Visi raksti, kuriem autors ir Ripzāģis

Sazīmē kropli: Sencis

Jūs noteikti esat sastapuši cilvēkus, kuri dod roku izstrādātā un pārdomātā veidā – gana stingri, lai nezinoša cilvēka priekšā nomaskētu homoseksuālās novirzes, bet gana mīksti, lai neatstātu neaptēsta malkascirtēja iespaidu. Sencis ir viens no šiem cilvēkiem – ar trenētu rokasspiedienu un lišķīgām manierēm.

Sencis arī ļoti rūpējas par savu ārējo izskatu – viņš savā vizuālajā tēlā cenšas atrast perfekto balanci starp trendīgu ekohipsteri un nopietnu biznesmeni, bet rezultātā drīzāk atgādina Agnesi Kleinu.

Lai arī Sencis mēdz mēģināt izrādīt iekšēju dziļumu, aktīvi iepinot Dieviete.lv atrastos pseidofilosofiskos citātus ikdienišķās sarunās, viņš īstenībā ir ļoti sekls. Viņa vienīgā patiesā dzīves interese ir sociālie tīkli, par kuriem viņš arī nemitīgi vārās katru tikšanās reizi. “Es uztaisīju tādu un tādu tvitera kontu un divu dienu laikā ieguvu 238 sekotājus”, “mana jaunākā projekta ierakstam Feisbukā jau ir 13 šēri”, “šo rakstu nevajadzētu palaist tagad, jo pētījumi liecina, ka pusdienlaikā izplatīta informācija vidēji tiek laikota par 3,56% mazāk, nekā informācija, kas tiek izplatīta pēcpusdienā” un tā tālāk. Lielisks sarunu biedrs, vai ne?

Ja gribat Cehstivāla laikā iepazīties ar Senci, tas nebūs grūti – meklējiet cilvēku, kurš par soctīkliem runā tikpat kaislīgi kā Mednis, bet tomēr nav Sprīdīša garumā.

Kā jūtas Memory Water?

Piektdiena, darbdiena, ikdiena – bizness notiek, nauda griežas, dzīve uz galvaspilsētas pulss. Darba dienas pašā sākumā, braucot uz tikšanos ar CEHS.lv galvenajiem sponsoriem*, ievēroju klasisku ainu – sagrabējušu kravas busiņu. Ikdiena daudziem maziem uzņēmējiem, kuriem katra diena ir cīņa par izdzīvošanu.

Piebraucot tuvāk ievēroju, ka šis tomēr nebija jebkurš kravas pārvadātājs vai klavieru remontētājs – nē, šis busiņš piederēja mazliet lielākai firmai. Pazīstamai. Tik pazīstamai, ka tās produkciju pat tirgo lielveikalos:

Jā, busiņš piederēja krāpniekiem, kas jau vairākkārt nonākuši Ceha redzeslokā. Protams, mazliet bēdīgi ir, ka šie afēristi joprojām kaut kā pamana savus netīros degunus turēt virs ūdens, lai gan busiņa stāvoklis neliecina par veiksmīgu biznesu.

Paskatījāmies arī CSDD datubāzē, kur atklājās reti bēdīga aina. Ja nu ūdens strukturēšana nebūtu mīts, esam diezgan droši, ka šādā transportlīdzeklī pārvietots ūdens uzņemtu visai daudz negatīvu emociju:

memorycsdd

* – Sorosa fonds, Kremlis, Vienotība, Saskaņa, Raimonds Vējonis u.c.

Es – riteņbraucējs. Tu – velodarasts.

Pagājušās nedēļas pašās beigās iegādājos jaunu velosipēdu. Tā kā man – atšķirībā no dažādām Rūsiņveidīgām radībām – reizēm arī vakaros mēdz būt tādas tikšanās, uz kurām gan pašcieņa, gan cieņa pret citiem, liedz ierasties velobiksēs un viegli iesvīdušam, riteni atstāju centrā līdz piemērotam brīdim, kad bija iespēja mērot ceļu uz savu dzīvesvietu Baltezerā.

Būdams sabiedriski aktīvs cilvēks, nebiju palaidis garām dažādu velobraucēju iespaidus, pieredzi un viedokļus (komentāros šeit, rakstā šeit, lai minētu divus aktuālus piemērus), tādēļ biju gatavs – gatavs doties Cīņā. Cīņā pret debilajiem un aklajiem gājējiem, kas nekaunīgi izlec priekšā tieši manam velo. Cīņā pret aptaurētajiem autovadītājiem, kas mani labākajā gadījumā nepārtraukti spiedīs malā, bet sliktākajā – vienkārši sabrauks. Cīņā ar Lielo Netaisnību vārdā Sliktā Veloinfrastruktūra.

Pareizāk sakot, es būtu bijis gatavs doties Cīņā, ja es būtu tik pat debils, kā daudzi velofanāti. Ja cilvēks domā, ka visa pasaule viņu apbižo, dara pāri un turklāt ir parādā, ir viegli izjust naidu un aizkaitinājumu jau brauciena sākumā un katru mazāko citu satiksmes dalībnieku kustību uztvert kā tiešu, tīšu un personīgu agresijas izpausmi un uzbrukumu Manām Dižajām Velosipēdista Tiesībām.

