Visi raksti, kuriem autors ir Sencis

Valsts ieņemšanas dienests – maku kontrole

7. jūnijs, plkst. 00:04 – Delfi publicē Cehs.lv versiju “Valsts ieņemšanas dienests – maku kontrole” 
7. jūnijs, plkst. 16:21 – Delfi publicē, ka “Skujiņš atsauc savu kandidatūru VID ģenerāldirektora amatam”

Nesaistīti: Nākamo versiju moš jāraksta par Dzintaru Rasnaču.

2043. gada pievakare. Merķeļa iela. Latvijā daudz kas ir mainījies, taču šie pārsimts metri cirka rajonā ir ieturējuši līdzšinējo attīstības gaitu – lombardu un bomžu skaits palielinājies, bet policijas reidu skaits samazinājies. Mārtiņa ceļu mājup pārtrauca būdīgs stāvs. Pagarš solīda paskata mētelis, klišejiski kantainā jūras kājnieku frizūra, kas izskatās griezta pēc Maļeviča melnā kvadrāta līdzības, nedaudz atauguši rugāji un cigarete. “Valsts ieņēmumu dienests,” norūca stāvs, “maku kontrole.”

Mārtiņš neminstinoties ķērās pie kabatas. Ar šīm pārbaudēm bija līdzīgi kā ar policijas reidiem pēc Jāņiem – ja iepriekš neesi kodis, tad zini, ka viss it kā būs kārtībā, taču tāpat būsi viegli samīzies.

Maku kontrole: “Tāks… Kas šīs ir par kapeikām?”

Mārtiņš: “Saņēmu kioskā kā atlikumu, domāju iemest kādam bezpajumtniekam…”

Maku kontrole: “Tavuprāt, bezpajumtnieks tev izdos čeku un deklarēs ienākumus?”

Mārtiņš: “Es… es… es nezinu… es gribu tikai…”

Maku kontrole: “He he, nomierinies,” nepaceļot acis no rakāšanās pa maku, “es jau tikai jokoju. Neesam jau arī necilvēki, he he… Galvenais, padod ziņu, kuram bomzim iemet, lai esam informēti. Vēl kāda skaidrā nauda ir?”

Mārtiņš: “Nē…”

Maku kontrole: “A ja atradīšu?”

Mārtiņš īsti nesaprata, vai kontrolieris turpina jokot, tāpēc nepārspīlēti pasmaidīja un teica: “Man nav, ko slēpt!” Šoreiz viss beidzās veiksmīgi, taču nevar zināt, kad un kāda būs nākamā reize.

Maku kontrole parasti nozīmē standarta procedūru. Tā ir vizuālā maka inspekcija, daži āķīgi jautājumi, kā arī pieprasījums izstiept rokas plecu augstumā un nedaudz palēkāt, lai dzirdētu, vai kabatās nedžinkst kāda monēta.

Viss sākās 2018. gadā, kad VID nāca klajā ar paziņojumu, ka turpmāk uzraudzīs tos iedzīvotāju kontus, kuros apgrozījums pārsniedz 15 tūkstošus, ar to netieši pasakot: “Ja tavs apgrozījums pārsniedz 15 tūkstošus gadā, tad tavs dzīves līmenis ir aizdomīgi augsts un mēs kaut ko darām nepareizi.”

Administratīvie resursi, kas tika tērēti šādas sistēmas ieviešanai un uzraudzīšanai, nebija mazi, tāpēc, augot apziņai, ka tie ir jāatpelna, auga arī paranoja, ka ļaudis kaut ko slēpj. Galu galā arī iedzīvotāju darījumi bija aizdomīgi. Kaut vai tas pats Mārtiņš.

Kāpēc viņš pārskaitīja Artim 50 eiro uzreiz pēc tam, kad Latvijas hokeja izlase uzvarēja Krieviju? Kāpēc viņš katru mēnesi Maijai pārskaita naudas summu, kas ir identiska pusei no viņa un Maijas kopīgi īrētā dzīvokļa summas? Kā var būt, ka Maija aizgāja uz naktsklubu, neiztērēja nevienu centu, bet vēlāk pārskaitīja Mārtiņam naudu? Kā var būt, ka Mārtiņš dzēra gan viskiju, gan “Cosmopolitain” kokteili vienlaicīgi?

Teorētiski Mārtiņa sirdsapziņa bija tīra. Arī nodomi bija tīri – tāpat kā darba līgums. Tomēr viņš nezināja, ko nozīmē “tīrs” pēc VID ideoloģijas standartiem, – bija aizvien grūtāk viņus uztvert kā mīlošu māti, kas rūpējas par savu bērnu labklājību. Nespēja uzticēties veicināja apziņu, ka ir jāpatur plāns B.

Drošības pēc savu uzņēmumu, kas nodarbojas ar vaska sveču darināšanu, Mārtiņš reģistrēja Kaimanu salās līdz brīdim, kad tā apgrozījums sasniegs pirmo miljonu, – tad viņš to pārcels atpakaļ uz Latviju, jo 2043. gadā miljonāri no nodokļiem tika atbrīvoti pavisam.

Preses relīze: Tuvojoties Cehstivālam, noskaidrota mākslinieku proporcionalitāte

Tuvojoties sestajam “Cehstivālam”, kas 1. jūnijā pulksten 22:00 sāks savu norisi Cēsu “Fonoklubā”, “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorija ir veikusi pētījumu, kas skaidro mākslinieku proporcionalitāti sabiedrībā.

Šis laikmets ir radīšanas laikmets,” norādīja “Cehs.lv” sabiedrisko attiecību speciālists, citējot kādu slavenu mūziķi. “Katrs drīkst zīmēt visu, ko vēlas, drīkst dziedāt, dejot un rādīt visiem dirsu,” piebilda K. Āls.

Visaptverošais pētījums iekļāva kvantitatīvās izpētes metodes, piemēram, telefonintervijas “Cehs.lv” valdes biedru vidū, gan interneta diskusiju paneli, kurā “Cehs.lv” valdes biedru paustais viedoklis pārsteidzoši korelēja ar telefoninterviju aptaujās iegūtajiem rādītājiem.

“Protams, mēs sagaidām arī kritiku, jo vienmēr respondentu skaits varētu būt plašāks, bet metodes – diversificētākas, taču būsim atklāti – laboratorijas pielietotās metodes ir acīmredzami daudz uzticamākas par tām, kas tika izmantotas, iegūstot pērno pašvaldību vēlēšanu exit poll datus,” norādīja K. Āls.

