Visi raksti, kuriem autors ir Sencis

Kriminālās ekselences fonds – kā tur patiesībā ir?

Tā kā nesen iztestēju roku kino apskatīšanā, šoreiz Delfi versijās ar atrocītām piedurknēm metos hujačīt pa klaviatūru, lai recenzētu KEF’u. 

Pēc tam, kad Cehs.lv vārdā apskatīju filmu “Nameja gredzens”, saņēmu dažādas atsauksmes – gan tādas, kas uzteica, gan tādas, kas pēla, gan tādas kā parasti. Proti, “CIK jums j€notiba SOROS un usakovs par sito samaksaja jo JUSU viedoklis IRA noiprkts”. Uzskatu, ka trāpīju desmitniekā, tāpēc ķeros pie nākamā filmas apskata. Biju devies aplūkot veikumu ar nosaukumu “Kriminālās ekselences fonds” (KEF).

Es apzinos, ka, ķeroties pie šīs filmas apskatīšanas, esmu uz plānāka ledus nekā tie zemledus makšķernieki, kuri tup uz Juglas ezera maija vidū. Šobrīd KEF ir svētā grāla statusā, un tas, kurš veltīs jebkādu kritiku šī garadarba virzienā, tikpat labi varētu aiziet un Porziņģa otrai kājai arī saraut saites.

Filmas “Facebook” lapā savu vērtējumu ir izteicis 81 cilvēks. 80 no tiem ir devuši piecas zvaigznes, taču tikai viens drosminieks ir saņēmies ielikt četras. Baumo, ka viņš vairs neesot redzēts uz ielām. Tviterī, ierakstot filmas atslēgvārdus, var noslīkt komplimentos, taču ar Habla teleskopu ir jāmeklē komentāri, kas kaut vai starp rindiņām ietvertu kritiku. Arī apskatnieki savos komentāros ir centušies tikai tīri ķeksīša pēc iemest kādu nelielu āķi, ko, pareizi interpretējot, var saprast kā nepilnību novērojumu.

Uz filmu devos ar augstām ekspektācijām. Ļoti augstām. Precizējot – tieši tik augstām ekspektācijām, kādas Īlons Masks otrdienas vakarā centās sasniegt ar “Falcon Heavy” raķeti.

Sākoties seansam, sagaidīju divas lietas – absolūti ģeniālu filmu, kas attaisnos visas manas cerības un liks burtiski ieņurkot sajūsmināto komentētāju vilnī. Kā arī, tā kā filma ir komēdija un es apmeklēju populārāko kinoteātri ciemā, es sagaidīju vismaz divus netālu sēdošus mudakus, kuri riktīgi skaļi zviegs visu seansa laiku un izteiks savus komentārus.

Ja otro izdevās izpildīt ar uzviju (kam, protams, nav sakara ar filmu, jo tos džekus spētu sasmīdināt arī uz sienas uzzīmēta vafele), tad pirmais mani turēja zem intrigas visu seansa laiku. Iespējams, tā pat bija mana problēma, jo pārlieku nodarbināju sevi ar jautājumu: “Vai šis bija tas ģeniālais moments, kas visus pavilka?”

Vēlos uzreiz sākt ar lietām, kas man nepatika. Man nepatika nesaturīgā lamāšanās. Saprotu, saprotu – tas pieder pie tēla un atbilstoša leksika bija piemeklēta atbilstošiem tēliem. Taču mani nepameta sajūta, ka filmas veidotāji tik ļoti izbauda savu neatkarību, ka nevēlas laist zudībā nevienu dialogu, tajā neiestumjot rindu ar “p******, b***”. Es nevaru, protams, viņus vainot, jo, iespējams, rīkotos tāpat, taču kaut kādā momentā mana sāta sajūta pēc lamuvārdiem bija ar uzviju remdēta.

Amatieri-aktieri bija foršs moments tādā ziņā, ka sejas nebija atskatītas. Arī publicists, rakstnieks un Rīgas domes deputāts Māris Mičerevskis (kuru “Rīta Panorāma” izlēma pieteikt vienkārši kā aktieri) bija pelnījis saņemt savas uzslavas. Veidotāji no amatieru aktiermeistarības bija izspieduši ļoti daudz, taču teikt, ka nevarēja redzēt atšķirību starp viņiem un īstiem aktieriem, ir pārspīlējums. Patiesībā atšķirību var redzēt. Un var arī dzirdēt.

ŠEIT BŪS SPOILERIS

Visvairāk man traucēja pārblīvētais sižets, kas bija tik piesātināts ar papildu notikumiem, ka es fiziski noguru un filmas beigās man nebija spēka vairs uztvert lietas. Īsāk sakot: tas bija “pārmudīts”. Spilgtākais piemērs bija kaimiņš ar cirvi, kurš, kā izrādījās filmas beigās, kaut kad sen ir sacirtis savu sievu, bet visādi citādi tam nav sakara ar KEF kopējo stāstu. Kāds sakars?

ŠEIT SPOILERIS BEIDZAS

Atrast, kur piekasīties, protams, var, tāpēc aizvien aktuāls ir jautājums, kāpēc neviens neatļaujas teikt ko sliktu. Man ir divi varianti, kāpēc tā. Pirmais: iespējams, ikvienam interneta lietotājam vismaz viens draugs vai paziņa spēlē filmā.

Otrais: KEF akurāt’ beidzot ir viena filma, kas nav darināta no nodokļu maksātāju naudas, iezīmējot rezultātu, ko var sasniegt ar labu ideju, entuziasmu un kvalitatīvu plānošanu. Šeit ļaužu pulciņš izdomāja: “Eu, moš uztaisām filmu?” Un – voilá – viņi uztaisīja filmu!

Jūtos priecīgs, ka to apmeklēju, un ceru, ka manis samaksātie dālderi sasniegs filmas veidotājus, jo, ja par filmas saturu katrs drīkst paturēt savas tiesības – slavēt vai lamāt –, tad “Kriminālās ekselences fonda” veidošana ir priekšzīmīgs solis, kurā režisori nav lēkuši pāri savai pakaļai, un par to es vēlos viņiem digitāli paspiest roku, kā arī aicināt lasītājus apmeklēt filmu.

Šajā ziņā KEF ir labāka dāvana valstij simtgadē nekā “Nameja gredzens”, jo parāda, ka Latvijā ir ļaudis, kuri spēj darināt labas lietas arī bez nodokļu šķērdēšanas.

Atklāti par ‘Nameja gredzenu’ – kas ir un kas nav OK

Man šķita, ka pēc “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” vairs neko dzīvē negribēšu redzēt, taču saņēmos un apskatījos, kā bārdaina vidusskolniece savāc sveša vectēva gredzenu, lai uzrakstītu par to Delfi.lv versijās.

Atliek vienu reizi aiziet uz “Nameja gredzenu”, lai vēl vairākas dienas no apkārtējiem saņemtu jautājumu – kā bija? Megaportāla “Cehs.lv” radošais kolektīvs izlēma, ka atbrīvos visus potenciālos apmeklētājus no šīs problēmas, un turpmāk, kad ļaudis prasīs komentēt filmu, vienkārši nosūtiet viņiem saiti uz šo rakstu. Galu galā man ir leģitīmas tiesības izteikt viedokli, jo, gluži kā par biļetēm Rīgas sabiedriskajā transportā, es par “Nameja gredzenu” maksāju divreiz – gan ar nodokļiem filmas tapšanas budžetā, gan ar 7,50, apmeklējot seansu.