Atšķirībā no dažiem labiem riteņbraucēju tiesību aizstāvjiem, izvēlējos neizjust naidu, bet braucienam pievērsties ar atklātu un atvērtu prātu – jo kas to lai zina, es tomēr 2015. gadā ne reizi ar riteni nebiju Rīgas centrā, un varbūt šajā laikā tiešām ir notikušas negatīvas izmaiņas, kuras izjūt tikai tie, kas ar riteni brauc?

Tā kā šo rakstu tomēr spēju uzklabināt, jūs jau sapratāt, ka neviens mani nesabrauca. Bet kā tad īsti bija braukt ar velosipēdu no Rīgas centra līdz Baltezeram? Ar kādiem draudiem un kādām problēmām es sastapos?

Pilnīgi nekādām.

Varbūt tāpēc, ka es pie sarkanās gaismas – atšķirībā no daudziem citiem riteņbraucējiem – izvēlējos apturēt savu velosipēdu, lai pagaidītu zaļo. Secināju, ka es acīmredzot esmu šausmīgi slikts vecāks, jo esmu savai nepilnus četrus gadus vecai meitai iemācījis, ka jāgaida zaļais – spriežot pēc riteņbraucēju vairākuma, šī mācība ir pilnīgi debila. Turklāt, ja luksofors pārslēdzās uz dzelteno, es arī necentos palielināt ātrumu, lai izsprauktu cauri uz dzeltensarkano, bet apstājos un gaidīju.

Varbūt tāpēc, ka es, braucot pa Stabu ielu, posmā starp Tērbatas un Barona, atbilstošā brīdī pārkārtojos uz brauktuves kreiso pusi, lai varētu veikt kreiso pagriezienu no kreisās joslas, nevis hujārīt pāri pa diagonāli no labās, kā esmu redzējis dažus gudreļus darām. Vēl pie tam – tāpat, kā braucot pie auto stūres, es nebraucu pretēji braukšanas virzienam pa vienvirziena ielu, jo “man tikai īsu gabalu vajag” un “man ir Tiesības, lai gan es nepārzinu CSN, hahahah!”

Varbūt tāpēc, ka es nebraucu pa ietvi, tādēļ nemaz nesastapos ar tiem “debilajiem gājējiem”, kas “neprognozējami apstājās”, jo es apzinos, ka velosipēda vieta ir vai nu uz veloceliņa, vai uz brauktuves, un ja man kaut kāda iemesla dēļ ir jāpabrauc īss gabaliņš pa ietvi, tad tā ir mana atbildība braukt gana lēni, lai es nevarētu apdraudēt nevienu gājēju. Tomēr ietve ir gājēju zona, nevis riteņbraucēju.

Varbūt tāpēc, ka es, redzēdams, ka krustojumā mašīna rāda labo pagriezienu, necenšos uzsākt sacensību un piespiest mašīnai mani palaist vai uzbraukt man virsū, bet aprēķinu, kā mums abiem būs vislabāk un visērtāk izbraukt krustojumu tā, lai mēs viens otram pēc iespējas mazāk traucētu.

Varbūt tāpēc, ka es, braukdams pa Barona ielas nu jau bēdīgi slaveno rekomendējošo velojoslu, nedomāju kā es mājās piespamošu internetu ar to, cik drausmīgi slikta un nedroša tā ir, bet papriecājos, ka pa to tomēr ir foršāk braukt, nekā ja tās tur nebūtu – tomēr uz tās bruģis drusku līdzenāks, nekā blakus. Turklāt es arī apzinājos, ka tā ir rekomendējoša – kā arī ko tas nozīmē no CSN viedokļa. (Ar šo es negribu teikt, ka Ušakovs nav kārtējo reizi lieki ižšķerdējis nodokļu maksātāju naudu – to viņš totāli ir izdarījis!)

Varbūt tāpēc, ka, braucot pāri VEF tiltam (kas ir viens jobans veidojums no visu satiksmes dalībnieku skatpunkta), es tomēr tilta pašā augšā, kur ietve ir visšaurākā, labāk piestāšu malā, lai palaistu māmiņu ar bērnu ratiņiem, nevis maukšu ar 30 km/h ar kliedzienu MAN IR VELO, MAN IR TIESĪBAS! Turklāt mans ritenis arī ir aprīkots ar bremzēm, kas, protams, ir galīgi nestilīgi, bet droši un ērti.

Varbūt arī tāpēc, ka es pirms šķērsoju uz veloceliņa Rīga-Jugla esošās velopārbrauktuves, tomēr pametu aci pa kreisi pāri plecam, lai pārbaudītu, vai kāda mašīna negrasās tūlīt nogriezties. Jo arī starp autobraucējiem ir gan lohi, gan neuzmanīgi cilvēki, un es tomēr sekundē nobraucu kādus 4-5 metrus (ja matemātika nepieviļ), tādēļ labāk lieku reizi paskatīties un nepieciešamības gadījumā pielāgot ātrumu, nevis pēc tam ar lauztu roku un smadzeņu satricinājumu kunkstēt BET MAN IR TIESĪBAS, VIŅAM BIJA JĀDOD CEĻŠ! (Jā, bija jādod, bet vai tas padarītu manu roku par mazāk lauztu?)