Lai stiprinātu pētījuma rezultātus, tika veikta arī satura analīze grupas “Jūdas graši” dziesmu tekstos, taču kopējais verdikts palika stingrs kā tā neveiklā erekcija, kad astotajā klasē skolotāja izsauc pie tāfeles, bet tev ir plānas auduma bikses: katrs mudaks tagad ir mākslinieks.

Absolūti nejaušas sakritības rezultātā, grupa “Jūdas graši” uzstāsies “Cehstivālā”, kas, kā jau ziņots, norisināsies 1. jūnijā Cēsīs, Rīgas ielā 47 jeb “Fonoklubā”.

Jūdas graši – “Par māksliniekiem”

Kā Marks Zakerbergs manus draugus par muļķiem pataisīja

Šonedēļ daudzi sociālo tīklu lietotāji bija apjukumā, jo neviļus atpazina sevi šajā Delfi versijā.

—–

Marks Zakerbergs, uzturot savu impēriju, kaitinoši daudz apelē pie vārda “draugs”. Vēl tikai vakar viņš man piedāvāja nosvinēt 10 gadu jubileju, kopš manā digitālo draugu lokā ir vidusskolas biedrs Gints, ar kuru pēdējo reizi dzīvē runāju pirms vismaz 12 gadiem. Nav tā, ka es emocionālā līmenī nevēlos Gintu savā draugu lokā. Es vēlos. Taču līmenis, kurā es viņu nevēlos pazīt, ir digitāls. Paskaidrošu.

Gintu vislabāk atminos no laika, kad viņš divas nedēļas nenāca uz skolu, jo bija izbīdījis muguras diskus, koka stumbrā ar motorzāģi rakstot: GINTS. Man aizvien tas šķiet neticami smieklīgi. Viņš bija lādzīgs lauku jaunietis ar plašu sirdi, labiem nodomiem un nespēju pateikt “nē” katru reizi, kad viņam kāds piedāvāja iesmelt ļergu.

Tieši pēdējais ir faktors, kādēļ pēc mūsu kopīgās akadēmiskās karjeras kontakti pārtrūka. Taču esmu priecīgs ar viņu dalīt atmiņas, kā arī digitālajā telpā paturēt Gintu savā kontaktu lokā. Mazāk tāpēc, lai sazinātos. Vairāk tāpēc, lai redzētu, kurp ved viņa dzīves līkloči. Marks Zakerbergs ar savu portālu deva mums iespēju eksistēt līdzās un redzēt vienam otru tik daudz, cik gribējām.

Janvārī “Facebook” paziņoja, ka tiek mainīts algoritms, kas nosaka to, ko tu redzēsi savā jaunumu lentē. Atkal Zakerbergs kaut ko murgoja par īstiem draugiem un patiesu draudzību. Īsumā ieskicēšu vēstījumu, ko uztvēru es: “”Facebook” parūpēsies, lai tu mazāk redzētu ziņas un piedāvājumus no uzņēmumiem, kam esi piespiedis “like”, bet vairāk – lietas, ko publicē tavi draugi, jo tas ir tas, kas dzīvē patiesi rūp.”

Ignorējot konspirācijas teorijas par patiesajiem apsvērumiem, kāpēc šāds algoritms tika ieviests, tīri cilvēcīgi man nebija nekā iebilstama, jo teorētiski pieļāvu, ka doma ir gana cēla. Kāpēc ne?

Vispirms Gints ar saviem draugiem dalījās ar viltus portāla ziņām. Pēc tam sekoja kaudze ar sūdīgām memēm no “9gag” tipa sūdsatura atgremotājlapām. Pēc tam pārsūtīts aicinājums nepiedalīties vēlēšanās ar tekstu: “ja velesanas kautko mainitu tad tas tacu butu AIZLIEKTAS!”
Ar smagu sirdi es Gintam uzspiedu atsekošanas pogu. Pēc tam sekoja Mārtiņš. Tad Zigis. Tad Kristiāna. Tad

Helmuts. Tad Viktors. Tad vēl vairāki desmiti. Tie visi bija cilvēki, kurus es pazīstu vai esmu pazinis kādā noteiktā laikposmā. Man nebija viegli redzēt paziņas šādā gaismā.

Es sāku prātuļot atbildi uz savu agrāk izvirzīto jautājumu: “Kāpēc ne?”

Varbūt, Mark… Varbūt ir pavisam, pavisam neliela iespēja… Varbūt ir pavisam neliela iespēja, ka mani draugi ir muļķi? Ne visi, protams. Un ne visās jomās. Bet daudzi. Un vairākās jomās. Un varbūt ir mazmazītiņa iespēja, ka mums visiem bija labāk, kad algoritms tā vietā, lai rādītu Ginta koplietoto “Kāpēc valdība visu valsts naudu atdod bēgļiem?” rakstu, parādīja vietējās kebabnīcas piedāvājumu? Es neapgalvoju, bet jautāju – vai tā nebūtu labāk? Gan mums, gan Gintam.

Mēs varam runāt par to, vai tā nebūtu problēmas ignorēšana un patiesībā mums vajadzētu sabiedrību izglītot. Jā, droši vien. Taču man ir nolaidušās rokas. Uzskatu, ka ir jāsāk no pamatskolas, nevis jāizglīto pieaugušie.

Līdzīgi kā Gačo repo par to, kā viņa ambīcijas saruka, kad mēs ievēlējām Kaimiņu, manas ambīcijas sarūk katru reizi, kad Mairis Briedis dalās ar “TheBest.lv” vai “RunaBildes.lv”. Ja mēs netiekam galā ar etaloniem, tad Gintam nav cerību.

Divpakāpju plāns – stāsts par salmiem, svētkiem un sulu laiku

Nometies uz ceļiem un saspiedis kulakos divus salmu kušķus, Uģis šogad bija apņēmības pilns kļūt par pašu labāko. Viņš zināja, ka tieši šoreiz viss izdosies, jo plāns bija ģeniāls. Viņam pat patika to saukt par “divpakāpju plānu”.

