Visi raksti, kuriem autors ir Kurbads

Izvēle

„Kārli! Ārā no klases!”
„Bet tas nebiju es, skolotāj!” tēloti spalgā balsī ieīdējās Kārlis, vienlaikus jau stumjot no sola grāmatas  mugursomā. Kārļa repliku pavadīja klasesbiedru smieklu šalts. Reinholds gan nesmējās, Reinholds čamdīja pakausi, pa kuru Kārlis nupat trāpīgi bija ielingojis ar prāva izmēra dzēšgumiju. Otru roku viņš joprojām turēja paceltu.

„Tā, Reinholdiņ, tad kurā gadā notika Romas impērijas sadalīšanās?”
„Roma nevienu nepiš,” pa durvju spraugu klasē paguva iebļaut Kārlis. Durvis jau bija aizvērtas, kad Kārļa prātā uzplaiksnīja otrais asprātības zibsnis, tāpēc ausīgākie, tostarp Reinholds, kurš allaž skolā tik uzmanīgi klausījās, no gaiteņa vēl dzirdēja: „Romā tikai piš. Sīkus pedopuisēnus. Tādus kā Reinholds!”
Atkal smiekli.

Šķietami uzkrītošs, klajš mobinga un bērnu vardarbības piemērs, bet gluži tik vienkārši viss nebija. Reinholds lielākajai daļai besīja pamatotu iemeslu dēļ. Panākumu un autoritāšu, pagaidām tā bija skolotāja, atzinības vārdā viņš bija gatavs iet pāri ar pirmsnāves bailēs izsprukuša pēdējā kāla masu klātiem klasesbiedru līķiem. Reinholds bija tas puiškāns, kurš starpbrīdī uz „Eu, Rein, kas uz piektdienu uzdots latenē?” atbildēja ar „Ha ha, es tak’ nezinu, nepierakstīju. Pohuj, nemācīšos,” bet galu galā nocēla vismaz devītnieku.

Arī fizkultūras skolotājs, kurš tikai nupat bija pabeidzis sporta pedagogus un labi sapratās ar jaunuļiem, nelaida garām iespēju pavilkt uz zoba sīko siekalzaķi: „Iedod taču arī citiem piespēli, Reinhold. Tu met gluži kā Joņa sencis pa lampu – pārāk bieži.”

Joņs neapvainojās, jo šad tad arī meta kopā ar senci un fizenes skolotāju, kamēr Reinholds to uztvēra ačgārni – kā pamudinājumu. Viņš gūs visvairāk punktu. Visus. Jāgūst visi punkti – un lādēja groza virzienā no visneērtākajām pozīcijām.

Ar tādu vidējo un neskaitāmajiem olimpiāžu diplomiem Reinholds būtu varējis tikt budžetā jebkurā skolā jebkurā studiju programmā, pat vispieprasītākajās, bet izvēlējās eksperimentālo un vēl neakreditēto „Starptautisko korporāciju sociālās identitātes konstruēšanu” – viņš gribēja būt pirmais nozares ģēnijs, pirmais uzart lemeša vēl iepriekš neskartu pļavu, pirmais nokost gabsīti no dievišķā Nekurzemes šerberta. Pārējiem no 19 kursa biedriem motivācija izvēlēties šo programmu bija nedaudz atšķirīga – te neprasīja ne centralizēto eksāmenu matemātikā, ne IQ augstāku par 100, bet pēc apraksta solīja pamatīgu haļavu un pēc trim gadiem prestiža ziņā jebkurai citai soczinātņu fakultātes programmai pielīdzināmu diplomu.