Varbūt man problēmas neradās tieši tāpēc, ka es ievēroju CSN? Ka es domāju ne tikai par savām tiesībām, bet arī par saviem pienākumiem?

Varbut tāpēc es esmu riteņbraucējs, bet tu – velodarasts.

Sociāla kampaņa sabiedrības veselības uzlabošanai

CEHS.lv bieži tiek pārmestas dažādas lietas – pāmerīgs nacionālisms un valsts nodevība, homofobisms un homoseksualitātes atbalsts, atturība un alkoholisms, un tā tālāk. Tomēr viena lieta, kas mums reti tiek pārmesta, ir altruisms. Paši nesaprotam, kādēļ, jo visu mūsu aktivitāšu primārais mērķis tomēr ir sabiedrības uzlabošana – kokaīns un kuces dala otro un trešo vietu.

Viena no lietām, kas mums ir tuva sirdij, ir veselīgais dzīvesveids un tā popularizēšana. Mēs uzskatām, ka sabalansēts uzturs ir viena no pamatlietām, kas nodrošina veselu miesu un dižu garu. Diemžēl, mūsdienās ir populāri spēlēt datorspēles, nevis cirst malku un jaunieši izaug nevis par staltiem vīriem ar stingru stāju, bet aptaukotiem ļumekļiem ar vājumvājām roķelēm.

Tāpēc esam izlēmuši atteikties no potenciāli lielām naudas summām un bez maksas piedāvāt reklāmas klipa scenāriju, kas popularizē veselīgu uzturu un dzīvesveidu.

1. aina
Fonā skan Bēthovena “Oda priekam”. Kadrā skats no siltmumnīcas, kur aug visādi tomāti, gurķi un cita veida dārzeņi.

Diktora balss: – Pirms aptuveni nedēļas Rīgas ielās parādījās uzraksti, kas mudināja cilvēkiem kļūt par vegāniem.

Kadrs pārmainās, rāda ar krītu uz asfalta uzzīmētu uzrakstu “Why U No Vegan Yet?”

2. aina
Kameras fokuss vērsts uz galda esošajiem produktiem – uz škīvja uzliktas salātlapas un glāzes burkānu sulas.

Diktora balss: – Veselīga dzīvesveida pamatā ir veselīgs uzturs, ko tūlīt arī pierādīsim.

Kamera virzās uz augšu. Vegāns pašpārliecināti iebāž salātlapu mutē un uzdzer burkāna sulu. Kamera virzās pa kreisi, kur redzams drūms Gaļēdājs.

Diktora balss: – Arī gaļēdājs iestiprinājās.

Gaļēdājs paceļ kausu un iedzer krietnu malku alus.

Diktora balss: – Ar alu un gaļu.

Kamera noslīd uz leju, tiek nogriezts gabals no asiņaina (vai medium-rare) steika.

3. aina
Skats no augšas, redzami ar krītu uz asfalta uzrakstīti uzraksti, blakus viens otram. Pirmais: “Say No To Vegan Shit – Eat Meat”. Otrais: “Why U No Vegan Yet?”

Diktora balss: – Pēc kārtīgas maltītes, abi mūsu eksperimenta dalībnieki bija gatavi atviegloties.

Kamera pavirzās pa 180 grādiem un paceļas uz augšu, lai nofilmētu Gaļēdāja un Vegāna saspringtās sejas.

4. aina
Skats no sāna, uz ielas redzami uzraksti. Gaļēdājs un Vegāns ieņēmuši starta pozīcijas, lai censtos aizskalot pretinieka uzrakstu. Vispirms no kamerā tuvākā sāna sāk pilēt vāja strūkliņa, kas knapi tiek līdz uzrakstam. Tad no tālākā sāna sāk tecēt neapturama strūkla, kas šļācas pāri uzrakstam.

5. aina
Bēthovena “Oda priekam” atsāk skanēt. Skats no augšas. No Vegāna rakstītā teksta nav palicis pāri nekas, tikai milzīga peļķe, bet no otra uzraksta palicis teju vai viss teksts: Say No To Vegan Shit.

Diktora balss: – Skaidri redzam eksperimenta rezultātus. Gaļēdāja spēcīgā un veselīgā strūkla iznīcinājusi visu provegānisko uzrakstu, kamēr Vegāns spējis aizsegt vien nieka divus vārdus.

Bilde lēnām feido uz melnu fonu, vidū parādās teksts: PALIEC VESELS – ĒD GAĻU

Daži nobeiguma varianti, atkarībā no pasūtītāja vēlmēm un konkrētā klipa mērķauditorijas. Iespējams arī kombinēt:
1) Diktora balss: – Pret vegānisma izraisītajām sekām nepalīdzēs pat prostatas zāles. Īsti vīrieši ēd gaļu. Ēd gaļu – esi pārliecināts vīrietis!

2) Diktora balss: – Sargiet savus bērnus – apturiet viņu veganizāciju!

3) Diktora balss: – Ēd gaļu – uzdrīksties domāt!