Uģis ir liels svētku entuziasts, taču viņa centieni svinēt ir katastrofāli. Reiz Jāņos viņa ugunskurs aizdedzināja kaimiņa saimniecības ēku un divus no trim bišu stropiem. Šogad Ziemassvētkos viņš saraudināja radinieku bērnus, tiem uzdāvinot paša gatavotus sūdus no koka ar laba vēlējumiem, nevis Lego vai saldumus. Mārtiņdienā viņš gribēja nokaut pavisam īstu gaili, taču tā vietā viņš sadūra sevi kājā un svētkus pavadīja traumpunktā, kur centās koķetēt ar māsiņu, no kuras vīra pēcāk dabūja pa seju.

Šogad viņš stratēģiski izvēlējās izlaist 8. marta apsveikumu un tā vietā koncentrēties uz Lieldienām. Galu galā Sieviešu diena vairs nebija starp viņa svinamajiem svētkiem, kopš reizes, kad Uģis savā Draugiem.lv profilā publicēja video sveicienu, ko iesāka ar vārdiem “Nu ko, mindžas, pavasaris ir sulu laiks, ne?”

Šajās Lieldienās viņš bija izlēmis padarīt savu nama priekšu par visu ciema iecienītāko foto objektu, ko ļaudis atminēsies vēl gadiem. Visi iepriekšējie emocionālie zaudējumi un likstas nosals šī gada veikuma ēnā.

Jau laicīgi Uģis bija sarūpējis teju veselu rulli ar salmiem, striķi un visu citu, kas nepieciešams, lai radītu Siguldā lielāko salmu trusi. Pēc tam, kad galvenā statuja būs pabeigta, tad jau ātri uztaisīs arī šūpoles un kaut kādu dēli olu ripināšanai. Galvā pavīdēja arī doma par improvizētu dārziņu, kurā meklēt olas – pāris krūmāji, neīsta suņu būda, putnu ligzda un pāris groziņi būs gana.

Salmu ieveidošana nemaz nav viegls darbs – tie duras rokās un lielākos apjomos ir ļoti smagi. Uģis nebija rēķinājies ar tādu darba apjomu, tomēr tas viņa sparu nemazināja. Viņš zināja, ka, ja šis plāns nenostrādās, tad atrast citus – vēl nesabojātus svētkus – nebūs viegli. 9. maijs? Nē, tie īsti nav svētki. 1. maijs? Viņaprāt, arī baigā padomju huiņa.

Pienāca Lieldienu rīts. Viņa pagalmā slējās salmu trusis, kuram ausis beidzās teju pie otrā stāva logiem. Seja gan izskatījās gluži kā lobotomiju pārcietusi – gan Uģim, gan trusim. Uģim tāpēc, ka visa nakts nebija gulēta, bet trusim tāpēc, ka Uģis nebija pārāk labs trušu seju meistars.

Tomēr uz Siguldas ziņojumu dēļiem izplatītā informācija “pie uga bus liels trusis. nac apskatities priecigu lieldienu!!!!!” bija nostrādājusi un jau agrā svētdienas rītā viņa māju šturmēja desmiti. “Seja kaut kāda jobana, bet vispār salmu trusis ir ļoti iespaidīgs” – šie noklausītie vārdi no kāda apmeklētāja ļoti daudz Uģim nozīmēja. Tas bija tuvākais, kas bija sanācis veiksmīgiem svētkiem.

Līdz brīdim, kad no improvizētā olu meklēšanas dārziņa atskanēja spiedzieni, šūmēšanās un stress. Ļaudis muka prom no viņa pagalma, sakot “pidars”, “idiots”, “morālais kroplis” un “iebāz dirsā to salmu trusi”.

Uģis neizpratnes pilns centās saprast situāciju. “Kas nogāja greizi? Kaut kas ar šūpolēm? Nē, tur viss kārtībā. Olu ripināšanas dēlītis nogālis greizi? Bļeģ, nē, protams, kas tur varētu noiet greizi…”

Viņš steidzās uz improvizēto olu meklēšanas dārziņu, kurā neviens vairs nebija palicis. Zemē mētājās no suņubūdiņas izplēsta Uģa sēklinieku bilde ar uzrakstu “april, april!” Nedrīkstēja taču aizmirst, ka Lieldienas iekrīt 1. aprīlī.

Vai Starkovs sāk saprast futbola konceptu?

Šonedēļ Delfi.lv versijās izvirzījām versiju par zaudējumu Gibraltāram kā skaistu dāvanu Latvijas simtgadē.

Aizvadītās nedēļas nogalē Latvijas futbola izlase valsts simtgadē uzdāvināja par vienu no apkaunojošākajiem zaudējumiem dēvēto 0:1 pret spēcīgās* futbola lielvalsts** Gibraltāra komandu. “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorija metās pētīt galvenā trenera Aleksandra Starkova uzrunu pēc spēles, lai meklētu potenciālos cēloņus un skaidrojumus.

Laboratorijas vadītājs Kristaps Āls skaidro, ka pieaicināts eksperts – zelta retrīvers vārdā Badijs – ir analizējis Aleksandra Starkova pēcspēles interviju. Piedāvājam iepazīties ar spilgtākajiem citātiem un analīzes eksperta viedokli par tiem.

1) “Uzreiz vēlos atzīmēt, ka rezultāts šajās spēles, protams, nav apmierinošs.”

Šo būtisko niansi Starkovs pēc spēles pret Gibraltāru beidzot ir sapratis pareizi. Tā komanda, kura gūst vairāk golus, uzvar spēlē.

2) “Nospēlējām ļoti labu maču pret Fēru salām, kas reitingā jau kādu laiku ir augstāk pār mums…”

Līdzīgi kā tad, ja gana cītīgi visiem turpināsim zaudēt, varēsim teikt, ka “labi nospēlējām pret rangā augstāk esošo Gibraltāru”. Tiesa, tur būtu krietni jāpacenšas gan mums, gan Gibraltāram, ņemot vērā, ka FIFA rangā komanda, kurai nule pakāsām, atrodas dalītā pēdējā vietā – proti, 206. Tomēr mēs strauji darām visu, ko varam, lai viņus noķertu, – ja vēl spēlētāji pasāktu pīpēt kaprona zeķes un dzert Preiļu dzelteno, tad varbūt izdotos rezultātu sasniegt ātrāk.

3) “Spēles kvalitātes, rezultāta un parādītā rakstura ziņā komandas sniegums šajā mačā mani iepriecināja…”

Šeit Starkovs pieļauj būtisku loģikas kļūdu. Ja tu negūsti golus un zaudē pret reitinga vājāko komandu, tad tam nevajadzētu tevi iepriecināt. Īpaši jau rezultāta ziņā.

