Visi raksti, kuriem autors ir lodzinjsh

Rase ir sociāls konstrukts

Zinu, ka atnāci lasīt šo rakstu, jo tevi tādā vai citādā veidā uzbudināja virsraksts. Lielākā daļa nāk lasīt Cehs.lv versijas, jo viņus “triggero” konkrētas tēmas, un ne vienmēr tā ir pelmeņu mērķauditorija, kas komentārā steidz piesaukt Sorosu. Naidu pasmelties šeit iegriežas arī Latvijas liberālā inteliģence, par ko liecina nesenās publikācijas “Satori”, kur tika analizētas un atspēkotas Cehs.lv rakstos paustās idejas.

Jāatzīmē, ka Cehā ir vairāki autori ar dažādiem viedokļiem un uzskatiem, bet neviļus rodas iespaids, ka visi tiek mesti vienā maisā. Ģeneralizācija nav tikai konservatīvu ļaužu netikums, mēs esam rakstos aizstāvējuši tādas liberālas pozīcijas kā varas decentralizācija, dzimumu un seksuālo orientāciju vienlīdzība, nacionālisma un rasisma kaitīgums, un šīs versijas palikušas bez ievērības, taču, tiklīdz kāds no autoriem atļāvās pateikt, ka feministes ir “resnas un neglītas cūkas” vai ka iecietība var būt pārmērīga, Ilmārs Šlāpins pirmo reizi pieminēja Cehs.lv savā “Facebook” lentē, apsaucot visus autorus par vienu stulbu kretīnu.

Pirms nedēļas paralēli jezgai ap K. Ulmaņa dzimšanas dienas svinēšanu Ārlietu ministrijā (par to pašās beigās) un “Rigvir” deviņdesmito gadu bariga–petuhs komunikācijas stilam (par to, iespējams, citā rakstā) sociālajos tīklos izvirda spraigas cīņas par tēmu – rase ir sociāls veidojums (social construct) vai nav? Protams, lielākā daļa lasītāju, izdzirdot apgalvojumu, ka cilvēku rase ir sociāls veidojums, sāks psihot, jo “to, ka pastāv cilvēku rases, māca pamatskolā, ko tu, sorosoīd, atkal jauc galvu”? Pirmkārt, gribu nomierināt, jo sociāli veidojumi nenozīmē, ka šī lieta neeksistē vispār. Cilvēku ikdiena ir pilna ar sociāliem veidojumiem, jo cilvēki ir… sociālas būtnes. Otrkārt, centīšos izmantot pēc iespējas saprotamākus vārdus un salīdzinājumus, lai pēc iespējas mazāk tiktu uztverts kā augstprātīgs un pompozs pediņš.

Kā jau teicu, cilvēka ikdiena ir pārpildīta ar sociāliem veidojumiem, tie ļauj mums vieglāk orientēties dzīvē un komunicēt ar citiem cilvēkiem. Sākšu ar dažiem piemēriem, lai sagatavotu prātus tēmai par rasi. Matemātikā plaši tiek izmantoti tādi koncepti kā nulle un bezgalība, kaut arī dabā var eksistēt tikai skaits starp šiem diviem ekstrēmiem. Līdzīgi ir arī ar profesijām. Piemēram paņemsim ārstu. Mēs zinām, ka ārstam ir balts ķitelītis un stetoskops, bet balti ķitelīši ir arī ķīmijas laborantiem un stetoskopi ir cilvēkiem, kas tādus izgatavo, manto, nopērk vai citādi iegūst īpašumā. Tātad ārsts ir statuss sabiedrībā, ko iegūst tikai tad, kad citi medicīnas nozares eksperti to atļauj, kā pieņemts, sasniedzot nepieciešamo zināšanu minimumu. Šis ārsta sociālais veidojums tiek uzturēts, lai garantētu slimnieku aprūpes kvalitāti un nodrošinātu sabiedrības uzticamības nepārtrauktību. Tieši tāpēc šarlatāni nedrīkst sevi dēvēt par ārstiem un ir spiesti samierināties ar sinonīmu “dziednieks”, jo pagaidām šim dziednieka sociālajam veidojumam pietiek ar apgarotu sejas izteiksmi un pieradinātu kraukli.

Vidējo cilvēku neinteresē socioloģija, antropoloģija vai filozofija, tāpēc varētu rasties problēmas pieņemt domu, ka rase ir sociāls veidojums, jo skolā ir mācīts, ka starp rasi un ādas krāsu ir liekama vienādības zīme. Šī arī ir galvenā barjera, lai pieņemtu faktu, ka rase ir sociāls veidojums. Cita barjera ir starp nacionāļiem, jo tik viegli identificējama atšķirība kā ādas krāsa ir ļoti būtiska, lai dusmīgi skraidītu pa viensētu ar rungu rokā un bļautu: “Rokas nost no manas māsas, mori, viņa ir mana sieva!”

Rases bioloģiskā skaidrojuma pamatā ir uzskats, ka reproduktīvi izolētas populācijas daudzu paaudžu maiņas rezultātā ir pielāgojušās konkrētas vides apstākļiem, iegūstot unikālu bioloģisko atšķirību kopu, būtībā kļūstot par vienu no homo sapiens pasugām. Šī skaidrojuma problēma ir tāda, ka ne tikai pirmatnēji cilvēki izklīda pa pasauli un apmetās ļoti daudzās zemeslodes vietās, bet viņi arī turpināja migrēt un reproducēties ar citu reģionu iedzīvotājiem. Līdz ar to rodas problēmas ar klasifikāciju, jo, ja mēs pieņemam, ka negroīdās rases pārstāvis ir ar tumšu ādas krāsu, čirkainiem matiem un platu degunu, mums būtu jādomā jauns rases nosaukums cilvēkiem, kam “izpildās” tikai divi no šiem trim nosacījumiem. Ja bioloģiskā antropoloģija spētu izpētīt visas bioloģiskās īpatnības, to ģeogrāfisko izcelsmi un attiecīgos gēnus, rasu skaits būtu mērāms simtos.

Sociālantropoloģija nenoliedz, ka pastāv vizuālas atšķirības starp cilvēkiem, bet skaidro, ka cilvēki grupē šīs vizuālās atšķirības kādā konkrētā nolūkā, piemēram, lai aptuveni noteiktu izcelsmes teritoriju uz zemeslodes, lai izdarītu nošķīrumu starp “mūsējie” un “svešie”, vai ģeneralizēti piedēvē kādas stereotipiskas kvalitātes, piemēram, labas spējas matemātikā, spēju lēkt augstāk par Porziņģi vai finansiālu alkatību.
Vēl ir ļoti vērts pieminēt, ka sociāli konstruētais dalījums rasēs, šajā dienā un laikā, ir ļoti nelietderīgs un pat kaitīgs, jo tas mums nesniedz nekādu objektīvu informāciju par indivīdu – ne viņa dzīves vietu, ne izglītības līmeni, ne kulturālo piederību. Tieši otrādi, pēdējā laikā rase ir kļuvusi par iemeslu daudzām naida izpausmes formām, kad uz atsevišķu negatīvu piemēru fona tiek veikta ģeneralizācija uz visu sociālo grupu, piemēram, teroraktu dēļ visi musulmaņi tiek uzskatīti par teroristiem, atsevišķu bandu dēļ visi tumšādainie tiek uzskatīti par zagļiem un atsevišķu Cehs.lv autoru darbu dēļ visi ir stulbi kretīni.

Mūsdienās ir daudz vieglāk pētīt dažādus sociālos procesus, kas ietekmē atsevišķu bioloģisko īpašību izplatību, piemēram, arhaiskajās dienās, kad pārtika bija sūri, grūti iegūstams resurss, spriežot pēc Vilendorfas Venēras, skaistuma etalons bija liekais svars, ap to laiku, kad Lielbritānijā parādījās cukurs, “top” lieta kļuva slikti zobi. Nedomāju, ka esmu vienīgais, kurš, ieraudzījis TV ekrānā Dženiferu Lopesu, pēkšņi sagribēja apbērt lielo brazīlietes dibenu ar miltiem, ietriekt seju starp tiem milzu pusmēnešiem un taisīt “BRBBRBBRRRRR” tā, ka miltu putekļu koncentrācija gaisā radītu sprādzienbīstamības draudus.

Kāpēc Ārlietu ministrijā svinēja K. Ulmaņa dzimšanas dienu? Iespējams, tas ir saistīts ar to, ka Kārlis Ulmanis, iespējams, bija Latvijas pirmais homoseksuālais prezidents.

Nāk rudens izgreznot neko

Nāk rudens izdaiļot Latviju? Zelta lapkritis, ābolu smarža un rudens sēņu garša? Nē – dubļi, peļķes un drīz jau arī tā smilšu-sāls-sniega kombinācija, pie kuras esam tik ļoti pieraduši, ka to varēs iekļaut Latvijas kultūras kanonā blakus kapusvētkiem un “Limuzīnam Jāņu nakts krāsā”.
Lai arī laikapstākļi Latvijas iedzīvotājus, maigi izsakoties, nelutina, jāatzīst, ka man te ļoti patīk vasarā. Jūlijs un augusts šeit cilvēkos atraisa gūzmu sentimentālu un patīkamu emociju. Pat man pietrūks silto vakara pastaigu pa Rīgas kluso centru un vecpilsētu, iespējas sajust gaisā dažādu ēdienu aromātus, klausīties visdažādāko ļaužu līksmībā.

