Visi raksti, kuriem autors ir Kurbads

Intervija

“Tā, tā… Jaroslavs. Tu taču saproti – ja tiksi Aģentūrā, tev būs jāmaina vārds. Gan papīros, gan ikdienā. Vairs nekāda Jaroslava, vairs nekādas vecās dzīves. Aģentūrā tevi sauks par Barakudu, bet tas tikai iekšējai lietošanai, aģentu starpā, saprotams.”

Masīvkoka paneļiem klātā istabā platam abpus platam galdam sēdēja kalsns jauneklis, asiem, augstiem vaigu kauliem un plānām lūpām, un vīrietis, tumšā uzvalkā – tā starp melnu un tumši zilu, vecumā tā starp 30 un 40. Cilvēkiem no malas visa par Aģentūru pieejamā informācija bija “tā starp”.

Vīrietis ērtāk ieknosījās augstās atzveltnes ādas krēslā, jauneklis sēdēja uz vienkārša koka krēsla, rokas salicis klēpī.

“Ja nesačakarēsies intervijā un galu galā tiksi pie mums, mēs ar tevi sēdēsim un malkosim konjaku, lūk, tur tajos klubkrēslos,” vīrietis žaketē pamāja ar galvu uz istabas kamīna stūri  aiz Jaroslava, kas pagaidām vēl nebija Barakuda, aiz muguras.

Platais galds, šķiet, simbolizēja milzu aizu, kas šķīra Jaroslavu no Edvarda, Eduarda vai Edgara (Aģentūrā viss ir “tā starp”, “apmēram” vai “viens no šiem”) kā fiziski, tā statusa ziņā un visādi citādi. Uz galda Eduarda vai Edija pusē stāvēja mēģenes tipa pudelīte, caurspīdīga, ar nenosakāmu substanci tajā.

“Tu esi gatavs ziedot visu, arī dzīvību uzdevumam un Aģentūrai?” Eduarda skatiens ieurbās Jaroslavā.

“Jā.”

Edvards tikko jaušami pasmīnēja. “Redzēsim.” Un paslidināja pa galdu pudelīti jaunekļa virzienā. “Dzer. Tas var būt nekaitīgs šķidrums. Tas var būt arī nāvējošs toksīns. Uzticies?”

“Tā ir šmeka,” pārliecināti atbildēja Jaroslavs, atkorķējis mēģeni un paostījis saturu.

“Ko… kas? Muļķības!” pirmo reizi intervijas laikā Edvarta tembrs bija zaudējis pārākuma pieskaņu, bet mēģināja pārāk neizpaust sašutumu: “Šmeka? Tu domā, ka Aģentūra ir kaut kāds jokdaru klubiņš? Mēs gāžam valdības, mēs ieceļam valdības. Mēs esam apvērsumi un mēs esam vēlēšanas. Mēs esam…”

“Tā ir šmeka,” atkārtoja Jaroslavs. “Iedzer pats, ja netici.”

“Tā ir pārbaude, idiot! Pārbaude, nevis šmeka, saproti?” Edgars vairs nespēja noslēpt sašutumu. Likme bija Aģentūras prestižs. “Tad tu dzersi vai nē?”

“Nē. Dzeriet pats, ja vēlaties.”

Eduards pārliecās pāri galdam, ieskatījās acīs jauneklim, kurš sēdēja nekustīgi, paņēma mēģeni, iebāza tajā pirkstu un to nolaizīja, tad dusmās aizmeta to. “Redzi, pamuļķi? Tas ir nekaitīgs šķidrums. Elementāra lojalitātes pārbaude. Nevis inde, nevis šmeka. Un tagad pazūdi.”

Jaroslavs nesteidzīgi piecēlās un devās uz durvju pusi.

“Ā, un vēl kas, Jaroslav.”

“Jā?” jauneklis pagriezās pret Eldaru, kuram rokā bija pistole. “Tu tiešām domāji, ka pēc visa, ko intervijā uzzināji par Aģentūru, varēsi tā vienkārši aiziet?” un nospieda mēlīti.

Jaroslavs satvēra vēderu un sakņupa uz grīdas.

Viens no lielajiem sienas paneļiem atvērās, telpā ienāca neliela auguma vīrietis, tērpies halātā, un izpūta salkanu veipa mākoni.

