtu smieklīgi, bet gan tāpēc, ka baidos no sabiedrības nosodījuma. Aizvien atminos augstskolas laikus, kad ratiņkrēslā sēdošs kursabiedrs norādīja, ka jūtas slikti, ja apkārtējie joko savā starpā, taču pret viņu vērš tikai žēlsirdīgus skatienus.

Redz’ viņš arī uzskata, ka esot tāds pats cilvēks un tīko pēc smiekliem. Viņš ironiskā kārtā arī palika mans vienīgais draugs, kad kā skolas pārstāvi uz maratonu ierosināju deleģēt tieši viņu. Pārējiem ļaudīm uz atlikušajiem studiju gadiem es biju morāli miris.

Slimnīcā man reiz sanāca satikties ar jaunieti, kurš neviļus bija palicis bez pirkstiem. Iespējams, tas bija morfijs, kas ņēma virsroku, taču man bija emocionāli grūti noraudzīties, kā viņš pamazām aprod ar domu, ka visu savu atlikušo dzīvi pavadīs bez pilnvērtīgas plaukstas. Viņš vairs nevarēs satvert šķēres. Paurbināt degunu. Spēlēt boulingu.

– “Vecīt, man ir ļoti žēl…” es skaudri novilku.
– “Zini, tajā visā ir arī labā lieta,” nesen operētais jaunietis piebilda.
– “Kāda?”
– “Man vairs nebūs jāgriež nagi!”
– “Jā, tu vairs nevarēsi dot pieci. Tev sanāks dot 2,3.”
– “Man turpmāk atliks tikai fistings!”

Nu labi, pēdējo teikumu viņš patiesībā neteica, taču to es izdomāju vēlāk. Tagad esmu ļoti sarūgtināts, ka neiedomājos to ātrāk – būtu lieliski papildinājis mūsu sarunu.

Es pazīstu ebrejus, kuri allaž cenšas man atņemt spīdīgas lietiņas. Es pazīstu krievus, kuri apgalvo, ka nekur nejūtas kā mājās, ja pie sienas nav tepiķis vai kāds anektēts stūrītis. Es pazīstu gejus, kuri joko par to, ka man veikala rindās nevajadzētu stāvēt viņiem priekšā. Es pazīstu meiteni, kura uz manu līdzjūtību par to, ka viņu pameta puisis, atbild ar “jā, bet vēl stulbāk bija, kad manu mammu bērnībā pameta tētis!” Šo sarakstu es varu turpināt līdz personai, kura gada dārzeņa foto konkursā gribēja iesūtīt savu nesen avārijā cietušo draugu.

Paralēli humora izjūtai, šiem cilvēkiem ir kopīgs vēl šis tas – viņi ir izglītoti ļaudis ar skaidru un racionālu dzīves uztveri, kuri savās nozarēs ir sasnieguši augstas un vadošas pozīcijas. Manuprāt, humora uztverei ar to ir ļoti liela korelācija.

Šie ļaudis ir divas lietas – kvalitatīvi cilvēki un izņēmumi. Man reizēm ir sajūta, ka Latvijas humora latiņa ir palikusi pie Jāņa Jarāna un Daiņa Porganta raidījuma par Mildiņu Nabiņu un Skaidrīti Krāniņu. Par večiņām pārģērbti kungi, kuri falsetā stāsta vecas anekdotes – tas ir Latvijas humora un satīras augstākais punkts. Apogejs. Zenīts.

Un ziniet? Pelnīti. Mēs atrodamies paštaisnu un egocentrisku cilvēku sabiedrībā, kuru pašu uzpūstais ego ir tik augsts, ka humors kā tāds šķiet plebeju padarīšana. Man no sirds ir grūti mīlēt tos cilvēkus, kuri ir tieši tik svarīgi, ka nespēj jokot par sevi, nespēj jokot par citiem, nespēj jokot vispār. Visbiežāk viņus var atpazīt pēc nostājas “man jau vispār patīk humors, bet šis ir pārāk traki…”

Tāpēc, dārgais lasītāj, rakstu nobeigšu ar hipotēzi, ka tu esi muļķis. Ja tu uz mani šobrīd sadusmojies, tad hipotēze ir apstiprinājusies. 1. aprīlis Latvijā ir sēru diena.

