Visi raksti, kuriem autors ir Sencis

Divpakāpju plāns – stāsts par salmiem, svētkiem un sulu laiku

Nometies uz ceļiem un saspiedis kulakos divus salmu kušķus, Uģis šogad bija apņēmības pilns kļūt par pašu labāko. Viņš zināja, ka tieši šoreiz viss izdosies, jo plāns bija ģeniāls. Viņam pat patika to saukt par “divpakāpju plānu”.

Uģis ir liels svētku entuziasts, taču viņa centieni svinēt ir katastrofāli. Reiz Jāņos viņa ugunskurs aizdedzināja kaimiņa saimniecības ēku un divus no trim bišu stropiem. Šogad Ziemassvētkos viņš saraudināja radinieku bērnus, tiem uzdāvinot paša gatavotus sūdus no koka ar laba vēlējumiem, nevis Lego vai saldumus. Mārtiņdienā viņš gribēja nokaut pavisam īstu gaili, taču tā vietā viņš sadūra sevi kājā un svētkus pavadīja traumpunktā, kur centās koķetēt ar māsiņu, no kuras vīra pēcāk dabūja pa seju.

Šogad viņš stratēģiski izvēlējās izlaist 8. marta apsveikumu un tā vietā koncentrēties uz Lieldienām. Galu galā Sieviešu diena vairs nebija starp viņa svinamajiem svētkiem, kopš reizes, kad Uģis savā Draugiem.lv profilā publicēja video sveicienu, ko iesāka ar vārdiem “Nu ko, mindžas, pavasaris ir sulu laiks, ne?”

Šajās Lieldienās viņš bija izlēmis padarīt savu nama priekšu par visu ciema iecienītāko foto objektu, ko ļaudis atminēsies vēl gadiem. Visi iepriekšējie emocionālie zaudējumi un likstas nosals šī gada veikuma ēnā.

Jau laicīgi Uģis bija sarūpējis teju veselu rulli ar salmiem, striķi un visu citu, kas nepieciešams, lai radītu Siguldā lielāko salmu trusi. Pēc tam, kad galvenā statuja būs pabeigta, tad jau ātri uztaisīs arī šūpoles un kaut kādu dēli olu ripināšanai. Galvā pavīdēja arī doma par improvizētu dārziņu, kurā meklēt olas – pāris krūmāji, neīsta suņu būda, putnu ligzda un pāris groziņi būs gana.

Salmu ieveidošana nemaz nav viegls darbs – tie duras rokās un lielākos apjomos ir ļoti smagi. Uģis nebija rēķinājies ar tādu darba apjomu, tomēr tas viņa sparu nemazināja. Viņš zināja, ka, ja šis plāns nenostrādās, tad atrast citus – vēl nesabojātus svētkus – nebūs viegli. 9. maijs? Nē, tie īsti nav svētki. 1. maijs? Viņaprāt, arī baigā padomju huiņa.

Pienāca Lieldienu rīts. Viņa pagalmā slējās salmu trusis, kuram ausis beidzās teju pie otrā stāva logiem. Seja gan izskatījās gluži kā lobotomiju pārcietusi – gan Uģim, gan trusim. Uģim tāpēc, ka visa nakts nebija gulēta, bet trusim tāpēc, ka Uģis nebija pārāk labs trušu seju meistars.

Tomēr uz Siguldas ziņojumu dēļiem izplatītā informācija “pie uga bus liels trusis. nac apskatities priecigu lieldienu!!!!!” bija nostrādājusi un jau agrā svētdienas rītā viņa māju šturmēja desmiti. “Seja kaut kāda jobana, bet vispār salmu trusis ir ļoti iespaidīgs” – šie noklausītie vārdi no kāda apmeklētāja ļoti daudz Uģim nozīmēja. Tas bija tuvākais, kas bija sanācis veiksmīgiem svētkiem.

Līdz brīdim, kad no improvizētā olu meklēšanas dārziņa atskanēja spiedzieni, šūmēšanās un stress. Ļaudis muka prom no viņa pagalma, sakot “pidars”, “idiots”, “morālais kroplis” un “iebāz dirsā to salmu trusi”.

Uģis neizpratnes pilns centās saprast situāciju. “Kas nogāja greizi? Kaut kas ar šūpolēm? Nē, tur viss kārtībā. Olu ripināšanas dēlītis nogālis greizi? Bļeģ, nē, protams, kas tur varētu noiet greizi…”

Viņš steidzās uz improvizēto olu meklēšanas dārziņu, kurā neviens vairs nebija palicis. Zemē mētājās no suņubūdiņas izplēsta Uģa sēklinieku bilde ar uzrakstu “april, april!” Nedrīkstēja taču aizmirst, ka Lieldienas iekrīt 1. aprīlī.

Vai Starkovs sāk saprast futbola konceptu?

Šonedēļ Delfi.lv versijās izvirzījām versiju par zaudējumu Gibraltāram kā skaistu dāvanu Latvijas simtgadē.

Aizvadītās nedēļas nogalē Latvijas futbola izlase valsts simtgadē uzdāvināja par vienu no apkaunojošākajiem zaudējumiem dēvēto 0:1 pret spēcīgās* futbola lielvalsts** Gibraltāra komandu. “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorija metās pētīt galvenā trenera Aleksandra Starkova uzrunu pēc spēles, lai meklētu potenciālos cēloņus un skaidrojumus.

Laboratorijas vadītājs Kristaps Āls skaidro, ka pieaicināts eksperts – zelta retrīvers vārdā Badijs – ir analizējis Aleksandra Starkova pēcspēles interviju. Piedāvājam iepazīties ar spilgtākajiem citātiem un analīzes eksperta viedokli par tiem.

1) “Uzreiz vēlos atzīmēt, ka rezultāts šajās spēles, protams, nav apmierinošs.”

Šo būtisko niansi Starkovs pēc spēles pret Gibraltāru beidzot ir sapratis pareizi. Tā komanda, kura gūst vairāk golus, uzvar spēlē.

2) “Nospēlējām ļoti labu maču pret Fēru salām, kas reitingā jau kādu laiku ir augstāk pār mums…”

Līdzīgi kā tad, ja gana cītīgi visiem turpināsim zaudēt, varēsim teikt, ka “labi nospēlējām pret rangā augstāk esošo Gibraltāru”. Tiesa, tur būtu krietni jāpacenšas gan mums, gan Gibraltāram, ņemot vērā, ka FIFA rangā komanda, kurai nule pakāsām, atrodas dalītā pēdējā vietā – proti, 206. Tomēr mēs strauji darām visu, ko varam, lai viņus noķertu, – ja vēl spēlētāji pasāktu pīpēt kaprona zeķes un dzert Preiļu dzelteno, tad varbūt izdotos rezultātu sasniegt ātrāk.