“Vai es izturēju? Vai es esmu Aģentūrā?” Eduards, kura balss tonis un attieksme pēkšņi bija kļuvusi nepacietīga un pieglaimīga, vērsās pie atnācēja.

“Protams, ka nē, idiot. Mums vajag cilvēkus, kas domā ar galvu. Ar savu galvu, nevis Jaroslava. Tev bija jāpanāk, ka Jaroslavs iztukšo mēģeni. Saproti, to sauc par mārketingu. Par spēju ietekmēt. Aģentūrai jāpanāk, ka citi dara, nevis jādara pašiem. Kāpēc tu pats dzēri to šmeku? Jo intervējamais tev pateica. Intervējamais. Tu esi iespaidojams, kad tev vajadzēja iespaidot.”

“Pag, ko? Šmeku?”

“Es taču tev teicu,” no aizmugures atskanēja Jaroslava mierīgā balss.

Eduards apcirtās apkārt. Tur sēdēja Jaroslavs, ērti ieriktējies klubkrēslā, un ar pirkstu iztīrīja mēģenē atlikušo saturu.

“Kas te notiek? Es tevi nošāvu!”

“Neko tu nenošāvi. Tu pat nespēj sazīmēt atsitiena atšķirības tukšai patronai no kaujas patronas. Redzi, Jaroslavs jau sen ir Aģentūrā. Tava pārbaude bija viņa intervija. Tavs eksāmens nebija intervēt savu līdzgaitnieku, kurš varbūt tiktu Aģentūrā. Tu intervēji savu priekšnieku, nu… ne savu priekšnieku, jo tādi lohi kā tu mums, protams, nav vajadzīgi,” ik pēc 10 vārdiem izpūšot istabā šķebinoši salkanos garaiņus, paskaidroja Arturs. “Aģentūrā tu nestrādāsi, vismaz par algu ne. Bet iegaumē šo – lai arī kur tu dzīvē nonāksi, tu allaž būsi mūsu kuce. Jo, he he, vai man vienīgajam šķiet, ka te mums ir uzskatāms slepkavības mēģinājums?”

“Ar tavu rīkojumu nošaut, ja intervija izgāzīsies.”

“Jā, he he, bet es zināju, ka tās ir tukšas patronas un ka nevienu tu nenogalināsi. Un videoieraksti ir uzmini kuram? Tā kā tu esi mūsu kuce, slepkava Eduard.”

“Un šmekas ņukātājs!” no istabas kamīna kakta piemetināja Jaroslavs.

“Tu pats ēd!” Eduards atbļāva.

“Redzi – ir būtiska atšķirība,” caur meloņu veipa tvaiku sāka Arturs. “Visiem zināms, ka Jaroslavs ir peģiks. Un arī svaigēdājs. Kā tev šķiet, kurš tad piešāva to mēģeni? Zero waste dzīvesveids, draudziņ. Bet tu ņukāji no brīvas gribas. Tikai tāpēc, ka es viegli iespaidojams. Pateikšu to trešo reizi, lai tā kārtīgi ieēdas tavā trulajā pakausī – nu tu esi mūsu kuce. Mēs pakalpojumus varam izsaukt jebkurā laikā. Ja vien tu nevēlies, lai Aģentūra nopludina informāciju par vienu mums zināmu neizdevušos slepkavu.”

“Un šmekas ņukātāju,” atgādināja Jaroslavs.

“Tagad vari iet. Tu mums piederi,” Arturs stāvēja un caur gaistošo veipa mākoni smaidīja apjukušajam Eduardam tieši sejā.

Eduards norija siekalas. Angīnas dēļ tas bija visai sāpīgi. Viņš paskatījās uz Arturu, tad uz Jaroslavu. Parasti dzīve piedāvā izvēles iespējas, bet šobrīd Eduards redzēja tikai vienu iznākumu. Būs asinspirts. Viņš iebāza roku kabatā. Tur gaidīja nazītis. Nelielam taktiskam pārsvaram.

Politiskā klasifikatora otrais ziņojums: Kā ņukā kandidāti?

Kamēr tu brīvdienās no stikla grāla zīdi pāļūdeni, Ceha mākslīgā intelekta laboratorijas superdators rukāja ar pilnu jaudu, lai tavām TV brīvdienu satura atmiekšķētajām smadzenēm padarītu politisko izvēli mazliet vieglāku un neļautu uz Saeimas beņķiem tīkotājiem tevi tik viegli aptīt ap pirkstu.