Kā Kivičs par tavu naudu nacionālo kultūras mantojumu sargās

Es jau negribējo šo rakstu vispār publicēt, bet Benvenuto teica, ka iepisīs man pa stīvo, ja to nedarīšu. Šeit tas pats, ko tu jau paspēji komentēt Delfos

Kā jau īsts latvietis, es esmu ļoti pacietīgs un parasti ciešanas pārlaižu ar sakostiem zobiem, neapmierināti pie sevis purpinot. Piemēram, taksī, kurā skanēja čehu lunaparka cienīgi slāvu tucāri, es šoferim atcirtu “nē, nē, viss kārtībā, nav iemesla pārslēgt radio”, kamēr pie sevis iztēlojos, kā ar cirvi saskaldu magnetolu. Tomēr šobrīd, jāsaka, mans mērs ir tiktāl’ nokaitēts, ka vēlos nolikt savu tējas krūzi uz galda, piekārtot monokli un atļauties rupji novilkt: “šis nudien ir diskomfortabls moments, ļaudis!”

Latvija man ir devusi grandiozu rūdījumu vairākos jautājumos. Es protu ar vēsu galvu uztvert to, ka mūsu hokeja izlase var uzvarēt Zviedriju, bet pagrūst Armēnijai. Es kaut kā spēju sadzīvot ar apziņu, ka Eiropā mani pārstāv Ždanoka. Es kaut kā spēju samierināties, ka “Muzikālajā bankā” uzvar dziesma, kuras teksts sastāv no diviem teikumiem. Tomēr aizvien grūtāk ir pārdzīvot nelietderīgu manas naudas tērēšanu.

Brīdī, kad ieraudzīju, ka Valsts Kultūrkapitāla fonds finansē sieviešu stand-up, man pietika ar iedzertu ibumetīnu. “Interesanti, Rūdolfa Kugrēna stand-up izrādi arī finansēja valsts, vai arī vīrieši tam nav gana vienlīdzīgi?” es pie sevis nodomāju.

Auksta komprese pie pieres man bija jāpiespiež, kad sekoju līdzi tiešraidei no deputātu kvotu sadales:

Deputāti: “Tātad izlemts – 30 tūkstoši grupas “Līvi” albumam…”
“Līvi”: “Kādam albumam? Mēs izjukām 2010. gadā!”
Deputāti: “Emm… nūū… ēē… ā, vot – bilžu albumam!”

Ap to brīdi es zaudēju samaņu. Kad to atguvu, vēl 42 tūkstoši tika piešķirti grupas “Iļģi” koncertam.

Man nav žēl “Līvu” foto albuma, man nav žēl arī “Iļģu” koncerta. Tāpat man nav žēl arī feministu pulciņa. Problēma sākās tajā brīdī, kad, šķirstot atbalstītos projektus, aizdomājos par to, cik ļoti man un pie lemšanas esošajiem ļaudīm ir atšķirīgas prioritātes. Kāpēc es un mani nodokļi atrodamies divās pilnīgi dažādās pasaulēs

19. marta pēcpusdienā es paniski rīvēju sev limfmezglos sasmalcinātu kodeīnu, kamēr galvu centos iemērkt spainī ar šņabi. Tikko biju izlasījis virsrakstu “Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) skaidro 100 000 eiro piešķiršanu Kiviča raidījumam “Rampas ugunis””.

Ar pēdējiem spēkiem ticis līdz trešajai rindkopai, svīstot lasīju NEPLP locekles Guntas Līdakas citātu: “”Rampas Ugunis” varētu būt raidījums, caur kuru realizēt nacionālā kultūras mantojuma saglabāšanu Latvijas simtgades kontekstā.” Iesitu ar kulaku pa sienu.

Protams, atmetot pirmo ķecerīgo domu, ka šī finansējuma dalīšana ir notikusi kādā ģimenes pasēdēšanā pie svētku galda, sāku pats sev nodefinēt situāciju.

