Visi raksti, kuriem autors ir lodzinjsh

Olšūnas – Latvijas galvenā eksportprece

Jau ilgāku laiku Latvijas informācijas deķi plēš strīds par un ap sieviešu olšūnu ziedošanu. Mēs ilgi klusējām par šo tēmu, lai norimtu sīvākās cīņas un Cehs.lv mākslīgā intelekta laboratorijas speciālists – akadēmiķis Kristaps Āls varētu ieviest nedaudz skaidrības šī jautājuma problemātikā.

Viss sākās ne pārāk senā pagātnē, kad forumos meitenēm, kurām izskats ir pēdējā cerība vai vēl sliktāk, uzvirmoja tēma par olšūnu tirdzniecību vieglas peļņas nolūkos. Meitenes bija padzirdējušas, ka klīnikas ir gatavas maksāt 500 eiro naudiņas par pieturā sēdošās bamšļu Jolantas olšūnām un 700 eiro, ja viņa ne reizi nav “devusi” smirdīgajam Genādijam. Patiesībā, protams, šis olšūnu ziedošanas process ir krietni sarežģītāks. Ne katra sieviete tiks pieņemta kā olšūnu donors, jo klīnikas ir ieinteresētas iegūt tikai labākos gēnus no veselākajām sievietēm, kuru veselības stāvoklim klīnika seko līdz pat gadam, pirms dod “zaļo gaismu” procedūrai, kas, kā jebkura hormonāla vai fiziska iejaukšanās, nenāk bez saviem riskiem. Domāju, ka jebkurai sievietei, jebkurā vecumā radīsies šaubas, vai konkrētā samaksa ir adekvāta.

Šo aktivitāti intelekta vakuuma forumos uzķēra Veselības ministrijas pārstāvji, visticamāk, lai pasmietos, taču katrā kolektīvā ir tas viens īpatnis, kurš jebkuriem spēkiem cenšas atspēkot savu nenozīmīgumu konkrētajā pulciņā, izdomājot neeksistējošas problēmas un vīzdegunīgi piedāvājot sevi kā mesiju, kas vienīgais spēj rast tai risinājumu.

Tieši šādā ceļā – ar Gunta Belēviča parakstu – informācija par olšūnu tirdzniecības epidēmiju, kuras magnitūde daudzkārt pārsniedz abortu veikšanu ar drēbju pakaramo, nonāca Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas dienas kārtībā, kur šī problēma tālāk tika izmalta caur Ingas un Imanta mentālo zarnu traktu.

Ja nezināt, kas ir šīs personas, tad, lai radītu aptuvenu priekšstatu, teiksim tā: No neapstiprinātiem avotiem esam dzirdējuši, ka Ingai patīk ādas šortos sēdēt uz sejas. Savukārt Imants ir bēdīgi slavens ģimenes vērtību aizstāvis ar divām vienlaicīgām civillaulībām, kurš plašāku bēdīgo atpazīstamību ieguva pēc gendera maiņas operācijas, kuras laikā nogrieza sev bizi.

Akadēmiķis K.Āls atzīst, ka Latvija, kā jebkura cita valsts, konkurē reproduktīvo šūnu tirgū, kur cilvēki, kas tādu vai citu iemeslu dēļ nevar tikt pie bērna, meklēs citus veidus, kā to izdarīt. Būtu jauki, ja visi bērnu namu iemītnieki tiktu izdalīti pa mājām, taču šie bērni pārsvarā tiek uzskatīti par bojātiem. Un kā jau biznesā – kur ir pieprasījums, tur ir piedāvājums un uzņēmumi par adekvātu atlīdzību ir gatavi mesties iekšā baļļās ar sieviešu kaviāru un spermu, lai atrastu saviem klientiem labākos eksemplārus un tas nozīmē rūpīgu pretendentu atlasi. Šeit gan varētu piekrist, ka uzņēmējdarbības primārais mērķis nav olšūnu donoru veselības stāvoklis pēc veiktās procedūras.

Valsts pienākumos ietilpst gan rūpes par iedzīvotāju veselību, gan jebkuras uzņēmējdarbības regulācija. Tālab Saeimas Sociālo un darba lietu komisija sūri diskutēja, tikās ar dažādu nozaru speciālistiem, lai lemtu par konkrēto situāciju un rastu kādu regulējumu.

Racionālam prātam varētu šķist, ka risinājums būtu, piemēram, olšūnu ziedošanas vecuma pecelšana līdz, piemēram, 21 gadam un likt šīm iestādēm, kas nodarbojas ar olšūnu iegūšanu, sniegt informāciju par personām, kas nodod savas reproduktīvās šūnas, kā arī uzlikt par pienākumu segt visus medicīniskos izdevumus, kas būtu radušies šūnu iegūšanas rezultātā kā arī pamatīgas kompensācijas.

Kā viss notika patiesībā:

-Ev! Ko darām?

-Nu jā, nu, nezinu. Ir kādas idejas?

-Negribas par to domāt, pārāk sarežģīti. Veselības ministrijai tad jātaisa reģistrs un kas tur…

-Paceļam šūnu ziedošanas vecumu līdz 25?

-Ai, da b*e, lai vispirms piedzemdē un tad iet uz slaukšanu.

/visi priecīgi spiež rokas/

K.Āls

Rekviēms bamslim

Jurčiks domīgi skatījās uz veikala plauktu. Viņš nojauta, ka kaut kas ir mainījies, taču nespēja pateikt, kas tieši. Fakts, ka lielā tilpuma alus bija pazudis no plauktiem, Jurčika prātam bija slēpts, viņu tas tāpat neinteresēja. Kā kaķi, kurš ziņkārīgi pēta aizkautu grauzēju, Jurčiku vēroja kuplas miesas būves pārdevēja vārdā Olga, kurai alkohola un cigarešu patēriņš bija notušējis robežas starp nacionalitātēm gan pēc izskata, gan izrunas.
Olga, atbalstījusi zodu uz rokas, garlaikojās starp kases aparātu un VID nereģistrēta desu meistara luņķiem. Jurčiks paraustīja plecus un paņēma no plaukta divus “Bauskas Džims 18%” kokteiļus.

Jurčiks apsēdās pieturā un malkoja stipro kokteili. Garlaicības mākts, viņš nopētīja autobusu sarakstu un, lai noskaidrotu laiku, paskatījās telefonā, kur nebija nekā jauna, izņemot nedēļu vecu neatvērtu īsziņu par neapmaksātu telefona rēķinu. Līdz nākamajam autobusam bija nieka 20 minūtes, taču tā Jurčikam bija tikpat triviāla informācija kā “ABLV Bankas” likvidācijas process, jo viņam nebija ne prātā kaut kur doties.

Uz pieturu atnāca Evelīna, viņa saskatījās ar Jurčiku, bet neko neteica. Jaunā meitene nostājās pie autobusu saraksta, sakrustoja rokas uz krūtīm un gaidīja. Jurčiks sēdēja uz soliņa, iedzēra malku grādīgās dziras, aplūkoja Evelīnu un aizdomājās: “Nolādēts, cik viņai tomēr ir seksīgas kājas! Nez, uz kurieni viņa ir sataisījusies? Visticamāk jau, pie Buļbpils pagasta čaļiem. Viņai vietējie puiši nav gana labi… Mauka tāda! Nu kāpēc gan man nevarēja būt normāla māsa?”

Atbrauca autobuss no Klimpēžciema. No tā izkāpa Raimis ar 2 litru alus pudeli rokās. Raimis bija labs Jurčika draugs, kopš abi pirmajā klasē sarunāja bastot aritmētikas stundu. Raimis bija tā tipa cilvēks, kas ar baltmaizes klaipu vienā rokā un kefīra paku otrā gudri stāstītu par to, kā atšifrēt zobu pastas tūbiņu krāsu marķējumu, lai neuzķertos uz Polijā ražotajām, kas paredzētas trešās pasaules valstīm, bet asinskāru kapitālistu bandītu dēļ tiek pārdotas latviešiem, par kuriem visai Eiropai nospļauties. Raimis sarokojās ar Jurčiku un apsēdās blakus uz soliņa, lai pakavētu laiku.

“Redz, kas man. Pēdējais!” ar lepnumu teica Raimis, norādīdams uz divu litru alus pudeli. Jurčiks to nopētīja, taču, nespēdams atrast šajā situācijā ko īpašu, neizpratnē sašķieba mutes kaktiņus. “Šis ir pēdējais bamslis Latvijā. Kas, tu nezini? Bamšļus aizliedza, un to vairs nav nevienā veikalā,” skaidroja Raimis. “Nu i? Viņus tāpat neviens nepirka,” joprojām nesaprazdams, attrauca Jurčiks. “Man ir čoms Klimpēžciema alus brūzī, viņš iepildīja pēdējo pudeli un atlika man. Redz, šis ir pēdējais sērijas numurs. Nolikšu uz pāris gadiem pagrabā, tad pārdošu. Tas ir kā pirms 10 gadiem nopirkt “bitkoinu”. Nopietni! Galvenais nesabojāt korķi,” savu plānu izklāstīja Raimis, un tikai tad Jurčiks saprata investīcijas nozīmīgumu.

