Visi raksti, kuriem autors ir lodzinjsh

Cenzūra, bļaģ

Mums visiem ir aptuvena izpratne par to, kas ir cenzūra, bet, kad par to vairāk aizdomājas, rodas ļoti daudz jautājumu, uz kuriem neviens nespēj sniegt konkrētas atbildes. Cenzūra ir fenomens, kas mani ir fascinējis kopš senām dienām, īpaši pēdējo gadu laikā, kopš esmu aktīvs cehs.lv radošās triecienbrigādes funkcionārs. Cenzūra, kā izriet no definīcijas, ir kādas autoritātes ierobežota vai kontrolēta vārda un izteiksmes brīvība. Un, kaut arī mēs dzīvojam salīdzinoši rietumnieciskas demokrātijas apstākļos, cenzūra skar ikvienu dzīves jomu.
Izdzirdot vārdu “cenzūra”, daļa cilvēku iedomāsies par padomju represijām (šie cilvēki gan iedomāsies par padomju represijām, arī izdzirdot vārdus “budžeta konsolidācija”), otra daļa iedomāsies par melnajiem taisnstūrīšiem virs atkailinātām ķermeņa daļām un spalgiem pīkstieniem ar mērķi nomaskēt atsevišķus vārdus. Es, piemēram, šo vārdu asociēju ar Benija Hila šovu, kur kuplas sieviešu krūtis regulāri bija daļa no epizodes.

Ap to laiku kailas sieviešu krūtis televīzijā drīkstēja rādīt tikai pēc divpadsmitiem. Šis cenzūras un laika koncepts manam mazpadsmit gadus vecajam prātam nebija izprotams, taču biju izdomājis, kā to apiet, – man vienkārši vajadzēja ieviest satelīttelevīziju, lai varētu uztvert kanālus no citām pasaules laika zonām.

Vēl viena nianse, ko atceros no aptuveni tā paša laika, – cenzūrā noteikti sava loma bija arī kontekstam, jo mācību grāmatās bija ģenitāliju bildes, bet televīzijā tās nerādīja. Veselības mācības stundā (?) mūsu vidū centās atrast sociopātus ar aborta un dzemdību video palīdzību. Tie gan uz ilgāku laiku nostiprināja pārliecību, ka starp sievietes kājām nav atrodams nekas cits kā nepatikšanas un, ļoti iespējams, tur atrodas viņu indes zobi. Goda vārds, ja Stepaņenko uzskata, ka ir kāds veids, kā padarīt jaunu heteroseksuālu vīrieti par geju, tad to spēj tikai šie video.

Neloģisks šķiet arī cenzējamais ādas laukums. Televīzijā var mierīgi rādīt dāmas peldkostīmos, interneta portāli ir pilni ar bildēm, kuru parakstos ir “Neražiņa! Fanu acis pamielot izvēlies oskarotās aktrises kreisais pupiņš” vai “Karaļgalma goda sardze sarkst – vējiņš pacēla kleitiņu un pasaulei uzsmaidīja kroņprinceses apaļais dupsis”. Loģiski, rodas jautājums – kāds ir cenzējamais ādas minimums? Ņemot vērā, ka peldkostīmi mēdz būt ļoti “nabadzīgi”, visticamāk, cenzējami ir tikai krūšu gali, penis un kaunuma lūpas. Jocīgi, ka vīriešu krūšgali visiem ir OK, bet sievietes – nē, nē!

Cenzējamie izteikumi ir vēl viens īpatnējs fenomens. Un runa pat nav par naidīgiem izteikumiem vai draudiem kādai personai. Piemēram, frāze “arī mazgadīgi zēni masturbē” lika tev sarauties un nedroši paskatīties apkārt. Ja tu esi Jūlija Stepaņenko vai kāds no “Asociācijas Ģimene” entuziastiem, tad tu jau esi saķēris pildspalvu un iesnieguma formu policijai.

Sabiedrības tabu ir ļoti stipri pakļauti pašcenzūrai, taču tabu mainās un tie ir dažādi dažādās pasaules malās. Ja kāds Latvijā pārpublicētu korejiešu recepti suņa gaļas pagatavošanai, viņa sabiedriskais tēls tiktu iznīcināts. Tai pašā laikā Ziemeļkorejā ir pilnīgi normāli diviem vīriešiem pastaigāties roku rokā.

Es cenzūru iedalītu divās daļās – vertikālajā un horizontālajā. Vertikālā cenzūra ir autoritātes skaidri noteikti kritēriji, kurus nedrīkst pārkāpt, virinot muti. Labi piemēri ir kriminālsods par naida runu un polonija tēja. Pirmajā variantā ir demokrātiskas valsts pārvaldē sakārtota likumdošana un skaidra procedūra, kā sodīt cilvēku par izteikumiem “Delfu” komentāru sadaļā, bet otrajā gadījumā ir signāls par nerakstītu likumu pastāvēšanu un sekām, kuras piemeklēs, ja sāksi stāstīt par kleptokrātijas aizkulisēm.

Horizontālā jeb pašcenzūra pēdējo gadu laikā ir kļuvusi par ļoti interesantu tēmu. Tradicionāli horizontālā cenzūra tiek realizēta starp jebkuras grupas dalībniekiem, piemēram, uzņēmuma darbinieki brīvprātīgi izvairīsies izmantot vulgārus vārdus profesionālajā saziņā, lai demonstrētu, ka viņiem nav nekā kopīga ar sabiedrības spektra neizglītoto galu. Pēdējos gados pašcenzūra ir kļuvusi daudz autoritārāka. Un, kas ir dīvaini, tajā lielā mērā ir vainojama tieši sabiedrības liberālā daļa.

Tradicionāli mēs sagaidītu cenzūru no labējo fašistu, nevis kreiso sociālistu puses. Taču pēdējo 100 gadu laikā lēnām un pamazām Rietumu pasaule ir kļuvusi krietni politkorektāka un iecietīgāka pret citām ādas krāsām, nacionalitātēm, reliģijām un invaliditātēm. Tomēr šis politkorektums ir nācis ar neiecietību pret neiecietību. Un, kā mēs zinām, jo vairāk cilvēku spiedīs iet vienā virzienā, jo spītīgāk viņš ies pretējā. Manuprāt, mums visiem vajadzētu uzvesties laipnāk vienam pret otru un neapsaukāties. Un beigt cenzēt cilvēku ķermeni, mums visiem tāds ir, un neizliecieties, ka mēs neizbaudām citus ķermeņus.

“Joņa vēnotais spēka zizlis iešļakstēja viņa māsīcas izstaipītajā grēka rievā kā neuzmanīga ogotāja gumiķis rāvainā purva akacī!” – to varētu pārfrazēt, tikai nedaudz rupjāk, taču tad to izcenzēs, jo tā strādā cenzūra.

Solis no Zinātņu līdz Pseidozinātņu akadēmijai

Šī nedēļa sākās ar ziņu, kas citādi šķistu visai komiska, ja vien tā neraksturotu visnotaļ traģisku stāvokli sabiedrībā. Runa, protams, ir par Smiltenes domes priekšsēdētāja vietnieces Aijas Cunskas iniciatīvu izglītot novada skolu direktorus par līderismu, ajurvēdu un krietnu devu 9. maija fašisma. Ārkārtīgi ironisks ir arī fakts, ka Aija Cunska tika ievēlēta no Nacionālās apvienības saraksta, un, kā zināms, ajurvēda un 9. maija svinības ir daļa no tīrasiņu latviešu dzīvesziņas. Iztēlojos, kā Nacionālās apvienības kolorītākie biedri praktizē jogas pozu, kur jāizlokās par svastiku.
Problēma ir tā, ka ļaudis ir ļāvušies daudz un dažādiem meliem un tas viņus padarījis par vieglu upuri cilvēkiem, kuri vēlas iedzīvoties uz citu rēķina ar ne pārāk ētiskām metodēm. Ikviens grib labāk dzīvot, labāk ēst un labākas mantas, bet ne visi grib vairāk strādāt vai ilgāk iekrāt, un šajās situācijās nāk iedzīvoties alkatīgie un čaklie, piedāvājot uzsēsties uz kredītu adatas.

Bet mantas nav vienīgais labums, pēc kā cilvēki savā dzīvē tiecas. Cilvēkiem ir nepieciešama fizioloģiskā veselība un prāta labsajūta, bet dzīve diemžēl nav nepārtraukta labsajūtas sesija. Nelaimes un slimības skar gan mūs, gan mūsu ģimenes un draugus, un šajās situācijās apkārt sāk spietot ekstrasensorās maitu lijas.

Dziednieki nav nekas cits kā ciešanu parazīti. Dziednieku biznesa plāns ir gaužām vienkāršs un neētisks kā paralītiķa izvarošana. Dziedniekiem ir tikai jāparūpējas par to, lai viņiem būtu klienti. To var panākt, utilizējot cilvēku bailes un nedrošības sajūtu, stāstot viņiem, ka ārsti un medikamentu ražotāji ir alkatīgi briesmoņi, kuri grib saviem pacientiem iebarot pēc iespējas vairāk tablešu, kuras nevis dziedē, bet bojā kuņģi un aknas un uzkrāj miesā toksīnus. Ne visi mediķi ir izcili, “pateicību” gribētāji arī nedara godu citiem profesijas pārstāvjiem.