4) “Visi domājām par uzvaru. Mums šoreiz tas neizdevās. Kādi ir iemesli?”

Skatīt punktu 1 – jūs neguvāt nevienus vārtus, Starkov.

5) “Toties šie [pretinieku] vārti iepriecināja mūsu nelabvēļus.”

Nelabvēļi, protams, ir viens veids, kā to apzīmēt, taču daudzi tos mēdz saukt arī par “pretiniekiem” un “pretinieku līdzjutējiem”.

6) “Viennozīmīgi, tas ir slikts zaudējums.”

Tas tiesa. Tā parasti ir ar zaudējumiem. Vienīgie, kuriem šis zaudējums nav slikts, ir tie, kuri totalizatorā bija likuši uz Gibraltāru. Koeficients tomēr bija 19,5.

7) “Galvenais secinājums ir tāds: visiem, kas šobrīd met akmeņus mūsu virzienā, ir taisnība. Bet īsti vīrieši šādā situācijā cienīgi pārdzīvo šo neveiksmi un neatbild pretim.”

Šeit nedaudz pietrūkst konsekvences. Starkovs atzīst, ka smagā kritika viņa vadītās izlases virzienā ir pamatota, tāpēc vīrišķīgākā rīcība ir neuzņemties par to atbildību un ignorēt. Līdzīgi kā Ušakovs vīrišķīgi pārdzīvo Barona ielas remontu, “uzņemoties” par to atbildību, piemēram.

8) “Mūsu valstsvienības īsto līdzjutēju priekšā vēlos atvainoties par to, ka esam sagādājuši viņiem nepatīkamus mirkļus.”

Ar komentāru šeit viss ir kārtībā, un arī vārdu izvēle Starkovam ir bijusi precīza. Tomēr “Cehs.lv” prasījās pēc nedaudz precīzāka izklāsta, kas ir tie “nepatīkamie mirkļi”.

K. Āla ieskatā šis komentārs pareizāk izklausītos, formulēts sekojoši: “(..) vēlos atvainoties par to, ka esam sagādājuši viņiem nepatīkamus mirkļus 10 spēļu garumā, kopš pērnā aprīļa, nemaz nerunājot par Latvijas rekordu pēc kārtas zaudēto spēļu skaitā.”

9) “Kā pietrūka? Meistarības.”

Starkovs garā un plašā komentārā met akmeni spēlētāju lauciņā, sakot, ka tie nav pietiekami saliedēti spēlējuši, kā arī viņiem ir pietrūcis pieredzes. Tomēr visā komentārā nekur nav minēts, vai meistarība nav nepieciešama arī treneriem. Tas tā. Tīri teorētisks jautājums.

10) “No valstsvienības treneru štāba puses varu apliecināt, ka strādājam ar lielu pašatdevi un kvalitatīvi, manuprāt.”

“Cehs.lv” uzskatā ļoti būtiska un precīza piebilde ir “manuprāt”, jo intervijas gaitā vairākkārt rodas sajūta, ka ne visi lasītāji ar Starkovu būs uz vienas lapas.

Kopumā varam secināt, ka Starkovs ir guvis jaunas atziņas, piemēram, iepazinis futbolam raksturīgo konceptu, ka uzvara tiek tai komandai, kura spēles laikā gūst vairāk golus, taču viņš izvairās pieņemt informāciju par iespējamiem neveiksmes cēloņiem. Citējot “Twitter” lietotāju Dirsā Līdējs: “Ticam, ka jau tuvākajos gados viņa talantīgajā vadībā Latvijas izlasei izdosies sakaut Gibraltāru!”

——

* Šis fakts nav pārbaudīts un var neatbilst patiesībai – “spēcīgs” ir plašs jēdziens.

** Šis fakts nav pārbaudīts un var neatbilst patiesībai – iespējams, Gibraltārs nemaz nekvalificējas kā valsts.

Facebook bloķēšana Latvijā – jebnutijs marasms, lobijs vai ģeniāla ideja?

Šonedēļ Delfi lasītājus sajūsmināju ar savu skatījumu par Facebook, KNAB izpratni par sociālajiem tīkliem un atļāvos nepiekrist Ingai Spriņģei, kurai šķiet, ka Latvijas vārds šajā sarakstā labi iederētos.

Brīdī, kad interneta lietotāji, loģikas aizstāvji un ļaudis ar kaut vai minimālu izpratni par tehnoloģijām metās kopīgā plaukstas dauzīšanā pret pieri, “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorija nodevās smalkākai un detalizētākai analīzei par KNAB vadītāja Jēkaba Straumes izteikumiem, kuros viņš iezīmē “Facebook” bloķēšanu Latvijā kā reālu iespēju. Tiesa, uzreiz vēlamies vērst lasītāja uzmanību – autoram ir ārkārtīgi sarežģīti rakstīt satīrisku rakstu par situāciju, kas jau savā būtībā ir absurduma apogejs.
Sociālajos tīklos vērīgākie ļaudis jau ir pamanījuši atšķirību starp KNAB paziņojumu savā tvitera kontā un mediju citētajiem Jēkaba Straumes izteikumiem:

Jēkabs Straume: “Nav izslēgts, ka mums vajadzēs tiesas spriedumu par to, ka “Facebook” uz kādu laiku Latvijā tiks bloķēts…”

KNAB: “KNAB apzinās, ka paziņojums par iespējamu soc. tīklu bloķēšanu radījis bažas sabiedrībā, tomēr aicina situāciju nedramatizēt…”

Aicinājums situāciju nedramatizēt ir ironisks, jo tajā ir iekļauts vēstījums par to, ka varētu tikt bloķēti vairāki sociālie tīkli, kas ir krietni, krietni sliktāk nekā tas, ko teica Jēkabs Straume.

Tiesa, “Cehs.lv” analītiskās nodaļas vecākais referents sociālo tīklu jautājumos norādīja uz iespējamu KNAB nekompetenci un variantu, ka cilvēks, kurš izplatījis otro paziņojumu, gluži vienkārši nezina, ka “Facebook” nav visi sociālie tīkli. Šim argumentam par labu nāk fakts, ka, piemēram, atšķirībā no “Cehs.lv” vai Kristapa Skuteļa KNAB pat nav praties sev izveidot oficiālu “Twitter” profilu. Vai iestāde, kas sociālajos tīklos eksistē ar statusu “šo kontu varēja uztaisīt jebkurš”, tiešām var objektīvi lemt par veselas valsts sociālo tīklu paradumiem?