Man pietrūks pat visu dīvaino pilsētas personāžu, piemēram, motoreļļas bezpajumtnieku, kas sapulcējas iepretim Brīvības piemineklim un mīņājas blakus saviem motocikliem, lai izrādītos viens otram. Kāpēc es viņus saucu par motoreļļas bezpajumtniekiem? Jo viņi pavada dienas lielāko daļu garāžā vai saulē, smērējoties ar eļļām, pievelkot uzgriežņus, un, kad viņi ir saķīlējuši savus dzelzs rumakus un aizbraukuši “kotēties” pie makdonalda, viņu sejas ir netīras un nogurušas, mati ir saburzīti un acu skatieni tukši kā zombijiem.

Vienīgais, kas viņus vizuāli atšķir no patiesiem bezpajumtniekiem, ir fakts, ka starp viņu kājām ir nevis gangrēna, bet viens no visvairāk uz nerviem krītošajiem trokšņiem vairāku tūkstošu vērtībā. Pie velna, man pat pietrūks to dažu velosipēdistu, kuri brauc pa pilsētas ielām, neturot rokas uz stūres. Noteikti esat pamanījuši, es viņus dēvēju par gaiļiem uz riteņiem, jo viņi brauc tik lepni un pompozi, uz krūtīm sakrustotām rokām, it kā viņi joprojām izrādītos savai mammai.

Rīt ir pirmais septembris. Ar to gan es negrasos kādu apsveikt, jo nav neviena, kas gaidītu šo datumu. Pirmkārt, kā jau pieminēju, varam uzskatīt, ka divus mēnešus ilgā vasara ir beigusies – sieviete var pat bērnu iznēsāt ātrāk, nekā sagaidīt nākamo silto vakaru. Otrkārt, sākas jaunais mācību gads, kas skolniekiem nozīmē atgriešanos fiziski un psiholoģiski traumatiskā vidē, studentu nenokārtoto parādu čupai birst klāt jauni priekšmeti, vecākiem tas nozīmē kropļojošus izdevumus par skolām, burtnīcām, apģērbiem utt.

Lielākajai daļai mācību gads ar pirmo septembri ir sācies jau bērnudārzā, kas ir drīzāk izklaidējošs pasākums, un vienīgais trūkums tur ir piespiedu došanās diendusā un negaršīgais ēdiens. No bērnudārza jēga ir tikai vecākiem, jo viņi var atgriezties pelnīt valstij nodokļus, kamēr mazie jānīši un anniņas var būt netīri arī kaut kur citur. Tā vai citādi, no dārziņa bērni atceras labi ja divas vai trīs epizodes, kas lielkākajā daļā gadījumu ir saistītas ar pirmo traumu – rētu vai riebumu pret kādu ēdienu.

Pamatskola un vidusskola ir tā vieta, kur cilvēkam sākas patiesais riebums pret rudens iestāšanos. Īpatnēji, ka skolas allaž reklamē sevi kā vietas, kur tiek identificēti bērnu talanti un pievērsta pastiprināta uzmanība, lai tos attīstītu. Lai nūģis, kuram padodas matemātika, varētu kļūt par Nobela prēmijas laureātu, lai knēvelis, kuram padodas zīmēšana, varētu karināt savus darbus līdzās Rozentālam, lai fiziski spēcīgais muļķis varētu kost olimpiskajā medaļā. No pieredzes varu tikai teikt – ja skola kaut kam sagatavo, tad tikai dzīvei cietumā vai totalitārismā. Un veiksme vairāk būs atkarīga no tā, cik ļoti cilvēks spēs skolā iegūto pieredzi sagremot un neņemt pie sirds.

Cilvēkam skolā nākas iemācīties izdzīvot dažādu hierarhiju haosā, kur visi dažādie ķipariņi noreducējas līdz aritmētiskajam vidējam. Klases iekšienē pastāv spēka hierarhija, kur atlēts sitīs nūģi, jo citādi nespēj artikulēt savu frustrāciju par piedzimšanu nelabvēlīgā ģimenē. Nūģa vēlme izcelties pazūd zem zilumiem, atlēta traumu plaisas palielina stiprāki muļķi no vecākajām klasēm, meitenes iemācās, ka sociālā hierarhija ļoti stipri korelē ar materiālo labklājību, nevis ambīcijām un uzcītību. Skolotāji ir trūcīgi un noguruši, viņi pilda tikai tiesneša lomu, sodot un apbalvojot. Un tie daži apdāvinātie, kas klasē ir, iemācās turēt muti, lai nedabūtu pa muti. Nav brīnums, ka esam tur, kur esam, ka skolās netiek kārtoti eksāmeni matemātikā un fizikā, jo vecāki uzskata, ka “nau vērc”, jo skola tāpat dzīvei neko noderīgu neiemāca. Lūk, tā šeit top cilvēki bez ambīcijām, kas ir priecīgi par to, kas ir, un vairāk viņiem nevajag, jo tad, pasarg’ Dievs, būs jāceļas un kaut kas jādara.

Nāk rudens izdaiļot Latviju? Zelta lapkritis, ābolu smarža un rudens sēņu garša? Nē – dubļi, peļķes un drīz jau arī tā smilšu-sāls-sniega kombinācija, pie kuras esam tik ļoti pieraduši, ka to varēs iekļaut Latvijas kultūras kanonā blakus kapusvētkiem un “Limuzīnam Jāņu nakts krāsā”. Šajā gadā, it kā cēlu mērķu labad, Rīgas mērs ir nolēmis padarīt pilsētniekiem rudeni daudz neizturamāku, proti – vienlaicīgi remontējot teju visas pilsētas galvenās ielas. Uzskatu, ka tas ir ļoti labs solis no Rīgas mēra puses, jo neļāva atslābt un pilnībā izbaudīt bezrūpīgu vasaru. Neizstaigājamās ietves, neizbraucamās ielas un putekļu daudzums neļāva aizmirst, ka tāds ir parastais dzīves ritums šajā valstī un pilsētā. Mēs nedrīkstam kļūt izlutināti, lai spētu samierināties ar desmit mēnešiem tumsas un aukstuma. Varbūt Nils nolēma izdangāt Rīgas ielas, lai, kad Putins izlien no Dvinas un jautā, vai Rīga ir gatava, viņš var atbildēt – nē, nē, vēl nav gatava. (nervozi smiekli)

P.S. Jauktu rasu homoseksuālas ģimenes ir labākas par tradicionālajām ģimenēm.

Ir kritiski nepieciešams domāt kritiski

Kad man bija aptuveni pieci gadi, māte nolēma mani indoktrinēt reliģijā ar stāstiem par Jēzu, mūsu pestītāju. Vislabāk man patika divas epizodes: staigāšana pa ūdens virsmu un banketa uzsaukšana pieciem tūkstošiem. Tikai vēlāk es uzzināju, ka pa ūdens virsmu spēj skriet arī kāda ķirzaka, bet piecu tūkstošu ēdināšana ar divām zivīm un pieciem maizes klaipiem ir normāla prakse Ziemeļkorejā. Taču brīdī, kad māte izstāstīja, ka romieši piesita Jēzu krustā, es sapratu, ka tas nav nekāds Dievs, jo, ja es būtu visuvarens, es to krustu būtu iebāzis Jūdam tik dziļi, ka skabargas ierautu pat mēlē. Ja tā padomā, diezgan dīvaini, ka viņa 12 grūpijas bija tikai vīrieši – tas liek uzdot jautājumus.

Es to stāstu, jo vēlējos ilustrēt to, ka jau tik agrā vecumā spēju kritiski domāt un atšķirt pasakas no īstenības, kamēr lielākā daļa, pat būdami pieauguši, apzināti izvēlas sevi muļķot. Un tā, manuprāt, ir cilvēces galvenā problēma. Saprotu, ka ticība tam, ka cilvēks ir kas vairāk par ēst un meņģēties gribošu miesas gabalu, var sniegt psiholoģisku ielāpu dzīves ciešanām un faktam, ka nāve ir cilvēka beigas.

Ticība pārdabiskajam nav nekas vairāk kā maldīgs uzskats, ka eksistē kāda metadimensija, kurā mēs esam labāki par karaļiem un notiek absolūts taisnīgums pret visiem – nabagie kļūst bagāti un bagātie kļūst nabagi. Protams, nekas no tā nenotiek, nabagie nomirst nabagi, bagātie nomirst bagāti, un tās ir beigas. Viss. Basta.

Un šī ticība absolūtā taisnīguma dimensijai ir tas, kas attur miljoniem cilvēku no proaktīvas rīcības labuma vairošanai gan sev, gan citiem. Sak’, ko nu man iet palīdzēt grūtībās nonākušajiem, gan jau Dieviņš visu sakārtos un atsūtīs palīdzību, ko man cīnīties ar korumpētiem indivīdiem, gan jau pēc nāves velns viņiem sāpīgi padurstīs dibenu ar trejžuburu dakšu. Šāds latentums ir īpaši izteikts vecākiem cilvēkiem, kuri pat vairs necenšas šķirot informāciju, ko uzņem caur ekrānu vai drukāto presi. Ārsti tev nestāsta, ka glaukomu var izārstēt, ja acī ieberzē čuras? OK. Putins jau patiesībā nav tik slikts, jo, tāpat kā parastā tauta, no rīta ēd auzu tumi? OK. Soross grib kontrolēt mūsu populāciju, izkaisot gaisā ķimikālijas, kuras vardes padara homoseksuālas? OK!