Pa putekļaino ceļu velosipēda mugurā grīļodamies tuvojās melns tēls. “Sveicināts, baznīckungs!” droši sveicināja Raimis. Mācītājs pavērās duļķainu skatienu un centās ar vienu roku pamāt, taču pārvērtēja savas spējas, sagrieza stūri pieturas virzienā, atsita priekšējo riteni pret apmali, sasvērās un krizdams sasita seju pret pieturas atkritumu kasti ar tik dobju blīkšķi, ka jebkurš iešļūcenēs autais dzīves skolas teicamnieks to atzītu par visgatavāko no arbūziem.

Mācītājs Ilmārs bija pamatīgā skurbulī, taču saprotamu un piedodamu iemeslu dēļ. Redziet, šorīt viņam bija mūžībā jāizvada kāda kundze no viņa draudzes. Vienīgā atšķirība nelaimē bija tāda, ka kundze bija šķīrusies no dzīves veselības problēmu dēļ, kas radušās viņas liekā svara dēļ. Liekā svara šai nelaiķei bija tik daudz, ka zārka pārvietošana izrādījās sarežģītākais loģistikas uzdevums apbedīšanas kantora vēsturē. Īpašas grūtības sagādāja fakts, ka lifts bija sabojājies un meistars solījās ierasties divas dienas vēlāk, taču nelaiķe bija jāizvada jau šodien.

Zārku kopā ar aizgājēju nevarēja izmanevrēt kāpņu līkumos, tāpēc vienīgais risinājums bija nelaiķes un zārka nešana atsevišķi. Nelaiķi ar kājām pa priekšu kopīgiem spēkiem nesa četri stipri lauku vīrieši. Kāpņu pagriezienos apstākļi spieda nelaiķes kājas izliekt leņķos, kas varētu nedaudz atgādināt 140 kilogramu smagu balerīnu operā “Gulbju ezers”, taču šis manevrs pārplēsa nelaiķes zeķubikses pašā necienīgākajā vietā. Un mirklī, kad šķita, ka situācija nevar kļūt sliktāka, atvērās ārdurvis, pa kurām ienāca mācītājs Ilmārs, kurš vēlējās noskaidrot aizkavēšanās iemeslus, taču tā vietā ieguva skatu uz saules apspīdētu nelaiķes čožu. Šo no nāves sejām mācītājs vēl nebija skatījis. Tā bija iedegusi viņa atmiņā un to nepameta visas zemē guldīšanas procesijas laikā.

“Mācītāj, jums viss kārtībā?” satraucies jautāja Jurčiks. Raimis steigšus piecēla kritušo eņģeli un nosēdināja uz pieturas soliņa. Uz mācītāja pieres bija pamatīgs nobrāzums, un nedaudz asiņoja deguns. Apdullis gan no kritiena, gan no šokējošās rīta ainas, gan no centieniem ar degvīnu izdedzināt šaušalīgo skatu no atmiņas, kas nebija savietojams ar Bībelē rakstīto, ka Dievs ir cilvēku radījis pēc savas līdzības, Ilmārs aptaustīja sāpošo seju. “Padzerties,” mācītājs izdvesa lūdzošā balsī, uz ko Raimis nekavējoties reaģēja un atvēra alus pudeli. Tikai atskanot korķa zīmīgajam “krakš”, abi jaunieši saprata, ka nupat ir iznīcinājuši pēdējo Latvijas bamsli.

Ja jums šķiet, ka šajā stāstā ir izņirgāti vai stereotipizēti Latvijas novadu iedzīvotāji, piedāvājam iepazīties ar izvilkumu no Saeimas sēdes stenogrammas, lai saprastu, kādus tēlus jūs tur ievēlat:

“J. Klaužs (ZZS).

Paturpinot to, ko jūs teicāt, atgādināšu: ziniet, dietologs Lācītis ir teicis, ka alu vīriešiem nevajag dzert, jo no alus aug dibeni, vēderi un krūtis! (Dep. A. Bērziņš: “Krūtis vīriešiem?!”) Un tās krūtis nav atlētiskās kultūrista jeb cilvēka, kurš trenažieru zālē iegūst krūšu formu, bet gan alus krūtis!”

Cenzūra, bļaģ

Mums visiem ir aptuvena izpratne par to, kas ir cenzūra, bet, kad par to vairāk aizdomājas, rodas ļoti daudz jautājumu, uz kuriem neviens nespēj sniegt konkrētas atbildes. Cenzūra ir fenomens, kas mani ir fascinējis kopš senām dienām, īpaši pēdējo gadu laikā, kopš esmu aktīvs cehs.lv radošās triecienbrigādes funkcionārs. Cenzūra, kā izriet no definīcijas, ir kādas autoritātes ierobežota vai kontrolēta vārda un izteiksmes brīvība. Un, kaut arī mēs dzīvojam salīdzinoši rietumnieciskas demokrātijas apstākļos, cenzūra skar ikvienu dzīves jomu.
Izdzirdot vārdu “cenzūra”, daļa cilvēku iedomāsies par padomju represijām (šie cilvēki gan iedomāsies par padomju represijām, arī izdzirdot vārdus “budžeta konsolidācija”), otra daļa iedomāsies par melnajiem taisnstūrīšiem virs atkailinātām ķermeņa daļām un spalgiem pīkstieniem ar mērķi nomaskēt atsevišķus vārdus. Es, piemēram, šo vārdu asociēju ar Benija Hila šovu, kur kuplas sieviešu krūtis regulāri bija daļa no epizodes.

Ap to laiku kailas sieviešu krūtis televīzijā drīkstēja rādīt tikai pēc divpadsmitiem. Šis cenzūras un laika koncepts manam mazpadsmit gadus vecajam prātam nebija izprotams, taču biju izdomājis, kā to apiet, – man vienkārši vajadzēja ieviest satelīttelevīziju, lai varētu uztvert kanālus no citām pasaules laika zonām.

Vēl viena nianse, ko atceros no aptuveni tā paša laika, – cenzūrā noteikti sava loma bija arī kontekstam, jo mācību grāmatās bija ģenitāliju bildes, bet televīzijā tās nerādīja. Veselības mācības stundā (?) mūsu vidū centās atrast sociopātus ar aborta un dzemdību video palīdzību. Tie gan uz ilgāku laiku nostiprināja pārliecību, ka starp sievietes kājām nav atrodams nekas cits kā nepatikšanas un, ļoti iespējams, tur atrodas viņu indes zobi. Goda vārds, ja Stepaņenko uzskata, ka ir kāds veids, kā padarīt jaunu heteroseksuālu vīrieti par geju, tad to spēj tikai šie video.

Neloģisks šķiet arī cenzējamais ādas laukums. Televīzijā var mierīgi rādīt dāmas peldkostīmos, interneta portāli ir pilni ar bildēm, kuru parakstos ir “Neražiņa! Fanu acis pamielot izvēlies oskarotās aktrises kreisais pupiņš” vai “Karaļgalma goda sardze sarkst – vējiņš pacēla kleitiņu un pasaulei uzsmaidīja kroņprinceses apaļais dupsis”. Loģiski, rodas jautājums – kāds ir cenzējamais ādas minimums? Ņemot vērā, ka peldkostīmi mēdz būt ļoti “nabadzīgi”, visticamāk, cenzējami ir tikai krūšu gali, penis un kaunuma lūpas. Jocīgi, ka vīriešu krūšgali visiem ir OK, bet sievietes – nē, nē!

Cenzējamie izteikumi ir vēl viens īpatnējs fenomens. Un runa pat nav par naidīgiem izteikumiem vai draudiem kādai personai. Piemēram, frāze “arī mazgadīgi zēni masturbē” lika tev sarauties un nedroši paskatīties apkārt. Ja tu esi Jūlija Stepaņenko vai kāds no “Asociācijas Ģimene” entuziastiem, tad tu jau esi saķēris pildspalvu un iesnieguma formu policijai.

Sabiedrības tabu ir ļoti stipri pakļauti pašcenzūrai, taču tabu mainās un tie ir dažādi dažādās pasaules malās. Ja kāds Latvijā pārpublicētu korejiešu recepti suņa gaļas pagatavošanai, viņa sabiedriskais tēls tiktu iznīcināts. Tai pašā laikā Ziemeļkorejā ir pilnīgi normāli diviem vīriešiem pastaigāties roku rokā.

