Visi raksti, kuriem autors ir Rupucinskis

CEHS LV dziesma par KPV LV programmu!

Iedvesmojoties no tiem, kas dara, nevis runā, Cehs pirmo reizi piesaka sevi arī mūzikas jomā. Sociāli atbildīga dziesma par paveicamo pašu mājās, lai te atkal būtu cilvēka cienīga dzīve!

Das schmeckt!

“Uf, gards kefīrs!”, mīļā nolika glāzi un smagi pasmaidīja. “Balts un biezs. Kā šmeka!”

Es nodūru acis un vaigi nodevīgi iesarka. Esmu pieradis pie viņas humora izjūtas, taču kaza varēja pacensties un noturēt sevi normas robežās. Pirmā tikšanās ar maniem vecākiem tomēr. Vakariņas mājās. Būtu jāuzvedas pieklājīgāk.

“Kā lūdzu?”  mamma neizpratnē paskatījās uz Alisi un tad uz mani. “Das šmekt? Tu esi mācījusies vācu valodu?”

“Ha!” tēvs iesmējās. Mēs ar viņu saskatījāmies. Mēs abi pazinām mammu, tik mīļa un naiva, un tik ļoti tāla no pasaules samaitātības. Tēva acīs iedegās liesmiņas.

“Viņa teica…” tēvs ievilka gaisu un ieķiķinājās. “Oi, es nevaru. Viņa teica…” paps nespēja pabeigt iesākto teikumu un gardi iesmēja. “ĀHAHAHA! Viņa teica, ka kefīrs…” tēvs atgāza galvu, turējās aiz sāniem un kratījās smieklos. Tad viņš novēlās uz grīdas, turpināja kratīties un tad pierima. Pa mutes kaktiņu uz grīdas notecēja siekalu tērcīte.

* * *

Uz bērēm ieradās tikai paši tuvākie. Es, mamma un daži tēva darba kolēģi. Īstu draugu viņam nebija. Ieradās arī mana oma — tēva māte, kura bija pārdzīvojusi abus savus bērnus. Jaunākais nomira gadus trīsdesmit atpakaļ, kad viņam bija astoņpadsmit. Nelaimes gadījums armijā, precīzus nāves apstākļus neviens ģimenei neatklāja. Tagad arī otrs dēls, mans paps, viņam bija 56.

“Kā viņš nomira?” ome jautāja. Svarīgāko jautājumu viņa uzdeva man, nevis mammai. Visu savu mūžu viņa uzskatīja, ka tēva kāzas ar mammu bija kļūda. Viņas īsti labi nesatika. Pieļauju, ka tagad oma vainoja māti par tēva nāvi.

“Es vēlāk, tagad nav īsti piemērots laiks,” es čukstus atbildēju. Turpinājās bēru ceremonija, patreiz katoļu mācītājs lasīja skumju dzejoli un es negribēju traucēt.

“Kā? Nedzirdu, runā skaļāk!” ome pieprasīja.

“Viņš nomira no smiekliem,” es stāstīju un centos nebūt pārāk skaļš. “Mana draudzene pateica kaut ko stulbu, un tēvs smējās, un nokrita. Sirds neizturēja”.

“Ko tādu viņa pateica?” ome nelikās mierā.

“Viņa teica, ka kefīrs ir balts un biezs kā šmeka.” Mācītājs apklusa, mums pievērsās apkārtējo skatieni.

“Das šmekt? Tava draudzene ir no Vācijas?”

Tēva kolēģi iespurdzās. Mācītājs saknieba lūpas un smagi elpoja. Viņš centās turpināt sprediķi godpilnā manierē, taču nespēja saglabāt mierīgu balsi. Viņš sažmiedza acis, pa vaigu noritēja asaru lāse un zem nāss uzsprāga puņķa burbulis. Tad arī oma neizturēja. Viņa palaida sirsnīgu smieklu un zobu protēzes iekrita kapa bedrē. Mācītājs pārlocījās uz pusēm, turēja vēderu un smējās, oma pasniedzās pēc protēzes, kāja paslīdēja pret svaigi uzrakto zemi un viņa ar galvu uz priekšu ielidoja grāvī. Smieklīgam būkšķim sekoja draudīgs krakšķis un klusums.

* * *

Ar Alisi es neizšķīros un mūsu attiecības kādu laiku turpinājās. Es saprotu, ka viņa nebija vainīga man tuvu cilvēku nāvē. Lai gan ar debīlu humora izjūtu apveltīta, viņai bija arī vairākas pozitīvas īpašības. Glīta seja un tvirta pakaļa. Krūtis arī tīri neko tādas, ar nelielām areolām, viss kā man patīk.

Mēs sēdējām virtuvē, dzērām zaļo tēju. Piezvanīja māte.

“Halo, mām?”

“Uzvelc apenes!” iekliedzās Alise. “Beidz sosīt pipeli, kad runā ar māti! Eu, eu, beidz, tā šļirce ir lietota! Aids!”

“Dēls, tu esi pārliecināts par savu izvēli?” māte jautāja un viņas balsī bija dzirdams kosmiska mēroga nogurums.

Alise sāka imitēt vīrieša balsi. Zemā tonī viņa teica “Ejam nopisties! Sarīkosim geju orģiju! Rādi, kur ir tavs ānuss, a?”

“Studēt ajūrvēdu LU? Protams, esmu to nopietni apdomājis, izvēle ir acīmredzama.”

“Sosī lielu piepeli! Zīd, kuce, zīd! Te nāk bukakē!”

“Ne jau par to es runāju, ak jēziņ. Par Alisi. Jums viss nopietni? Pa īstam?”

„Kakaja ogromnaja žopa! Kakoj pidaras!”

“Nē, taču. Viņa ir tikai drāžamais aparāts un nekas vairāk. Izšķirsimies, kad apniks.”

“Čmok! Čmok! Sosītāji!”

“Paldies, dēls. Mēs ar tēvu tevi labi uzaudzinājām. Ar pareizu attieksmi pret sievietēm.”

“Atā, mam.”

Es izslēdzu telefonu.

 

Sotaciņš

Ozolciema pagasta bibliotekāre Monika piesēdās pie datora, un ar ierastu kustību, nemaz neskatoties zem galda, pastiepās un piespieda apaļo pogu. Atskanēja pazīstamais pīkstiens un LG Flatron monitora ekrānā sāka plīvot Windows XP karogs. Pēc neilgas, apmēram minūti garas pauzes, atvērās desktops. Ekrāna labajā, apakšējā stūrī, viens otru nomainot, Moniku sveicināja Adobe reader, AVG Antivirus, BitComet, CC cleaner, Mail.ru agent, nVidia, VLC, Real player, Java, Skype, ICQ, iTunes, Ask toolbar, Yahoo toolbar un visbeidzot WinRAR paziņojumi. Pēc nepilnām dažām minūtēm varēja sākt darbu. Monika palaboja brilles un palaida LibreOffice Wordu.

Tuvojās Lieldienas. Tas nozīmēja, ka Ozolciema pagasta tautas namā notiks svinības. Vietējais tautas deju kolektīvs dejos. Vietējie pagasta bērni skaitīs dzejoļus un dziedās. Folkloras kopa dziedās tautasdziesmas un izklaidēs skatītājus ar dziesmām, mīklām un rotaļām. Pagasta padomes šoferis Viktors spēlēs ģitāru. Cerams, kaut ko latvisku, nodomāja Monika. Pagājušajos Ziemassvētkos viņš nodziedāja “Šou mī ze vej to ze nekst viskī bār” un pagasta iedzīvotājiem šī dziesma nepatika. Svētku koncerta beigās būs teatrāls iestudējums. Monika vadīja teātra pulciņu, kurā darbojās visi trīs pagasta bibliotēkas apmeklētāji. Svētku lugas scenāriju Monika tagad gatavojās rakstīt.

