Visi raksti, kuriem autors ir Rupucinskis

Krusti

“Es atvainojos! Jūs varētu palīdzēt? Man pietrūkst naudas vilciena biļetei līdz Rīgai. Jūs varētu aizdot kādu eiro, ļoti lūdzu.”

Kaspara priekšā stāvēja noskrandis vīrs, tā ap četrdesmit. Kaspars pataustīja džinsu kabatu. Maka viņam nebija, droši vien, turpmākos pāris gadus kalpojot Aglonā, arī nevajadzēs. Pleca somā bija kārtīgi salocīta, teju jauna sutāna, fascija, sandaļu pāris un vairākas veļas kārtas. Pašā augšā, celofāna kabatiņā gulēja Varšavas Katoļu teoloģijas akadēmijas bakalaura diploms. Džinsu kabatā atradās saņurcīta desmit eiro banknote un dažas monētas.

„Lūdzu, ņemiet visu, laimīgu ceļu!” Kaspars noteica un turpināja ceļu līdz klostera ēkai. „Atvainojiet, piedodiet, lai slavēts Jēzus Kristus,” viņš purpināja zem deguna, stīvējoties cauri aizvien biezākam svētceļnieku pūlim, kurš ielenca bazilikas ēku gluži kā laucinieki Stokmanu trakajās dienās. Gribējās noaut kājas, ieiet dušā un izgulēties, taču Kaspars, jeb brālis Teodors, kā viņu turpmāk sauks visi draudzes locekļi apzinājās, ka svētku organizācija prasa milzīgus resursus un slinkot šovakar nevienam netiks ļauts.

***

„Uz kurieni? Šīs telpas nav pieejamas apskatei!” klostera durvis pieklājīgi, bet uzstājīgi nobloķēja divi jauni kleriķi melnās sutanās.
„Lai slavēts Jēzus Kristus! Esmu ieradies no Varšavas, kalpot šinī svētajā vietā, mani sauc Kaspars, tas ir, atvainojos, brālis Teodors.”

„Oi! Kaspi!” vecākais kleriķis atplauka smaidā un pastiepa roku. „Gints, tas ir, brālis Matejs! Šis ir Sergejs, brālis Pāvils, būsim pazīstami. Klau, Kaspi, kamēr neesi pārģērbies, esi čoms, aizskrien pakaļ kafijai un hotdogiem! Tepat aiz teritorijas ir lērums telšu. Līdz vakara misei vēl ir laiks.”
„Man ar sinepēm!” piebilda Sergejs. „Tev nauda ir?”
„Oi!” Kaspars noplātīja rokas. „Esmu atdevis pēdējo labdarībai.”
„Kam?”
„Man tepat pienāca kāds trūkumcietējs un palūdza naudu vilciena biļetei uz Rīgu. Es nespēju atteikt!”
„Kādu Rīgu, loh? No Aglonas neiet neviens vilciens,” brālis Matejs pēkšņi šķita ne pa jokam sašutis. „Kā viņš izskatījās?”
„Tāds parasts, bārdains, rudiem matiem,” Kaspars taustījās pa atmiņas līkločiem. „Džinsu jakā, ar mugursomu.”
„Suka, Koļa, bļeģ!” iesaucās brālis Pāvils. „Ejam!”

***

„Es atvainojos, jūs nevarētu izpalīdzēt?” Nikolajs vērsās pie jauna pāra plastikāta lietusmēteļos. „Man nozaga maku, un es nevaru tikt līdz Rīgai. Vilciens drīz aizies.”

„Ak, Dievs! Protams,” lunis sāka taustīties pa kabatām, bet viņa sučka veltīja Nikolajam žēlpilnu skatienu. No šiem klauniem varēs noplēst kādu piecīti, vismaz. Diez vai visā Aglonā atradīsies vēl vien idiņš, kurš ubagam iedos desmitnieku, kā tas iepriekšējais krustu pisējs, bet ej nu sazini. Tauta svētku dienās bija krietni dāsnāka nekā ikdienā.

Uz Nikolaja pleca uzgūlās smaga roka. Viņš pagriezās un pirmais, ko ieraudzīja, bija kā krēslā spīd Mateja dusmās piemiegtās acis un skūtais pauris. Blakus Matejam stāvēja Pāvils un tas iepriekšējais, kurš bez liekām runām šķīrās no cēnera.
„Nāc, mēs tev parādīsim Rīgu!” teica Matejs, plati smaidīja, bet viņa acis bija ledus aukstas. Pāvils stingri satvēra Nikolaju aiz elkoņa.
„Ejam, ejam, mēs tev parādīsim pareizo ceļu.”
Četrotne devās uz svētavota pusi, un tad nogriezās uz birzi, pie ezera, prom no ziņkārīgām acīm.

***

“Galīgi ahujel, pidar?” Matejs bija nikns bez gala. “Tavs laiks ubagot ir līdz pusdienlaikam! Ko tu šeit aizmirsi?”
“Do’ šurp ko salasīji, padla!” Pāvils izklausījās tikpat draudīgs. Kaspars stāvēja mēms un neuzdrošinājās bilst vārdu vai ieskatīties kādam no klātesošajiem acīs. Par šo notikumu noteikti nāksies ziņot bīskapam, taču šobrīd viņš baidījās pat lieki pakustēties.
“Protams, kungi, kāda runa, es jums atdošu jūsu daļu, viss kā norunāts!” Nikolajs mēģināja smaidīt un pietēlot labsirdību, taču Mateja sitiens pa saules pinumu lika Koļam apklust un saliekties.
“Nekādu daļu, kropli, dod visu!” Matejs šņāca. “Tev bija atvēlēts laiks, kad tu vari pelnīt, un šis laiks ir beidzies, krati ārā, kas tev aiz azotes?”

Koļa negribīgi pastiepa Matejam žūksni ar banknotēm, kuras kleriķis nepārskaitot ielika kabatā. Pāvils pārbaudīja Koļas kabatas un saulrieta gaismā izcēla sauju ar monētām.

“Kuru tu gribi appist, kretīn?” Mateja vārdi bija tikpat smagi, kā nākamais sitiens.
“Uf,” Koļa noelsās. “Piedodiet, tas neatkārtosies. Es tagad varu iet mājās?”
“Pagaidi,” Matejs nerimās. “Par to, ka tu mēģināji appist mūsu kolēģi”, viņš norādīja uz Kasparu, “tev nāksies viņam pasūkt piedošanu”.