3) “Spēles kvalitātes, rezultāta un parādītā rakstura ziņā komandas sniegums šajā mačā mani iepriecināja…”

Šeit Starkovs pieļauj būtisku loģikas kļūdu. Ja tu negūsti golus un zaudē pret reitinga vājāko komandu, tad tam nevajadzētu tevi iepriecināt. Īpaši jau rezultāta ziņā.

4) “Visi domājām par uzvaru. Mums šoreiz tas neizdevās. Kādi ir iemesli?”

Skatīt punktu 1 – jūs neguvāt nevienus vārtus, Starkov.

5) “Toties šie [pretinieku] vārti iepriecināja mūsu nelabvēļus.”

Nelabvēļi, protams, ir viens veids, kā to apzīmēt, taču daudzi tos mēdz saukt arī par “pretiniekiem” un “pretinieku līdzjutējiem”.

6) “Viennozīmīgi, tas ir slikts zaudējums.”

Tas tiesa. Tā parasti ir ar zaudējumiem. Vienīgie, kuriem šis zaudējums nav slikts, ir tie, kuri totalizatorā bija likuši uz Gibraltāru. Koeficients tomēr bija 19,5.

7) “Galvenais secinājums ir tāds: visiem, kas šobrīd met akmeņus mūsu virzienā, ir taisnība. Bet īsti vīrieši šādā situācijā cienīgi pārdzīvo šo neveiksmi un neatbild pretim.”

Šeit nedaudz pietrūkst konsekvences. Starkovs atzīst, ka smagā kritika viņa vadītās izlases virzienā ir pamatota, tāpēc vīrišķīgākā rīcība ir neuzņemties par to atbildību un ignorēt. Līdzīgi kā Ušakovs vīrišķīgi pārdzīvo Barona ielas remontu, “uzņemoties” par to atbildību, piemēram.

8) “Mūsu valstsvienības īsto līdzjutēju priekšā vēlos atvainoties par to, ka esam sagādājuši viņiem nepatīkamus mirkļus.”

Ar komentāru šeit viss ir kārtībā, un arī vārdu izvēle Starkovam ir bijusi precīza. Tomēr “Cehs.lv” prasījās pēc nedaudz precīzāka izklāsta, kas ir tie “nepatīkamie mirkļi”.

K. Āla ieskatā šis komentārs pareizāk izklausītos, formulēts sekojoši: “(..) vēlos atvainoties par to, ka esam sagādājuši viņiem nepatīkamus mirkļus 10 spēļu garumā, kopš pērnā aprīļa, nemaz nerunājot par Latvijas rekordu pēc kārtas zaudēto spēļu skaitā.”

9) “Kā pietrūka? Meistarības.”

Starkovs garā un plašā komentārā met akmeni spēlētāju lauciņā, sakot, ka tie nav pietiekami saliedēti spēlējuši, kā arī viņiem ir pietrūcis pieredzes. Tomēr visā komentārā nekur nav minēts, vai meistarība nav nepieciešama arī treneriem. Tas tā. Tīri teorētisks jautājums.

10) “No valstsvienības treneru štāba puses varu apliecināt, ka strādājam ar lielu pašatdevi un kvalitatīvi, manuprāt.”

“Cehs.lv” uzskatā ļoti būtiska un precīza piebilde ir “manuprāt”, jo intervijas gaitā vairākkārt rodas sajūta, ka ne visi lasītāji ar Starkovu būs uz vienas lapas.

Kopumā varam secināt, ka Starkovs ir guvis jaunas atziņas, piemēram, iepazinis futbolam raksturīgo konceptu, ka uzvara tiek tai komandai, kura spēles laikā gūst vairāk golus, taču viņš izvairās pieņemt informāciju par iespējamiem neveiksmes cēloņiem. Citējot “Twitter” lietotāju Dirsā Līdējs: “Ticam, ka jau tuvākajos gados viņa talantīgajā vadībā Latvijas izlasei izdosies sakaut Gibraltāru!”

——

* Šis fakts nav pārbaudīts un var neatbilst patiesībai – “spēcīgs” ir plašs jēdziens.

** Šis fakts nav pārbaudīts un var neatbilst patiesībai – iespējams, Gibraltārs nemaz nekvalificējas kā valsts.

Facebook bloķēšana Latvijā – jebnutijs marasms, lobijs vai ģeniāla ideja?

Šonedēļ Delfi lasītājus sajūsmināju ar savu skatījumu par Facebook, KNAB izpratni par sociālajiem tīkliem un atļāvos nepiekrist Ingai Spriņģei, kurai šķiet, ka Latvijas vārds šajā sarakstā labi iederētos.

Brīdī, kad interneta lietotāji, loģikas aizstāvji un ļaudis ar kaut vai minimālu izpratni par tehnoloģijām metās kopīgā plaukstas dauzīšanā pret pieri, “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorija nodevās smalkākai un detalizētākai analīzei par KNAB vadītāja Jēkaba Straumes izteikumiem, kuros viņš iezīmē “Facebook” bloķēšanu Latvijā kā reālu iespēju. Tiesa, uzreiz vēlamies vērst lasītāja uzmanību – autoram ir ārkārtīgi sarežģīti rakstīt satīrisku rakstu par situāciju, kas jau savā būtībā ir absurduma apogejs.
Sociālajos tīklos vērīgākie ļaudis jau ir pamanījuši atšķirību starp KNAB paziņojumu savā tvitera kontā un mediju citētajiem Jēkaba Straumes izteikumiem:

Jēkabs Straume: “Nav izslēgts, ka mums vajadzēs tiesas spriedumu par to, ka “Facebook” uz kādu laiku Latvijā tiks bloķēts…”

KNAB: “KNAB apzinās, ka paziņojums par iespējamu soc. tīklu bloķēšanu radījis bažas sabiedrībā, tomēr aicina situāciju nedramatizēt…”

Aicinājums situāciju nedramatizēt ir ironisks, jo tajā ir iekļauts vēstījums par to, ka varētu tikt bloķēti vairāki sociālie tīkli, kas ir krietni, krietni sliktāk nekā tas, ko teica Jēkabs Straume.