Lugai bija jābūt smieklīgai. Iedvesmas gūšanai blakus datoram Monika bija nolikusi Jurija Ņikuļina anekdošu grāmatu. Lugai bija jābūt aktuālai. Monika iztēlojās galvenos personāžus. Piemēram, ārsts, policists un mācītājs. Tauta mīl iesmiet par saviem vagariem. Taču Monika uz brīdi sadrūma. Negribētos sanaidoties ar pagasta priesteri. Mīļā miera labad mācītāja vietā būs deputāts. Tas nu būs izlemts. Vēl lugai bija jābūt patriotiskai. Simtgade tomēr. Bez simtgades pieminēšanas nu nekādīgi neiztikt. Simtgade, simtu gade, simte, simts, simts procentu, simts kilometru stundā… Monika meklēja idejas. Idejas nenāca. Derētu ieraut kādu simtiņu, tīri iedvesmai. Monika pasmaidīja. Ideja atnāca pati. Monika ar diviem pirkstiem uzklabināja virsrakstu:

S O T A C I Ņ Š”

(viencēliens)

Tavu attapību! Gan sveiciens simtgadei, gan mājiens par šņabīti, tas vietējiem ļoti patiks. Atlika tikai sižets. Tas nedrīkstēja būt pārāk sarežģīts. Kaut ko vieglu un romantisku. Mīlestības trīsstūri, varbūt? Pie lauku dakteres atnāk mīļākais. Mīļākais, protams, būs deputāts. Un tad pēkšņi un negaidīti mājās pārrodas dakteres vīrs – policists. Klasiski. Deputāts slēpjas skapī, sieva mēģina vīru izdabūt ārā no mājām, kas, protams, tik vienkārši neizdodas. Un tad, un tad… Un tad vīrs pamana uz galda stāvošo deputāta atnesto grādīgā pudeli, un iedzer sotaciņu par valsts simtgadi. Šeit lūk arī virsraksts skaisti nostrādā! Samagonka izrādās riktīgi jiftīga un vīrs ātri noreibst. Tad viņš iedzer kopā ar sievu, un tad viņi iedzer vēl un vēl, un tad deputāts izlien ārā no skapja un viņi visi dzer kopā. To visu varēs atšķaidīt ar krievu anekdotēm no Ņikuļina grāmatas. Monika nopūtās. Labi, bet ne izcili. Varētu pat teikt — klišejaini. Bet kā būtu, ja deputāts, piemēram, slēpjoties skapī pārģērbtos sieviešu drēbēs? Vot tā būtu īstākā bomba. Un tad piedzēries policists uzmāktos par sievieti pārģērbtajam deputātam un sieva kļūtu pret viņu greizsirdīga? Monikai kļuva karsti. Šis jau izklausījās jau pat ne pēc Raiņa, bet pēc Šekspīra. Nez vai ar šādu sižetu izdotos dabūt naudu no KKF un izdot savu grāmatu? Būs jāatrāda pagasta kluba apmeklētājiem un tad jau pēc pirmizrādes varēs domāt.

* * *

Pasākums šķita izdevies. Bērni, tautas deju kolektīvs un folkloras kopa nekādus pārsteigumus nesagādāja. Nodejoja, nodziedāja, visus izklaidēja, malači. Arī Viktors nebija slikts. Šoreiz viņš nospēlēja “Ze passendžer”. Publika ne vārda nesaprata, taču meldiņš bija labs un piedziedājums lipīgs un skatītāji jau no pirmajiem akordiem aplaudēja, ar kājām sita takti un vilka piedziedājumu līdzi. “Lā-lā, lā-lā, lā, lā-lā-lā”. Un luga? Luga tika uzņemta ar grandiozām ovācijām. Monika sēdēja skatītāju vidū un viegli sarka, klausoties nebeidzamos aplausus.

Jums patika? — Monika pievērsās blakussēdētājai, kuru iepriekš pagastā nebija satikusi. Monikai blakus sēdēja un eleganti atturīgi aplaudēja jauna, gaumīgi ģērbta un acīmredzami izglītota sieviete.

Ne visai. — Sieviete pašūpoja galvu. — Aktieri, protams, centās, taču luga ir stulba. Kaut kādi debīli joki, kaut kādas nejēdzīgas pārģērbšanās.

Bet tā taču ir komēdija. — Monika taisnojās.

Ai, da beidziet, — sieviete nerimās. — Nevis komēdija, bet gavno polņeišeje. Vienīgais joks visā lugā bija autors.

Aplausi nerimās. Monikas vīrs no publikas uzsauca “Autoru!” un publika atbalstīja. Monika smagi piecēlās un ļoti negribīgi iznāca uz skatuves. Pateicības runa bija sagatavota vēl tad, vienlaicīgi ar lugas scenāriju, taču pacilājošie vārdi šobrīd šķita lieki un nepatiesi. Pasākums bija beidzies, daži aktīvākie apmeklētāji jau bija atstājuši kluba zāles sēdvietas un grūstījās pie izejas. Arī vīzdegunīgā kritiķe, sučka tāda, bija aizgājusi nesagaidot lugas autori.

Paldies, mīļie. Priecīgas Lieldienas. Ejiet dirst.

 

Catalunya

Mani noteikti nošaus, — domāja aizturētais vīrietis, pētot šaurās kameras netīro sienu. Šī doma neviesa bailes vai izmisumu. Nebūt nē. Sirdi piepildīja apņēmība un lepnums, un apziņa, ka latvieši ir karotāju tauta un spēj skatīties briesmām tieši acīs. Dotajā brīdī bija neiespējami atcerēties kādā veidā Latvijas žurnālists nokļuvis Spānijas cietumā. Šī taču noteikti ir Spānija, lai gan īsti pārliecības nebija. Pagaidām Spānija. Šādi karsēt var tikai Barselonas saule, bet smakot — tikai Baleāru jūra. Katalonija. Viss ķermenis smeldza un atmiņas zudums droši vien bija spīdzināšanas sekas. “Katalonija, Madride, Revolūcija” — atsevišķas domas sitās pa galvaskausu un izraisīja sūrākajām paģirām līdzīgas sāpes. Iespējams, tās arī bija paģiras, ej nu sazini. Aizturētais smagi piecēlās no cietuma lāvas, nostājās uz grīļīgām kājām un neveikli novēlās uz zemes. Glāstot apsistos ceļgalus viņš nosēdās atpakaļ uz lāvas. Galva reiba. Gribējās vemt. Un mazliet arī dirst.

Viva la Revolucion! — aizturētais izkliedza, taču kliedziens bija vājš un tam pa vidu iejaucās nejauši izsprukusī atrauga. Fuj. Vēl viens kamols turpat uzreiz pacēlās no vēdera dziļumiem un spiedās rīklē. Šoreiz atrauga izvērtās par vēmekļu vulkānu. Strūkla tika mērķēta kameras stūrī un pēc dažām mokpilnām sekundēm, strūkla izsīka un pārvērtās par duļķainu peļķi. Vēmiens oda pēc alus un ceptiem pelmeņiem. Nolāpītās tapas.

Aizturētais nopētīja kameru. Četras betona sienas, dzelzs durvis, dzelzs lāva, mazītiņš lodziņš zem griestiem un spuldzīte. Viss. Tālāk skatiens pievērsās sev pašam. Glīts mētelis, pirkts Rīgā, Zara veikalā, ar labu atlaidi. Krekls, kādreiz balts un elegants, bet šobrīd iedzelteni netīrs un saburzīts. Džinsi. Lēti, toties īsti amerikāņu. Kurpes. Bļaģ, būs žēl, ja pēc nošaušanas šīs gaumīgās drēbes pievāks kāds no bendēm. Huju viņiem. Labāk iznīcināt tepat uz vietas, nekā uzdāvināt varmākām.