NEPLP, lasītāj, ir institūcija, kas pārstāv sabiedrības intereses elektronisko plašsaziņas līdzekļu jomā. Šajā institūcijā dzīvo tāda Līdakas kundze, kura ar biedriem izdomājusi, ka Andris Kivičs būs tas, kuram uzticēs nacionālā kultūras mantojuma saglabāšanu.

Tas ir tas pats raidījums, kurā Kivičs tupēja blakus filantropa Jūlija Krūmiņa gultai un vaicāja, vai pie visa vainīgi skauģi. Tas pats Andris, kurš atzīst, ka nekad nav mācījies žurnālistiku. Tas pats Andris, kura šova raidlaiks nozīmē uzdāvinātas 52 minūtes ētera. Starp citu, ētera, ko arī apmaksā ar nodokļiem.

Manis pēc Dainu skapi varam iegrūst Daugavā, Raiņa pieminekli vest uz Tolmetu, bet “Dziesmu svētku” vietā Mežaparkā atgriezt Jauno vilni. Man šāds kultūras mantojums nav vajadzīgs. Sākam visu no jauna, jo kaut ko līdz šim laikam esam darījuši nepareizi. Varbūt “Vientuļā priede” tomēr bija plaģiāts? Varbūt Kulakovam nemaz nepiestāv tās brilles? Varbūt konversācijas vārdnīca der tīri iekuram?

Visvairāk šajā mani laikam kaitina fakts, ka manas naudas izšķērdēšanai tiek atrasti aizvien mazāk radoši attaisnojumi. Saņemās ļaudis. Ja čakarējiet, tad dariet to ar cieņu un kvalitāti. Par ko jums algu maksā?

p.s. Ar nepacietību gaidīšu 100 tūkstošus vērtos uzlabojumus “Rampas ugunis” raidījumos. Ja beigu beigās būs tā vērts, apsolu atvainoties.

Cehs.lv analizē mobilos operatorus

Katra cilvēka dzīvē pienāk moments, kurā tev ir izbesījuši absolūti visi mobilie operatori, tāpēc centies saprast,  kurš besī vismazāk. Subjektīvi piedāvāju savu redzējumu uz pasauli, piedāvājot tev grandiozu iespēju atstāt savu viedokli komentāros. Tikai kopā mēs varam padarīt šo digitālo pasauli labāku! Foršākos dirsienus pievienošu rakstam, ja nebūs slinkums, bet, visticamāk, būs.

LMT: Dārgs žīdmasonu kantoris ar pieklājīgu pārklājumu un labu internetu, taču tieši tik nihilistisku attieksmi pret saviem lietotājiem, ka ņirgāšanās nolūkos t̶i̶e̶m̶ ̶k̶a̶t̶r̶u̶ ̶r̶e̶i̶z̶i̶ ̶i̶r̶ ̶j̶ā̶p̶i̶l̶d̶a̶ ̶c̶a̶p̶t̶c̶h̶a̶,̶ ̶k̶a̶d̶ ̶c̶e̶n̶t̶i̶e̶s̶ ̶i̶z̶m̶a̶n̶t̶o̶t̶ ̶G̶o̶o̶g̶l̶e̶ tiem pārceļ IP adreses nahuj uz Vāciju, lai nestrādātu nedz Facebook event sadaļa, nedz lokācija mobilajām ierīcēm, kā arī lai rādītu debilas reklāmas, piedāvātu novērtēt T-Mobile servisu un PornHub’ā defaultā mestu priekšā septiņdesmitgadīgus MILF’us no Bavārijas.

Bite: Principā sakaru Optima Līnija ar lieku hromosomu – iztikt var, ir ļoti lēti, bet tevi uzrunā kā bērnu, taču, ja ikdienā nav nepieciešams satikties, tas ir vienalga.

Tele2: Internet Explorer, kas savus produktus pozicionē ar jauniešiem bez personīgās higiēnas, kas savu pārklājumu sāk risināt piecus gadus par vēlu.