Runājot par Sorosu, ir vēl viens ļoti spilgts piemērs ticībai māņiem – Aivars Lembergs. Vecais zēns ir spītīgi ieņēmis galvā, ka Džordžs Soross, viens no pasaules ietekmīgākajiem miljardieriem, par savas dzīves mērķi ir izvēlējies čakarēt dzīvi senilam 40 tūkstošu iedzīvotāju pilsētas mēram. Katru reizi, kad izdzirdu par “Sorosa šakāļiem”, nevaru apvaldīt smieklus un iztēlojos, kā Soross, uzzinot par kādu Ventspils projektu, piemēram, izremontētas ielas atklāšanu, instruē veselu busiņu algotņu tur ierasties, izmētāt izsmēķus un sačakarēt ietves bruģi. Diemžēl arī mana vecmāmiņa dzīvo Ventspilī un ir balsojusi par Lembergu kopš pirmsākumiem, jo, kā viņa to pamatoja, “lai arī zog, viņš dod arī pilsētai”. Tas lieliski ilustrē to “Stokholmas sindromu”, ar kuru sirgst liela daļa sabiedrības, jo tā labāk izvēlēsies zināmu nelaimi nekā nezināmu laimi.

Lai ilustrētu to postažu, pie kuras var novest ticība un kritiskās domāšanas neesamība, es ceļu gaismā faktu, ka ir cilvēki, kuri pilnā nopietnībā tic, ka zeme ir plakana! Tāpat kā daudzi citi, arī es pievienojos šai grupai galvenokārt aiz antropoloģiskas intereses, taču jāatzīst, ka, vērojot šīs grupas aktivitātes, es guvu nedaudz netīra prieka, līdzīgi kā Viktorijas laiku cilvēki gāja pašausmināties uz kropļu cirku. Ar patiesu interesi vēroju, kā cilvēki tur publicē dažādus attēlus, video un savus infantilos spriedelējumus, cenšoties rast alternatīvus izskaidrojumus tādām lietām kā paisums un bēgums, gravitācija, meteorīti, vulkāni utt.

Kādu laiku centos ar viņiem loģiski diskutēt, bet ātri padevos, jo šie daži indivīdi ir nobarikādējuši savas smadzenes pret jebkuru loģisku argumentu. Manuprāt, viņi ir zuduši, bet ne bezjēdzīgi, jo kalpo par piemēru citiem – kritiskā domāšana ir jāmāca jau skolā.

Kā risināt demogrāfijas problēmu?

Aptuveni pirms nedēļas biju aizgājis pastrādāt uz vienu populāru birojnīcu (tiem, kas nelasa “Rīgas Laiku”, – birojnīca ir vārdu “birojs” un “slimnīca” kombinācija). Sēdēju pie kafijas tasītes un savā nodabā strādāju. Kā jau ierasts, birojnīcās nāk strādāt jaunie un skaistie, tālab arī jūtos tur iederīgs. Biju uzņēmies palielu projektu, tāpēc nācās iespringt un veltīt tam tik daudz smadzeņu kapacitātes, ka dažkārt aizmirsās pat elpot.
Manu koncentrēšanos kā ar nazi pārgrieza dīvaina dunoņa, pacēlu acis pār datora ekrānu un konstatēju, ka kāda no birojnīcas apmeklētājām bija paņēmusi līdzi savu bērnu. Mazais puika sēdēja pie blakus galdiņa, blenza planšetē un izdvesa skaņas, kuras, ja tā padomā, bija adekvātas piecus gadus vecam gaļas dārzenim. Tieši tai mirklī es sapratu ko ļoti būtisku: bērni ir slikti ne tikai laika pavadīšanai jebkurā sabiedriskā vietā, bērni ir arī kaitīgi ekonomikai un valsts izaugsmei.

Cik atceros, neatkarīgi no medija diskusijas par demogrāfiju ir bijušas pilnas ar emocionālām gaudām, ka mums pārāk maz dzimstot bērnu, latvieši izmirstot un nebūšot, kam pelnīt mūsu pensiju. Lai arī jāatzīst, ka ir savs pamats uztraukumam par ekonomikas nākotnes perspektīvām, kā jau pieklājas tipiskā populismā, šie pamatotie jautājumi ir apaudzēti ar biezu slāni sausās tualetes galvenās eksportpreces.

Arī nesen aizvadītajā intelektuāļu festivālā “Lampa” kā bezpajumtnieki restorānā ielavījušies bija Otto Ozols, katoļu mācītājs, čalis no “Īsta mīlestība gaida” un sieviete, kas spējusi no sevis izspiest piecus brēkuļus. Varētu šķist, ka uzskaitītie tēli ir premisa tipiskam “ienāk bārā” jokam, bet nē, pilnā nopietnībā viņi rādīja prezentāciju ar stabiņiem, lai ilustrētu vecuma plaisu, kaut arī visus festivāla apmeklētājus patiesībā interesē tikai plaisa starp Mākslas akadēmijas pirmkursnieču ciskām.

Nesaprotu, ko tur varēja darīt katoļu priesteris, jo negulēt ar pieaugušu cilvēku ir viņa dzīves izvēle, no tā izrietošā kontribūcija tautas atražošanai ir apaļa nulle. Arī čalis no “Īsta mīlestība gaida” nepārstāv “ejam cukāties” ideoloģiju, un, ja godīgi, viņš izskatījās ļoti sasprindzis, it kā censtos no sevis neizlaist pašu nelabo. Sieviete, piecu bērnu māte, šķiet, bija vienīgā adekvātā un d*irsttiesīgā dalībniece diskusijā, taču viņa pie vārda tika salīdzinoši maz, jo visu ēteru aizņēma diskusijas vīrieši. Jāuzteic gan atziņa, ka pieci bērni ir augšējā robeža, kad vagīna vīrietim kļūst nepievilcīga, jo tā izskatās pēc burvja piedurknes. Diskusiju vadīja Otto Ozols, vismaz tāds bija mērķis, kuram traucēja viņa ego masturbēšana ar savas pieredzes varoņstāstiem. Visa diskusija aizritēja zem “vaimanudieniņ, latvieši izmirst” zīmes un principā neatšķīrās no jebkura cita šīs tēmas iztirzājuma: sekss ir grēks, bērni ir vajadzīgi, dilemma paliek neatšķetināta līdz nākamai reizei. Neviens gan neatļāvās pajautāt – vai tā nav Dieva griba, ka latvieši izmirst un Katalonija paliek Spānijas sastāvā?

Man savukārt ir atbildes uz visiem jautājumiem. Sāksim ar to, ka sabiedrībā ir izveidojies bērnu kults. Tas, ka bērni ir prieks un laime, ir melīga aksioma, kas ir ieausta sabiedrības deķī, un katrs, kas to atļausies apšaubīt, tiks sūdzēts policijā. Bērni 5% no laika ir smuki, tīri un smaidīgi, ar banti matos, 95% ir puņķi, asaras, vēmekļi, kakas un nepanesams brēkšanas troksnis. Neviena no māmiņām, ko es pazīstu, pēc pirmā bērna nav teikusi, ka varētu ieņemt otro. Neviena! Tās milzu sāpes un sajūtas, ka plīst mugura un vēders, nemaz nerunājot par intīmās zonas izpostīšanu, izspiežot no sevis kviecošu arbūzu.

Bērni ir arī pilnīgi bezjēdzīga finanšu investīcija, jo ekonomiskās tendences liecina, ka ļoti strauji ir pieaudzis cilvēku pilnīgās finansiālās neatkarības vecums. Ja agrāk bērnu varēja sūtīt darīt darbus saimniecībā, slaukt govis un ravēt rāceņus, tad šobrīd mazgadīgo darbaspēks ir veltīgi aizliegts un viņiem neatliek nekas cits, kā sekot saviem vecākiem pa pēdām, ar nesakarīgām skaņām reaģēt uz planšetē notiekošo un piņņāt pie lielveikala saldumu stenda.

Mana ideja ir elementāra, un tā sniedz vislabāko perspektīvu. Visizdevīgāk mūsu pašu vecumdienām ir nedzemdēt bērnus, bet tam norakstāmo naudu investēt automatizācijā un mehanizācijā, lai mūsu pensijas pelnītu roboti vai ekonomiskie migranti. Runājot par ekonomiskajiem migrantiem, protams, ka mums ir sava kultūras identitāte un sabiedrība nelabprāt uzņem pārstāvjus no citām kultūrām, taču kā latvieši ir noderējuši Īrijā, tā Latvijā varētu noderēt, piemēram, sīrieši. Taču, lai mazinātu apstākļus, kas noved pie nākotnes konfliktiem, visjēgpilnāk būtu uzņemt homoseksuālus pārus no valstīm, kur viņi tiek diskriminēti, un likt viņiem adoptēt bērnus no bērnunamiem, lai veicinātu viņu integrāciju.