Studiju gadi nebija atraisījuši Reinholdu, bet šoreiz kursa biedriem rižā čūpšļmūdža izdarības nerūpēja – augstskolā visu varēja nopirkt vai nu naudā vai atsūķī senilam, bet uz jaunu lūpu čmokstīgo apskāvienu kāram dekānam, un Reinholda nevēlešanās dalīties pierakstos un slimīgā tieksme allaž būt pirmajam nebija sāpju temats. Kamēr citi džeki krīkšķināja koju gultas ar piedzirdītām švaukstēm, Reinholds kala galvā obligāto literatūru un atslodzei gāja pamētāt bumbu grozā, visus punktus spēlē pret iedomāto pretinieku – visiem citiem – gūstot vienīgais.

Desmitnieki un uzstāšanās zinātniskās konferencēs Reinholdam bira kā kursa biedriem akadēmiskie parādi, līdz kārotais papīrs bija rokā. Kamēr tie nedaudzie no pārējiem, kas studijas bija izvilkuši līdz galam, aktīvi organizēja vakara šmigājienu, Reinholds domās bija uzbūvējis jau pārdesmit pakāpienu savās stāvajās (kā gan citādi?) karjeras kāpnēs. „Izcilnieks, līderis, katra darba devēja sapnis, drīz pēc tam – katra darba ņēmēja sapņu boss” – domas steidzināja soļus, kas Reinholdu virzīja tuvāk savas alma mater galvenajām durvīm. „Nākamais Ričards Brensons. Nē, pajāt, nākamais Īlons Masks. Nē. Īlona Maksa boss un iedvesmotājs!” Reinholds nu jau teju skrēja.

„Bet savādi. Kāpēc aiz stiklotajām vestibila durvīm tik tumšs? Ārā taču vasara. Pulkstens pieci pēcpusdienā.” Tādas bija taisnās zarnas finiša spurtā Reinholda, šī mazā sūda, pēdējās apceres, pirms viņš noplunkšķēja klozeta vēsajā veldzē. Primais. Bet jau drīz turpat ieplunkšķēja visi Reinholda kursabiedri, daži no tiem jau pālī, uzsākot nebēdnīgu kulstīšanos un stumdīšanos klozeta acī. Atkal visi kopā, kā sākuši pirms 4 gadiem. Viņi nebija tik pārsteigti, jo jau izdarot izvēli par studiju programmu sevi vismaz zemapziņā apzinājās kā sūdus.

Vien uz mirkli Reinholdu atkal apžilbināja pēkšņi baltas gaismas vāli, spalvainajai IT sistēmu inženiera pēcpusei pieceļoties no poda, kā pēdējo reizi paņirgājoties par nebijušo gaišo nākotni, lai jau drīz atkal atstātu sīko sūdu piķa tumsā, šoreiz uz visiem laikiem.

Līgo

Kūtī bija silts un mikls. Tās iemītnieki, tumsā cieši saspiedušies viens pie otra, sačukstējās savā valodā vai nevalodā.

„Nez vai Saimnieks drīzi dos ēst?” iepīkstējās viens.
„Dos, dos!”
„Nuja, ka dos, kur ta’ liksies!” piebalsoja otrs un trešais.
„Vadzi, vai apklusīsiet, badmiras?” īgni nopurpināja vecākais, kuru jaunuļu sačukstēšanās bija uztraukusi no vakara nomiedža: „Saimnieks vienmēr dod ēst.”
„Jā, bet dod ātrāk, ja mēs paņerkstam!” pirmais nerimās. Viņam piekrita pārējie, un kūts tumsā sākās aktīvāka krukstēšana, blurkšķēšana un ņudzēšana. „Saimniek, vei’, saimniek! Mēs gribam! Dod mums! Saimniek? Gādā!”

Krēsloja rēns vakars, pēc pulksteņa drīzāk gan nakts, bet vasarā šis dalījums – nebūtisks. Daugavpils daudzstāveņu iekšpagalmā bija neierasti kluss šim laikam piektdienā. Negrabēja bumeru plastmasas bumsāra ritmā, paneļu namu sienās neatbalsojās solījumi kaut ko sāpīgu izdarīt ar vienu otru un viņa bērniem arīdzan. Pagalmā tukšs, nevienas dvēseles, izņemot divus. Jo bija Līgo vakars, un virpas darbagaldu planktons bija reizi gadā aizvācies tukšot divlitru cisku rūdzeni ja ne pie tuvākā ezera, tad pēc minimālās progammas vismaz kādā no parkiem.