Tā kā filma ir paredzēta rietumu tirgum, tā ir angļu valodā. Šeit arī loģiskā kārtā rodas pirmais jautājums, uz kuru atbilde ir sekojoša: nē, no angļu valodas izrunas negribas ieliet sev ausīs skābi. Vēl vairāk, to bez blamāžas potenciāla var ieteikt saviem ārzemju draugiem vai Anglijā dzīvojošajiem radiniekiem, kuri sevi mūsdienās asociē ar smalkiem, tēju sūcošiem britiem.

Kopumā audioceliņš nudien ir uzteicams, ja vien cīņu ainās nebūtu pārspīlēts ar stenēšanas un elšanas skaņām, kas radīja iespaidu, ka skaņu meistari ir iedvesmojušies no pornofilmām un vecām komēdijām.

Pirmo reizi apmeklējot “Nameja gredzenu”, ir ļoti jāuzmanās, lai nejauši neietrāpītu seansā, kas domāts vecajiem ļaudīm vai kartupeļu latvietim-kinomīlim. Proti, tam, kurš aizvien vēl nav atstājis pagātnē brutālu un bezkaunīgu “voice-over” jeb audio tulkojumu, kurā bez jebkādas gaumes un stila izjūtas tiek virsū uzstumts tulkojums oriģinālajam ierakstam. Man šai ziņā neveicās, jo izvēlētais kinoteātris ārpus Rīgas seansus angļu valodā nepiedāvāja, turklāt brīdinājums par to, ka tiks audiāli izvarots mākslinieciskais veikums, bija vairāk nekā nosacīts, lai neteiktu, ka tas bija nepamanāms. Lai ieskicētu, cik sūdīgs ir ieskaņojums latviešu valodā, – kā smagais lamuvārds tur tika izmantots “perdelis”.

Ļaudis sociālajos tīklos turpina lauzt šķēpus par to, kāda bija filma, nevēlēdamies atzīt, ka tā bija tīri normāla. Un nevar jau nevienu vainot, jo tendence nolikt Latvijas kino mums ir inercē pēc tādiem grāvējiem kā “Rīgas sargi”, “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” vai “Svingeri”. Arī uz “Nameja gredzenu” mēs skatāmies caur “tā, b***, kas šoreiz ir sagājis pakaļā?” prizmu.

Skaudrā patiesība ir nedaudz citāda. Jā, iespējams, galvenais varonis izskatās pēc bārdainas vidusskolnieces, kas neiebiedētu pat pamatskolnieku. Jā, izskatījās, ka uz parūkām ir ekonomēts. Jā, Nameja sieva ir bezjēdzīgākais un nesaprotamākais tēls, kāds redzēts. Un, iespējams, arī sižets un vēstījums savā dziļumā nesniedzas tālāk par potītēm. Taču fakts, ka latvieši ir spiesti analizēt un meklēt, kas tieši nepatika, ir atzīstams sasniegums, jo šoreiz ar veco labo “filma – sūds, aktieri neko nejēdz” neiet krastā. Jo skaudrā patiesība ir tāda, ka kopumā filma ir OK, tā izskatās smuki un Ivo Martinsons vispār bija episks.

Tomēr vietā ir arī jautājums: kāda no tā ir jēga? Ja no daļējas nodokļu naudas mēs ražojam filmu, kurā Latvijas vārds pat netiek pieminēts, turklāt tā ir angļu valodā un tā tālāk? Arī cerība, ka šis 2,5 miljonu projekts iekaros pasauli, tiks filmētas nākamās daļas un “sīkvels” tam, kā Namejs iziet cauri pubertātei, ir naivas.

Taču arī šeit “Cehs.lv” ir skaidrojums. “Nameja gredzens” beidzot ir mēģinājums radīt kino, ko nepavada izteikts sociālais kauns. Beidzot šo latiņu esam sasnieguši, tāpēc varam izdarīt secinājumus un domāt tālāk. Ierosinām dažus gadus neuzņemt B klases filmas bez plašāka potenciāla, pakrāt naudu un uzfilmēt kaut ko ar 15 miljonu budžetu, jo, lai arī cik OK “Nameja gredzens” nebūtu, tas aizvien vēl, skatoties globāli, nav konkurētspējīgs. Tā ir ļoti laba filma pašiem sev.

Nostalģijas lāsts jeb latvieša dzīvošana pagātnē

Anotācija:

autors ir mudaks, kā pats atzīst..
/LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors, balvas “Gada vēsturnieks Latvijā 2016” saņēmējs J. Taurēns/

Šodien pakratīju sirdi iekš Delfi.lv par tendenci nepamatoti aizkavēties pagātnē, nenovērtējot tagadni. Ļaudis, mēs dzīvojam burvīgā laikā. Salīdzinoši.

————–

“Agrāk, atminos, kā vajadzēja mēnesi, lai uzzinātu, ka nomiris tavs radinieks Valmierā, jo kumeļš līdz Rīgai ziņu vilka kamanās, bet vēstnesis piedzērās katrā traktierī ik pēc trim kilometriem,” nostalģiski sprieda senils vecūksnis, sēžot meža vidū uz celma. “Lūk, tie bija laiki,” viņš cerīgi novīpsnāja, slidinot pirkstus caur sirmo bārdu, kas bija uzsākusi difūziju ar sūnām un devusi mājvietu vismaz dažām vēl neizpētītām infekcijām.

Man sen aizmirstu rētu atplēsa Pauls Bankovskis ar publikāciju “Plakātu forma” portālā “Satori.lv”. Kuri gribēs, tie izlasīs paši, bet kuri ne – paskaidrošu. Galvenokārt tajā iezīmētas nostalģiskas atmiņas par laikiem, kad ļaudīm nebija printeru. Tas viss kontekstā ar Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā mītošo izstādi “You’ve Got 1243 Messages. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze”.

Neieslīgšu tās recenzēšanā, tāpēc vien korektuma pēc piebildīšu, ka izstādē noteikti ir izglītojoši materiāli, ko vērtīgi izpētīt un aplūkot. Taču tā arī lieku reizi atgādina par kaitinošo cilvēka dabu dzīvot nesenā pagātnē.

Man nepietrūkst laiku, kad plakāti bija jāzīmē ar roku. Gluži pretēji – mani visnotaļ iepriecina fakts, ka tas nav jādara. Tāpat man patīk, ka es mūziku varu atrast “Spotify”, nevis cerēt, ka Mežciema Biržā kāds uz svētdienas saiešanu būs paķēris līdzi kādu labu ierakstu. Man patīk, ka nav Gorbačova laiki, kad, lai pieliktu seju, jāslapstās riņķī un ar nezināmas izcelsmes ļergu jāspēlē loterija – aklums vai ciroze. Man patīk sociālo tīklu koncepts. Un man vienalga, ja mobilajos telefonos iebūvētā fotokamera tiek izmantota selfijiem. Paņemsim soli atpakaļ un paprovēsim apzināties – telefonā ir iebūvēta fotokamera. Forši, ne?