Es cenzūru iedalītu divās daļās – vertikālajā un horizontālajā. Vertikālā cenzūra ir autoritātes skaidri noteikti kritēriji, kurus nedrīkst pārkāpt, virinot muti. Labi piemēri ir kriminālsods par naida runu un polonija tēja. Pirmajā variantā ir demokrātiskas valsts pārvaldē sakārtota likumdošana un skaidra procedūra, kā sodīt cilvēku par izteikumiem “Delfu” komentāru sadaļā, bet otrajā gadījumā ir signāls par nerakstītu likumu pastāvēšanu un sekām, kuras piemeklēs, ja sāksi stāstīt par kleptokrātijas aizkulisēm.

Horizontālā jeb pašcenzūra pēdējo gadu laikā ir kļuvusi par ļoti interesantu tēmu. Tradicionāli horizontālā cenzūra tiek realizēta starp jebkuras grupas dalībniekiem, piemēram, uzņēmuma darbinieki brīvprātīgi izvairīsies izmantot vulgārus vārdus profesionālajā saziņā, lai demonstrētu, ka viņiem nav nekā kopīga ar sabiedrības spektra neizglītoto galu. Pēdējos gados pašcenzūra ir kļuvusi daudz autoritārāka. Un, kas ir dīvaini, tajā lielā mērā ir vainojama tieši sabiedrības liberālā daļa.

Tradicionāli mēs sagaidītu cenzūru no labējo fašistu, nevis kreiso sociālistu puses. Taču pēdējo 100 gadu laikā lēnām un pamazām Rietumu pasaule ir kļuvusi krietni politkorektāka un iecietīgāka pret citām ādas krāsām, nacionalitātēm, reliģijām un invaliditātēm. Tomēr šis politkorektums ir nācis ar neiecietību pret neiecietību. Un, kā mēs zinām, jo vairāk cilvēku spiedīs iet vienā virzienā, jo spītīgāk viņš ies pretējā. Manuprāt, mums visiem vajadzētu uzvesties laipnāk vienam pret otru un neapsaukāties. Un beigt cenzēt cilvēku ķermeni, mums visiem tāds ir, un neizliecieties, ka mēs neizbaudām citus ķermeņus.

“Joņa vēnotais spēka zizlis iešļakstēja viņa māsīcas izstaipītajā grēka rievā kā neuzmanīga ogotāja gumiķis rāvainā purva akacī!” – to varētu pārfrazēt, tikai nedaudz rupjāk, taču tad to izcenzēs, jo tā strādā cenzūra.

Solis no Zinātņu līdz Pseidozinātņu akadēmijai

Šī nedēļa sākās ar ziņu, kas citādi šķistu visai komiska, ja vien tā neraksturotu visnotaļ traģisku stāvokli sabiedrībā. Runa, protams, ir par Smiltenes domes priekšsēdētāja vietnieces Aijas Cunskas iniciatīvu izglītot novada skolu direktorus par līderismu, ajurvēdu un krietnu devu 9. maija fašisma. Ārkārtīgi ironisks ir arī fakts, ka Aija Cunska tika ievēlēta no Nacionālās apvienības saraksta, un, kā zināms, ajurvēda un 9. maija svinības ir daļa no tīrasiņu latviešu dzīvesziņas. Iztēlojos, kā Nacionālās apvienības kolorītākie biedri praktizē jogas pozu, kur jāizlokās par svastiku.
Problēma ir tā, ka ļaudis ir ļāvušies daudz un dažādiem meliem un tas viņus padarījis par vieglu upuri cilvēkiem, kuri vēlas iedzīvoties uz citu rēķina ar ne pārāk ētiskām metodēm. Ikviens grib labāk dzīvot, labāk ēst un labākas mantas, bet ne visi grib vairāk strādāt vai ilgāk iekrāt, un šajās situācijās nāk iedzīvoties alkatīgie un čaklie, piedāvājot uzsēsties uz kredītu adatas.

Bet mantas nav vienīgais labums, pēc kā cilvēki savā dzīvē tiecas. Cilvēkiem ir nepieciešama fizioloģiskā veselība un prāta labsajūta, bet dzīve diemžēl nav nepārtraukta labsajūtas sesija. Nelaimes un slimības skar gan mūs, gan mūsu ģimenes un draugus, un šajās situācijās apkārt sāk spietot ekstrasensorās maitu lijas.

Dziednieki nav nekas cits kā ciešanu parazīti. Dziednieku biznesa plāns ir gaužām vienkāršs un neētisks kā paralītiķa izvarošana. Dziedniekiem ir tikai jāparūpējas par to, lai viņiem būtu klienti. To var panākt, utilizējot cilvēku bailes un nedrošības sajūtu, stāstot viņiem, ka ārsti un medikamentu ražotāji ir alkatīgi briesmoņi, kuri grib saviem pacientiem iebarot pēc iespējas vairāk tablešu, kuras nevis dziedē, bet bojā kuņģi un aknas un uzkrāj miesā toksīnus. Ne visi mediķi ir izcili, “pateicību” gribētāji arī nedara godu citiem profesijas pārstāvjiem.

Arī medikamentu ražotāji ir pārkāpuši likumus, bet tie ir atsevišķi gadījumi un neraksturo visu nozari. Atcerēsimies, ka medikamentu iedarbība ir apstiprināta ar faktiem, bet dziednieku darbībām ir 0 garantijas. Cilvēki griežas pie dziedniekiem ar visdažādākajām slimībām, bet dziednieki ir vienīgie, kas šīs slimības ir pelnījuši. Bet nē, tā vietā viņi iegūst ētera laiku “Rampas ugunīs”.

Ir arī mazāk kaitīgi parazīti – veiksmes konsultanti, līderisma skolotāji, kouči un tas, kas šobrīd ir Viesturs Dūle. Protams, liela daļa cilvēku grib būt superbagāti un superietekmīgi – kā Īlons Masks vai Stīvs Džobs, tāpēc ir cilvēki, kas ir gatavi pārdot ilūziju, ka jebkurš var kļūt par vienu no pasaules varenajiem. Vai jums šķiet, ka Stīvs Džobs izlasīja kādu pašpalīdzības grāmatu, noklausījās kaseti ar isidioloģijas mācību un tad izveidoja “Apple” impēriju? Vai esat redzējuši Īlonu Masku dalāmies sociālajos tīklos ar banālām motivācijas bildēm vai citātiem? Nē! Motivācijas bildītes ir ilūzija par “es arī tā varētu, ja gribētu” slinkajiem, kas sēž dīvānā, blenž TV šovus un smejoties sprauslā ceptu pelmeņu drupačas.

Kas attiecas uz Uģis Kuģis-veidīgajiem, kas nodarbojas ar ilūziju un apšaubāmas informācijas tirgošanu, man ir radusies teorija – lielākā daļa konduktoru bija pārkvalificējušies par nekustamā īpašuma mākleriem, bet pēc krīzes nolēma kļūt par koučiem. Viņi savas kardinālās karjeras maiņas uzskata par lielu darba pieredzi, sporādiskās epifānijas, kā būt radošam un produktīvam, tiek papildinātas ar absurdām atziņām no pašpalīdzības grāmatām. Bet viņiem nekas nekad nemainās, gadu no gada viņi uzvelk savu apgarotā idiota masku un iet pārdot šīs ilūzijas citām viduvējībām. Uzskatu, ka viņiem vajadzētu katru gadu iestādīt 100 kokus, lai pasaulei kompensētu savu izelpoto skābekli.

Šī šarlatānisma un līderības sērga ir kļuvusi tik smaga, ka ne tikai tauta ievēl Saeimā un pašvaldībā cilvēkus, kas nodarbojas ar numeroloģiju un 9. maija ajurvēdu, bet pat aptiekāri regulāri iesaka homeopātiskus līdzekļus un “ARS” poliklīnikā tiek nodarbināts parapsihologs. Galvaspilsētas centrā ir homeopātiskā aptieka, kas nodarbojas ar ūdens pārdošanu slimiem cilvēkiem! Pat Valsts nodarbinātības aģentūras rīkotajās bezdarbnieku apmācībās tiek stāstīts par aurām, čakrām, pozitīvu domāšanu un līderu īpašībām. Īpaši tajās apmācībās, kas notiek Zinātņu akadēmijas telpās.