Šie divi pagalmā sēdēja ap vairākiem vienreiz lietojamajiem griliem. „Sēdēja” no malas gan varētu šķist visai amizants apzīmējums ainai – zem Aivara pārkarēm ķeblis tikpat kā nebija saredzams, bet sieviete bija uzsēdināta uz spilvena un atstutēta pret diviem citiem. Viņai nebija kāju, bet arī tagad rokā metāla krūze ar Baltkrievijas benzīnu, no kuras ik pa brīdim ievējoja nāsīs krietnu garu. Pirms gadiem uz dzelzceļa delīrija izslēdzenī atstātās kājas nepietrūka, kamēr pa rokai vien bija jaukais garainis. Aivars ar lielu rūpību grozīja iesmus. Bezmaz nesadzirdami no dzeltenas „Abavas” skanēja radio „Merkurs”. Dzirdēt jau arī nebija vajadzības – Aivars programmu zināja no galvas.

Kaut kur aiz deviņstāvenes jumta horizonta iegailējās sārta atblāzma. Rūsa? Nē, tūlīt pat sekoja salūtam raksturīgie būkšķi un sprakšķi.

„Okupantu pamesli, atkal salūtu šauj pēc Maskavas laika,” nohrukstēja Aivars, ātri apspiežot ķecerīgu domas zibsni, ka viņam ar šāvējiem bija vairāk kopīga nekā ar blakus atstutēto būtni, kaut abi dalīja vienu gultu. Tad turpināja klusumā grozīt iesmus, nepacietīgs.

„Bļurrrr-bļur-bļur-gurr! Ī-ūūūūū-hrrrr-īīī” – te Aivara vēders vareni ieburkšķējās, noslēdzot kanonādi ar sīcošu skaņu, kas atgādināja sīku balstiņu pīkstēšanu. Tad vēlreiz, ar jau skaļāku sīkšanu.

„Hu-hu-hu-huff-huff-šņuff!” Irma, šis bezkāju kokons, iesēcās, taču vienlaikus efektīvi izmantoja ieelpu jaukā gara ieņufāšanai: „Cērmes, Aivar. Es saku, tev ir cērmes. Tās atkal prasa ēst. Ko tu darīsi? Cērmes grib ēst!” Delīrija kokons turpināja kratīties un sēkt, līdz nošļuka sāņus no spilvenu balsta. Irmas ķermeni maigi apņēma Aivara miesa.

„Vadzi, kas notika? Kas nu būs?”
„Jā? Kas būs? Kas būs?” sīkās balstiņas cita caur citu satraukti sīca.
„Saimnieks dos ēst?”
„Dos, dos. Saimieks beidzot nospieda pļāpīgo kuci,” secināja vecākais.

Aivars rāmi vēra uz iesma benzīna un mazkustības atrofētās gaļas gabaliņus.

Ceriņu vīna blūzs

“Anete! EU! ANETE, bļadj!” auroja vīrietis 12 stāveņu ieskautā pagalmā. Bija silta piektdienas pievakare, un Māris bija atlaists. Vēl Māris bija pālī. “ANETE, es tevi MĪLU, dzirdi, kuce? ANETE, bļadj!”

“Заткнись, урод!” pretī atbļāva uz trešā stāva dzīvokļa balkona iznācis pusmūža gorilla baltā apakškreklā, bokseršortos un gumijas iešļūcenēs: “А то буду не только Анетку ебать, но твою мать тоже, гондон!”

Anete tikmēr par ainu tīksminājās no devītā stāva augstumiem, cielējot pa aizkaru spraugu. No šejienes skatoties, Māris bija perfekta vizuālā reprezentācija tam, kā viņu uztvēra Anete. Kā niecību.