4) Diktora balss: – Reklāmas izveidi atbalsta Latvijas Republikas Veselības ministrija.

gifmovie1

4 lietas, ar ko tu lepojies, bet par kurām labāk būtu paklusējis

Mums visiem ir lietas, ar kurām lepojamies. Kāds lepojas ar sava bērna atzīmēm, cits ar saviem sasniegumiem akadēmiskajā pasaulē, bet cits – ar spēju noskriet maratonu trīs stundās. Tas ir tikai normāli. Tomēr ir dažas lietas, ar kurām cilvēki mēdz lepoties, bet kas drīzāk būtu jāslēpj no sabiedrības. Proti…

ES CEPU VISGARDĀKOS ŠAŠLIKUS

Katra ģimenē vai draugu pulkā mēdz būt viens šašliku cepējs. Kā jau kārtigi ziemeļnieki, cenšamies izmantot katru no atvēlētajām 17 saulainajām vasaras dienām lietderīgi, dzīvojoties pa āru un cepot šašlikus. Un vienmēr būs kāds, kas piesakās tieši uz šašliku cepšanu. Kāds, kas ar vislielāko prieku pavada pusstundu vai stundu, truli grozot iesmus virs grilla. Ēdēji parasti viņu uzslavē, jo tas ir pieklājīgi, un jo ir grūti uzcept negaršīgu šašliku, ja nesirgsti ar Dauna sindromu vai ja neesi tādā pālī, ka tev ir pie dirsas tā stulbā gaļa un tu ļauj viņai vienkārši sadegt.

Parasti kompānijas šašliku cepējs ir tas čalis, kuram dzīvē tā lāga nav paveicies. Kamēr draugi absolvēja augstskolu, viņš joprojām mācījās pirmajā kursā jau trešajā studiju programmā, jo nebija atradis savu vietu. Kamēr citi kāpa pa karjeras kāpnēm, viņš mētājās no viena darba uz otru, jo nekur nepaturēja ilgāk par pusgadu. Kamēr citi ieviesa sievu, bērnus un divas mīļākās, viņš ieviesa uzticīgu suni. Vai pat divus. Viņš ir cilvēks, kuram vienmēr būs mazliet sliktāks darbs par visiem pārējiem draugiem, mazliet neglītāka un stulbāka sieva (ja sievas vispār būs), bērni ar mūžīgām veselības problēmām un dzīve ar mūžīgām naudas grūtībām.

Šašliku cepējs varbūt būs labs cilvēks, un pārāk daudz par savu dzīvi nesūdzēsies, var būt ņerga, kas nemitīgi sūdzās, bet kad tiek cepta gaļa uz oglēm, neviens viņu nepārspēs un viņa zvaigžņu stunda būs klāt. Diemžēl tā arī ir vienīgā reize, kad viņš saņem pelnītas uzslavas.

ES PELNU ĻOTI DAUDZ NAUDAS

Ir cilvēki, kuri nespēj neplātīties ar to, cik daudz naudas viņi pelna un cik daudz naudas viņiem drīz būs (šis otrais skaitlis vienmēr būs aptuveni trīs reizes lielāks par pirmo). Atkarībā no draugu un radu pulka sociālā statusa, summas, protams, būs dažādas – čalis no Kazruņģiem leposies, ka ir izcēlis “ahujenako piķi stroikā” un “pabijis, bļe, Valmierā”, kur “klubā dzēru ar vietējām kucēm līdz apsargs mani, bļe, izmeta” (patiesībā nozaga divdesmitnieku no vecmāmiņas, aizlaida līdz Strenčiem un vietējā kafejnīcā dzēra, līdz apsargs izmeta), kamēr Rīgas vidusšķiras pārstāvis stāstīs par “biznesa darījumu ar Krievijas partneriem” un “topošo peļņu no investīcijām vētspapīru tirgos Āzijā” (patiesībā biznesa darījums ir 300 eiro vērts tulkošanas pasūtījums, bet investīcijas vērtspapīru tirgos ir prastas Forex spekulācijas).

Dziļi sirdī viņi abi ir lauku pāķi, kuri domā, ka Audi vai BMW (Kazruņģu gadījumā – Audi 80 vai 90. gadu vidus 5. sērija, vidusšķiras gadījumā – sešus līdz desmit gadus vecs A6/X5), ar ko viņi pārvietojas, ir baigākais statusa simbols un ka visi viņu ciena, jo viņš tik daudz pelna.

Lai arī draugi reti kad atklāti pasaka, ko par šādu zīmēšanos domā, ir skaidrs, ka mājieni ar galvu un uzmundrinošie vārdi nav nekas cits, kā ērts un ātrs veids atkratīties no šo personu tukšās muldēšanas. Protams, tie paši mājieni un uzmundrinošie vārdi liek konkrētajai personai domāt, ka citi tiešām viņu ciena, nevis klusībā nicina.

ES SPĒJU IZDZERT NENORMĀLI DAUDZ ALKOHOLA

Vienmēr būs tas cilvēks, kurš pēc labas pasēdēšanas nākamajā dienā jau no rīta būs piesūcies pie alus pudeles un entuziastiski visiem stāstīs, ka vakara beigas neatceras, jo jau pirms balles bija izdzēris piecus kausus ar uz ielas satiktu bijušo kursa biedru, un pa vakaru izdzēris 0.7, bet pēc tam, kad visi jau gulējuši, kopā ar Mārci piebeidza vēl puslitru. Tagad esot sūdīgi, bet alus palīdzot.

