Visi raksti, kuriem autors ir Sencis

Dodam naudu Mairim Briedim ar labu. Visu!

Atkal nopizģīju jokus Benim, lai uzrakstītu versiju Delfos, hahaha…

Sena paruna vēsta, ka latvietis nevar iedot bietē vācietim tā, lai visa nācija jau pēc četrām dienām nebūtu līdz elkoņiem ieraususies sava tautieša makā un ar nošmulētajiem pirkstiem nebakstītos pa kalkulatoru, rēķinot, cik banknotes viņš varētu būt sabāzis matracī. Šobrīd vēl gaidu pieprasījumu Mairim Briedim palēkāt, lai mēs dzirdētu, vai viņam gadījumā nedžinkst monētas kabatās.

Sestdienas vakarā atrados publiskā iestādē, kas internetā bija atradusi strīmu ungāru valodā, kurā divi raustīgi pikseļi dauzīja viens otru. Neviens no kompānijas īsti nezināja boksa noteikumus, jo neviens to gluži vienkārši nebija skatījies. Tomēr kaut kāds aizvēsturisks reflekss no laikiem, kad mūs dēvēja par labāko fanu nāciju, cilvēkiem ieslēdzās. Salipuši ap 13 collu datora ekrānu, viņi ņēma savu daļu Maira Brieža cīņā, kliedzot “davāāāājjj, bļa, hujārī pa muti tam salagam!!!” Kāds no skatītājiem izteica komplimentus Maira “aprikozei” jeb, kā viņš vēlāk uzzināja – aperkotam.

Arī es no tā visa neko nesaprotu, taču atzīšos, ka rezultātu paziņošanas brīdī iekšēji nemierīgi knosījos. Kad tika pacelta Maira roka, tas pēkšņi kļuva visas Latvijas nopelns. Pēc rubīšanās 12 raundu garumā, tiekot pie mikrofona, Mairis kaut ko noteica par spēcīgu tautu.

Neesmu tas cītīgākais skatītājs, taču es kaut kā neredzēju, ka ringā stāvēja visa Latvija un kolektīvi dauzīja pārkačātu boksa čempionu. Tomēr katram plastmasnieku tempjošam pāķim pēc rezultātu paziņošanas šķita, ka viņš personīgi tikko sasniedza kaut ko nozīmīgu.

“Man vispār nebija ne mazāko šaubu, tam vācietim nebija nekādu izredžu, Mairis šobrīd objektīvi ir labākais,” kāds kungs klāstīja savas bukmeikera cienīgos novērojumus, apelējot pie virsrakstos sagrābstītiem citātiem par to, ka vācietis kritīs pēc sestā raunda. Kāds cits solīdāks kungs pie letes dalījās pārspriedumos, ka cīņā ar Mairi varētu izvilkt vismaz pusminūti, jo esot gājis karatē. Tikmēr pilnīgi visi pārējie bija aizņemti šērojot to, cik lepni jūtas.

Protams, tik ilgi, kamēr ir jākliedz, ka “mēs, latvieši, to izdarījām”, viss ir kārtībā, taču nākamajā dienā, kad Mairis Briedis sniedzās pēc tortes gabaliņa, tautietis viņam uzsit pa pirkstiem un apvainojās. Sak’, tu taču esi slavens, tev ir darbs – nopērc savu kūku.

Es nemetos aizstāvēt Mairi Briedi tikai tāpēc, ka man ir bail dabūt pa muti no viņa. Tas ir tikai viens no iemesliem, ja tā atklāti. Es nesaskatu problēmas Brieža apbalvošanā kaut vai tikai tāpēc, ka mēs tāpat valsts naudu izšķērdēsim pilnīgi bezjēdzīgi. Tad kāpēc to neatdot kādam, kurš to ir pelnījis? Tāpat mēs nemākam tērēt nodokļu maksātāju naudu:

700 tūkstoši par to, lai Ušakovs piespamotu pilnus sociālos tīklus. 100 štukas Kiviča “žurnālistikai”. 20 miljoni deputātu kvotām. 60 tūkstoši prēmijām Barona ielas remontu virtuoziem. 60 tūkstoši tam, lai orķestris varētu aizbraukt uz Indiju. 100 tūkstoši pirmsvēlēšanu koncertam Rēzeknē ar Laimu Vaikuli un grupu “Carnival Youth”. 670 tūkstoši partijas “Saskaņa” projektam “Latgales kongresa piemiņas vieta”. 1,3 miljoni par Pasaules Bankas veselības aprūpes pētījumu, ko salīdzina ar gandrīz apmierinošu bakalaura darbu. 68 tūkstoši, lai pasargātu VID ēku no putniem. 100 tūkstoši VID ēkas virpuļdurvīm. 36 tūkstoši par VID ēkas ģerboņa, uzraksta un saukļa izgatavošanu, demontāžu, montāžu, piegādi un pārvietošanu.

Ok, ok, es saprotu – runa ir par sportu, tāpēc par sportu arī runāsim. Latvijas Nacionālā sporta padome 2016. gada novembrī ziņoja, ka prēmēs Māri Štrombergu un viņa treneri Ivo Lakuču par uzvaru pasaules čempionātā, kurā viņš patiesībā izstājās pusfinālā. Tāpat arī ziņoja par prēmiju Ralfam Sirmacim un Artūram Šiminam par izcīnīto trešo vietu FIA Eiropas rallijkrosa čempionātā. Neviens no viņiem tur realitātē nestartēja.

Ok, ok, es saprotu – iepriekšminētais varētu būt norakstāma kā rupja kļūda vai klaja LNSP nekompetence. Taču prēmijas saņēma arī lidmodeļu gaisa kauju čempioni (vairāk nekā 15k), kāršu spēles bridža pārstāvji, suņu kamanu sportisti un arī taku orientēšanās sporta veida censoņi.