Koļa bez ierunām nolaidās uz ceļiem.

“Nē, veči, man to nevajag!” Kaspars protestēja. “Laidiet viņu prom!”
“Tev nepatīk Koļa, jebšu tu esi principiāli pret zilo kustību?” Pāvils izrādīja neviltotu interesi.
“Man to nevajag,” neko nepaskaidrojot atbildēja Kaspars. Viņam bija nedaudz kauns atzīties, ka joprojām ir nevainīgs.
“Labi, Koļa, tinies!”, Matejs atvadījās no Koļas ar pendeli. “Nāc rīt ierastajā laikā!” Pārliecinājies, ka Koļa ir prom un atpakaļ nenāks, viņš izvilka no kabatas naudas žūksni un to veikli pārskaitīja.

“Turi,” Matejs pastiepa Kasparam roku. “Katram sanāk pa 70 eiro. Ja vēlies, vari atnākt vakarā uz mūsu istabiņu. Būs šādas tādas izklaides.” Viņš piemiedza ar aci Pāvilam. “Bet ja esi totāli pret mīlestību brāļu starpā, kamēr ir nauda, vari piekāpt pie māsām Agates un Katrīnas. Šīm, ja nemaldos, šobrīd nav mēnešreižu.”

Kaspars nopūtās. Dieva ceļi ir neizdibināmi, taču viņa griba ir jāpilda. Dzīve klosterī solījās būt svētīga un piedzīvojumu pilna.

Bērni

“Tēt, drīkst es pats atvēršu?” uz mani raugās septiņgadīgais dēls. Man rokās ir brokastu pārslu paka un dēls no visas sirds grib palīdzēt. Viņa divgadīgais brālis mūs ziņkārīgi pēta.

“Protams, turi,” es pasniedzu viņam kārbu, lai gan dziļi sirdī jūtu, ka tā ir kļūda. Ir desmit vakarā, bērniem būtu jau jāguļ, taču šie niķojas un paziņo, ka grib ēst. Vakariņas viņi neēda, tika nosmādēta piedāvātā zupa, omlete, cīsiņi, salāti, pelmeņi, kotletes, kā arī sviestmaizes ar desu, sieru, gurķi vai ievārījumu. Prātā bija tikai saldumi, kurus es, kā apzinīgs vecāks viņiem liedzu. Un tagad bērni gatavi ēst pilnīgi jebko, izņemot visu iepriekš piedāvāto, un tikai to, kas šķiet garšīgs, proti, brokastu pārslas.

“PAKŠ!” un pakas saturs izbirst uz grīdas. Vecākais dēls izskatās vainīgs, taču jaunākais smejas. “Tizlais līkrocis” es uzslavēju dēlu un meklēju birsti. Būs jāsaslauka, kamēr sīkie nesabradā pārslas un neiznēsā drupačas pa visu dzīvokli. Protams, būtu pedagoģiski dot vecākajam saslaucīt sevis izveidoto šmuci pašam, taču tas aizņems laiku, izvērsīsies strīdā, pārvērtīsies par cirku, beigsies ar apvainojumu mētāšanu un asarām. Labāk pat nesākt.

Bērni pēc savas dabas ir drausmīgi netīri. Ziniet, kura ir visnetīrākā vieta automašīnā? Zem bērnu sēdeklīša. Šī trūdošo pārtikas atlikumu un zudušo lego detaļu simbiotiskā biomasa ir īstākais vīrusu un baktēriju perēklis. Nav brīnums, ka bērni tik bieži slimo. Pirmkārt, viņiem ir nederīga imūnsistēma. Otrkārt, viņi ražo netīrumus industriālos apmēros. Treškārt, saražotā draza tiek ne vien patērēta, bet arī izplatīta tālāk. Reiz, ņemot bērnu ārā no dārziņa, redzēju, kā kāds trīsgadīgs kretīns iebāza roku sev biksiņās un pačamdīja dirsu. Tad viņš apostīja smirdīgo pirkstu un priecīgs bāza to sejā pārējiem grupiņas bērniem. Man tas bija šoks, bērnu dārza auklītēm tā ir ikdiena.

Pajautājiet jebkuram viesnīcas darbiniekam. Kādus cilvēkus viņi labprāt uzņemtu savā hotelī. Geju pāri vai ģimeni ar bērniem? Izrādīsies, ka homofobija pansijas darbinieku vidū ir praktiski neeksistējoša. Īsi pēc studijām, es kopā ar paziņu īrēju kopīgu dzīvokli. Dzīvokļa izvēli ierobežoja tikai mums pieejamās finanses un īpašnieku skopums. Vēlāk, kad paziņa tika pie sievas un bērna un mēģināja pārbraukt uz citu īrējamu dzīvesvietu, dzīvokļa atrašana sagādāja krietni lielākas grūtības.

Šobrīd man ir divi bērni un es jūtos kā varonis. Ģimenes ar trim un vairāk bērniem es uzskatu par trakām. Ģimenes ar vienu bērnu es uzskatu par vārguļiem. Ģimenes bez bērniem es uzskatu par laimīgām un apskaužu. Vientuļi vecāki ir gluži kā kara veterāni, kuri pārcietuši sūrākās ciešanas un vairs nav piemēroti normālai dzīvei sabiedrībā.

Atliek vien iedomāties bērnu ballītes. Bērni ir uzņēmuši modi svinēt katru savu niecīgo dzimšanas dienu kā valsts jubileju, un ej dirst, tie sīkie ir prasīgi (izlutināti), tieši (netaktiski) un nevaldāmi (stulbi). Es labprāt dāvātu nepilngadīgajiem viesiem nevis mantiņas un gaisa balonus, bet dunkas un spērienus. “Es šito neēdīšu, man šī spēle nepatīk, man mājās ir labākas mantiņas”. “Nu tad vācies ārā un ej prom, nepateicīgais, kropli!”

Protams, es mīlu savus bērnus. Cilvēki ir ieprogrammēti uz vairošanos, un rūpes par saviem bērniem ir dabisks instinkts. Rūpes par svešiem bērniem tāds nav. Siltākās jūtas, ko cilvēks spēj just uz svešiem bērniem ir vienaldzība. Tas ir gadījumos, ja bērni uzvedas kārtīgi un netraucē. Citādi vienaldzību nomaina riebums.