Protams, izdzertā daudzums un dzērieni mēdz būt atšķirīgi, atkarībā no cilvēka vecuma, kompānijas un tā tālāk, bet vienmēr atradīsies tas čalis, kas labprāt stāstīs, cik ļoti daud ir izdzēris.

Parasti cilvēki ar slimībām nelepojas, bet alkoholiķiem bieži vien ir maz kā cita, ar ko lepoties (atskaitot, kad ir pālī – tad viss ir vai nu pavisam dirsā, un tad jāiedzer, vai ūberkruta, un tad jāiedzer), tādēļ tie pārvērš savu slimību par kaut ko pozitīvu. Neviens vēžu slimnieks neleposies ar to, ka ir spējis izturēt divu nedēļu ķīmijterapijas kursu, bet alkoholiķis labprāt vissīkākajās detaļās stāstīs par plostu, kas sākās bērna dzimšanas dienā un beidzās divas nedēļas vēlāk, ar pārsistu degunu bārā 4 Promilles.

ES SPĒJU NOSKRIET MARATONU TRĪS STUNDĀS

Komentāri lieki. Mums nepiš. Tik tiešām. Aizveries. Un 5 km nav maratons, ja kas.

Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī

Edgars bija visai apmierināts ar savu darbu. Kaulus nelauza, apkārt burzījās sabiedrība un valdīja nemitīga spriedze – pārsvarā pozitīva. Monotonos brīžus atsvēra galvā izdomātie joki. Vislabāk viņam patika ieslīgt fantāzijās par publikas reakciju, ja pēc Hossas iemestiem vārtiem skaļi un pārliecinoši teiktu: “Vārtus Rīgas Dinamo labā guva… Mārtiņš Cipulis!”

Tomēr nebija pārliecība, ka fani sapratīs smalko ironiju un ka priekšniecība par tādu gājienu kā minimums neatvilks no algas, tādēļ Edgars neriskēja. Pēdējā reize, kad viņš patiešām bija riskējis bija sešpadsmit gadu vecumā, kad laimētavā nospēlēja no tēva nozagto desmitnieku. Tas gadījums viņam skaudri iemācīja, ka riskēt nenozīmē vinnēt un ka sekas ir sāpīgākas par potenciālo ieguvumu.

Vislabāk tomēr viņam patika tie brīži, kad bija laiks valdīt pār publiku. Tie skaisti mirkļi, kad viņš pārlūkoja tribīnes, iztēlojās sevi kā diriģentu, vai pat – ja tribīnes bija pilnas un publika riktīgi iekarsusi – kā diktatoru, kas paceļ savu balsi un saviļņo sirdis, dvēseles un miesas, liek tām saplūst vienā visumā un uz dažām sekundēm atgriezties pie pirmatnējiem instinktiem.

Tie bija tie brīži, kad viņš pacēla balsi un iejusti izteica spārnotos vārdus: “Taisāāāāāām troooooksni!”

***

Piektais oktobris, 2012. gads. Kaušļi no Čehovas bija ieradušies Rīgā, lai gan spraigās spēles rezultātā nekādi lieli asumi nebija bijuši. Toties publika bija riktīgi iekarsusi, lai arī Čehovas “Vitjaz” ne tuvu nebija no spēcīgākajām komandām, spēle bija simboliski svarīga. Jau pirmajā periodā viņš saprata, ka šī varētu būt tā reize. Tā reize, kad tiek uzstādīts jauns trokšņa rekords.

Edgars rūpīgi gatavojās izšķirošajam brīdim. Pārtraukums bija kā radīts, lai pārspētu rekordu. Viņš pārlūkoja tribīnes un lēnām, svinīgi un skaļi izteica savu mīļāko frāzi: “Taisāāāāāām troooooksni!”

Publikas bļāvieni sākās strauji un vētraini, bet tad, kad jau likās, ka nu būs viss, vēl pieņēmās sparā. Skaņu vilnis bija mežonīgs un decibelu mērītājā skaitļi griezās uz augšu.

120,7 decibeli. Rekords bija pārsniegts. Edgars jutās izpumpējies, bet laimīgs.

***

Karš Ukrainā, rietumu sliktās attiecības ar Krieviju, nožēlojamie sportiskie rezultāti, mazinātā fanu interese un finansiālās problēmas galu galā noveda pie Rīgas “Dinamo” likvidācijas. Gluži bez darba Edgars nepalika, jo viņa oratora spējas bija pieprasītas arī citos kontekstos – kā, piemēram, kāzās. Maizi uz galda un gandrīz nosegtus kredīta maksājumus šie darbi nodrošināja, bet laime un piepildījuma sajūta vairs nebija un viņš grima arvien dziļākā depresijā.

Lai mazinātu zaudētā sajūtu, Edgars aizvien biežāk kavējās atmiņās par labajiem laikiem. Īpaši spilgti viņš atcerējās tieši 2012. gada 5. oktobri. Tomēr atmiņas nespēja veldzēt dvēseliskās slāpes un nerimstošās sirds ilgas pēc kaut kā cēla un ak, cik zināma.