Ja uz visa iepriekšminētā fona jūs man vaicājat, vai Mairis Briedis ir pelnījis naudiņu? Jā. Kaut vai visu iepriekšminēto savācam vienā lielā kulītē, uzsienam banti un pasniedzam viņam.

Es ierosinātu prēmēt arī Kristapu Porziņģi, bet mani māc bažas, ka pie mūsu tēriņiem, valsts uzprasīs prēmiju no Porziņģa, lai varētu savilkt galus.

Es kaut ko nesaprotu ar NEPLP

Nekad agrāk neesmu aktīvi sekojis NEPLP gaitām, taču, kopš paziņojuma par 100 štukām tam, lai Kivičs intervētu ļaudis, sargājot Latvijas kultūras mantojumu, sapratu, ka laižu garām visnotaļ rēcīgu padarīšanu. Ziņoju par pirmajiem novērojumiem.

1) NEPLP piešķir 100k Kiviča raidījumam “Rampas ugunis”.
2) NEPLP atzīst, ka ar pieņemto lēmumu jūtas neērti.
3) Uzsākto administratīvā pārkāpuma lietvedību pret LTV komentē, sakot, ka arī turpmāk NEPLP darīs visu, lai žurnālistikas vide Latvijā kļūtu kvalitatīvāka.

Nesaistīti: Attēlā dziedniece Daiga Brila 24. martā “Rampas ugunīs” demonstrē akmeni, kas domāts cilvēkiem, kuri sevi līdz galam nenovērtē.

Foto: play24.lv

1. aprīlis Latvijā ir sēru diena

Atrodi vismaz vienu teikumu, ko šodienas Delfi versijā es esmu nospēris Benim.

“Es un Donalds Tramps nemaz neesam tik atšķirīgi. Piemēram, mēs abi fantazējam par viņa meitu!” Redziet, incesta joki nav pārāk ejoša padarīšana, tāpēc es šo nekad neuzdrošinātos teikt. Atšķirībā no Džefa Rosa, kurš to pateica ASV populārajā raidījumā “The Comedy Central Roasts”. Tajā brīdī smieklos atplauka pats Tramps, viņa sieva un meita. Iespējams, tāpēc, ka tas bija patiesi, iespējams – tāpēc, ka smieklīgi.

Latvijā es neuzdrošinos jokot arī par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Nevis tāpēc, ka viņi nebūtu smieklīgi, bet gan tāpēc, ka baidos no sabiedrības nosodījuma. Aizvien atminos augstskolas laikus, kad ratiņkrēslā sēdošs kursabiedrs norādīja, ka jūtas slikti, ja apkārtējie joko savā starpā, taču pret viņu vērš tikai žēlsirdīgus skatienus.

Redz’ viņš arī uzskata, ka esot tāds pats cilvēks un tīko pēc smiekliem. Viņš ironiskā kārtā arī palika mans vienīgais draugs, kad kā skolas pārstāvi uz maratonu ierosināju deleģēt tieši viņu. Pārējiem ļaudīm uz atlikušajiem studiju gadiem es biju morāli miris.

Slimnīcā man reiz sanāca satikties ar jaunieti, kurš neviļus bija palicis bez pirkstiem. Iespējams, tas bija morfijs, kas ņēma virsroku, taču man bija emocionāli grūti noraudzīties, kā viņš pamazām aprod ar domu, ka visu savu atlikušo dzīvi pavadīs bez pilnvērtīgas plaukstas. Viņš vairs nevarēs satvert šķēres. Paurbināt degunu. Spēlēt boulingu.

– “Vecīt, man ir ļoti žēl…” es skaudri novilku.
– “Zini, tajā visā ir arī labā lieta,” nesen operētais jaunietis piebilda.
– “Kāda?”
– “Man vairs nebūs jāgriež nagi!”
– “Jā, tu vairs nevarēsi dot pieci. Tev sanāks dot 2,3.”
– “Man turpmāk atliks tikai fistings!”

Nu labi, pēdējo teikumu viņš patiesībā neteica, taču to es izdomāju vēlāk. Tagad esmu ļoti sarūgtināts, ka neiedomājos to ātrāk – būtu lieliski papildinājis mūsu sarunu.

Es pazīstu ebrejus, kuri allaž cenšas man atņemt spīdīgas lietiņas. Es pazīstu krievus, kuri apgalvo, ka nekur nejūtas kā mājās, ja pie sienas nav tepiķis vai kāds anektēts stūrītis. Es pazīstu gejus, kuri joko par to, ka man veikala rindās nevajadzētu stāvēt viņiem priekšā. Es pazīstu meiteni, kura uz manu līdzjūtību par to, ka viņu pameta puisis, atbild ar “jā, bet vēl stulbāk bija, kad manu mammu bērnībā pameta tētis!” Šo sarakstu es varu turpināt līdz personai, kura gada dārzeņa foto konkursā gribēja iesūtīt savu nesen avārijā cietušo draugu.

Paralēli humora izjūtai, šiem cilvēkiem ir kopīgs vēl šis tas – viņi ir izglītoti ļaudis ar skaidru un racionālu dzīves uztveri, kuri savās nozarēs ir sasnieguši augstas un vadošas pozīcijas. Manuprāt, humora uztverei ar to ir ļoti liela korelācija.

Šie ļaudis ir divas lietas – kvalitatīvi cilvēki un izņēmumi. Man reizēm ir sajūta, ka Latvijas humora latiņa ir palikusi pie Jāņa Jarāna un Daiņa Porganta raidījuma par Mildiņu Nabiņu un Skaidrīti Krāniņu. Par večiņām pārģērbti kungi, kuri falsetā stāsta vecas anekdotes – tas ir Latvijas humora un satīras augstākais punkts. Apogejs. Zenīts.