Es <3 vēlēšanas

Jums nešķiet, ka kafija nedaudz smaržo pēc čurām? Varbūt čuras mēdz smaržot pēc kafijas? Varbūt man ir jāpārbauda nieres.
Man ļoti patīk vēlēšanu dienas, tas ir ļoti īpatnējs laiks, kad tauta reāli apzinās savu dažādību – līdzīgi kā tirgū, bet lemjot valsts un pašvaldību vadītājus. Latvieši ir nīgri, jo arī krievi var balsot. Krievi ir nīgri, jo viņiem nav izvēles par ko balsot. Gudrie ir nīgri, jo viņu dažas balsis pazudīs starp miljoniem muļķu balsu. Muļķi ir nīgri, jo balsošanai vispār nav nekādas jēgas. Kā jau teicu, man patīk šīs dienas. Eju uz vēlēšanas iecirkņiem ne tikai tāpēc, ka uzskatu to par katra pienākumu, bet arī tāpēc, ka man patīk tur atrasties, pētīt cilvēkus un viņu uzvedību.

Iepriekšējās bija Saeimas vēlēšanas, tās man ir ļoti spilgti iespiedušās atmiņā, uzskatu tās par jautrākajām vēlēšanām, kurās ir nācies piedalīties. Diena sākās kā Gustavo dziesmā “Jautājums”: “nožāvājos, pieceļos no rīta, izkāpju ārā no gultas, saģērbjos, nomazgājos, izeju ārā no mājas, apeju ap stūri, nostājos pieturā ar smaidu uz sejas, bet tur vienmēr atrodas kāds vecais, dēļ kura man tas smaids no sejas pazūd!”. Nu labi, ja tā padomā, diena man sākās nedaudz citādāk, jo būtu dīvaini saģērbties un tad iet mazgāties, varbūt tāpēc kāds pensionārs pievērsa pastiprinātu uzmanību pieturā stāvošam, līdz vīlei izmirkušam, jaunam cilvēkam. Varbūt Gustavo smaids pazuda, jo viņš nosala?

Lai nu kā, arī uz pieturu nebija jāiet, jo vēlēšanu iecirknis manām mājām ir tuvu, jo dzīvoju pilsētā. Pieņemu, ka laukos vēlēšanu biļetenus no mājām savāc pastnieks, bet turīgākām saimēm ir iemesls uzvilkt svētku drānas un sapulcēties pagasta centra laukumā, kur bez amatnieku tirdziņa un netiklībās apsūdzētās sievietes pēršanas var arī nobalsot par vienīgo sarakstu. Pie mana vēlēšanu iecirkņa ieejas jau pulcējās cilvēki, bet pienākot tuvāk noskaidrojās, ka šie cilvēki parasto “dzeršanu līdz rītam” komunālā dzīvokļa virtuvē bija nomainījuši uz “dzeršanu līdz rītam pie skolas”. Nopriecājos, ka viņiem bija izlādējušies telefoni un man nebija jāiepazīstas ar “Šanson TOP 40” aktualitātēm. Vēlēšanu iecirknī jeb konkrētajā skolā bija izveidojušās diezgan garas rindas pie vienīgajiem 2 galdiņiem, kur izsniedza biļetenus.

Citkārt, piemēram, pie veikala kases es būtu šķendējies par stāvēšanu rindā, taču ne vēlēšanu dienā. Starp citu, man ir vairākas metodes, kā saīsināt rindā stāvēšanas laiku, piemēram, ja man priekšā stāv jauni cilvēki, es tēloju, ka pa telefonu kādam stāstu, ka man ir rota vīruss un tai laikā cenšos vairākkārt pieskarties priekšā stāvošajam. Vecos cilvēkus stāsti par slimībām nebiedē – viņi tieši sāks priecīgi dalīties savos stāstos un burvju līdzekļiem, kas ārstē. Piemēram, Rota vīrusu var izārstēt, ja vistai izbaro pret tūpli paberzētu griķa graudu. Vecie cilvēki ir ļoti bailīgi. Rinda ātri saruks, ja tu pensionārei iečukstēsi ausī: “Mammīt, es tevi izsekošu līdz mājām!”

Tātad… Nostājos tajā rindā, kura atbilst mana uzvārda pirmajam burtam. Sākumā bija pagrūti saprast iemeslu rindu lēnajai kustībai, taču vēlāk kļuva skaidrs, ka šim atbildīgajam darbam bija izvēlētas tās divas rūpīgākās no skolotājām, kurām bez vāciešiem cienīgā pedantiskuma kopīgs bija arī pelēks apģērbs un briļļu stikli kā čigānietes kristāla lodes. Aiz manis pienāca kāda kundzīte, kura taujāja pēc divu rindu pastāvēšanas iemesla. Būdams laipns un jauns cilvēks, atbildēju: “Redziet, tai rindā stāv sociālisti – viņi balso par vairāk darba vietām rūpnīcās. Šajā rindā stāv kapitālisti – mēs balsosim par vairāk rūpnīcām.” Vecā kundzīte izskatījās nedaudz apmulsusi, bet izvēlējās “sociālistu” rindu.

Rinda virzījās diezgan lēni, kas deva man iespēju pavērot balsot sanākušos ļaudis. Jutu, ka kungs, kas stāvēja pirms manis, kļūst garlaikots un meklē iemeslu sarunai. Ilgi gaidīju, kad šis kungs saņemsies drosmi, lai izklāstītu sev aktuālo tematu, bet mēs jau tuvojāmies galdiņam, tāpēc nolēmu spert pirmo soli:

“Vai jūs jau zināt par ko balsosiet?”

“Protams! Nav jau nekādas izvēles! Es balsošu par [kandidātu], ar ko tehnikumā kopā mācījos. Īsts goda vīrs. Krietns, tikumīgs ģimenes galva, ļoti augsti vērtēts baznīcas draudzē.” Šķita, ka šos vārdus viņš vairāk izteica visiem telpā esošajiem, nevis man.

“Jūs esat dzirdējis par Denisu Reideru (Dennis Rader), viņu sauca par “Sasiet, Spīdzināt, Nogalināt” slepkavu, viņš nogalināja vismaz desmit cilvēku un viņu notvēra pateicoties tam, ka viņš izmantoja baznīcas datoru…”

“Ko jūs ar to gribat teikt?” vīrietis teju uzkliedza.

“Es tikai gribu teikt, ka mēs ļoti daudz ko nezinām par cilvēku privātajām dzīvēm. Cilvēki var stāstīt, ka tikai dod, ne zog, bet, kad neviens neredz, viņi ķeksē monētas no ziedojumu kastes.”

“NĒ! [Kandidāts] tāds nav. Viņš ir tieši tāds goda cilvēks, kāds nepieciešams šajos laikos. Paskatiet, kādi ir kļuvuši cilvēki – grēcīgi, netikumīgi, netīri! Bērni skatās filmas, kur šauj. Sacenšas tais kompjūteru spēlēs, kurš vairāk nogalinās cilvēku! Jums tas šķiet normāli? Nav brīnums, ka izaug nekam nederīgi un sodomizē viens otru!” Onkulis bija aizsvilies, bet šķita, ka tieši šī bija tā runa, ko viņš vēlējās visiem nodeklamēt.

Man radās āķīgs jautājums: “Sakiet, vai problēma ir anālajā seksā?”

“Problēma ir tajā, ka VĪRIETIS mīcas ar citu VĪRIETI! Tas ir PRETDABISKI! Sodomija kā tāda, varbūt, nav nekas traks, ja tas ir starp vīrieti un sievieti.”

“Ā, tad labi. Ziniet, ir tādi “straponi”, jeb mākslīgie locekļi, kurus sievietes var piesprādzēt kā jostu…”

Vecais kungs paskatījās man acīs ar izteiktu riebumu, bet bija viņa kārta saņemt biļetenus. Pamanīju, ka vecā kundzīte bija izstāvējusi pirmo rindu un saņēmusi norādi, ka viņai bija jāstājas otrajā rindā. Es viņu pasaucu un teicu, ka var iet pie galdiņa pirms manis. Viņa pateicās par manu labo sirdi. Pēc tam arī bija mana kārta apsēsties iepretim skolotājai, kas, visticamāk, pasniedza Latviešu literatūru. Viņa paņēma pasi, apskatīja bildi un paskatījās uz mani. Konstatēju, ka viņa nespēj pavērst skatienu uz augšu, neatsedzot augšējos priekšzobus. Es noreaģēju un jutekliski aplaizīju lūpas, uz ko viņa reaģēja ar novēršanos. Ceru, ka viņa tovakar nodevās netiklībām, domājot par mani.

Saņēmu savus biļetenus un tālāk viss noritēja bez starpgadījumiem. Savilku plusiņus un mīnusiņus, kā jau skolā pieklājas, un iemetu aploksni urnā, kā jau politikā pieklājas. Policija skaidrojās ar dzērājiem pie skolas ieejas. Vēlāk konstatēju, ka esmu piedalījies vēlēšanās ar nederīgu pasi. Varbūt literatūras skolotāja to tomēr pamanīja, bet nolēma būt dumpiniece un pārkāpt noteikumus. Man tā labpatīk domāt.