Tiesa, “Cehs.lv” analītiskās nodaļas vecākais referents sociālo tīklu jautājumos norādīja uz iespējamu KNAB nekompetenci un variantu, ka cilvēks, kurš izplatījis otro paziņojumu, gluži vienkārši nezina, ka “Facebook” nav visi sociālie tīkli. Šim argumentam par labu nāk fakts, ka, piemēram, atšķirībā no “Cehs.lv” vai Kristapa Skuteļa KNAB pat nav praties sev izveidot oficiālu “Twitter” profilu. Vai iestāde, kas sociālajos tīklos eksistē ar statusu “šo kontu varēja uztaisīt jebkurš”, tiešām var objektīvi lemt par veselas valsts sociālo tīklu paradumiem?

No dažādiem viedajiem ir izskanējušas runas, ka “Facebook” bloķēšana mūs novietotu Ziemeļkorejas līmenī. Tiesa, arī tam piekrist nevaram, jo mums tomēr ir pieejams internets. Turklāt Ziemeļkorejā par centieniem ieiet sociālajā tīklā paredzēts sods.

Tāpat nevaram piekrist, ka “Facebook” bloķēšana mūs novietotu Krievijas līmenī, jo pēc otrdienas paziņojuma mēs tajā jau esam novietoti. Redziet, arī Krievijas skandāls pērn bija balstīts uz izteiktiem draudiem par iespējamu “Facebook” pieejas slēgšanu vēlēšanu gadā, ja sociālais tīkls atteiks pakļauties Krievijas pieprasījumam par datu glabāšanu. Izklausās pazīstami?

Tiesa, daži publiski ļaudis, šķiet, ir devušies atvaļinājumā no vārda brīvības aizstāvēšanas un tā tālāk, lai paustu atbalstu KNAB pieejai, apgalvojot, ka virziens ir pareizs – galu galā “šāds “drauds” piesaistītu starptautisku uzmanību un liktu FB respektēt vietējo likumdošanu (..). Un LV “Facebook” jāpakļaujas LV likumdošanai. Un FB NEKO nedarīs, kamēr nejutīs elpu pakausī valstu līmenī”.

Šajā brīdī visi varam vizualizēt Marku Cukerbergu, kurš uztraucies grauž nagus savā 71 miljarda impērijā par nule zaudēto Latvijas tirgu, kas uz kopējā “Facebook” fona rada apmēram tikpat lielu ietekmi, cik liela tā ir Artim Rasmanim Saeimā. Jā, Marks noteikti jau bīstas Latvijas elpas pakausī. Toties noteikti nekāds ļaunums netiks nodarīts mazajiem tirgotājiem, kuru mārketings ir balstīts uz sociālajiem tīkliem, medijiem – gan lielajiem, gan mazajiem, gan sabiedrībai kopumā, kuras ierastā informācijas telpa tiks neadekvāti kropļota, un valsts tēlam pasaulē.

Tīri loģiski skatoties uz situāciju – slēgt pieeju “Facebook”, lai nebūtu jāseko partiju finansējumam tajā, ir līdzīgi kā slēgt lielveikalus, lai nebūtu jāķer zaglēni. Vērtējot no šāda aspekta, ierosinām arī izvērtēt papīra aizliegšanu, jo daudzi negodprātīgi radīti pamfleti un nereģistrēti izdales materiāli, iespējams, ir nodrukāti tieši uz tā. Varam skatīties vēl tālāk un apdomāt naudas aizliegšanu Latvijā, jo tas pilnībā atrisinātu visas KNAB problēmas ar grūtībām izsekot politisko reklāmu finansējumam.

Šeit ieskicējas divi varianti. Jēkabs Straume, iespējams, to visu ir desmitkārt pārbaudījis, analizējis neskaitāmās darba grupās, pieaicinot nozares ekspertus, un godprātīgi paudis patiesu uzskatu, ka Latvijā varētu bloķēt “Facebook” uz vēlēšanu laiku, apzinoties riskus, ka līdzīgs paziņojums pērn Aleksandram Žarovam sagādāja teju visu pasaules mediju uzmanību. Tādā gadījumā, ceru, sabiedrība tiks iepazīstināta ar plašāku informāciju un varbūt tiešām mēs visi varam vienoties – jā, OK, neizslēdzam šādu variantu.

Otrs scenārijs ir, ka atbilde paspruka nejauši, lai radītu iespaidu, ka sociālo tīklu jautājumā tiek kaut kas darīts un saprasts. Tādā gadījumā gluži vienkārši skumji.

“Cehs.lv”, protams, pauž cerību, ka varbūt tas viss ir “Face.lv” un “Draugiem.lv” kopīgs lobijs, lai atgrieztu emigrējušos lietotājus pie patiesām vērtībām – statistikas abonēšanas un bilžu vērtēšanas. Tas tomēr ir pašmāju “Facebook” un “Tinder” ekvivalents.

Mairis Briedis samiegojies sniedz interviju (pilns transkripts)

Šodien izplatītajā paziņojumā par Maira Brieža trenera maiņu, sportists vaļsirdīgi atzina: “Tas, ko pateicu televīzijā – ka uzvaras gadījumā būtu licis punktu –, tas bija kaut kāds dīvains pārpratums. No rīta vēl nebiju īsti pamodies, droši vien tāpēc sāku tur gvelzt tādas muļķības…”

Cehs.lv rīcībā ir nonācis pilns transkripts no agrās rīta intervijas:

Televīzija: Labrīt, šorīt pie mums ciemos ir Latvijas labākais bokseris un, iespējams, šobrīd populārākais valsts sportists – Mairis Briedis. Sveiciens šajā agrajā rīta stundā, Mairi!

Mairis Briedis: (žāāāvs) jā, arī sveiki… (ar kulakiem berzē acis)

TV: Jā, nudien ir agrs. Acīmredzami neesat radis, hehe. Nu ko, ir pagājis laiciņš kopš smagās cīņas ar Usiku. Vai ir kādi jauni secinājumi par to, kas notika? Varbūt par to, ko vajadzētu darīt tālāk?

Mairis: aj, zinkā… baigi agrs… domāju moš vispār nevajag boksēties. Es metīšu mieru, jā… jums kafijas aparāts ir?

TV: Jūs plānojat beigt boksēties?

Mairis: (žāāāāāvs) jā, jā… tas, ko tu teici, jā… kas ar aparātu?

TV: Bet jūsu komanda? Vai esat konsultējies..?

Mairis: (skatās grīdā un purina galvu) Nu, tur visi… atlaist. Jā, visi iet prom no darba. Ko es pirmīt prasīju – neatceries?

TV: Ko jūs plānojat darīt pēc boksa?

Mairis: nez, moš pamēģināšu spēkus BMX, bet visādi citādi turpināšu sniegt konsultācijas mediju treniņos politiķiem.