Un ziniet? Pelnīti. Mēs atrodamies paštaisnu un egocentrisku cilvēku sabiedrībā, kuru pašu uzpūstais ego ir tik augsts, ka humors kā tāds šķiet plebeju padarīšana. Man no sirds ir grūti mīlēt tos cilvēkus, kuri ir tieši tik svarīgi, ka nespēj jokot par sevi, nespēj jokot par citiem, nespēj jokot vispār. Visbiežāk viņus var atpazīt pēc nostājas “man jau vispār patīk humors, bet šis ir pārāk traki…”

Tāpēc, dārgais lasītāj, rakstu nobeigšu ar hipotēzi, ka tu esi muļķis. Ja tu uz mani šobrīd sadusmojies, tad hipotēze ir apstiprinājusies. 1. aprīlis Latvijā ir sēru diena.

Kā Kivičs par tavu naudu nacionālo kultūras mantojumu sargās

Es jau negribējo šo rakstu vispār publicēt, bet Benvenuto teica, ka iepisīs man pa stīvo, ja to nedarīšu. Šeit tas pats, ko tu jau paspēji komentēt Delfos

Kā jau īsts latvietis, es esmu ļoti pacietīgs un parasti ciešanas pārlaižu ar sakostiem zobiem, neapmierināti pie sevis purpinot. Piemēram, taksī, kurā skanēja čehu lunaparka cienīgi slāvu tucāri, es šoferim atcirtu “nē, nē, viss kārtībā, nav iemesla pārslēgt radio”, kamēr pie sevis iztēlojos, kā ar cirvi saskaldu magnetolu. Tomēr šobrīd, jāsaka, mans mērs ir tiktāl’ nokaitēts, ka vēlos nolikt savu tējas krūzi uz galda, piekārtot monokli un atļauties rupji novilkt: “šis nudien ir diskomfortabls moments, ļaudis!”

Latvija man ir devusi grandiozu rūdījumu vairākos jautājumos. Es protu ar vēsu galvu uztvert to, ka mūsu hokeja izlase var uzvarēt Zviedriju, bet pagrūst Armēnijai. Es kaut kā spēju sadzīvot ar apziņu, ka Eiropā mani pārstāv Ždanoka. Es kaut kā spēju samierināties, ka “Muzikālajā bankā” uzvar dziesma, kuras teksts sastāv no diviem teikumiem. Tomēr aizvien grūtāk ir pārdzīvot nelietderīgu manas naudas tērēšanu.

Brīdī, kad ieraudzīju, ka Valsts Kultūrkapitāla fonds finansē sieviešu stand-up, man pietika ar iedzertu ibumetīnu. “Interesanti, Rūdolfa Kugrēna stand-up izrādi arī finansēja valsts, vai arī vīrieši tam nav gana vienlīdzīgi?” es pie sevis nodomāju.

Auksta komprese pie pieres man bija jāpiespiež, kad sekoju līdzi tiešraidei no deputātu kvotu sadales:

Deputāti: “Tātad izlemts – 30 tūkstoši grupas “Līvi” albumam…”
“Līvi”: “Kādam albumam? Mēs izjukām 2010. gadā!”
Deputāti: “Emm… nūū… ēē… ā, vot – bilžu albumam!”

Ap to brīdi es zaudēju samaņu. Kad to atguvu, vēl 42 tūkstoši tika piešķirti grupas “Iļģi” koncertam.

Man nav žēl “Līvu” foto albuma, man nav žēl arī “Iļģu” koncerta. Tāpat man nav žēl arī feministu pulciņa. Problēma sākās tajā brīdī, kad, šķirstot atbalstītos projektus, aizdomājos par to, cik ļoti man un pie lemšanas esošajiem ļaudīm ir atšķirīgas prioritātes. Kāpēc es un mani nodokļi atrodamies divās pilnīgi dažādās pasaulēs

19. marta pēcpusdienā es paniski rīvēju sev limfmezglos sasmalcinātu kodeīnu, kamēr galvu centos iemērkt spainī ar šņabi. Tikko biju izlasījis virsrakstu “Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) skaidro 100 000 eiro piešķiršanu Kiviča raidījumam “Rampas ugunis””.

Ar pēdējiem spēkiem ticis līdz trešajai rindkopai, svīstot lasīju NEPLP locekles Guntas Līdakas citātu: “”Rampas Ugunis” varētu būt raidījums, caur kuru realizēt nacionālā kultūras mantojuma saglabāšanu Latvijas simtgades kontekstā.” Iesitu ar kulaku pa sienu.

Protams, atmetot pirmo ķecerīgo domu, ka šī finansējuma dalīšana ir notikusi kādā ģimenes pasēdēšanā pie svētku galda, sāku pats sev nodefinēt situāciju.

NEPLP, lasītāj, ir institūcija, kas pārstāv sabiedrības intereses elektronisko plašsaziņas līdzekļu jomā. Šajā institūcijā dzīvo tāda Līdakas kundze, kura ar biedriem izdomājusi, ka Andris Kivičs būs tas, kuram uzticēs nacionālā kultūras mantojuma saglabāšanu.

Tas ir tas pats raidījums, kurā Kivičs tupēja blakus filantropa Jūlija Krūmiņa gultai un vaicāja, vai pie visa vainīgi skauģi. Tas pats Andris, kurš atzīst, ka nekad nav mācījies žurnālistiku. Tas pats Andris, kura šova raidlaiks nozīmē uzdāvinātas 52 minūtes ētera. Starp citu, ētera, ko arī apmaksā ar nodokļiem.