***

Bija auksts un lietains rudens vakars, bet Edgaru laikapstākļi neuztrauca – viņš atkal bija Arēnā “Rīga”, viņam atkal pie rokas bija mikrofons. Viņš bija atgriezies mājās. Likteņa līkloči Edgaram bija piespēlējuši vēl vienu iespēju reabilitēties, vēl vienu izdevību iesmelt prāvu malku no laimes akas.

Viņš atkal lāvās fantāzijām par publikas reakciju, ja pēc Hossas iemestiem vārtiem skaļi un pārliecinoši teiktu: “Vārtus Rīgas Dinamo labā guva… Mārtiņš Cipulis!” Tomēr arī šoreiz neuzdrošinājās riskēt.

Brīdi vēlāk svinīgais mirklis beidzot bija pienācis. Bija pienācis laiks labot seno rekordu un izjust tik sen zudušās pozitīvās emocijas. Edgars pārlūkoja tribīnes un lēnām, svinīgi un skaļi izteica savu mīļāko frāzi: “Taisāāāāāām troooooksni!”

Šāviena brīdī decibelu mērītājs uz īsu brīdi uzlēca līdz 152,6, bet mirkli vēlāk jau atkal Arēnā valdīja klusums.

panakumi

Preses relīze: Cehstivālā liegta ieeja personām ar ieročiem, suņiem

Lai arī Cehstivāls ir draudzības, saticības un Saskaņas festivāls, sakarā ar nesenajiem notikumiem Biķernieku mežā CEHS.lv kolektīvs, kopā ar Fonokluba vadību, jūtas spiesti pieņemt lēmumu, kas, iespējams, ievērojamai daļai no potenciālajiem festivāla apmeklētājiem liegs uzturēties Fonoklubā Cehstivāla laikā – būs liegta ieeja personām ar ieročiem, kā ari personām ar suņiem.

“Lai arī mēs gribam būt atvērti, tomēr nevaram pieļaut, ka Biķernieku meža klope atkārtojas mūsu draudzības festivāla laikā”, šo lēmumu skaidro CEHS.lv sabiedrisko attiecību speciālists Kristaps Āls.

“Varbūt naivi, bet mēs tiešam ticējām, ka iztiksim bez drastiskiem soļiem un varēsim pieņemt visus apmeklētājus. Tomēr drošība jāliek pirmajā vietā”, turpina K. Āls.

Personas ar suņiem un ieroču nēsātāji nav pirmās cilvēku grupas, kurām liegta iespēja apmeklēt Cehstivālu. Kā iepriekš ziņojām, arī personām ar kaķiem, pirmās kategorijas invalīdiem, sievietēm ar bērniem, fašistiem, koklētājiem, Latvijas Kristīgā radio pārstāvjiem, cilvēkiem bez noteiktas dzīvesvietas, Miera ielā dzīvojošajiem, Inspired Digital vadībai, Kasparam Dimiteram un Artusam Kaimiņam tiks liegta ieeja Cehstivālā.

Cehstivāls notiks Fonoklubā, Cēsīs, šo sestdien. Ieeja no plkst. 21:00.

Preses relīze: N. Ušakovs apstiprina iespējamo sadarbību ar CEHS.lv

Tuvojoties ceturtajam Cehstivālam, baumas par daiļrakstošā portāla CEHS.lv finansējumu un patiesā labuma guvējiem kļuvušas arvien intensīvākas. Izskanējusi arī versija, ka CEHS.lv patiesībā ir Kremļa sponsorēts propagandas rupors. Vai CEHS.lv īstenībā ir kārtējais Krievijas propagandas kara ierocis?

“Kremlis? Es pazīstu vienu Kremli. Normāls čalis. Daudz dzer. Ko? Finansējumu? Kādu finansējumu? Jūs gribat man uzsaukt dzērienus, vai?” bija vienīgais komentārs, ko spējām izdabūt no CEHS.lv pārstāvjiem, kuri esot “pilnībā aizņemti, ar elkoni līdz dvēselei” ar ceturtā Cehstivāla rīkošanu.

Plašākus komentārus sniedza Kremļa atbalsta organizācijas Latvijā vadītājs, N. Ušakovs, kurš bija gatavs atbildēt uz mūsu jautājumiem neskatoties uz to, ka pavisam nesen bija sagaidījis ģimenes pieaugumu:

“Mēs esam par harmoniju, par saskaņu starp cilvēkiem, neskatoties uz tautību. Mēs esam gatavi sadarboties ar visiem, kas dala mūsu kopīgo vīziju. Mēs esam gatavi sadarboties ar CEHS.lv, tur ir visas iespējas kaut ko labu attīstīt. Portāls sevi pierādījis reālos darbos, tas saliedē sabiedrību un piesaista plašu auditoriju, tostarp jauniešus, kuri, iespējams, lietotu narkotikas, ja nebūtu CEHS.lv”, tā Ušakovs.

Tomēr uz tiešo jautājumu par finansējumu viņš atbildēja izvairīgi, skaidrojot, ka “tas jājautā Ceham, kas un kā ar naudām. Kā jau zināt, visi mūsu līgumi, kas skar finansējumu, ir konfidenciāli, tāpēc nevaru atklāt, kam ziedojam naudu – tikpat labi varam finansēt Cehu, varam nefinansēt. Tāpat, kā ar jebkuru citu biedrību vai organizāciju. Varam finansēt, varam nefinansēt.”