Bērni ir tizli un neveikli. It īpaši paši mazākie, kuriem runas centrs un smaguma centrs atrodas vienuviet, proti, starp ausīm. Es neviļus satrūkstos, kad dzirdu dobju būkšķi savā dzīvoklī. Zināms, katrs kritiens tiek pavadīts ar asarām un gaudām, bet tikai tad, ja blakus ir liecinieki. Asaras izpaliek, ja bērns zina, ka apkārt nav žēlpilnu skatītāju. Dažkārt labāk ir nocietināt sirdi un neizrādīt žēlumu. Viegli tas nenāk.

Bērni ir izlepuši. Pie mana daudzdzīvokļu nama atrodas neliels, nožogots privātīpašums. Aiz žoga aug augļu koki, pāri žogam nokarājas zari pilni sarkaniem ķiršiem. Jūs varat iedomāties? Nogatavojušies ķirši ir pieejami uz ietves, rokas stiepiena attālumā, un nav aplasīti. Mūsdienu bērni, kuri nevīžo aplasīt svešus ķiršus ir slinki, tukli un stulbi.

Daudzi vecāki plāno savus atvaļinājumus, lai saskaņotu tos ar bērnu skolas vai bērnu dārza brīvdienām. Jo bērnus vajag pieskatīt, bet bērnus nav kur likt. Liela kļūda. Pēc atvaļinājuma, kas pavadīts kopā ar atvasēm, pienākas vēl viens atvaļinājums – vienatnē.

Šo es rakstu, lai norādītu uz acīmredzamo. Visas grūtības bērnu audzināšanā uzveļas uz cilvēkiem, kas tām nav gatavi. Lai iegūtu tiesības vadīt transportlīdzekli man nācās iegaumēt ceļu satiksmes noteikumus, apgūt automašīnas vadīšanas iemaņas, veikt veselības pārbaudi un noklausīties pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanas kursu. Tiesības audzināt bērnu tiek piešķirtas automātiski un tiek atņemtas tikai izcili kretīniskas vecāku uzvedības gadījumā. Varbūt valstij un medijiem derētu apstādināt nemitīgās gaudas par slikto demogrāfisko stāvokli, bet likt uzsvaru uz atbildīgu pieeju bērnu radīšanai un audzināšanai. Iespējams derētu uztraukties nevis par Latvijas iedzīvotāju kvantitāti pēc gadsimta vai diviem, bet gan par dzīves kvalitāti šobrīd. Un ar kvalitāti es nedomāju tikai naudu. Bērnus pasaulē laiž ļaudis, kuri nav gana pieauguši, izglītoti un finansiāli neatkarīgi. Bērna piedzimšanas pabalsts šobrīd ir 421 eiro, kas, manuprāt, ir pārāk liela summa, kura pārāk lielu skaitu cilvēku iedvesmo uz neapdomīgu lēmumu pieņemšanu. Bērna dzemdēšana nedrīkst kļūt par sociāli bezatbildīgu cilvēku peļņas avotu. Kā būtu, ja bērna pabalstu piešķirtu tikai ļaudīm ar augstāko izglītību un tikai pēc 23 gadu vecuma sasniegšanas? Ietaupīto naudu valsts varētu tērēt izglītības, veselīga dzīvesveida un kontracepcijas popularizēšanai.

Iedvesma

“Nāciet, šis jums noteikti jāredz,” Biruta aicināja kolēģus pie sava datora. Samazinājis trīs ekseļa tabulas, Spotify logu un Chrome pārlūku ar pusduci cilnēm, es izrausos no galda un devos pie Birutas. Ap galdu sastājās seši plānošanas un attīstības nodaļas darbinieki, kurus kantorī vienmēr mīļi dēvēja par slaistiem, grāmatu tārpiem un bezģeļņikiem.

“Pag, pag, šis ir noteikti jāredz ar skaņu,” Biruta komandēja un pāris minūtes pagāja meklējot tumbiņas un rūpīgi šķetinot vadus, lai tās atvienotu no Janas datora.
“Ja jūs atvienosiet tumbiņas, vai nepazudīs mana mūzika?” Jana protestēja. Viņa bija tik glīta, ka neviens neuzdrošinājās apšaubīt viņas nepieciešamību atrasties mūsu kolektīvā. Galu galā mēs esam valsts iestāde. Priekšniekam būs labāk zināms.

Biruta palaida Feisbuka video. Sāka skanēt skumja klaviermelodija. Slīdrādes režīmā vīrieša fotogrāfijas nomainīja viena otru. Pāris foto armijas formastērpā. Pēc tam bildes no svaru zāles. Katrā nākamajā bildē džeks izskatījās aizvien muskuļotāks un kreftīgāks. Beigās viņa bicepsi bija lieli un apaļi kā melones. Presīte cieta un reljefa kā veļas dēlis. Vēnas biezas kā tilta vantis. Bilžu slīdrādi papildināja teksts. Būtība bija tāda, ka Džons ir armijas veterāns, kurš pēc kara nevarējis atrast darbu, nolaidies un skumis, taču, redz’, saņēmies, noticējis sev, nemitīgi strādājis un sasniedzis savus mērķus.

“Vai nav iedvesmojoši?” Biruta sapņaini noteica un tad nedaudz mātišķi uzlūkoja abus kolektīva vīriešus.
“Kas tur iedvesmojošs?” biju vieglā neizpratnē. “Džeks par savu armijas pensiju var atļauties nekur nestrādāt un caurām dienām dirnēt svaru zālē. Izskatās, ka arī steroīdi netiek smādēti, uztrenēt tādu būdu bez ķīmijas būtu neiespējami.”
“Viņam noteikti arī pipele nestāv,” piebilda kolēģis Aleksandrs.
“Jums vienkārši skauž!” norūca Biruta un viņai piebalsoja pārējās dāmas, pašūpodamas modernas krāsas ilgviļņus un čolkas. “Viņš ticēja sev un sasniedza mērķi. Tas ir tik iedvesmojoši. Jums derētu ņemt no viņa piemēru.”

“Nu ko, Saša, pierakstīsimies uz kačalku?” vaicāju kolēģim.
“Oi, nez,” viņš nolaida acis “šodien pēc darba jāizņem sīkais no dārziņa, tad vecākais jāved uz mūzikas skolu, un šodien vakarā ciemos atnāks bračka ar sievu. Rīt un parīt bērni būs jāved pie zobārsta, bet brīvdienās atkal, būs jāaizdzen mašīna līdz servisam un vēlāk jābrauc uz laukiem, palīdzēt vecākiem ar dārzu. Totāli nav laika.”