Arī medikamentu ražotāji ir pārkāpuši likumus, bet tie ir atsevišķi gadījumi un neraksturo visu nozari. Atcerēsimies, ka medikamentu iedarbība ir apstiprināta ar faktiem, bet dziednieku darbībām ir 0 garantijas. Cilvēki griežas pie dziedniekiem ar visdažādākajām slimībām, bet dziednieki ir vienīgie, kas šīs slimības ir pelnījuši. Bet nē, tā vietā viņi iegūst ētera laiku “Rampas ugunīs”.

Ir arī mazāk kaitīgi parazīti – veiksmes konsultanti, līderisma skolotāji, kouči un tas, kas šobrīd ir Viesturs Dūle. Protams, liela daļa cilvēku grib būt superbagāti un superietekmīgi – kā Īlons Masks vai Stīvs Džobs, tāpēc ir cilvēki, kas ir gatavi pārdot ilūziju, ka jebkurš var kļūt par vienu no pasaules varenajiem. Vai jums šķiet, ka Stīvs Džobs izlasīja kādu pašpalīdzības grāmatu, noklausījās kaseti ar isidioloģijas mācību un tad izveidoja “Apple” impēriju? Vai esat redzējuši Īlonu Masku dalāmies sociālajos tīklos ar banālām motivācijas bildēm vai citātiem? Nē! Motivācijas bildītes ir ilūzija par “es arī tā varētu, ja gribētu” slinkajiem, kas sēž dīvānā, blenž TV šovus un smejoties sprauslā ceptu pelmeņu drupačas.

Kas attiecas uz Uģis Kuģis-veidīgajiem, kas nodarbojas ar ilūziju un apšaubāmas informācijas tirgošanu, man ir radusies teorija – lielākā daļa konduktoru bija pārkvalificējušies par nekustamā īpašuma mākleriem, bet pēc krīzes nolēma kļūt par koučiem. Viņi savas kardinālās karjeras maiņas uzskata par lielu darba pieredzi, sporādiskās epifānijas, kā būt radošam un produktīvam, tiek papildinātas ar absurdām atziņām no pašpalīdzības grāmatām. Bet viņiem nekas nekad nemainās, gadu no gada viņi uzvelk savu apgarotā idiota masku un iet pārdot šīs ilūzijas citām viduvējībām. Uzskatu, ka viņiem vajadzētu katru gadu iestādīt 100 kokus, lai pasaulei kompensētu savu izelpoto skābekli.

Šī šarlatānisma un līderības sērga ir kļuvusi tik smaga, ka ne tikai tauta ievēl Saeimā un pašvaldībā cilvēkus, kas nodarbojas ar numeroloģiju un 9. maija ajurvēdu, bet pat aptiekāri regulāri iesaka homeopātiskus līdzekļus un “ARS” poliklīnikā tiek nodarbināts parapsihologs. Galvaspilsētas centrā ir homeopātiskā aptieka, kas nodarbojas ar ūdens pārdošanu slimiem cilvēkiem! Pat Valsts nodarbinātības aģentūras rīkotajās bezdarbnieku apmācībās tiek stāstīts par aurām, čakrām, pozitīvu domāšanu un līderu īpašībām. Īpaši tajās apmācībās, kas notiek Zinātņu akadēmijas telpās.

Mums sākumā šķita ļoti savādi, ka tik daudzi šarlatāni ir apsēduši tieši Zinātņu akadēmijas telpas. Mēs pētījām tās vēsturi, attīstību, vadītājus un darbiniekus un nespējām rast izskaidrojumu – kāpēc tur ir tik liela šarlatānu koncentrācija? Tikai beigās, kad Cehs.lv Paraģeodēzijas institūtā sāka pētīt āderes, mūsu pētniekiem radās aizdomas, ka zem Zinātņu akadēmijas atrodas Ziemeļeiropā lielākais kanalizācijas vadu konverģences punkts. Mēs neapgalvojam, ka šis apstāklis ir iemesls tam, kāpēc tur mītošie ir pilni mēsliem, bet mēs to arī nenoliedzam.

Halovīns, halo vīns

Aizvakar bija Halovīna vakars, vakars kad bērni tiek saģērbti par vampīriem, vilkačiem un zombijiem, sievietes ģērbjas par seksīgiem vampīriem, seksīgiem vilkačiem un seksīgiem zombijiem, bet vīrieši uzvelk to kostīmu, kas ballītes dienā ir pieejams nomā. Tovakar sēdēju virtuvē, tukšoju otro pudeli vīna, spraudu ābolos žiletes un prātuļoju par aktuālo. Aizdomājos par visādiem mošķiem, kurus šajā dienā imitēs visa vecuma cilvēki.
Kāpēc cilvēki to dara? Pārģērbšanās par pārdabiskiem spēkiem ir veca kā pasaule, bet kāds tam visam ir mērķis? Katarse? No nespējas izskaidrot pasauli dzimusi māņticība? Kad biju maziņš ticēju visādām muļķībām, bet atceros arī vienu no pirmajām atziņām par briesmoņiem. No visa pārdabiskā, ko, gadu tūkstošiem ritot, radījušas cilvēku fantāzijas atdzīvinātie miroņi jeb zombiji ir visbiedējošākie.

Ja kādu pārdabisku spēku iedarbības rezultātā miroņa smadzenēm tiktu piešķirta negatīva entropija un atgrieztos apziņa, viņa ķermenis tomēr turpina sadalīties, muskuļi nespēj darboties, cīpslas netur kopā kaulus, viņš būtu spiests gulēt nekustīgi un pie pilnas apziņas. Un tas nebūtu kā ar Žanu Dominku Bobiju, kurš varēja slienāties kašmirā un ar vienas acs palīdzību uzrakstīt grāmatu. Es to raksturotu kā pamosties zārkā jau apbedītam, kas ir viens no visšausminošākajiem scenārijiem. Ne velti viktoriāņi mēdza ierīkot mazus zvaniņus pie kapa, kuru aukla sniedzās līdz nelaiķim. Es to sapratu, kad man bija astoņi gadi. Tajā pašā laikā apkārt staigā pieauguši cilvēki, pilda savu lomu sabiedrībā, piedalās vēlēšanās un audzina bērnus, bet tic seskvačiem, spokiem un dinozauram Skotijas ezerā.

Visizplatītākā māņticība ir animisms jeb prāta un ķermeņa duālisms, jeb dvēseles, garu un spoku eksistence. Ķermeņa un prāta duālisms ir uzskats, ka cilvēkam piemīt kāda prāta esence, kas nepastāv fiziskajā pasaulē, bet spēj uz to iedarboties, krāt atmiņas un izlemt labāko secību seksam un Dieva lūgšanai. Uz pieņēmuma, ka prāts saglabājas pēc smadzeņu nāves, kas nekad un nekā nav apstiprināts, ir uzbūvēts diezgan iespaidīgs kāršu namiņš. Ir diezgan viegli pieņemt, ka kāda daļa cilvēka, kas pārdzīvo fizisko nāvi, spēj ik pa brīdim manifestēties fiziskajā pasaulē kā pirmsnāves paštēls vai kaut neliels gaisa reģions ar lielāku kinētisko enerģiju vai elektrisko lādiņu, taču, ja padomā par šīm lietām, rodas daudz jautājumu.

Cik ir spoku pasaulē? Ja pieņemam, ka modernais cilvēks ir pastāvējis pēdējos 50 tūkstošus gadu, tad, pēc zinātnieku aplēsēm, pa šo zemi ir staigājuši aptuveni 107 600 000 000 cilvēki. Jā, tie ir 107 miljardi, prātam neaptverams skaitlis, kas, visticamāk, sakrīt ar Aivara Lemberga aplēsēm par Sorosa finansējumu viņa dzīves čakarēšanai. Cik no viņiem varētu būt spoki zemes virsū? Lai nokļūtu paradīzē vai ellē, visticamāk, tai cilvēka dvēselei ir jātic paradīzei un ellei. Tātad, ja kristietību Latvijā sāka ieviest ap 1100tajiem gadiem mūsu ērā, tad varam ar lielu drošības pakāpi pieņemt, ka katru reizi, kad tu tualetē spied laukā vakar apēsto kebabu, tevi vēro vairāki desmiti neredzamu pagānu.