Jautājums – vai CEHS.lv ir Kremļa finansēts propagandas rupors – joprojām nav atbildēts, neskatoties uz Naura Ušakova salīdzinoši vaļsirdīgajām atbildēm. Noteikti turpināsim šo lietu vētīt, kā arī meklēsim atbildes Cehstivālā, kas 28. martā vakarā norisinās Fonoklubā, Cēsīs, 21:00.

Runas brīvība – brīvība plaģiēt

Šodien Latviju pāršalca divas patiesi šokējošas ziņas – Lady Gaga pazibina pliku pupiņu, kā ari informācija par tēlnieka Ivara Drulles provokatīvo izstādi Mildas dzemdības, no kuras pašvaldības atkratījušās kā baltie cilvēki no Benesa Aijo. Tikai Valkas pašvaldība esot piekritusi izstādi rīkot.

Mēs, būdami aktīvi kontrkultūras pārstāvji, varētu priecāties par šādu patiesi izaicinošu izstādi, ja nebūtu tā, ka jūsu draudzīgais portāls CEHS.lv jau pirms pusotra mēneša publicēja idejiski un saturiski līdzīgu karikatūru.

Šī nebūt nav pirmā reize, kad CEHS idejas ir nospertas un atgremotas, bet līdz šim esam aprobežojušies ar draudzīgu pasmiešanos internetā, radīšanu ar pirkstu un verbāliem pliķiem tviterī.

Acīmredzot, tā nav bijusi pareizā stratēģija, jo zagšanas gadījumu skaits aizvien pieaug, tāpēc iepriekšējā Ceha kopsapulcē nolēmām, ka turpmāk pret zagļiem vērsīsimies īsi, konkrēti un finansiāli:

Cehsrekins

Klusuma skaņa

“Nākamreiz pastāsti man par saviem sasniegumiem dzīvē”, es joprojām drusku aizelsies teicu. “Mani dikti uzbudina klusuma skaņa.”
Es smīnēju par savu joku, uzvilku žaketi un pametu vēl vienu skatienu uz kalsno miesu, kas sēdēja uz nobružātās gultas malas.
“Nožēlojami”, aizverot durvis aiz sevis nodomāju. Es paskatījos telefonā. Trīs neatbildēti zvani. Velns parāvis, ko tiem visiem kretīniem vajag?

“Noželojami”, es teicu skaļā balsī, “tas viss ir tik šausmīgi nožēlojami.”
Apkārt dārdēja mūzika. Sestdienas nakts plebejiskā visatļautības atmosfēra sita augstu vilni. Mans biznesa partneris pieliecās vēl tuvāk manai sejai un atkliedza, “Ko-o?”
“Ko domā par tām blondīnēm tur pie galda”, es atkārtoju, mazliet pielabojot iepriekš teikto.
Dzīvnieks manā biedrā jau sen bija pamodies un cilvēks atliets malā pisuārā, kaut kur starp piekto un sesto viskiju. Vairs tikai šādas runas bija spējīgs saprast.
Viņš parāva mani aiz rokas un devās blondīnu virzienā.
“Lops, stulbais lops”, es savu domu izteicu skaļi, jo zināju, ka viņš tāpat nedzirdēs.

“Lops, stulbais lops”, mani kārtējo reizi lamāja. “Ko tu iedomājies no sevis? Baigi krutais jūties?”
Fūrijas skatiens viņā vienmēr bija bijis izteikts dusmu brīžos, bet kopš bezrūpīgie divdesmitie pārauga nopietnajos trīsdesmitajos, kuri nu jau drīz draudēja pāraugt krīzainajos četrdesmitajos, tas vairāk par visu likās smieklīgs.
Kliegšana turpinājās, kliegšana vienmēr turpinājās. Es klusēju.
“Kāpēc neko nesaki, ko? Kas tev muti aizvēris? Kad par saviem panākumiem jālielas, tad tik lej un lej, bet tagad nav, ko teikt?”
Es kādu minūti vēl pagaidīju, paklausījos bļaušanā, tad piecēlos.
“Man jāiet”, es maigā balsī teicu. “Atceries, man tā tikšanās ar Samsonu norunāta. Piedod, lūdzu. Negribēju tevi aizvainot.”
Fūrijas skatiens pazuda. Uz mani atkal skatījas tas mulsais skuķis, ar ko biju iepazinies pirms padsmit gadiem.
“Es tevi mīlu”, es pateicu un aizgāju.