Manis pēc Dainu skapi varam iegrūst Daugavā, Raiņa pieminekli vest uz Tolmetu, bet “Dziesmu svētku” vietā Mežaparkā atgriezt Jauno vilni. Man šāds kultūras mantojums nav vajadzīgs. Sākam visu no jauna, jo kaut ko līdz šim laikam esam darījuši nepareizi. Varbūt “Vientuļā priede” tomēr bija plaģiāts? Varbūt Kulakovam nemaz nepiestāv tās brilles? Varbūt konversācijas vārdnīca der tīri iekuram?

Visvairāk šajā mani laikam kaitina fakts, ka manas naudas izšķērdēšanai tiek atrasti aizvien mazāk radoši attaisnojumi. Saņemās ļaudis. Ja čakarējiet, tad dariet to ar cieņu un kvalitāti. Par ko jums algu maksā?

p.s. Ar nepacietību gaidīšu 100 tūkstošus vērtos uzlabojumus “Rampas ugunis” raidījumos. Ja beigu beigās būs tā vērts, apsolu atvainoties.

Cehs.lv analizē mobilos operatorus

Katra cilvēka dzīvē pienāk moments, kurā tev ir izbesījuši absolūti visi mobilie operatori, tāpēc centies saprast,  kurš besī vismazāk. Subjektīvi piedāvāju savu redzējumu uz pasauli, piedāvājot tev grandiozu iespēju atstāt savu viedokli komentāros. Tikai kopā mēs varam padarīt šo digitālo pasauli labāku! Foršākos dirsienus pievienošu rakstam, ja nebūs slinkums, bet, visticamāk, būs.

LMT: Dārgs žīdmasonu kantoris ar pieklājīgu pārklājumu un labu internetu, taču tieši tik nihilistisku attieksmi pret saviem lietotājiem, ka ņirgāšanās nolūkos t̶i̶e̶m̶ ̶k̶a̶t̶r̶u̶ ̶r̶e̶i̶z̶i̶ ̶i̶r̶ ̶j̶ā̶p̶i̶l̶d̶a̶ ̶c̶a̶p̶t̶c̶h̶a̶,̶ ̶k̶a̶d̶ ̶c̶e̶n̶t̶i̶e̶s̶ ̶i̶z̶m̶a̶n̶t̶o̶t̶ ̶G̶o̶o̶g̶l̶e̶ tiem pārceļ IP adreses nahuj uz Vāciju, lai nestrādātu nedz Facebook event sadaļa, nedz lokācija mobilajām ierīcēm, kā arī lai rādītu debilas reklāmas, piedāvātu novērtēt T-Mobile servisu un PornHub’ā defaultā mestu priekšā septiņdesmitgadīgus MILF’us no Bavārijas.

Bite: Principā sakaru Optima Līnija ar lieku hromosomu – iztikt var, ir ļoti lēti, bet tevi uzrunā kā bērnu, taču, ja ikdienā nav nepieciešams satikties, tas ir vienalga.

Tele2: Internet Explorer, kas savus produktus pozicionē ar jauniešiem bez personīgās higiēnas, kas savu pārklājumu sāk risināt piecus gadus par vēlu.

VaiSpejTrapitLikePogai par Tele2:
Es lietoju Tele2 jau no brīža, kad nopirku mobīlo telefonu “Ericson”, nu tas stilīgais, kam varēja mainīt pogu paneļus. Esmu pats no Saulkrastiem…līdz ar to man bērnība pagāja kā jebkuram jaunietim, kam nebija mobīlā telefona, jo mans telefons vienmēr bija ārpus zonas. Vienīgais bonus – spēlītes. Tagad, 15 gadus vēlāk, nu jau lietojot šiku Samsung viedtālruni, joprojām esmu Tele2 klients. Un kad izbraucu apciemot savu Omi un izstaigāt dzimtās kāpas un apskatīt kādas tik mājas nav sabūvētas, es joprojām izbaudu mieru visas nedēļas nogales garumā…jo neviens mani nevar sazvanīt. Miers!

U par visiem tīkliem:
LMT klientu servisā strādā ārkārtīgi talantīgi profesionāļi, kuri klientam spēj iedvest kauna un vainas apziņu, kā arī novest klientu līdz vēlmei rūpīgi izlasīt līgumu un patērētāja tiesības reglamentējošos likumus. Acīmredzams ir viņu mērķis novirzīt visus neapmierinātos pie klientu servisa vadības, kuri, minēšu, ir ļoti vientuļi un alkst pēc cilvēciskas saskares. Tomēr LMT nekad nebūs pirmā izvēle, jo pakāsa Elkoram konkursā uz apkārtnes neglītākās ēkas titulu (uzvarot VEF Kultūras pili un Staķiku).
Tele2 NAV marihuāna. To es sapratu tikai vēlāk.
Bite patiešām ir citāda. Kā kaķis ar trim kājām vai tie džeki no Tele2 reklāmām.

Purvītis:
Bite – nav zonas (joprojām bļaģ, lielpisānos tornis, mazpisānos sēžot sausajā atejā priežu ielokā tikai sūda 3G ar ko knapi pietiek lai pabrowsētu “anal gif”)
Tele2 – zombijs. patīk, bet pats starp tiem negribu būt. Izmantoju tikai stacionārajam internetam, jo mazpisānos tam ir vislabākā zona. Bet sarunām nē, jo uz papīra sanāk visneizdevīgākie tarifi. Da i “mājas internets” ir pizdjec ne lētākais, bet tā kā manas interneta zināšanas aprobežojas ar cehu, youtube mūziku un animētajiem gifiem, tad ne-mājas internets arī ir okej.
LMT – vot šitais ir superīgākais appisēju kantoris. Uz papīra es maksāju kaukādus pāris eiro. Plus bezlimita internets (moš pietiktu ar 500mb, bet katrs nākamais gb ir sūda eiro, karoč maksāju maksimumu par bezlimitu, kas, atšķirībā no Bites arī ir – bezlimita). Plus mazcenas atvērtais mobilais, plus hujo majo, plus pvn, beigās sanāk 40Eur mēnesī. Katru mēnesi ar lielu sajūsmu skatos kā pāris eiro pieslēguma maksa satēk 20x lielākā rēķinā. Vot tā, lūk, bizness jātaisa. Cieņa un respekts!