Kur ir dzīvnieku spoki? Tā kā es gribētu, lai pēc nāves satieku savu kaķi, tad izmantošu vienu spēcīgu līdzekli, kuru cilvēki jau neskaitāmas reizes ir izmantojuši, lai pierādītu jebkuru absurdāko ideju – Bībeli! Jesajas grāmata (65:25): “”Vilki un jēri ies kopā ganos un lauva ēdīs salmus kā vērsis, bet čūskas barība būs pīšļi. Tie nedarīs vairs nedz ļauna, nedz posta visā Manā svētajā kalnā!” saka Tas Kungs.” Šeit runa ir par paradīzi un tur ir pat vegānu lauvas, kas pierāda manu viedokli, ka dzīvniekiem ir dvēseles un viņi nonāk debesīs. Iedomājies, ja tev sāktu spokoties kāds dinozaurs, kas spēj skriet cauri sienām? Brrr. Grūti gan saprast, kāds būtu mehānisms, lai dzīvnieki nokļūtu debesīs? Vai visi dzīvnieki automātiski nonāk debesīs, vai lauvas, kuras Romā plosīja kristiešus nokļūst ellē? Jautājumi nav viegli, bet tāpēc mums ir Zbigņevi Stankeviči un Jāņi Pujati, kas ar risina tādus reliģiski svarīgus jautājumus.

Runājot par Pujatu, viņš vairākkārt ir negatīvi izteicies par vasaras saulgriežu svinēšanu, saucot to par nešķīstību. Un šie izteikumi ir ierakstīti vēsturē vienā laikā ar gravitācijas viļņu atklāšanu. Mēs tikai gribētu pateikties Dieviņam par ironiju, izvēloties kardinālam Jāņa vārdu. Halovīna saknes ir ticībā māņiem, bet šodien tā ir tikai ballīte, bērniem tas ir satraukums no zvanīšanas pie durvīm un “saldumus vai izvarosim” kliegšanas, sievietēm tas ir vēl viens iemesls saģērbties seksīgi, savukārt vīriešiem iemesls iedzert. Un tā cehs.lv mākslīgā intelekta laboratorijā ir ļoti laba zīme un liecina, ka cilvēku ziņkārība sniedz zinātniskas atbildes uz jautājumiem, kas agrāk bija jāapmierina ar pārdabisku spēku palīdzību. Kā kristietība pārņēma pagānu svētkus un svētvietas, tā zinātne izrīkojas arī ar kristietību. Zinātnes renesanse nav apturama. Slava Rīta zvaigznei!

Seksuāla uzmākšanās Latvijā ir legāla

Seksuālā vardarbība ir daudz izplatītāka, nekā šķita, un tā skar visus cilvēkus visos vecumos un visos apģērbos. Davaj, tiekam ar šo tēmu galā, jo te nav par ko jokoties, un tas ir stulbi.
Runa ir par #MeToo jeb #EsArī akciju, kas pirms dažām dienām sāka iekarot sociālos tīklus. Viss sākās, kad vairākas augsta ranga Holivudas aktrises publiski apvainoja Hārviju Vainstīnu par seksuālu uzmākšanos. Drīz pievienojās arī citas izklaides industrijas darbinieces – nolēma pievērst sabiedrības uzmanību tam, ka ar seksuālu vardarbību saskaras ne tikai Holivudas daiļavas, bet ikviena sieviete pasaulē.

Arī Latvijas sociālie tīkli ātri uztvēra tēmu, tādējādi apliecinot, ka no seksuālās vardarbības cieš cilvēki visā pasaulē. Gribētos domāt, lielākā daļa apzinās, ka tā ir un vienmēr ir bijusi aktuāla problēma, jo būs ļoti grūti atrast tādu sievieti, kas nav apgrābstīta kādā publiskā vietā, piedzīvojusi seksuāli agresīvu uzmākšanos vai saņēmusi vismaz vienu mikropeņa attēlu. Ja kāds vīrietis iedomājas, ka tā nav problēma, lai paprasa savai draudzenei, sievai, māsai un tad mēģina kaut sekundi iztēloties, kā viņa mīļotajai sievietei uzmācas kaut kāds (piemēram) piedzēries vecis. Joprojām vienalga?

Tiklīdz Latvijas sievietes sāka dalīties ar savu #EsArī pieredzi, kā jau ierasts sociālajos tīklos, emocijas ņēma virsroku. Lūzušie šķēpi un ievainotie ego krita visur, izņemot problēmas dārziņu. No malas vērojot līdzpilsoņu dusmu viesuli, kas ievilkās vairāk nekā divu dienu garumā, varētu iezīmēt četras galvenās frontes puses (vārdi ir izdomāti): Alīna apgalvoja, ka sievietes visu laiku saskaras ar seksuālo vardarbību. Tomass pauda nepopulāru viedokli, ka sabiedrība satraucas tikai par seksuālo vardarbību pret sievietēm, kamēr no šādas vardarbības cietušie vīrieši netiek ņemti vērā. Reimonds uzskatīja, ka neredz problēmu, jo izvarošana jau ir aizliegta, bet uzšaut kādai smukai meičai pa dibenu ir drīzāk kompliments. Aivars pastrēba no bamšļa, uzkliedza mammai, lai viņa iet uz savu istabu, un pauda uzskatu, ka feministes ir neglītas cūkas, kuras izdomā neesošas problēmas, jo sen nav tikušas normāli izdrātētas.

Kā jau var nojaust, problēma ir sabiedrības domāšanas veidā, kas ir visnotaļ auglīga vide dzimumu nevienlīdzībai un seksuāla rakstura aizskārumiem. Neiztirzāsim, kur tam visam stiepjas saknes, taču sabiedrībā pastāv divi dominanti dzimuma arhetipi: sieviete ir pavarda sargātāja un brēkļu spiedēja pasaulē, vīrietis kačā musīšus un nekad neizrāda jūtas. Respektīvi, sievietes ir fiziski un emocionāli vājas, tāpēc viņas nevar par sevi pastāvēt, un vienīgais veids, kā viņas var rūpēties par savu drošību, ir samazināt riskus – nestaigāt tumsā, vispār nekur neiet vienai un galvenais – vilkt neglītu apģērbu, lai neizprovocētu kādu tēviņu. Ja ar sievieti tomēr kas notiek, tad viņa ir vainīga, jo nav ievērojusi visus drošības pasākumus. Vīrietis ņem, ko var paņemt, un cīnās par vietu vilku bara hierarhijā, neizrāda ne fiziskas, ne psiholoģiskas ciešanas, sak’, labāk nomirt kā vecim, nevis dzīvot kā nīkulim.

Ja joprojām neredzi problēmas, tad vai nu tu esi vienā bariņā ar “Islāma valsti”, vai Jūliju Stepaņenko un čaļiem no Nacionālās apvienības ierakumiem, kas spītīgi grib dzīvot arhaiskā utopijā.

Šīs divas stigmas – “pati vainīga, ka kļuvi par upuri” un “ciet klusu, citādi nebūsi vecis” – ir iemesls tam, kāpēc seksuāla rakstura vardarbība ir tik izplatīta – neviens par to nerunā. Ja cilvēks ir cietis no seksuālas vardarbības, pastāv ļoti liela iespējamība, ka viņš par to klusēs tieši kauna dēļ. Bet šī nerunāšana rada iespaidu, ka tā nav problēma. Taču, kā parāda #EsArī akcija, tā ir problēma un daudz izplatītāka, nekā līdz šim šķita. Jābeidz stigmatizēt upurus un atklāti jārunā par pārdzīvoto, jo tikai tā var apjaust seksuālās vardarbības patiesos mērogus.

Neapšaubāmi, sievietes visbiežāk cieš no seksuālas vardarbības, taču nedrīkst aizmirst, ka arī vīrieši nav no tās pasargāti ne bērnībā, ne arī pieauguši. Pastāv uzskats, ka vīrieši tikai priecātos, ja viņu dibenos ieķertos sieviete, un, pat ja dažos gadījumos tā būtu, lielākā daļa uz to reaģēs negatīvi. Jāpatur prātā, ka vīrieši kļūst par upuriem citiem vīriešiem. Seksuāla vardarbība visbiežāk ir dominances izrādīšana, un no tā cieš ļoti daudz cilvēku ieslodzījuma un nepilngadīgo labošanas iestādēs. Baidos gan, ka sabiedrības acīs personas, kas atrodas ieslodzījumā, vispār nevar pieskaitīt cilvēkiem, jo ir pārkāpušas likumu un tagad tiek uzturētas no mūsu nodokļiem.

Ja izvarošanai un seksuālai vardarbībai ir konkrēti krimināllikuma panti, tad seksuāla uzmākšanās nav atrunāta nevienā likuma pantā. Seksuālu uzmākšanos ir pat ļoti grūti definēt, jo, ja mēs pieņemam, ka bez uzaicinājuma apčamdīt daiļavas krūtis ir seksuāla uzmākšanās, tad atrast robežu, kur beidzas flirts un sākas seksuāla uzmākšanās, būs problemātiski, jo tā ne vienmēr būs fiziska. Robeža noteikti nevar būt adresātā izraisītās emocijas, jo atsevišķām meitenēm varētu sagādāt nepatīkamas emocijas, ja uzsmaidītu un telefona numuru palūgtu ne pārāk glīts puisis.