Vislatviskākais radio Latvijā

Pagājušās nedēļas izskaņā sociāli aktīvo telpu satracināja Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) valdes locekļa Ivara Āboliņa un Sigitas Roķes paziņojums, ka Latvijas Radio 3 (LR3) un Latvijas Radio 5 (LR5) repertuāriem ir jākļūst latviskiem kā Lielvārdes jostai. Ivars Āboliņš pamatoja šo NEPL padomes lēmumu ar to, ka Latvija atrodas hibrīdkara apstākļos, tāpēc esot jādara viss, lai stiprinātu latviešu valodu un kultūru.
Atļaušos citēt Ivara Āboliņa mashapu no Satversmes Preambulas un Komunistiskās partijas priekšsēdētāja uzrunas: “Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur ilgtermiņā var pastāvēt un attīstīties latviešu valoda un kultūra. Mums tās ir jāsargā un jādara viss, lai abas izietu cauri gadsimtiem. Izietu cauri gadsimtiem un arī nākamajām paaudzēm būtu pieejams mūsu plašais kultūras mantojums, kurā bez šaubām ietilpst arī mūsdienu mūzika.”

Varētu saprast to daļu par hibrīdkaru, ja vien šis hibrīdkarš norisinātos starp Latviju un Rietumu pasauli. Nezinu kādā informācijas telpā dzīvo NEPL padomes locekļi, bet cik esmu dzirdējis, tad par hibrīdkaru un informācijas karu runā tikai Krievijas kontekstā. Tā kā LR3 un LR5 nav sanācis daudz dzirdēt mūziku un ziņas krievu valodā, jāsecina, ka tiešām ir jācīnās pret rietumu kultūras ietekmi mūsu svētajā senču dzimtenē. Visnotaļ īpatnējs pavērsiens vēsturē, jo tikai 30 gadu atpakaļ Padomju cenzūras un dzelzs priekškara apstākļos, cilvēki vairāk par visu gribēja tādus brīvās rietumu pasaules simbolus kā džinsas un mūzikas ierakstus angļu valodā.

Izskanēja arī arguments, ka, ja sabiedriskais medijs ir apmeksāts no Latvijas nodokļu maksātāju kabatām, tad tam būtu jāatskaņo tikai Latvijas izpildītāji. Neviļus nāk prātā ainas, kur Krievijas traktoru kāpurķēdes sadragā no sapuvušajiem Rietumiem ievestos augļus un sierus, tas, protams, netraucēja šiem pašiem produktiem norādīt brālīgas valsts izcelsmi un veiksmīgi atgriezties pie Rietumus nīstošajiem patērētājiem. Replika par nodokļu maksātāju naudu ir pilnīgi absurda, jo, ja mēs gribam par nodokļos samaksāto naudu iegādāties vislabākās preces un pakalpojumus nodokļu maksātājiem, mēs nevaram izslēgt ārvalstu piedāvājumu, kas bieži vien ir labāks par vietējo.

Varētu arī saprast ieceri par LR5 superlatviskošanu, jo tur strādā tie jaunieši, kuri aktīvi meklē jaunākās tendences mūzikā no visas pasaules. Bet kā NEPLP plāno padarīt latviskāku LR3, kur ir tādi raidījumi kā “Etnovēstis”, “Mūsu leģendas” un “Rupjmaizes kārtojums”? Jaunieši ir diezgan specifiska LR5 mērķauditorija, jo viņiem interesē viss jaunais – tehnoloģijas, gadžeti, mūzika un memes. Šobrīd latviešu izpildītāju skaņdarbi nokļūst līdz jauniešu ausīm pičpaunā tādiem māksliniekiem kā Drake un Kendrick Lamar, nevis otrādāk. Tiklīdz pasaulē populārā mūzika pazudīs no LR5, pazudīs arī lielākā daļa auditorijas. Ne vien šis scenārijs ir lāča pakalpojums tiem radio, kas var brīvi skandināt ārzemju mūziku, tas arī nolemj LR5 visnotaļ drošai nāvei, jo tiklīdz NEPL padome sapratīs, ka LR5 ir kļuvis nepopulārs un, ņemot vērā, ka tad jau būs vairāki superlatviskie radio, vienu nāksies slēgt vai abus apvienot vienā. Jebkurā gadījumā, ja būtu bijis pieprasījums pēc vietējās mūzikas, piedāvājums uz to būtu nekavējoties reaģējis.

Interesanti arī kāda ir NEPL padomes vīzija attiecībā uz tādiem izpildītājiem kā Ainars Mielavs, kas ir uzstājies 9. maija svinībās un kāda būs attieksme pret Prāta vētru, kas ir izdevusi albumus un singlus gan latviešu, gan angļu, gan krievu valodās? Vai varēs atskaņot Carnival Youth dziesmas, kas visas ir angļu valodā? Kā būs ar Aminatu, viņu taču varēs atskaņot, vai tomēr nē?

Galu galā – kas ir latviešu mūzika? Tā ir mūzika, ko sarakstījis latvietis? Kurai ir vārdi latviešu valodā vai ko izpilda tikai latvieši? Ja ir ārzemju producents, tad skaitās? Vai mūziķiem vajadzēs pirms atskaņošanas Pieci ēterā pierādīt savus radurakstus un deklarēties Latgalē? Un cik dziesmas uz riņķi laidīsim? 30? 50? Ko tad ellē ratā tur spēlēt? LV hip hopu jau norakstīja, jo tur ir lamu vārdi. Tā Radio Pieci spēlēs ne tikai latviešu mūziku, bet arī tādu, kas ir šķīsta un atbilst latviskajai dzīvesziņai. Tas viss arvien vairāk sāk atgādināt senilu vecūkšņu gānīšanos par mūsdienu mūziku – “tur jau tikai bļaustās”, “kas tās par ākstībām”, “kāpēc nevar klausīties kaut ko melodisku”, utt.

Man gan ir aizdomas par krietni kaitīgākiem motīviem aiz NEPLP iejaukšanās LR3 un LR5 darbībā. Ņemot vērā Ivara Āboliņa bromanci ar tādiem Nacionālās apvienības (NA) biedriem kā Egils Helmanis un ņemot vērā NA koķetēšanu ar totalitārām idejām, neviļus rodas aizdomas, ka notiek iejaukšanās ceturtās varas neatkarībā, lai izveidotu Latvijas propagandas mediju. Tā ir biedējoša doma, jo šobrīd tiešām notiek hibrīdkarš informācijas sfērā un šodien ir ļoti liela nepieciešamība pēc objektīviem medijiem un uz faktiem balstītām ziņām, nevis tūdaliņ-tāgadiņ dziesmām un sū*iņiem ar latvju zīmēm. Mums ir jāstiprina Latvijas tēls kā demokrātiskās alianses godpilnai sastāvdaļai.

Ja labi ieklausās, var dzirdēt, kā kaut kur histēriski smejas European Hit Radio.

Cehs.lv sakārto medicīnas nozari

Sekojot līdzi pasaules notikumiem, rodas iespaids, ka ar katru dienu palielinās ciešanu skaits pasaulē. Terorakti, pret civiliedzīvotājiem vērsti uzbrukumi ar ķīmiskajiem ieročiem, draudīgi militāro vienību manevri pierobežās, korupciju un citu lielvaru ietekme augstākajos varas ešelonos. Tās ir tikai dažas no ārvalstu ziņām, kas katru dienu baro mūsu bailes un nedrošību. Nebūtu melots, ja teiktu, ka Latvija ir mazā pasaule, arī pie mums spridzina mašīnas, arī mums ir idioti politiķi, arī mūsu pilsētu galvas sevi reklamē par pilsētas budžeta līdzekļiem, arī mūsu sabiedrība tiek pušu plēsta, kad jārisina tādi ētikas kāzusi – vai ir “OK” lācim mīties ar velosipēdu, ja bariņam puņķainu knēveļu tas sagādā prieku?
Lai arī Cehs.lv radošā triecienbrigāde joprojām nav saņēmusi naudu ne no Sorosa, ne Kremļa, ne Vienotības un pat ne no briseloidu ķirzakām, mēs tomēr gribam turpināt darīt labu un palīdzēt līdzpilsoņiem.

Gan jau būsiet pamanījuši, ka katru gadu ir vismaz viens mediķu streiks vai pikets pie Ministru kabineta, kur mediķi prasa palielināt algas un sakārtot medicīnas nozari. Un ne bez pamata, esmu dzirdējis, ka cilvēki ir pamodušies no narkozes, jo viņu anesteziologam pārāk skaļi burkšķ vēders. Nesen pār Cehs.lv radošo inteliģenci nāca apskaidrība – medicīnas nozare Latvijā cieš tieši dziednieku un ekstrasensu dēļ! Nevienā mediķu piketā nav manīti ļautiņi, kas izmanto brīdi, lai uzspēlētu Kalambolu. Jāsecina, ka ezotērikas praktizētājiem nav problēmu ar finansējumu.

Problēma ir tāda, ka dziednieku darbība nav reglamentēta un uzraudzīta. Dziednieki nav reģistrēti uzņēmējdarbības veicēji, un viņi nemaksā nodokļus. Sanāk ļoti netaisnīgi, ka visi cenšas ārstēt cilvēkus, bet nodokļi ir jāmaksā tikai tiem, kas ir tērējuši naudu un labākos jaunības gadus, lai mācītos bioloģiju, fizioloģiju un ķīmiju. Mēs saprotam, ka Valsts ieņēmumu dienesta darbinieki bieži vien tiek nepamatoti uzskatīti par neandertāliešu un vampīru krustojumu vai vismaz par bezdvēseliskiem birokrātiem, bet tas nav pieņemami, ka tik milzīgu pelēkās uzņēmējdarbības nozari neviens nav centies sakārtot.