“Tās ir tikai atrunas!” Biruta noteica ar manāmām uzvaras notīm balsī. “Un ko jūs teiksiet par šo?”

Tika ieslēgts nākamais video. TED lekcijas fragments. Tumšādains vīrietis, kurš stādījās priekšā kā fotogrāfs, stāstīja par grūtībām savā valstī. Lekciju papildināja krāsainas un skumjas fotogrāfijas no Pakistānas. Mazgadīgi rūpnīcu strādnieki. Izkāmējuši ogļrači. Trūcīgas daudzbērnu mātes. Kartona kārbu un kanalizāciju iemītnieki. Fotogrāfiju autors runāja par to, cik viņam ir sarežģīti taisīt šos kadrus, taču viņš to dara lai informētu pasauli par valstī esošo netaisnīgumu.

“Paskat, cik grūti viņiem klājas!” Biruta nopūtās. “Kurš no mums spētu kaut uz mirkli iejusties šo nabagu ādā? Es nevaru sevi iedomāties tādā situācijā.”

“Es nevaru tevi iedomāties situācijā, kad tu atsakies no vēl viena eklēra,” kolektīvā biju pazīstams ar kretīnisku humora izjūtu, tāpēc varēju droši runāt taisnību.

“Tu tik paskaties,” Biruta nerimās. “Un mēs vēl uzdrošināmies sūdzēties par saviem dzīves apstākļiem.”
“Es uzdrošinos,” iestājās Aleksandrs. “Mans biroja krēsls ir izļurkājies un nepatīkami čīkst. Kabinetā trūkst kondicionieris un būtu jauki, ja pie mums ierīkotu Vendenes ūdens statīvu. Par šo derētu informēt arodbiedrību. Bet ja pakistāņus kaut kas neapmierina, tad lai vēršas paši savā arodbiedrībā, vai nu mošejā, vai nu velns zin kas viņiem tur ir. Galu galā ir variants gāzt valdību.”

“Vai jums sirds nav? Un šis jūs nepavisam neiedvesmo?” Tika atskaņots nākamais video. Pārpildīta zāle, skatuve, uz tukšas skatuves bija novietots galds, uz galda atradās vīrietis bez rokām un kājām un teica motivējošu uzrunu angļu valodā, ik pa laikam piesaucot nez kādu lordu.

“Es viņu pazīstu!” noteica Aleksandrs. “Tas taču ir Niks Vujičičs, sludinātājs no Austrālijas.”
“Vai viņš iedvesmo?” Biruta stingri noprasīja.
“Uz ko viņš iedvesmo? Nogriezt sev rokas un kājas, un iestāties sektā?”
“Viņš iedvesmo cilvēkus nepadoties!”
“Kādā veidā?” es neizpratu. “Viņš ir apliecinājums tam, ka lai cik slikti tev neklātos, vienmēr pastāv iespēja, ka kļūs vēl sliktāk. Tas neizklausās ļoti uzmundrinoši.”
“Viņš rāda, ka pat viskroplākais invalīds var sasniegt augstumus un kļūt slavens! Viņš pat ir atradis savu otro pusīti!”
“Viņš ir piedzimis bez otrās pusītes, un diez vai tā kādreiz ataugs,” es iebildu. “Bet jau tu runā par sievu, tad tā ir apšaubāma laime, vai ne, Saš?”

“Bezsirdīgie!”, Biruta bārās. “Jūs esat tipiski mūsdienu cilvēki”. Vārds “mūsdienu” Birutas izpildījumā nozīmēja tikai negatīvu īpašību kopumu. Kaut kas starp narkomānu, transvestītu un sērijveida slepkavu. “Ejiet prom, man jāstrādā!” Kolēģi gausi aizklīda vispirms pie kafijas automāta un tad atpakaļ pie saviem datoriem.

“Saša, iesim uzpīpēt?” piedāvāju Aleksandram.
“Nē, es cenšos atmest” šis noraidīja piedāvājumu. “Kopš bērnu piedzimšanas nesmēķēju viņu klātbūtnē, bet tagad gribu atmest pavisam.”
“Respekt!” uzteicu Aleksandra apņēmību. “Vot šis patiešām ir iedvesmojoši.” Pametu skatienu uz Birutu, lai redzētu viņas reakciju. Taču viņa šķita nedzirdam un aizņemti lūkojās datora ekrānā, jo bija iedziļinājusies ziņu portālu lasīšanā.

Melnā pantera

Tuvojas Jāņi. Alus, siera, un ugunskuru laiks. Gandrīz katrā piknikā, pie katra otrā mangāļa un katrā pirmajā teltī atradīsies kāds, kurš Jāņos saviem draugiem uzspēlēs ģitāru. Līgo un Jāņi ir vienas no tām retajām reizēm, kad kārojas dzirdēt tieši latviešu dziesmas, nevis Vondervōlu vai Coju. Un iedzert, bez šaubām. Viena no manām mīļākajām dzeršanas dziesmām ir Alda Drēģera “Melnā pantera”. Diemžēl dziesmā minētās profesijas – dārznieks (stāda gurķus), kalējs (kala restes), jātnieks (jāja zirgus) un dažas citas ir neglābjami novecojušas. Te būs daži jauni pantiņi, kurus vēl var paspēt iemācīties. Savi varianti komentāros tiks atzinīgi novērtēti.

Man tēvs bija mākslinieks
Es mākslinieka dēls
Mans tēvs jauca krāsas
Bet zils sanācu es

Hei, melnā pantera, baigi lunkanā
Šī nakts ar tevi nav pirmā pēdējā.

Mans tēv bija bokseris
Es boksera dēls
Mans tēv sit pat purniem
Bet kulakā situ es

Hei, melnā pantera, baigi lunkanā
Šī nakts ar tevi nav pirmā pēdējā.

Mans tēvs bija dakteris
Es daktera dēls
Mans tēvs ārstē sifili
Bet izplatu es

Hei, melnā pantera, baigi lunkanā
Šī nakts ar tevi nav pirmā pēdējā.