Ja tomēr tiktu veiktas izmaiņas likumdošanā, seksuāla uzmākšanās kļūtu krimināli sodāma, veiksmīgai apsūdzībai būtu nepieciešams pietiekams pamats ar pierādījumiem, kas nozīmētu, ka trolejbusā apgrābstītai meitenei būtu jāvēršas policijā, jāuztur apsūdzība, jāatpazīst trolejbusa grābstītājs gan video, gan klātienē un jāveic citas apgrūtinošas lietas, kuras varētu demoralizēt citas sievietes no perveļu sodīšanas.

Kāds vispār varētu būt risinājums? Uzskatām, ka sabiedrība jau ir spērusi pirmo soli cīņā ar perveļiem – ir sākts par to atklāti runāt. Nākamais solis būtu, ja pamatskolās par šīm tēmām sāktu aktīvi runāt, lai mazi bērni, kas vēl nepazīst seksualitāti, zinātu, kad viņiem draud briesmas un kā tādos gadījumos rīkoties. Domājams, ka bērnu izglītošana varētu arī samazināt nākotnes perveļu skaitu. Baidos, ka šobrīd izglītošana skolās nav pavirzījusies tālāk par “neejiet nekur vieni un neģērbieties izaicinoši”. Svarīgi ir arī mainīt veidu, kā mēs runājam par seksuālo vardarbību, jo šobrīd mūsu valoda ir centrēta uz upuri, kas prātos sasaista kauna sajūtu ar krišanu par upuri. Nevis “2015. gadā ir izvarotas x sievietes,” bet “2015. gadā n vīrieši ir izvarojuši sievietes”. Vēl mēs aicinātu ikvienu lasītāju padomāt, vai viņš/viņa nav iemesls kādam no #EsArī stāstiem.

Rase ir sociāls konstrukts

Zinu, ka atnāci lasīt šo rakstu, jo tevi tādā vai citādā veidā uzbudināja virsraksts. Lielākā daļa nāk lasīt Cehs.lv versijas, jo viņus “triggero” konkrētas tēmas, un ne vienmēr tā ir pelmeņu mērķauditorija, kas komentārā steidz piesaukt Sorosu. Naidu pasmelties šeit iegriežas arī Latvijas liberālā inteliģence, par ko liecina nesenās publikācijas “Satori”, kur tika analizētas un atspēkotas Cehs.lv rakstos paustās idejas.

Jāatzīmē, ka Cehā ir vairāki autori ar dažādiem viedokļiem un uzskatiem, bet neviļus rodas iespaids, ka visi tiek mesti vienā maisā. Ģeneralizācija nav tikai konservatīvu ļaužu netikums, mēs esam rakstos aizstāvējuši tādas liberālas pozīcijas kā varas decentralizācija, dzimumu un seksuālo orientāciju vienlīdzība, nacionālisma un rasisma kaitīgums, un šīs versijas palikušas bez ievērības, taču, tiklīdz kāds no autoriem atļāvās pateikt, ka feministes ir “resnas un neglītas cūkas” vai ka iecietība var būt pārmērīga, Ilmārs Šlāpins pirmo reizi pieminēja Cehs.lv savā “Facebook” lentē, apsaucot visus autorus par vienu stulbu kretīnu.

Pirms nedēļas paralēli jezgai ap K. Ulmaņa dzimšanas dienas svinēšanu Ārlietu ministrijā (par to pašās beigās) un “Rigvir” deviņdesmito gadu bariga–petuhs komunikācijas stilam (par to, iespējams, citā rakstā) sociālajos tīklos izvirda spraigas cīņas par tēmu – rase ir sociāls veidojums (social construct) vai nav? Protams, lielākā daļa lasītāju, izdzirdot apgalvojumu, ka cilvēku rase ir sociāls veidojums, sāks psihot, jo “to, ka pastāv cilvēku rases, māca pamatskolā, ko tu, sorosoīd, atkal jauc galvu”? Pirmkārt, gribu nomierināt, jo sociāli veidojumi nenozīmē, ka šī lieta neeksistē vispār. Cilvēku ikdiena ir pilna ar sociāliem veidojumiem, jo cilvēki ir… sociālas būtnes. Otrkārt, centīšos izmantot pēc iespējas saprotamākus vārdus un salīdzinājumus, lai pēc iespējas mazāk tiktu uztverts kā augstprātīgs un pompozs pediņš.

Kā jau teicu, cilvēka ikdiena ir pārpildīta ar sociāliem veidojumiem, tie ļauj mums vieglāk orientēties dzīvē un komunicēt ar citiem cilvēkiem. Sākšu ar dažiem piemēriem, lai sagatavotu prātus tēmai par rasi. Matemātikā plaši tiek izmantoti tādi koncepti kā nulle un bezgalība, kaut arī dabā var eksistēt tikai skaits starp šiem diviem ekstrēmiem. Līdzīgi ir arī ar profesijām. Piemēram paņemsim ārstu. Mēs zinām, ka ārstam ir balts ķitelītis un stetoskops, bet balti ķitelīši ir arī ķīmijas laborantiem un stetoskopi ir cilvēkiem, kas tādus izgatavo, manto, nopērk vai citādi iegūst īpašumā. Tātad ārsts ir statuss sabiedrībā, ko iegūst tikai tad, kad citi medicīnas nozares eksperti to atļauj, kā pieņemts, sasniedzot nepieciešamo zināšanu minimumu. Šis ārsta sociālais veidojums tiek uzturēts, lai garantētu slimnieku aprūpes kvalitāti un nodrošinātu sabiedrības uzticamības nepārtrauktību. Tieši tāpēc šarlatāni nedrīkst sevi dēvēt par ārstiem un ir spiesti samierināties ar sinonīmu “dziednieks”, jo pagaidām šim dziednieka sociālajam veidojumam pietiek ar apgarotu sejas izteiksmi un pieradinātu kraukli.

Vidējo cilvēku neinteresē socioloģija, antropoloģija vai filozofija, tāpēc varētu rasties problēmas pieņemt domu, ka rase ir sociāls veidojums, jo skolā ir mācīts, ka starp rasi un ādas krāsu ir liekama vienādības zīme. Šī arī ir galvenā barjera, lai pieņemtu faktu, ka rase ir sociāls veidojums. Cita barjera ir starp nacionāļiem, jo tik viegli identificējama atšķirība kā ādas krāsa ir ļoti būtiska, lai dusmīgi skraidītu pa viensētu ar rungu rokā un bļautu: “Rokas nost no manas māsas, mori, viņa ir mana sieva!”

Rases bioloģiskā skaidrojuma pamatā ir uzskats, ka reproduktīvi izolētas populācijas daudzu paaudžu maiņas rezultātā ir pielāgojušās konkrētas vides apstākļiem, iegūstot unikālu bioloģisko atšķirību kopu, būtībā kļūstot par vienu no homo sapiens pasugām. Šī skaidrojuma problēma ir tāda, ka ne tikai pirmatnēji cilvēki izklīda pa pasauli un apmetās ļoti daudzās zemeslodes vietās, bet viņi arī turpināja migrēt un reproducēties ar citu reģionu iedzīvotājiem. Līdz ar to rodas problēmas ar klasifikāciju, jo, ja mēs pieņemam, ka negroīdās rases pārstāvis ir ar tumšu ādas krāsu, čirkainiem matiem un platu degunu, mums būtu jādomā jauns rases nosaukums cilvēkiem, kam “izpildās” tikai divi no šiem trim nosacījumiem. Ja bioloģiskā antropoloģija spētu izpētīt visas bioloģiskās īpatnības, to ģeogrāfisko izcelsmi un attiecīgos gēnus, rasu skaits būtu mērāms simtos.

Sociālantropoloģija nenoliedz, ka pastāv vizuālas atšķirības starp cilvēkiem, bet skaidro, ka cilvēki grupē šīs vizuālās atšķirības kādā konkrētā nolūkā, piemēram, lai aptuveni noteiktu izcelsmes teritoriju uz zemeslodes, lai izdarītu nošķīrumu starp “mūsējie” un “svešie”, vai ģeneralizēti piedēvē kādas stereotipiskas kvalitātes, piemēram, labas spējas matemātikā, spēju lēkt augstāk par Porziņģi vai finansiālu alkatību.
Vēl ir ļoti vērts pieminēt, ka sociāli konstruētais dalījums rasēs, šajā dienā un laikā, ir ļoti nelietderīgs un pat kaitīgs, jo tas mums nesniedz nekādu objektīvu informāciju par indivīdu – ne viņa dzīves vietu, ne izglītības līmeni, ne kulturālo piederību. Tieši otrādi, pēdējā laikā rase ir kļuvusi par iemeslu daudzām naida izpausmes formām, kad uz atsevišķu negatīvu piemēru fona tiek veikta ģeneralizācija uz visu sociālo grupu, piemēram, teroraktu dēļ visi musulmaņi tiek uzskatīti par teroristiem, atsevišķu bandu dēļ visi tumšādainie tiek uzskatīti par zagļiem un atsevišķu Cehs.lv autoru darbu dēļ visi ir stulbi kretīni.