Man krīt uz nerviem tie cilvēki, kuri saka: “Mobilie telefoni ir atņēmuši to burvību, kad, aizejot ciemos, ir jāklauvē pie durvīm.” Gluži kā plakātu zīmēšana – tas nav nekāds upuris. Neviens mums nav atņēmis nedz papīru, nedz zīmuļus, nedz kulakus, nedz durvis. Uz priekšu! Zīmējiet, klauvējiet! Taču tur arī sākas divkosība – mēs skumstam par progresu, taču vienlaikus to pieņemam. Nekas nedz man, nedz Paulam neliedz viedokļrakstus publicēt uz ziņojumu stabiem pilsētā, bet grāmatas pārrakstīt ar roku. Tomēr kaut kādu iemeslu dēļ mēs to nedarām.

Rakstāmmašīnas, koppapīrs, disketes, kasetes – tie visi ir izgudrojumi, kas laika gaitā tika aizstāti ar krietni, krietni labākiem un funkcionālākiem variantiem. Vai mūsdienās man būtu jākrīt nostalģijā par katru aizgājušo “iPhone” atjauninājumu? Vai arī varbūt par flešatmiņām, kurās varēja ievietot tikai 64 megabaitus? Neliels spoileris no nākotnes: arī vinils turas pie elpas tikai nostalģijas dzirksteles dēļ, kas agri vai vēlu izdzisīs.

Agrāk bija sliktāk. Senāk angīna bija nāves spriedums. Reiz tualetes papīrs bija tik plāns, ka nebija variantu noslaucīt pakaļu, neiebraucot ar pirkstiem sūdos. Sievietēm agrāk neviens neprasīja viedokli. Varbūt arī tam veltām pāris nostalģijas minūšu?

Bankovska rakstā nav nekā nepareiza. Gluži pretēji – tāpat kā izstāde, tas ir informatīvs un apskata laikmeta iezīmes. Mani kaitina auditorija, kas tā vietā, lai priecātos par attīstību un procesiem, kas atvieglo mūsu ikdienu, rauj savās smadzenēs rokasbremzi un birdina asaru par faksa aparātiem.

2018. gadu es iesākšu, atstājot trūdēšanai dažas pagātnes lietas. No tām esmu paņēmis maksimumu – pieredzi, kļūdas un informāciju, kas man noderēs nākotnē. Šīs versijas lasītājiem – kad būsi beidzis drukāt komentāros par to, kāds autors ir mudaks, padomā. Iespējams, arī tavā plauktā glabājas kāds VHS atskaņotājs, kas ir pelnījis izmešanu un bezkaislīgu neatskatīšanos.

Zudusī apātija Burkhartā: vētra pēc klusuma. V daļa

Pēc daikta iespiešanas stellatslēgā situācija Bāzeles namā kļuva mazāk saspīlēta. Vismaz tuvāko gadu un četrus mēnešus noteikti. Joakims aizvien bija nojūdzies un to apzinājās, Gotlība karjera aizvien auga savā diženumā, bet Augusts aizvien bija vecs, lādzīgs un strēba kafiju litriem. Bija sajūta, ka pēdējā laikā viņš bija sācis čāpstināt vairāk kā agrāk, bet gluži kā ar vemšanu no alkohola – arī Augusta šļurpstināšanās ieguva zināmu imunitāti, tai kļūstot par normālu sastāvdaļu no kopējā procesa.

Kas attiecas uz mani pašu, tad biju jau diezgan labi iedzīvojies un jutos kā savējais. Vienīgās reizes, kas aizvien spēja sagādāt neveiklus brīžus, bija, kad sanāca būt kontaktā ar Joakimu.

Pa šo laiku viņam bija uzradies jauns hobijs – naglošana. Bija sajūta, ka monotonais darbs reizē gan izklaidē, gan nomierina viņa grūto galvu. Joakimam raksturīgās spontānās agresijas kliedēšana bija svētība visiem mājas iedzīvotājiem.

Tiesa, skaidrs, ka vienam darboties ar asām lietām viņam nedrīkst ļaut, tāpēc šo procesu allažiņ uzraudzīja viņa brālis, labākais draugs un nu jau teju terapeits – Gotlībs, kurš centās izprast, kā tieši šāda tipa rokdarbi spēj tik ļoti atslābināt.

“Skaists putnu būris, Joakim,” Gotlībs novilka, vērodams no dēļiem sasisto kasti.

“Tas ir plauktiņš garšvielām,” atcirta brālis, kurš pat neizskatījās aizvainots par netiešo uzbraucienu.

– “Kad tā tuvāk paskatās – nudien. Pieliksim šo virtuvē pie sienas. Ko tu saki?”

Joakims bija priecīgs par tādu pagodinājumu, jo tagad viņa veikums varēs krist uz nerviem visiem un visu laiku. Turklāt vainas apziņas mākti, iespējams, apkārtējie būs spiesti tur turēt garšvielas un regulāri uzslavēt, cik burvīgs izstrādājums ir pie sienas. Tomēr tas bija niecīgs upuris, salīdzinot ar to, ka blakus istabā vairs neviens jau vairāk kā gadu nav centies pakārties.

Joakimam bija uzticēts iedzīt virtuves sienā divas nagliņas, kurās pakarināt garšvielu plauktu. Protams, šo darbu uzraudzīja gan Gotlībs, gan Augusts. Joakims sajutās teju kā savā personālizstādē un ar lielu atbildību iezīmēja nagliņas atrašanās vietu, to notēmēja un uzmanīgi, uzmanīgi iedzina.

Viarākkārt pārliecinājies, ka nagliņas turās stingri un striķīši, kas turēs viņa darinājumu, ir nostiprināti gana labi. Nē, viņš neuztraucās par savu skapīti. Joakima pedantiskās rīcības ir skaidrojamas ar bailēm izgāzties. Šajā momentā viņš pirmo reizi dzīvē jutās tā, it kā būtu izdarījis kaut ko nozīmīgu pārējiem. Rūpju bērns apzinājās, ka tas ir sīkums, kas tikai turēs garšvielas, taču viņš beidzot jutās lietderīgs un spēja emocionālā līmenī attaisnot savu eksistenci. Ja kaut kas noietu greizi, tas tikai atkal atgādinātu par viņa nevarēšanu izdarīt jebko jēgpilnu.

Un nekas greizi nenogāja. Plaukts turējās braši, tajā bija saliktas visas garšvielas, ko vien varēja atrast virtuvē, un viņa prezentācija bija noritējusi godam.

— — —

Es ienācu virtuvē – tur redzēju tikai Augustu, Gotlību un kaut ko jaunu pie sienas. Ātri uzmetis acis, es pastarpināti vaicāju: “Kas tas par sūdainu putnu būri pie sienas? Izskatās tā, it kā tur kāds dirsu pret sienu būtu noslaucījis.”

Augusts un Gotlībs klusējot saskatījās, bet aiz muguras es dzirdēju nokrītam āmuru un nagliņas.