Mums sākumā šķita ļoti savādi, ka tik daudzi šarlatāni ir apsēduši tieši Zinātņu akadēmijas telpas. Mēs pētījām tās vēsturi, attīstību, vadītājus un darbiniekus un nespējām rast izskaidrojumu – kāpēc tur ir tik liela šarlatānu koncentrācija? Tikai beigās, kad Cehs.lv Paraģeodēzijas institūtā sāka pētīt āderes, mūsu pētniekiem radās aizdomas, ka zem Zinātņu akadēmijas atrodas Ziemeļeiropā lielākais kanalizācijas vadu konverģences punkts. Mēs neapgalvojam, ka šis apstāklis ir iemesls tam, kāpēc tur mītošie ir pilni mēsliem, bet mēs to arī nenoliedzam.

Halovīns, halo vīns

Aizvakar bija Halovīna vakars, vakars kad bērni tiek saģērbti par vampīriem, vilkačiem un zombijiem, sievietes ģērbjas par seksīgiem vampīriem, seksīgiem vilkačiem un seksīgiem zombijiem, bet vīrieši uzvelk to kostīmu, kas ballītes dienā ir pieejams nomā. Tovakar sēdēju virtuvē, tukšoju otro pudeli vīna, spraudu ābolos žiletes un prātuļoju par aktuālo. Aizdomājos par visādiem mošķiem, kurus šajā dienā imitēs visa vecuma cilvēki.
Kāpēc cilvēki to dara? Pārģērbšanās par pārdabiskiem spēkiem ir veca kā pasaule, bet kāds tam visam ir mērķis? Katarse? No nespējas izskaidrot pasauli dzimusi māņticība? Kad biju maziņš ticēju visādām muļķībām, bet atceros arī vienu no pirmajām atziņām par briesmoņiem. No visa pārdabiskā, ko, gadu tūkstošiem ritot, radījušas cilvēku fantāzijas atdzīvinātie miroņi jeb zombiji ir visbiedējošākie.

Ja kādu pārdabisku spēku iedarbības rezultātā miroņa smadzenēm tiktu piešķirta negatīva entropija un atgrieztos apziņa, viņa ķermenis tomēr turpina sadalīties, muskuļi nespēj darboties, cīpslas netur kopā kaulus, viņš būtu spiests gulēt nekustīgi un pie pilnas apziņas. Un tas nebūtu kā ar Žanu Dominku Bobiju, kurš varēja slienāties kašmirā un ar vienas acs palīdzību uzrakstīt grāmatu. Es to raksturotu kā pamosties zārkā jau apbedītam, kas ir viens no visšausminošākajiem scenārijiem. Ne velti viktoriāņi mēdza ierīkot mazus zvaniņus pie kapa, kuru aukla sniedzās līdz nelaiķim. Es to sapratu, kad man bija astoņi gadi. Tajā pašā laikā apkārt staigā pieauguši cilvēki, pilda savu lomu sabiedrībā, piedalās vēlēšanās un audzina bērnus, bet tic seskvačiem, spokiem un dinozauram Skotijas ezerā.

Visizplatītākā māņticība ir animisms jeb prāta un ķermeņa duālisms, jeb dvēseles, garu un spoku eksistence. Ķermeņa un prāta duālisms ir uzskats, ka cilvēkam piemīt kāda prāta esence, kas nepastāv fiziskajā pasaulē, bet spēj uz to iedarboties, krāt atmiņas un izlemt labāko secību seksam un Dieva lūgšanai. Uz pieņēmuma, ka prāts saglabājas pēc smadzeņu nāves, kas nekad un nekā nav apstiprināts, ir uzbūvēts diezgan iespaidīgs kāršu namiņš. Ir diezgan viegli pieņemt, ka kāda daļa cilvēka, kas pārdzīvo fizisko nāvi, spēj ik pa brīdim manifestēties fiziskajā pasaulē kā pirmsnāves paštēls vai kaut neliels gaisa reģions ar lielāku kinētisko enerģiju vai elektrisko lādiņu, taču, ja padomā par šīm lietām, rodas daudz jautājumu.

Cik ir spoku pasaulē? Ja pieņemam, ka modernais cilvēks ir pastāvējis pēdējos 50 tūkstošus gadu, tad, pēc zinātnieku aplēsēm, pa šo zemi ir staigājuši aptuveni 107 600 000 000 cilvēki. Jā, tie ir 107 miljardi, prātam neaptverams skaitlis, kas, visticamāk, sakrīt ar Aivara Lemberga aplēsēm par Sorosa finansējumu viņa dzīves čakarēšanai. Cik no viņiem varētu būt spoki zemes virsū? Lai nokļūtu paradīzē vai ellē, visticamāk, tai cilvēka dvēselei ir jātic paradīzei un ellei. Tātad, ja kristietību Latvijā sāka ieviest ap 1100tajiem gadiem mūsu ērā, tad varam ar lielu drošības pakāpi pieņemt, ka katru reizi, kad tu tualetē spied laukā vakar apēsto kebabu, tevi vēro vairāki desmiti neredzamu pagānu.

Kur ir dzīvnieku spoki? Tā kā es gribētu, lai pēc nāves satieku savu kaķi, tad izmantošu vienu spēcīgu līdzekli, kuru cilvēki jau neskaitāmas reizes ir izmantojuši, lai pierādītu jebkuru absurdāko ideju – Bībeli! Jesajas grāmata (65:25): “”Vilki un jēri ies kopā ganos un lauva ēdīs salmus kā vērsis, bet čūskas barība būs pīšļi. Tie nedarīs vairs nedz ļauna, nedz posta visā Manā svētajā kalnā!” saka Tas Kungs.” Šeit runa ir par paradīzi un tur ir pat vegānu lauvas, kas pierāda manu viedokli, ka dzīvniekiem ir dvēseles un viņi nonāk debesīs. Iedomājies, ja tev sāktu spokoties kāds dinozaurs, kas spēj skriet cauri sienām? Brrr. Grūti gan saprast, kāds būtu mehānisms, lai dzīvnieki nokļūtu debesīs? Vai visi dzīvnieki automātiski nonāk debesīs, vai lauvas, kuras Romā plosīja kristiešus nokļūst ellē? Jautājumi nav viegli, bet tāpēc mums ir Zbigņevi Stankeviči un Jāņi Pujati, kas ar risina tādus reliģiski svarīgus jautājumus.

Runājot par Pujatu, viņš vairākkārt ir negatīvi izteicies par vasaras saulgriežu svinēšanu, saucot to par nešķīstību. Un šie izteikumi ir ierakstīti vēsturē vienā laikā ar gravitācijas viļņu atklāšanu. Mēs tikai gribētu pateikties Dieviņam par ironiju, izvēloties kardinālam Jāņa vārdu. Halovīna saknes ir ticībā māņiem, bet šodien tā ir tikai ballīte, bērniem tas ir satraukums no zvanīšanas pie durvīm un “saldumus vai izvarosim” kliegšanas, sievietēm tas ir vēl viens iemesls saģērbties seksīgi, savukārt vīriešiem iemesls iedzert. Un tā cehs.lv mākslīgā intelekta laboratorijā ir ļoti laba zīme un liecina, ka cilvēku ziņkārība sniedz zinātniskas atbildes uz jautājumiem, kas agrāk bija jāapmierina ar pārdabisku spēku palīdzību. Kā kristietība pārņēma pagānu svētkus un svētvietas, tā zinātne izrīkojas arī ar kristietību. Zinātnes renesanse nav apturama. Slava Rīta zvaigznei!

Seksuāla uzmākšanās Latvijā ir legāla

Seksuālā vardarbība ir daudz izplatītāka, nekā šķita, un tā skar visus cilvēkus visos vecumos un visos apģērbos. Davaj, tiekam ar šo tēmu galā, jo te nav par ko jokoties, un tas ir stulbi.
Runa ir par #MeToo jeb #EsArī akciju, kas pirms dažām dienām sāka iekarot sociālos tīklus. Viss sākās, kad vairākas augsta ranga Holivudas aktrises publiski apvainoja Hārviju Vainstīnu par seksuālu uzmākšanos. Drīz pievienojās arī citas izklaides industrijas darbinieces – nolēma pievērst sabiedrības uzmanību tam, ka ar seksuālu vardarbību saskaras ne tikai Holivudas daiļavas, bet ikviena sieviete pasaulē.

Arī Latvijas sociālie tīkli ātri uztvēra tēmu, tādējādi apliecinot, ka no seksuālās vardarbības cieš cilvēki visā pasaulē. Gribētos domāt, lielākā daļa apzinās, ka tā ir un vienmēr ir bijusi aktuāla problēma, jo būs ļoti grūti atrast tādu sievieti, kas nav apgrābstīta kādā publiskā vietā, piedzīvojusi seksuāli agresīvu uzmākšanos vai saņēmusi vismaz vienu mikropeņa attēlu. Ja kāds vīrietis iedomājas, ka tā nav problēma, lai paprasa savai draudzenei, sievai, māsai un tad mēģina kaut sekundi iztēloties, kā viņa mīļotajai sievietei uzmācas kaut kāds (piemēram) piedzēries vecis. Joprojām vienalga?