“Es tevi mīlu”, viņa jūsmi sauca. “Mīlu, mīlu, mīlu, mī-lu!” Viņa lūkojās manī ar savām mirdzošām zilajām acīm, no kurām laime pilnīgi vai stariem šāvās ārā.
Es klusēju. Viņa bija tik jauna, tik naiva. Un tagad arī iemīlējusies. Varbūt pat pirmo reizi.
“Es tā domāju”, viņa turpināja savu rozīgi rožaino domu gājienu, “varbūt mēs varētu kaut kur kopā aizbraukt? Piemēram… uz Itāliju! Uz Venēciju! Mīlnieku galvaspilsētu!”
Venēcija, jā. Smirdīgi kanāli, rupji gondoljieri, pārcenotas ēstuves, lecīgi itāļi.
“Es saprotu, dārgais, ka tev laika maz”, viņa mazliet piezemējās, “bet varbūt varētu tomēr aizbraukt uz kādu SPA? Kaut vai tepat Jūrmalā, pavadīt brīvdienas? Tas taču būtu tik romantiski!”
Ja es nupat nebūtu viņā beidzis, būtu iztēlojies, ka blakus kvekšķ pārlaimīgs kucēns, kura saimnieks nupat izvilcis no kabatas kaulu. Es noglāstīju viņas vaigu un piecēlos.
“Laiks doties tālāk. Darbs gaida”, es noteicu. Es ātri saģērbos un ļāvu viņa izvaukšķēties uz nebēdu, pirms durvīs stāvot pateicu atvadas vārdus: “Mīlestība ir viena sasodīti sarezģīta lieta.”

“Mīlestība ir viena sasodīti sarežģīta lieta, labs, bļe, labs”, nosmējās Modris. “Viņa noteikti pat nesaprata. Tās sīkās jau dumjas. Dumjas, bet sasodīti smukas.”
Viņa neko nebija sapratusi. Es pat nebiju drošs, vai viņa saprata tad, kad telefons, kas tika izmantots šī romāna tehniskajai nodrošināšanai, tika atslēgts uz visiem laikiem.
Smuka gan bija. Tur Modrim bija taisnība.
“Šoreiz gan viss aizgāja drusku par tālu”, es atbildēju, “tomēr nav labi, kad viņas ņem un iemīlas.”
“Ai, beidz gruzīties, vecīt. Gultā taču bija laba, ne? Ko tad sūdzies?”
Ko es sūdzos? Es pat nezinu. Varētu pasūdzēties par Modri. Veco, labo, Modri, kurš tāpat kā es bija izsities. Jo vecāks, jo vairāk viņa maigi speķainais vieplis izstaroja zemišķu pašapmierinātību. Modris, jā. Vienīgais cilvēks, ko es varētu saukt par savu draugu. Es viņu ienīdu. Nicināju un ienīdu.
“Ko klusē, vecais?” Modris pārtrauca manas pārdomas. “Davai, vēl pa vienam! Ē, un vai tu atceries to reizi, kad…”
Es pārstāju klausīties.

“Vai tu atceries to reizi, kad…” Man pretī stāvēja jauns puisis, kādus vienpadsmit gadus vecs. Mazliet tieviņš, ar īsiem, gaiši brūniem matiem. Saule spīdēja, bija vasaras vidus, bet nebija arī šausmīgi karsti.
“Vai tu atceries to reizi, kad tu man iedevi avenes?”
Tas bija pirms aptuveni divdesmit pieciem gadiem, es biju aizsūtīts pie vecvecākiem uz laukiem. Kādus simts metrus no mājas atradās avenājs, kur varēja saēsties sarkanās ogas līdz nelabumam.
Es biju pieēdis pilnu kuņģi un pielasījis pilnu bļodu. Devos atpakaļ pie vecvecākiem. Netālu no mājas biju saticis kaimiņu puiku, kurš tupēja ceļmalā un raudāja. Pienācu klāt un prasīju, kas noticis? Vectēvs esot nopēris. Par ko? Par to, ka negribējis palīdzēt darbos, bet iet ogās. Esot bijis paģirains, sitis ļoti spēcīgi.
“Vai tu atceries to reizi? Tā bija skaista vasaras diena. Saulaina, bet ne pārmērīgi karsta. Tu gribēji iet ogās, saēsties tās garšigās avenes, bet vectēvs gribēja, lai tu palīdzi viņam. Tu iespītējies. Atteicies.”
Man reiba galva un es izjutu stipru nelabumu. Ko šis jaunais zēns man stāstīja? Pie velna, kas viņš tāds īsti bija?
“Vectēvs tevi nopēra. Sita un sita un sita. Tu raudādams aizskrēji prom, meklēji glābiņu avenājā. Saēdies pilnu kuņģi un vēl bļodiņu pielasīji pilnu. Laikam domāji, ka vectētiņš apžēlosies, ja iedosi viņam avenes. Naivi, protams, un drusku stulbi, bet toreiz jau tu biji jauns, naivs un dumjš.”
Es pēkšņi atcerējos, kā vectēvs uz mani skatījās, kad atgriezos sētā. Es atcerējos viņa smirdīgo elpu, kad viņš man tuvojās. Es atcerējos stindzinošās sāpes kreisajā vaigā, kur viņa dūre trāpīja. Es atcerējos, kā es, krītot atmugureniski, redzēju, ka aveņu bļoda gaisā apgriežas otrādi un avenes nokrīt zemē. Es atcerējos zāles smaržu. Es atcerējos, kā vectēvs kliedza, ka es, salašņa, nekad neko dzīvē nesasniegšot. Jā, es atcerējos.
Vienpadsmitgadīgais zēns uz mani lūkojās. Kad viņš mani uzrunāja, viņa balss pēkšņi bija pieaugusi.
“Nākamreiz pastāstī man par saviem sasniegumiem dzīvē”, viņš smīkņādams teica. “Mani dikti uzbudina klusuma skaņa.”