Mūsdienās ir daudz vieglāk pētīt dažādus sociālos procesus, kas ietekmē atsevišķu bioloģisko īpašību izplatību, piemēram, arhaiskajās dienās, kad pārtika bija sūri, grūti iegūstams resurss, spriežot pēc Vilendorfas Venēras, skaistuma etalons bija liekais svars, ap to laiku, kad Lielbritānijā parādījās cukurs, “top” lieta kļuva slikti zobi. Nedomāju, ka esmu vienīgais, kurš, ieraudzījis TV ekrānā Dženiferu Lopesu, pēkšņi sagribēja apbērt lielo brazīlietes dibenu ar miltiem, ietriekt seju starp tiem milzu pusmēnešiem un taisīt “BRBBRBBRRRRR” tā, ka miltu putekļu koncentrācija gaisā radītu sprādzienbīstamības draudus.

Kāpēc Ārlietu ministrijā svinēja K. Ulmaņa dzimšanas dienu? Iespējams, tas ir saistīts ar to, ka Kārlis Ulmanis, iespējams, bija Latvijas pirmais homoseksuālais prezidents.

Nāk rudens izgreznot neko

Nāk rudens izdaiļot Latviju? Zelta lapkritis, ābolu smarža un rudens sēņu garša? Nē – dubļi, peļķes un drīz jau arī tā smilšu-sāls-sniega kombinācija, pie kuras esam tik ļoti pieraduši, ka to varēs iekļaut Latvijas kultūras kanonā blakus kapusvētkiem un “Limuzīnam Jāņu nakts krāsā”.
Lai arī laikapstākļi Latvijas iedzīvotājus, maigi izsakoties, nelutina, jāatzīst, ka man te ļoti patīk vasarā. Jūlijs un augusts šeit cilvēkos atraisa gūzmu sentimentālu un patīkamu emociju. Pat man pietrūks silto vakara pastaigu pa Rīgas kluso centru un vecpilsētu, iespējas sajust gaisā dažādu ēdienu aromātus, klausīties visdažādāko ļaužu līksmībā.

Man pietrūks pat visu dīvaino pilsētas personāžu, piemēram, motoreļļas bezpajumtnieku, kas sapulcējas iepretim Brīvības piemineklim un mīņājas blakus saviem motocikliem, lai izrādītos viens otram. Kāpēc es viņus saucu par motoreļļas bezpajumtniekiem? Jo viņi pavada dienas lielāko daļu garāžā vai saulē, smērējoties ar eļļām, pievelkot uzgriežņus, un, kad viņi ir saķīlējuši savus dzelzs rumakus un aizbraukuši “kotēties” pie makdonalda, viņu sejas ir netīras un nogurušas, mati ir saburzīti un acu skatieni tukši kā zombijiem.

Vienīgais, kas viņus vizuāli atšķir no patiesiem bezpajumtniekiem, ir fakts, ka starp viņu kājām ir nevis gangrēna, bet viens no visvairāk uz nerviem krītošajiem trokšņiem vairāku tūkstošu vērtībā. Pie velna, man pat pietrūks to dažu velosipēdistu, kuri brauc pa pilsētas ielām, neturot rokas uz stūres. Noteikti esat pamanījuši, es viņus dēvēju par gaiļiem uz riteņiem, jo viņi brauc tik lepni un pompozi, uz krūtīm sakrustotām rokām, it kā viņi joprojām izrādītos savai mammai.

Rīt ir pirmais septembris. Ar to gan es negrasos kādu apsveikt, jo nav neviena, kas gaidītu šo datumu. Pirmkārt, kā jau pieminēju, varam uzskatīt, ka divus mēnešus ilgā vasara ir beigusies – sieviete var pat bērnu iznēsāt ātrāk, nekā sagaidīt nākamo silto vakaru. Otrkārt, sākas jaunais mācību gads, kas skolniekiem nozīmē atgriešanos fiziski un psiholoģiski traumatiskā vidē, studentu nenokārtoto parādu čupai birst klāt jauni priekšmeti, vecākiem tas nozīmē kropļojošus izdevumus par skolām, burtnīcām, apģērbiem utt.

Lielākajai daļai mācību gads ar pirmo septembri ir sācies jau bērnudārzā, kas ir drīzāk izklaidējošs pasākums, un vienīgais trūkums tur ir piespiedu došanās diendusā un negaršīgais ēdiens. No bērnudārza jēga ir tikai vecākiem, jo viņi var atgriezties pelnīt valstij nodokļus, kamēr mazie jānīši un anniņas var būt netīri arī kaut kur citur. Tā vai citādi, no dārziņa bērni atceras labi ja divas vai trīs epizodes, kas lielkākajā daļā gadījumu ir saistītas ar pirmo traumu – rētu vai riebumu pret kādu ēdienu.

Pamatskola un vidusskola ir tā vieta, kur cilvēkam sākas patiesais riebums pret rudens iestāšanos. Īpatnēji, ka skolas allaž reklamē sevi kā vietas, kur tiek identificēti bērnu talanti un pievērsta pastiprināta uzmanība, lai tos attīstītu. Lai nūģis, kuram padodas matemātika, varētu kļūt par Nobela prēmijas laureātu, lai knēvelis, kuram padodas zīmēšana, varētu karināt savus darbus līdzās Rozentālam, lai fiziski spēcīgais muļķis varētu kost olimpiskajā medaļā. No pieredzes varu tikai teikt – ja skola kaut kam sagatavo, tad tikai dzīvei cietumā vai totalitārismā. Un veiksme vairāk būs atkarīga no tā, cik ļoti cilvēks spēs skolā iegūto pieredzi sagremot un neņemt pie sirds.

Cilvēkam skolā nākas iemācīties izdzīvot dažādu hierarhiju haosā, kur visi dažādie ķipariņi noreducējas līdz aritmētiskajam vidējam. Klases iekšienē pastāv spēka hierarhija, kur atlēts sitīs nūģi, jo citādi nespēj artikulēt savu frustrāciju par piedzimšanu nelabvēlīgā ģimenē. Nūģa vēlme izcelties pazūd zem zilumiem, atlēta traumu plaisas palielina stiprāki muļķi no vecākajām klasēm, meitenes iemācās, ka sociālā hierarhija ļoti stipri korelē ar materiālo labklājību, nevis ambīcijām un uzcītību. Skolotāji ir trūcīgi un noguruši, viņi pilda tikai tiesneša lomu, sodot un apbalvojot. Un tie daži apdāvinātie, kas klasē ir, iemācās turēt muti, lai nedabūtu pa muti. Nav brīnums, ka esam tur, kur esam, ka skolās netiek kārtoti eksāmeni matemātikā un fizikā, jo vecāki uzskata, ka “nau vērc”, jo skola tāpat dzīvei neko noderīgu neiemāca. Lūk, tā šeit top cilvēki bez ambīcijām, kas ir priecīgi par to, kas ir, un vairāk viņiem nevajag, jo tad, pasarg’ Dievs, būs jāceļas un kaut kas jādara.

Nāk rudens izdaiļot Latviju? Zelta lapkritis, ābolu smarža un rudens sēņu garša? Nē – dubļi, peļķes un drīz jau arī tā smilšu-sāls-sniega kombinācija, pie kuras esam tik ļoti pieraduši, ka to varēs iekļaut Latvijas kultūras kanonā blakus kapusvētkiem un “Limuzīnam Jāņu nakts krāsā”. Šajā gadā, it kā cēlu mērķu labad, Rīgas mērs ir nolēmis padarīt pilsētniekiem rudeni daudz neizturamāku, proti – vienlaicīgi remontējot teju visas pilsētas galvenās ielas. Uzskatu, ka tas ir ļoti labs solis no Rīgas mēra puses, jo neļāva atslābt un pilnībā izbaudīt bezrūpīgu vasaru. Neizstaigājamās ietves, neizbraucamās ielas un putekļu daudzums neļāva aizmirst, ka tāds ir parastais dzīves ritums šajā valstī un pilsētā. Mēs nedrīkstam kļūt izlutināti, lai spētu samierināties ar desmit mēnešiem tumsas un aukstuma. Varbūt Nils nolēma izdangāt Rīgas ielas, lai, kad Putins izlien no Dvinas un jautā, vai Rīga ir gatava, viņš var atbildēt – nē, nē, vēl nav gatava. (nervozi smiekli)

P.S. Jauktu rasu homoseksuālas ģimenes ir labākas par tradicionālajām ģimenēm.

Ir kritiski nepieciešams domāt kritiski

Kad man bija aptuveni pieci gadi, māte nolēma mani indoktrinēt reliģijā ar stāstiem par Jēzu, mūsu pestītāju. Vislabāk man patika divas epizodes: staigāšana pa ūdens virsmu un banketa uzsaukšana pieciem tūkstošiem. Tikai vēlāk es uzzināju, ka pa ūdens virsmu spēj skriet arī kāda ķirzaka, bet piecu tūkstošu ēdināšana ar divām zivīm un pieciem maizes klaipiem ir normāla prakse Ziemeļkorejā. Taču brīdī, kad māte izstāstīja, ka romieši piesita Jēzu krustā, es sapratu, ka tas nav nekāds Dievs, jo, ja es būtu visuvarens, es to krustu būtu iebāzis Jūdam tik dziļi, ka skabargas ierautu pat mēlē. Ja tā padomā, diezgan dīvaini, ka viņa 12 grūpijas bija tikai vīrieši – tas liek uzdot jautājumus.