No dažādiem viedajiem ir izskanējušas runas, ka “Facebook” bloķēšana mūs novietotu Ziemeļkorejas līmenī. Tiesa, arī tam piekrist nevaram, jo mums tomēr ir pieejams internets. Turklāt Ziemeļkorejā par centieniem ieiet sociālajā tīklā paredzēts sods.

Tāpat nevaram piekrist, ka “Facebook” bloķēšana mūs novietotu Krievijas līmenī, jo pēc otrdienas paziņojuma mēs tajā jau esam novietoti. Redziet, arī Krievijas skandāls pērn bija balstīts uz izteiktiem draudiem par iespējamu “Facebook” pieejas slēgšanu vēlēšanu gadā, ja sociālais tīkls atteiks pakļauties Krievijas pieprasījumam par datu glabāšanu. Izklausās pazīstami?

Tiesa, daži publiski ļaudis, šķiet, ir devušies atvaļinājumā no vārda brīvības aizstāvēšanas un tā tālāk, lai paustu atbalstu KNAB pieejai, apgalvojot, ka virziens ir pareizs – galu galā “šāds “drauds” piesaistītu starptautisku uzmanību un liktu FB respektēt vietējo likumdošanu (..). Un LV “Facebook” jāpakļaujas LV likumdošanai. Un FB NEKO nedarīs, kamēr nejutīs elpu pakausī valstu līmenī”.

Šajā brīdī visi varam vizualizēt Marku Cukerbergu, kurš uztraucies grauž nagus savā 71 miljarda impērijā par nule zaudēto Latvijas tirgu, kas uz kopējā “Facebook” fona rada apmēram tikpat lielu ietekmi, cik liela tā ir Artim Rasmanim Saeimā. Jā, Marks noteikti jau bīstas Latvijas elpas pakausī. Toties noteikti nekāds ļaunums netiks nodarīts mazajiem tirgotājiem, kuru mārketings ir balstīts uz sociālajiem tīkliem, medijiem – gan lielajiem, gan mazajiem, gan sabiedrībai kopumā, kuras ierastā informācijas telpa tiks neadekvāti kropļota, un valsts tēlam pasaulē.

Tīri loģiski skatoties uz situāciju – slēgt pieeju “Facebook”, lai nebūtu jāseko partiju finansējumam tajā, ir līdzīgi kā slēgt lielveikalus, lai nebūtu jāķer zaglēni. Vērtējot no šāda aspekta, ierosinām arī izvērtēt papīra aizliegšanu, jo daudzi negodprātīgi radīti pamfleti un nereģistrēti izdales materiāli, iespējams, ir nodrukāti tieši uz tā. Varam skatīties vēl tālāk un apdomāt naudas aizliegšanu Latvijā, jo tas pilnībā atrisinātu visas KNAB problēmas ar grūtībām izsekot politisko reklāmu finansējumam.

Šeit ieskicējas divi varianti. Jēkabs Straume, iespējams, to visu ir desmitkārt pārbaudījis, analizējis neskaitāmās darba grupās, pieaicinot nozares ekspertus, un godprātīgi paudis patiesu uzskatu, ka Latvijā varētu bloķēt “Facebook” uz vēlēšanu laiku, apzinoties riskus, ka līdzīgs paziņojums pērn Aleksandram Žarovam sagādāja teju visu pasaules mediju uzmanību. Tādā gadījumā, ceru, sabiedrība tiks iepazīstināta ar plašāku informāciju un varbūt tiešām mēs visi varam vienoties – jā, OK, neizslēdzam šādu variantu.

Otrs scenārijs ir, ka atbilde paspruka nejauši, lai radītu iespaidu, ka sociālo tīklu jautājumā tiek kaut kas darīts un saprasts. Tādā gadījumā gluži vienkārši skumji.

“Cehs.lv”, protams, pauž cerību, ka varbūt tas viss ir “Face.lv” un “Draugiem.lv” kopīgs lobijs, lai atgrieztu emigrējušos lietotājus pie patiesām vērtībām – statistikas abonēšanas un bilžu vērtēšanas. Tas tomēr ir pašmāju “Facebook” un “Tinder” ekvivalents.

Mairis Briedis samiegojies sniedz interviju (pilns transkripts)

Šodien izplatītajā paziņojumā par Maira Brieža trenera maiņu, sportists vaļsirdīgi atzina: “Tas, ko pateicu televīzijā – ka uzvaras gadījumā būtu licis punktu –, tas bija kaut kāds dīvains pārpratums. No rīta vēl nebiju īsti pamodies, droši vien tāpēc sāku tur gvelzt tādas muļķības…”

Cehs.lv rīcībā ir nonācis pilns transkripts no agrās rīta intervijas:

Televīzija: Labrīt, šorīt pie mums ciemos ir Latvijas labākais bokseris un, iespējams, šobrīd populārākais valsts sportists – Mairis Briedis. Sveiciens šajā agrajā rīta stundā, Mairi!

Mairis Briedis: (žāāāvs) jā, arī sveiki… (ar kulakiem berzē acis)

TV: Jā, nudien ir agrs. Acīmredzami neesat radis, hehe. Nu ko, ir pagājis laiciņš kopš smagās cīņas ar Usiku. Vai ir kādi jauni secinājumi par to, kas notika? Varbūt par to, ko vajadzētu darīt tālāk?

Mairis: aj, zinkā… baigi agrs… domāju moš vispār nevajag boksēties. Es metīšu mieru, jā… jums kafijas aparāts ir?

TV: Jūs plānojat beigt boksēties?

Mairis: (žāāāāāvs) jā, jā… tas, ko tu teici, jā… kas ar aparātu?

TV: Bet jūsu komanda? Vai esat konsultējies..?

Mairis: (skatās grīdā un purina galvu) Nu, tur visi… atlaist. Jā, visi iet prom no darba. Ko es pirmīt prasīju – neatceries?

TV: Ko jūs plānojat darīt pēc boksa?

Mairis: nez, moš pamēģināšu spēkus BMX, bet visādi citādi turpināšu sniegt konsultācijas mediju treniņos politiķiem.