Vēl pāris reizes noaurojoties pēc Anetes, Māris pamanīja, ka gorilla ir pazudis no balkona. Neriskējot minēt, vai muskuļotais primāts veļas lejā, lai pagalmā viņu padarītu par izsmieklu visu to ziņķārīgo acu pāru priekšā, kuru īpašnieces, scēnas trokšņa sauktas, bija salīdušas pie logiem kā tādā postpadomju blokmāju versijā par Kolizeju, vai tomēr svempjas augšā, lai spēji ieņemtu Aneti kā varonis Berlīni gorillas nupat skatītā kinofilmā, Māris devās prom.

Bija vienalga, uz kurieni iet, jo uz kurieni iet Mārim nebija.

Kātojot pāri tiltam, virs likteņupes Daugavas labi ieskrējies vējš sajauca gan matus uz galvas, gan domas iekš galvas. Brīdi tīksmi paviļājis pakauša krokās scenāriju ar elegantu lēcienu no tilta, mērķētu vācu tūristiem pārbāztā kuģītī, Māris ierāva labu šļuku uguntiņas. Izdarīt pašnāvību, kamēr pudelē vēl klunkšķ, būtu klaja zaimošana.

Kopš šķiršanās no sievas bija pagājis nepilns pusgads, un nu Māris bija nomainījis trīs draudzenes, trīs tādas anetes. Proti, anetes nomainīja Māri, līdz saprata, ka viņu interesē dzīvoklis, nevis saimniece.

Sāka satumst, bet ārā aizvien bija patīkami silts. Ticis pārdaugavā un apsēdies nomaļas ielas autobusa pieturā, Māris turpināja tukšot pudeli. Pāri ielai elsoja rūpnīcas ventilācija, sūtot šurp sausu siltumu, bet pārsimts metrus aiz muguras nesen uzplaukušo lapu smaržu un maija vakara miklumu Mārim mugurā dvesa Daugava. Garām neapstājoties pabrauca divi autobusi. It kā šoferi nepamanītu pieturā sēdošo. Tuvojoties otram autobusam, Māris jau laicīgi izstiepa fakuci. Ne šoferim, ne pasažieriem tas nepisa, bet Mārim nepisa, ka citiem nepiš. Šobrīd svarīgāk bija izstrādāt rīcības plānu formulas “darbs + sieviete = dzīvoklis” realizēšanai.

No tāluma nākošie, pieklusinātie pilsētas trokšņi veidoja monotonu fonu, teju vai pielīdzināmu klusumam, ko periodiski  izjauca vien pudeles un Māra savienības sazvērnieciskais “klunkš-buļ-gulp”, līdz mieru pārtrauca telefona zvans.

“Ahā, kuce būs atjēgusies,” Māris, ķeksējot telefonu no kabatas, jau gatavoja pirmās lišķīgas frāzes, ko liet Anetei ausīs. Zvanīja sieva.

“Baiba??”
“Čau-kāiet-klausies, es tikai gribēju pateikt, ka tavs suns ir miris. Man likās, ka būtu labi tev pateikt.”
“KO?”
“Jā, nu, viņu sabrauca.”
“Kā, kurš?”
“Es. Ar zāles pļāvēju. Bija patumšs.”
“Ak, tu, kuc…”

Baiba klausuli jau bija nolikusi. Jā, viņa sieva bija ragana, bet saraut pēdējās saites ar šādu akordu – tas ir kucisma olimpiādes triatlona uzvarētājas cienīgs žests.

