Visi raksti, kuriem autors ir Kurbads

Trīs draugi bārā

„Alu, lūdzu.”
„Man arī vie…”
„Dod divus! Un arī trīs viskijus.”

Šo trīsrindi Rolands spēja noskaitīt no galvas pēc pirmajām četrām reizēm. Šī trijotne bārā pavadīja katru piektdienas vakaru. No noklausītajām sarunām Rolands aptuveni bija izlobījis katra biogrāfiju.

Agrim jau pamatskolas laikā interesēja tikai zīmēšana. Ķiņķēziņi algebras kladē, ķiņķēziņi fizikas uzdevumu burtnīcā, ķiņķēziņi brīvajos laukumiņos dienasgrāmatā. Tālāk jau viss gāja paredzamo ceļu – pēc vidusskolas pārcelšanās uz Rīgu, jauni draugi–mākslinieki, progresīvi uzskati, nebeidzamas studentu ballītes. Lielpilsētas bohēmā feminisma idejas Agrī ielija spēji un bez liekām ceremonijām kā pirmais sotaks virpotāja rīklē piektdienā pēc darba. Kādu gadu pastrādājis pāris vietās par grafisko dizaineru, Agris bija beidzis sevi lauzt un sirdslietu padarījis par maizes darbu – kļuvis par tetovētāju un pīrsingu speciālistu. Agris īpaši lepojās ar salona līdztiesības privilēģiju programmu. Līdztiesība izpaudās tā, ka sievietēm pīrsingu un tetovēšanas pakalpojumiem bija 30% atlaide, tādēļ pie Agra bieži nāca studiju laikā iepazītās draudzenes. Agrim patika tetovēt un caurdurt feministu miesu. Tik plašs darba lauks, ka nenopriecāties!

Igors allaž izcēlās uz bāra piektdienas publikas fona. Investīciju baņķieris dzēra, tērpies uzvalkā, no kura garoja dārgas smaržas. Tās gan pienācīgi spēja novērtēt tikai viņa tikpat izsmalcinātie kolēģi, nevis ļumīgās padauzas, kuras vientuļnieks Igors cukāja ik nedēļas nogali. Mīlestību var nopirkt, un vairāk par to pašu cenu baņķiera prātā vienādojās ar „izdevīgāk”, pat ja tas nozīmēja, ka jāšļakā tītarlūpa pūderētam slāvu begemotam. Lai vai kā, šis nebija viens no tiem ekovegānu trendīgajiem dzerstūžiem, kur Igora paskats neizraisītu nekādu reakciju, te viņš piesaistīja ne vienu vien smīnoša mūļa skatienu. Šis bija visnotaļ prasts dzerstūzis, tāpēc Igors te bija baltā zvirbuļa lomā. Tomēr uz kašķi neviens neuzprasījās, jo Igors dzēra kopā ar Raiti.

Par divus-metrus-bez-galvas garo Raiti bārmenis nezināja daudz, vien to, ka viņš ir baikeris un pats nodarbojas ar cūkādas apstrādi – iestrādā spaikus  un kniedes jakās, somās, zābakos, taisa visādus moču pričendāļus no ādas. Raitis no trijotnes runāja vismazāk, arī tad parasti vai nu par močiem un baikeru aksesuāriem, vai vēlīgi ieteica kādam beigt dirst un aizvērties, vai iesmējās par kādu no abu pārējo jokiem, kura saprašanai viņa intelekts nebija par īsu.

Pirmos mēnešus Rolands bija neizpratnē – normālā situācijā šie trīs nekad nesarunātos, kur nu vēl kopīgi dzertu katru nedēļas nogali. Feminists-hipsters, baņķieris un baikeris. Velns… Raitis jebkurā ticamā scenārijā tos abus atskaldītu tāpat vien, izklaides pēc. Un Igors – visnotaļ turīgs un veiksmīgs čalis -, kāpēc lai viņš izvēlētos dzert tieši šādā ūķī visu salašņu valpurģos – piektdienas vakarā? Runā jau, ka pretpoli pievelkas, bet… Vien pēc krietna laika bārmenis saprata, ka trīs vīrus bārā vieno spēcīgs vadmotīvs.

Visiem trim ļoti patika kniedēt cūkas.

Trešā atmoda: Mājas

Pirmā atmoda dzīvo ŠEIT
Otrā atmoda dzīvo ŠEIT

„Stasis Antons!” pa puspavērtām kabineta durvīm gaitenī izvēlās pļumpīgas pirmspensijas vecuma bābas balss.

Stasis piecēlās un sekoja nodarbinātības aģentei kabinetā, piekalis skatu grīdai. Viņš nudien negribēja pacelt acis un ieraudzīt bābas milzīgo celulīta ļercekli, kas uz katra soļa notrīcēja simtiem mazos vilnīšos. Bēšās plānā auduma ūzas ļāva ieraudzīt pat visai smalkas nianses. Šķiet, viņas dirsa pati par sevi bija dzīva ekosistēma, kuras grumbās un rievās mājvietu radušas visas tavas bailes un sīksīkās fobijiņas. Bija pagājušas tikai divas nedēļas kopš ciemošanās pie Danas, un Stasim jau tagad kļuva sevis neizsakāmi žēl. Turpmāk kuplās, bet vijīgās Latgales daiļavas vietā viņu „bezdarbniekos” pieņems šis blāvi rudais galerta golems.

„Ilgstošais… seminārus un konkurētspējas paaugstināšanas pasākumus neapmeklē… tu te velcies tikai ķeksīša pēc, vai ne?” vārdi kā pārguruši laši pēc nārsta apātiski vēlās pār gaļīgo apakšlūpu.
„J.. Nē. Gribu atrast darbu. Nopietni,” Stasis pats neticēja tam, ko nupat pateica, taču doma par to, ka ik divas nedēļas nu būs jāzemojas šī gaļas un lipīdu šļūdoņa priekšā, bija vēl biedējošāka par darbu.
„Nu, mums ir pāris mazkvalificēti sezonālie. Re, alus brūzī vajag gatavās produkcijas krāvējus, vasarā visi tempj kā negudri…”
„Derēs,” Stasis pat vēl nebija apjautis piedāvājuma patieso skaistumu, vienkārši vēlējās ātrāk pazust no šīs telpas.
„Bet tu nenoklausījies citus piedā…”
„Es teicu, ka derēs.”