TV: Ja tomēr izlemsi turpināt boksēties – vai turpināsi sadarbību ar GACHO?

Mairis: Moš ar Arstarulsmirus, viņam bija dziesma forša par mācīšanos… (sāk dungot)

TV: Par citām lietām… Kā jūs vērtējat jaunumus Porziņģa sakarā? Jūs kā sportists. Cik grūti ir atgūties pēc šādām traumām?

Mairis: Ļoti žēl, protams, ka sezona ir izvērtusies tāda, kāda tā ir izvērtusies, bet, protams, ir patīkami, ka vismaz uz tās otro pusi viņš atvērās un guva virkni punktu pēc kārtas. Var jau būt, ka pēc sezonas viņu aizmainīs uz citu komandu, taču varbūt tieši jauna vide bez spiediena ir tas, kas viņam ir nepieciešams, lai no jauna atvērtos un atkal tiktu All-Stars mačā. Protams, būtu forši redzēt Buffalo Sabres play-off zonā, taču cerības zudušas un mums atliek tikai turēt īkšķus par Girgensona individuālajiem rādītājiem.

TV: Labi, paldies, Mairi. Šis ir bijis šokējošām ziņām pilns rīts un gaidīsim turpmākos paziņojumus jūsu karjeras sakarā. Ko jūs novēlētu mūsu skatītājiem?

Mairis: Paldies, ka uzaicinājāt uz savu radio. Mans aicinājums klausītājiem: (izstiepj kulaku gaisā) ATBRĪVOT KATALONIJU

TV: Mairi, tīri tehniski skatoties Katal…

Mairis: Jā, es domāju, ka Usiku varētu atkārtotā cīņā pieveikt ar tehnisko nokautu…

TV: Tad jūs turpināsiet boksēties tomēr?

Mairis: Šobrīd nē, man nav līdzi cimdi.

TV: Ar mums bija bokseris Mairis Briedis. Šobrīd pārslēgsimies uz LIDO slidotavu, kur interviju sniegs Sandis Ozoliņš.

Kriminālās ekselences fonds – kā tur patiesībā ir?

Tā kā nesen iztestēju roku kino apskatīšanā, šoreiz Delfi versijās ar atrocītām piedurknēm metos hujačīt pa klaviatūru, lai recenzētu KEF’u. 

Pēc tam, kad Cehs.lv vārdā apskatīju filmu “Nameja gredzens”, saņēmu dažādas atsauksmes – gan tādas, kas uzteica, gan tādas, kas pēla, gan tādas kā parasti. Proti, “CIK jums j€notiba SOROS un usakovs par sito samaksaja jo JUSU viedoklis IRA noiprkts”. Uzskatu, ka trāpīju desmitniekā, tāpēc ķeros pie nākamā filmas apskata. Biju devies aplūkot veikumu ar nosaukumu “Kriminālās ekselences fonds” (KEF).

Es apzinos, ka, ķeroties pie šīs filmas apskatīšanas, esmu uz plānāka ledus nekā tie zemledus makšķernieki, kuri tup uz Juglas ezera maija vidū. Šobrīd KEF ir svētā grāla statusā, un tas, kurš veltīs jebkādu kritiku šī garadarba virzienā, tikpat labi varētu aiziet un Porziņģa otrai kājai arī saraut saites.

Filmas “Facebook” lapā savu vērtējumu ir izteicis 81 cilvēks. 80 no tiem ir devuši piecas zvaigznes, taču tikai viens drosminieks ir saņēmies ielikt četras. Baumo, ka viņš vairs neesot redzēts uz ielām. Tviterī, ierakstot filmas atslēgvārdus, var noslīkt komplimentos, taču ar Habla teleskopu ir jāmeklē komentāri, kas kaut vai starp rindiņām ietvertu kritiku. Arī apskatnieki savos komentāros ir centušies tikai tīri ķeksīša pēc iemest kādu nelielu āķi, ko, pareizi interpretējot, var saprast kā nepilnību novērojumu.

Uz filmu devos ar augstām ekspektācijām. Ļoti augstām. Precizējot – tieši tik augstām ekspektācijām, kādas Īlons Masks otrdienas vakarā centās sasniegt ar “Falcon Heavy” raķeti.

Sākoties seansam, sagaidīju divas lietas – absolūti ģeniālu filmu, kas attaisnos visas manas cerības un liks burtiski ieņurkot sajūsmināto komentētāju vilnī. Kā arī, tā kā filma ir komēdija un es apmeklēju populārāko kinoteātri ciemā, es sagaidīju vismaz divus netālu sēdošus mudakus, kuri riktīgi skaļi zviegs visu seansa laiku un izteiks savus komentārus.

Ja otro izdevās izpildīt ar uzviju (kam, protams, nav sakara ar filmu, jo tos džekus spētu sasmīdināt arī uz sienas uzzīmēta vafele), tad pirmais mani turēja zem intrigas visu seansa laiku. Iespējams, tā pat bija mana problēma, jo pārlieku nodarbināju sevi ar jautājumu: “Vai šis bija tas ģeniālais moments, kas visus pavilka?”

Vēlos uzreiz sākt ar lietām, kas man nepatika. Man nepatika nesaturīgā lamāšanās. Saprotu, saprotu – tas pieder pie tēla un atbilstoša leksika bija piemeklēta atbilstošiem tēliem. Taču mani nepameta sajūta, ka filmas veidotāji tik ļoti izbauda savu neatkarību, ka nevēlas laist zudībā nevienu dialogu, tajā neiestumjot rindu ar “p******, b***”. Es nevaru, protams, viņus vainot, jo, iespējams, rīkotos tāpat, taču kaut kādā momentā mana sāta sajūta pēc lamuvārdiem bija ar uzviju remdēta.

Amatieri-aktieri bija foršs moments tādā ziņā, ka sejas nebija atskatītas. Arī publicists, rakstnieks un Rīgas domes deputāts Māris Mičerevskis (kuru “Rīta Panorāma” izlēma pieteikt vienkārši kā aktieri) bija pelnījis saņemt savas uzslavas. Veidotāji no amatieru aktiermeistarības bija izspieduši ļoti daudz, taču teikt, ka nevarēja redzēt atšķirību starp viņiem un īstiem aktieriem, ir pārspīlējums. Patiesībā atšķirību var redzēt. Un var arī dzirdēt.