Tiklīdz Latvijas sievietes sāka dalīties ar savu #EsArī pieredzi, kā jau ierasts sociālajos tīklos, emocijas ņēma virsroku. Lūzušie šķēpi un ievainotie ego krita visur, izņemot problēmas dārziņu. No malas vērojot līdzpilsoņu dusmu viesuli, kas ievilkās vairāk nekā divu dienu garumā, varētu iezīmēt četras galvenās frontes puses (vārdi ir izdomāti): Alīna apgalvoja, ka sievietes visu laiku saskaras ar seksuālo vardarbību. Tomass pauda nepopulāru viedokli, ka sabiedrība satraucas tikai par seksuālo vardarbību pret sievietēm, kamēr no šādas vardarbības cietušie vīrieši netiek ņemti vērā. Reimonds uzskatīja, ka neredz problēmu, jo izvarošana jau ir aizliegta, bet uzšaut kādai smukai meičai pa dibenu ir drīzāk kompliments. Aivars pastrēba no bamšļa, uzkliedza mammai, lai viņa iet uz savu istabu, un pauda uzskatu, ka feministes ir neglītas cūkas, kuras izdomā neesošas problēmas, jo sen nav tikušas normāli izdrātētas.

Kā jau var nojaust, problēma ir sabiedrības domāšanas veidā, kas ir visnotaļ auglīga vide dzimumu nevienlīdzībai un seksuāla rakstura aizskārumiem. Neiztirzāsim, kur tam visam stiepjas saknes, taču sabiedrībā pastāv divi dominanti dzimuma arhetipi: sieviete ir pavarda sargātāja un brēkļu spiedēja pasaulē, vīrietis kačā musīšus un nekad neizrāda jūtas. Respektīvi, sievietes ir fiziski un emocionāli vājas, tāpēc viņas nevar par sevi pastāvēt, un vienīgais veids, kā viņas var rūpēties par savu drošību, ir samazināt riskus – nestaigāt tumsā, vispār nekur neiet vienai un galvenais – vilkt neglītu apģērbu, lai neizprovocētu kādu tēviņu. Ja ar sievieti tomēr kas notiek, tad viņa ir vainīga, jo nav ievērojusi visus drošības pasākumus. Vīrietis ņem, ko var paņemt, un cīnās par vietu vilku bara hierarhijā, neizrāda ne fiziskas, ne psiholoģiskas ciešanas, sak’, labāk nomirt kā vecim, nevis dzīvot kā nīkulim.

Ja joprojām neredzi problēmas, tad vai nu tu esi vienā bariņā ar “Islāma valsti”, vai Jūliju Stepaņenko un čaļiem no Nacionālās apvienības ierakumiem, kas spītīgi grib dzīvot arhaiskā utopijā.

Šīs divas stigmas – “pati vainīga, ka kļuvi par upuri” un “ciet klusu, citādi nebūsi vecis” – ir iemesls tam, kāpēc seksuāla rakstura vardarbība ir tik izplatīta – neviens par to nerunā. Ja cilvēks ir cietis no seksuālas vardarbības, pastāv ļoti liela iespējamība, ka viņš par to klusēs tieši kauna dēļ. Bet šī nerunāšana rada iespaidu, ka tā nav problēma. Taču, kā parāda #EsArī akcija, tā ir problēma un daudz izplatītāka, nekā līdz šim šķita. Jābeidz stigmatizēt upurus un atklāti jārunā par pārdzīvoto, jo tikai tā var apjaust seksuālās vardarbības patiesos mērogus.

Neapšaubāmi, sievietes visbiežāk cieš no seksuālas vardarbības, taču nedrīkst aizmirst, ka arī vīrieši nav no tās pasargāti ne bērnībā, ne arī pieauguši. Pastāv uzskats, ka vīrieši tikai priecātos, ja viņu dibenos ieķertos sieviete, un, pat ja dažos gadījumos tā būtu, lielākā daļa uz to reaģēs negatīvi. Jāpatur prātā, ka vīrieši kļūst par upuriem citiem vīriešiem. Seksuāla vardarbība visbiežāk ir dominances izrādīšana, un no tā cieš ļoti daudz cilvēku ieslodzījuma un nepilngadīgo labošanas iestādēs. Baidos gan, ka sabiedrības acīs personas, kas atrodas ieslodzījumā, vispār nevar pieskaitīt cilvēkiem, jo ir pārkāpušas likumu un tagad tiek uzturētas no mūsu nodokļiem.

Ja izvarošanai un seksuālai vardarbībai ir konkrēti krimināllikuma panti, tad seksuāla uzmākšanās nav atrunāta nevienā likuma pantā. Seksuālu uzmākšanos ir pat ļoti grūti definēt, jo, ja mēs pieņemam, ka bez uzaicinājuma apčamdīt daiļavas krūtis ir seksuāla uzmākšanās, tad atrast robežu, kur beidzas flirts un sākas seksuāla uzmākšanās, būs problemātiski, jo tā ne vienmēr būs fiziska. Robeža noteikti nevar būt adresātā izraisītās emocijas, jo atsevišķām meitenēm varētu sagādāt nepatīkamas emocijas, ja uzsmaidītu un telefona numuru palūgtu ne pārāk glīts puisis.

Ja tomēr tiktu veiktas izmaiņas likumdošanā, seksuāla uzmākšanās kļūtu krimināli sodāma, veiksmīgai apsūdzībai būtu nepieciešams pietiekams pamats ar pierādījumiem, kas nozīmētu, ka trolejbusā apgrābstītai meitenei būtu jāvēršas policijā, jāuztur apsūdzība, jāatpazīst trolejbusa grābstītājs gan video, gan klātienē un jāveic citas apgrūtinošas lietas, kuras varētu demoralizēt citas sievietes no perveļu sodīšanas.

Kāds vispār varētu būt risinājums? Uzskatām, ka sabiedrība jau ir spērusi pirmo soli cīņā ar perveļiem – ir sākts par to atklāti runāt. Nākamais solis būtu, ja pamatskolās par šīm tēmām sāktu aktīvi runāt, lai mazi bērni, kas vēl nepazīst seksualitāti, zinātu, kad viņiem draud briesmas un kā tādos gadījumos rīkoties. Domājams, ka bērnu izglītošana varētu arī samazināt nākotnes perveļu skaitu. Baidos, ka šobrīd izglītošana skolās nav pavirzījusies tālāk par “neejiet nekur vieni un neģērbieties izaicinoši”. Svarīgi ir arī mainīt veidu, kā mēs runājam par seksuālo vardarbību, jo šobrīd mūsu valoda ir centrēta uz upuri, kas prātos sasaista kauna sajūtu ar krišanu par upuri. Nevis “2015. gadā ir izvarotas x sievietes,” bet “2015. gadā n vīrieši ir izvarojuši sievietes”. Vēl mēs aicinātu ikvienu lasītāju padomāt, vai viņš/viņa nav iemesls kādam no #EsArī stāstiem.

Rase ir sociāls konstrukts

Zinu, ka atnāci lasīt šo rakstu, jo tevi tādā vai citādā veidā uzbudināja virsraksts. Lielākā daļa nāk lasīt Cehs.lv versijas, jo viņus “triggero” konkrētas tēmas, un ne vienmēr tā ir pelmeņu mērķauditorija, kas komentārā steidz piesaukt Sorosu. Naidu pasmelties šeit iegriežas arī Latvijas liberālā inteliģence, par ko liecina nesenās publikācijas “Satori”, kur tika analizētas un atspēkotas Cehs.lv rakstos paustās idejas.

Jāatzīmē, ka Cehā ir vairāki autori ar dažādiem viedokļiem un uzskatiem, bet neviļus rodas iespaids, ka visi tiek mesti vienā maisā. Ģeneralizācija nav tikai konservatīvu ļaužu netikums, mēs esam rakstos aizstāvējuši tādas liberālas pozīcijas kā varas decentralizācija, dzimumu un seksuālo orientāciju vienlīdzība, nacionālisma un rasisma kaitīgums, un šīs versijas palikušas bez ievērības, taču, tiklīdz kāds no autoriem atļāvās pateikt, ka feministes ir “resnas un neglītas cūkas” vai ka iecietība var būt pārmērīga, Ilmārs Šlāpins pirmo reizi pieminēja Cehs.lv savā “Facebook” lentē, apsaucot visus autorus par vienu stulbu kretīnu.