Es to stāstu, jo vēlējos ilustrēt to, ka jau tik agrā vecumā spēju kritiski domāt un atšķirt pasakas no īstenības, kamēr lielākā daļa, pat būdami pieauguši, apzināti izvēlas sevi muļķot. Un tā, manuprāt, ir cilvēces galvenā problēma. Saprotu, ka ticība tam, ka cilvēks ir kas vairāk par ēst un meņģēties gribošu miesas gabalu, var sniegt psiholoģisku ielāpu dzīves ciešanām un faktam, ka nāve ir cilvēka beigas.

Ticība pārdabiskajam nav nekas vairāk kā maldīgs uzskats, ka eksistē kāda metadimensija, kurā mēs esam labāki par karaļiem un notiek absolūts taisnīgums pret visiem – nabagie kļūst bagāti un bagātie kļūst nabagi. Protams, nekas no tā nenotiek, nabagie nomirst nabagi, bagātie nomirst bagāti, un tās ir beigas. Viss. Basta.

Un šī ticība absolūtā taisnīguma dimensijai ir tas, kas attur miljoniem cilvēku no proaktīvas rīcības labuma vairošanai gan sev, gan citiem. Sak’, ko nu man iet palīdzēt grūtībās nonākušajiem, gan jau Dieviņš visu sakārtos un atsūtīs palīdzību, ko man cīnīties ar korumpētiem indivīdiem, gan jau pēc nāves velns viņiem sāpīgi padurstīs dibenu ar trejžuburu dakšu. Šāds latentums ir īpaši izteikts vecākiem cilvēkiem, kuri pat vairs necenšas šķirot informāciju, ko uzņem caur ekrānu vai drukāto presi. Ārsti tev nestāsta, ka glaukomu var izārstēt, ja acī ieberzē čuras? OK. Putins jau patiesībā nav tik slikts, jo, tāpat kā parastā tauta, no rīta ēd auzu tumi? OK. Soross grib kontrolēt mūsu populāciju, izkaisot gaisā ķimikālijas, kuras vardes padara homoseksuālas? OK!

Runājot par Sorosu, ir vēl viens ļoti spilgts piemērs ticībai māņiem – Aivars Lembergs. Vecais zēns ir spītīgi ieņēmis galvā, ka Džordžs Soross, viens no pasaules ietekmīgākajiem miljardieriem, par savas dzīves mērķi ir izvēlējies čakarēt dzīvi senilam 40 tūkstošu iedzīvotāju pilsētas mēram. Katru reizi, kad izdzirdu par “Sorosa šakāļiem”, nevaru apvaldīt smieklus un iztēlojos, kā Soross, uzzinot par kādu Ventspils projektu, piemēram, izremontētas ielas atklāšanu, instruē veselu busiņu algotņu tur ierasties, izmētāt izsmēķus un sačakarēt ietves bruģi. Diemžēl arī mana vecmāmiņa dzīvo Ventspilī un ir balsojusi par Lembergu kopš pirmsākumiem, jo, kā viņa to pamatoja, “lai arī zog, viņš dod arī pilsētai”. Tas lieliski ilustrē to “Stokholmas sindromu”, ar kuru sirgst liela daļa sabiedrības, jo tā labāk izvēlēsies zināmu nelaimi nekā nezināmu laimi.

Lai ilustrētu to postažu, pie kuras var novest ticība un kritiskās domāšanas neesamība, es ceļu gaismā faktu, ka ir cilvēki, kuri pilnā nopietnībā tic, ka zeme ir plakana! Tāpat kā daudzi citi, arī es pievienojos šai grupai galvenokārt aiz antropoloģiskas intereses, taču jāatzīst, ka, vērojot šīs grupas aktivitātes, es guvu nedaudz netīra prieka, līdzīgi kā Viktorijas laiku cilvēki gāja pašausmināties uz kropļu cirku. Ar patiesu interesi vēroju, kā cilvēki tur publicē dažādus attēlus, video un savus infantilos spriedelējumus, cenšoties rast alternatīvus izskaidrojumus tādām lietām kā paisums un bēgums, gravitācija, meteorīti, vulkāni utt.

Kādu laiku centos ar viņiem loģiski diskutēt, bet ātri padevos, jo šie daži indivīdi ir nobarikādējuši savas smadzenes pret jebkuru loģisku argumentu. Manuprāt, viņi ir zuduši, bet ne bezjēdzīgi, jo kalpo par piemēru citiem – kritiskā domāšana ir jāmāca jau skolā.

Kā risināt demogrāfijas problēmu?

Aptuveni pirms nedēļas biju aizgājis pastrādāt uz vienu populāru birojnīcu (tiem, kas nelasa “Rīgas Laiku”, – birojnīca ir vārdu “birojs” un “slimnīca” kombinācija). Sēdēju pie kafijas tasītes un savā nodabā strādāju. Kā jau ierasts, birojnīcās nāk strādāt jaunie un skaistie, tālab arī jūtos tur iederīgs. Biju uzņēmies palielu projektu, tāpēc nācās iespringt un veltīt tam tik daudz smadzeņu kapacitātes, ka dažkārt aizmirsās pat elpot.
Manu koncentrēšanos kā ar nazi pārgrieza dīvaina dunoņa, pacēlu acis pār datora ekrānu un konstatēju, ka kāda no birojnīcas apmeklētājām bija paņēmusi līdzi savu bērnu. Mazais puika sēdēja pie blakus galdiņa, blenza planšetē un izdvesa skaņas, kuras, ja tā padomā, bija adekvātas piecus gadus vecam gaļas dārzenim. Tieši tai mirklī es sapratu ko ļoti būtisku: bērni ir slikti ne tikai laika pavadīšanai jebkurā sabiedriskā vietā, bērni ir arī kaitīgi ekonomikai un valsts izaugsmei.

Cik atceros, neatkarīgi no medija diskusijas par demogrāfiju ir bijušas pilnas ar emocionālām gaudām, ka mums pārāk maz dzimstot bērnu, latvieši izmirstot un nebūšot, kam pelnīt mūsu pensiju. Lai arī jāatzīst, ka ir savs pamats uztraukumam par ekonomikas nākotnes perspektīvām, kā jau pieklājas tipiskā populismā, šie pamatotie jautājumi ir apaudzēti ar biezu slāni sausās tualetes galvenās eksportpreces.

Arī nesen aizvadītajā intelektuāļu festivālā “Lampa” kā bezpajumtnieki restorānā ielavījušies bija Otto Ozols, katoļu mācītājs, čalis no “Īsta mīlestība gaida” un sieviete, kas spējusi no sevis izspiest piecus brēkuļus. Varētu šķist, ka uzskaitītie tēli ir premisa tipiskam “ienāk bārā” jokam, bet nē, pilnā nopietnībā viņi rādīja prezentāciju ar stabiņiem, lai ilustrētu vecuma plaisu, kaut arī visus festivāla apmeklētājus patiesībā interesē tikai plaisa starp Mākslas akadēmijas pirmkursnieču ciskām.

Nesaprotu, ko tur varēja darīt katoļu priesteris, jo negulēt ar pieaugušu cilvēku ir viņa dzīves izvēle, no tā izrietošā kontribūcija tautas atražošanai ir apaļa nulle. Arī čalis no “Īsta mīlestība gaida” nepārstāv “ejam cukāties” ideoloģiju, un, ja godīgi, viņš izskatījās ļoti sasprindzis, it kā censtos no sevis neizlaist pašu nelabo. Sieviete, piecu bērnu māte, šķiet, bija vienīgā adekvātā un d*irsttiesīgā dalībniece diskusijā, taču viņa pie vārda tika salīdzinoši maz, jo visu ēteru aizņēma diskusijas vīrieši. Jāuzteic gan atziņa, ka pieci bērni ir augšējā robeža, kad vagīna vīrietim kļūst nepievilcīga, jo tā izskatās pēc burvja piedurknes. Diskusiju vadīja Otto Ozols, vismaz tāds bija mērķis, kuram traucēja viņa ego masturbēšana ar savas pieredzes varoņstāstiem. Visa diskusija aizritēja zem “vaimanudieniņ, latvieši izmirst” zīmes un principā neatšķīrās no jebkura cita šīs tēmas iztirzājuma: sekss ir grēks, bērni ir vajadzīgi, dilemma paliek neatšķetināta līdz nākamai reizei. Neviens gan neatļāvās pajautāt – vai tā nav Dieva griba, ka latvieši izmirst un Katalonija paliek Spānijas sastāvā?