Latvijā pirmā alkoholisma skala – nosaki, cik tieši pālī tu vakar biji

Vai tev arī ir apnikušas tās reizes, kad tu piedzeries, taču draugiem nākamajā dienā nespēj precizēt, cik tieši lielā pālī biji? Cehs.lv, gadiem ilgi testējot dažādus alkoholisma līmeņus, ir nācis klajā ar savu skalu, kas, cerams, noderēs arī jums. Protams, šī skala vēl ir jāprecizē, jādaudzina un jālolo, lai iegūtu akadēmisku statusu, tāpēc cerēsim uz atsaucību un grandioziem ierosinājumiem komentāros.

0,0 Kulakovi – tu esi skaidrā.

0,1 Kulakovs – izdzēri aliņu.

0,2 Kulakovi – izdzēri dažus aliņus, bet, ja pagaidīs, tad drīkstēs stūrēt.

0,3 Kulakovi – Tas līmenis, kurā točna nedrīkst stūrēt.

0,4 Kulakovi – “davaj, vienu aliņu” pārvērtās “davaj, aliņu visu vakaru.” Patīkams kodiens.

0,5 Kulakovi – “davaj, aliņu visu vakaru” pārvērtās par “okej, vēl šotu un kokteili”. Pirms gulētiešanas metas reiboņi; tu domā – nahuj vajadzēja tik daudz. Pie šī līmeņa sākas iespējama vemšana.

0,6 Kulakovi – Konkrēts pālis. Ir potenciāls sataisīt sūdus, iztrūkst kadri, nākamajā dienā nožēlo izdzerto apjomu, jūtams sagurums, tomēr veiksmīgi izsprūc un nekas vairāk par neganti nodzertu vakaru nav noticis. Iespējams, iztērēta vairāk nauda nekā plānots.

0,7 Kulakovi – Esi sastrādājis muļķības. Iespējams, publicējis sociālajos tīklos sevi diskreditējošu informāciju un/vai rakstījis sūdu pretējam dzimumam. Iztrūkst bilde, ir kauna sajūta un nepārvarama vēlme vismaz kādu brīdi atteikties no alkohola. Pēc šī līmeņa bieži vien vēlme dzert atgriežas ne ātrāk par trim dienām. Iespējams, iztērēta vairāk nauda nekā plānots.

0,8 Kulakovi – Tu neko neatceries, esi guvis savainojumus, apkārtējie ļaudis uz tevi ir dusmīgi, iespējams, esi guvis nopietnus finansiālus zaudējumus (pazaudēts telefons, nodzerta visa nauda u.c.) Morālie apsvērumi pilnā nopietnībā liek pārdomāt turpmākos alkohola lietošanas paradumus un/vai speciālista iesaisti.

0,9 Kulakovi – Viss iepriekšminētais ar nosacījumu, ka tevi mājās nogādāja ar nešanu.

1 Kulakovs – Tu šonedēļ dzer jau devīto dienu un nesaskati tajā problēmu. Tava ģimene un draugi novēršas; alkoholisms kļuvis par dzīvesveidu, kas visticamāk tevi arī piebeigs. Pie alkohola tu esi pieradis tik ļoti, ka tas netraucē tev spēlēt klavieres, skaldīt malku vai velns vien zina, ar ko tu ikdienā nodarbojies.

*ja alkohola lietošanas laikā esi riskējis ar savu dzīvību vai pamodies policijas iecirknī, tad tie, neatkarīgi no citiem apstākļiem, ir 0,9 Kulakovi.

Ansis Ataols Bērziņš – reti draņķīgs dumpinieks

Daži multimākslinieki, liriķi un radošās inteliģences pārstāvji teiks, ka esmu lohs, bet es šodien iekš Delfi.lv pakacināju šo tematu…

Atceros, ka astotajā klasē es seksīgās angļu valodas praktikantes-skolotājas krēslu aplēju ar krītūdeni. Viņa tajā iesēdās un ar slapjiem, viegli baltiem un pilošiem pusmelones formas vaigiem nosvērti aicināja: “Janek, nāc līdzi!” Tas sākotnēji atgādināja visas manas un manu klasesbiedru fantāzijas, taču vēlāk eskalējās ar mītiņu direktores kabinetā, kurā piedalījās mani vecāki. Tā vairs nebija fantāzija, tas bija sods.

Man bija ļoti grūti argumentēt, kāpēc neesmu vainīgs pie izdarītā. Es uzņēmos pilnu atbildību par pārtraukto nodarbību. Par klasesbiedru izglītošanas sabotēšanu, izsviežot miskastē 40 minūtes no viņu dzīves. Es, tiesa, nepiekritu tam, ka apģērbs tika sabojāts, jo to var izmazgāt. Tāpat, manuprāt, arī jaunā angļu valodas praktikante guva mācību, kas notiks, ja uz stundām konsekventi vilks īsus un visus labumus izceļošus svārciņus, fantāzijai atstājot pārāk maz rūmes. Saņēmu sodu, ko ar godu izcietu, jo biju panācis savu un demonstrējis attieksmi.

Ja tu taisi sūdus, tad par sūdiem arī atbildi. To mums iemācīja jebkurš revolucionārs un jebkurš dumpinieks. Arī Če Gevara netēloja baigo pārsteigumu, kad Bolīvijas armija ielenca viņa revolucionārus, atstājot pēdējo vēsti: “šauj, tu grasies tikai nogalināt cilvēku!” Arī Francijā 1830. gadā 3000 revolucionāri nebija pārāk pārsteigti, kad pret viņu barikādēm nāca 30 tūkstoši armijnieki ieviest kārtību. Dumpinieku koncepts ir ciest augstāku mērķu vārdā. Nevis iesist un bēgt. Šis koncepts ir rezervēts sākumklašu skolniekiem, kuri ķircina meitenes.