Ar darba vietas kontaktinformāciju kabatā Stasis izsteidzās gaitenī, tad garām tur sasēdušajiem bezcerības iemiesojumiem. „Nākamais! Donāts Viļums!” kaut kur aiz muguras gaitenī atskanēja bābas sauciens. Visbeidzot lejā pa kāpnēm un ārā. Vasara pašā zenītā. Bija karsts, bet Stasim mugurā tāpat bija sintētikas vējjaka. Tajā bija liela iekškabata, kurā tik labi pie krūts piegūla 0,2 plakanais, bet varēja iemānīt arī krietnākus tilpumus.

Krāvēja darbs brūzī nebija viegls, vēl jo vairāk kādam, kurš līdz šim kalorijas bija uzņēmis galvenokārt no šķidrā grauda, bet fizisku piepūli izrādījis vien tad, kad tualetes papīrā izšāva pārsimts divīzijas alkoholisma pirmdīgļu. Tie nekad nepieredzēs paģiras, taču tāpat ies bojā no izkalšanas. Šajās reizēs viņš aizvien domāja par beigto Danu. Viņas rasola majonēzes suslas aizklātais skatiens dvesa vārdos grūti aprakstāmu bezgalību, tā droši vien viens otrā skatās patiesi iemīlējušies cilvēki. Vismaz tā domāja Stasis. Lai vai kā, pirmo nedēļu brūzī  Stasis turējās braši. Līdz pienāca sestdiena. Pievakarē maiņas vecākais uzaicināja vīrus uzkavēties uz kādu aliņu, kolektīva saliedēšanas vārdā. Protams, par tiem atvilks no algas, bet darbiniekiem uzņēmums dod 30% atlaidi, turklāt rīt ir vienīgā brīvdiena nedēļā.

Tas, ko caur drāšu žogu varēja redzēt nedaudzie garāmgājēji, bija astoņi vīri, kuri sēž plastmasas krēslos pagalmā pie brūža noliktavas un svin darba nedēļas beigas un draudzību. Patiesībā tas bija viltīgs plāns, uzdevums maiņas vecākajam no augšas. 30% atlaide skanēja kārdinoši arī tiem, kas nebija tik rūdīti promiļu vergi kā Stasis, taču cena aizvien bija krietni virs pašizmaksas. Ar vārdu sakot, maiņas vecākais tieši tāpēc bija ticis par vecāko, ka viņam izcili padevās daļu darbinieku algas atgriezt brūža kontā.

Pulkstens četri no rīta. Kaut kur tālu pie horizonta snaikstījās jauna diena. Stasis klumburēja pa industriālā rajona ieliņām, kas teritoriju saskaldīja daudzos kvadrantos. Visas šķita vienādas.

„Bļaģ, kur ir tā jobanā galvenā iela… Nu pizģec kaut kāds…” Stasis tukšoja līdzpaņemto bundžu, pēdējo. Divas reizes nokritis, Stasis mēģināja atcerēties mājupceļu, kas arī skaidrā prātā pirmajā darba nedēļā viņam sagādāja grūtības. Pēc vēl krietnas pusstundas maldīšanās kārtējās ieliņas galā beidzot bija redzams, kā rīta mēļo mijkrēsli atšķaidīja ielu laternu dzeltenā gaisma. Galvenā iela. Tagad tik uz mājām.

Stasis īsti nesaprata, cik ilgi bija tā rāpojis pa piesmakušo Danas dzīvokli, meklējot izeju, bet, spriežot pēc līdz asinīm noplēstajiem elkoņiem un apenēm, kas bija aizbraukušas zem ceļgaliem un saplēstas, sava pusstunda būs noteikti. Kājas varēja sajust, taču sajūtas nebija pārliecību iedvesošas – aiz viņa pa grīdu vilkās divi vārgi, cilvēka svaru noturēt nespējīgi makaroni. Ignata paralizējošais – velna manta. Staša prātā uzplaiksnīja pēdējā dzēruma murga fragmenti. Darbs alus brūzī, jauni paziņas, īres dzīvoklis, agrs svētdienas rīts pēc pasēdēšanas ar kolēģiem…

„Bļaģ, kur te ir izeja?” No istabas ierāpojis atpakaļ koridorā, Stasis atkal varēja redzēt virtuvi ar galdu, pie kura aizvien sēdēja Dana. Viņas kājas bija kļuvušas pelēkzilas. Stasis uztrausās sēdus un ar muguru atspiedās pret sienu, sagramstīja turpat pirms divām dienām nomestās bikses un sāka tās stīvēt kājās. Bija jātiek augšā, jātiek prom. Uz izdilušā Vidusāzijas rakstu paklāja nopilēja vairākas smagas asaras.

Mazais Stasiņš pirtiņā zīda mātes krūti, blakus stāvēja papus. Pa lodziņu bija redzama tumšzila vasaras debess ar tūkstošiem zvaigžņu. Rīta zvaigzne mirgoja jo īpaši spoži. Tad, Ignats pienācis zīdītājai un mazulim klāt, atkorķēja brandava pudeli, apslacīja pirkstu un nobrauca Stasim gar lūpām: „Tas, Stasi, lai tu izaugtu par īstu vīru. Bet tagad zīd mammuka cici, kamēr vēl vari. Ij neattapsi, kad tev pašam būs jādodas pasaulē sameklēt savu laimi, savu Auseklīti.”

„Mammu…?” Stasis izdvesa, atvēris acis un paraudzījies uz Ignatu, kurš dēla galvu turēja klēpī un liegi ieskāja viņa matus. Ignats uz darbu nāca ļoti agri, vēl pirms saullēkta. Viņš Stasi atrada guļam uz morga trepītēm, sačokurojušos embrija pozā un piemigušu murgainā miegā.

„Kuš, dēls, nerunā. Tev aiz muguras grūta nedēļas nogale. Padzeries,” Ignats piepacēla dēla galvu un ielēja mutē malku dziras. Tad apslacīja pirkstu, atpogāja trīs augšējās krekla pogas, nozieda ar spirtu krūtsgalu un piespieda pie krūts dēla galvu. Stasis vēl reizi iešņukstējās, tad apklusa un sāka zīst. „Viss ir labi. Tu esi mājās, dēls,” nočukstēja Ignats. Auseklītis debesīs kļuva arvien blāvāks, rīta gaismai pieņemoties spēkā.