Aizturētais novilka mēteli, skumji to nopētīja un, saņēmis spēkus, sāka plēst nost piedurknes. Diegi negribīgi padevās un plīstot sprakšķēja kā popkorns. Norautās piedurknes tika paceltas gaisā, gluži kā zvejnieka trofejas, un pēc neilgas tīksmināšanās iemestas pievemtajā kameras stūrī. Pēc tam tika izrauta mēteļa odere. Lūk. Džinsi gan negribēja padoties tik viegli. Lai kā necenstos, nepadevās nedz vīles, nedz pogas, nedz jostas cilpas. Toties dirst gribējās aizvien stiprāk. Aizturētā lūpu kaktiņus izstiepa viltīgs smīns. Piedirst bikses būtu negaidīts, bet elegants gājiens. Aizturētais saņēmās. Ķermenis pretojās. Padošanās netika apsvērta. No zarnu dziļumiem izrāvās skābs pirdiens. Tas ir tikai sākums, viņš nodomāja. Beigu sākums. Sajonara, sukas. Valhalla, ujobki.

***

Kameras smagās dzelzs durvis beidzot atvērās. Kamerā ienāca divi.

Bļaģ, nahujam tu apdirsies? — tīrā latviešu valodā iesaucās Rīgas pašvaldības policists.

Bļaģ, nahujam tu drēbes saplēsi, mudak? — viņam piebalsoja otrs.

Jebāl, — pirmais policists izklausījās sarūgtināts. — Ozola kungs, es cerēju, ka būsit izgulējuši dzērumu, bet kakova huja tu izdemolēji kameru? Kurš tagad sakops? Vācies ārā uz izeju.

Aizturētais centās iziet pa kameras durvīm stalti un godpilni, taču viegli grīļojās un biku kaunējās. Apziņa, ka viņš ir nevis Spānijas prisionā, bet Rīgas čokā, negribēja ieņemt viņa prātu.

Jūs mani nošausiet?

Obligāti! — atbildēja pogainais un uzšāva viņam ar kāju pa dirsu. — Pis ārā!

Pis ārā. Tas skan gluži spāniski. Aizturētais iedomājās, ka ir slavenais konkistadors Francisko Pizarro, un lepni izgriezis krūti, piedirstām biksēm, devās brīvībā.

 

Laimīgi vecāki ir tādi paši meli kā Salavecis

“Tēt! Tu zini, kas ir faks?” – vecākais dēls, pirmklasnieks, skatās uz mani, plati smaida un gaida reakciju. “Faks? Nu, nezinu, kas tad ir faks?” – es uzmanīgi taustos, gluži kā kāpjot pāri mīnu laukumam. Ir lietas, kuras bērniem ir par agru zināt, bet kuras neizbēgami tiks atklātas, agri vai vēlu. “Faks ir, kad esi dusmīgs un ir jārāda šitā!” Sīkais ceļ pret debesīm rādītājpirkstu. Naivais.

Un es gribētu, lai dēls paliek savā naivumā neskarts, taču uzskatu, ka taisnība ir svarīgāka par manu iekšējo komforta izjūtu.

“Nē, dēls. Faks ir šitā,” un es parādu viņam žestu ar vidējo pirkstu. Dēls kādu pusminūti knibinās un tad vīlies paziņo, ka nesanāk. Pirksti neklausa. Es pamācu, ka vidējais pirksts ir jāatloka, bet pārējie pirksti jānosedz ar īkšķi un jāpietur. Kad puikam izdodas pareizais žests, viņš ir starā. Eiforijā. Esmu lepns, ka spēju iemācīt bērnam ko jaunu un dzīvē noderīgu. Protams, tīri objektīvi, no malas skatoties, es esmu slikts tēvs, kurš bērnam māca nepieklājīgus žestus. Un arī lamāties.

Atceros gadījumu, kad mēs ar puiku devāmies noskatīties Rīgas “Dinamo” hokeja spēli. Tas vēl bija laikos, kad skatītājiem bija cerība redzēt savu komandu uzvaram. Vārdu sakot, sīkais iemācījās kādu pusduci jaunu lamuvārdu, un tas viss, pirms vēl paguvām atrast autiņam vietu pie “Arēnas Rīga”. Protams, velosipēdisti neļaus samelot, vainīga ir infrastruktūra. Un te jāatzīmē, ka, esot kopā ar bērnu, jebkura infrastruktūra kļūst briesmīga. Ietves, krustojumi, transports, gan sabiedriskais, gan personiskais, tas viss ir paredzēts adekvātu pieaugušu cilvēku pārvietošanai. Velosipēdisti, kuri sūdzas par veloceliņu neesamību vai to slikto kvalitāti, nav mēģinājuši pārvietoties pa pilsētu, stumjot bērnu ratiņus. Bruģis, saplaisājis asfalts, ietvju apmales un kājāmgājēju neuzmanība. Tie ir faktori, kāpēc es cenšos savus bērnus pārvadāt ar auto. Līdz dārziņam, līdz skolai, līdz veikalam, parkam un līdz pat smilšu kastei. Bērnu audzināšana prasa pūles, un katra iespēja atpūsties ir zelta vērta.

Protams, bērni ģimenē ienes arī laimes brīžus. Esmu laimīgs, piemēram, ka mani bērni lielākoties ir veseli. Īslaicīgas saaukstēšanās, temperatūras, caurejas un vemšanas nav nekādas slimības. Rindas pie ģimenes ārsta, pediatra, lora ir atsevišķa šausmu stāsta vērts temats, kuram šodien iešu garām. Bērnu audzināšana prasa daudz pacietības, tostarp pacietību sēdēt rindās.

Bērnu ienākšana ģimenē ienes daudz jaunumu. Par labajām lietām lai stāsta demogrāfijas stutētāju bukleti un reklāmraksti. Es esmu par taisnību. Kopš mums ar sievu ir divi bērni, ir mainījies viss – gan mūsu āriene, gan iekšējā pasaule.

Brīnums, ka mēs vēl turamies kopā. Daži gadi pēc bērna piedzimšanas ir bīstamākais periods šķiršanās statistikas ziņā. Mēs izskatāmies slikti. Man ir vieglāk, esmu slaids (izkāmējis), stilīgs (neskuvies) un ar vīrišķīgu frizūru (skūtu galvu). Sieva nēsā mūžīgo zirgasti un drīz jau saņemsies pāriet uz praktisko zēngalviņu. Mūsu apģērbs ir ērts (neglīts) un ir ieturēts praktiskajās rudenīgas kamuflāžas krāsās, kas slēpj bērnu atstāto asaru, siekalu, puņķu un dubļu pēdas. Zili zaļi brūnās krāsas. Daži saka, ka tie esot klasiski toņi. Paldies.

Es vairs neatceros, kad mēs pēdējo reizi pirkām sev jaunas drēbes. Tas ir veikalā, kur laipna pārdevēja uzmācas ar jautājumiem, vai var kā palīdzēt, un pretī saņem pieklājīgo “nē, paldies”. Nav iespējams laiski klīst pa lielveikalu gaiteņiem, starp pakaramo ailēm, kad pie rokas nemitīgi čīkst divi neizsīkstošas enerģijas avoti. Jo drēbju pirkšana ir garlaicīga, bet rotaļlietu veikalu un ātrās ēdināšanas iestāžu nav. Brīnos, kāpēc vēl nav atklāta “Lego” un “McDonald’s” apģērbu līnija pieaugušajiem. Pieprasījums būtu milzīgs. Tāpēc mūsu ģimene drēbes ik pa laikam pērk internetā. Dažreiz bikses gadās par platu un krekls tā īsti neder. Nieki. Iegādes ērtībai ir lielāka nozīme nekā precīzi piemeklētam izmēram. Savā ziņā līdzinos saviem bērniem, kuru apģērbs arī tiek pirkts ar nelielu brīvību. Tā, lai bērns līdz īstam izmēram nedaudz ieaug un tad lai vēl kādu laiku panēsā.