VaiSpejTrapitLikePogai par Tele2:
Es lietoju Tele2 jau no brīža, kad nopirku mobīlo telefonu “Ericson”, nu tas stilīgais, kam varēja mainīt pogu paneļus. Esmu pats no Saulkrastiem…līdz ar to man bērnība pagāja kā jebkuram jaunietim, kam nebija mobīlā telefona, jo mans telefons vienmēr bija ārpus zonas. Vienīgais bonus – spēlītes. Tagad, 15 gadus vēlāk, nu jau lietojot šiku Samsung viedtālruni, joprojām esmu Tele2 klients. Un kad izbraucu apciemot savu Omi un izstaigāt dzimtās kāpas un apskatīt kādas tik mājas nav sabūvētas, es joprojām izbaudu mieru visas nedēļas nogales garumā…jo neviens mani nevar sazvanīt. Miers!

U par visiem tīkliem:
LMT klientu servisā strādā ārkārtīgi talantīgi profesionāļi, kuri klientam spēj iedvest kauna un vainas apziņu, kā arī novest klientu līdz vēlmei rūpīgi izlasīt līgumu un patērētāja tiesības reglamentējošos likumus. Acīmredzams ir viņu mērķis novirzīt visus neapmierinātos pie klientu servisa vadības, kuri, minēšu, ir ļoti vientuļi un alkst pēc cilvēciskas saskares. Tomēr LMT nekad nebūs pirmā izvēle, jo pakāsa Elkoram konkursā uz apkārtnes neglītākās ēkas titulu (uzvarot VEF Kultūras pili un Staķiku).
Tele2 NAV marihuāna. To es sapratu tikai vēlāk.
Bite patiešām ir citāda. Kā kaķis ar trim kājām vai tie džeki no Tele2 reklāmām.

Purvītis:
Bite – nav zonas (joprojām bļaģ, lielpisānos tornis, mazpisānos sēžot sausajā atejā priežu ielokā tikai sūda 3G ar ko knapi pietiek lai pabrowsētu “anal gif”)
Tele2 – zombijs. patīk, bet pats starp tiem negribu būt. Izmantoju tikai stacionārajam internetam, jo mazpisānos tam ir vislabākā zona. Bet sarunām nē, jo uz papīra sanāk visneizdevīgākie tarifi. Da i “mājas internets” ir pizdjec ne lētākais, bet tā kā manas interneta zināšanas aprobežojas ar cehu, youtube mūziku un animētajiem gifiem, tad ne-mājas internets arī ir okej.
LMT – vot šitais ir superīgākais appisēju kantoris. Uz papīra es maksāju kaukādus pāris eiro. Plus bezlimita internets (moš pietiktu ar 500mb, bet katrs nākamais gb ir sūda eiro, karoč maksāju maksimumu par bezlimitu, kas, atšķirībā no Bites arī ir – bezlimita). Plus mazcenas atvērtais mobilais, plus hujo majo, plus pvn, beigās sanāk 40Eur mēnesī. Katru mēnesi ar lielu sajūsmu skatos kā pāris eiro pieslēguma maksa satēk 20x lielākā rēķinā. Vot tā, lūk, bizness jātaisa. Cieņa un respekts!

Latvijā pirmā alkoholisma skala – nosaki, cik tieši pālī tu vakar biji

Vai tev arī ir apnikušas tās reizes, kad tu piedzeries, taču draugiem nākamajā dienā nespēj precizēt, cik tieši lielā pālī biji? Cehs.lv, gadiem ilgi testējot dažādus alkoholisma līmeņus, ir nācis klajā ar savu skalu, kas, cerams, noderēs arī jums. Protams, šī skala vēl ir jāprecizē, jādaudzina un jālolo, lai iegūtu akadēmisku statusu, tāpēc cerēsim uz atsaucību un grandioziem ierosinājumiem komentāros.

0,0 Kulakovi – tu esi skaidrā.

0,1 Kulakovs – izdzēri aliņu.

0,2 Kulakovi – izdzēri dažus aliņus, bet, ja pagaidīs, tad drīkstēs stūrēt.

0,3 Kulakovi – Tas līmenis, kurā točna nedrīkst stūrēt.