Mans tēvs bija konditors
Es konditora dēls
Mans tēvs taisa konfektes
Bet sūkāju es

Hei, melnā pantera, baigi lunkanā
Šī nakts ar tevi nav pirmā pēdējā.

Mans tēvs bija feminists
Es feminista dēls
Mans tēvs gāja streikot
Bet cūkas pisu es

Hei, melnā pantera, baigi lunkanā
Šī nakts ar tevi nav pirmā pēdējā.

Mans tēvs bija vegāns
Es vegāna dēls
Mans tēvs ēda zāli
Bet govis pisu es

Hei, melnā pantera, baigi lunkanā
Šī nakts ar tevi nav pirmā pēdējā.

Mans tēvs bija priesteris
Es priestera dēls
Mans tēvs pisa zēnus
Bet zēns biju es

Hei, melnā pantera, baigi lunkanā
Šī nakts ar tevi nav pirmā pēdējā.

Pārbrauciens

Ceha radošā kolektīva rīcībā nonāca izgrieztie kadri no dokumentālās filmas “Pārgājiens”.

Zilo (ezeru) zeme

Sieviešu diena

Slaviks sēdēja pie virtuves galda. Lai nenāktos mazgāt lieku šķīvi, ar dakšu lobīja omleti pa tiešo no pannas. Lai nesamaitātu puslīdz jaunu vaskadrānu, panna bija nolikta uz virtuves dēlīša. Izlietnē slējās netīru trauku tornis. Uz galda čupā bija samesti netīri virtuves pričindāļi, dažu nozīmi un pielietojumu zināja tikai sieva. Atkritumu spainis bija pārpildīts un oda pēc vakardienas pusdienām un bomža. Nedaudz gribējās nopisties, tautas valodā runājot, pojebacca. Fonā, no kādreiz glauna televizora, ducināja spraiga mūzika un bubināja “Degpunkta” diktore.

“Kārtības sargi, ierodoties uz izsaukumu, bija šokēti, ieraugot, ka dzīvoklī valda nekārtība un ģimene dzīvo anti-sanitāros apstākļos…”

Nočirkstēja durvju atslēga. Līdz ar caurvēju un piesmēķētas kāpņu telpas odoru dzīvoklī ievēlās sieva. Sveiciena vietā viņa sāka sūdzēties par koridorā izmētātajiem apaviem.

— Kur lai es lieku savus zābakus, uz balkona, vai? — gausi taisnojās Slaviks.
— Ko tu tur pļurksti? — nesadzirdēja sieva.
— Dirst ej! — Slaviks nobļāvās.

“…kaimiņi bieži sūdzējās par dzīvoklī notiekošajiem skandāliem…”

Slaviks īsti vairs nepieminēja, kurā brīdī viņš pārstāja saukt sievu skaistajā vārdā Jūlija, un pārgāja uz proletārisko vārdu savienojumu “Juļka, bļaģ”. Jūlija ienāca virtuvē un apsēdās vīram pretī.

— Un traukus, protams, neesi nomazgājis!

Jūlija sāka vārīties. Viņa stāstīja par to, cik ļoti daudz viņa strādā, cik atbildīgā amatā atrodas, cik daudz viņa dod ģimenei un cik maz viņai palīdzot vīrs. Slaviks pārstāja dzirdēt sievu jau pēc pirmajiem diviem teikumiem. Laulību gados uztrenētās ausis automātiski atslēdzās. Viņš pētīja kustamies Jūlijas lūpas un iztēlojās starp tām savu locekli.

“…likumsargiem radās aizdomas par aizturētās personas psihisko veselību…”

Jūlijas lūpas turpināja kustēties. Diemžēl, minetu no sievas Slaviks nebija saņēmis nekad. Sievas augstais stāvoklis sabiedrībā neļāva viņai nolaisties tik zemu, lai nostātos vīra priekšā uz ceļiem. Jūlija mēdza atvērt muti lai runātu mikrofonā no tribīnes, nevis lai paņemtu locekli no vīra biksēm. Viņas morālā stāja bija tik stingra, ka Slaviks vistuvāk minetam bija tad, kad no Jūlijas mutes izvēlās vārdi “sūkātāji” un “hujesosi”. Ļaunāks lamuvārds par “hujesosiem” bija “žopotrahi”, līdz ar to nebūs grūti secināt, ka Slavika un Jūlijas dzimumdzīve iztika bez pārmērībām. Lūpu kustība apstājās un Slavikā ieurbās dusmīgs skatiens. Ne jau atkal.

— Tu manī nemaz neklausies! — sieva bija sašutusi par acīmredzamo.
— Nepis pauri! — Slaviks zināja, ka taisnoties nav vērts, bet jādodas uzbrukumā. — Huļi tu uzēdies? Ja tev ņehuj darīt, ej nomazgā traukus!

Jūlijas seja pietvīka. Viņa apkopoja dusmas, sašutumu un aizvainojumu, lai uzsprāgtu kā atombumba virs Hirosimas. Un tad sākās. Tika pieminēts viss — Slavika neizdevusies karjera, mazā alga un sīkais loceklis, skumjā bērnība un tizlie vecāki, vājais raksturs un stiprā atkarība no alkohola. Deģenerāti draugi un attapīgie klases biedri, kuri šobrīd ir sasnieguši daudz vairāk nekā Slaviks jebkad varēs sasniegt. Lupata, nevis vīrietis. Āzis, nevis cilvēks.

“…kaimiņi pazina cietušo kā klusu un sirsnīgu cilvēku…”

Neizpalika padomi. Slavikam derētu mazāk dirst un vairāk strādāt. Mazāk gudroties (vijobivatsa) un vairāk ieklausīties sievā. Viņam vajadzētu lepoties ar to, cik izcila sieva viņam ir trāpījusies un kaunēties par to, cik slikti Slaviks pret viņu izturas. Vēl tika norādīts, ka viņš esot staigājošs paradokss — vārgulis ar lieko svaru. Viņam derētu beigt vārtīties pa dīvānu un sākt nodarboties ar sportu. Pēdējo ieteikumu Slaviks labprāt ņemtu vērā. Skolas laikā viņš bija apmeklējis karatē pulciņu. Tagad Slaviks piecēlās, saspieda pirkstus dūrē, atvēzējās un ar vislielāko baudas izjūtu ievilka sievai pa seju. Taisnu sitienu pa līkajiem zobiem. Čokuzuki, nah. Nez cik izmaksās zobārsts, Slaviks nodomāja. Jūlija izbrīnīti pavērās uz vīru. Ar plaukstu noslaucīja asinis no lūpām un pasmaidīja.