Otrā atmoda: Īsta mīlestība

Kontekstam – pirmā atmoda lasāma ŠEIT.

Stasis piemeta plaukstu priekšā acīm un saviebās, pēc morga telpas puskrēslas pusdienlaika saule nepatīkami žilbināja. Ietūcījis jakas azotē spirta pudeli un sameklējis kabatā veco nošku, Stasis klusu nolamājās – 15. jūlijs. Šodien jāiet atrādīties uz „bezdarbniekiem” un kaut ko kārtējo reizi sadirst par cītīgiem mēģinājumiem atrast stabilu darbu, lai nepazaudētu pabalstu. Par laimi vismaz paskats bija pieklājīgs. Kaut arī sasodīts pidarass Ignats savu darbu darīja kārtīgi – Stasis bija apmazgāts tīrs un no viņa vairs nenesa pēc simtgadīgas divstāvu koka komunalkas kāpņutelpas. Baigi gribējās kādu belašu, bet laika vairs nebija. Atrādīšanās aģentūrā bija jau pēc stundas.

„Stasis Antons. Stasis Antons. EU! ANTONS. STASIS!” gaitenī pa puspavērtu durvju spraugu nepacietīgi sauca nodarbinātības aģente Dana. „It kā man to darbu vajadzētu, ne tev,” viņa noburkšķēja, redzot Stasi slienamies kājās, tad pagriezās un iegāja kabinetā. Stasis sekoja, kā katru šādu reizi nopētītams Danas pēcpusi un kājas. Dana bija klasiska Latgales mazpilsētas skaistule. Zaļas acu ēnas un koši rozā lūpas. Un kājas… Jau no 10. klases staigājot augstpapēdenēs, Dana bija uzaudzējusi tik brangus ikrus, kādus netika pieredzējuši pat uzkodu galdi kompartijas banketos.

„Esi izlaidis divas konkurētspējas paaugstināšanas lekcijas,” šķirstot Staša failu, uzskaitīja Dana. Stasis divus no sešiem vārdiem nupat dzirdētajā teikumā nesaprata, bet neko neteica. Tā kā salāpīties nebija laika, pašlaik pauri žmiedza paģiras. Paģirains Stasis spēja domāt tikai par divām lietām. Pirmkārt, saprotams, par salāpīšanos. Otrkārt, par pišanos. Reizēs, kad poha mocīja īpaši neganti un šķita, ka gals klāt, domas par sava genoma iešļākšanu kādas kuplas daiļavas grēka rievā šķita ne tik daudz vēlme, bet drīzāk tīri instinktīva nepieciešamība turpināt dzimtu.

„Nu, piemēram, pričom aizvakar nebiji uz lekciju un semināru, kurā piedalījās arī vietējie darba devēji?” turpināja Dana. „Pats vispār esi mēģinājis kaut ko sameklēt?”
„Ē, nu, biju apciemot ģimeni. Ignatu… nu, tēvu. Aizsēdējos.” Stasis aizvien spēja domāt tikai par šķidro ielāpu, kas bija jāuzliek jo drīzāk, jo labāk, un to, ka pēc tam ideālai dienai nenāktu par sliktu izšļakāt Danu krēma eklērā no aizmugures.
„Es tev prasu, vai tu pats mēģini darbu sameklēt?”
„E? Ā, jā. Nu, es biju uz dažām darba intervijām. Nu, tur morgā par palīgu un tā…” Stasis uz fikso lipināja melus kopā no tām neseno atmiņu un faktu driskām, kas promiļu ietekmē vēl nebija paguvušas sašķīst viendabīgā apātijas šļurā.

Dana bija vietējā. Viņa visus regulāros „bezdarbnieku” klientus zināja vaigā. Proti, viņa zināja visus pilsēteles iedzīvotājus. Tālāk tirdīt Stasi nebija viņas plānos – priekš kam? Staša turpmāko divu nedēļu plāns līdz nākamajai vizītei tāpat ir pilnīgi skaidrs. Dana to ļoti labi saprata, jo pati ik dienu gulēt bez vismaz 0,2 plakanā nelikās, bet piektdienās un sestdienās regulāri iežļāca arī tā nopietnāk.

„Nu tad – poka!” Stasis slējās kājās, jau sāka sildīt doma par ielāpu, kas gaidīs turpat aiz iestādes durvīm. Grasījies pagriezties promiešanai, pamanīja, ka Dana cieši skatās uz viņa krūtīm. Nepakustinot galvu, viņš palaida skatu zemāk. Tur no līdz pusei aiztaisītās vējjakas azotes kabatas ārā kakliņu bija pabāzusi spirta pudele, metot jautrus saules zaķīšus uz telpas sienas.
Stasis pagriezās un devās uz kabineta durvju pusi. Kaltēja neizturami.

„Pagaidi, Anton… Stasi? Man pēc stundas beigsies darbs… Varbūt vēlies atnākt pie manis? Nu… pasvinēt piektdienu nedaudz? Es sataisīšu rasolu…” Dana saspieda rokas pie sāniem, izceļot savus apaļumus.

___

Pirmie no tumsas iznira dialogi no kaut kāda krievu humora šova. Tad sāka pieslēgties oža. Smirdēja pēc slapja paklāja, pelnutrauka un sasvīdušas mīlas. Pēc minūtes Stasis atlipināja vaļā arī plakstiņus. Viņš bez biksēm gulēja zemē gaitenī uz izdēdējuša Vidusāzijas rakstu paklāja. Tātad ar Danu viss būs izdevies. Uzrausies kājās, Stasis vilkās uz virtuvi. Pamatīgi ieburkšķējās vēders. Stasis gandrīz nožāvās, uzkāpis uz tukšas šņabja 0,7. Tas nebija Ignata īpašais. To viņš Danai solīja pietaupīt finālam, citādi vakars kā likts būtu beidzies pārāk strauji. Tāpēc pa ceļam uz dzīvokli tika apmeklēts veikals.