Meklē šeit iepriekšējās “Zudusī apātija Burkhartā” daļas kontekstam.

Šadurski, ļauj krievvalodīgajiem senioriem studēt!

Regulārajiem lasītājiem: Tā kā, bļaģ, viens pimpis pagājušajā nedēļā uzrakstīja rakstu bez prikoliem un jūs visi nenormāli samīzāties, ka Cehs vairs nav ahujenijs, tad man nācās mēģināt izručīt situāciju, nahui…

Jaunajiem lasītājiem: Hei, hei, šeit ir mūsu jaunā versija par aktuālo Latvijā! :))

Jau pagājušajā nedēļā mēs, Cehs.lv kolektīvs, pārsteidzām lasītājus, fanus, komentāros pļūtītājus un sešas līdz astoņas kareivīgi noskaņotas interneta feministes ar pārsteidzoši pārdomātu un racionālu viedokli, neatbalstot seksuāla rakstura vardarbību pret nevienu no trim dzimumiem. Diemžēl jāsarūgtina, ka arī šajā nedēļā esam ķērušies pie ragiem vērša izmēra problēmai, kas Latvijas valsti ir dalījusi kopienās dekādēm ilgi. Un, kā jau tas ierasts, – arī šoreiz esam atraduši kompromisu, kas, mūsuprāt, dziedēs pāris iekaisušu augoņu valsts iedzīvotāju savstarpējās attiecībās. Nav par ko!

Cehs.lv mākslīgā intelekta laboratorijā vairāk nekā 10 iereibuši mērkaķi pirmdien cītīgi sekoja līdzi video tiešraidei no krievvalodīgo aktīvistu rīkotā protesta pret ieceri pāriet uz izglītību latviešu valodā. Sīki un smalki analizējot vizuālos materiālus (gan video tiešraides, gan foto galeriju), secinājām, ka protestu galvenokārt apmeklēja pirmspensijas un pensijas vecuma cilvēki, kas ir ļoti jocīgi, jo, pirmkārt, temats primāri attiecas uz jaunajiem cilvēkiem, otrkārt, ir skolēnu brīvlaiks un ar vārdiņu kontroldarbu vai kora nodarbību pasākuma kavēšanu attaisnot nevarētu, vai ne?

Tāpēc mēs, pielietojot apskaužamu dedukciju, varam droši pieņemt, ka izglītības valodas jautājums skolēniem un studentiem gluži vienkārši nav aktuāls. Teoriju, ka studenti un skolēni nav politiski aktīvi ļaudis un viņi nelabprāt iesaistās piketos, izslēdzām, jo pērn gan RPIVA, gan īstu augstskolu studentu protesti bija plaši pārstāvēti.

Bez akadēmiska pamatojuma analizējot šo jautājumu sīkāk, tas sāk šķist tikai loģiski. Cik daudzi Latvijā dzīvojoši krievu tautības jaunieši no tava paziņu loka nerunā valsts valodā?

Caurskatot savas sociālo tīklu lentes un atsaucot atmiņā studiju laika biedrus, pagalma kolēģus un tos džekus, kuri bērnībā no blakus pagalma nāca kauties, konstatējām ļoti lielu īpatsvaru par labu spējai apgūt latviešu valodu pie nosacījuma, ka tu esi vismaz pāris gadus pavadījis Latvijā.

Šajā situācijā par izglītības iegūšanu valsts valodā jauniešu vidū nav pamata satraukties, jo viņi acīmredzami jau sen ir iemācījušies valodu, atraduši domubiedrus un kopīgiem spēkiem būvē labāku mājvietu mums visiem. Piketa vidējais vecums tikai vēl un vēlreiz apstiprināja, ka savā domas lidojumā esam uz pareizā ceļa.

Taču tas nenozīmē, ka viss ir rožaini un nav problēmas, ko konstatēt. Vairāki simti cilvēku, kuri kliedza “urrāā” un “rokas nost no mūsu skolām”, tomēr nav ignorējams moments. Turpinām.

Skatoties uz visu racionāli, ir skaidrs, ka problēma mācīties latviešu valodā ir tikai cienījamāka vecuma kungiem un dāmām. Vēl jo vairāk. Nacionālais jautājums tik ļoti bija aizmiglojis sabiedrības acis, ka tā pat nespēja nolasīt acīmredzamu vēstījumu – piemēram, titula bildē redzamā kundze gados skaidri un gaiši, melns uz balta ir norādījusi, ka vēlas studēt krievu valodā.

Nav jābūt raķešu zinātniekam, lai saprastu, ka viņai tiešām ar studijām latviešu valodā varētu būt grūtības, ja viņa lielāko sava mūža daļu ir pavadījusi, runājot dzimtajā valodā. Bez sarkasma – mums ir jārespektē cilvēki, kuri ir ilgstoši Latvijas iedzīvotāji, bet apkārtējie apstākļi nav bijuši labvēlīgi valsts valodas apguvei pietiekamā līmenī, lai tajā varētu studēt.

Vecākiem cilvēkiem ir grūtāk mainīt savus paradumus un apgūt jaunas zināšanas – nav pārāk ilgi jātin atmiņa, lai atcerētos, kā vecmāmiņai reizi mēnesī nākas skaidrot, ko nozīmē pogas uz TV pults. Vai tu atļautos prasīt, lai viņa iemācās jaunu valodu?!

Gan nedaudz par to padomājot, gan izvērtējot piketu, ir skaidrs, ka pāriešana pilnībā uz latviešu valodu ir problemātiska tieši senioriem, tāpēc būtu negodīgi cienījama vecuma ļaudīm likt studēt, piemēram, mikroķirurģiju, valodā, kas nav viņu dzimtā. Šajā brīdī mēs diskreditējam jebkādas runas par kvalitatīvu mūžizglītību, senioru integrēšanu un viņu iespēju apgūt jaunas lietas. Un vai mēs kā valsts vēlamies vēl grūtākas vecumdienas saviem senioriem? Mūsuprāt, nē. Neskatoties uz viņu nacionalitāti.

Aicinām Kārli Šadurski ņemt vērā mūsu analīzi un paredzēt, ka mazākumtautību seniori drīkst apgūt pamatskolas, vidusskolas vai augstskolas vielu viņu dzimtajā valodā. Jo mēs esam par izglītotiem visiem sabiedrības slāņiem un ministru ieklausīšanos piketu vēstījumos, kad tie ir skaidri un gaiši definēti.

Ar jaunajiem cilvēkiem viss ir kārtībā, viņi par sevi parūpēsies labāk nekā tu par viņiem.

P.S. Tā kā Cehs.lv, būdams satīras portāls, kārtējo reizi aizskar tik nopietnu tēmu, šoreiz esam padomājuši par saviem regulārajiem lasītājiem. Lūk, smieklīgs “Imantas Babītes” skečs par cukurbietēm.

Sociāla depresija – draudzība, kas pamatīga kā 1000 šēri

Ārā jau kuro dienu līst lietus. To, kā izskatās vasara, palīdzēt atcerēties vien ekrāna tapete ar saulrietu idilliskā pludmalē, kurā smiltis ir uzkarsētas, bet ūdens tik zils, ka Gedroics tam veltījis vairākus tvītus. Pat drūmā laikā es spēju apmānīt savas smadzenes, lai domātu, ka viss ir kārtībā. Viss ir zem kontroles.