Pirmajā Ceha politiskā klasifikatora ziņojumā runājām par to, kā atpazīt vēlētājus pēc viņu lasīšanas paradumiem. Tagad, kad 6. oktobris jau teju spļāviena attālumā, arī politisko partiju kampaņas uzņem apgriezienus, tuvojoties kulminācijai. Sliktie izliksies par labajiem, vecie par jaunajiem, bet kreisie vai labējie pēc vajadzības auditorijas priekšā mainīs puses. Visiem nav laika rakāties CVK pieejamajos sarakstos, lai saprastu, kā tad īsti ir. Taču nebēdā, draudziņ – Cehs palīdzēs tev jau pa gabalu sazīmēt, kuru partiju kurš kandidāts pārstāv. Lai sarežģītās Ceha superdatora simulācijas būtu uztveramas pat visalternatīvāk apdāvinātajam no vēlētājiem, mēs datu gūzmu renderējām vienā no ikdienišķākajiem procesiem – ēšanā. Kā tad atpazīt kandidātu pēc tā, ko un kā viņš ņukā?

ZZS: Vienīgais iemesls, kāpēc tu neēd no siles – tādējādi arī citi tiktu klāt tumīgajai ņammai, pirms tu būtu paspējis izrīt visu. Tāpēc tev nākas samierināties ar palielu, bet tomēr bļodu. Karote ir no koka – tā mazāk dzird, cik steidzīgi tu sit kuņģī labumus no Polijas.

NA: “Ja to nevar izkult ar spriguli, tas nav ēdams.” Tu ēd tikai ar “Bordo karotīti” un “Zaļo karotīti” marķētus produktus. Tāpēc tu zini vismaz 30 veidus, kā pagatavot grūbu-griķu stūķi un proti lieliski uzgrauzdēt saldās auzas.

Saskaņa: Tu ēd no rokas cilvēkam, kurš vēlēšanās nemaz nekandidē.

KPV LV: Tu krietni piestūķē māgu ar sava elektorāta neveiksmēm un dusmām. Šīs dusmas ir saēdušās kotletes, tāpēc ir ar augstu uzturvērtību.

Rīcības partija: Tu ēd apsargājamajā objektā uz nakts maiņu līdzi paņemtās sviestmaizes. Vēlētāji allaž var tevi atrast pēc saulespuķu sēkliņu čaumalu taciņas.

Jaunā Vienotība: Tu ienāc ēstūzī, kurā ir brīvi tikai divi galdiņi, bet izlem ciest un palikt neēdis, jo netālu no tiem maltīti ietur “Saskaņa”.

Attīstībai/Par!: Runājot ar citiem, tu centies norīt augstprātību, tomēr tā kā gaisa burbulis pēc pārāk steidzīgi norīta humusa mafina visu laiku kāpj pa kaklu augšup.

Latvijas Krievu savienība: Tev kontā ir krietna paka rubļu, sapelnīta Eiropā, aizstāvot pilnīgi visu cilvēku tiesības lietot katram savu dzimto valodu valsts līmenī, ja vien valoda ir krievu. Kamēr mājās tu uz šprotēm smērē stores ikrus, publiski tu aizvien konsekventi ieturies tikai ēdnīcās, kur sāli un piparus ar slapjiem pirkstiem var pagrābt no atvērtā tipa trauciņa.

JKP: Tu ēd nervus visiem, kam jādzird tavs kaitinošais balss tembrs un tavas sazvērestības teorijas.

Progresīvie: Tu stāsti kādai KKC satiktai, zilmatainai būtnei par ideālo Latviju. Valsti, kurai rūp. Tomēr domas klejo kaut kur citur – pie našķiem. Tu esi uzkurījis zāli un par visu labāk šobrīd pamielotos ar sarunu biedrenes stakles pārvārīto pelmeni – pavērušos, slapju un aicinošu.

Latviešu nacionālisti: Tu sapņo par to, ka ZZS kandidāts kādreiz ēdīs no tik garas siles, kur tālākajā galā pietiktu vieta pat tev.

LSDSP/KDS/GKL: Tu ēd dienas piedāvājumu apšaubāmā bistro par cenu kā deviņdesmitajos un ceri, ka vienreiz jau trāpīsies arī laimīgā loze – kaut kas puslīdz garšīgs.