TV: Ja tomēr izlemsi turpināt boksēties – vai turpināsi sadarbību ar GACHO?

Mairis: Moš ar Arstarulsmirus, viņam bija dziesma forša par mācīšanos… (sāk dungot)

TV: Par citām lietām… Kā jūs vērtējat jaunumus Porziņģa sakarā? Jūs kā sportists. Cik grūti ir atgūties pēc šādām traumām?

Mairis: Ļoti žēl, protams, ka sezona ir izvērtusies tāda, kāda tā ir izvērtusies, bet, protams, ir patīkami, ka vismaz uz tās otro pusi viņš atvērās un guva virkni punktu pēc kārtas. Var jau būt, ka pēc sezonas viņu aizmainīs uz citu komandu, taču varbūt tieši jauna vide bez spiediena ir tas, kas viņam ir nepieciešams, lai no jauna atvērtos un atkal tiktu All-Stars mačā. Protams, būtu forši redzēt Buffalo Sabres play-off zonā, taču cerības zudušas un mums atliek tikai turēt īkšķus par Girgensona individuālajiem rādītājiem.

TV: Labi, paldies, Mairi. Šis ir bijis šokējošām ziņām pilns rīts un gaidīsim turpmākos paziņojumus jūsu karjeras sakarā. Ko jūs novēlētu mūsu skatītājiem?

Mairis: Paldies, ka uzaicinājāt uz savu radio. Mans aicinājums klausītājiem: (izstiepj kulaku gaisā) ATBRĪVOT KATALONIJU

TV: Mairi, tīri tehniski skatoties Katal…

Mairis: Jā, es domāju, ka Usiku varētu atkārtotā cīņā pieveikt ar tehnisko nokautu…

TV: Tad jūs turpināsiet boksēties tomēr?

Mairis: Šobrīd nē, man nav līdzi cimdi.

TV: Ar mums bija bokseris Mairis Briedis. Šobrīd pārslēgsimies uz LIDO slidotavu, kur interviju sniegs Sandis Ozoliņš.

Kriminālās ekselences fonds – kā tur patiesībā ir?

Tā kā nesen iztestēju roku kino apskatīšanā, šoreiz Delfi versijās ar atrocītām piedurknēm metos hujačīt pa klaviatūru, lai recenzētu KEF’u. 

Pēc tam, kad Cehs.lv vārdā apskatīju filmu “Nameja gredzens”, saņēmu dažādas atsauksmes – gan tādas, kas uzteica, gan tādas, kas pēla, gan tādas kā parasti. Proti, “CIK jums j€notiba SOROS un usakovs par sito samaksaja jo JUSU viedoklis IRA noiprkts”. Uzskatu, ka trāpīju desmitniekā, tāpēc ķeros pie nākamā filmas apskata. Biju devies aplūkot veikumu ar nosaukumu “Kriminālās ekselences fonds” (KEF).

Es apzinos, ka, ķeroties pie šīs filmas apskatīšanas, esmu uz plānāka ledus nekā tie zemledus makšķernieki, kuri tup uz Juglas ezera maija vidū. Šobrīd KEF ir svētā grāla statusā, un tas, kurš veltīs jebkādu kritiku šī garadarba virzienā, tikpat labi varētu aiziet un Porziņģa otrai kājai arī saraut saites.

Filmas “Facebook” lapā savu vērtējumu ir izteicis 81 cilvēks. 80 no tiem ir devuši piecas zvaigznes, taču tikai viens drosminieks ir saņēmies ielikt četras. Baumo, ka viņš vairs neesot redzēts uz ielām. Tviterī, ierakstot filmas atslēgvārdus, var noslīkt komplimentos, taču ar Habla teleskopu ir jāmeklē komentāri, kas kaut vai starp rindiņām ietvertu kritiku. Arī apskatnieki savos komentāros ir centušies tikai tīri ķeksīša pēc iemest kādu nelielu āķi, ko, pareizi interpretējot, var saprast kā nepilnību novērojumu.

Uz filmu devos ar augstām ekspektācijām. Ļoti augstām. Precizējot – tieši tik augstām ekspektācijām, kādas Īlons Masks otrdienas vakarā centās sasniegt ar “Falcon Heavy” raķeti.

Sākoties seansam, sagaidīju divas lietas – absolūti ģeniālu filmu, kas attaisnos visas manas cerības un liks burtiski ieņurkot sajūsmināto komentētāju vilnī. Kā arī, tā kā filma ir komēdija un es apmeklēju populārāko kinoteātri ciemā, es sagaidīju vismaz divus netālu sēdošus mudakus, kuri riktīgi skaļi zviegs visu seansa laiku un izteiks savus komentārus.

Ja otro izdevās izpildīt ar uzviju (kam, protams, nav sakara ar filmu, jo tos džekus spētu sasmīdināt arī uz sienas uzzīmēta vafele), tad pirmais mani turēja zem intrigas visu seansa laiku. Iespējams, tā pat bija mana problēma, jo pārlieku nodarbināju sevi ar jautājumu: “Vai šis bija tas ģeniālais moments, kas visus pavilka?”

Vēlos uzreiz sākt ar lietām, kas man nepatika. Man nepatika nesaturīgā lamāšanās. Saprotu, saprotu – tas pieder pie tēla un atbilstoša leksika bija piemeklēta atbilstošiem tēliem. Taču mani nepameta sajūta, ka filmas veidotāji tik ļoti izbauda savu neatkarību, ka nevēlas laist zudībā nevienu dialogu, tajā neiestumjot rindu ar “p******, b***”. Es nevaru, protams, viņus vainot, jo, iespējams, rīkotos tāpat, taču kaut kādā momentā mana sāta sajūta pēc lamuvārdiem bija ar uzviju remdēta.

Amatieri-aktieri bija foršs moments tādā ziņā, ka sejas nebija atskatītas. Arī publicists, rakstnieks un Rīgas domes deputāts Māris Mičerevskis (kuru “Rīta Panorāma” izlēma pieteikt vienkārši kā aktieri) bija pelnījis saņemt savas uzslavas. Veidotāji no amatieru aktiermeistarības bija izspieduši ļoti daudz, taču teikt, ka nevarēja redzēt atšķirību starp viņiem un īstiem aktieriem, ir pārspīlējums. Patiesībā atšķirību var redzēt. Un var arī dzirdēt.