Pirms nedēļas paralēli jezgai ap K. Ulmaņa dzimšanas dienas svinēšanu Ārlietu ministrijā (par to pašās beigās) un “Rigvir” deviņdesmito gadu bariga–petuhs komunikācijas stilam (par to, iespējams, citā rakstā) sociālajos tīklos izvirda spraigas cīņas par tēmu – rase ir sociāls veidojums (social construct) vai nav? Protams, lielākā daļa lasītāju, izdzirdot apgalvojumu, ka cilvēku rase ir sociāls veidojums, sāks psihot, jo “to, ka pastāv cilvēku rases, māca pamatskolā, ko tu, sorosoīd, atkal jauc galvu”? Pirmkārt, gribu nomierināt, jo sociāli veidojumi nenozīmē, ka šī lieta neeksistē vispār. Cilvēku ikdiena ir pilna ar sociāliem veidojumiem, jo cilvēki ir… sociālas būtnes. Otrkārt, centīšos izmantot pēc iespējas saprotamākus vārdus un salīdzinājumus, lai pēc iespējas mazāk tiktu uztverts kā augstprātīgs un pompozs pediņš.

Kā jau teicu, cilvēka ikdiena ir pārpildīta ar sociāliem veidojumiem, tie ļauj mums vieglāk orientēties dzīvē un komunicēt ar citiem cilvēkiem. Sākšu ar dažiem piemēriem, lai sagatavotu prātus tēmai par rasi. Matemātikā plaši tiek izmantoti tādi koncepti kā nulle un bezgalība, kaut arī dabā var eksistēt tikai skaits starp šiem diviem ekstrēmiem. Līdzīgi ir arī ar profesijām. Piemēram paņemsim ārstu. Mēs zinām, ka ārstam ir balts ķitelītis un stetoskops, bet balti ķitelīši ir arī ķīmijas laborantiem un stetoskopi ir cilvēkiem, kas tādus izgatavo, manto, nopērk vai citādi iegūst īpašumā. Tātad ārsts ir statuss sabiedrībā, ko iegūst tikai tad, kad citi medicīnas nozares eksperti to atļauj, kā pieņemts, sasniedzot nepieciešamo zināšanu minimumu. Šis ārsta sociālais veidojums tiek uzturēts, lai garantētu slimnieku aprūpes kvalitāti un nodrošinātu sabiedrības uzticamības nepārtrauktību. Tieši tāpēc šarlatāni nedrīkst sevi dēvēt par ārstiem un ir spiesti samierināties ar sinonīmu “dziednieks”, jo pagaidām šim dziednieka sociālajam veidojumam pietiek ar apgarotu sejas izteiksmi un pieradinātu kraukli.

Vidējo cilvēku neinteresē socioloģija, antropoloģija vai filozofija, tāpēc varētu rasties problēmas pieņemt domu, ka rase ir sociāls veidojums, jo skolā ir mācīts, ka starp rasi un ādas krāsu ir liekama vienādības zīme. Šī arī ir galvenā barjera, lai pieņemtu faktu, ka rase ir sociāls veidojums. Cita barjera ir starp nacionāļiem, jo tik viegli identificējama atšķirība kā ādas krāsa ir ļoti būtiska, lai dusmīgi skraidītu pa viensētu ar rungu rokā un bļautu: “Rokas nost no manas māsas, mori, viņa ir mana sieva!”

Rases bioloģiskā skaidrojuma pamatā ir uzskats, ka reproduktīvi izolētas populācijas daudzu paaudžu maiņas rezultātā ir pielāgojušās konkrētas vides apstākļiem, iegūstot unikālu bioloģisko atšķirību kopu, būtībā kļūstot par vienu no homo sapiens pasugām. Šī skaidrojuma problēma ir tāda, ka ne tikai pirmatnēji cilvēki izklīda pa pasauli un apmetās ļoti daudzās zemeslodes vietās, bet viņi arī turpināja migrēt un reproducēties ar citu reģionu iedzīvotājiem. Līdz ar to rodas problēmas ar klasifikāciju, jo, ja mēs pieņemam, ka negroīdās rases pārstāvis ir ar tumšu ādas krāsu, čirkainiem matiem un platu degunu, mums būtu jādomā jauns rases nosaukums cilvēkiem, kam “izpildās” tikai divi no šiem trim nosacījumiem. Ja bioloģiskā antropoloģija spētu izpētīt visas bioloģiskās īpatnības, to ģeogrāfisko izcelsmi un attiecīgos gēnus, rasu skaits būtu mērāms simtos.

Sociālantropoloģija nenoliedz, ka pastāv vizuālas atšķirības starp cilvēkiem, bet skaidro, ka cilvēki grupē šīs vizuālās atšķirības kādā konkrētā nolūkā, piemēram, lai aptuveni noteiktu izcelsmes teritoriju uz zemeslodes, lai izdarītu nošķīrumu starp “mūsējie” un “svešie”, vai ģeneralizēti piedēvē kādas stereotipiskas kvalitātes, piemēram, labas spējas matemātikā, spēju lēkt augstāk par Porziņģi vai finansiālu alkatību.
Vēl ir ļoti vērts pieminēt, ka sociāli konstruētais dalījums rasēs, šajā dienā un laikā, ir ļoti nelietderīgs un pat kaitīgs, jo tas mums nesniedz nekādu objektīvu informāciju par indivīdu – ne viņa dzīves vietu, ne izglītības līmeni, ne kulturālo piederību. Tieši otrādi, pēdējā laikā rase ir kļuvusi par iemeslu daudzām naida izpausmes formām, kad uz atsevišķu negatīvu piemēru fona tiek veikta ģeneralizācija uz visu sociālo grupu, piemēram, teroraktu dēļ visi musulmaņi tiek uzskatīti par teroristiem, atsevišķu bandu dēļ visi tumšādainie tiek uzskatīti par zagļiem un atsevišķu Cehs.lv autoru darbu dēļ visi ir stulbi kretīni.

Mūsdienās ir daudz vieglāk pētīt dažādus sociālos procesus, kas ietekmē atsevišķu bioloģisko īpašību izplatību, piemēram, arhaiskajās dienās, kad pārtika bija sūri, grūti iegūstams resurss, spriežot pēc Vilendorfas Venēras, skaistuma etalons bija liekais svars, ap to laiku, kad Lielbritānijā parādījās cukurs, “top” lieta kļuva slikti zobi. Nedomāju, ka esmu vienīgais, kurš, ieraudzījis TV ekrānā Dženiferu Lopesu, pēkšņi sagribēja apbērt lielo brazīlietes dibenu ar miltiem, ietriekt seju starp tiem milzu pusmēnešiem un taisīt “BRBBRBBRRRRR” tā, ka miltu putekļu koncentrācija gaisā radītu sprādzienbīstamības draudus.

Kāpēc Ārlietu ministrijā svinēja K. Ulmaņa dzimšanas dienu? Iespējams, tas ir saistīts ar to, ka Kārlis Ulmanis, iespējams, bija Latvijas pirmais homoseksuālais prezidents.

Nāk rudens izgreznot neko

Nāk rudens izdaiļot Latviju? Zelta lapkritis, ābolu smarža un rudens sēņu garša? Nē – dubļi, peļķes un drīz jau arī tā smilšu-sāls-sniega kombinācija, pie kuras esam tik ļoti pieraduši, ka to varēs iekļaut Latvijas kultūras kanonā blakus kapusvētkiem un “Limuzīnam Jāņu nakts krāsā”.
Lai arī laikapstākļi Latvijas iedzīvotājus, maigi izsakoties, nelutina, jāatzīst, ka man te ļoti patīk vasarā. Jūlijs un augusts šeit cilvēkos atraisa gūzmu sentimentālu un patīkamu emociju. Pat man pietrūks silto vakara pastaigu pa Rīgas kluso centru un vecpilsētu, iespējas sajust gaisā dažādu ēdienu aromātus, klausīties visdažādāko ļaužu līksmībā.

Man pietrūks pat visu dīvaino pilsētas personāžu, piemēram, motoreļļas bezpajumtnieku, kas sapulcējas iepretim Brīvības piemineklim un mīņājas blakus saviem motocikliem, lai izrādītos viens otram. Kāpēc es viņus saucu par motoreļļas bezpajumtniekiem? Jo viņi pavada dienas lielāko daļu garāžā vai saulē, smērējoties ar eļļām, pievelkot uzgriežņus, un, kad viņi ir saķīlējuši savus dzelzs rumakus un aizbraukuši “kotēties” pie makdonalda, viņu sejas ir netīras un nogurušas, mati ir saburzīti un acu skatieni tukši kā zombijiem.