— Tu sit kā meitene! — viņa šņāca.

Slavikam dūra sirdī un sūrstēja roka. Asinis uz Jūlijas lūpas bija no paša Slavika pāršķeltā rādītājpirksta, kuru uzara sievas acuzobs. Taisnais sitiens pa saules pinumu lika Slavikam saliekties, sitiens ar celi pa seju lika atgāzties atpakaļ un sitiens pa vaigu nogāza viņu uz grīdas. Jūlija apsēdās vīram uz krūtīm, ar vienu roku turēja aiz matiem, bet ar otru, savilktu pārsteidzoši cietā dūrē, nosvērti un sistemātiski klapēja vīram pa žokli. Guļot uz grīdas pavērās neierasts skats. Slaviks jau iepriekš bija ievērojis, ka sievai ir paliels klitors. Tagad viņam šķita, ka no Jūlijas apakšbiksēm spiežas ārā lielas vīrieša olas un loceklis. Slaviks uz brīdi sajuta sen nepieredzētu erekciju, taču pēc kārtējā sitiena zaudēja samaņu un atslāba.

Donors

Atjēdzos nelielā palātā. Medicīnas smaka gaisā, rūgta garša mutē un kateters vēnā. Mugura svīda un sāpēja. Palags lipa pie muguras un centās noslīdēt no dermantīna matrača. Lieliski. Esmu dzīvs. Neesmu atstiepis kājas operācijas laikā. Neesmu nolicis karoti. Neesmu aizgājis pie senčiem. Neesmu atņirdzies. Cerams, ka pārstādītā niere darbosies kā pieklājas. Vecā niere centās mani iedzīt kapā, bet šodien esmu ieguvis jaunu, un tā vecā kuce tagad pūst bioloģisko atkritumu tvertnē. Šobrīd cerība ir mans galvenais sabiedrotais. Es smaidīju un labprāt būtu arī smējies, taču smiekli sagādāja asas sāpes sānos.

Guļot slimnīcas palātā galvu apmeklē dažādas domas. Cik ilgi ķirurgs mācījās augstskolā? Kādus gadus septiņus, droši vien. Pēc tam prakse, pieredzes apmaiņa, semināri, kursi, kvalifikācijas celšana un tas viss tādēļ, lai tādi kā es nodzīvo nedaudz ilgāk. Es joprojām nezinu cik man ir atlicis. Neviens nezina. Iespējams, rīt mani notrieks autobuss. Nodzeršos līdz man atteiks aknas, un nez vai es nodzīvošu līdz nākamajai transplantācijai. Diez’ zin vai ārsts jutīsies ļoti vīlies, ja es nespēšu nosargāt viņa darba augļus, savu dzīvību. Prieks, ka ķirurgs strādā tepat Latvijā un nav aizbraucis uz ārzemēm pēc labākas algas. Prieks, ka es sagaidīju savu rindas kārtu. Prieks, ka mans donors atrada īsto laiku lai nomirtu un atstātu man savu nieri. Varu tikai minēt kā tas notika. Motociklists, droši vien. Dzīvo ātri, mirsti jauns, malacis. Ceru, ka nebija narkomāns. Vai dzērājs. Neesmu bijis pazīstams ar donoru. Gan jau ārsts nav muļķis, nebūs sūdu man pieoperējis.

Palātā ienāca pusmūža sieviete. Uz sejas maska, uz kājām bahilas. Noteikti būs kļūdījusies, nepazīstu viņu, kāpēc ārsti ielaida palātā svešu cilvēku?

“Labdien!” viņa nosauca mani vārdā un apsēdās pie gultas. “Kā jūtaties?”

Gribēju atbildēt, paldies, labi un palūgt lai vācas ārā, taču mēle īsti neklausīja, pār lūpām pārvēlās slinks vaids. Nebūšu vēl īsti atjēdzies no narkozes.

“Es esmu Arvīda sieva. Viņš, viņa… Lūdzu, piedodiet.” sieviete izvilka papīra lakatiņu un sāka slaucīt acis.

Skaidrs, donora sieva. Sanāk, ka mans glābējs nav bijis jauns cilvēks. Labākajā gadījumā — sprigans onka. Ceru, ka Arvīds turēja sevi labā formā. Negribu lai niere negaidīti atsaka un ārstu pūles izkūp vējā. Un es zinu, ka man jābūt pateicīgam un pieklājīgam, un iespējams, jāsāk uztvert šo sievieti kā radinieci. Kā attālu, nevajadzīgu radinieci, bet tomēr. Redz’, jo viņas vīra niere tagad ir manī, un tas noteikti ir labas gaumes jautājums būt pateicīgam. Un es patiesi esmu pateicīgs, ka šis Arvīds ir atdevis galus un viņa orgāni bija derīgi transplantācijai.

“Es gribēju tikai aprunāties,” viņa teica. “Man vajag jums visu pastāstīt. Arvīds ir, tas ir, es gribēju teikt, bija, redziet, viņš ir jūsu nieres donors.”

“Protams,” es saņēmu spēkus un sāku runāt. “Paldies. Es nevaru izteikt cik pateicīgs es esmu. Arvīds bija lielisks cilvēks.”

Sieviete veltīja man smagu skatienu un pasmaidīja. Tad ieķiķinājās. Tad sāka smieties skaļi un aizrautīgi, sitot sev pa celi un turot roku uz vēdera. Beidzot nopūtās, vēlreiz noslaucīja asaras un atguva nopietno sejas izteiksmi.

“Nē. Arvīds bija kretīns. Briesmonis. Viņš dzēra, krāpa un notrieca naudu. Viņš ātri aizsvilās un palaida rokas. Es sen jau būtu izšķīrusies, taču tādā gadījumā viņš mani vienkārši nogalinātu. Man bija bail iet uz policiju un nebija ne viena, kas varētu palīdzēt. Arvīds bija mēsls. Reiz es pārnācu mājās un atradu Arvīdu un mūsu meitu — piekautu un raudošu. Šī klusē, bet es ceru, ka piekaušana toreiz bija sliktākais, ko viņš paveica.”