ŠEIT BŪS SPOILERIS

Visvairāk man traucēja pārblīvētais sižets, kas bija tik piesātināts ar papildu notikumiem, ka es fiziski noguru un filmas beigās man nebija spēka vairs uztvert lietas. Īsāk sakot: tas bija “pārmudīts”. Spilgtākais piemērs bija kaimiņš ar cirvi, kurš, kā izrādījās filmas beigās, kaut kad sen ir sacirtis savu sievu, bet visādi citādi tam nav sakara ar KEF kopējo stāstu. Kāds sakars?

ŠEIT SPOILERIS BEIDZAS

Atrast, kur piekasīties, protams, var, tāpēc aizvien aktuāls ir jautājums, kāpēc neviens neatļaujas teikt ko sliktu. Man ir divi varianti, kāpēc tā. Pirmais: iespējams, ikvienam interneta lietotājam vismaz viens draugs vai paziņa spēlē filmā.

Otrais: KEF akurāt’ beidzot ir viena filma, kas nav darināta no nodokļu maksātāju naudas, iezīmējot rezultātu, ko var sasniegt ar labu ideju, entuziasmu un kvalitatīvu plānošanu. Šeit ļaužu pulciņš izdomāja: “Eu, moš uztaisām filmu?” Un – voilá – viņi uztaisīja filmu!

Jūtos priecīgs, ka to apmeklēju, un ceru, ka manis samaksātie dālderi sasniegs filmas veidotājus, jo, ja par filmas saturu katrs drīkst paturēt savas tiesības – slavēt vai lamāt –, tad “Kriminālās ekselences fonda” veidošana ir priekšzīmīgs solis, kurā režisori nav lēkuši pāri savai pakaļai, un par to es vēlos viņiem digitāli paspiest roku, kā arī aicināt lasītājus apmeklēt filmu.

Šajā ziņā KEF ir labāka dāvana valstij simtgadē nekā “Nameja gredzens”, jo parāda, ka Latvijā ir ļaudis, kuri spēj darināt labas lietas arī bez nodokļu šķērdēšanas.

Atklāti par ‘Nameja gredzenu’ – kas ir un kas nav OK

Man šķita, ka pēc “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” vairs neko dzīvē negribēšu redzēt, taču saņēmos un apskatījos, kā bārdaina vidusskolniece savāc sveša vectēva gredzenu, lai uzrakstītu par to Delfi.lv versijās.

Atliek vienu reizi aiziet uz “Nameja gredzenu”, lai vēl vairākas dienas no apkārtējiem saņemtu jautājumu – kā bija? Megaportāla “Cehs.lv” radošais kolektīvs izlēma, ka atbrīvos visus potenciālos apmeklētājus no šīs problēmas, un turpmāk, kad ļaudis prasīs komentēt filmu, vienkārši nosūtiet viņiem saiti uz šo rakstu. Galu galā man ir leģitīmas tiesības izteikt viedokli, jo, gluži kā par biļetēm Rīgas sabiedriskajā transportā, es par “Nameja gredzenu” maksāju divreiz – gan ar nodokļiem filmas tapšanas budžetā, gan ar 7,50, apmeklējot seansu.

Tā kā filma ir paredzēta rietumu tirgum, tā ir angļu valodā. Šeit arī loģiskā kārtā rodas pirmais jautājums, uz kuru atbilde ir sekojoša: nē, no angļu valodas izrunas negribas ieliet sev ausīs skābi. Vēl vairāk, to bez blamāžas potenciāla var ieteikt saviem ārzemju draugiem vai Anglijā dzīvojošajiem radiniekiem, kuri sevi mūsdienās asociē ar smalkiem, tēju sūcošiem britiem.

Kopumā audioceliņš nudien ir uzteicams, ja vien cīņu ainās nebūtu pārspīlēts ar stenēšanas un elšanas skaņām, kas radīja iespaidu, ka skaņu meistari ir iedvesmojušies no pornofilmām un vecām komēdijām.

Pirmo reizi apmeklējot “Nameja gredzenu”, ir ļoti jāuzmanās, lai nejauši neietrāpītu seansā, kas domāts vecajiem ļaudīm vai kartupeļu latvietim-kinomīlim. Proti, tam, kurš aizvien vēl nav atstājis pagātnē brutālu un bezkaunīgu “voice-over” jeb audio tulkojumu, kurā bez jebkādas gaumes un stila izjūtas tiek virsū uzstumts tulkojums oriģinālajam ierakstam. Man šai ziņā neveicās, jo izvēlētais kinoteātris ārpus Rīgas seansus angļu valodā nepiedāvāja, turklāt brīdinājums par to, ka tiks audiāli izvarots mākslinieciskais veikums, bija vairāk nekā nosacīts, lai neteiktu, ka tas bija nepamanāms. Lai ieskicētu, cik sūdīgs ir ieskaņojums latviešu valodā, – kā smagais lamuvārds tur tika izmantots “perdelis”.

Ļaudis sociālajos tīklos turpina lauzt šķēpus par to, kāda bija filma, nevēlēdamies atzīt, ka tā bija tīri normāla. Un nevar jau nevienu vainot, jo tendence nolikt Latvijas kino mums ir inercē pēc tādiem grāvējiem kā “Rīgas sargi”, “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” vai “Svingeri”. Arī uz “Nameja gredzenu” mēs skatāmies caur “tā, b***, kas šoreiz ir sagājis pakaļā?” prizmu.

Skaudrā patiesība ir nedaudz citāda. Jā, iespējams, galvenais varonis izskatās pēc bārdainas vidusskolnieces, kas neiebiedētu pat pamatskolnieku. Jā, izskatījās, ka uz parūkām ir ekonomēts. Jā, Nameja sieva ir bezjēdzīgākais un nesaprotamākais tēls, kāds redzēts. Un, iespējams, arī sižets un vēstījums savā dziļumā nesniedzas tālāk par potītēm. Taču fakts, ka latvieši ir spiesti analizēt un meklēt, kas tieši nepatika, ir atzīstams sasniegums, jo šoreiz ar veco labo “filma – sūds, aktieri neko nejēdz” neiet krastā. Jo skaudrā patiesība ir tāda, ka kopumā filma ir OK, tā izskatās smuki un Ivo Martinsons vispār bija episks.

Tomēr vietā ir arī jautājums: kāda no tā ir jēga? Ja no daļējas nodokļu naudas mēs ražojam filmu, kurā Latvijas vārds pat netiek pieminēts, turklāt tā ir angļu valodā un tā tālāk? Arī cerība, ka šis 2,5 miljonu projekts iekaros pasauli, tiks filmētas nākamās daļas un “sīkvels” tam, kā Namejs iziet cauri pubertātei, ir naivas.