Dirsā, cūcība, pizģec! Par ko? Kāpēc? – Māris spārdīja autobusa pieturas miskasti, tad ar vienu kampienu piebeidza pudeles saturu un izlēmīgi devās pie turpat augošā ceriņu krūma, sāka raut čemurus un stumt tos mutē. Kaut kur taču jābūt laimei, manai laimītei, pieclapu ziediņam… Māris nebija tādā stāvoklī, lai saprastu, ka šādā veidā viņš masīvā daudzumā konsumē arī neskaitāmas nelaimītes, savu veiksmes bilanci aizsūtot vienvirzienā uz Bezcerību.

Pēdējie autobusu reisi bija aizgājuši, tāpēc neviens nebija liecinieks ainai ar zemē sakņupušu vīrieti, kurš ar izplestiem pirkstiem vago ceriņšņabja vēmekļu žļāceni, meklējot laimīgo ziediņu, pie sevis atkal un atkal  atkārtojot: “Kāpēces, parkomantā, nukāpēces?”

Te, pašķīris ceriņkrūma zarus, no tā izkāpa vīrs mēļā uzvalkā un hūtē, uzsmaidīja: “Redzi, Māri, tas tāpēc, ka tu esi Kurbadstāsta varonis, bet Kurbads ir depresīvs kretīns.”

“Kurbads? Stāsts…?… Pag. Vai tu visu šo laiku sēdēji ceriņos?”

“Vai tevi tas mulsina?” dzidri iesmējās vīrs, atmuguriski atkāpjoties atpakaļ ceriņkrūmā.

Vadonis = nodevējs

Tātad šodien, pieminot Vadoņa apvērsuma gadadienu, man galvā ieskanējās skaņdarbs, kas allaž saistījies ar Latvijas Zelta laikmetu – Kulmaņlaikiem. Dziesma “Nevis slinkojot un pūstot”.

Uzmanību piesaistīja četrrinde:

“Ja ikviens tik zemē sētu
Vienu graudu veselu,
Kas gan izskaitīt tad spētu
Zelta kviešu krājumu!”

Nolēmu izskaitīt. Atruna: Protams, neesmu agronoms, bet internets palīdzēs gūt vismaz aptuvenu ieskatu.

Tā kā Vadonim vajag kādu laiku, bet, protams, ne pārāk ilgu (tāpēc jau viņš ir Vadonis), lai sakārtotu lietas un panāktu, ka tik tiešām katrs iesēj vienu graudu veselu, par atskaites punktu ņemsim gadu pēc Zelta laikmeta sākuma. 1935.gadā Latvijā dzīvoja aptuveni 1,95 miljoni cilvēku. Pieņemot, ka katrs tiešām sēj vienu veselu, nevis bojātu graudu, neskaitīsim iespējamo atbirumu bojātas sēklas dēļ. Tātad 1,95 miljoni graudu tiek iesēti, no kuriem izaug 2 miljoni vārpu. Kāpēc 2, nevis 1,95? L̶a̶i̶ ̶v̶i̶e̶g̶l̶ā̶k̶ ̶r̶ē̶ķ̶i̶n̶ā̶t̶,̶ ̶b̶ļ̶e̶  Jo tajos kviešu laukos, kurus apmeklēja Vadonis, zināms procents kviešu auga jumīšos – ar divām vārpām.

Mūsdienās augstražīgi kvieši ideālos apstākļos un ar labu mēslojumu var dot pat 50 graudus no vārpas. Nevaru apgalvot, bet pieņemu, ka izmantot jebko citu kā govs kālu Vadoņērā bija zem katra kārtīga zemnieka goda, tāpēc (atkal optimistiski) pieņemsim, ka tolaik tie bija 30 graudi uz vārpu.