No sirds Latvijai: Tu paēd no cukurgraudiņiem, kas piesūcināti ar homeopātiskajām pusdienām. Tā ir daudz ātrāk un efektīvāk.

Latvijas Reģionu apvienība: Tu ēd to, kas pagadās. Nav tā, ka vari diži izvēlēties.

Latvijas centriskā partija: Tu ēd maz, jo lielākā daļa pensijas tiek tērēta īrei, zālēm un Krievijas TV kanālu komplekta abonēšanai.

Par Alternatīvu: Tu ar dakšiņu ēd boršču.

 

Cehs izstrādā pirmo precīzo vēlētāju klasifikatoru

Vai tik brālēns no Rīgas gadījumā nav peģiks un negrasās nobalsot par liberastiem? Un vai tēva pēdējā laikā pārlieku nostalģiskie izteikumi par jaunības gadiem nav biedējošs priekšvēstnesis, ka 6. oktobrī viņa roka urnā neieslidinās aploksni ar 1. sarakstu? Un vai sieva gadījumā nav saspiedusies tiktāl, ka grasās izmest balsi par marginālu sīkpartiju?

Nebēdā, draudziņ! Lai tev palīdzētu kliedēt šaubu miglas vālus, Cehs nedēļas nogalē atkal ierūcināja mākslīgā intelekta laboratoriju un lūdza superdatoram izveidot vēlētāju klasifikatoru, par kritēriju ņemot vieduma un apgaismības simbola – lasīšanas – paradumus.

ZZS: Pirms lapas pāršķiršanas tu nolaizi pirkstu. Šo Rozamundes Pilčeres romānu lasi jau ceturto reizi, tāpēc lapu malas no slapjās šķirstīšanas kļuvušas pleķainas un grubuļainas.

NA:Tavs “Mein Kampf” pirmā iespieduma eksemplārs ir ierāmēts pie sienas. Par tā aiztikšanu jebkurš ģimenes loceklis rēķinās saņemt 10 rīkstes cirtienus. Ikdienas pārlasīšanai tev ir “Mein Kampf” un “Pieci gadi” PDF faili.

Saskaņa: Tu lasi dzērienkarti mikrorajona spēļu zālē.

KPV LV: T rdz vng ts brts, krs grb rdzt, n vspr grmts r dmts lhm n mkstjm!

Rīcības partija: Tu šķirsti tribal un skorpionu tetovējumu katalogu apšaubāmā tetovēšanas salonā.

Jaunā Vienotība: Tu šķirsti ziņu portālu virsrakstus no 2013. gada un maldini sevi, ka aizvien atbalsti vadošo politisko spēku.

Attīstībai/Par!: Tu šķirsti jaunāko dženderu klasifikatoru un plāno, kurā vietā šoreiz publiski palasīt “Rīgas Laiku”, lai atstātu intelektuāļa iespaidu.

Latvijas Krievu savienība: Tu šaurā domubiedru lokā pustumšā pagrabā slepus šķirsti Marksa “Kapitālu”, iztēlojoties, ka tas ir aizliegts, lai uzburtu sevī it kā gaidāmās revolūcijas atmosfēru.

JKP: Tu lasi prātus katram, kam ieskaties acīs, tādējādi nosakot, vai viņš ir krietns vai nekrietns cilvēks.

Progresīvie: Tu ar bezcerību sejā lasi partiju reitingus.

Latviešu nacionālisti: Tu lasi uzsaukumus. Īpaši to, kas jau vairākus gadus Vidzemes šosejas malā, braucot cauri Siguldai, profesora Rubina personas atveidā mudina tevi “nekad nepadoties”.

LSDSP/KDS/GKL: Vispirms tu nedaudz nobrīnies, ko pie velna nozīmē šie jaunie burtu salikumi aiz tik pazīstamās LSDSP abreviatūras, tad turpini apmierināti krekšķēt par arī mūsdienās apbrīnojami trāpīgajiem jokiem, savā dāčā pāršķirstot 1984. gada “Dadža” numurus un slurpstinot cigoriņu kafiju.

No sirds Latvijai: Tu lasi L.R. Habardu.

Par Alternatīvu: Tu nelasi, jo grāmatas ir prāta kontroles mehānisms.

Latvijas Reģionu apvienība: Tu lasi biedrus no citām partijām. Jā, tu arī esi partijā.