Ko ir izdarījis Ansis Ataols Bērziņš? Viņš meta ar bruģi pa Saeimu un brīnījās, ka tam ir kaut kādas sekas. Savā publiskajā Skype čatiņā, ko daži ļoti mīļi nodēvēja par preses konferenci, Ansis atklāja, ka “(..) no Latvijas valsts, par kuras atjaunošanu savulaik vēl kā skolēns cīnījies, neesot gaidījis savu notiesāšanu, lai gan nenoliedz, ka sviedis bruģakmeņus Saeimas virzienā.” Nē, Ansi, ja tevi paņēma līdzi uz barikādēm, tas nenozīmē, ka tev ir tiesības izsist dažus stiklus Saeimai tāpat kā tas nenozīmē – ja tu pastāvēji Baltijas ceļā, tu drīksti pačurāt uz Mildas.

Arī tiesas spriedumu Ansis pats sev ir sagādājis. Ja sākotnēji viņam piesprieda nosacītu sodu, kas nenozīmē reālu došanos slēgtā telpā, tad Anša izvēle mukt un kliegt, ka viņu nedrīkst tiesāt, izprovocēja tālāko sodu. Jā, sasodīts, mēs dzīvojam valstī, kurā mukšana no policijas ir sodāms pasākums. Tam nepiekrīt tikai Ansis Ataols Bērziņš un “pamatiedzīvotāju ķēniņiene” Ditta Rietuma. Sagadīšanās?

Tomēr visvairāk kaitina Bērziņa vēlme priekšplānā izlikt bērnus un diskutabla rakstura mūziku: “Šī dziesma veltīta jaunākajai meitai Krescentijai, kura vēl ir par mazu, lai saprastu, kāpēc tētis nevar pie viņas atbraukt.” Jāatzīst, es dziesmā nedzirdēju vārdus “lalala, ja tētis būtu klausījis policistu kungiem, šalalalala, nevienam cietumā nebūtu jāiet un mēs kopā varētu iet uz zoodārzu, lalala.”

Aicinu padomāt A.A.B. atbalstītājus par piemēru, ko viņš kā pašpasludinātais politiskais trimdinieks rāda citiem. Personīgi man ir cerība, ka Latvijas nākotne ir jaunu un dumpiniecisku jauniešu rokās, kuru mērķis ir labāka nākotne, taču, ko mēs iegūtu ar ideālu, kura mugurkauls ir ļenganāks kā nepievilktas ģitāras stīgas?
Cilvēki, kuri no Mazsalacas aizbrauc uz zaļumballi Rūjienā un paziņo, ka “Rūjiena – Lohi”, pēc dabūšanas pa muti brīnītos, jo uzskatītu, ka ir nepelnīti piekauti?

Raivis Dzintars pēc maršēšanas spelgonī ar uzrakstu “ABRENE” uz krūtīm, mēģinātu iesūdzēt tiesā ziemu, jo ir dabūjis iesnas?

Varbūt arī man savulaik pēc skolotājas pusložu sabotāžas vajadzēja mesties melos, ka mani uz to pamudināja vecāki zēni, es patiesībā tas nebiju un neesmu gatavs uzņemties atbildību par krītaini mitro kanjonu?

Kā teiktu rajonā – par bazaru vajag atbildēt.

Ansis Netiek Galā

Tu esi neglīts, tev smird seja

“Visi mēdiji ir nopirkti, viņi visi melo, netici nekam!!!”

Tu apšaubi visus plašsaziņas līdzekļus, bet nekritiski pieņem katru sūdu, ko tev garāžā, palīdzot mainīt ziemas riepas, pastāsta Gača, jo kāpēc gan lai viņš un viņa lasītais jewsnews.de tev dirstu. Gatis māk lieliski rīkoties ar motorzāģi, bet pirms iešanas uz naktsklubu čomiem paziņo, ka dodas izvālēt kādu šļuhu.

“Visi menti pidarasi, bļaģi, viņi nevis aizstāv sabiedrību, bet grib tikai sodīt un iepist kādam!”

Tu vienmēr pie sevis velti visus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus policistiem, kad tos ieraugi – pidarmots, gailis jobnutais, pīzdacis – bet, kad tev no mazdārziņa nozog lejkannu un rabarberus, inspektoru R. Unkuli uzrunā uz “Jūs”.

“Politikā iet tikai zagļi un stulbeņi, kuri nekur citur nespēj attīstīties! Viņus neinteresē Latvijas nākotne un viņu vienīgais mērķis ir no manis izspiest pēc iespējas vairāk piķi nodokļos, tāpēc es principiāli cenšos nemaksāt nodokļus.”

Tev vidusskolas klasesbiedrs strādā domē un, uzsniegot pirmajam sniegam, tu centies sarunāt, lai tavu ielu notīra pirmo.

“Man blakus mājā dzīvo pilnīgs pidars, jo viņam čoms strādā domē, un viņam pie mājas noasfaltēja ielu!”

Tu ar kaimiņu mācījies vienā klasē, bet viņš ir labāks draugs nekā tu.

“Zibl tie nonimie dirseji internet, zinu k vinus sponsore JENOTIB un PUTLERS, troli jobnie!!!”

Tava intelekta kapacitāte neļauj salikt saistītā tekstā vairāk par vienu teikumu, taču finansiālā kapacitāte spiež komentārus ziņu portālos rakstīt no lombardā pirkta Nokia komunikatora, kam nestrādā “a” taustiņš.