Man savukārt ir atbildes uz visiem jautājumiem. Sāksim ar to, ka sabiedrībā ir izveidojies bērnu kults. Tas, ka bērni ir prieks un laime, ir melīga aksioma, kas ir ieausta sabiedrības deķī, un katrs, kas to atļausies apšaubīt, tiks sūdzēts policijā. Bērni 5% no laika ir smuki, tīri un smaidīgi, ar banti matos, 95% ir puņķi, asaras, vēmekļi, kakas un nepanesams brēkšanas troksnis. Neviena no māmiņām, ko es pazīstu, pēc pirmā bērna nav teikusi, ka varētu ieņemt otro. Neviena! Tās milzu sāpes un sajūtas, ka plīst mugura un vēders, nemaz nerunājot par intīmās zonas izpostīšanu, izspiežot no sevis kviecošu arbūzu.

Bērni ir arī pilnīgi bezjēdzīga finanšu investīcija, jo ekonomiskās tendences liecina, ka ļoti strauji ir pieaudzis cilvēku pilnīgās finansiālās neatkarības vecums. Ja agrāk bērnu varēja sūtīt darīt darbus saimniecībā, slaukt govis un ravēt rāceņus, tad šobrīd mazgadīgo darbaspēks ir veltīgi aizliegts un viņiem neatliek nekas cits, kā sekot saviem vecākiem pa pēdām, ar nesakarīgām skaņām reaģēt uz planšetē notiekošo un piņņāt pie lielveikala saldumu stenda.

Mana ideja ir elementāra, un tā sniedz vislabāko perspektīvu. Visizdevīgāk mūsu pašu vecumdienām ir nedzemdēt bērnus, bet tam norakstāmo naudu investēt automatizācijā un mehanizācijā, lai mūsu pensijas pelnītu roboti vai ekonomiskie migranti. Runājot par ekonomiskajiem migrantiem, protams, ka mums ir sava kultūras identitāte un sabiedrība nelabprāt uzņem pārstāvjus no citām kultūrām, taču kā latvieši ir noderējuši Īrijā, tā Latvijā varētu noderēt, piemēram, sīrieši. Taču, lai mazinātu apstākļus, kas noved pie nākotnes konfliktiem, visjēgpilnāk būtu uzņemt homoseksuālus pārus no valstīm, kur viņi tiek diskriminēti, un likt viņiem adoptēt bērnus no bērnunamiem, lai veicinātu viņu integrāciju.

Es <3 vēlēšanas

Jums nešķiet, ka kafija nedaudz smaržo pēc čurām? Varbūt čuras mēdz smaržot pēc kafijas? Varbūt man ir jāpārbauda nieres.
Man ļoti patīk vēlēšanu dienas, tas ir ļoti īpatnējs laiks, kad tauta reāli apzinās savu dažādību – līdzīgi kā tirgū, bet lemjot valsts un pašvaldību vadītājus. Latvieši ir nīgri, jo arī krievi var balsot. Krievi ir nīgri, jo viņiem nav izvēles par ko balsot. Gudrie ir nīgri, jo viņu dažas balsis pazudīs starp miljoniem muļķu balsu. Muļķi ir nīgri, jo balsošanai vispār nav nekādas jēgas. Kā jau teicu, man patīk šīs dienas. Eju uz vēlēšanas iecirkņiem ne tikai tāpēc, ka uzskatu to par katra pienākumu, bet arī tāpēc, ka man patīk tur atrasties, pētīt cilvēkus un viņu uzvedību.

Iepriekšējās bija Saeimas vēlēšanas, tās man ir ļoti spilgti iespiedušās atmiņā, uzskatu tās par jautrākajām vēlēšanām, kurās ir nācies piedalīties. Diena sākās kā Gustavo dziesmā “Jautājums”: “nožāvājos, pieceļos no rīta, izkāpju ārā no gultas, saģērbjos, nomazgājos, izeju ārā no mājas, apeju ap stūri, nostājos pieturā ar smaidu uz sejas, bet tur vienmēr atrodas kāds vecais, dēļ kura man tas smaids no sejas pazūd!”. Nu labi, ja tā padomā, diena man sākās nedaudz citādāk, jo būtu dīvaini saģērbties un tad iet mazgāties, varbūt tāpēc kāds pensionārs pievērsa pastiprinātu uzmanību pieturā stāvošam, līdz vīlei izmirkušam, jaunam cilvēkam. Varbūt Gustavo smaids pazuda, jo viņš nosala?

Lai nu kā, arī uz pieturu nebija jāiet, jo vēlēšanu iecirknis manām mājām ir tuvu, jo dzīvoju pilsētā. Pieņemu, ka laukos vēlēšanu biļetenus no mājām savāc pastnieks, bet turīgākām saimēm ir iemesls uzvilkt svētku drānas un sapulcēties pagasta centra laukumā, kur bez amatnieku tirdziņa un netiklībās apsūdzētās sievietes pēršanas var arī nobalsot par vienīgo sarakstu. Pie mana vēlēšanu iecirkņa ieejas jau pulcējās cilvēki, bet pienākot tuvāk noskaidrojās, ka šie cilvēki parasto “dzeršanu līdz rītam” komunālā dzīvokļa virtuvē bija nomainījuši uz “dzeršanu līdz rītam pie skolas”. Nopriecājos, ka viņiem bija izlādējušies telefoni un man nebija jāiepazīstas ar “Šanson TOP 40” aktualitātēm. Vēlēšanu iecirknī jeb konkrētajā skolā bija izveidojušās diezgan garas rindas pie vienīgajiem 2 galdiņiem, kur izsniedza biļetenus.

Citkārt, piemēram, pie veikala kases es būtu šķendējies par stāvēšanu rindā, taču ne vēlēšanu dienā. Starp citu, man ir vairākas metodes, kā saīsināt rindā stāvēšanas laiku, piemēram, ja man priekšā stāv jauni cilvēki, es tēloju, ka pa telefonu kādam stāstu, ka man ir rota vīruss un tai laikā cenšos vairākkārt pieskarties priekšā stāvošajam. Vecos cilvēkus stāsti par slimībām nebiedē – viņi tieši sāks priecīgi dalīties savos stāstos un burvju līdzekļiem, kas ārstē. Piemēram, Rota vīrusu var izārstēt, ja vistai izbaro pret tūpli paberzētu griķa graudu. Vecie cilvēki ir ļoti bailīgi. Rinda ātri saruks, ja tu pensionārei iečukstēsi ausī: “Mammīt, es tevi izsekošu līdz mājām!”

Tātad… Nostājos tajā rindā, kura atbilst mana uzvārda pirmajam burtam. Sākumā bija pagrūti saprast iemeslu rindu lēnajai kustībai, taču vēlāk kļuva skaidrs, ka šim atbildīgajam darbam bija izvēlētas tās divas rūpīgākās no skolotājām, kurām bez vāciešiem cienīgā pedantiskuma kopīgs bija arī pelēks apģērbs un briļļu stikli kā čigānietes kristāla lodes. Aiz manis pienāca kāda kundzīte, kura taujāja pēc divu rindu pastāvēšanas iemesla. Būdams laipns un jauns cilvēks, atbildēju: “Redziet, tai rindā stāv sociālisti – viņi balso par vairāk darba vietām rūpnīcās. Šajā rindā stāv kapitālisti – mēs balsosim par vairāk rūpnīcām.” Vecā kundzīte izskatījās nedaudz apmulsusi, bet izvēlējās “sociālistu” rindu.

Rinda virzījās diezgan lēni, kas deva man iespēju pavērot balsot sanākušos ļaudis. Jutu, ka kungs, kas stāvēja pirms manis, kļūst garlaikots un meklē iemeslu sarunai. Ilgi gaidīju, kad šis kungs saņemsies drosmi, lai izklāstītu sev aktuālo tematu, bet mēs jau tuvojāmies galdiņam, tāpēc nolēmu spert pirmo soli:

“Vai jūs jau zināt par ko balsosiet?”

“Protams! Nav jau nekādas izvēles! Es balsošu par [kandidātu], ar ko tehnikumā kopā mācījos. Īsts goda vīrs. Krietns, tikumīgs ģimenes galva, ļoti augsti vērtēts baznīcas draudzē.” Šķita, ka šos vārdus viņš vairāk izteica visiem telpā esošajiem, nevis man.

“Jūs esat dzirdējis par Denisu Reideru (Dennis Rader), viņu sauca par “Sasiet, Spīdzināt, Nogalināt” slepkavu, viņš nogalināja vismaz desmit cilvēku un viņu notvēra pateicoties tam, ka viņš izmantoja baznīcas datoru…”

“Ko jūs ar to gribat teikt?” vīrietis teju uzkliedza.

“Es tikai gribu teikt, ka mēs ļoti daudz ko nezinām par cilvēku privātajām dzīvēm. Cilvēki var stāstīt, ka tikai dod, ne zog, bet, kad neviens neredz, viņi ķeksē monētas no ziedojumu kastes.”

“NĒ! [Kandidāts] tāds nav. Viņš ir tieši tāds goda cilvēks, kāds nepieciešams šajos laikos. Paskatiet, kādi ir kļuvuši cilvēki – grēcīgi, netikumīgi, netīri! Bērni skatās filmas, kur šauj. Sacenšas tais kompjūteru spēlēs, kurš vairāk nogalinās cilvēku! Jums tas šķiet normāli? Nav brīnums, ka izaug nekam nederīgi un sodomizē viens otru!” Onkulis bija aizsvilies, bet šķita, ka tieši šī bija tā runa, ko viņš vēlējās visiem nodeklamēt.