Līdzīgi ir mainījusies arī mūsu runas maniere. Neapzināti un pastāvīgi birst pārmetumi un aizrādījumi. Jo, esot kopā ar bērnu, ir jāparedz ļaunākais. Ja piecgadīgam bērnam iedod krāsas, ir jāpiekodina, ka nedrīkst smērēt pa sienām. Ja bērnam iedod līmi, ir jāpaskaidro, ka jālīmē papīrs, nevis mati. Jo smaidīgi vecāki, bērni un sakopts dzīvoklis vienuviet ir redzami tikai šokolādes un veļas pulveru reklāmās. Un šķēres? Tās bērniem nedrīkst dot nekad un nekādā gadījumā. Ne jau pirkstu vai acu dēļ, pasarg dies, bērni nav tik stulbi, taču posts, kuru bērni radīs dzīvoklī, izmantojot aukstos ieročus, ir neaprakstāms. Pozitīvais aspekts tajā visā – mēs vēl pāris gadus nedomāsim par remonta veikšanu dzīvoklī. Ar netīrām sienām un sagrieztiem aizkariem var viegli samierināties. Ar remontā bezjēgā iztērētu piķi samierināties ir grūtāk.

Mūsu dzīvokļa izskats ir viens no iemesliem, kāpēc es vairs neaicinu nevienu ciemos. Pats arī vairs neeju uz ballītēm, jo, manuprāt, labākā izklaide ir atpūta. Atpūta bez bērniem, protams, to jums apstiprinās jebkurš vecāku pāris. Esmu pateicīgs internetam, televīzijai un viedtālruņiem par iespējām retu reizi iedziļināties fantāziju pasaulē un atslēgties no realitātes. Man ir bail, ka pa to laiku, kamēr esmu pieslēdzies internetam, bērni var savainoties, nokrist vai saindēties, taču klusuma dēļ esmu gatavs riskēt. Un, lai paildzinātu klusuma svētlaimi, ir viena viltība. Telefonu, planšeti vai datoru vajag izmantot ar katru bērnu pēc kārtas, nevis vienlaicīgi. Ņemiet par labu.

Daudzi saka, ka mūsu paaudzes bērnība bija citāda. Mēs spēlējāmies pagalmā, tikāmies ar draugiem, klīdām ārā līdz vēlam vakaram. Šie naivie neapzinās, ka mēs traucējām saviem vecākiem tikpat stipri, cik mūsu bērni traucē mums. Un mūsu vecāki labprāt uzņēmās risku, ka ar mums var notikt kas nelāgs, nevis pacieta mūsu klātbūtni mājās. Būsim godīgi – huligāni, slepkavas un izvarotāji dzīvoja arī pirms 20, 30, 40 gadiem un vēl senāk un pieaugušajiem informācija par viņu esamību bija pieejama. Un viņi tik un tā ļāva saviem bērniem klīst ārā līdz tumsai, nevis pieskatīja mājās. Diemžēl toreiz nebija nedz interneta, nedz TV kanālu, kuri piesaistītu bērnu uzmanību un noturētu viņus iekštelpās.

Šo garo penteri es rakstu, lai paskaidrotu acīmredzamo. Bērnu audzināšana ir sarežģīta. Grūta, bieži vien nekomfortabla un apnicīga. Mēs ar sievu vēl joprojām nespējam rast loģisku un argumentētu atbildi uz jautājumu, kāpēc mums ir divi bērni. Ja mums vajadzētu kādu, par ko rūpēties, mēs iegādātos suni. Tas būtu vienkāršāk un lētāk. Kaut kur dziļi sirdī mums bija sajūta, ka bērnus mums vajag, un, laikam ejot, šī sajūta nav mazinājusies. Šobrīd sabiedrībā ir aktuāls temats par slikto stāvokli bērnunamos. Skaidrs, ka bērna vieta ir ģimenē. Es ceru, ka tiks rasts veids, kā godīgi un sirsnīgi ļaudis varēs uzņemt savās ģimenēs visus bērnus, kuri spiesti uzturēties bērnunamos, pēc iespējas ātrāk un vienkāršāk.

Ir vēls novembris, pilsēta daudzviet ir izrotāta ar Ziemassvētku rotājumiem. Vecākais puika noliek malā telefonu un pienāk klāt.

“Tēt! Nemānies! Vai Salatētis ir?” Cilvēkbērns raugās manī ar nopietnu un viegli norūpējušos skatienu. Nopūšos un saku, ka Salatētis noteikti ir. Bērna labsajūta ir svarīgāka par taisnību, par komfortu, par drēbēm un visu pārējo.

Simtgade nav grozāmgrābslis

Tuvojas valsts svētki. Neatkarības diena. Sūds par to, kas notiks šogad. Galveno uzmanību vēlos pievērst 2018.gadam, kad Latvija svinēs savu neatkarības simtgadi. Un kā jau vairumam svētku, tipiskajā latviešu svinēšanas manierē, pēc svētkiem sekos paģiras. Varu saderēt, ka pēc valsts simtgades atzīmēšanas, 2018.gada 19.novembrī iestāsies gadsimta vilšanās. Lai izbēgtu no vaimanu, depresijas un pašnāvību viļņa, man ir vairāki ieteikumi. No (rūgtas dzērāja) pieredzes zinu, ka pēcsvētku riebumu var mazināt, ja svētkus sagaida sagatavots, bet svinības notiek ar mēra izjūtu. Ne ar Ušakova kunga vērienu, bet ar mēru.

Pirmais un galvenais ieteikums: vārdu savienojumus “Latvijas simtgade” un “Latvijai 100” nepieciešams steidzami reģistrēt kā preču zīmi un iekasēt autortiesību atlīdzību par to izmantošanu. Šobrīd Latvijas simtgade tiek pieminēta tikai mazliet retāk par ātro kredītu piedāvājumiem, taču jau ir kļuvusi ne mazāk uzmācīga. Simtgade šobrīd ir kā grozāmgrābslis 2017.gada sākumā, to cenšas iesmērēt katrā veikalā, vietā un pasākumā. Un vajag paredzēt administratīvo atbildību par valsts simbolu nelietderīgu lietošanu, ne tikai par atklātu zaimošanu. Pie reizes derētu aplikt ar akcīzes nodokli sarkanbaltarkano linu, koka, ādas, vilnas un dzintara sūdiņu izgatavošanu. Līdz jubilejai vēl gads, taču jau tagad gribas vemt no pop-etnogrāfisko motīvu pārmērīgas izmantošanas. Sarullējiet, lūdzu, savu Austras koku, un ar viegli rotējošu rokas kustību iespraudiet to tur, kur Saules māte nespīd.

Kā nākamo soli, es piedāvāju iztikt bez armijas parādes. Mēs neesam Ziemeļkoreja. Mūsu potenciālais pretinieks tāpat ir informēts par Latvijas rīcībā esošo pusotru tanku un divarpus helikopteriem. Kā būtu, ja valsts svētkos tiktu piešķirta apmaksāta brīvdiena tiem, kas katros svētkos strādā visvairāk – policistiem un mediķiem. Lai policisti nestāv nemitīgajā sardzē. Lai ātrās palīdzības ekipāžas nestāv pie masu pulcēšanās vietām, gaidot ar alkoholu saindētos patriotus. Un lai zaldāti beidzot izbrauc no poligoniem un kazarmām, un atpūšas mājās, draugu un ģimenes locekļu vidū.

Vēl es ļoti vēlos 18.novembrī iztikt bez salūta. Ir sagaidāmi valsts svētki, nevis Ķīniešu jaunais gads. Krāsainie blīkšķi zem mākoņiem atgādinās tikai par vējā notriekto naudu, nevis par Latvijas sasniegumiem pagātnē un gaišām iespējām nākotnē. Nešaubos, ka visvairāk par salūtu jūsmos tie, kuriem nemaz nav tiesību balsot. Gan nepietiekama vecuma, gan nepietiekamas vēlmes naturalizēties dēļ. Šo cilvēku vajadzības pēc izklaides lieliski apmierina cirks un klejojošie lunaparki, kuri joprojām pastāv, kaut arī bez dzīvniekiem.