Vienīgais, kas viņus vizuāli atšķir no patiesiem bezpajumtniekiem, ir fakts, ka starp viņu kājām ir nevis gangrēna, bet viens no visvairāk uz nerviem krītošajiem trokšņiem vairāku tūkstošu vērtībā. Pie velna, man pat pietrūks to dažu velosipēdistu, kuri brauc pa pilsētas ielām, neturot rokas uz stūres. Noteikti esat pamanījuši, es viņus dēvēju par gaiļiem uz riteņiem, jo viņi brauc tik lepni un pompozi, uz krūtīm sakrustotām rokām, it kā viņi joprojām izrādītos savai mammai.

Rīt ir pirmais septembris. Ar to gan es negrasos kādu apsveikt, jo nav neviena, kas gaidītu šo datumu. Pirmkārt, kā jau pieminēju, varam uzskatīt, ka divus mēnešus ilgā vasara ir beigusies – sieviete var pat bērnu iznēsāt ātrāk, nekā sagaidīt nākamo silto vakaru. Otrkārt, sākas jaunais mācību gads, kas skolniekiem nozīmē atgriešanos fiziski un psiholoģiski traumatiskā vidē, studentu nenokārtoto parādu čupai birst klāt jauni priekšmeti, vecākiem tas nozīmē kropļojošus izdevumus par skolām, burtnīcām, apģērbiem utt.

Lielākajai daļai mācību gads ar pirmo septembri ir sācies jau bērnudārzā, kas ir drīzāk izklaidējošs pasākums, un vienīgais trūkums tur ir piespiedu došanās diendusā un negaršīgais ēdiens. No bērnudārza jēga ir tikai vecākiem, jo viņi var atgriezties pelnīt valstij nodokļus, kamēr mazie jānīši un anniņas var būt netīri arī kaut kur citur. Tā vai citādi, no dārziņa bērni atceras labi ja divas vai trīs epizodes, kas lielkākajā daļā gadījumu ir saistītas ar pirmo traumu – rētu vai riebumu pret kādu ēdienu.

Pamatskola un vidusskola ir tā vieta, kur cilvēkam sākas patiesais riebums pret rudens iestāšanos. Īpatnēji, ka skolas allaž reklamē sevi kā vietas, kur tiek identificēti bērnu talanti un pievērsta pastiprināta uzmanība, lai tos attīstītu. Lai nūģis, kuram padodas matemātika, varētu kļūt par Nobela prēmijas laureātu, lai knēvelis, kuram padodas zīmēšana, varētu karināt savus darbus līdzās Rozentālam, lai fiziski spēcīgais muļķis varētu kost olimpiskajā medaļā. No pieredzes varu tikai teikt – ja skola kaut kam sagatavo, tad tikai dzīvei cietumā vai totalitārismā. Un veiksme vairāk būs atkarīga no tā, cik ļoti cilvēks spēs skolā iegūto pieredzi sagremot un neņemt pie sirds.

Cilvēkam skolā nākas iemācīties izdzīvot dažādu hierarhiju haosā, kur visi dažādie ķipariņi noreducējas līdz aritmētiskajam vidējam. Klases iekšienē pastāv spēka hierarhija, kur atlēts sitīs nūģi, jo citādi nespēj artikulēt savu frustrāciju par piedzimšanu nelabvēlīgā ģimenē. Nūģa vēlme izcelties pazūd zem zilumiem, atlēta traumu plaisas palielina stiprāki muļķi no vecākajām klasēm, meitenes iemācās, ka sociālā hierarhija ļoti stipri korelē ar materiālo labklājību, nevis ambīcijām un uzcītību. Skolotāji ir trūcīgi un noguruši, viņi pilda tikai tiesneša lomu, sodot un apbalvojot. Un tie daži apdāvinātie, kas klasē ir, iemācās turēt muti, lai nedabūtu pa muti. Nav brīnums, ka esam tur, kur esam, ka skolās netiek kārtoti eksāmeni matemātikā un fizikā, jo vecāki uzskata, ka “nau vērc”, jo skola tāpat dzīvei neko noderīgu neiemāca. Lūk, tā šeit top cilvēki bez ambīcijām, kas ir priecīgi par to, kas ir, un vairāk viņiem nevajag, jo tad, pasarg’ Dievs, būs jāceļas un kaut kas jādara.

Nāk rudens izdaiļot Latviju? Zelta lapkritis, ābolu smarža un rudens sēņu garša? Nē – dubļi, peļķes un drīz jau arī tā smilšu-sāls-sniega kombinācija, pie kuras esam tik ļoti pieraduši, ka to varēs iekļaut Latvijas kultūras kanonā blakus kapusvētkiem un “Limuzīnam Jāņu nakts krāsā”. Šajā gadā, it kā cēlu mērķu labad, Rīgas mērs ir nolēmis padarīt pilsētniekiem rudeni daudz neizturamāku, proti – vienlaicīgi remontējot teju visas pilsētas galvenās ielas. Uzskatu, ka tas ir ļoti labs solis no Rīgas mēra puses, jo neļāva atslābt un pilnībā izbaudīt bezrūpīgu vasaru. Neizstaigājamās ietves, neizbraucamās ielas un putekļu daudzums neļāva aizmirst, ka tāds ir parastais dzīves ritums šajā valstī un pilsētā. Mēs nedrīkstam kļūt izlutināti, lai spētu samierināties ar desmit mēnešiem tumsas un aukstuma. Varbūt Nils nolēma izdangāt Rīgas ielas, lai, kad Putins izlien no Dvinas un jautā, vai Rīga ir gatava, viņš var atbildēt – nē, nē, vēl nav gatava. (nervozi smiekli)

P.S. Jauktu rasu homoseksuālas ģimenes ir labākas par tradicionālajām ģimenēm.

Ir kritiski nepieciešams domāt kritiski

Kad man bija aptuveni pieci gadi, māte nolēma mani indoktrinēt reliģijā ar stāstiem par Jēzu, mūsu pestītāju. Vislabāk man patika divas epizodes: staigāšana pa ūdens virsmu un banketa uzsaukšana pieciem tūkstošiem. Tikai vēlāk es uzzināju, ka pa ūdens virsmu spēj skriet arī kāda ķirzaka, bet piecu tūkstošu ēdināšana ar divām zivīm un pieciem maizes klaipiem ir normāla prakse Ziemeļkorejā. Taču brīdī, kad māte izstāstīja, ka romieši piesita Jēzu krustā, es sapratu, ka tas nav nekāds Dievs, jo, ja es būtu visuvarens, es to krustu būtu iebāzis Jūdam tik dziļi, ka skabargas ierautu pat mēlē. Ja tā padomā, diezgan dīvaini, ka viņa 12 grūpijas bija tikai vīrieši – tas liek uzdot jautājumus.

Es to stāstu, jo vēlējos ilustrēt to, ka jau tik agrā vecumā spēju kritiski domāt un atšķirt pasakas no īstenības, kamēr lielākā daļa, pat būdami pieauguši, apzināti izvēlas sevi muļķot. Un tā, manuprāt, ir cilvēces galvenā problēma. Saprotu, ka ticība tam, ka cilvēks ir kas vairāk par ēst un meņģēties gribošu miesas gabalu, var sniegt psiholoģisku ielāpu dzīves ciešanām un faktam, ka nāve ir cilvēka beigas.

Ticība pārdabiskajam nav nekas vairāk kā maldīgs uzskats, ka eksistē kāda metadimensija, kurā mēs esam labāki par karaļiem un notiek absolūts taisnīgums pret visiem – nabagie kļūst bagāti un bagātie kļūst nabagi. Protams, nekas no tā nenotiek, nabagie nomirst nabagi, bagātie nomirst bagāti, un tās ir beigas. Viss. Basta.

Un šī ticība absolūtā taisnīguma dimensijai ir tas, kas attur miljoniem cilvēku no proaktīvas rīcības labuma vairošanai gan sev, gan citiem. Sak’, ko nu man iet palīdzēt grūtībās nonākušajiem, gan jau Dieviņš visu sakārtos un atsūtīs palīdzību, ko man cīnīties ar korumpētiem indivīdiem, gan jau pēc nāves velns viņiem sāpīgi padurstīs dibenu ar trejžuburu dakšu. Šāds latentums ir īpaši izteikts vecākiem cilvēkiem, kuri pat vairs necenšas šķirot informāciju, ko uzņem caur ekrānu vai drukāto presi. Ārsti tev nestāsta, ka glaukomu var izārstēt, ja acī ieberzē čuras? OK. Putins jau patiesībā nav tik slikts, jo, tāpat kā parastā tauta, no rīta ēd auzu tumi? OK. Soross grib kontrolēt mūsu populāciju, izkaisot gaisā ķimikālijas, kuras vardes padara homoseksuālas? OK!