Man radās āķīgs jautājums: “Sakiet, vai problēma ir anālajā seksā?”

“Problēma ir tajā, ka VĪRIETIS mīcas ar citu VĪRIETI! Tas ir PRETDABISKI! Sodomija kā tāda, varbūt, nav nekas traks, ja tas ir starp vīrieti un sievieti.”

“Ā, tad labi. Ziniet, ir tādi “straponi”, jeb mākslīgie locekļi, kurus sievietes var piesprādzēt kā jostu…”

Vecais kungs paskatījās man acīs ar izteiktu riebumu, bet bija viņa kārta saņemt biļetenus. Pamanīju, ka vecā kundzīte bija izstāvējusi pirmo rindu un saņēmusi norādi, ka viņai bija jāstājas otrajā rindā. Es viņu pasaucu un teicu, ka var iet pie galdiņa pirms manis. Viņa pateicās par manu labo sirdi. Pēc tam arī bija mana kārta apsēsties iepretim skolotājai, kas, visticamāk, pasniedza Latviešu literatūru. Viņa paņēma pasi, apskatīja bildi un paskatījās uz mani. Konstatēju, ka viņa nespēj pavērst skatienu uz augšu, neatsedzot augšējos priekšzobus. Es noreaģēju un jutekliski aplaizīju lūpas, uz ko viņa reaģēja ar novēršanos. Ceru, ka viņa tovakar nodevās netiklībām, domājot par mani.

Saņēmu savus biļetenus un tālāk viss noritēja bez starpgadījumiem. Savilku plusiņus un mīnusiņus, kā jau skolā pieklājas, un iemetu aploksni urnā, kā jau politikā pieklājas. Policija skaidrojās ar dzērājiem pie skolas ieejas. Vēlāk konstatēju, ka esmu piedalījies vēlēšanās ar nederīgu pasi. Varbūt literatūras skolotāja to tomēr pamanīja, bet nolēma būt dumpiniece un pārkāpt noteikumus. Man tā labpatīk domāt.

Vislatviskākais radio Latvijā

Pagājušās nedēļas izskaņā sociāli aktīvo telpu satracināja Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) valdes locekļa Ivara Āboliņa un Sigitas Roķes paziņojums, ka Latvijas Radio 3 (LR3) un Latvijas Radio 5 (LR5) repertuāriem ir jākļūst latviskiem kā Lielvārdes jostai. Ivars Āboliņš pamatoja šo NEPL padomes lēmumu ar to, ka Latvija atrodas hibrīdkara apstākļos, tāpēc esot jādara viss, lai stiprinātu latviešu valodu un kultūru.
Atļaušos citēt Ivara Āboliņa mashapu no Satversmes Preambulas un Komunistiskās partijas priekšsēdētāja uzrunas: “Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur ilgtermiņā var pastāvēt un attīstīties latviešu valoda un kultūra. Mums tās ir jāsargā un jādara viss, lai abas izietu cauri gadsimtiem. Izietu cauri gadsimtiem un arī nākamajām paaudzēm būtu pieejams mūsu plašais kultūras mantojums, kurā bez šaubām ietilpst arī mūsdienu mūzika.”

Varētu saprast to daļu par hibrīdkaru, ja vien šis hibrīdkarš norisinātos starp Latviju un Rietumu pasauli. Nezinu kādā informācijas telpā dzīvo NEPL padomes locekļi, bet cik esmu dzirdējis, tad par hibrīdkaru un informācijas karu runā tikai Krievijas kontekstā. Tā kā LR3 un LR5 nav sanācis daudz dzirdēt mūziku un ziņas krievu valodā, jāsecina, ka tiešām ir jācīnās pret rietumu kultūras ietekmi mūsu svētajā senču dzimtenē. Visnotaļ īpatnējs pavērsiens vēsturē, jo tikai 30 gadu atpakaļ Padomju cenzūras un dzelzs priekškara apstākļos, cilvēki vairāk par visu gribēja tādus brīvās rietumu pasaules simbolus kā džinsas un mūzikas ierakstus angļu valodā.

Izskanēja arī arguments, ka, ja sabiedriskais medijs ir apmeksāts no Latvijas nodokļu maksātāju kabatām, tad tam būtu jāatskaņo tikai Latvijas izpildītāji. Neviļus nāk prātā ainas, kur Krievijas traktoru kāpurķēdes sadragā no sapuvušajiem Rietumiem ievestos augļus un sierus, tas, protams, netraucēja šiem pašiem produktiem norādīt brālīgas valsts izcelsmi un veiksmīgi atgriezties pie Rietumus nīstošajiem patērētājiem. Replika par nodokļu maksātāju naudu ir pilnīgi absurda, jo, ja mēs gribam par nodokļos samaksāto naudu iegādāties vislabākās preces un pakalpojumus nodokļu maksātājiem, mēs nevaram izslēgt ārvalstu piedāvājumu, kas bieži vien ir labāks par vietējo.

Varētu arī saprast ieceri par LR5 superlatviskošanu, jo tur strādā tie jaunieši, kuri aktīvi meklē jaunākās tendences mūzikā no visas pasaules. Bet kā NEPLP plāno padarīt latviskāku LR3, kur ir tādi raidījumi kā “Etnovēstis”, “Mūsu leģendas” un “Rupjmaizes kārtojums”? Jaunieši ir diezgan specifiska LR5 mērķauditorija, jo viņiem interesē viss jaunais – tehnoloģijas, gadžeti, mūzika un memes. Šobrīd latviešu izpildītāju skaņdarbi nokļūst līdz jauniešu ausīm pičpaunā tādiem māksliniekiem kā Drake un Kendrick Lamar, nevis otrādāk. Tiklīdz pasaulē populārā mūzika pazudīs no LR5, pazudīs arī lielākā daļa auditorijas. Ne vien šis scenārijs ir lāča pakalpojums tiem radio, kas var brīvi skandināt ārzemju mūziku, tas arī nolemj LR5 visnotaļ drošai nāvei, jo tiklīdz NEPL padome sapratīs, ka LR5 ir kļuvis nepopulārs un, ņemot vērā, ka tad jau būs vairāki superlatviskie radio, vienu nāksies slēgt vai abus apvienot vienā. Jebkurā gadījumā, ja būtu bijis pieprasījums pēc vietējās mūzikas, piedāvājums uz to būtu nekavējoties reaģējis.

Interesanti arī kāda ir NEPL padomes vīzija attiecībā uz tādiem izpildītājiem kā Ainars Mielavs, kas ir uzstājies 9. maija svinībās un kāda būs attieksme pret Prāta vētru, kas ir izdevusi albumus un singlus gan latviešu, gan angļu, gan krievu valodās? Vai varēs atskaņot Carnival Youth dziesmas, kas visas ir angļu valodā? Kā būs ar Aminatu, viņu taču varēs atskaņot, vai tomēr nē?

Galu galā – kas ir latviešu mūzika? Tā ir mūzika, ko sarakstījis latvietis? Kurai ir vārdi latviešu valodā vai ko izpilda tikai latvieši? Ja ir ārzemju producents, tad skaitās? Vai mūziķiem vajadzēs pirms atskaņošanas Pieci ēterā pierādīt savus radurakstus un deklarēties Latgalē? Un cik dziesmas uz riņķi laidīsim? 30? 50? Ko tad ellē ratā tur spēlēt? LV hip hopu jau norakstīja, jo tur ir lamu vārdi. Tā Radio Pieci spēlēs ne tikai latviešu mūziku, bet arī tādu, kas ir šķīsta un atbilst latviskajai dzīvesziņai. Tas viss arvien vairāk sāk atgādināt senilu vecūkšņu gānīšanos par mūsdienu mūziku – “tur jau tikai bļaustās”, “kas tās par ākstībām”, “kāpēc nevar klausīties kaut ko melodisku”, utt.

Man gan ir aizdomas par krietni kaitīgākiem motīviem aiz NEPLP iejaukšanās LR3 un LR5 darbībā. Ņemot vērā Ivara Āboliņa bromanci ar tādiem Nacionālās apvienības (NA) biedriem kā Egils Helmanis un ņemot vērā NA koķetēšanu ar totalitārām idejām, neviļus rodas aizdomas, ka notiek iejaukšanās ceturtās varas neatkarībā, lai izveidotu Latvijas propagandas mediju. Tā ir biedējoša doma, jo šobrīd tiešām notiek hibrīdkarš informācijas sfērā un šodien ir ļoti liela nepieciešamība pēc objektīviem medijiem un uz faktiem balstītām ziņām, nevis tūdaliņ-tāgadiņ dziesmām un sū*iņiem ar latvju zīmēm. Mums ir jāstiprina Latvijas tēls kā demokrātiskās alianses godpilnai sastāvdaļai.

Ja labi ieklausās, var dzirdēt, kā kaut kur histēriski smejas European Hit Radio.