Taču arī šeit “Cehs.lv” ir skaidrojums. “Nameja gredzens” beidzot ir mēģinājums radīt kino, ko nepavada izteikts sociālais kauns. Beidzot šo latiņu esam sasnieguši, tāpēc varam izdarīt secinājumus un domāt tālāk. Ierosinām dažus gadus neuzņemt B klases filmas bez plašāka potenciāla, pakrāt naudu un uzfilmēt kaut ko ar 15 miljonu budžetu, jo, lai arī cik OK “Nameja gredzens” nebūtu, tas aizvien vēl, skatoties globāli, nav konkurētspējīgs. Tā ir ļoti laba filma pašiem sev.

Nostalģijas lāsts jeb latvieša dzīvošana pagātnē

Anotācija:

autors ir mudaks, kā pats atzīst..
/LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors, balvas “Gada vēsturnieks Latvijā 2016” saņēmējs J. Taurēns/

Šodien pakratīju sirdi iekš Delfi.lv par tendenci nepamatoti aizkavēties pagātnē, nenovērtējot tagadni. Ļaudis, mēs dzīvojam burvīgā laikā. Salīdzinoši.

————–

“Agrāk, atminos, kā vajadzēja mēnesi, lai uzzinātu, ka nomiris tavs radinieks Valmierā, jo kumeļš līdz Rīgai ziņu vilka kamanās, bet vēstnesis piedzērās katrā traktierī ik pēc trim kilometriem,” nostalģiski sprieda senils vecūksnis, sēžot meža vidū uz celma. “Lūk, tie bija laiki,” viņš cerīgi novīpsnāja, slidinot pirkstus caur sirmo bārdu, kas bija uzsākusi difūziju ar sūnām un devusi mājvietu vismaz dažām vēl neizpētītām infekcijām.

Man sen aizmirstu rētu atplēsa Pauls Bankovskis ar publikāciju “Plakātu forma” portālā “Satori.lv”. Kuri gribēs, tie izlasīs paši, bet kuri ne – paskaidrošu. Galvenokārt tajā iezīmētas nostalģiskas atmiņas par laikiem, kad ļaudīm nebija printeru. Tas viss kontekstā ar Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā mītošo izstādi “You’ve Got 1243 Messages. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze”.

Neieslīgšu tās recenzēšanā, tāpēc vien korektuma pēc piebildīšu, ka izstādē noteikti ir izglītojoši materiāli, ko vērtīgi izpētīt un aplūkot. Taču tā arī lieku reizi atgādina par kaitinošo cilvēka dabu dzīvot nesenā pagātnē.

Man nepietrūkst laiku, kad plakāti bija jāzīmē ar roku. Gluži pretēji – mani visnotaļ iepriecina fakts, ka tas nav jādara. Tāpat man patīk, ka es mūziku varu atrast “Spotify”, nevis cerēt, ka Mežciema Biržā kāds uz svētdienas saiešanu būs paķēris līdzi kādu labu ierakstu. Man patīk, ka nav Gorbačova laiki, kad, lai pieliktu seju, jāslapstās riņķī un ar nezināmas izcelsmes ļergu jāspēlē loterija – aklums vai ciroze. Man patīk sociālo tīklu koncepts. Un man vienalga, ja mobilajos telefonos iebūvētā fotokamera tiek izmantota selfijiem. Paņemsim soli atpakaļ un paprovēsim apzināties – telefonā ir iebūvēta fotokamera. Forši, ne?

Man krīt uz nerviem tie cilvēki, kuri saka: “Mobilie telefoni ir atņēmuši to burvību, kad, aizejot ciemos, ir jāklauvē pie durvīm.” Gluži kā plakātu zīmēšana – tas nav nekāds upuris. Neviens mums nav atņēmis nedz papīru, nedz zīmuļus, nedz kulakus, nedz durvis. Uz priekšu! Zīmējiet, klauvējiet! Taču tur arī sākas divkosība – mēs skumstam par progresu, taču vienlaikus to pieņemam. Nekas nedz man, nedz Paulam neliedz viedokļrakstus publicēt uz ziņojumu stabiem pilsētā, bet grāmatas pārrakstīt ar roku. Tomēr kaut kādu iemeslu dēļ mēs to nedarām.

Rakstāmmašīnas, koppapīrs, disketes, kasetes – tie visi ir izgudrojumi, kas laika gaitā tika aizstāti ar krietni, krietni labākiem un funkcionālākiem variantiem. Vai mūsdienās man būtu jākrīt nostalģijā par katru aizgājušo “iPhone” atjauninājumu? Vai arī varbūt par flešatmiņām, kurās varēja ievietot tikai 64 megabaitus? Neliels spoileris no nākotnes: arī vinils turas pie elpas tikai nostalģijas dzirksteles dēļ, kas agri vai vēlu izdzisīs.

Agrāk bija sliktāk. Senāk angīna bija nāves spriedums. Reiz tualetes papīrs bija tik plāns, ka nebija variantu noslaucīt pakaļu, neiebraucot ar pirkstiem sūdos. Sievietēm agrāk neviens neprasīja viedokli. Varbūt arī tam veltām pāris nostalģijas minūšu?

Bankovska rakstā nav nekā nepareiza. Gluži pretēji – tāpat kā izstāde, tas ir informatīvs un apskata laikmeta iezīmes. Mani kaitina auditorija, kas tā vietā, lai priecātos par attīstību un procesiem, kas atvieglo mūsu ikdienu, rauj savās smadzenēs rokasbremzi un birdina asaru par faksa aparātiem.

2018. gadu es iesākšu, atstājot trūdēšanai dažas pagātnes lietas. No tām esmu paņēmis maksimumu – pieredzi, kļūdas un informāciju, kas man noderēs nākotnē. Šīs versijas lasītājiem – kad būsi beidzis drukāt komentāros par to, kāds autors ir mudaks, padomā. Iespējams, arī tavā plauktā glabājas kāds VHS atskaņotājs, kas ir pelnījis izmešanu un bezkaislīgu neatskatīšanos.

Zudusī apātija Burkhartā: vētra pēc klusuma. V daļa

Pēc daikta iespiešanas stellatslēgā situācija Bāzeles namā kļuva mazāk saspīlēta. Vismaz tuvāko gadu un četrus mēnešus noteikti. Joakims aizvien bija nojūdzies un to apzinājās, Gotlība karjera aizvien auga savā diženumā, bet Augusts aizvien bija vecs, lādzīgs un strēba kafiju litriem. Bija sajūta, ka pēdējā laikā viņš bija sācis čāpstināt vairāk kā agrāk, bet gluži kā ar vemšanu no alkohola – arī Augusta šļurpstināšanās ieguva zināmu imunitāti, tai kļūstot par normālu sastāvdaļu no kopējā procesa.