Latvijas centriskā partija: Tu burto definīcijas jēdzieniem “centrisks” un “politiskais spektrs”.

 

Dieviņš

Joņs cisās apsvempās uz otriem sāniem un miegā pāris reižu nočāpstinājās, pēc ķemertiņa smakojošām siekalu stīdziņām, smalkām kā rītausmas rasā starp smilgām vizuļojošiem zirnekļa tīkla dzīpariem, izstiepjoties un atkal sakļaujoties putainos purdulīšos mutes kaktiņos. Joņs šonakt grozījās īpaši bieži – Anfisa blakus bija izplājusies kā ģērēta āda un nekustēja ne par matu, Joņam atstājot vien šauru strēmeli gultas malā.

Krietnā putekļu kārta uz nelielā lodziņa rūtīm nespēja aizturēt vasaras sauli, kas sārtot sārtojās pamalē un tādā pat krāsā sāka rotāt guļamtelpu. Ausa pastorāls rīts. Viegla dūmaka glāstīja zāles stiebrus un pieguļā izlaisto kumeļu sānus, arī trīs pieguļnieku basās pēdas. Strautiņa urdzēšanu, kas naktī šķita visai skaļa, caur putnu treļļiem vairs nedzirdēja nemaz. Gailis pirmo tūri nupat bija nodziedājis, bet ciemā nekādu rosību vēl nemanīja. Arī kūtsaugšā ar kaimiņmāju skuķi draiskoties vakar uzlīdušais Kazis tikai kaut ko noņurdēja, un abi turpināja sust.

“…nāk! …nāk!” pa ceļu no viņa gala, šķiet, Lejas Dumbrāju sētas, atvēlās klusi saucieni. Jāzeps, viens no pieguļniekiem, pļavā pa miegam ar roku spēji atgaiņājās, kā no mušas. Zirgi turpat klusu sabubinājās, tad turpināja plūkt zāli.

“Nāk! Nāk!” pēc nedaudz acumirkļiem jau bija manāms arī pats saucējs – pa ceļu šurp pusapģērbts, vien noplīsušās biksēs un vienu apautu pastalu, lumpačoja vīrs pelēku bārdu, iekritušiem vaigiem, kā smagos darbos izdzenātam, bet riktīgi nebarotam kalpa puisim.

“Nāk! Nāk!”

Joņs izvēlās no gultas, Anfisa uztrūkās sēdus. Jāzeps bija beidzis atgaiņāties un cēlās kājās: “Va’ dzi’, nāk!” Abi pārējie pieguļnieki arī bija augšā, tāpat kūtsaugšā Kazis un kaimiņmājas Marija, pārāk sabijusies, lai iepļaukātu Kazi par to, ka tas visu nakti roku bija sildījis pārāk augstu tai starp ciskām. “Nāk, Kazi! Bēgam! Nāk!”

Līdz ēdamtelpai pirmais bija Joņs ar Anfisu un jau tempa no lielas krūkas, pēc dažiem mirkļiem klāt bija arī pieguļnieki un Kazis ar meiču. Visi pārmaiņus pie lūpām cēla krūku.

Vien noplukušais bārdainis vairs nebija manāms, un kā gan citādi – Dieviņam jāatpūšas. Līdz rītam, kad atkal būs jāskrien un jāsauc. Tā Skaidrums un Paģiras uz Diršu ciemu rītos nāk jau gadiem, bet ciematniekus nekad nepārsteidz. Paldies Dieviņam.

Cehs.lv piedāvā svētku receptes: Līgo kokteilis “Gedroics”

Īsluga “Biedrs”

Sargs ar asu rokas kustību iegrūda Vladimiru krēslainā kamerā. Stūrī sēdēja skūtgalvis, saliecies uz priekšu, elkoņi uz ceļgaliem, zods atbalstīts dūrēs. Vladimirs, vēl cenšoties aprast ar pustumsu, kuru pusistabas augstumā šķeļ viens vienīgs pēcpusdienas saules stars no mazā kameras lodziņa, lemj spert soli pirmais, pastiepj roku: “Sveiks, mani sauc Vladimirs. Vladimirs Lindermans.”

“Igors. Prieks,” no stūra atbild mierīga, gandrīz vai gurda balss.

“Veicas! Savējais!” atviegloti nodomā Vladimirs sekundi pirms skūtgalvis pieceļas un nostājas saules starā, arī pastiepjot roku: “Igors Šiškins.”