ŠEIT BŪS SPOILERIS

Visvairāk man traucēja pārblīvētais sižets, kas bija tik piesātināts ar papildu notikumiem, ka es fiziski noguru un filmas beigās man nebija spēka vairs uztvert lietas. Īsāk sakot: tas bija “pārmudīts”. Spilgtākais piemērs bija kaimiņš ar cirvi, kurš, kā izrādījās filmas beigās, kaut kad sen ir sacirtis savu sievu, bet visādi citādi tam nav sakara ar KEF kopējo stāstu. Kāds sakars?

ŠEIT SPOILERIS BEIDZAS

Atrast, kur piekasīties, protams, var, tāpēc aizvien aktuāls ir jautājums, kāpēc neviens neatļaujas teikt ko sliktu. Man ir divi varianti, kāpēc tā. Pirmais: iespējams, ikvienam interneta lietotājam vismaz viens draugs vai paziņa spēlē filmā.

Otrais: KEF akurāt’ beidzot ir viena filma, kas nav darināta no nodokļu maksātāju naudas, iezīmējot rezultātu, ko var sasniegt ar labu ideju, entuziasmu un kvalitatīvu plānošanu. Šeit ļaužu pulciņš izdomāja: “Eu, moš uztaisām filmu?” Un – voilá – viņi uztaisīja filmu!

Jūtos priecīgs, ka to apmeklēju, un ceru, ka manis samaksātie dālderi sasniegs filmas veidotājus, jo, ja par filmas saturu katrs drīkst paturēt savas tiesības – slavēt vai lamāt –, tad “Kriminālās ekselences fonda” veidošana ir priekšzīmīgs solis, kurā režisori nav lēkuši pāri savai pakaļai, un par to es vēlos viņiem digitāli paspiest roku, kā arī aicināt lasītājus apmeklēt filmu.

Šajā ziņā KEF ir labāka dāvana valstij simtgadē nekā “Nameja gredzens”, jo parāda, ka Latvijā ir ļaudis, kuri spēj darināt labas lietas arī bez nodokļu šķērdēšanas.

Atklāti par ‘Nameja gredzenu’ – kas ir un kas nav OK

Man šķita, ka pēc “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” vairs neko dzīvē negribēšu redzēt, taču saņēmos un apskatījos, kā bārdaina vidusskolniece savāc sveša vectēva gredzenu, lai uzrakstītu par to Delfi.lv versijās.

Atliek vienu reizi aiziet uz “Nameja gredzenu”, lai vēl vairākas dienas no apkārtējiem saņemtu jautājumu – kā bija? Megaportāla “Cehs.lv” radošais kolektīvs izlēma, ka atbrīvos visus potenciālos apmeklētājus no šīs problēmas, un turpmāk, kad ļaudis prasīs komentēt filmu, vienkārši nosūtiet viņiem saiti uz šo rakstu. Galu galā man ir leģitīmas tiesības izteikt viedokli, jo, gluži kā par biļetēm Rīgas sabiedriskajā transportā, es par “Nameja gredzenu” maksāju divreiz – gan ar nodokļiem filmas tapšanas budžetā, gan ar 7,50, apmeklējot seansu.

Tā kā filma ir paredzēta rietumu tirgum, tā ir angļu valodā. Šeit arī loģiskā kārtā rodas pirmais jautājums, uz kuru atbilde ir sekojoša: nē, no angļu valodas izrunas negribas ieliet sev ausīs skābi. Vēl vairāk, to bez blamāžas potenciāla var ieteikt saviem ārzemju draugiem vai Anglijā dzīvojošajiem radiniekiem, kuri sevi mūsdienās asociē ar smalkiem, tēju sūcošiem britiem.

Kopumā audioceliņš nudien ir uzteicams, ja vien cīņu ainās nebūtu pārspīlēts ar stenēšanas un elšanas skaņām, kas radīja iespaidu, ka skaņu meistari ir iedvesmojušies no pornofilmām un vecām komēdijām.

Pirmo reizi apmeklējot “Nameja gredzenu”, ir ļoti jāuzmanās, lai nejauši neietrāpītu seansā, kas domāts vecajiem ļaudīm vai kartupeļu latvietim-kinomīlim. Proti, tam, kurš aizvien vēl nav atstājis pagātnē brutālu un bezkaunīgu “voice-over” jeb audio tulkojumu, kurā bez jebkādas gaumes un stila izjūtas tiek virsū uzstumts tulkojums oriģinālajam ierakstam. Man šai ziņā neveicās, jo izvēlētais kinoteātris ārpus Rīgas seansus angļu valodā nepiedāvāja, turklāt brīdinājums par to, ka tiks audiāli izvarots mākslinieciskais veikums, bija vairāk nekā nosacīts, lai neteiktu, ka tas bija nepamanāms. Lai ieskicētu, cik sūdīgs ir ieskaņojums latviešu valodā, – kā smagais lamuvārds tur tika izmantots “perdelis”.

Ļaudis sociālajos tīklos turpina lauzt šķēpus par to, kāda bija filma, nevēlēdamies atzīt, ka tā bija tīri normāla. Un nevar jau nevienu vainot, jo tendence nolikt Latvijas kino mums ir inercē pēc tādiem grāvējiem kā “Rīgas sargi”, “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” vai “Svingeri”. Arī uz “Nameja gredzenu” mēs skatāmies caur “tā, b***, kas šoreiz ir sagājis pakaļā?” prizmu.

Skaudrā patiesība ir nedaudz citāda. Jā, iespējams, galvenais varonis izskatās pēc bārdainas vidusskolnieces, kas neiebiedētu pat pamatskolnieku. Jā, izskatījās, ka uz parūkām ir ekonomēts. Jā, Nameja sieva ir bezjēdzīgākais un nesaprotamākais tēls, kāds redzēts. Un, iespējams, arī sižets un vēstījums savā dziļumā nesniedzas tālāk par potītēm. Taču fakts, ka latvieši ir spiesti analizēt un meklēt, kas tieši nepatika, ir atzīstams sasniegums, jo šoreiz ar veco labo “filma – sūds, aktieri neko nejēdz” neiet krastā. Jo skaudrā patiesība ir tāda, ka kopumā filma ir OK, tā izskatās smuki un Ivo Martinsons vispār bija episks.