Vismaz es neesmu Sīrijā sagūstīts krievu algotnis, kurš ir sasiets un iemests bagāžniekā, nolemts skarbam liktenim, kas visticamāk neparedz tālāku dzīvošanu. Jā, piekrītu. Ļoti neparasts salīdzinājums, taču, kad neviļus ieraudzīju šādu stāstu ziņās, nopriecājos, cik jauki, ka tas neesmu es. Apmācies laiks un slapjums nav jauki, taču ziniet? Ar mani viss ir kārtībā.

Tomēr ne visi prot sevi mierināt. Mans draugs Mārcis deva zināt, ka viņa ieilgusī konference ar Komandoru ir mitējusies. “Man ir radošā un visāda citāda dekadence. Padod patronas,” nomirgoja īsziņa manā telefonā.

Priecādamies, ka beidzot viņš ir atguvis formu, kurā spēj salikt kopā teju divus pilnus teikumus, atbildēju ar “ja tev ir radošā dekadence, tev bija jāsaka, ka tu nevarēsi man padot patronas. Tu salauzi loģiku.”  Redziet, man šķita, ka viņš atsaucas uz leģendāru komiksu, tāpēc es spēlēju līdzi.

Tomēr viņam bija sava pieeja.

Mārcis: Nē, tev gluži vienkārši jāpadod man lodes, lai varu nošauties! Tā bija domāts, tu visu saplēsi
Sencis: Atvainojos. Neko darīt, nāksies vien dzīvot
Mārcis: Pimpis. Tu šo vēl pieminēsi, kad uzrakstīšu sirdi plosošu un depresīvu ierakstu feisbukā
Sencis: Es atstāšu komentāru par to, cik ļoti iedvesmojošs un drosmīgs tu esi
Mārcis: Paldies, tu esi īsts čomaks. Bratans.

Mārci turpināja mocīt depresija un alkoholisms, taču viņa saulriets idilliskā pludmalē bija notifikācijas sociālajos tīklos.

Ķirzakcilvēku kļūdas atklāj patiesību – ļaudis ir muļķi

Man ir teorētisks jautājums – ja mums publikācijā iekš Delfi.lv attēlā ir bruņurupucis ar Sorosa galvu un ķirzakcilvēku mēli kosmosā, kuram uz muguras ir plakana planēta, ko stutē ziloņi, vai arī par to mums Soross ir samaksājis? Un jā, es tekstā nosaucu Krizdabzu par gudru un jēgpilnu. Tiesa, tikai brīžos, kad viņš netic konspirācijām.

Laikā, kad elektroniskās informācijas apvāršņi sniedz mums iespējas, piemēram, vētīt vēstures gaitas bez diennaktīm ilgas sēdēšanas bibliotēkās, uzzināt un iemācīties daudz jauna par neskaitāmām profesijām un tā tālāk, rodas sajūta, ka mēs šo resursu izmantojam, lai padziļināti izpētītu punduru pornogrāfiju un konspirācijas teorijas. Šajā rakstā vairāk koncentrēšos uz otro, jo tas tomēr ir nedaudz lielāks temats.

Nav tā, ka muļķi nav eksistējuši pagātnē, taču sociālie tīkli šobrīd ļauj viņus izgaismot gluži kā jāņtārpiņus vasarīgā pievakarē. Par to aizdomājos 10. oktobrī, kad visādi citādi, manuprāt, gudrais un jēgpilnais gadžetu reperis Krizdabz Skutelis savā tviterī apšaubīja Lasvegasas asiņaino notikumu izcelsmi, apelējot pie tā, ka mūsdienās taču nekam nevar ticēt, turklāt Lasvegasas apšaudei esot uzietas paralēles ar Bostonas maratona traģiskajiem notikumiem – kas notika patiesībā, to nezinot, jo nebija klāt.

Tā, it kā visiem būtu pašsaprotams, ka Bostonas maratons, gluži kā Zolitūde vai 9/11, bija iestudēts teātris (komentētājiem: šis bija sarkasms, autors patiesībā nedomā, ka Zolitūde bija teātris (patiesībā Zolitūde bija viens no Latvijas brīvvalsts traģiskākajiem notikumiem, kas nevienā aspektā nav smieklīgs, taču šajā rakstā tika iekļauts, jo tas Latvijas lasītājam ļaus emocionāli veidot saprotamākas paralēles ar to, cik absurdi ir piedēvēt konspirācijas teorijas Lasvegasas šaušanai vai Bostonas sprādzienam (alternatīvi apdāvinātajiem: Zolitūde ir Rīgas pilsētas apkaime Pārdaugavā, Zemgales priekšpilsētā, Latvijā (Benesam Aijo: Latvija ir neatkarīga valsts Ziemeļeiropā)))).

Tomēr es nevēlos sūkstīties par to, cik absurdi ir ticēt plakanajai Zemei un citām teorijām. Es vēlos uz brīdi pieņemt, ka visiem šiem populāro, vispārzināmo un racionāli pamatojamo teoriju apšaubītājiem uz brīdi ir patiesība. Iztēlosimies, ka visi “YouTube” atrodamie video, kuriem nosaukumā ir iekļauts vārds “hoax”, vēsta pilnīgu patiesību.

Iztēlosimies, ka CIP un FIB, sadarbojoties ar globālo mediju tīmekli, apmuļķo 7 miljardus cilvēku, bet nekādi nespēj panākt, lai nogarlaikots interneta varonis ar 12 klašu izglītību, kurš nejēdz salikt pieturzīmes, savu šokējošo patiesību neielādētu “YouTube”. FIB mākslīgā intelekta ferma un IBM superdatoru tīkls strādā 24 stundas diennaktī, lai mēģinātu apslāpēt šādu video rašanos, taču nekādi neizdodas tikt galā ar video “100% Proof The Las Vegas Shooting Was A Hoax”.

Iztēlosimies, ka mēs dekādēm ilgi dzīvojam svētā pārliecībā, ka masu apziņas kontrole ar ķimikālijām nenotiek, bet tad vienā dienā kāds ķīmisko trašu smidzinātājs sāk lidot pārāk zemu un kaisīt smadzenes ietekmējošās vielas tieši brīdī, kad patiesības atklājējs ar fotoaparātu rokās veic ikdienas rutīnas gājienu no neveiksmīga “Tinder” randiņa uz NVO. Viss kvadriljonus vērtais plāns sabotēts vienā acumirklī.

Iztēlosimies, ka Zeme ir plakana un šie neticami absurdie meli par gravitāciju un planētas riņķošanu kādam tiešām ir finansiāli izdevīgi. Iztēlosimies, ka tie nejauši tiek atklāti mirklī, kad acīmredzami fotošopētai planētas bildei “no kosmosa” autors ir aizmirsis noņemt peles kursoru no attēla…

Tā kā šie konspirāciju piemēri (atšķirībā no plakanas planētas) eksistē realitātē, ir jāatzīst – ķirzakcilvēki, Rotšildi, Rokfellers, Soross, kā arī, protams, ezerļaudis ir klaji neprofesionāli un nenormāli sūdīgi dara savu darbu.