Kas attiecas uz mani pašu, tad biju jau diezgan labi iedzīvojies un jutos kā savējais. Vienīgās reizes, kas aizvien spēja sagādāt neveiklus brīžus, bija, kad sanāca būt kontaktā ar Joakimu.

Pa šo laiku viņam bija uzradies jauns hobijs – naglošana. Bija sajūta, ka monotonais darbs reizē gan izklaidē, gan nomierina viņa grūto galvu. Joakimam raksturīgās spontānās agresijas kliedēšana bija svētība visiem mājas iedzīvotājiem.

Tiesa, skaidrs, ka vienam darboties ar asām lietām viņam nedrīkst ļaut, tāpēc šo procesu allažiņ uzraudzīja viņa brālis, labākais draugs un nu jau teju terapeits – Gotlībs, kurš centās izprast, kā tieši šāda tipa rokdarbi spēj tik ļoti atslābināt.

“Skaists putnu būris, Joakim,” Gotlībs novilka, vērodams no dēļiem sasisto kasti.

“Tas ir plauktiņš garšvielām,” atcirta brālis, kurš pat neizskatījās aizvainots par netiešo uzbraucienu.

– “Kad tā tuvāk paskatās – nudien. Pieliksim šo virtuvē pie sienas. Ko tu saki?”

Joakims bija priecīgs par tādu pagodinājumu, jo tagad viņa veikums varēs krist uz nerviem visiem un visu laiku. Turklāt vainas apziņas mākti, iespējams, apkārtējie būs spiesti tur turēt garšvielas un regulāri uzslavēt, cik burvīgs izstrādājums ir pie sienas. Tomēr tas bija niecīgs upuris, salīdzinot ar to, ka blakus istabā vairs neviens jau vairāk kā gadu nav centies pakārties.

Joakimam bija uzticēts iedzīt virtuves sienā divas nagliņas, kurās pakarināt garšvielu plauktu. Protams, šo darbu uzraudzīja gan Gotlībs, gan Augusts. Joakims sajutās teju kā savā personālizstādē un ar lielu atbildību iezīmēja nagliņas atrašanās vietu, to notēmēja un uzmanīgi, uzmanīgi iedzina.

Viarākkārt pārliecinājies, ka nagliņas turās stingri un striķīši, kas turēs viņa darinājumu, ir nostiprināti gana labi. Nē, viņš neuztraucās par savu skapīti. Joakima pedantiskās rīcības ir skaidrojamas ar bailēm izgāzties. Šajā momentā viņš pirmo reizi dzīvē jutās tā, it kā būtu izdarījis kaut ko nozīmīgu pārējiem. Rūpju bērns apzinājās, ka tas ir sīkums, kas tikai turēs garšvielas, taču viņš beidzot jutās lietderīgs un spēja emocionālā līmenī attaisnot savu eksistenci. Ja kaut kas noietu greizi, tas tikai atkal atgādinātu par viņa nevarēšanu izdarīt jebko jēgpilnu.

Un nekas greizi nenogāja. Plaukts turējās braši, tajā bija saliktas visas garšvielas, ko vien varēja atrast virtuvē, un viņa prezentācija bija noritējusi godam.

— — —

Es ienācu virtuvē – tur redzēju tikai Augustu, Gotlību un kaut ko jaunu pie sienas. Ātri uzmetis acis, es pastarpināti vaicāju: “Kas tas par sūdainu putnu būri pie sienas? Izskatās tā, it kā tur kāds dirsu pret sienu būtu noslaucījis.”

Augusts un Gotlībs klusējot saskatījās, bet aiz muguras es dzirdēju nokrītam āmuru un nagliņas.

Meklē šeit iepriekšējās “Zudusī apātija Burkhartā” daļas kontekstam.

Šadurski, ļauj krievvalodīgajiem senioriem studēt!

Regulārajiem lasītājiem: Tā kā, bļaģ, viens pimpis pagājušajā nedēļā uzrakstīja rakstu bez prikoliem un jūs visi nenormāli samīzāties, ka Cehs vairs nav ahujenijs, tad man nācās mēģināt izručīt situāciju, nahui…

Jaunajiem lasītājiem: Hei, hei, šeit ir mūsu jaunā versija par aktuālo Latvijā! :))

Jau pagājušajā nedēļā mēs, Cehs.lv kolektīvs, pārsteidzām lasītājus, fanus, komentāros pļūtītājus un sešas līdz astoņas kareivīgi noskaņotas interneta feministes ar pārsteidzoši pārdomātu un racionālu viedokli, neatbalstot seksuāla rakstura vardarbību pret nevienu no trim dzimumiem. Diemžēl jāsarūgtina, ka arī šajā nedēļā esam ķērušies pie ragiem vērša izmēra problēmai, kas Latvijas valsti ir dalījusi kopienās dekādēm ilgi. Un, kā jau tas ierasts, – arī šoreiz esam atraduši kompromisu, kas, mūsuprāt, dziedēs pāris iekaisušu augoņu valsts iedzīvotāju savstarpējās attiecībās. Nav par ko!

Cehs.lv mākslīgā intelekta laboratorijā vairāk nekā 10 iereibuši mērkaķi pirmdien cītīgi sekoja līdzi video tiešraidei no krievvalodīgo aktīvistu rīkotā protesta pret ieceri pāriet uz izglītību latviešu valodā. Sīki un smalki analizējot vizuālos materiālus (gan video tiešraides, gan foto galeriju), secinājām, ka protestu galvenokārt apmeklēja pirmspensijas un pensijas vecuma cilvēki, kas ir ļoti jocīgi, jo, pirmkārt, temats primāri attiecas uz jaunajiem cilvēkiem, otrkārt, ir skolēnu brīvlaiks un ar vārdiņu kontroldarbu vai kora nodarbību pasākuma kavēšanu attaisnot nevarētu, vai ne?

Tāpēc mēs, pielietojot apskaužamu dedukciju, varam droši pieņemt, ka izglītības valodas jautājums skolēniem un studentiem gluži vienkārši nav aktuāls. Teoriju, ka studenti un skolēni nav politiski aktīvi ļaudis un viņi nelabprāt iesaistās piketos, izslēdzām, jo pērn gan RPIVA, gan īstu augstskolu studentu protesti bija plaši pārstāvēti.