Runājot par Sorosu, ir vēl viens ļoti spilgts piemērs ticībai māņiem – Aivars Lembergs. Vecais zēns ir spītīgi ieņēmis galvā, ka Džordžs Soross, viens no pasaules ietekmīgākajiem miljardieriem, par savas dzīves mērķi ir izvēlējies čakarēt dzīvi senilam 40 tūkstošu iedzīvotāju pilsētas mēram. Katru reizi, kad izdzirdu par “Sorosa šakāļiem”, nevaru apvaldīt smieklus un iztēlojos, kā Soross, uzzinot par kādu Ventspils projektu, piemēram, izremontētas ielas atklāšanu, instruē veselu busiņu algotņu tur ierasties, izmētāt izsmēķus un sačakarēt ietves bruģi. Diemžēl arī mana vecmāmiņa dzīvo Ventspilī un ir balsojusi par Lembergu kopš pirmsākumiem, jo, kā viņa to pamatoja, “lai arī zog, viņš dod arī pilsētai”. Tas lieliski ilustrē to “Stokholmas sindromu”, ar kuru sirgst liela daļa sabiedrības, jo tā labāk izvēlēsies zināmu nelaimi nekā nezināmu laimi.

Lai ilustrētu to postažu, pie kuras var novest ticība un kritiskās domāšanas neesamība, es ceļu gaismā faktu, ka ir cilvēki, kuri pilnā nopietnībā tic, ka zeme ir plakana! Tāpat kā daudzi citi, arī es pievienojos šai grupai galvenokārt aiz antropoloģiskas intereses, taču jāatzīst, ka, vērojot šīs grupas aktivitātes, es guvu nedaudz netīra prieka, līdzīgi kā Viktorijas laiku cilvēki gāja pašausmināties uz kropļu cirku. Ar patiesu interesi vēroju, kā cilvēki tur publicē dažādus attēlus, video un savus infantilos spriedelējumus, cenšoties rast alternatīvus izskaidrojumus tādām lietām kā paisums un bēgums, gravitācija, meteorīti, vulkāni utt.

Kādu laiku centos ar viņiem loģiski diskutēt, bet ātri padevos, jo šie daži indivīdi ir nobarikādējuši savas smadzenes pret jebkuru loģisku argumentu. Manuprāt, viņi ir zuduši, bet ne bezjēdzīgi, jo kalpo par piemēru citiem – kritiskā domāšana ir jāmāca jau skolā.

Kā risināt demogrāfijas problēmu?

Aptuveni pirms nedēļas biju aizgājis pastrādāt uz vienu populāru birojnīcu (tiem, kas nelasa “Rīgas Laiku”, – birojnīca ir vārdu “birojs” un “slimnīca” kombinācija). Sēdēju pie kafijas tasītes un savā nodabā strādāju. Kā jau ierasts, birojnīcās nāk strādāt jaunie un skaistie, tālab arī jūtos tur iederīgs. Biju uzņēmies palielu projektu, tāpēc nācās iespringt un veltīt tam tik daudz smadzeņu kapacitātes, ka dažkārt aizmirsās pat elpot.
Manu koncentrēšanos kā ar nazi pārgrieza dīvaina dunoņa, pacēlu acis pār datora ekrānu un konstatēju, ka kāda no birojnīcas apmeklētājām bija paņēmusi līdzi savu bērnu. Mazais puika sēdēja pie blakus galdiņa, blenza planšetē un izdvesa skaņas, kuras, ja tā padomā, bija adekvātas piecus gadus vecam gaļas dārzenim. Tieši tai mirklī es sapratu ko ļoti būtisku: bērni ir slikti ne tikai laika pavadīšanai jebkurā sabiedriskā vietā, bērni ir arī kaitīgi ekonomikai un valsts izaugsmei.

Cik atceros, neatkarīgi no medija diskusijas par demogrāfiju ir bijušas pilnas ar emocionālām gaudām, ka mums pārāk maz dzimstot bērnu, latvieši izmirstot un nebūšot, kam pelnīt mūsu pensiju. Lai arī jāatzīst, ka ir savs pamats uztraukumam par ekonomikas nākotnes perspektīvām, kā jau pieklājas tipiskā populismā, šie pamatotie jautājumi ir apaudzēti ar biezu slāni sausās tualetes galvenās eksportpreces.

Arī nesen aizvadītajā intelektuāļu festivālā “Lampa” kā bezpajumtnieki restorānā ielavījušies bija Otto Ozols, katoļu mācītājs, čalis no “Īsta mīlestība gaida” un sieviete, kas spējusi no sevis izspiest piecus brēkuļus. Varētu šķist, ka uzskaitītie tēli ir premisa tipiskam “ienāk bārā” jokam, bet nē, pilnā nopietnībā viņi rādīja prezentāciju ar stabiņiem, lai ilustrētu vecuma plaisu, kaut arī visus festivāla apmeklētājus patiesībā interesē tikai plaisa starp Mākslas akadēmijas pirmkursnieču ciskām.

Nesaprotu, ko tur varēja darīt katoļu priesteris, jo negulēt ar pieaugušu cilvēku ir viņa dzīves izvēle, no tā izrietošā kontribūcija tautas atražošanai ir apaļa nulle. Arī čalis no “Īsta mīlestība gaida” nepārstāv “ejam cukāties” ideoloģiju, un, ja godīgi, viņš izskatījās ļoti sasprindzis, it kā censtos no sevis neizlaist pašu nelabo. Sieviete, piecu bērnu māte, šķiet, bija vienīgā adekvātā un d*irsttiesīgā dalībniece diskusijā, taču viņa pie vārda tika salīdzinoši maz, jo visu ēteru aizņēma diskusijas vīrieši. Jāuzteic gan atziņa, ka pieci bērni ir augšējā robeža, kad vagīna vīrietim kļūst nepievilcīga, jo tā izskatās pēc burvja piedurknes. Diskusiju vadīja Otto Ozols, vismaz tāds bija mērķis, kuram traucēja viņa ego masturbēšana ar savas pieredzes varoņstāstiem. Visa diskusija aizritēja zem “vaimanudieniņ, latvieši izmirst” zīmes un principā neatšķīrās no jebkura cita šīs tēmas iztirzājuma: sekss ir grēks, bērni ir vajadzīgi, dilemma paliek neatšķetināta līdz nākamai reizei. Neviens gan neatļāvās pajautāt – vai tā nav Dieva griba, ka latvieši izmirst un Katalonija paliek Spānijas sastāvā?

Man savukārt ir atbildes uz visiem jautājumiem. Sāksim ar to, ka sabiedrībā ir izveidojies bērnu kults. Tas, ka bērni ir prieks un laime, ir melīga aksioma, kas ir ieausta sabiedrības deķī, un katrs, kas to atļausies apšaubīt, tiks sūdzēts policijā. Bērni 5% no laika ir smuki, tīri un smaidīgi, ar banti matos, 95% ir puņķi, asaras, vēmekļi, kakas un nepanesams brēkšanas troksnis. Neviena no māmiņām, ko es pazīstu, pēc pirmā bērna nav teikusi, ka varētu ieņemt otro. Neviena! Tās milzu sāpes un sajūtas, ka plīst mugura un vēders, nemaz nerunājot par intīmās zonas izpostīšanu, izspiežot no sevis kviecošu arbūzu.

Bērni ir arī pilnīgi bezjēdzīga finanšu investīcija, jo ekonomiskās tendences liecina, ka ļoti strauji ir pieaudzis cilvēku pilnīgās finansiālās neatkarības vecums. Ja agrāk bērnu varēja sūtīt darīt darbus saimniecībā, slaukt govis un ravēt rāceņus, tad šobrīd mazgadīgo darbaspēks ir veltīgi aizliegts un viņiem neatliek nekas cits, kā sekot saviem vecākiem pa pēdām, ar nesakarīgām skaņām reaģēt uz planšetē notiekošo un piņņāt pie lielveikala saldumu stenda.

Mana ideja ir elementāra, un tā sniedz vislabāko perspektīvu. Visizdevīgāk mūsu pašu vecumdienām ir nedzemdēt bērnus, bet tam norakstāmo naudu investēt automatizācijā un mehanizācijā, lai mūsu pensijas pelnītu roboti vai ekonomiskie migranti. Runājot par ekonomiskajiem migrantiem, protams, ka mums ir sava kultūras identitāte un sabiedrība nelabprāt uzņem pārstāvjus no citām kultūrām, taču kā latvieši ir noderējuši Īrijā, tā Latvijā varētu noderēt, piemēram, sīrieši. Taču, lai mazinātu apstākļus, kas noved pie nākotnes konfliktiem, visjēgpilnāk būtu uzņemt homoseksuālus pārus no valstīm, kur viņi tiek diskriminēti, un likt viņiem adoptēt bērnus no bērnunamiem, lai veicinātu viņu integrāciju.