Džordžs Soross vienā no pēdējām Cehs.lv sapulcēm

Trūdošais augļa gabaliņš Latvijas jogurtā

Reizēm ir tā sajūta, ka es pirms dažiem gadiem pazinu sevi daudz labāk nekā es pazīstu sevi vakar Delfos. 

Es esmu nedaudz konservatīvs cilvēks. Nepārprotiet. Nevis savos politiskajos uzskatos, taču sīkās un praktiskās lietiņās. Piemēram, es ļoti ilgi neieviesu “Taxify”, jo mani nomāca doma, ka izlaidīšu saziņu ar centrāles operatori. Varbūt man bija žēl upurēt šo cilvēcisko kontaktu, bet varbūt mani gluži vienkārši baidīja viss jaunais. Es reizi pa reizei atļaujos riskēt, taču pamatā cenšos dzīvot bez liekiem pārsteigumiem, piemēram, arī draugus un paziņas ikdienas saskarei izvēloties ar mikroķirurga precizitāti.

Viens no tiematiem, kurā es nemeklēju jaunas un asas izjūtas, ir pārtikas jautājumi. Pirmkārt, es uzskatu, ka tā kalpo par degvielu ikdienai un, turpinot analoģiju ar degvielu, mēs visi vēlamies uzpildīt savus auto pēc iespējas ātrāk un kvalitatīvāk, lai varētu nodoties svarīgākām lietām. Neviens nevēlas stundām ilgi liet mašīnā trīs dažādas degvielas, katru apostot un paskalinot pa muti, plus, atstāt 5€ dzeramnaudu kasierei par to, ka viņa nepaspēja izbesīt.

Kādu dienu stāvēju veikalā pie jogurtu plaukta – man ļoti patīk jogurtu koncepts, jo tas ir kaut kas starp vieglu ēdienu un dzērienu, ko ērti var patērēt piemērotā brīdī. Mani māca apcere – izvēlēties melleņu vai aveņu. Man labāk garšo avenes, taču melleņu šķidrā pārtika bija nocenota par 13 eirocentiem, līdz ar to kļuva nedaudz simpātiskāka.

Manu apceri pārtrauca kāds visai draudzīgs viesis no ārvalstīm, kuram pie rokas bija meita. Vai mazmeita. Vai svešs bērns, kurš acīmredzami nerāvās prom no pieklājīgā onkuļa. Vai arī sieva, kurai ir tā slimība, kad ķermenis iestrēgst padsmitgadnieka fāzē. Kāda starpība, galu galā. Tur stāvēja onkulis ar, iespējams, meitu un vēlējās manu palīdzību.

Diezgan draņķīgā un lauzītā angļu valodā viņš mani uzrunāja: “Es atvainojos, ser! Vai jūs varētu man ieteikt jogurtu brokastīs?”

Šķiet, viņš bija no Skandināvijas – tas izskaidrotu, kāpēc nevarēja izlasīt sastāvu uz etiķetes. Tā kā viņš nebija gana gudrs, lai aizdomātos, ka visu var saprast no bildes uz iepakojuma, pieļāvu, ka, iespējams, viņš ir no Norvēģijas.

Pārvaicāju: “Kādu Jūs vēlētos? Zemeņu, aveņu, melleņu, bez garšas?”

Vecūksnis bija noskaņots jaunām izjūtām, tāpēc aicināja mani ieteikt jogurtu ar tradicionālu garšu: “Dodiet man Latvisku jogurtu, lūdzu!”

“Skaidrs, kungs. Es ļoti precīzi sapratu, ko jūs vēlaties,” es atcirtu.

Sāku ar acīm braukāt pa plauktiem, meklējot jogurtu, kura iepakojums ir radīts no koka dēļiem vai kartona. Jogurtu, kurš ir tik dārgs, ka kļuvis par apsmieklu uz pārējo jogurtu fona. Es meklēju jogurtu, kura reklāmas seju ar neiztaisnojamu Madonas akcentu, iespējams, ir izvēlējusies šaura interešu grupa. Es meklēju jogurtu, kura sastāvu veido alkatība, uzpūtība, liekulība, saplīsis bruģis un prieks par citu jogurtu neveiksmēm.

Es meklēju jogurtu, kurš ir zaudējis garšas un krāsas īpatnības, taču nemitīgi atgādina, cik kolorīts un smeķīgs tas agrāk bija. Es meklēju jogurtu, kura masu veido neizteiksmīgas gļotas, kas viena pēc otras pamet iepakojumu, lai meklētu labāku dzīvi citos jogurtos.

Tomēr kaut kur, kaut kur dziļi, dziļi apakšā tam ir nobēdzināts vēl viens nesatrūdējis augļa gabaliņš, kas glabā izcilu literatūru, izmeklētu humoru un augstas raudzes satīru, kas spītīgi turas pretī pārējās substances diskreditācijas centieniem un vaimanām.

“Nezinu. Kāda starpība. Ņem melleņu, tas ir nocenots,” atcirtu onkulim un devos uz tuvējo plauktu pakaļ divām pudelēm Kagora un limonādei “Fantastika ar Kolas garšu”.

Vilšanās un aprēķins – vai ‘Taxify’ ērai Latvijā ir pienācis gals?

Šodien Soross un Lembergs samaksājis, lai vērstos pret komforta un laba servisa deficītu. Ja vēl neizlasīji to iekš Delfi, tad šeit būs. Atstāj komentāros savu mīļāko Taxify šofera pastāstu.

Šodien uz sienas ar naglu uzvilku jau vienpadsmito svītru. “Taxify” tuvojas otrajai nedēļai, kopš ir izlēmuši kļūt par “Panda Taxi” ar smukāku aplikāciju un brīvākiem uzskatiem latviešu valodas lietojumā. Šajās dienās, kopš “atjauninājumu” veikšanas, mans aizvainojums nav mazinājies. Gluži otrādi – audzis, jo ar katru momentu saprotu, cik ļoti pieradis biju pie kvalitatīva servisa un to, ka uzņēmums to gluži kā konfekti zīdainim ir vienkārši izrāvis no rokām, lai aizbāztu sev aiz vaiga.

Kopš pie apvāršņa parādījās “Taxify”, tas lieliski papildināja manu ikdienas dzīvi. Sabiedriskā transporta lietošanu izdevās samazināt līdz minimumam, savukārt velosipēdu atstāju brīvajam laikam, lai ar to klusībā nodotos sportiskām aktivitātēm, neriskējot, ka mani kāds noturēs par vienu no tiem muļķiem, kuri ar krītiņiem zīmē velojoslas uz Brīvības ielas un tad ir šokēti, ka tās kāds nodzēš. Turklāt, sēžot takša aizmugurējā krēslā, vienmēr varēju darīt biznesa lietas pie kompjūtera, sajūtoties veiksmīgs, svarīgs un ietekmīgs. Brīžiem pat iztēlojos, ka esmu Šlesers un apvaicājos šoferim, vai viņam nav kāds dēls vakanču meklējumos.