— — —

Es cilvēka seju vērtēju pēc tā sūdu apjoma, kas no tās mēdz velties ārā. Jo vairāk mēslu, jo vairāk tā man atgādina dirsu. Jūs teiksies – hei, Mārci, kāpēc tu esi tik vulgārs? Lūk, tāpēc, ka vecvectēvs karā izcīnīja man tiesības parādīt uz idiotu ar pirkstu, kad es tādu redzu. Un brīžiem man ir sajūta, ka es dzīvoju ToiToi būdiņā.

Būtu labāk Burkharti pabeidzis, durak

Krūmiņš vienkārši dirš virsū!

Sekundē, kad pienāca ziņa par Jūlija Krūmiņa aizturēšanu, ar Kurbadu WhatsApp čatiņā sasaucām ārkārtas sēdi, lai sāktu šķetināt iespējamos tālākos scenārijus. Pēc tam, kad šodien padzirdējām, ka Krūmiņš “diršot virsū” spriedumam, jāsecina, ka nemaz tik tālu no patiesības nebija. Šeit ir mūsu sarakste. Necentāmies to vēlāk padarīt smieklīgāku kā oriģinālo, jo mēs vienkārši diršam virsū uz kvalitāti, haha.

Kurbads: Vizualizēju Jūliju Krūmiņu, kurš saulesbrillēs, zelējot milzu cigāru, saka KNAB’am: “Negodīgs bizness? Korupcija? Uzgaidiet, es pavēršos vārdnīcā, kas tie par svešvārdiem.”

Sencis: “Ļaujiet uz šīm apsūdzībām atbildēt manam draugam Banknotes k-gam, ser!”

Kurbads: Šis scenārijs man arī patiktu:
“Uzgaidiet!”
/Krūmiņš pieliecas pie somas/
“Ļaujiet šo komentēt manam preses sekretāram Uzi.
/Krūmiņš sāk smieties un šaut ar kārtām ar automātu, turot zobos cigāru/

Cilvēki: Krūmiņa kungs, jūs nevienam netrāpījāt?
Krūmiņš: Velns, Smiters! Tu ielādēji tukšās patronas?
Smiters: Ser, jums jau ir 4 vai 5 kriminālprocesi par slepkavības mēģinājumu.

Sencis: Jap, klasika. Dzirdēju, ka viņš samaksāšot izpirkuma maksu tieši tik lielu, ka limuzīns pēc viņa iebrauks tieši cietuma kamerā, savukārt uz atvadām viņš KNAB darbiniekiem pavēstīs “Visu labu, kungi, es jūs visus nošaušu, lai burvīgs vakars, kungi!”

Kurbads: Krūmiņš samaksās tieši tik daudz naudas, ka sodu izcietīs, bet ieplānoto cietumu uzbūvēs ap viņa villu. Pēc tam valsts attapsies, ka nav vietas cietumniekiem un brīvas ir tikai Krūmiņa cietumā, par ko viņš prasīs īri.

Sencis: Viņu par valsts čakarēšanu aizturēs vēlreiz, uz ko Krūmiņš atbildēs: “Nav problēmu!” Pēc tam viņš iekāps cietumā uz savas jahtas ar kailām vecenēm, viskiju un cigāriem.

Kurbads: “Vai tiešām šajā valstī viss ir pērkams?” TV intervijā lādējās Kalnmeiers. Pienāca klāt Jūlijs, iebāza Kalnmeiera žaketes kabatā banknošu briketīti un noteica: “Necepies nu. Un nodzen tak tās ūsas, tev nepiestāv, Ērik.”
– “Jākungs!”

Sencis: Nez, ko šobrīd pa īstam dara Krūmiņš… Sēž kamerā, skatās sienā un domā – bļe, par kuru no visām lietām es esmu paņemts?

Kurbads: Lielākā škrobe ir, kad viņš palūdz uzpīpēt, bet ments iedod Wall Street. Krūmiņš neatpazīst cigareti: “Kas tas tāds?”

Kurbads: Bet vispār ražīga WhatsApp saruna.

Sencis: Jū! Bet man ir vēl viens joks. Klausies:

Kurbads: Man ir vēl daudzi, bet besī rakstīt telefonā.

Sencis: Jūlijs Krūmiņš nopratināšanā mēģina saprast pie kā ir pieķerts:
Jūlijs: Es noprotu, ka esmu pieķerts, joooo izzzdarīīījūūū to, kaaa…?
KNAB: Jūlija kungs, mēs no jums sagaidītu lielāku pretīmnākšanu…
Jūlijs: Aha, aha, jo mani pieķēra tajā, ka…?
KNAB: Lūdzu, netēlojiet muļķi…
Jūlijs: Protama lieta, saimniek, galu galā es šeit esmu tāpēc ka kukul…(skatiens uz nopratinātāju) negodpr… (samulsis skatiens uz nopratinātāju) korup… (jau pavisam izmisis skatiens uz nopratinātāju)

Kurbads:
KNAB: Truksnis, Krūmiņa kungs, Truksnis.
Jūlijs: Es zvērnu, ka tā plutonija krava Truksnim bija jau pirms es viņu pazin…
KNAB: Pag, ko? Ernest, pieraksti arī šo!!

Kurbads:
Prokurors tiesā: Krūmiņa kungs, šī prāva būs kā paraugs un mācība, ka visu nevar nopirkt par naudu.
Krūmiņš: Sakiet, prokuror… Anitai patiktu vasarnīca?
Prokurors: …
Krūmiņš: Nu, jūsu sieviņai… Un kā mazajai Inesītei? Aizvien cīnās ar alerģiju? Dzirdēju, piejūras gaisam esot laba ietekme.
Prokurors: Krūmiņa kungs, tiesas zālē nedrīkst kūpināt cigāru.
Krūmiņš: Pie jūsu vasarnīcas neviens nesmēķēs.
Prokurors: Mūsu vasarnīcas?
Krūmiņš: Jūsu mantas no Ķengaraga pašlaik tiek vestas uz Majoriem.