Es gulēju, skatījos griestos un minēju, kāpēc man tas viss tiek stāstīts. Man vienalga. Džeks ir pagalam. Sieviete noņēma šalli un uz kakla kļuva redzams dzelteni sārts zilums, milzīgs, no zoda kreisās puses līdz labajai ausij.

“Viņš to izdarīja. Piedodiet, ka es jums to visu stāstu. Jums jāzina. Viņam bija jāaiziet, viņš apdraudēja cilvēkus sev apkārt. Mēs ar meitu abas kopā ilgi domājām un pieņēmām izšķirošo lēmumu. Arvīdam bija jāaiziet. Vienīgais, ko mēs nezinājām ir tas, ka viņš ir pieteicies par orgānu donoru. Tas ir pavisam pret viņa dabu. Iespējams, viņš baidījās no nāves. Iespējams, gribēja lai vismaz daļa viņa turpina dzīvot. Iespējams, tas bija veids, kā viņš vēlējās kaitināt mani arī esot aizsaulē.”

“Varbūt viņš gribēja laboties?” es minēju, taču pats apšaubīju savus vārdus.

“Šādi cilvēki nelabojas. Es izšķiedu divdesmit gadus lai to saprastu. Vārdu sakot, man jāpastāsta jums galvenais. Arvīdam bija jāaiziet un vienīgais veids, kā es to varēju izdarīt, bija viņu noindēt. Ziniet, kādu noindēt ir vienkāršāk, nekā var šķist. Nedaudz žurku indes, ko var nopirkt katrā lielveikalā, kādu laiku nelielās devās un tad vienreiz nāvējošo, un viss. Arsēns izdarīs savu darbu.”

“Jūs viņu noindējāt?” acīs metās tumšs un gribējās vemt.

“Jā. Arsēns izraisa smagus bojājumus asinsvados, sirdī, aknās un arī nierēs. Es biju gatava, ka mani pieķers, es biju gatava stāties tiesas priekšā un es ceru, ka tiesa nebūtu barga pret mani. Bet es nezināju, ka Arvīds bija donors.”

Galva reiba, ausis jutās kā piebāztas ar vati un sievietes balss šķita plūstam no tālienes.

“Ir ļoti neilgs laika sprīdis, kurā cilvēka orgāni ir derīgi izņemšanai no mirušās personas un sagatavojami tālākai transplantācijai. Domāju, ka ārsti steigā veica nieres pārstādīšanu un nepievērsa uzmanību precīzai nāves iemeslu noskaidrošanai. Tas izglāba mani no cietuma, bet diemžēl, tas arī nolēma jūs nāvei. Niere, kuru jums pārstādīja ir saindēta. Piedodiet.”

Viņa piecēlās un izgāja no palātas. Es paliku gultā, nevēlēdamies ticēt dzirdētajam un nespējīgs saprast notikušo. Izstiepu roku līdz trauksmes slēdzim. Diemžēl tas atradās pārāk augsti virs gultas un es to nevarēja aizsniegt. Sasodīts. Pastiepos līdz sistēmai — metāla stienim, kura galā karājās plastikāta maisiņš ar nātrija hlorīda šķīdumu. Pašķiebu to pret sienu un aparāts atspiedās pret trauksmes pogu. Atskanēja riebīga pīkstēšana. Pēc mirkļa palātā ietraucās satraukta māsiņa un drīz aiz viņas arī dežūrārsts.

“Kas jums kaiš?” ārsts uzlika roku man uz pieres un tad iespīdināja acīs lukturi.
“Niere.”
“Sāp?”
“Vai jūs to pārbaudījāt? Ar mani tikko runāja donora sieva. Arvīds. Vai jūs pārbaudījāt to nieri?” biju izmisis, un turējos pie cerības kā Ušakovs pie krievvalodīga vēlētāja.

Ārsts uz mani vainīgi paskatījās un nopūtās.

“Redziet. Arvīds bija jums piešķirts par donoru. Jums bija nozīmēta operācija, uz kuru jūs gaidījāt rindas kārtībā. Tas bija valsts apmaksāts veselības aprūpes pakalpojums. Un tas nozīmē, ka slimnīcas izdevumi tiek segti mazākā mērā, nekā, ja operāciju apmaksātu slimnieks pats.” Dakteris skatījās grīdā un centās piemeklēt īstos vārdus. “Lūk. Vakar slimnīcā nonāca jauns pacients. Deputāts, uzņēmējs un sabiedrībā ļoti pazīstams cilvēks. Ceru, ka jūs sapratīsiet, ka tas bija neatliekams gadījums un donora Arvīda niere tika pārstādīta viņam.”

“Kā viņam tagad sokas?” es jautāju.

“Operācija bija neveiksmīga, pacients ir gājis bojā. Jums, savukārt, pavisam nejauši un negaidīti atradās cits donors. Lūdzu, atpūtieties un taupiet spēkus. Jums ir garš rehabilitācijas kurss priekšā.”

Es pasmaidīju un atlaidos spilvenā. Labprāt būtu arī smējies, taču smiekli sagādāja asas sāpes sānos.

Nemīzt un pieteikties par donoru.

Prēriju kapi

OMD? OMG!

Nesen uzdūros viedoklim, ka Latvijā būtu jāatjauno obligātais militārais dienests. Kā jau ierasts, šādu viedokli pauž cilvēki, kuriem pašiem šis dienests nedraud – vīrieši labākajos gados (pensionāri) un sievietes. Protams, es saprotu iemeslus, kas liek domāt, ka mums katrs pilngadīgais valsts vīrietis ir jāiemāca nogalināt, un bez apdomas un vilcināšanās pildīt pavēles. Iemeslus raizēties par valsts drošību dod gan tuvā kaimiņvalsts, gan attālāki teroristu grupējumi. Zemes pārapdzīvotība arī ir vērā ņemams faktors. Un kas var būt labāk, ka cilvēki organizētās, disciplinētās un apmācītās grupās sistemātiski iznīcina viens otru? Protams, labāk varētu būt iemācīties risināt konfliktus pārrunu ceļā un rast iespējas kopīgai labklājībai, taču tas ir pārāk sarežģīts ceļš. Labāk atjaunosim obligāto militāro dienestu un cerēsim, ka mums pietiks jauniešu, kas vajadzīgajā brīdī varonīgi dosies karot.