“Taxify” šajā ziņā bija tas, kas ietekmēja manus paradumus, jo beidzot no neglītā takšu karteļu biznesa šis tīrais brends piebrieda tikpat stingri un pamatīgi, cik neveikla erekcija brīdī, kad pamatskolā bija jāiet pie tāfeles.

Lielākais “Taxify” plusiņš nenoliedzami bija iespēja izvēlēties mašīnu. Protams, daļēji runa ir par komfortu – ja 1 minūtes attālumā bija 5 automašīnas, tad es vienmēr devu priekšroku jaunākajam modelim. Ko tur liegties, arī uz ballēm es labprātāk izvēlējos kādu tuvumā esošu melnu BMW. Tīri ar mērķi atstāt iespaidu uz čomiem un čiksēm, un čomu čiksēm. Ar 2008. gada Ford Focus atstāt iespaidu ir grūti. Un par “Premium” es neesmu gatavs maksāt, ja nezinu, vai man atkal neatbrauks pakaļ gluži vienkārši nomazgāts “Volvo”.

Apziņa, ka tu pats izvēlies automašīnu, kurā mērosi ceļo no punkta A uz punktu B, bija tikai viens no lielajiem plusiem. Vēl plusiņš bija jēga no reitingu izteikšanas vadītājiem. Ja agrāk šoferi bija ieinteresēti saņemt labu vērtējumu, lai neizskatītos slikti uz pārējo fona, tad šobrīd viņiem motivācija ieiet dušā pirms sēšanās pie stūres ir krietni mazāka.

Nu un, ka Sergejam ir 3,5 zvaigznes? Es tāpat nevaru nosvaipot pa kreisi viņa automašīnu, tāpēc būšu spiests visu ceļu ostīt sakarinātās aromātiskās eglītes, klausīties Top radio un ciest no apziņas, ka maksāju tieši tikpat, cik būtu maksājis par kādu jēdzīgu automašīnu. Un, lūdzu, pietaupiet savu “mums ir svarīgs tavs vērtējums, lai kompānijas iekšienē uzraudzītu kvalitāti”. Ja jums patiesi rūpētu klienti, tad, pirmkārt, šādas izmaiņas nebūtu notikušas.

Pirms šo teoriju izteicu skaļi, atļāvos apvaicāties pāris šoferiem, vai atjauninājumi ir tik ļoti vērsti uz klientu, cik ļoti to mēģina iestāstīt “Taxify” oficiālais paziņojums. Gan viens, gan otrs vadītājs visnotaļ vaļsirdīgi atzina, ka nē – viņi paši kā “Taxify” aplikācijas lietotāji jūtoties vīlušies. Taču kā vadītāji priecīgi, jo vairāk varēs nopelnīt.

Tāpat kompānija savā paziņojumā apgalvo, ka “tagad izsaukt auto turpmāk būs vēl ērtāk!” Nopietni? Kādam bija baigi grūti izsaukt auto pirms tam? Tuvākais auto taču tāpat rādījās pirmais, vai ne?

Tāpat viņi saka, ka “tev būs iespēja redzēt sava brauciena izmaksas jau pirms brauciena uzsākšanas.” Atļaušos nedaudz palabot – “mēs tagad zinām, ka tavi braucieni izmaksās 2,50€ kā minimums.” Es nezinu, kas ir sliktāk. Jaunieviesumi jeb veids, kurā tie tiek pasniegti. Man derdz, ka “Taxify” vadības līmenī ir domājuši, ka klienti ir tik dumji, lai neatšķirtu prastu aprēķinu no “hei, hei, mums ir labas ziņas – aplūko, kā tu maksā vairāk par daudz ierobežotāku servisu! =)”

Turklāt “Taxify” lēmuma blakusefekti nav skatāmi tikai komforta un ētikas līmenī. Piemēram, jau otrajā dienā pēc atjauninājumu ieviešanas uz darbu es braucu ar busiņu, jo, sasodīts, tā bija tuvākā automašīna. Savukārt tad, kad piektdienas vakarā būs prāvākam bariņam jātiek mājās no strelkas Ķengaragā, tad, lūk, mikroautobusu izsaukt nevarēsim.

Arī “premium” segments ir ļoti tālredzīgi sačakarēts, zinot, ka starp “premium” automašīnām ir vismaz viens vecs limuzīns. Es zinu, jo pats reiz vizinājos ar to pa pilsētu, jo tā šķita lieliska ideja. Ja es vēlēšos uz kādu darba tikšanos doties ar viņu solīto paaugstinātā komforta auto, tad kur ir garantija, ka pie manis neieradīsies tieši šis limuzīns un es neizskatīšos gluži vienkārši pēc loha? Ja viņi ir likvidējuši limuzīnu no izsaucamo automašīnu klāsta, tad arī tas ir skumji, jo “Taxify” tādā gadījumā vairs nav pieejams limuzīns. Pie jaunās sistēmas ieguvējs nav neviens!

Agrāk viņiem bija iespējams izsaukt automašīnas ar bērnu sēdeklīšiem vai elektroniskās automašīnas. Vai tas nozīmē, ka līdz ar atjauninājumiem “Taxify” politika uzliek mīksto uz jaunajiem vecākiem un ekoloģiju?

Viņu mājaslapa, protams, norāda, ka nē, jo “tiks samazinātas ne tikai brauciena izmaksas un patērētais degvielas daudzums, bet arī automobiļa radītā oglekļa dioksīda (CO2) izmešu daudzums”. Zināmā mērā šim varu piekrist, jo, ja tu pārstāj braukt ar taksi un atgriezies pie ričuka, tad tas tiešām ir labāk gan finansēm, gan dabai.

Nu neko, cerēsim uz ātru “Uber” ieviešanu Rīgā. “Taxify” bezkonkurences ēra ir kļuvusi bezkaunīga.

Cehs.lv saliek pa plauktiem vēlēšanas. Nav par ko!

Cehs.lv regulāri saņem jautājumu: “Hei, draugi! Palīdzēsiet man izlemt par ko balsot?” Iedarbinot abas smadzeņu krokas, esam apkopojuši pēdējā laikā medijos un pastkastēs uzzināto informāciju, to sastūmuši lielā čupā un piegādājuši līdz tavam ekrānam. Protams, mums bija sava metodoloģija: izvēlējāmies populārākās partijas, atmetot statistiski nenozīmīgās “balsu miskastes”. Tā jau būtu uzrakstījuši arī par KPV LV, taču nezinām, kā sauc partijas mēra amata kandidātu, jo būsim reāli – visi zināmie cilvēki, kuri nav Kaimiņš, sen jau ir pametuši pulciņa rindas ar augsti paceltu vidējo pirkstu.

Nils Ušakovs

Man rodas sajūta, ka Nils Ušakovs dzīvē ir daudz sasniedzis, pateicoties savam pohujam. Dzanuškāns? Nanoūdens? Karikatūra par okupāciju? Barona iela? Rīgas satiksme? Bi2 koncerts par nodokļu naudu? 9. maija “svētki”? Sociālo tīklu konglomerāts ar aizdomīgi familiārām izcelsmēm? Pašvaldības lapas pārņemšana privātiem nolūkiem? Māra Martinsona vārda sabojāšana ar diezgan sūdīgu dokumentālo filmu?