Tātad: 2 miljoni x 30 = 60 miljoni graudu. Vienā gramā ir ~15 graudi, taču šī mērvienība radusies, par pamatu ņemot miežu graudus, kas ir lielāki un smagāki, tāpēc pieņemsim, ka kviešu gadījumā (jo Vadoņa zemē jācep balta maize, balta kā latvju tauta) tie būs 25 graudi uz gramu. Tātad no 60 miljoniem mēs dabūsim laukā 2400000 gramu graudu jeb 2400 kilogramu graudu, jeb 2,4 tonnas graudu. Pārvēršot kilogramu graudu miltos, aptuveni masas 10% tiek norakstīti zudumos (mitruma iztvaikošana malšanas procesā, šis tas iebirst nafig dzirnakmenim viducī un uz klona utt. utjp – te pat Vadonis neko nespēj ietekmēt). Tātad paliekam ar 2,160 tonnām miltu. Lai izceptu vienu 500g kukuli maizes, vajadzēs aptuveni 350g miltu, kas rezultējas aptuveni 6171 maizes kukulī, kas principā nolemj tautu bada nāvei.

Ko es ar to visu gribēju pateikt? Dziesma = sūds; autors = kāla grūslis.

Īsfilma “Gedroica ciešanas”

Ir brītiņš?

Teju uz iekšu nočukstētais „bļe…” citu apmeklētāju ausis nesasniedza, kaut laundžīgais džezs fonā skanēja gaisīgi klusu, tikko jaušami. Ja labi gribēja, varēja pat sadzirdēt, kā telpas stūrī sēdošais bārdainis slurpstina savu latti. Pēteris, kārtējo reizi paņemot telefonu, lai apskatītos pulksteni, aplējās ar kafiju. Ne pārāk traki, bet gana, lai kaitinātu pirmais, kas iekrita acīs. „Jums visiem ir VIENA UN TĀ PATI FRIZŪRA!” viņš nobļāvās uz bārdaini stūrī. Domās, ne skaļi, saprotams. Pēteris pēc dabas nebūt nebija bravūrīgs, vien džeks, kuram bijusi slikta diena. Pēdējā gada laikā katra diena šķita tāda, kaut patiesībā – par ko besīties? Labi apmaksāts vadošais amats vienā no tām reklāmas aģentūrām, kur algas neizmaksā kebabu kuponos un ielūgumos uz pašas aģentūras rīkotiem pasākumiem, dizaina dzīvoklis centrā, skaista draudzene un dārgs šķirnes kaķis. Ne luksus, bet tīri laba mašīna arī. Pēteris atkal paskatījās pulkstenī. Drīz jābrauc mājās. Piektdiena, bet vakarpusē vēl jāpastrādā pie idejas piedāvājumam naudīgam klientam, rīt laika nebūs, Ilzes draudzenei kaut kāds pasākums, kur otrajām pusītēm arī esot jābūt. „Ja šito dīlu izdosies nocelt, garantēts krietns kāposts. Varbūt pat kaut kad dažus mēnešus vēlāk beidzot varēšu dabūt atvaļinājumu, kaut kur aizbraukt vai vienkārši neko nedarīt,” nodomāja Pēteris. Pēdējais variants viņam patiktu visvairāk. Nedaudz brīva laika nekam.