Šūpuļdziesma

“Aijā, Ancīt, aijā,
Saldā miedziņā…”

Mārtiņš lēnām šūpojās no viena sāna uz otru un tik maigi, cik vien sarepējušie pirksti ļāva, glāstīja zīdaiņa galviņu.

“… tētiņš tevi šūpos
Vieglām rociņām.”

Rugājos bija ieķērušās dažas asaras, kas sākumā vēl mirdzējušas dzidras, taču, ritot zemāk pa vaigiem, kļuva pelēcīgi duļķainas. Mārtiņš nebija mazgājies vairākas dienas.

Lielākā daļa cilvēku pagāja garām, nepievērsdami tunelī sēdošajam vīrietim nekādu uzmanību. Viņš zīdaini bija labi savīkšājis un ietūcījis siltumā azotē, tāpēc vairums redzēja tikai vienu pašu Mārtiņu.

“AIJĀ, ANCĪT, AIJĀ…” skaļāk uzvilka vīrietis, tad pavēra mēteļa atloku un nobučoja zīdaiņa vaigu. Bērns gulēja mierīgi, bet nu ap Mārtiņu bija sastājušies daži cilvēki. Viens izvilka maku un nolika priekšā divu eiro monētu, pagriezās un aizgāja.

“Kāda jēga?” skatoties uz monētu, noteica mollīga tumšmate: “Jāzvana socdienestam.”
“Jā, noteikti,” piekrita čirkainu matu ērkuļa īpašnieks musturotā, adītā džemperī, un vilka ārā telefonu.
“Piezvanīsi?” prasīja tumšmate.
“Jā.”
“Ok.” Tumšmate pagriezās un pļumpāja uz tuneļa Vecrīgas puses kāpnēm.
Čirkainais, pametis skatu apkārt, noliecās un aši samainīja divu eiro monētu pret 50 centiem. “Turies, vecīt!” Pasmīnēja, uzleca uz longborda un prom.
Mārtiņš nebija ievērojis nupat veikto monētu rokādi, bet arī tad, ja būtu, šis appisiens šobrīd nespēja satraukt.

“… tētiņš tevi šūpos
Vieglām rociņām.”

Mārtiņš izņēma zīdaini no azotes un ar kriukšķi apgrieza sprandu, pacēla pie mutes un kāri sāka tempt dzīvības sulu. Bija aprīļa vidus, un Mārtiņa azotē vēl pirms dažām sekundēm bija dusējis pēdējais neatkorķētais divlitru bamslis Latvijā.

Ģimenes lietas

Mēnesnīcā izpūstajos garaiņos tūlīt pat triecās iekšā pinkaina bārda, vecim apņēmīgi tusnījot uz priekšu pāri apsnigušajam laukam. Pa ceļu būtu vieglāk, bet pāri laukam – pa taisno.

Donāts bija taisns vīrs. Domās un darbos. Ja pateica – izdarīja, ja negribēja darīt, nesolīja. Tāpēc Donāts solīja maz, ja vien runa nebija par zolīti un sīvo kaimiņos pie Valentīna.

Dvašas garaiņi piemetās bārdā atpūsies, kur tos gaidīja “Premjer” cigarešu dūmi, dzelošajā salā sevī ierāvuši arī smaržu, kas, siltumā atlaidusies, ikvienam klātesošajam stāsta teikas par vīrišķību un krietnumu.

Sērsna kraukšķēja zem gumijas zābaku zolēm, kā pirms piecām sešām stundām Valentīna virtuvē bija nokraukšķējuši pudeļu korķīši, solot siltumu un sirdsmieru. Sirdsmieru Donāts gan nedabūja – ne jau puse vakara “jaņos” urdīja prātu, nē.  Valentīns ar Antonu stāstīja par saviem bērniem. Jānis Īrijā. Pelna naudu. Kā normālam vecim klātos. Antonam meitu kaut kāds mudaks uz Ludzu savācis, drīz būs pirmais mazbērns.

“Bet tu neķer kreņķi, Donāt, ka puika tev Rīgā sūdu vagas arājs, tagad jau moderni,” Antons ieķēra piecdesmit. Valentīns tikmēr kratījās plecos un smieklos sēca, kā aizkrāsnē ar pelniem aizrijies runcis. Būtu derējis iekraut, bet Valentīnam šodien vārda diena, tāpēc Donāts paņēma piecdesmit, aizkoda, sita galdā kārtis stiprāk nekā citkārt un aizmirsa.