Tomēr vietā ir arī jautājums: kāda no tā ir jēga? Ja no daļējas nodokļu naudas mēs ražojam filmu, kurā Latvijas vārds pat netiek pieminēts, turklāt tā ir angļu valodā un tā tālāk? Arī cerība, ka šis 2,5 miljonu projekts iekaros pasauli, tiks filmētas nākamās daļas un “sīkvels” tam, kā Namejs iziet cauri pubertātei, ir naivas.

Taču arī šeit “Cehs.lv” ir skaidrojums. “Nameja gredzens” beidzot ir mēģinājums radīt kino, ko nepavada izteikts sociālais kauns. Beidzot šo latiņu esam sasnieguši, tāpēc varam izdarīt secinājumus un domāt tālāk. Ierosinām dažus gadus neuzņemt B klases filmas bez plašāka potenciāla, pakrāt naudu un uzfilmēt kaut ko ar 15 miljonu budžetu, jo, lai arī cik OK “Nameja gredzens” nebūtu, tas aizvien vēl, skatoties globāli, nav konkurētspējīgs. Tā ir ļoti laba filma pašiem sev.

Nostalģijas lāsts jeb latvieša dzīvošana pagātnē

Anotācija:

autors ir mudaks, kā pats atzīst..
/LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors, balvas “Gada vēsturnieks Latvijā 2016” saņēmējs J. Taurēns/

Šodien pakratīju sirdi iekš Delfi.lv par tendenci nepamatoti aizkavēties pagātnē, nenovērtējot tagadni. Ļaudis, mēs dzīvojam burvīgā laikā. Salīdzinoši.

————–

“Agrāk, atminos, kā vajadzēja mēnesi, lai uzzinātu, ka nomiris tavs radinieks Valmierā, jo kumeļš līdz Rīgai ziņu vilka kamanās, bet vēstnesis piedzērās katrā traktierī ik pēc trim kilometriem,” nostalģiski sprieda senils vecūksnis, sēžot meža vidū uz celma. “Lūk, tie bija laiki,” viņš cerīgi novīpsnāja, slidinot pirkstus caur sirmo bārdu, kas bija uzsākusi difūziju ar sūnām un devusi mājvietu vismaz dažām vēl neizpētītām infekcijām.

Man sen aizmirstu rētu atplēsa Pauls Bankovskis ar publikāciju “Plakātu forma” portālā “Satori.lv”. Kuri gribēs, tie izlasīs paši, bet kuri ne – paskaidrošu. Galvenokārt tajā iezīmētas nostalģiskas atmiņas par laikiem, kad ļaudīm nebija printeru. Tas viss kontekstā ar Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā mītošo izstādi “You’ve Got 1243 Messages. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze”.

Neieslīgšu tās recenzēšanā, tāpēc vien korektuma pēc piebildīšu, ka izstādē noteikti ir izglītojoši materiāli, ko vērtīgi izpētīt un aplūkot. Taču tā arī lieku reizi atgādina par kaitinošo cilvēka dabu dzīvot nesenā pagātnē.

Man nepietrūkst laiku, kad plakāti bija jāzīmē ar roku. Gluži pretēji – mani visnotaļ iepriecina fakts, ka tas nav jādara. Tāpat man patīk, ka es mūziku varu atrast “Spotify”, nevis cerēt, ka Mežciema Biržā kāds uz svētdienas saiešanu būs paķēris līdzi kādu labu ierakstu. Man patīk, ka nav Gorbačova laiki, kad, lai pieliktu seju, jāslapstās riņķī un ar nezināmas izcelsmes ļergu jāspēlē loterija – aklums vai ciroze. Man patīk sociālo tīklu koncepts. Un man vienalga, ja mobilajos telefonos iebūvētā fotokamera tiek izmantota selfijiem. Paņemsim soli atpakaļ un paprovēsim apzināties – telefonā ir iebūvēta fotokamera. Forši, ne?

Man krīt uz nerviem tie cilvēki, kuri saka: “Mobilie telefoni ir atņēmuši to burvību, kad, aizejot ciemos, ir jāklauvē pie durvīm.” Gluži kā plakātu zīmēšana – tas nav nekāds upuris. Neviens mums nav atņēmis nedz papīru, nedz zīmuļus, nedz kulakus, nedz durvis. Uz priekšu! Zīmējiet, klauvējiet! Taču tur arī sākas divkosība – mēs skumstam par progresu, taču vienlaikus to pieņemam. Nekas nedz man, nedz Paulam neliedz viedokļrakstus publicēt uz ziņojumu stabiem pilsētā, bet grāmatas pārrakstīt ar roku. Tomēr kaut kādu iemeslu dēļ mēs to nedarām.

Rakstāmmašīnas, koppapīrs, disketes, kasetes – tie visi ir izgudrojumi, kas laika gaitā tika aizstāti ar krietni, krietni labākiem un funkcionālākiem variantiem. Vai mūsdienās man būtu jākrīt nostalģijā par katru aizgājušo “iPhone” atjauninājumu? Vai arī varbūt par flešatmiņām, kurās varēja ievietot tikai 64 megabaitus? Neliels spoileris no nākotnes: arī vinils turas pie elpas tikai nostalģijas dzirksteles dēļ, kas agri vai vēlu izdzisīs.

Agrāk bija sliktāk. Senāk angīna bija nāves spriedums. Reiz tualetes papīrs bija tik plāns, ka nebija variantu noslaucīt pakaļu, neiebraucot ar pirkstiem sūdos. Sievietēm agrāk neviens neprasīja viedokli. Varbūt arī tam veltām pāris nostalģijas minūšu?

Bankovska rakstā nav nekā nepareiza. Gluži pretēji – tāpat kā izstāde, tas ir informatīvs un apskata laikmeta iezīmes. Mani kaitina auditorija, kas tā vietā, lai priecātos par attīstību un procesiem, kas atvieglo mūsu ikdienu, rauj savās smadzenēs rokasbremzi un birdina asaru par faksa aparātiem.

2018. gadu es iesākšu, atstājot trūdēšanai dažas pagātnes lietas. No tām esmu paņēmis maksimumu – pieredzi, kļūdas un informāciju, kas man noderēs nākotnē. Šīs versijas lasītājiem – kad būsi beidzis drukāt komentāros par to, kāds autors ir mudaks, padomā. Iespējams, arī tavā plauktā glabājas kāds VHS atskaņotājs, kas ir pelnījis izmešanu un bezkaislīgu neatskatīšanos.