Pirmais solis būtu izveidot ezotērisko uzņēmējdarbību reģistru. Uzņēmumu reģistram neklātos viegli, jo ezotērisko profesiju ir krietni vairāk nekā dženderu: mistiķi, vārdotāji, baltie burvji, šamaņi, okultisti, utt., utjp. Mūsuprāt, pastāv trīs galvenās darbības formas – dziedniecība, ekstrasensorika un buršanās. Katru no šīm darbības formām ir nepieciešams licencēt, lai nodrošinātu, ka patērētāji saņem kvalitatīvu preci vai pakalpojumu. Visas personas, kas nodarbojas ar ezotērisko uzņēmējdarbību bez licences, būtu nepieciešams sodīt tieši tāpat kā tradicionālās medicīnas darbiniekus.

Ekstrasensi apgalvo, ka viņiem piemīt diagnostikas jeb spējas paredzēt nākotni, noteikt pazudušo personu atrašanās vietu, bet nekad loteriju uzvaras skaitļus. Mūsuprāt, lai iegūtu ekstrasensa licenci, ir jānokārto sekojošs pārbaudījums: cilvēks ar ekstrasensorajām spējām tiek iesēdināts telpā, no kuras viņš var izkļūt, ja pareizi ievada sešciparu kodu. Telpā viņš tiek ieslēgts uz 7 dienām, viņam ir gulta, pietiekami daudz ēdiena un dzēriena, bet nav tualetes. Protams, īstam ekstrasensam būs nepieciešamas ne vairāk par dažām minūtēm, bet citiem var būt nepieciešams nedaudz vairāk laika, lai nomierinātos, sakoncentrētos, tālab arī piedāvājam 7 dienu limitu.

Dziednieki darbojas dažādos veidos, bet pārsvarā viņi ārstē slimības bez fiziskas iejaukšanās. Kā liecina Cehs.lv novērojumi, tad vairumā gadījumu, dziednieki glāsta savu pacientu auras un ar pirkstiem stimulē čakras. Licences kvalifikācija dziedniekiem varētu būt ļoti līdzīga kā ekstrasensiem, arī viņi tiek iesēdināti slēgtā telpā uz 7 dienām – bez tualetes, ar ēdienu, dzērienu, un trīs nāvējoši slimu peļu fotogrāfijām. Ja vismaz 2 peles atveseļojas, pretendents ir nopelnījis dziednieka licenci.

Burvji ar īpašām vārdu kombinācijām iedarbojas uz priekšmetiem un dzīvām būtnēm, lai panāktu izmaiņas fiziskajās īpašībās vai ķīmiskajā sastāvā. Piemēram, varam minēt ūdens pārvēršanu vīnā, slimības lāsta uzlikšanu vai noņemšanu. Šajā kategorijā ietilpst arī homeopāti un ūdens strukturētāji, jo viņi pārdod nevis ūdeni, bet izmaiņas ūdens īpašībās. Diemžēl jebkurš šarlatāns var uzdoties par burvi un tirgot krāna ūdeni, apgalvojot, ka tam piemīt ārstnieciskas īpašības. Tieši šajā sfērā ir nepieciešama stingra reglamentācija, jo pastāv ļoti liela iespējamība, ka patērētājs kļūs par krāpniecības upuri.

Lielās krāpniecības iespējamības dēļ burvja licences iegūšanai jābūt visstingrākajai – burvis iesniedz 3 litru burku ar strukturēto ūdeni un nosauc tā iedarbību, piemēram, ūdens ar vēdera izeju veicinošu struktūru, tālāk šis burvis tiek ieslēgts telpā ar ēdienu, ūdeni, bet bez tualetes un uz tik ilgu laiku, cik nepieciešams, lai veiktu visus iesniegtā struktūrūdens klīniskos testus un izmēģinājumus uz laboratorijas pelēm.

Vairākas augstas valsts amatpersonas (pat veselības ministri) ir pozitīvi izteikušās par dziedniekiem un homeopātiju, un mūsu mērķis nav apšaubīt pārdabisku spēku ezotērisku prakšu iedarbību. Mēs uzskatām, ka katram ir tiesības nodarboties, ar ko vien sirds kāro. Bet mēs dzīvojam valstī, un visiem ir jāpakļaujas vieniem un tiem pašiem likumiem, visiem ir jāmaksā nodokļi, un visu patērētāju tiesības ir aizsargājamas. Ja dziednieks, ekstrasenss vai burvis grib praktizēt savas iemaņas, viņam ir jāapliecina savas spējas, sēžot nedēļu vienā telpā bez tualetes, jo tikai tā mēs atšķirsim labus ārstus no sūdīgajiem.

Mēs mīlam mūsu partijas

Otrdien bija Valentīna diena – visu mīlētāju diena. Kā jau ierasts, mēs iepriecinājām arī savas dzīves mīļotās sievietes, aizvedot tās romantiskās vakariņās uz “Lido”. Domājot par ceturtdienas rubriku Delfi Versijās, mēs nolēmām, ka šoreiz iztiksim bez ķengāšanās, provocēšanas un izsmiekla. Sakarā ar šī gada pašvaldību vēlēšanām, nolēmām pretstatīt populārajam un negatīvajam viedoklim mūsu vislabākās domas.
Mūsu mīlestības jūtu bagātību nedaudz ierobežo latviešu valodas vārdu krājums mīlestībai, mums labpatīk izmantot seno grieķu četras izpratnes par mīlestību:

  • Agape – beznosacījuma mīlestība, cilvēka mīlestība pret Dievu, transcendējoša mīlestība;
  • Philia – draudzība, brālīgums;
  • Storge – ģimeniska mīlestība;
  • Eros – iekāre, kaisle, kvēla mīlestība;

“Vienotība”

Vispirms mēs vēlamies izteikt viskvēlākos komplimentus par nosaukuma izvēli, nekas nespēj labāk raksturot šīs partijas būtību kā vārds “vienotība”! Partija ir salīdzinoši jauna, bet tā jau ir paspējusi pārdzīvot visdažādākos pārbaudījumus un šķelšanos. Taču pārbaudījumi to darījuši tikai stiprāku un varenāku! Šāda izturība nebūtu iespējama bez spēcīga partijas mugurkaula un autoritātes, kuru, mūsuprāt, vislabāk spēj raksturot daiļā un graciozā Saeimas frakcijas priekšsēdētāja – Solvita Āboltiņa. Visemocionālākais brīdis bija, kad Jānis Junkurs realizēja sirdi plosošāko pašupurēšanos kāda pazīstama cilvēces vēsturē, atsakoties no sava mandāta, lai Solvita varētu tikt Saeimā un četrus gadus pašaizliedzīgi, nežēlojot savus spēkus, strādāt Latvijas labā! Ticam, ka nesen publiskotie partiju reitingi, kurā Vienība saņēmusi tikai 4,2% ir rupja, netaisnīga sociologu kļūda, par kuru viņi drīzumā atvainosies.

Verdikts – Agape! Mēs dievinām šo partiju! Tāpat kā Latvijas tauta, jūtam beznosacījuma mīlestību un piedodam pilnīgi visu. Ceha vīru kvēlākā vēlme ir kaut reizi paostīt Āboltiņas matus vai piespiest vaigu pie krēsla, uz kura viņa ir sēdējusi.

“Saskaņa”

Līdzīgi kā Vienotībai, arī vārds “saskaņa” raksturo šīs partijas ietekmi uz Latvijas politisko klimatu. Partija ir atsevišķu nīdēju nicināta un pelta, vainota par līgumiem ar Kremli un turēta aizdomās par aizdomīgiem finanšu darījumiem Rīgas domē un Rīgas satiksmē. Bet mēs to visu uztveram kā skauģu reakciju uz Nila Ušakova veiksmes stāstu. Mūsu skatījumā, Nils Ušakovs ir tas harizmātiskais čalis, kas ir ne tikai atraktīvs, bet arī smagi strādājošs. Kad viņš saņem algu gan kā Rīgas domes priekšsēdētājs, gan kā Rīgas brīvostas valdes loceklis, viņš joprojām mēdz tev piezvanīt un uzaicināt iedzert alu, tā teikt, neaizmirst pacanus no rajončika.

Mums šķiet, ka Nils būtu padevies spiedienam un sabrucis kā maratonā, ja nebūtu pieredzējušā Andra Amerika pleca, kurš spēj nostāties pāri visiem korupcijas skandāliem un stāvēt līdzās Nilam kā viņa vietnieks Rīgas domē un valdes priekšsēdētājs Rīgas brīvostā.

Verdikts – Storge! Mēs gribētu būt Nila ģimenes locekļi, kopā ēst rosolu, uzdzert morsu un vizināties ar džipu.

“Nacionālā apvienība”

Nav otras partijas, kura iestātos par tik cēlām Latvijas vērtībām kā dzīvesziņa, latviešu un Latvijas identitāte. Visi “Nacionālās apvienības” biedri (Raivis Dzintars, Jānis Iesalnieks, Jānis Dombrava, Imants Parādnieks u.c.) reprezentē pirmatnējo spēku un auglību. Jā, ir dzirdēti tādi nievājoši izteikumi, ka Dombrava atgādina domāt nespējošu Frankenšteina briesmoni vai glūņu no Adamsu ģimenes, vai, ka Jānis Iesalnieks tīksminās par totalitāru režīmu un āriešu rases idejām, taču ne velti ir teiciens – nespried par grāmatu pēc tās vāka!