Dusmas atgriezās tagad, uz lauka mēnesnīcā. Ja mājā degtu gaisma, no šejienes jau redzētu logus, bet mežmalā viss bija tumšs. Debesīs nemanīja arī dūmu strūkliņu. Veča atkal būs pīlādzī aizmigusi, neiekurinot pečku, kaza tāda. Donāts pirms iešanas pie Valentīna vienu pudeli bija iztukšojis ar Valiju. Zem zolēm kraukšķēja sērsna.

Īgnums atlaidās, atverot mājas durvis. Istaba bija labi izkurināta. Donāts apsēdās virtuvē, noāva zābakus. No bārdas lēnām atvēlās tur iesalušais “Premjer” smārds. Vairs negribējās sist, gribējās tuvību. Atgāzis pudeli perfekti vertikāli, Donāts ietecināja mutē plāno dzidrā kārtiņu, kas dienā bija paglābusies pudeles dibenā, piecēlās un devās uz guļamistabu.

Mēness pielēja istabu ar sidrabdzidru gaismu. Gultā ar seju matracī gulēja Valija, mugurā aizvien svārki. Izskatījās, ka pat lakats nenovilkts. “Bābas jau netur, un labi, ka netur. Ķēmā neciešamas un gvelž melnu. Vodkas izniekošana,” nodomāja vecis. “Labi, ka netur. Nudie’, labi!” – Valijas apsvārkotā pakaļgala bumbieris raudzījās tieši uz Donāta stakli, kurā nupat arī sākās rosība.

“Tad tagad tu mani beidzot mīli, papu?” matrača slāpēts jautājums pēkšņi aprāva monotono stenēšanu, Donātam lempīgi darbojoties gulošā ķermeņa virspusē. “Vai tu mani beidzot mīli tādu, kāda es esmu, papu?” nu jau pagriezusi galvu uz sāniem, pārvaicāja Juris?

Donāts mēnesī raudzījās tikpat beigts, cik beigts pretī skatījās mēness. Ir 2019. gada 14. februāris. Latvijā jau trīs mēnešus ir ratificēta Stambulas konvencija.

Principi

“Te derētu nobruģēt,” īsajā acumirklī starp pirkstu aso cirtienu pa priekšējā rata bremžu rokturi un tumsu, ko ieslēdza automašīnu lukturu gaismā vizuļojošā, slapjā asfalta spējā satikšanās ar degunu, paguva nodomāt Kaspars.

Asfalts novembra pievakarē bija auksts, bet Kaspara tumsa bija silta un smaržoja pēc karstām melleņu klimpām, saldajai zupiņai tekot gar mutes kaktiņu, un, ja ēdājs straumīti laicīgi nenoķēra ar mēles galu, tiekot arī līdz zoda līnijai, tālāk nopilot un nošmucējot kreklu.

“Vecīt, eu, vecīt, tu dzīvs? Kaspi? Vecīt?”
“Ghņņņ!” Kaspars ar roku atgaiņājās no Māra, kurš viņam pliķēja pa vaigiem.
“Hū… bāc, tev visa seja asinīs. Deguns čista lauzts. Nevajadzēja mest pa mēmajiem. Moš tevi notriektu un vēl kompensāciju pēc tam izsistu.”
“Āāāhņņ,” Kaspars labrātāk būtu palicis tumsā pie melleņu klimpu bļodas. Deguns pulsēja un bija pieņēmis baklažāna nokrāsu un veidolu.
“Turies, viena sieviete ātros jau esot izsaukusi. Izskatās, ka tavam veļļukam arī viss ok.”
“Āāā, bļāģ,” pirmais artikulētais vārds no Kaspara mutes izlauzās, cenšoties uztrausties sēdus. Mugurā iedūra kā ar nokaitētu dzelzi.

Notiekošo vēroja kādi 10-15 cilvēki, daži apspriedās. Kāds vēlreiz skaļāk pārprasīja, vai ātrā palīdzība jau izsaukta, tad, saņēmis apstiprinošu atbildi, piegāja pie Kaspara un Māra, piedāvājot cietušajam ūdeni un salvetes.