Ceru, ka tas nav noslēpums, ka valsts svētki lielākoties tiek finansēti no valsts budžeta līdzekļiem. Protams, nākamā gada budžets jau ir pieņemts un apstiprināts un izmaiņas tur nav paredzamas, taču vieta shēmām un manevriem vēl ir. Šobrīd svarīgi ir apņemties un nenovirzīt naudu uz svinībām, prom no citiem projektiem. Nekādā gadījumā nedrīkst svinību dēļ aiztikt līdzekļus, kas paredzēti, atvainojiet, neparedzētiem gadījumiem. Es jau saprotu, būs kārdinājums atklāt jaunus pieminekļus, rīkot koncertus, maratonus un akcijas. Ir jāatstāj naudiņa lai nākamajā rītā salāpītos, proti, lai piesegtu caurumus budžetā. Lūgums nešķiest naudu patriotiskām kinofilmām, šķiet nāk par vēlu, jo studijas, režisori un aktieri šobrīd mauc ar Bolivudas vērienu. It īpaši ir iecienītas filmas par pagātnes notikumiem. It īpaši par laika periodu no 1918 līdz 1941 gadam. Žēl, ka vēlme raudzīties nākotnē, nevis lūkoties pagātnē, tiek uztverta kā vājums un patriotisma trūkums. Un patriotisms ir tāda lieta, ar kuru var aizbildināties tad, kad pietrūkst pamatoti argumenti. Piedāvāju vispār netērēt naudu nekam, kā nosaukumā ir apspēlēts vārds patriotisms. Patriotiskā audzināšana, patriotiskā dzeja, mūzika, kino, nometnes u.c. Tas nav īsts patriotisms, kas ir stutējams ar naudas pabalstiem un demagoģiju.

Būtu izcili, ja svinības rīkotu par saziedotu naudu un budžetu neaiztiktu vispār. Mēs latvieši, esam raduši nākt uz balli ar groziņiem. Es pats labprāt ziedotu Latvijas gadadienas svinībām kādu piecīti. Neesmu gatavs maksāt vairāk, un ceru, ka no manis maksātiem nodokļiem lielāka summa netiks atvilkta pasākumiem, kurus es neplānoju personīgi apmeklēt. Par apmeklējamiem pasākumiem esmu gatavs nopirkt biļeti. Jāņu svinēšanas tradīcijas rāda, ka lai savāktos kopā, iekurtu ugunskuru un dziedātu dziesmas, nav vajadzīga pārlieka valsts uzmanība un budžeta finansējums. Dziesmu un Deju svētku svinēšanas tradīcijas liecina, ka pieprasījums pēc latviskiem pasākumiem ir milzīgs un cieņas uz valsti mums netrūkst. Es ļoti vēlos, lai par svētku gada kulmināciju kļūtu tieši Dziesmu un Deju svētki jūlijā, nevis Neatkarības diena novembrī. Es vēlos piedalīties pats, iesaistīt svinībās ģimeni un sastapt draugus un paziņas no attālākiem novadiem, lai kopā svinētu, uzdziedātu un dejotu Latvijas vasaras siltajā drēgnumā. Prezidenta novembrim neraksturīgi silto uzrunu varēs pavērot TV un, ja ir nepieciešams, to varēs pagriezt klusāk vai noskatīties atkārtojumā. Neveidosim Latvijas simtgades svinības par Olimpiskajām spēlēm, pēc kurām pāri paliek tikai tukši objekti un blāvas atmiņas.

Re, kas palika pāri pēc Riodežaneiro OIimpiskajām spēlēm 2016.gadā:

https://www.theguardian.com/sport/gallery/2017/feb/10/rios-olympic-venues-six-months-on-in-pictures

Grāmata

“Pčššššss”, autobuss nolīgojās un apstājās Ludzas autoostā. Valdis, draugu vidū pazīstams kā “Voloģa”, smagiem soļiem virzījās uz izeju. Pilsēta sagaidīja ar slapja asfalta un trūdošu lapu smaku. No tuvumā esošā tirgus nāca sarunu, kaulēšanās un retu lamuvārdu dunoņa. Tirgus šoreiz nebija Valda galvenais mērķis. Tepat netālu, aiz “Maksimas”, blakus krievu baznīcai un pilsētas skvēram, omulīgā šķērsieliņā, atradās “Zvaigzne ABC” grāmatu veikals. Logā jau kuru gadu bija ielīmēts un viegli balēja “bankrota cenu” plakāts un Valdis netika gudrs, kad reiz šis veikals bankrotēs pavisam. Tas būtu skumji, bet tāda nu ir dzīve. Visam labajam reiz pienāks gals.

“Labdien, Valdi!” viņu pieklājīgi sveicināja pārdevēja. Atbildējis uz sveicienu Valdis devās tieši uz nocenoto grāmatu plauktu. Pārdevējas Valdi pazina. Viņš izskatījās pēc laucinieka un oda pēc laucinieka, taču grāmatu veikalu apmeklēja regulāri, vismaz reizi mēnesī. Kopš aizvērās Ciblas pagasta bibliotēka, pēc grāmatām nācās ar autobusu doties uz Ludzu. Laipnās pārdevējas pat bija izsniegušas Valdim klienta karti, par velti, neprasot septiņus eiro, kurus viņš noteikti nevarētu atļauties.

Rainis, Blaumanis, Aspazija. Valdis pārlūkoja nocenoto plauktu pastāvīgos iemītniekus. Turpat blakus krāsainas recepšu grāmatas, ezotērika un bērnu grāmatiņas, ar podziņām un pīkstuļiem. Pārdevējas bija sapratušas Valda gaumi un neuzbāzās ar padomiem. Valdis lielākoties izvēlējās klasiskus darbus. Pārbaudītas vērtības. Reiz jau bija nopirkti Aleksandrs Čaks un Andrejs Upīts. Arī Čārlzs Dikenss, Servantess un Ērihs Marija Remarks bija devušies Valdim līdzi. Kad tika nopirkts Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenis”, Valdis neapmeklēja veikalu aptuveni trīs mēnešus. Pārdevējas neuztrauca viņa prombūtne. Viņas saprata. Nopietna literatūra prasa laiku un iedziļināšanos.

Abas veikala pārdevējas slepus saskatījās. Valdis bija nostājies pie sieviešu romānu plaukta un mazliet kautrīgi pārcilāja tur esošās grāmatas.

“Rukšāne,” Valdis purpināja sev zem deguna, tā, lai klātesošie nedzird, un uzmanīgi grozīja rokās smalko sējumu. “Glīts bābiets”. Valdis nolika grāmatu atpakaļ un pasniedzās pēc citas. “Zīle… No ozola nokritusi, heh. Ar pamatīgu blīkšķi, droši vien. Heh. Račko… Hehe. Hehehehe.” Valdis, ar nievājošu žestu nolika grāmatu atpakaļ plauktā un atkārtoti pievērsās klasikas piedāvājumam. Kādas grāmatas autora vārds īpaši piesaistīja Valda uzmanību.

“Jūsu pirkums būs deviņdesmit deviņi centi!” smaidīgā pārdevēja iesaiņoja firmas maisiņā grāmatu “Staburaga bērni” un izsniedza čeku.

Pēc aptuveni divdesmit minūšu gara brauciena ar autobusu, Valdis atgriezās dzimtajā pagastā. Pāris kilometri nosoļoti līdz mājām, noauti mitrie apavi, iepirkumu maiss nolikts uz galda. Pirmais no maisa tika izcelts divlitrīgais “Optima” alus bamslis. “Kriukš-krak-krak!” Valdis atvēra pudeli un ar baudu ietempa kādus sešus malkus. Tad aizvēra pudeli ciet, lai neatšālējas. Izslaucīja rokas ar dvieli. Izvilka grāmatu. Atvēra pirmo lappusi un uzmanīgi paostīja. Jaunām grāmatām ir neatkārtojama smarža. Ar slaidu rokas vēzienu Valdis noplēsa vākus un nolika tos uz galda. Tad izplēsa titullapu. Salocījis to akurātā tūtiņā, Valdis piecēlās no galda un piegāja pie krāsns. Atradis nelielu šķirbu, starp bērza pagalēm un tāsīm, Valdis tajā iespieda papīra tūtiņu un aizdedzināja. Omulīgi sprakšķot, gaisma un siltums sāka piepildīt nelielo istabu. Valdis atkal apsēdās pie galda. Izplēsa nākamo lapu. Pārlocījis to uz pusēm, Valdis ar nagu stingri novilka pa locījuma vietu, un tad pārplēsa lapu, divās vienādās daļās. Sarullējis nelielu trubiņu, Valdis to piepildīja ar paša audzētu tabaku. Špickas uzčirkstiens, pāris ieelpas, sauss kāsiens, un istabu piepildīja kupli, zili dūmi. Valdis sēdēja un klusi smēķēja. Pabeidzis smēķi, viņš paņēma ieplēsto grāmatu un aiznesa to uz mazmājiņu. Žel jau, ka Ciblā aizvērās bibliotēka. No otras puses, jaunas grāmatas Valdim tāpat vairs netika izsniegtas.