0,4 Kulakovi – “davaj, vienu aliņu” pārvērtās “davaj, aliņu visu vakaru.” Patīkams kodiens.

0,5 Kulakovi – “davaj, aliņu visu vakaru” pārvērtās par “okej, vēl šotu un kokteili”. Pirms gulētiešanas metas reiboņi; tu domā – nahuj vajadzēja tik daudz. Pie šī līmeņa sākas iespējama vemšana.

0,6 Kulakovi – Konkrēts pālis. Ir potenciāls sataisīt sūdus, iztrūkst kadri, nākamajā dienā nožēlo izdzerto apjomu, jūtams sagurums, tomēr veiksmīgi izsprūc un nekas vairāk par neganti nodzertu vakaru nav noticis. Iespējams, iztērēta vairāk nauda nekā plānots.

0,7 Kulakovi – Esi sastrādājis muļķības. Iespējams, publicējis sociālajos tīklos sevi diskreditējošu informāciju un/vai rakstījis sūdu pretējam dzimumam. Iztrūkst bilde, ir kauna sajūta un nepārvarama vēlme vismaz kādu brīdi atteikties no alkohola. Pēc šī līmeņa bieži vien vēlme dzert atgriežas ne ātrāk par trim dienām. Iespējams, iztērēta vairāk nauda nekā plānots.

0,8 Kulakovi – Tu neko neatceries, esi guvis savainojumus, apkārtējie ļaudis uz tevi ir dusmīgi, iespējams, esi guvis nopietnus finansiālus zaudējumus (pazaudēts telefons, nodzerta visa nauda u.c.) Morālie apsvērumi pilnā nopietnībā liek pārdomāt turpmākos alkohola lietošanas paradumus un/vai speciālista iesaisti.

0,9 Kulakovi – Viss iepriekšminētais ar nosacījumu, ka tevi mājās nogādāja ar nešanu.

1 Kulakovs – Tu šonedēļ dzer jau devīto dienu un nesaskati tajā problēmu. Tava ģimene un draugi novēršas; alkoholisms kļuvis par dzīvesveidu, kas visticamāk tevi arī piebeigs. Pie alkohola tu esi pieradis tik ļoti, ka tas netraucē tev spēlēt klavieres, skaldīt malku vai velns vien zina, ar ko tu ikdienā nodarbojies.

*ja alkohola lietošanas laikā esi riskējis ar savu dzīvību vai pamodies policijas iecirknī, tad tie, neatkarīgi no citiem apstākļiem, ir 0,9 Kulakovi.

Ansis Ataols Bērziņš – reti draņķīgs dumpinieks

Daži multimākslinieki, liriķi un radošās inteliģences pārstāvji teiks, ka esmu lohs, bet es šodien iekš Delfi.lv pakacināju šo tematu…

Atceros, ka astotajā klasē es seksīgās angļu valodas praktikantes-skolotājas krēslu aplēju ar krītūdeni. Viņa tajā iesēdās un ar slapjiem, viegli baltiem un pilošiem pusmelones formas vaigiem nosvērti aicināja: “Janek, nāc līdzi!” Tas sākotnēji atgādināja visas manas un manu klasesbiedru fantāzijas, taču vēlāk eskalējās ar mītiņu direktores kabinetā, kurā piedalījās mani vecāki. Tā vairs nebija fantāzija, tas bija sods.

Man bija ļoti grūti argumentēt, kāpēc neesmu vainīgs pie izdarītā. Es uzņēmos pilnu atbildību par pārtraukto nodarbību. Par klasesbiedru izglītošanas sabotēšanu, izsviežot miskastē 40 minūtes no viņu dzīves. Es, tiesa, nepiekritu tam, ka apģērbs tika sabojāts, jo to var izmazgāt. Tāpat, manuprāt, arī jaunā angļu valodas praktikante guva mācību, kas notiks, ja uz stundām konsekventi vilks īsus un visus labumus izceļošus svārciņus, fantāzijai atstājot pārāk maz rūmes. Saņēmu sodu, ko ar godu izcietu, jo biju panācis savu un demonstrējis attieksmi.