Gara acīm iztēlojos, kā Nils šīm un vēl ļoti daudzām citām lietām pateicis Jackass cienīgu “Aj, davai, yolo – a, kas ir sliktākais, kas notiks? Vismaz uz kādu brīdi neviens nepiepisīsies par līgumu ar Kremli.”

Lai reizi pa visām reizēm nācijai simboliski pierādītu, ka Ušakovs neatbalsta zagšanu, viņš īsi pirms vēlēšanām publicē kādas dāņu grupas dziesmu par Ušakovu, kuras melodija, ideja un vārdi ironiskā kārtā ir nozagti no izpildītāja Ylvis.

Mārtiņš Bondars

“Ja Bondars vāc senioru basketbola komandu, tad viņš ir uz pareizā ceļa…” Neatminos, kurš bija autors, taču ļoti trāpīgi. Bondars ir kā uzraksts “Krūšturiem 70% atlaide” stacijas tunelī. Izkārtne šķietami shady saturam, ko pārbaudīt esi gatavs vien galēji kritiskā stāvoklī. Par viņa smadzenēm sauc Juri Pūci. Un ļoti pamatoti – neticu, ka Pūce pieņemtu sliktu lēmumu, virzot Bondaru, jo par sliktiem lēmumiem Pūce zina visu kopš Citadeles un Liepājas metalurga.

Pārējie kandidāti, šķiet, sarakstā ir sakārtoti pēc prāta spējām. Ar 3. numuru ir pagaidām sevi ne reizi neapkaunojusī politiķe-basketboliste Žogota, bet uz beigām ir gandrīz pubertāti sasniedzis Pogulis, kurš vēl neievēlēts ir paziņojis, ka Bondars – Lohs, LRA – sūds. Kas ir sarakstam vidū – nezinu. Kas ir pēc Poguļa – bail pat zināt.

p.s. pamēģiet atrast LRA izdales materiālos 56. numuru starp 55. un 57.

Baiba Broka

Varam minēt, vai Baibai Brokai tika atteikta pielaide valsts noslēpumam tāpēc, ka viņa to nekavējoties izstāstīs Ušakova sievai. Vismaz Baibas Brokas ievēlēšanas gadījumā Iveta noteikti varēs turpināt darbu kā biroja vadītāja – “tādā ziņā viss čill,” ja vēlamies citēt klasiķi. Brokas partija izceļas ar vislielieskākajiem deputātiem un ministriem. Ja Ušakova skandāli ietver shēmošanu, plānošanu un slīpētu domāšanu, tad NA intelekta kapacitāte velk līdz diršanai Tviterī.

Taču Latvijā ir cilvēki, kuri vēlas pateikt lielu paldies NA. Tie pamatā ir Saskaņas darbinieki, kuri labprāt pasniegtu balvu Nacionālajai apvienībai par to, ka tā Saskaņai liek izskatīties kā tīri patriotiskam pulciņam.

Armands Krauze

Ir zināms, ka uz Armandu Krauzi var paļauties. Īsts goda vīrs. Priekšvēlēšanu intervijās viņš līda no ādas ārā, lai aizstāvētu Gati Truksni, kurš pirms vēlēšanām mistiski pazudis un tik vien spēj kā uz mikroautobusa aizmugurējām durvīm apsolīt 100€ par balsi. Tāpat Krauze par ļoti radošu mākslinieku sauc džeku no ZZS rindām, kurš Ānes ciema bērnudārzā pie sienas pielīmē savu kailfoto. Grūti pateikt, kurš no Krauzes kolorītajiem rokaspuišiem ir labākais, jo bez Aivara Lemberga tur ir arī Jelgavas pirmais numurs – Ziedonis Caune, kurš represēto dienā kož pļavā; citreiz dabū sodu par jaunieša piekaušanu; iekuļas malumedību skandālā un paralēli tam – netraucēti ir Jelgavas novada mērs.

Man gribētos, lai Krauzi ievēl par Rīgas mēru, jo tad Ralfs Tokaho noteikti dabūtu darbu kā Armanda padomnieks. Taču nav tā, ka Armanda Krauzes spilgtākie notikumi ir saistīti ar citiem cilvēkiem. Cītīgi iepazīstoties ar ZZS priekšvēlēšanu materiāliem, jāsecina, ka Armands Krauze pazīst prezidentu.

Vilnis Ķirsis

Jaunākie reitingi liecina, ka “Vienotība” ir pārspējusi visdrosmīgākās cerības, uzstādot neticamus rezultātus. Pēc jaunākās statistikas viņi varētu saņemt nedaudz virs 3%, kas ir krietni vairāk nekā jebkurš spēja iedomāties. Daļēji rezultāts ir skaidrojams ar to, ka Vilnis Ķirsis vizuāli ir līdzīgs Nilam Ušakovam un, iespējams, ne paši spožākie Saskaņas vēlētāji gluži vienkārši ir sajaukuši partijas.

Ir grūti izvērtēt Ķirša solījumus vēlētājiem, jo līdz to dzirdēšanai nav iespējams tikt neaizmiegot. Taču “Vienotības” lēmums paņemt pašu garlaicīgāko kandidātu par savu jauno seju ir izcils divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, neviens nepamanīs, kā “Vienotība” nogrimst. Otrkārt, tas pierāda, ka partijas nav atkāpusies no saviem principiem un tās izpratni par “jaunu seju” ļoti konsekventi definē vecūksņi.

Starp citu, apsveicu “Vienotību Rīgā” ar neseno jubileju – 300 laiku atzīmi Feisbukā.

Juta Strīķe

Katrās vēlēšanās vajag kādu par kuru balsot plakanās zemes teorijas aizstāvjiem un ķirzakcilvēku upuriem. Juta Strīķe ir ļoti ērts materiāls, lai viņu apvītu ar konspirācijas teorijām. Sākot ar tādiem sīkumiem kā viņas patieso vārdu, beidzot ar to, ka viņa patiesībā ir krievu spiegs. Principā šajā ziņā viņa pilda Sudrabas funkciju.

Doma par Strīķi kā mēru nedaudz biedē, jo ir skaidrs, ka viņu pēc ievēlēšanas nevarētu dabūt prom – Rīgas dome nemitīgi būtu spiesta viņu atjaunot amatā. Taču ir maz ticams, ka viņa līdz tam tiks, jo kā var vēlēt par cilvēku, kurš pats īsti nezina, kādas jaunas inovācijas piedāvā viņas “Jaunā konservatīvā partija”. Turklāt Jānim Domburam viņa skaidri ieskicēja savu izpratni solīto auditu jautājumā: būs daudzi auditi, mēs nezinām, kurš viņus taisīs, auditi paši sevi taisīts, bet ziniet… beigās auditus nemaz nevajadzēs.

Strīķe arī pauda, ka Rīgas domē strādājot labi cilvēki. Mans jautājums – huļiš tad kaut ko mainīt, Juta?

p.s. Cehs.lv, protams, neapskauž izvēli, bet, davaj, neesi pīzdacis un nobalso par kaut ko. Ar tukšu aploksni neskaitās.