Virtuvē viņam pavērās aina, kas tikai cilvēkam bez austrumu pierobežas rūdījuma šķistu neparasta. Pie galda sēdēja Dana ar seju līdz ausīm rasola bļodā, zemē pie vēl viena 0,7 taras bija rasola pļecka un karote. Nelielajā televizorā uz ledusskapja krievu humorists stāstīja kādu no tūkstoš jokiem par Vasiļisu Prekrasnaju. Uz galda stāvēja pusizdzerts Ignata īpašais. Stasis aizsmēķēja un piebakstīja Danai, piedāvājot cigareti. Dana nekustējās. Stasis piebakstīja stiprāk, tad pacēla Danas galvu no rasola bļodas un pabāza cigareti sievietei zem deguna. Danas majonēzes aizplīvurotās acis sapņaini vērās kaut kur izplatījumā. Stasis palaida vaļā Danas galvu, ļaujot tai ar „pļekš” atkrist atpakaļ rasolā. Tā ja… Viņš apsēdās, ar vienu spēcīgu vilcienu izpīpēja atlikušo cigareti un aizsmēkēja nupat Danai piedāvāto. Skaidrs, ka jāpazūd no šejienes. Atkal ieburkšķējās vēders. Tad vēlreiz. Stasis vēlreiz paskatījās uz rasolā nosmakušo Danu. Nodzēsa cigareti, pārliecās pāri galda stūrim, ar vienu roku aiz matiem piepacēla Danas galvu, ar otru pie sevis pievilka bļodu. Šoreiz sievietes galva „pļekš” vietā radīja „būkš”. Paņēmis bļodu klēpī, Stasis pagriezās pret televizoru un sāka ēst, dāsni aizdarīdams brokastis ar Ignata morga spirtu. Drīz pa viņa ausīm sāka stumties iekšā silta vate, gaļa atmiekšķējās un atlipa no kauliem, un Stasis nošļuka no krēsla uz grīdas. Viņš aizmiga smaidot.

Atmoda

„Kad bija pēdējā reize, kad tu biji tā pa īstam laimīgs? Tā ja… Klusē, tātad nezini,” večuks nemaz negrasījās gaidīt atbildi un turpināja savā nodabā rosīties un vervelēt par dzīves jēgu, laikapstākļiem un to, vai ķausis ir atsevišķa nosaukuma vērts ēdiens vai vienkārši pārāk bieza zupa.

Stasis nekustīgi vērās vienā punktā, tad noteica: „Kādu huiņu tu tur dzen, vecais?”  Patiesībā ļoti stipri nodomāja, jo lūpas negribēja kustēties ne par ko.

„Nerādi nu tik drūmu seju, čalīt,” vecis bija uzvārījis pēc zeķes dvakojošu zāļu tēju, tad, papliķējis Stasim pa vaigu, apsēdās blakus un sāka strēbt karsto dzērienu: „Pasmaidi, viss taču ir kārtībā.”

Stasis vislabprātāk būtu uzšāvis pa tējas krūzi, lai sačākstenis dabū visu karsto šļuru savā pārgudrajā ģirklī. Kā vispār cilvēks tik skaļi spēj norīt jebko? Tas laikam ir īpašs talants, ko iegūst pēc 65. Guldzināmā rīkle. Taču Staša roka bija kā pienaglota.

Vecis turpināja gāzt ārā tādu verbālo caureju, ka Stasis nespēja saprast, vai tējas krūze paliek tukšāka vai tieši otrādi – drīz ies pāri malām. Beidzot vecais piecēlās, aizgāja pie metāla letes, nolika krūzi un paņēma mačalku ar bļodu. „Nu ko, Stasi, turpinām. Tūlīt jau būs viss.”

Kad vecis pieliecās pie Staša sejas, brilles aizsvīda no elpas: „Paskat, tā paņēmis, ka vēl tagad garo!” nokrekstēja vecis. „Laikam negants padzēriens bijis, ko?”

„Ghāāāāāārrrgharasss! Ghrr… PIDARASS!” pēc pēdējiem veča vārdiem šaušalīgi iegārdzās Stasis, spēji uzšāvies sēdus un ar vēzienu mēģinot ķert veča degunu. Vecais apbrīnojami veikli izvairījās. It kā jau būtu gaidījis šādu pavērsienu. Nanosekundē atgriezās visas maņas, Stasis sajuta, cik patiesībā salts pret kailo dirsu un riekstiem ir morga bleķa galds. Aizvicojot garām veča sejai, Stasis zaudēja līdzsvaru un nožāvās uz grīdas.

„Ū-ja, ū-ja, tā jau var nosisties,” vēl nesenajam līķim uzsmēja baltajā halātā tērpies vecis.
„Aizpis muti, Ignat. Kur ir manas bikses?” pakritušais slējās kājās.

Saģērbies, viņš veltīja Ignatam vēl dažus daiļus epitetus, uz ātro ar medicīnisko spirtu apmazgāja seju, ierāva šļuku, aizkorķēja pudeli un izgāja.

„Līdz nākamajai reizei,” jau aizcirstām durvīm noteica Ignats, tad svilpojot sāka kārtot morga telpu.

Arī šoreiz Ignats Staša paņemtajai spirta pudelei bija piebēris dažu labu nieciņu, to viņš reizēm nekustīgi uz morga galda guļošajam Stasim nosauca par „mūsu mazo draudzības brīnumiņu”. Ignats bija vientuļš, vecs vīrs, bet  Stasis bija nelabojams alkoholiķis, un Ignats to zināja. Pēc trešās spontānās paralīzes, klīniskās nāves un attapšanās uz Ignata galda pat alkohola atmiekšķētās Staša smadzenes izkalkulēja likumsakarību starp pizģīto morga spirtu un atgriešanos šajā telpā. Tomēr paps Stasim bija mācījis, ka nav lielākas svētības kā šmiga par velti.

Ignats bezgala priecājās par kompāniju un, kaut nosacīti, bet sarunu biedru. Stasis pats sev to neatzina, taču zemapziņā novērtēja ne tikai bezmaksas komu, bet arī iespēju tikt nomazgātam par velti. Agras bērnības atmiņas kā sotaks sildīja dvēseli. Atmiņas no laika, kad Stasis Ignatu vēl sauca par tēti, un visa ģimene svētdienās gāja kopā pērties nelielajā pirtiņā.