Ja tu taisi sūdus, tad par sūdiem arī atbildi. To mums iemācīja jebkurš revolucionārs un jebkurš dumpinieks. Arī Če Gevara netēloja baigo pārsteigumu, kad Bolīvijas armija ielenca viņa revolucionārus, atstājot pēdējo vēsti: “šauj, tu grasies tikai nogalināt cilvēku!” Arī Francijā 1830. gadā 3000 revolucionāri nebija pārāk pārsteigti, kad pret viņu barikādēm nāca 30 tūkstoši armijnieki ieviest kārtību. Dumpinieku koncepts ir ciest augstāku mērķu vārdā. Nevis iesist un bēgt. Šis koncepts ir rezervēts sākumklašu skolniekiem, kuri ķircina meitenes.

Ko ir izdarījis Ansis Ataols Bērziņš? Viņš meta ar bruģi pa Saeimu un brīnījās, ka tam ir kaut kādas sekas. Savā publiskajā Skype čatiņā, ko daži ļoti mīļi nodēvēja par preses konferenci, Ansis atklāja, ka “(..) no Latvijas valsts, par kuras atjaunošanu savulaik vēl kā skolēns cīnījies, neesot gaidījis savu notiesāšanu, lai gan nenoliedz, ka sviedis bruģakmeņus Saeimas virzienā.” Nē, Ansi, ja tevi paņēma līdzi uz barikādēm, tas nenozīmē, ka tev ir tiesības izsist dažus stiklus Saeimai tāpat kā tas nenozīmē – ja tu pastāvēji Baltijas ceļā, tu drīksti pačurāt uz Mildas.

Arī tiesas spriedumu Ansis pats sev ir sagādājis. Ja sākotnēji viņam piesprieda nosacītu sodu, kas nenozīmē reālu došanos slēgtā telpā, tad Anša izvēle mukt un kliegt, ka viņu nedrīkst tiesāt, izprovocēja tālāko sodu. Jā, sasodīts, mēs dzīvojam valstī, kurā mukšana no policijas ir sodāms pasākums. Tam nepiekrīt tikai Ansis Ataols Bērziņš un “pamatiedzīvotāju ķēniņiene” Ditta Rietuma. Sagadīšanās?

Tomēr visvairāk kaitina Bērziņa vēlme priekšplānā izlikt bērnus un diskutabla rakstura mūziku: “Šī dziesma veltīta jaunākajai meitai Krescentijai, kura vēl ir par mazu, lai saprastu, kāpēc tētis nevar pie viņas atbraukt.” Jāatzīst, es dziesmā nedzirdēju vārdus “lalala, ja tētis būtu klausījis policistu kungiem, šalalalala, nevienam cietumā nebūtu jāiet un mēs kopā varētu iet uz zoodārzu, lalala.”

Aicinu padomāt A.A.B. atbalstītājus par piemēru, ko viņš kā pašpasludinātais politiskais trimdinieks rāda citiem. Personīgi man ir cerība, ka Latvijas nākotne ir jaunu un dumpiniecisku jauniešu rokās, kuru mērķis ir labāka nākotne, taču, ko mēs iegūtu ar ideālu, kura mugurkauls ir ļenganāks kā nepievilktas ģitāras stīgas?
Cilvēki, kuri no Mazsalacas aizbrauc uz zaļumballi Rūjienā un paziņo, ka “Rūjiena – Lohi”, pēc dabūšanas pa muti brīnītos, jo uzskatītu, ka ir nepelnīti piekauti?

Raivis Dzintars pēc maršēšanas spelgonī ar uzrakstu “ABRENE” uz krūtīm, mēģinātu iesūdzēt tiesā ziemu, jo ir dabūjis iesnas?

Varbūt arī man savulaik pēc skolotājas pusložu sabotāžas vajadzēja mesties melos, ka mani uz to pamudināja vecāki zēni, es patiesībā tas nebiju un neesmu gatavs uzņemties atbildību par krītaini mitro kanjonu?

Kā teiktu rajonā – par bazaru vajag atbildēt.

Ansis Netiek Galā