Sencis: Lai Krūmiņam nebūtu garlaicīgi, viņš palūdza KNAB aizturēt arī viņa pavāru, sulaini, klaunu un dublieri.

Kurbads: Viņa divstāvu cietumam uzbūvē deviņpadsmito stāvu, jo zemāk par piecpadsmito neskaitītos īstens penthauss.

Sencis: Es točna šito iestūķēšu Cehā!

Man ir vienalga, ko vegāni liek sev mutē

Vai zinājāt, ka Sorosam besī vegāni? Šajā nedēļā pa šokolādes Ceha muguras izeju urbinājos es. 

Līdz šim, izdzirdot durvju zvanu, manas lielākās bailes bija, ka ciemos ieradušies pāris nekaitīgi jefiņi ar tukšu acu skatienu, kuri centīsies man iesmērēt pievienošanos savam pulciņam un pāris grāmatas. Taču šobrīd pamazām mani sāk biedēt, ka drīzumā būs sagaidāmi izdēdējuši hipiji ar prosas vārpām rokās, kuri gribēs parunāt par dzīvi bez gaļas, kā arī piesēst, jo viņi būs noguruši, kāpjot uz otro stāvu.

Agrā 2016. gada pavasarī saskrējos ar bijušo klasesbiedru Mārci (vārds anonimitātes nolūkos mainīts no Mairis). Vidusskolā Mair… Mārcis bija normāls čuvaks. Mēs kopā gājām uz bufeti un ņēmām vienu standartu – frī kartupeļus, karbonādi un kečupu vai krējumu. Ja kāds no mums mēģināja kaut kam iekrāt no pusdiennaudām, tad garajā starpbrīdī skrējām uz tuvējo beķereju pēc siera bulciņām. Bija skaidrs, ka siers uz tām bija tikpat nosacīts jēdziens kā “stabils atalgojums” Latvijas hokeja izlases trenera vakances aprakstā, taču baltmaizes klucis bija gana pamatīgs, lai līdz stundu beigām aizsistu vēderu, kā arī veiksmīgi pietuvotos disku pleijera iegādei un kuņģa čūlai.

Pa šiem gadiem Mārča dzīvē kaut kas bija noticis – kad pēc daudziem neredzēšanās gadiem piedāvāju ieskriet uz kādu burgeri, viņš atteica, ka būs grūti, jo tagad ir kļuvis par vegānu. Līdzīgi kā jautājumos par homoseksuālismu, man ir absolūti un pilnīgi vienalga, ko citi cilvēki sev bāž mutē, tāpēc es piedāvāju viņam izvēlēties pasēdēšanas vietiņu. Neesmu aizspriedumais un labprāt pamēģinu kaut ko jaunu (šis gan attiecas tikai uz gastronomiskajiem jautājumiem).

Mairis izvēlējās kādu netālu esošo restorānu, kurā, nu, točna ir ļoti fantastiski vegānie salāti. Par spīti tam, ka nesen ziņās biju lasījis par iestādes slikto slavu, devāmies turp. Kaut arī realitātē mani interesēja, vai tā bija taisnība, ka viņš kādā klases vakarā nolaida ar angļu valodas praktikanti-skolotāju, pieklājības pēc vispirms apvaicājos par spirituālo ceļu līdz vegānismam.

Pilnīgi negaidīti viņa resnā zarna samainījās vietām ar rīkli, no mutes birstot verbālajai caurejai par to, cik neētiska ir olu atņemšana vistām un piena atņemšana govīm. Ja sākotnēji es centos izsekot domai, tad pie punkta, kurā viņš skaidroja, kā sabiedrība un ķirzakcilvēki ir sazvērējušies, lai apspiestu vegānus, es aizdomājos par svarīgākām lietām – ja jau viņam rīkle un resnā zarna ir samainījusies vietām, tad tos tikko atnestos salātus nevajadzētu pa taisno viņam pakaļā sabāzt? Brīžiem šķita, ka rieksti viņa ēdienā būtu mazāk kaitinošs sarunu biedrs, Mairim man atgādinot absolūti katru stereotipu, ko esmu dzirdējis par vegāniem.

Ātri pārlapojot dažādus vegānu materiālus, es nekur neatradu teikumu “atsakoties no dzīvnieku pasaules produktiem, tev ir jādara tieši tas pats, ko dara jebkurš elektrisko cigaršu lietotājs – jābāž visiem tas sejā.” Man bija pilnīgi vienalga par Mārča un viņa vegānu-klana pārtikas patēriņa paradumiem, taču man nebija vienalga par to, ka viņš ir lohs, un neko citu kā vegānismu es vainot tajā nespēju.

Ir pagājis teju pusgads un neveiksmīgo atkalredzēšanās pieredzi biju veiksmīgi aizmirsis, savukārt Mārci no čomu listes pārcēlies uz pavirši sveicināmo cilvēku sarakstu. Tomēr manu ikdienas rutīnu nopauzēja feisbukā pamanīta ziņa – restorāns, kurā Mārcis gardu muti abām rokām stūķēja savā žoklī dārzeņus, veģetāriešu ēdieniem pievieno vistas buljonu.

Kad mana histēriskā smieklu lēkme, kas vijās ar uzvaras sajūtu, bija veiksmīgi pārgājusi, sāku izdarīt secinājumus. Iespējams, iemesls, kāpēc “Gan Bei” salāti Mār… Mair… Mārcim tik ļoti gāja pie sirds, bija apslēpts tajā, ka paralēli lakstiem un riekstiem viņš tomēr sajuta arī kādu īstu garšu, kas lika klasesbiedram, kuru es agrāk pazinu, sajūsmā gavilēt.