Alma Mater

„Mjā… tā diena, kad viss sagāja dirsā…” nopūtās Lidija un iestrēba kafiju. Par spīti tizlajam vārdam un Centrāltirgus veterānes sejai, viņa  nebija dzimusi pirms 50 gadiem deficīta ēnā, kad cilvēkus interesēja arī dzintariņa odekolonu smarža, ne tikai garša un patīkamā tilpuma/cenas attiecība.

Viņas sarunu biedrene izskatījās stipri jaunāka, kaut abas bija vienaudzes, turklāt krietni labāk ģērbta. Ilze arī parasti nemēdza lamāties, vismaz cilvēkos ne. „Jā… nelāgi,” viņa piekrita.

Abas turpināja malkot kafiju un pa logu vērot garāmgājējus, nepārmijot īpaši daudz teikumu. Viņas satikās apmēram reizi mēnesī, varbūt divas. Ilze šajos pasēdēšanas brīžos meklēja iespēju iztukšot galvu un nedomāt ne par ko, vien ik pa brīdim vienfrāžaini piekrist draudzenes teiktajam. Lidija, savukārt, nelaida garām iespēju uzturēt atmiņā dzīvu īstas kafijas garšu. To viņai allaž uzsauca Ilze. Lidija par savu algu varēja atļauties vien lētāko šķīsteni, kas garšoja pēc piecreiz izskalota espresso automāta filtra un taukšķētiem kastaņiem.

„Viss. Tās ir beigas. Es nezinu, ko tagad darīšu. Es nezinu, ko darīsiet jūs,” krāmējot no galda somā visu, kas nebija piesiets un tur salīda, noklepojās lektore. Viņa nebija radusi triekt sīvo tīrajā, viņa nebija radusi triekt sīvo vispār, taču allaž pienāk reize. Ierāvusi vēl vienu šļuku un pārlaidusi skatu auditorijā sēdošajiem studentiem, lektore manāmā reibumā nožļerkstēja: „Labi, dažām no jums vēl ir cerība atrast kādu bagātu pimpi un iesūkāties normālā dzīvē vai darbā, nu gluži kā Inga iesūkājās budžeta grupā. Jā, jā, nemaz neblenz, domā, visa skola nezina, cik ļoti tev patīk čūpstināt cīpslaino beku? Bet ko darīs tie daži pautotie idiņi, kas kļūdas pēc izdomāja kļūt par psihologiem, es nezinu. Uz neredzēšanos.” Tie bija pēdējie vārdi, pirms aizvērās auditorijas durvis.

Kājās sāka slieties arī studenti. Tostarp Lidija un Ilze, abas nedaudz samulsušas. „Nu ko… ejam piedzerties?” iebļāvās viens no trim kursa čaļiem, ne tik daudz sarūgtinājuma par notikušo dēļ, cik nojautis lielisku izdevību pēc tam kojās izšaut ķekaru kādā no kursabiedrenēm.

Kopš ministrijas lēmuma akadēmiju faktiski izformēt un pievienot citai augstskolai Lidijas un Ilzes ceļi šķīrās. Ilze steigā atrada iespēju jau vismaz daļu jau iegūto kredītpunktu likt lietā un studēt tālāk, kaut nācās izvēlēties mazāk prestižu profesiju. Lidija nolēma, ka no sākuma jāatrod pilna laika maiņu darbs, lai sāktu nomaksāt studiju kredītu, pēc tam varēs domāt par bakalaura pabeigšanu.

Nu piecus gadus vēlāk kopīgajās kafijošanas reizēs abas tikpat kā nesmaidīja. Bija tikai viena lieta, kas spēja no draudzenēm vienmēr izvilināt ja ne īsu smiekliņu, tad vismaz sāju smīnu. Atkal un atkal.

„Jā, bet pilnīgs vāks, cik ļoti tai lektorei bija taisnība. Par tiem pimpjiem,” pēc ilgas klusuma pauzes veco tematu uzsāka Lidija. „Augstskolā es mulsu no šī vārda vien. Tagad pilnīga vienaldzība. Simtiem krānu un pimpju ik dienu.” Rīgas autoostas tualetes apkopēja Lidija piecēlās un noņēma no krēsla atzveltnes jaku. Jau pēc pusstundas sākās maiņa, un viņai atkal ar puspelējušu lupatu rokā ik 15 minūtes būs garlaikoti jālavierē starp mīzošiem večiem.

„Tev vismaz nav jāpieraksta katrs vārds, ko tie tur… nu…” Ilze pieklusināja balsi un turpināja: „pīī… saka.”  Iesmējās gan Lidija, gan Saeimas stenogrammiste Ilze.

Atkarības spirāle

Dainis bija gatavs uzsprāgt, tomēr savaldījās. Nav ko taisīt skandālu publiskā vietā, kaut šie abi tīri principa pēc to būtu pelnījuši. No 6 lielveikala kasēm strādāja 2, un Dainim priekšā no sānu ejas izšļūca pensionāru pāris. Sieviete kaut ko klusu nosvepstēja vīram, pamāja ar galvu uz otras rindas pusi, vecis ieņēma vietu tajā, kamēr pati palika šeit. Abās rindās. Lai būtu iekšā tur, kur kustība ātrāka. Viltīgi. Bezkaunīgi.

Dainis ar riebumu pētīja priekšā nostājušās večas nedabīgi violetos matus, kuriem cauri spīdēja dažiem aknu plankumiem izgreznots pauris, un prātoja, kur gan šiem tā jāsteidzas?”Droši vien negrib nokavēt “Ugunsgrēku”. Vai savas bēres,” nodomāja Dainis un pasmīnēja par savu asprātību. Vēl viņš domāja, kāpēc tik daudzas večas matus krāso zilo graudiņu šķīdumā, jo citu izskaidrojumu lillīgajiem ērkuļiem viņš nemācēja sniegt.