Dombrava ir stalts kā ozols, savukārt Iesalnieka jaunības dienu izteikumi internetā ir vērtējami tāpat kā Donalda Trampa “ģērbtuvju sarunas” par grābšanu pie čožas. “Nacionālā apvienība” neatlaidīgi cīnās par demokrātijas stiprināšanu Latvijā, mūsu tautiešu nekrustošanos ar citām nācijām vai rasēm, patvēruma nesniegšanu kara bēgļiem, tiesību un pašnoteikšanās ierobežošanu sievietēm, seksuālo un nacionālo minoritāšu pārstāvjiem.

Verdikts – Eros un Philia! Mēs gribam pavadīt dienas ar staltajiem apvienības vīriešiem, kopīgi kuļot labību ar spriguļiem, un vakaros mēs aplietos ar rapšu eļļu un nodotos grieķu-romiešu cīņām, dienas noslēdzot, mēs atsietu Lielvārdes jostas, atsegtu savus muskuļotos ķermeņus smaržīgā pirtiņā.

“Zaļo un zemnieku savienība”

Latvija – kontrastu zeme. Ziema stindzina, vasara karsē, zemnieki izdragā laukus, zaļie iet ar viņiem politikā. Cilvēki mēdz ķengāties, ka ZZS sastāv no tupiem pagastvečiem. Taču mēs redzam cauri šai skaudībai – tie ir izdarīgi DARBA CILVĒKI, dzimuši ar pesticīdu vienā un gaisa piesārņojuma mērītāju otrā rokā. Jā, varbūt ne tie uz ārišķībām vērstākie cilvēki. Ne tie spožākie runātāji. Ne tie dziļākie domātāji. Ne tie modīgākie pilsētas dendiji. Bet, nolādēts, darba cilvēki!

Kā jau katrs organisms, tas ir tik spēcīgs, cik spēcīgs ir tā mugurkauls un ZZS ir viens no spēcīgākajiem mugurkauliem – Aivars Lembergs! Mēs ļoti augstu godājam Lemberga kungu! Uzskatām, ka Aivars Lembergs ir Latvijas paraugpilsonis, kurš ir tikai labvēlīgi ietekmējis Latvijas politisko, ekonomisko un ārpolitisko vidi! Arī pret viņu ir vērstas virknes ar negācijām un krimināllietām, bet nekas no tā nav spējis novērst viņu no pašaizliedzīgā darba Latvijas labā. Mēs uzskatām, ka Ventspils domes priekšsēdētāja amatā viņš ir spējis noturēties, pateicoties vecāka gājuma cilvēkiem, jo pensionāri, līdzīgi kā suņi, instinktīvi jūt vai cilvēks ir labs.

Verdikts – Philia un Storge! Nav nekā īstāka par māliem aiz zemnieka nagiem, mēs šos ļaudis uzskatām par godīgākajiem un patiesākajiem cilvēkiem, kas nekavēsies pateikt “kā ir!”. Būtu, protams, laimīgi, ja mums būtu sanācis piedzimt Aivara Lemberga pārtikušajā ģimenē, bet kā Laima ir lēmusi, tā roltonus ir ēduši.

“KPV”

Partija ir tikko dibināta un tās stāsts jau sāk atgādināt pasaku “Kaķīša dzirnavas”! Artuss Kaimiņš bija izcīnījis gan savu autoritāti, gan materiāli nodrošinājis partijas izveidi, bet kā jau pie mums tas notiek ar cilvēkiem, kas grib strādāt Latvijas labā, viņu izvilka caur dubļiem un vircu, apvainojot par mahinācijām ar finanšu līdzekļiem un aizdomīgiem finanšu avotiem. Jau no paša sākuma, vadot raidījumu “Suņubūda”, Artuss Kaimiņš lika saprast, ka cīnīsies pret korumpētiem ierēdņiem, neefektīvu valsts pārvaldi un oligarhu ietekmi. Tāpēc ir pašsaprotami, ka tiklīdz viņš aiz saviem vārdiem sāka likt arī darbus, Saeimā filmējot citu deputātu neizdarības, viņš kļuva nevēlams.

Uzskatām, ka Kaimiņa kungs ir nevainīgs visās apsūdzībās, ka viņa vārds un gods ir aptraipīti ar meliem, un, ka viņa plāns Latvijas attīstībai (lai kāds tas arī nebūtu) ir mūsu vislabākā iespēja apsteigt igauņus! Artus, turies, mēs ar Tevi!

Verdikts – Eros! Mēs gribētu, kaut Artuss vēl vairāk pieņemtos svarā, lai mēs varētu savienoties, ieslidinot rokas starp viņa miesas krokām.

Man nepatīk Asociācija ģimene

Pirms divām nedēļām mēs publicējām rakstu ar nosaukumu “Man nepatīk mans bērns” un lielākajai daļai lasītāju pasaule nebeidza griezties, citi to uztvēra kā joku un pasmējās, pavisam daži saprata raksta vēstījumu un padalījās ar to sociālajos tīklos. Tikmēr daži komentētāji steidza norādīt, ka mēs pildām Sorosa plānu – iznīcināt visas šķīstās proletariāta vērtības.

Un tad ir tādi sabiedrības locekļi kā Asociācijas ģimene locekļi. Viņuprāt, mēs esam vērsušies pret konkrētā raksta subjektu, zīdaini vārdā Reinholds, ar naida runu. Šāds apgalvojums gan varētu šķist nedaudz liekulīgs, ņemot vērā, ka tas ir nācis no organizācijas, kura izturas ļoti naidīgi pret jebkuru atšķirīgu viedokli par ģimeni.

Garš stāsts īss, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija mūs informēja, ka Valsts policija šobrīd izvērtējot, vai bērna nosaukšana par “mazo sūdu” ir naida runa un attiecīgi arī sodāma pēc Latvijas valsts Krimināllikuma. Līdz šim mēs tā īsti neuztraucāmies par nodokļos samaksātās naudas izlietojuma lietderību, taču šoreiz esam no sirds gandarīti, ka tā tiek tērēta, lai iepazīstinātu plašāku publiku ar mūsu daiļradi.

Rakstam par Reinholdu pamatā bija vairākas reālas vecāku “grēksūdzes” internetā, taču tam nav būtiska nozīme, jo raksta mērķis bija informēt lasītāju, ka ne visas laulības un ne visas bērnu piedzimšanas ir super priecīgas un super laimīgas izmaiņas dzīvē. Un šādos brīžos, Jūlijai Stepaņenko un viņas personīgajā Propagandas ministrijā jeb Asociācijā ģimene atskan trauksme. Redziet, Asociācija ģimene sevi pozicionē kā fizisku un juridisku personu grupu, kuras mērķis ir aizsargāt ģimeni, bet realitātē tas ir pulciņš ar hiperemocionāliem un maģiski domājošiem cilvēkiem, kas cenšas izveidot ģimenes kultu. Šis kults pielūdz ideju par ģimeni, kur laulātie ir viens vīrietis un viena sieviete, viņiem ir bērni un viņi visi ir laimīgi. Ja kāds pasaka, ka bērna piedzimšana var padarīt ģimeni nelaimīgu, Asociācija ģimene pošas džihādam. Šis precedents liek domāt, ka Jūlijai Stepaņenko ir autoritāras noslieces, ja reiz viņa grib cīnīties pret vārda brīvību.

Nu labi, ja jau Jūlija Stepaņenko un Asociācija ģimene ir gatavi sodīt par domu noziegumiem un cīnīties par literāro varoņu tiesībām, kur jūs bijāt, kad Raudupiete ļāva noslīkt savam bērniņam akā? Kā Jūlija Stepaņenko varēja noskatīties tais vārdos, kur mazā Matīsiņa galva pazuda zem tumšajiem ūdeņiem, un neko nedarīt? Pieprasām, lai Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā būtu iesniegums par Raudupietes nevērīgo izturēšanos pret pašas miesīgā bērna drošību un lūdzam Valsts policijai izvērtēt Rūdolfa Blaumaņa rīcību, atainojot literārā darbā vardarbību pret bērnu.

Un kā ar Jāņa Poruka “Kauja pie Knipskas”? Mūsu skatījumā, pie Cibiņa nāves ir vainojama skolotāju nolaidība. Vai arī šeit mēs varam sagaidīt kādu reakciju no iekšlietu struktūrām? Runājot par skolotāju un aizbildņu nolaidību, vai Asociācija ģimene vērsīsies pret Dž. K. Roulingas kundzi, ka tā ļāva mazo zīdainīti, kas nupat bija zaudējis abus vecākus, atstāt viņa tantes ģimenē, kurā viņš nebija mīlēts, bet turēts ieslēgts istabā, kuras logiem priekšā bija aizliktas restes? Vai Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai nebija jāiejaucas, kad Harijs jau pirmajā skolas gadā tika pakļauts vairākām nāves briesmām, nemaz nerunājot par to, ka skolas direktors viņu audzēja kā cūku kaušanai, jo uzskatīja, ka viņam ir pielipusi daļa no ļauna burvja dvēseles? Ā, pareizi, jums tur daudz biedru ar maģisko domāšanu, jūs tādām lietām ticat.