Bez akadēmiska pamatojuma analizējot šo jautājumu sīkāk, tas sāk šķist tikai loģiski. Cik daudzi Latvijā dzīvojoši krievu tautības jaunieši no tava paziņu loka nerunā valsts valodā?

Caurskatot savas sociālo tīklu lentes un atsaucot atmiņā studiju laika biedrus, pagalma kolēģus un tos džekus, kuri bērnībā no blakus pagalma nāca kauties, konstatējām ļoti lielu īpatsvaru par labu spējai apgūt latviešu valodu pie nosacījuma, ka tu esi vismaz pāris gadus pavadījis Latvijā.

Šajā situācijā par izglītības iegūšanu valsts valodā jauniešu vidū nav pamata satraukties, jo viņi acīmredzami jau sen ir iemācījušies valodu, atraduši domubiedrus un kopīgiem spēkiem būvē labāku mājvietu mums visiem. Piketa vidējais vecums tikai vēl un vēlreiz apstiprināja, ka savā domas lidojumā esam uz pareizā ceļa.

Taču tas nenozīmē, ka viss ir rožaini un nav problēmas, ko konstatēt. Vairāki simti cilvēku, kuri kliedza “urrāā” un “rokas nost no mūsu skolām”, tomēr nav ignorējams moments. Turpinām.

Skatoties uz visu racionāli, ir skaidrs, ka problēma mācīties latviešu valodā ir tikai cienījamāka vecuma kungiem un dāmām. Vēl jo vairāk. Nacionālais jautājums tik ļoti bija aizmiglojis sabiedrības acis, ka tā pat nespēja nolasīt acīmredzamu vēstījumu – piemēram, titula bildē redzamā kundze gados skaidri un gaiši, melns uz balta ir norādījusi, ka vēlas studēt krievu valodā.

Nav jābūt raķešu zinātniekam, lai saprastu, ka viņai tiešām ar studijām latviešu valodā varētu būt grūtības, ja viņa lielāko sava mūža daļu ir pavadījusi, runājot dzimtajā valodā. Bez sarkasma – mums ir jārespektē cilvēki, kuri ir ilgstoši Latvijas iedzīvotāji, bet apkārtējie apstākļi nav bijuši labvēlīgi valsts valodas apguvei pietiekamā līmenī, lai tajā varētu studēt.

Vecākiem cilvēkiem ir grūtāk mainīt savus paradumus un apgūt jaunas zināšanas – nav pārāk ilgi jātin atmiņa, lai atcerētos, kā vecmāmiņai reizi mēnesī nākas skaidrot, ko nozīmē pogas uz TV pults. Vai tu atļautos prasīt, lai viņa iemācās jaunu valodu?!

Gan nedaudz par to padomājot, gan izvērtējot piketu, ir skaidrs, ka pāriešana pilnībā uz latviešu valodu ir problemātiska tieši senioriem, tāpēc būtu negodīgi cienījama vecuma ļaudīm likt studēt, piemēram, mikroķirurģiju, valodā, kas nav viņu dzimtā. Šajā brīdī mēs diskreditējam jebkādas runas par kvalitatīvu mūžizglītību, senioru integrēšanu un viņu iespēju apgūt jaunas lietas. Un vai mēs kā valsts vēlamies vēl grūtākas vecumdienas saviem senioriem? Mūsuprāt, nē. Neskatoties uz viņu nacionalitāti.

Aicinām Kārli Šadurski ņemt vērā mūsu analīzi un paredzēt, ka mazākumtautību seniori drīkst apgūt pamatskolas, vidusskolas vai augstskolas vielu viņu dzimtajā valodā. Jo mēs esam par izglītotiem visiem sabiedrības slāņiem un ministru ieklausīšanos piketu vēstījumos, kad tie ir skaidri un gaiši definēti.

Ar jaunajiem cilvēkiem viss ir kārtībā, viņi par sevi parūpēsies labāk nekā tu par viņiem.

P.S. Tā kā Cehs.lv, būdams satīras portāls, kārtējo reizi aizskar tik nopietnu tēmu, šoreiz esam padomājuši par saviem regulārajiem lasītājiem. Lūk, smieklīgs “Imantas Babītes” skečs par cukurbietēm.

Sociāla depresija – draudzība, kas pamatīga kā 1000 šēri

Ārā jau kuro dienu līst lietus. To, kā izskatās vasara, palīdzēt atcerēties vien ekrāna tapete ar saulrietu idilliskā pludmalē, kurā smiltis ir uzkarsētas, bet ūdens tik zils, ka Gedroics tam veltījis vairākus tvītus. Pat drūmā laikā es spēju apmānīt savas smadzenes, lai domātu, ka viss ir kārtībā. Viss ir zem kontroles.

Vismaz es neesmu Sīrijā sagūstīts krievu algotnis, kurš ir sasiets un iemests bagāžniekā, nolemts skarbam liktenim, kas visticamāk neparedz tālāku dzīvošanu. Jā, piekrītu. Ļoti neparasts salīdzinājums, taču, kad neviļus ieraudzīju šādu stāstu ziņās, nopriecājos, cik jauki, ka tas neesmu es. Apmācies laiks un slapjums nav jauki, taču ziniet? Ar mani viss ir kārtībā.

Tomēr ne visi prot sevi mierināt. Mans draugs Mārcis deva zināt, ka viņa ieilgusī konference ar Komandoru ir mitējusies. “Man ir radošā un visāda citāda dekadence. Padod patronas,” nomirgoja īsziņa manā telefonā.

Priecādamies, ka beidzot viņš ir atguvis formu, kurā spēj salikt kopā teju divus pilnus teikumus, atbildēju ar “ja tev ir radošā dekadence, tev bija jāsaka, ka tu nevarēsi man padot patronas. Tu salauzi loģiku.”  Redziet, man šķita, ka viņš atsaucas uz leģendāru komiksu, tāpēc es spēlēju līdzi.

Tomēr viņam bija sava pieeja.

Mārcis: Nē, tev gluži vienkārši jāpadod man lodes, lai varu nošauties! Tā bija domāts, tu visu saplēsi
Sencis: Atvainojos. Neko darīt, nāksies vien dzīvot
Mārcis: Pimpis. Tu šo vēl pieminēsi, kad uzrakstīšu sirdi plosošu un depresīvu ierakstu feisbukā
Sencis: Es atstāšu komentāru par to, cik ļoti iedvesmojošs un drosmīgs tu esi
Mārcis: Paldies, tu esi īsts čomaks. Bratans.

Mārci turpināja mocīt depresija un alkoholisms, taču viņa saulriets idilliskā pludmalē bija notifikācijas sociālajos tīklos.