Izgājis no veikala un kādu gabalu raitā solī nočāpojis, Dainis sadzirdēja pazīstamo zemās grīdas tramvaja skaņu pieturā, uz kuru gāja, un metās skriet. Dainis bija 21.gadsimta urbānais profesionālis, viņam nepatika gaidīt. Pat ja tās ir tikai piecas minūtes līdz nākamajam tramvajam. Aptesies ap ēkas stūri, viņš ieraudzīja pieturu un tramvaju, kurš nupat uzsāka kustību. Nolādēts. Dainis atspiedās pret tramvaju kustības saraksta stabu, lai atvilktu elpu. Tikai pēc dažām sekundēm viņš pamanīja, ka tumšajā ziemas vakarā pieturā nav palicis viens. Redzes perifērijā pavīdēja lillā matu ērkulis.

“Atdod naudiņu!” nočērkstēja nupat veikalā redzētā vecene.
“Ko??” Dainis
“Va’ dzi’? Dod nu šurp rublīšus, jaunekli. Veicīgi!” iekrekšķējās arī  vecis, izšļūcis no pieturas būdiņas mestās ēnas.

Dainis jau bija pavēris muti, lai piesolītu sakārnim pa protēzi, kad viņa acis noslīdēja līdz veča gurniem, tur sažuvušajā rokā vīdēja pret viņu pavērsts “makarovs”. Dainis gan bija diezgan drošs, ka augstāk vecais roku nemaz nespēja pacelt, turklāt ar “makarovu” vieglāk ir kādu nosist, nevis nošaut, taču nebija aizmirsis elementāro pašaizsardzības likumu – neviena materiāla lieta nav tā vērta, lai riskētu ar dzīvību. Pat ja risks ir niecīgs. Veča turētā stobra pieskatīts, Dainis atdeva maku vecenei, tad atkāpās pāris metrus atpakaļ. Trijotne pāris minūtes turpināja klusējot viens uz otru blenzt, līdz pienāca nākamais tramvajs.

“Ij nedomā mums sekot,” brīdināja vecene, un iekāpa tramvajā. Tad muguru pagrieza arī vecis. Dainis saprata – šī ir viņa vienīgā un reālākā izdevība atgūt atņemto piķi, un klupa sakārnim, kurš ar grūtībām rausās iekšā tramvajā, klāt no muguras. Dainis tika gandrīz rokas stiepiena attālumā, kad atskanēja slapjš “fļļļrrrrrrrķ”. Viņš atsitās kā pret sienu, acis asaroja. Šķita, ka veča dirsa tieši Daiņa sejā būtu atvēmusi pēcfestivāla mobilajā butkā nosprāgušu jenotu. Ko tādu nav iespējams saražot, pārstrādājot pārtikas produktus, pirslis visdrīzāk būs kārtīgi izēdis savu lillā karalieni, savu naftalīna Boniju… Acis aizvien asaroja.

Pēc eļļā ceptiem kartupeļiem  un reņģēm smakojošā dzīvoklī uz grīdas blakus dīvānam nokrita žņaugs, sekundes vēlāk arī šļirce. Žņaugs gan varēja arī nebūt, vecūkšņu izkaltušās rokas tāpat sastāvēja tikai no vēnām. TV piepildīja istabu ar mirgojošu, neveselīgu gaismu. Rādīja „Ugunsgrēku”. Bez heroīna viņi to vairs nespēja izturēt, bet arī pārtraukt skatīties jau bija par vēlu. Ja nu Leons tomēr nav miris? Vai ir? Kurš gan tam vairs var izsekot. Sažuveņi labi zināja, ka ar katru nākamo sēriju un katru nākamo dūrienu kļūs tikai sliktāk, bet spirāle neizbēgami veda tikai lejup, dziļāk atkarībā.

Un kas tā vispār par valsti, kur 50 gadus godīgi nostrādājis cilvēks mūža nogalē no pensijas pat sev dienišķo dūrienu nevar atļauties?

Valsts nodevēja atmaskošanas anatomija

Bruņuvestes ir smagas un traucēs zemessargam ātri nomirt skriet un ar sapiera lāpstiņu sadragāt jebkuras valsts armijnieka, kurš nelūgts spers savu Krievijas armijas kerzu pāri Latvijas robežai, stūrgalvīgo pauri. Militārām prasībām atbilstoši individuālie medkomplekti? Nelietderīga naudas izsaimniekošana laikmetā, kad uzvaras gājienu veic homeopātija, ko atbilstoši ievainojuma smagumam var kombinēt arī ar latvisko dzīvesziņu un dziednieciskām zintīm. Skaidrs, ka Ivars Čiekurs nav patriots, par kādu uzdodas, bet visīstākais valsts nodevējs, kura melīgie apgalvojumi par švako Zemessardzes ekipējumu ir tikpat liela fantastika kā Gagarina kauss Rīgas “Dinamo” plauktā. Kā mēs to  zinām? Tikai un vienīgi pateicoties spēcīgai analītiskajai žurnālistikai un vērīgiem valsts interešu sargsuņiem ceturtajā varā!

Bezgalīgā pateicībā Cehs.lv Mākslīgā intelekta laboratorijā* ģenerēts sarežģīts algoritms, kā notiek tautas ienaidnieku atmaskošana, lai to publikāciju veidošanā varētu izmantot arī citi mediji:

Aizsardzības ministrijas e-pasts:
17 messages from Janis Zarins
Subject: Jautajums publikacijai

“Vai Ivars Čiekurs nomelno Zemessardzi? Nomelno taču, vai ne? Tas pat kaķim skaidrs!”

4 messages from MTG
Subject: Zhurnalista jautajums

“Sveiki! Pamanījām, ka vēl neesat atbildējuši mūsu žurnālistam par Zemessardzes nomelnošanu. Tā nav laba prakse no ministrijas puses.”

R.Bergmaņa telefons:
3 text messages from Unknown number

“Sveiki, šeit žurnālists Zariņš, sūtīju Jums šodien vairākus e-pastus. Vēlējos atgādināt, ka Čiekurs aizvien nomelno Zemessardzi. Atvainojos par apgalvojuma izteiksmi, tas patiesībā bija jautājums. Nomelno taču, vai ne?”

J.Zariņa telefons:
1 text message from R.Bergmanis

“Jā, jā, nomelno, nomelno. Atšujies tagad, lūdzu.”

MTG e-pasts:
1 message from Janis Zarins
Subject: Ir!

“Ir AM koments!”