Krusti

“Es atvainojos! Jūs varētu palīdzēt? Man pietrūkst naudas vilciena biļetei līdz Rīgai. Jūs varētu aizdot kādu eiro, ļoti lūdzu.”

Kaspara priekšā stāvēja noskrandis vīrs, tā ap četrdesmit. Kaspars pataustīja džinsu kabatu. Maka viņam nebija, droši vien, turpmākos pāris gadus kalpojot Aglonā, arī nevajadzēs. Pleca somā bija kārtīgi salocīta, teju jauna sutāna, fascija, sandaļu pāris un vairākas veļas kārtas. Pašā augšā, celofāna kabatiņā gulēja Varšavas Katoļu teoloģijas akadēmijas bakalaura diploms. Džinsu kabatā atradās saņurcīta desmit eiro banknote un dažas monētas.

„Lūdzu, ņemiet visu, laimīgu ceļu!” Kaspars noteica un turpināja ceļu līdz klostera ēkai. „Atvainojiet, piedodiet, lai slavēts Jēzus Kristus,” viņš purpināja zem deguna, stīvējoties cauri aizvien biezākam svētceļnieku pūlim, kurš ielenca bazilikas ēku gluži kā laucinieki Stokmanu trakajās dienās. Gribējās noaut kājas, ieiet dušā un izgulēties, taču Kaspars, jeb brālis Teodors, kā viņu turpmāk sauks visi draudzes locekļi apzinājās, ka svētku organizācija prasa milzīgus resursus un slinkot šovakar nevienam netiks ļauts.

***

„Uz kurieni? Šīs telpas nav pieejamas apskatei!” klostera durvis pieklājīgi, bet uzstājīgi nobloķēja divi jauni kleriķi melnās sutanās.
„Lai slavēts Jēzus Kristus! Esmu ieradies no Varšavas, kalpot šinī svētajā vietā, mani sauc Kaspars, tas ir, atvainojos, brālis Teodors.”

„Oi! Kaspi!” vecākais kleriķis atplauka smaidā un pastiepa roku. „Gints, tas ir, brālis Matejs! Šis ir Sergejs, brālis Pāvils, būsim pazīstami. Klau, Kaspi, kamēr neesi pārģērbies, esi čoms, aizskrien pakaļ kafijai un hotdogiem! Tepat aiz teritorijas ir lērums telšu. Līdz vakara misei vēl ir laiks.”
„Man ar sinepēm!” piebilda Sergejs. „Tev nauda ir?”
„Oi!” Kaspars noplātīja rokas. „Esmu atdevis pēdējo labdarībai.”
„Kam?”
„Man tepat pienāca kāds trūkumcietējs un palūdza naudu vilciena biļetei uz Rīgu. Es nespēju atteikt!”
„Kādu Rīgu, loh? No Aglonas neiet neviens vilciens,” brālis Matejs pēkšņi šķita ne pa jokam sašutis. „Kā viņš izskatījās?”
„Tāds parasts, bārdains, rudiem matiem,” Kaspars taustījās pa atmiņas līkločiem. „Džinsu jakā, ar mugursomu.”
„Suka, Koļa, bļeģ!” iesaucās brālis Pāvils. „Ejam!”

***

„Es atvainojos, jūs nevarētu izpalīdzēt?” Nikolajs vērsās pie jauna pāra plastikāta lietusmēteļos. „Man nozaga maku, un es nevaru tikt līdz Rīgai. Vilciens drīz aizies.”

„Ak, Dievs! Protams,” lunis sāka taustīties pa kabatām, bet viņa sučka veltīja Nikolajam žēlpilnu skatienu. No šiem klauniem varēs noplēst kādu piecīti, vismaz. Diez vai visā Aglonā atradīsies vēl vien idiņš, kurš ubagam iedos desmitnieku, kā tas iepriekšējais krustu pisējs, bet ej nu sazini. Tauta svētku dienās bija krietni dāsnāka nekā ikdienā.

Uz Nikolaja pleca uzgūlās smaga roka. Viņš pagriezās un pirmais, ko ieraudzīja, bija kā krēslā spīd Mateja dusmās piemiegtās acis un skūtais pauris. Blakus Matejam stāvēja Pāvils un tas iepriekšējais, kurš bez liekām runām šķīrās no cēnera.
„Nāc, mēs tev parādīsim Rīgu!” teica Matejs, plati smaidīja, bet viņa acis bija ledus aukstas. Pāvils stingri satvēra Nikolaju aiz elkoņa.
„Ejam, ejam, mēs tev parādīsim pareizo ceļu.”
Četrotne devās uz svētavota pusi, un tad nogriezās uz birzi, pie ezera, prom no ziņkārīgām acīm.

***

“Galīgi ahujel, pidar?” Matejs bija nikns bez gala. “Tavs laiks ubagot ir līdz pusdienlaikam! Ko tu šeit aizmirsi?”
“Do’ šurp ko salasīji, padla!” Pāvils izklausījās tikpat draudīgs. Kaspars stāvēja mēms un neuzdrošinājās bilst vārdu vai ieskatīties kādam no klātesošajiem acīs. Par šo notikumu noteikti nāksies ziņot bīskapam, taču šobrīd viņš baidījās pat lieki pakustēties.
“Protams, kungi, kāda runa, es jums atdošu jūsu daļu, viss kā norunāts!” Nikolajs mēģināja smaidīt un pietēlot labsirdību, taču Mateja sitiens pa saules pinumu lika Koļam apklust un saliekties.
“Nekādu daļu, kropli, dod visu!” Matejs šņāca. “Tev bija atvēlēts laiks, kad tu vari pelnīt, un šis laiks ir beidzies, krati ārā, kas tev aiz azotes?”

Koļa negribīgi pastiepa Matejam žūksni ar banknotēm, kuras kleriķis nepārskaitot ielika kabatā. Pāvils pārbaudīja Koļas kabatas un saulrieta gaismā izcēla sauju ar monētām.

“Kuru tu gribi appist, kretīn?” Mateja vārdi bija tikpat smagi, kā nākamais sitiens.
“Uf,” Koļa noelsās. “Piedodiet, tas neatkārtosies. Es tagad varu iet mājās?”
“Pagaidi,” Matejs nerimās. “Par to, ka tu mēģināji appist mūsu kolēģi”, viņš norādīja uz Kasparu, “tev nāksies viņam pasūkt piedošanu”.

Koļa bez ierunām nolaidās uz ceļiem.

“Nē, veči, man to nevajag!” Kaspars protestēja. “Laidiet viņu prom!”
“Tev nepatīk Koļa, jebšu tu esi principiāli pret zilo kustību?” Pāvils izrādīja neviltotu interesi.
“Man to nevajag,” neko nepaskaidrojot atbildēja Kaspars. Viņam bija nedaudz kauns atzīties, ka joprojām ir nevainīgs.
“Labi, Koļa, tinies!”, Matejs atvadījās no Koļas ar pendeli. “Nāc rīt ierastajā laikā!” Pārliecinājies, ka Koļa ir prom un atpakaļ nenāks, viņš izvilka no kabatas naudas žūksni un to veikli pārskaitīja.

“Turi,” Matejs pastiepa Kasparam roku. “Katram sanāk pa 70 eiro. Ja vēlies, vari atnākt vakarā uz mūsu istabiņu. Būs šādas tādas izklaides.” Viņš piemiedza ar aci Pāvilam. “Bet ja esi totāli pret mīlestību brāļu starpā, kamēr ir nauda, vari piekāpt pie māsām Agates un Katrīnas. Šīm, ja nemaldos, šobrīd nav mēnešreižu.”