Un viens no spilgtākajiem gadījumiem – Brūss Veins! Kur bija Asociācija Ģimene, kad pēc mazajam Brūsam bija jākļūst par liecinieku viņa vecāku slepkavībai? Vai tas ir normāli, ka pēc vecāku nāves, par bērna aizbildni kļūst viņa sulainis? Nav brīnums, ka mazais zēns, nesaņēmis adekvātu psiholoģisko atbalstu, izauga par sociopātu, kurš pa naktīm skraida apkārt pa pilsētu, pārģērbies par sikspārni un piekauj cilvēkus? Valsts policija jau dzen pēdas Betmenam?

Tomēr, ja tā padomā, Asociācijai Ģimene ir vairāk kopīga ar Blaumani, Sudrabu Edžu un Roulingu, nekā viņiem gribētos atzīt. Visi iepriekšminētie nodarbojas ar fikciju – kāds ar drūmu, kāds – cerīgu, savukārt Asociācija Ģimene – ar līdz vēmienam pūkainām pasakām par to, kā bērni un ģimene ir visu problēmu risinājums, ka vecākiem ar asarām acīs jāpasakās visuvarenajiem katru reizi, iedomājoties par savu bērnu, nevis reizēm godīgi jāatzīst – kā man tas mazais sūds ir izbesījis.

Vēl mēs gribētu vērst uzmanību uz Asociācijas ģimene logotipu, tas ļoti atgādina to, ko mūsdienās saprot ar “Eifeļa torni“, jeb seksuālu aktu starp diviem vīriešiem un vienu sievieti, kad sieviete ir noliekusies, lai apmierinātu katru vīrieti savā pusē, bet tie tai mirklī viens otram “dod pieci”. Mūsuprāt, šādā kontekstā iesaistīt bērnus nav tikumīgi.

 


Man nepatīk mans bērns

Reina, mana bērna māte, nebija mana pirmā mīlestība, bet tā bija mana pirmā “īstā” mīlestība. Mēs bijām jauni, pēdējo kursu studenti, nepilnas slodzes nodarbināti, lielu dzīves plānu piesātināti un līdz ausīm iemīlējušies. Ar vecāku atbalstu un svētību mēs īrējām nelielu dzīvokli, kur kopīgi rūpējāmies par savu saimniecību. Nebijām saderinājušies, bet diezgan skaidri zinājām, ka gribam pavadīt atlikušo dzīvi kopā. Mūsu attiecības arī iedrošināja ģimene un draugi, kas uzskatīja, ka esam lemti viens otram. Pārāk bieži “kas jauns?” vietā mēs dzirdējām “kad kāzas?”
Līdz stereotipiskai reklāmas attēlu ģimenei mums pietrūka tikai bērns. Populārā uzskata dēļ, ka bērns ir ģimenes lielākā laime, mēs pārtraucām lietot kontracepciju, un ilgi nebija jāgaida, kad mana mīļotā piezvanīja un teica vārdus, kurus es nekad neaizmirsīšu un, kas iezīmēja notikumu virkni, kas izmainīja manu dzīvi līdz nepazīšanai: “man šķiet, ka es esmu stāvoklī!” Tikko mēs bijām saņēmuši apstiprinājumu grūtniecībai, mēs uzaicinājām abu vecākus uz restorānu, lai paziņotu lielos jaunumus.

Šeit viss sāka iet lejup. Ja mūsu mātes, asarām acīs, priecājās par gaidāmo mazbērnu, mūsu tēviem ieslēdzās pavisam cits domāšanas režīms – mums bija jāizlemj kāzu datums! Par kāzām īpaši iestājās Reinas tēvs, ko var saprast. Es tomēr guļu ar viņa meitu, un tas nozīmēja, ka es nekad nebūšu viņa draugs. Viņš gribēja ātrāk leģitimizēt mazbērna ģimeni, lai nepiedzimtu bastards. Mans tēvs, šķiet, vairāk baidījās, ka manas un Reinas attiecības varētu izjukt bez laulību “līmes”.

Ap piekto nedēļu Reinai sākās rīta nelabumi un izrādījās, ka nelabumiem ar rītiem ir kopīgs tikai tas, ka slikta dūša ir arī no rītiem, bet ar tiem nebeidzās. Slikta dūša, vemšana un bezspēks mocīja Reinu 24 stundas diennaktī, un ieilga krietni aiz divdesmitās nedēļas. Šie nelabumi bija tik spēcīgi, ka Reina sāka zaudēt svaru. Manu prieku un mīlestību sāka nomainīt žēlums. Žēlums noraudzīties, cik ļoti mokās šī skaistā un brīnišķīgā būtne. Līdz ar pašsajūtu Reinai pasliktinājās arī garastāvoklis, apsīka dzīvesprieks un pacietība, mēs sākām strīdēties ne tikai par plānojamajām kāzām, bet pat par jebkuru ikdienišķu sīkumu. Ap šo laiku man izveidojās priekšstats, ka šis embrijs viņā nav dabas brīnums, bet drīzāk parazīts, kas no viņas lēnām izsūc dzīvību.

Mūsu kāzas bija glītas, bet vienkāršas. Tuvākie draugi un radinieki, dzimtsarakstu nodaļa, glauns auto, tilti, citu auto taurēšana un bankets. Lai arī Reina to neatzīst, zinu, ka sirdī viņa bija sapņojusi par vērienīgākām kāzām un romantisku medus mēnesi kādā skaistā Eiropas pilsētā, taču grūtniecības dēļ diemžēl viņa nevarēja ceļot.

Dzemdības nebija vieglas, bet bez nopietnām komplikācijām. Nedaudz vairāk nekā pirms desmit gadiem laulātā ģimenē piedzima Reinholds, šis mazais sūds, un īstā elle varēja sākties. Zīdaiņu raudāšana ir drausmīgāka par velnu balsīm, kas sauc dvēseles uz elli. Tie pamodina sekundes laikā un neaizveras, lai ko tu arī darītu. Man šķita, ka nedēļa pirms diplomdarba nodošanas ir grūta, bet tas nav salīdzināms ar miega badu vesela gada garumā pēc bērna piedzimšanas. Kad tev ir divas un vairāk reizes nakts vidū jāmostas, lai barotu, mainītu pamperus, vai lai uķinātu to mazo mūdzi, kas ir izdomājis pamosties, lai papinkšķētu, tev sāk prātā nākt diezgan sliktas domas, piemēram, ka varētu viņu sapurināt, nolamāt, atstāt viņu glābējsilītē, vai pat nomest zemē, jebko, lai tikai viņš aizvērtos un ļautu vienu nakti izgulēties.

Aptuveni pēc gada mums sāka atgriezties nakts miers, taču bērns atrada citus veidus, kā padarīt mūsu ikdienu nepanesamu. Veidus, kas mums nekad nebūtu ienākuši prātā, piemēram, sadzīves ķīmijas un elektroierīču padarīšana viņam nepieejama, kas nebūt nav viegli, jo tas mazais rakņājas pa visurieni, visur cenšas ielīst un visu pagaršot. Dārziņa atrašana arī sagādāja ne vienu vien migrēnu, t.i. kamēr lolojām ilūziju atrast vietu dārziņā bez pazīšanās vai kukuļdošanas.

“Kāpēc?” fāze bija no manas puses gaidīta, jo man šķita, ka spēšu tik labi izskaidrot viņam tik nepazīstamo pasauli, un ka spēšu iztikt bez tāda vārda kā “nedrīkst”. Manā plānā bija tikai viena kļūda – nebiju iedomājies, ka tas mazais cilvēks varētu būt pārāk stulbs, lai saprastu ko viņam stāsta. Dārziņš un vēlāk skola stipri sakropļoja ģimenes budžetu, jo viņam ne tikai vajadzēja mācībām nepieciešamās preces, bet tur sākās statusu cīņas. Nevienam citam bērnam nedrīkstēja būt foršāka, dārgāka rotaļlieta, kas nostādīja mūs dilemmas priekšā – vai nopirkt sīkajam egomaniakam viņa kāroto štruntu, vai samierināties ar kārtējo pinkšķēšanas šalti. Pērt gribējās, tomēr atturējos, jo šķita, ka ja sākšu, tad būs grūti apstāties.

Te nu mēs ar Reinu esam, nedaudz sabojātu veselību, zaudējuši visus lielos sapņus, mūsu kvēlā mīlestība ir transformējusies drīzāk par tādu kā ciešu draudzību, kāda ir izveidojusies starp cilvēkiem, kas kopā ir pārdzīvojuši traumatiskus atgadījumus, piemēram, ieslodzījumu koncentrācijas nometnēs.

Reina tā arī neatguva pirms grūtniecības figūru un mierinājumu viņa centās rast ezotēriskajā literatūrā un sirsniņām pie klišejiskajām bildēm Instagramā. Man, savukārt, liels paldies jāsaka alkoholam un Anatolija Kreipāna balsij, jo bez tiem nebūtu izturējis šos desmit gadus. Mums vēl ir cerība uz medusmēnesi un pilnvērtīgu dzīvi, bet jāpagaida, kamēr Reinholds atradīs kādu jaunu meiteni, ar kuru sabojāt savas dzīves.