Kā jau katra obligāta lieta (piemēram, nodokļu maksāšana un vakcinācija) arī militārais dienests izraisa jautājumus un bažas. Kuri būs tie cilvēki, kurus iesauks armijā? Jauni, veseli, patriotiski Latvijas pilsoņi, vai ne? Ir acīmredzami, ka Latgales iedzīvotājus iesaukt armijā nedrīkst. Šis novads atrodas vistuvāk Krievijai un, diemžēl, ir visvairāk pārkrievojies. Nesenie notikumi Krimā, Doņeckā un Luhanskā liecina, ka pierobežas iedzīvotāji mēdz sagaidīt iebrucējus nevis ar ieročiem, bet ar ziediem, un pagriezt stobrus pret savas valsts pilsoņiem. Tas nozīmē, ka mēs savu pretinieku būsim apmācījuši apieties ar ieroci un paši tam izpauduši savu taktiku un stratēģiju.

Runājot par lojālo pilsoņu iesaukšanu armijā, ir jāapzinās, ka būs arī tādi cilvēki, kuri izšķirošajā brīdī izšķirsies mainīt pilsonību. Oļegs Znaroks un Illarions Girss dažādu iemeslu dēļ jau tagad ir atteikušies no Latvijas pilsonības. Arī viscaur latviskais Kaspars Dimiters ir vairākkārtīgi publiski draudējis pieņemt šādu lēmumu. Kara gadījumā tādu pārbēdzēju būs krietni vairāk.

Skaidrs, ka obligātajā militārajā dienestā nepieciešams iesaukt lojālus un patriotiskus latviešus. Tas nozīmē, ka militāra konflikta gadījumā, viņi pirmie stāsies pretiniekam pretī un, ļoti iespējams, pirmie ies bojā. Un pāri paliks slimie, klibie un nelojālie. Šai problēmai, manuprāt, ir elegants risinājums. Piedāvāju piešķirt pilsonību un iesaukt militārajā dienestā patvēruma meklētājus. Pieredze liecina, ka gadījumā, ja viņi patvaļīgi atstās valsti, viņi salīdzinoši ātri tiks atgriezti atpakaļ, bēglis Tariks neļaus samelot. Pieļauju, ka jebkura Eiropas Savienības vai NATO valsts būs gatava ziedot Latvijai nepieciešamo daudzumu patvēruma meklētāju.

Atceros, ka savulaik, lai izvairītos no iesaukšanas armijā, jaunietim bija jāiet studēt augstskolā. Augstākā izglītība Latvijā zēla un plauka. Atvērās jaunas augstskolas, akadēmijas un universitātes. Koledžu bija papilnam. Lielveikalos, benzīntankos un kafejnīcās strādāja teologi, pedagogi un filologi ar maģistra diplomiem. Bakalauri mazgāja grīdas. Obligātais dienests noteikti piešķils jaunu dzirksti stagnējošajam augstākās izglītības tirgum.

Bet ar obligātā militārā dienesta atjaunošanu ir par maz. Vajag atjaunot arī citus nepelnīti aizmirstus vēstures lieciniekus. Neba mēs būsim tādi puskoka lēcēji-liberasti, kuri baidās no nopietnāku lēmumu pieņemšanas. Man ir sagatavots īss saraksts ar lietām, kuras būtu jāatjauno kopā ar obligāto militāro dienestu:

Pirmkārt – zobens. Armijas virsniekiem ir jābūt bruņotiem ar zobenu. Latvijas tautasdziesmas un teikas izsenis cildina zobentiņu, nevis triecienšauteni. Zobens simbolizē drosmi un cīņas sparu un ir atrodams gan valsts ģerbonī, gan daudzu cienījamu iestāžu emblēmās. Automāts, savukārt, ir atrodams tikai Mozambikas Republikas karogā un mēs noteikti negribam būt kā viņi. Pretinieks, redzot uzbrūkam zaldātus bruņotus ar zobeniem, ne vien kritīs panikā un zaudēs vēlmi pretoties, bet atkāpjoties arī bagātīgi mēslos dzimto zemīti. Šaubu nav – armijas bruņojumam jābūt modernam. Raizes pie malas – piedāvāju apbruņot mūsu armiju ar moderniem zobeniem, aprīkotiem ar lāzeriem, bezvadu internetu un video straumēšanas ierīcēm, nevis ar prastām tērauda sabļām.

Otrkārt, bordeļi. Obligātais militārais dienests nozīmē piespiedu izolāciju no sabiedrības. Dienošiem kareivjiem ir apgrūtinātas iespējas iepazīties un tikties ar brīvprātīgu seksa partneri. Bordelis būtu lielisks veids, kā kareivis varētu noņemt spriedzi un izbaudīt mīlas priekus. Bordeļa darbinieces būtu vervējamas tāpat kā kareivji – uz gadu iesaucot dienestā sievietes uzreiz pēc vidusskolas beigšanas. Brīvprātīgs dienests arī vecāka gada gājuma kundzēm nebūtu liedzams. Gaumes ir dažādas, to jums visas Dž.Dž.Džilindžera bijušās sievas apstiprinās.

Treškārt – armijā piemērojamo sodu sarakstā ir jāatgriežas decimācijai. Decimācija ir sena Romas armijas tradīcija, tikpat sena kā Romiešu leģioni. Un mēs zinām, ka leģionāru tradīcijas Latvijā tiek koptas un lolotas. Decimāciju izpilda lai sodītu vainīgu vienību – nogalinot katru desmito vienības kareivi. Obligāti jānorāda – katru desmito savas vienības kareivi. Ja mēs nebūsim līdzjūtīgi pret savējiem, arī pretinieks nevarēs cerēt uz līdzjūtību. Ženēvas konvencija? Jāiesaista “Rīgas Satiksmi”, “Rigvir” un maksātnespējas administratoru intereses lobējošie juristi, tie pratīs apmest līkumu jebkurai likuma normai.

Latvija reiz atteicās no obligātā militārā dienesta un pārgāja uz profesionālu armiju. Toreiz kā motīvi šai rīcībai tika minēti Nacionālo bruņoto spēku kaujas gatavības paaugstināšana, armijas modernizācijas atvieglošana un dienošo karavīru algas un sociālo garantiju celšana. Man tagad grūti iztēloties kas ir mainījies kopš tā laika. Gan jau aktīvistiem no manabalss.lv šis jautājums ir skaidrāk redzams un labāk zināms. Re, kur noderīgs rīks šādu iniciatīvu novērtēšanai: http://www.cehs.lv/myballs/