Kaspars nopūtās. Dieva ceļi ir neizdibināmi, taču viņa griba ir jāpilda. Dzīve klosterī solījās būt svētīga un piedzīvojumu pilna.

Bērni

“Tēt, drīkst es pats atvēršu?” uz mani raugās septiņgadīgais dēls. Man rokās ir brokastu pārslu paka un dēls no visas sirds grib palīdzēt. Viņa divgadīgais brālis mūs ziņkārīgi pēta.

“Protams, turi,” es pasniedzu viņam kārbu, lai gan dziļi sirdī jūtu, ka tā ir kļūda. Ir desmit vakarā, bērniem būtu jau jāguļ, taču šie niķojas un paziņo, ka grib ēst. Vakariņas viņi neēda, tika nosmādēta piedāvātā zupa, omlete, cīsiņi, salāti, pelmeņi, kotletes, kā arī sviestmaizes ar desu, sieru, gurķi vai ievārījumu. Prātā bija tikai saldumi, kurus es, kā apzinīgs vecāks viņiem liedzu. Un tagad bērni gatavi ēst pilnīgi jebko, izņemot visu iepriekš piedāvāto, un tikai to, kas šķiet garšīgs, proti, brokastu pārslas.

“PAKŠ!” un pakas saturs izbirst uz grīdas. Vecākais dēls izskatās vainīgs, taču jaunākais smejas. “Tizlais līkrocis” es uzslavēju dēlu un meklēju birsti. Būs jāsaslauka, kamēr sīkie nesabradā pārslas un neiznēsā drupačas pa visu dzīvokli. Protams, būtu pedagoģiski dot vecākajam saslaucīt sevis izveidoto šmuci pašam, taču tas aizņems laiku, izvērsīsies strīdā, pārvērtīsies par cirku, beigsies ar apvainojumu mētāšanu un asarām. Labāk pat nesākt.

Bērni pēc savas dabas ir drausmīgi netīri. Ziniet, kura ir visnetīrākā vieta automašīnā? Zem bērnu sēdeklīša. Šī trūdošo pārtikas atlikumu un zudušo lego detaļu simbiotiskā biomasa ir īstākais vīrusu un baktēriju perēklis. Nav brīnums, ka bērni tik bieži slimo. Pirmkārt, viņiem ir nederīga imūnsistēma. Otrkārt, viņi ražo netīrumus industriālos apmēros. Treškārt, saražotā draza tiek ne vien patērēta, bet arī izplatīta tālāk. Reiz, ņemot bērnu ārā no dārziņa, redzēju, kā kāds trīsgadīgs kretīns iebāza roku sev biksiņās un pačamdīja dirsu. Tad viņš apostīja smirdīgo pirkstu un priecīgs bāza to sejā pārējiem grupiņas bērniem. Man tas bija šoks, bērnu dārza auklītēm tā ir ikdiena.

Pajautājiet jebkuram viesnīcas darbiniekam. Kādus cilvēkus viņi labprāt uzņemtu savā hotelī. Geju pāri vai ģimeni ar bērniem? Izrādīsies, ka homofobija pansijas darbinieku vidū ir praktiski neeksistējoša. Īsi pēc studijām, es kopā ar paziņu īrēju kopīgu dzīvokli. Dzīvokļa izvēli ierobežoja tikai mums pieejamās finanses un īpašnieku skopums. Vēlāk, kad paziņa tika pie sievas un bērna un mēģināja pārbraukt uz citu īrējamu dzīvesvietu, dzīvokļa atrašana sagādāja krietni lielākas grūtības.

Šobrīd man ir divi bērni un es jūtos kā varonis. Ģimenes ar trim un vairāk bērniem es uzskatu par trakām. Ģimenes ar vienu bērnu es uzskatu par vārguļiem. Ģimenes bez bērniem es uzskatu par laimīgām un apskaužu. Vientuļi vecāki ir gluži kā kara veterāni, kuri pārcietuši sūrākās ciešanas un vairs nav piemēroti normālai dzīvei sabiedrībā.

Atliek vien iedomāties bērnu ballītes. Bērni ir uzņēmuši modi svinēt katru savu niecīgo dzimšanas dienu kā valsts jubileju, un ej dirst, tie sīkie ir prasīgi (izlutināti), tieši (netaktiski) un nevaldāmi (stulbi). Es labprāt dāvātu nepilngadīgajiem viesiem nevis mantiņas un gaisa balonus, bet dunkas un spērienus. “Es šito neēdīšu, man šī spēle nepatīk, man mājās ir labākas mantiņas”. “Nu tad vācies ārā un ej prom, nepateicīgais, kropli!”

Protams, es mīlu savus bērnus. Cilvēki ir ieprogrammēti uz vairošanos, un rūpes par saviem bērniem ir dabisks instinkts. Rūpes par svešiem bērniem tāds nav. Siltākās jūtas, ko cilvēks spēj just uz svešiem bērniem ir vienaldzība. Tas ir gadījumos, ja bērni uzvedas kārtīgi un netraucē. Citādi vienaldzību nomaina riebums.

Bērni ir tizli un neveikli. It īpaši paši mazākie, kuriem runas centrs un smaguma centrs atrodas vienuviet, proti, starp ausīm. Es neviļus satrūkstos, kad dzirdu dobju būkšķi savā dzīvoklī. Zināms, katrs kritiens tiek pavadīts ar asarām un gaudām, bet tikai tad, ja blakus ir liecinieki. Asaras izpaliek, ja bērns zina, ka apkārt nav žēlpilnu skatītāju. Dažkārt labāk ir nocietināt sirdi un neizrādīt žēlumu. Viegli tas nenāk.

Bērni ir izlepuši. Pie mana daudzdzīvokļu nama atrodas neliels, nožogots privātīpašums. Aiz žoga aug augļu koki, pāri žogam nokarājas zari pilni sarkaniem ķiršiem. Jūs varat iedomāties? Nogatavojušies ķirši ir pieejami uz ietves, rokas stiepiena attālumā, un nav aplasīti. Mūsdienu bērni, kuri nevīžo aplasīt svešus ķiršus ir slinki, tukli un stulbi.

Daudzi vecāki plāno savus atvaļinājumus, lai saskaņotu tos ar bērnu skolas vai bērnu dārza brīvdienām. Jo bērnus vajag pieskatīt, bet bērnus nav kur likt. Liela kļūda. Pēc atvaļinājuma, kas pavadīts kopā ar atvasēm, pienākas vēl viens atvaļinājums – vienatnē.

Šo es rakstu, lai norādītu uz acīmredzamo. Visas grūtības bērnu audzināšanā uzveļas uz cilvēkiem, kas tām nav gatavi. Lai iegūtu tiesības vadīt transportlīdzekli man nācās iegaumēt ceļu satiksmes noteikumus, apgūt automašīnas vadīšanas iemaņas, veikt veselības pārbaudi un noklausīties pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanas kursu. Tiesības audzināt bērnu tiek piešķirtas automātiski un tiek atņemtas tikai izcili kretīniskas vecāku uzvedības gadījumā. Varbūt valstij un medijiem derētu apstādināt nemitīgās gaudas par slikto demogrāfisko stāvokli, bet likt uzsvaru uz atbildīgu pieeju bērnu radīšanai un audzināšanai. Iespējams derētu uztraukties nevis par Latvijas iedzīvotāju kvantitāti pēc gadsimta vai diviem, bet gan par dzīves kvalitāti šobrīd. Un ar kvalitāti es nedomāju tikai naudu. Bērnus pasaulē laiž ļaudis, kuri nav gana pieauguši, izglītoti un finansiāli neatkarīgi. Bērna piedzimšanas pabalsts šobrīd ir 421 eiro, kas, manuprāt, ir pārāk liela summa, kura pārāk lielu skaitu cilvēku iedvesmo uz neapdomīgu lēmumu pieņemšanu. Bērna dzemdēšana nedrīkst kļūt par sociāli bezatbildīgu cilvēku peļņas avotu. Kā būtu, ja bērna pabalstu piešķirtu tikai ļaudīm ar augstāko izglītību un tikai pēc 23 gadu vecuma sasniegšanas? Ietaupīto naudu valsts varētu tērēt izglītības, veselīga dzīvesveida un kontracepcijas popularizēšanai.