Tikmēr Ivara Čiekura e-pastā jautājumi otras puses viedokļa noskaidrošanai:


* Ceha Mākslīgā intelekta laboratorija algoritmu ilustrēšanas piemēros izmanto nejauši ģenerētus personu, uzņēmumu un zīmolu vārdus, kuru sakritība ar reālu personu, uzņēmumu un zīmolu vārdiem ir pilnīga nejaušība.

 

 

Dzīves novembrī

Bruno plakstiņi atsprāga vaļā. Aiz loga svīda vēss rudens rīts, auksti svīda arī Bruno. Ievilcis dziļu elpu, viņš rūpīgi no visām pusēm nopētīja pret griestiem pastiepto plaukstu. Bruno atviegloti nopūtās. Murgs. Tikai murgs… Jau atkal.

Pie brokastu cigarillas viņš pārodmāja sapnī redzēto.

Pelēks, agrs rīts, pilsētas ielas teju tukšas, bet jau drīz te valdīs Rīgai ierastā kņada. Bruno slāja pa apdrupušām flīzēm klātu ievi. Kauli šķita piemirkuši rīta drēgnuma, smagi un uz leju velkoši kā purva rāvainais žļūksnis. Arī kājās savāds smagums, kaut diena vēl tā īsti nav sākusies. Salst. Garā flaneļa apakšveļa bijusi nebijusi. Bruno pāris reizes pēkšņi apstājās, lai pagrieztos un paskatītos atpakaļ, pirms atkal turpināja ceļu. Vei’… kāpēc pilsētas centrā smaržo pēc kapiem?

Nonācis galā, Bruno sev priekšā nometa cepuri. Tunelī vēl neviena nebija. Laiks vienam papirosam. Pašam lētākajam, par pensiju knapi sanāk istabas īrei un zālēm. „Velns… pat dzīvs jau esmu zem zemes. Kaut nu tad ātrāk…” viņš vēl paguva nodomāt, pirms virszemē sadzirdēja čīkstoņu.

Tikko apdzēsis izsmēķi, Bruno virszemē sadzirdēja čīkstoņu. Bija pienācis pirmais tramvajs. Pēc desmit sekundēm uz tuneļa granīta kāpnēm atskanēja soļi. Pie darba!

„Dāānco lāāci, dāānco lāāci
Sai-me-nie-ce aiz-mak-sās!
Dāānco lāāci, dāānco lāāci
Sai-me-nie-ce aiz-mak-sās!
Sviesta cibu, maizes kanci
Divi siek’i dāl-de-rīš!”

Bruno ar nedaudz ieplestām rokām tūļīgi stampāja no vienas kājas uz otru, viņaprāt, atdarinot lāci. Vecišķā balss krekšķēja te aptuveni meldiņā, te aizlūza pavisam. Garām ejot pirmajiem cilvēkiem, Bruno pastiepa plaukstu. Ar šausmām uz to paskatījies, viņš konstatēja, ka tā ir sarepējusi veča ķetna ar bieziem, dzeltenīgiem nagiem.

„Atšujies, trūdošais relikt. Tu te katru rītu tūļājies, goda vārds, apnicis jau,” nošņāca jaunkundze brūnā mētelī.

Šajā brīdī Bruno pamodās.

Bruno paniski baidījās no novecošanas, taču ar rūgtumu nācās pašam sev atzīt – tur neko darīt nevar. Bet vienu viņš apņēmās cieti. Bruno darīs visu, lai tad, kad deniņi būs sirmi un nāvi viņš domās uzrunās uz „tu”, viņam nekad nenāktos pastiept sauju, cerot uz žēlsirdību.

„Krūmiņa kungs, un ko jūs domājat par aizliegumu izbraukt no valsts?”
Benvenuto nočāpstināja lūpas, ērtāk atlaidās palātas gultā un nosvepstēja: „Aizliegumam? Bet es diršu, atvainojiet, diršu virsū. Es braukšu ārā, kur man vajadzēs. Man nav svetoforu.”

„Andri, visiem pofig par to politisko figņu,” intervētāja austiņā nobēra raidījuma producents: „Pajautā savu jautājumu beidzot. Kāpinājums ir bijis, tagad vajag kulmināciju!”

„Krūmiņa kungs… tas jā. Bet labāk pasakiet,” Andris pieliecās uz priekšu: „Pastāstiet – kā reāli rubīt fišku dzīvē? Kā dabūt ļimaku un sievietes?”

Benvenuto vēlreiz apmierināti nočāpstinājās. Jā, viņš bija vecs. Bet viņš nelūdza. Lūdza viņam.

dziive

Papisiens

Dainis iekāsējās, klusu nolamājās, ar vienu kodienu nokampa pusi sviestmaizes ar slapju, aukstu doktordesu pa virsu un iestrēba malku teju verdošas cigoriņu kafijas. Kolīdz tā nedaudz atdziest, sāk smaržot pēc grauzdētām ozolzīlēm un slapjām rudens lapām kapos un vairs nav dzerama. Bet ārā mest nedrīkst, sievasmāte vārda dienā atnesa. Sieva noteikti uzburs drāmu un nedos nogrūsties kādu nedēļu. „Bļeģ…” no asā temperatūras kontrasta Dainim iesmeldza caurais dzeroklis. Cigaretes palīdzēja.

Piesmēķētajā virtuvē vienīgais gaismas avots bija pavecs televizors stūrī. Tas ar kronšteinu bija piestiprināts pie sienas tuvu griestiem. Tā bija arī noplukušajā mikrorajona sporta bistro, kur Dainis ar kolēģiem piektdienās reizēm gāja skatīties „Dinamo” spēles, lai būtu iemesls piedzerties. Ja nebija „Dinamo” spēle, piedzērās par to, ka nav. Ārā aizvien bija tumšs, Dainis šonakt bija gulējis labi ja pāris stundas.

Teļļuks bija uzslēgts uz CNN. Dainis pirms laba laika jau bija gribējis „no tās jeņķu un britu sūdu paketes” atteikties un pat neatcerējās, kāpēc viņam tā pieslēgta. Bet labi, ka tā – tagad beidzot noderēja. Angliski viņš pārāk labi nesaprata, bet skaitļiem nav valodas, un ar to šoreiz pietika.