“Eu, pavācies malā, vecīt. Kaspis jau tā aizņem pusi veloceliņa, nebloķē tu visu,” Māris uzsauca.

Ap stūri divus kvartālus tālāk iznira sirēnu skaņa, zila atblāzma dricelējās veikalu skatlogos.
“Turies, dzirdi, ātrie.”

Pēc pusminūtes mediķu busiņš bija klāt, šoferis strauji nobremzēja, feldšeris atgrūda vaļā pasažieru puses durvis un grasījās kāpt ārā, kad pie auto pieskrēja Māris un aizgrūda durvis ciet, gandrīz iesitot ar tām mediķim: “Ko jūs darāt, mudaki?”
“Ko?… paejiet malā!” mediķis vēlreiz mēģināja atvērt durvis, bet Māris pret tām bija atspiedies ar visu svaru.
“Jūs stāvat uz veloceliņa! Te ir arī ietve, blakus ir automašīnu josla. 150 metrus tālāk ir autostāvieta. Kas, nav kur mašīnu nolikt normāli?” bļāva Māris.

No automašīnas izkāpa šoferis un mierīgi atvilka Māri malā. Feldšeris pāris mirkļu laikā jau bija ārā un noliecies pār Kasparu, tad ar roku parādīja kolēģim – nestuves!

“Eu, Kaspar! Kaspi! Kaspar! Pasaki, lai viņi pavāc malā savu lūzni, mēs aiziesim līdz autostāvvietai paši!” Māris centās tikt garām Aldim, ducīgās miesasbūves šoferim, un bļaustījās pār Alda plecu.

Šoferis pagaidīja, kamēr feldšeri ieceļ nestuves ar Kasparu automašīnā, tad atstājās no Māra un sēdās pie stūres.

Māris jau atradās automašīnas priekšā, ar abām rokām vairākas reizes iesitot pa vējstiklu: “Attieksme, čaļi? Normāla attieksme, ja?” tad dažus soļus atkāpās, lai nobildētu mediķu busiņu uz veloceliņa.

Telefonu bija izvilcis arī Aldis, lai nobildētu salijušo bļaustekli priekšā mašīnai, un omulīgi iehrukstējās. Tie bija tie pieklusinātie piecdesmitgadīgo mieramiku smiekli, kad raustās pleci, bet skaņa atgādina vien cauras akordeona plēšas svilpšanu.

“Pavācies malā, jaunais cilvēk, lūdzu,” uzkliedza feldšeris.
“Jums pašiem bija jāpavācas jau sākumā. Jums te vispār nebija jāapstā…”

Māra tumsā nebija melleņu klimpu, bet siltums gan. Galvā bija bieza, adīta mice Jamaikas karoga krāsās, galvā dūcēja strops ar bitēm.

Māris neredzēja, kā feldšeris paspiež roku jaunajam vīrietim, kas mirkli iepriekš bija piedāvājis Kasparam ūdens pudeli, kura nu tika likta lietā Māra aizvēršanai.

Māris atjēdzās jau busiņa aizmugurē ar šinu ap kaklu. Uz viņu skatījās Kaspars.
“Māri?”
“Ko?”
“Laikam nevajadzēja tā nesties pāri krustojumam pie sarkanā.”
“Man pie d***, ko vajadzēja vai nevajadzēja. Principi ir principi, vecīt. Veloceliņš ir velobraucējiem.”

Cehs atrisina nabadzības problēmu Latvijā

Tuvojoties Latvijas simtgadei, arī Ceha triecienbrigādes biedri atrotījuši piedurknes, lai dotu savu artavu kopējā labuma druvā. 2018. gadā mēs Latvijā nevēlamies redzēt nevienu izsalkušu bāreni ar nosmulētu muti un basām kājām, nevienu piecbērnu māmiņu dilemmas priekšā – pirkt makaronus vai kilogramu miltu ķiļķeniem. Nevēlamies redzēt sirmu kundzi, kura sāpošu muguru un dvēseli paklibo garām aptiekai, jo kartupeļus vajag vairāk, bet bez zālēm vēl mēnesi izvilks…

Tāpēc mēs esam atraduši veidu, kā monetizēt mūsu likteņupi. Savulaik te plūdušas gan bāleliņu asinis, gan atraitņu asaras, nu Daugavā tecēs dzīva nauda. Pasmelies, cik tev vien vajag, tautieti!