Iedvesma

“Nāciet, šis jums noteikti jāredz,” Biruta aicināja kolēģus pie sava datora. Samazinājis trīs ekseļa tabulas, Spotify logu un Chrome pārlūku ar pusduci cilnēm, es izrausos no galda un devos pie Birutas. Ap galdu sastājās seši plānošanas un attīstības nodaļas darbinieki, kurus kantorī vienmēr mīļi dēvēja par slaistiem, grāmatu tārpiem un bezģeļņikiem.

“Pag, pag, šis ir noteikti jāredz ar skaņu,” Biruta komandēja un pāris minūtes pagāja meklējot tumbiņas un rūpīgi šķetinot vadus, lai tās atvienotu no Janas datora.
“Ja jūs atvienosiet tumbiņas, vai nepazudīs mana mūzika?” Jana protestēja. Viņa bija tik glīta, ka neviens neuzdrošinājās apšaubīt viņas nepieciešamību atrasties mūsu kolektīvā. Galu galā mēs esam valsts iestāde. Priekšniekam būs labāk zināms.

Biruta palaida Feisbuka video. Sāka skanēt skumja klaviermelodija. Slīdrādes režīmā vīrieša fotogrāfijas nomainīja viena otru. Pāris foto armijas formastērpā. Pēc tam bildes no svaru zāles. Katrā nākamajā bildē džeks izskatījās aizvien muskuļotāks un kreftīgāks. Beigās viņa bicepsi bija lieli un apaļi kā melones. Presīte cieta un reljefa kā veļas dēlis. Vēnas biezas kā tilta vantis. Bilžu slīdrādi papildināja teksts. Būtība bija tāda, ka Džons ir armijas veterāns, kurš pēc kara nevarējis atrast darbu, nolaidies un skumis, taču, redz’, saņēmies, noticējis sev, nemitīgi strādājis un sasniedzis savus mērķus.

“Vai nav iedvesmojoši?” Biruta sapņaini noteica un tad nedaudz mātišķi uzlūkoja abus kolektīva vīriešus.
“Kas tur iedvesmojošs?” biju vieglā neizpratnē. “Džeks par savu armijas pensiju var atļauties nekur nestrādāt un caurām dienām dirnēt svaru zālē. Izskatās, ka arī steroīdi netiek smādēti, uztrenēt tādu būdu bez ķīmijas būtu neiespējami.”
“Viņam noteikti arī pipele nestāv,” piebilda kolēģis Aleksandrs.
“Jums vienkārši skauž!” norūca Biruta un viņai piebalsoja pārējās dāmas, pašūpodamas modernas krāsas ilgviļņus un čolkas. “Viņš ticēja sev un sasniedza mērķi. Tas ir tik iedvesmojoši. Jums derētu ņemt no viņa piemēru.”

“Nu ko, Saša, pierakstīsimies uz kačalku?” vaicāju kolēģim.
“Oi, nez,” viņš nolaida acis “šodien pēc darba jāizņem sīkais no dārziņa, tad vecākais jāved uz mūzikas skolu, un šodien vakarā ciemos atnāks bračka ar sievu. Rīt un parīt bērni būs jāved pie zobārsta, bet brīvdienās atkal, būs jāaizdzen mašīna līdz servisam un vēlāk jābrauc uz laukiem, palīdzēt vecākiem ar dārzu. Totāli nav laika.”

“Tās ir tikai atrunas!” Biruta noteica ar manāmām uzvaras notīm balsī. “Un ko jūs teiksiet par šo?”

Tika ieslēgts nākamais video. TED lekcijas fragments. Tumšādains vīrietis, kurš stādījās priekšā kā fotogrāfs, stāstīja par grūtībām savā valstī. Lekciju papildināja krāsainas un skumjas fotogrāfijas no Pakistānas. Mazgadīgi rūpnīcu strādnieki. Izkāmējuši ogļrači. Trūcīgas daudzbērnu mātes. Kartona kārbu un kanalizāciju iemītnieki. Fotogrāfiju autors runāja par to, cik viņam ir sarežģīti taisīt šos kadrus, taču viņš to dara lai informētu pasauli par valstī esošo netaisnīgumu.

“Paskat, cik grūti viņiem klājas!” Biruta nopūtās. “Kurš no mums spētu kaut uz mirkli iejusties šo nabagu ādā? Es nevaru sevi iedomāties tādā situācijā.”

“Es nevaru tevi iedomāties situācijā, kad tu atsakies no vēl viena eklēra,” kolektīvā biju pazīstams ar kretīnisku humora izjūtu, tāpēc varēju droši runāt taisnību.

“Tu tik paskaties,” Biruta nerimās. “Un mēs vēl uzdrošināmies sūdzēties par saviem dzīves apstākļiem.”
“Es uzdrošinos,” iestājās Aleksandrs. “Mans biroja krēsls ir izļurkājies un nepatīkami čīkst. Kabinetā trūkst kondicionieris un būtu jauki, ja pie mums ierīkotu Vendenes ūdens statīvu. Par šo derētu informēt arodbiedrību. Bet ja pakistāņus kaut kas neapmierina, tad lai vēršas paši savā arodbiedrībā, vai nu mošejā, vai nu velns zin kas viņiem tur ir. Galu galā ir variants gāzt valdību.”

“Vai jums sirds nav? Un šis jūs nepavisam neiedvesmo?” Tika atskaņots nākamais video. Pārpildīta zāle, skatuve, uz tukšas skatuves bija novietots galds, uz galda atradās vīrietis bez rokām un kājām un teica motivējošu uzrunu angļu valodā, ik pa laikam piesaucot nez kādu lordu.

“Es viņu pazīstu!” noteica Aleksandrs. “Tas taču ir Niks Vujičičs, sludinātājs no Austrālijas.”
“Vai viņš iedvesmo?” Biruta stingri noprasīja.
“Uz ko viņš iedvesmo? Nogriezt sev rokas un kājas, un iestāties sektā?”
“Viņš iedvesmo cilvēkus nepadoties!”
“Kādā veidā?” es neizpratu. “Viņš ir apliecinājums tam, ka lai cik slikti tev neklātos, vienmēr pastāv iespēja, ka kļūs vēl sliktāk. Tas neizklausās ļoti uzmundrinoši.”
“Viņš rāda, ka pat viskroplākais invalīds var sasniegt augstumus un kļūt slavens! Viņš pat ir atradis savu otro pusīti!”
“Viņš ir piedzimis bez otrās pusītes, un diez vai tā kādreiz ataugs,” es iebildu. “Bet jau tu runā par sievu, tad tā ir apšaubāma laime, vai ne, Saš?”

“Bezsirdīgie!”, Biruta bārās. “Jūs esat tipiski mūsdienu cilvēki”. Vārds “mūsdienu” Birutas izpildījumā nozīmēja tikai negatīvu īpašību kopumu. Kaut kas starp narkomānu, transvestītu un sērijveida slepkavu. “Ejiet prom, man jāstrādā!” Kolēģi gausi aizklīda vispirms pie kafijas automāta un tad atpakaļ pie saviem datoriem.

“Saša, iesim uzpīpēt?” piedāvāju Aleksandram.
“Nē, es cenšos atmest” šis noraidīja piedāvājumu. “Kopš bērnu piedzimšanas nesmēķēju viņu klātbūtnē, bet tagad gribu atmest pavisam.”
“Respekt!” uzteicu Aleksandra apņēmību. “Vot šis patiešām ir iedvesmojoši.” Pametu skatienu uz Birutu, lai redzētu viņas reakciju. Taču viņa šķita nedzirdam un aizņemti lūkojās datora ekrānā, jo bija iedziļinājusies ziņu portālu lasīšanā.