„Dirsā… nu pizģec kaut kāds,” Dainis vilka vienu cīgu pēc otras, vērodams skaitļus ASV kontūrā. Aiz loga pamazām ausa gaisma, bet Daiņa vaigs jo tālāk, jo nomāktāks tapa. Viņš arī bija par Trampu – vismaz jeņķi vairs nedirstos ar krieviem, varbūt gāze atkal būs lētāka… Beigtu māžoties ar to Ukrainu un ļautu viņiem pašiem tikt galā. Agrāk taču viss bija normāli, prātoja Dainis, domu turpinot jau pusbalsī: „Bļe, pat ziema agrāk bija normāla – kas tagad tā par huiņu ir? Mīnus viens un slapjdraņķis, normālas ziemas vispār nav.” Viņš ievilka dūmu un tīksmi atcerējās, ka arodenes laikā, kad vēl dzīvoja Limbažos, uz 18.novembri jau varēja griezt saules uz ezera ar senča auģiku. Agrāk viss bija labāk.

Jā, Dainis bija par Trampu, taču bija pārliecināts, ka liberpidari visu tur dzelžainā tvērienā un neļaus sistēmai mainīties par labu tautai. Dainis bija cerējis no vēlēšanām izžmiegt vismaz kaut kādu labumu, tapēc ar Valdi no darba bija saderējis uz kasti alus, un ne jau uz sūdu, uz tērvetnieku, ka Tramps pakāsīs.

Virtuves durvīs iestājās Inga: „Beigsi kurīt virtuvē, ko? Visu nakti sēdēji?
„Paklau, nepiesienies, es tikko kasti aliņa papis… oi, bļa!” Dainis atskārta, ka jau kavē uz darbu. Šefs bija īpaši pieteicis nekavēt – pļaujas laiks, visi maina ziemas riepas. Normāls piķis grozās: „Klau, parunāsim vakarā, labi? Čau, bučas!” Dainis, uzmetis mugurā ādeni ar uzrakstu „Castrol Racing” uz muguras, izgāja pa durvīm.

„Bļe, kas tā par huiņu… JOBANĀ ZIEMA, bļaģ! Nevar būt normāls laiks, ko?” Dainis iekrāva pa 94.gada auģika paneli. „Nu, lec taču, davai!” Parūsējušais dīzelis iekveukstējās kā  nogribējusies tusne pirms ilgi gaidīta cukājiena no kāda sporta bārā nocopēta un pārpālī mājās atvilkta kavaliera, tad atkal apklusa.

Dainis grasījās kārtējo reizi veltīt sulīgus epitetus ziemai un nelielajam salam, kad iezvanījās telefons. „Kur tu esi, Daini? Bļeģ, es teicu, lai nekavē novembrī – mums dahuja darba.”

„Jā, šef, man vāģis nele…”
„Zini ko, pis nahuj, Daini. Tu esi atlaists!” noskaldīja šefs. Pirms viņš bija paguvis nospiest pogu, klausulē fonā vēl atskanēja Valda balss: „Eu, eu, alu lai atved, peģiks. Viņš man kasti parādā.”


Dainis sēdēja virtuvē, strēba karstu cigoriņu kafiju.

„Desmaizi gribēsi?” pajautāja Inga.
„Nē… desa no ledusskapja auksta. Man zobs sāp.”

Inga viņas klātbūtnē virtuvē neļāva pīpēt.

Netīrs noziegums

„Lai visuvarenais nogrābstās…” inspektors vien ar pamatīgām pūlēm pusrīklē apturēja saldskābo vēmekļu šalti. Pusdienās baudītais gulašs bija pārāk labs, lai pieticīgi atalgots likuma kalps to atļautos tā vienkārši izplāt uz grīdas. Tajā žampā vēl bija neuzņemtas kalorijas.

Inspektora jaunākais kolēģis, neteicis ne vārda, pacēla dzelteno norobežojošo lenti un izgāja uzpīpēt. Piešķilt izdevās vien ar kādu trešo ceturto reizi, rokas viegli drebēja. Ko tādu viņš nebija redzējis kopš Vjetnamas. Smaka atgādināja napalma elles ugunīs sakausētas miesas, rīsu, piedeguša karija un tvaikojošas vircas smārdu.

Atgriežoties notikuma vietā, viņš redzēja inspektoru ar pirkstu spaidām izlietnes caurumā gulaša šļuras  kunkuļus. Dzelzs iekšas tomēr bija padevušās.  „Izskatās, ka būs kūlies pretī ar visiem spēkiem, pamatīga ķēpa… Labi, pasauc ekspertus, tad ejam ievākt liecības. Visi darbinieki jau savākti konferenču telpā. Nu, izņemot biroja administratori,” norūca inspektors, kamēr puspaciņa Orbit viņa mutē diezgan bezcerīgi cīnījās ar asā gulaša un kuņģa sulas apvienoto buķeti. Tieši biroja administratores, kura ar histērijas lēkmi tika nogādāta slimnīcā, dēļ policija uzzināja par notikušo.

„Vai tiešām neviens… NE-VIENS divu gadu laikā nekad neko nav manījis? Nevienu pašu reizi? Nevienu. Mazmazītiņu. Reizīti?” uz konferenču telpā sasēdinātajiem darbiniekiem auroja direktora vietnieks. Dažas sievietes zālē klusu šņukstēja. Pār plecu uzmetis īsu skatienu direktoram un saņēmis iedrošinošu, tik tikko nojaušamu mājienu ar galvu, vietnieks turpināja: „Tagad ir iejaukta policija. Pasarg’ dies’, ja šo uzodīs mediji. „Starptautisks uzņēmums gadiem netiek galā ar biroja dirsli”. Vai „Terors darbavietā: Nenotveramais kāla Banksijs” – kā jums tīk šādi virsraksti? Cik gan grūti ir paņemt poda birsti un aiz sevis notīrīt sūdu strīpu?”

Direktors pats labprāt būtu izmantojis iespēju, lai izbļautos uz padotajiem, taču šoreiz prātīgāk šķita palikt sēžam krēslā zāles kaktā un vērot tirādi no malas. Pat iekārtošanās ērtāk uz ķebļa,  sasveroties uz sāniem, jau bija riskanta, kur nu vēl piecelšanās kājās. Direktors šoreiz bija pārrēķinājies – savi trīs vēzieni ar papīru par īsu. Viņam neganti smirdēja dirsa.

ezgif-com-crop