„Ir brītiņš?”
„M?”
„Atvaino. Ansis,” pie galdiņa pienākušais sniedza roku. „Drīkst?”
„M… jā, kaut vai. Es tāpat tūlīt dodos.”
„Tieši par to es vēlējos parunāt. Redzēju, kā tu ik pēc 2 minūtēm skaties pulkstenī.”
„Parunāt? Pag, es tevi nemaz nepazīstu.”
„Un ja nu es teikšu, ka varu tev palīdzēt. Atrisināt problēmas,” svešinieks nedaudz saliecās uz priekšu.
„Paklau, kāpēc tu domā, ka man ir problēmas?” Pēteris kļuva viegli aizkaitināts un, ja nebūtu tāds ļurļaks, būtu paturpinājis teikumu ar „šķiet, ka problēma tūlīt būs tev”. To viņš aši izspēlēja fantāzijā – uzvarošs atcirtiens un lakonisks punkts šai nepatīkamajai diskusijai ārā pie kafejnīcas durvīm, kā kulaks uz acs, burtiski.
„Vai vēlies par to parunāt?” svešinieks iesmējās.”Haha, joks. Ainas šovu atceries taču? Noteikti, ka atceries.”
„Paklau, man šim nav laika.”
„Malacis. Te mēs arī nonākam pie galvenā. Redzi, esam uzsākuši biznesiņu. Bizness neliels, bet potenciāls – milzīgs. Jau tagad skaidrs, ka vislielākā deficīta prece ir laiks. Mēs to pārdodam. Mēs saviem klientiem piedāvājam laiku. Es. Tev. Piedāvāju laiku. Ko teiksi? Tā kā esam jauns uzņēmums, faktistki stārtaps, iedošu tev krietnu atlaidi.”
„Muļķības.”
„Pēteri, tici man, tu pēc tam mūs ieteiksi visiem saviem draugiem.”
„Šaubos ga… pag, kā tu zini manu vārdu?”
Ansis iesmējās. „Tu esi mūsu klients. Mūsu darbs ir pazīt savus klientus. Pazīt labi.”
„Es neesmu jūsu klients!”
„Nebiji. No šī brīža esi. Tu nenožēlosi. Mēs ar tevi sāksim strādāt jau šodien! Tagad man jāskrien,” celdamies kājās, Ansis atkal pasniedza Pēterim roku, kurš to par spīti visam arī paspieda, jo bija pārāk mīksts, lai parādītu attieksmi.

Pēdējais tasē palikušais kafijas malks jau bija slimnieka paduses temperatūrā, tāpēc melnā balzama aromāts mutē aizķērās stiprāks kā pieklātos cilvēkam, kurš tūlīt sēdīsies pie stūres. Bet „vienu jau var” likums darba nedēļas beigās Pēteri vēl nebija pievīlis. Pa ceļam vēl bija jāiebrauc šmigas veikalā, Ilze pieteica, ka rīt vajadzēs vīnu ciemakukulim. Stūrī sēdošais bezglutēna Barontēvs šobrīd ar abām plaukstām no sava izspūrušā pazodes kaunuma dauzīja ārā ķirbju mafina krikumus.

„Pašuj malā, Knut!” Pēteris ar kāju viegli pastūma malā plakansejaino pūku čupu, kas murrāja un luncinājās gar kājām. Saimnieka soļu skaņa Knutu allaž izsauca uz sargposteni pie pašām durvīm, kur viņš Pēteri sagaidīja.

Dzīvoklī dīvaini oda. Pēc kafijas un… klizmas? Tā, it kā kāds hipsternīcā aiz letes uz grīdas būtu uzvijis ģiftīgu kāla tadžmahalu. „Ilze? Pēc kā te smird? Ilze?”

„Ā, Pēci, beidzot esi klāt. Jau domāju, ka tevi nesagaidīšu un būs jābrauc citu reizi. Darbs dzen darbu. Pats zini, kā tas ir.”

Pēteris vien pāris reizes noplātīja muti, bez skaņas. Virtuvē pie galda sēdēja pliks Ansis, malkoja kafiju un šķirstīja žurnālus. „Ilze vēl ir guļamistabā. Palaidīsi garām? Ieskriešu aši dušā. Kad zem deguna nav kafijas tase, tā zicele tomēr nešpetni dvingo. Uzreiz skaidrs, ka Ilze nav vegāne.”

Pēteris atkāpās un palaida garām Ansi, kurš iegāja istabā. „Kur jums stāv dvieļi?”
„Skapis, augšējās kreisās durvis,” istabā atskanēja nupat no pēdējā orgasma atgājušās Ilzes trīcošā balss.

Pēteris saņēma visu savu vīrišķību, lai nesāktu ņuņņāt vai histēriski bļaut. Visu trīs draudzības gadu laikā Ilze viņam nekad nebija atļāvusi pašiverēt savā dubļu klētī, tas bojāšot viņas bioenerģētisko lauku. Pēterim bija jāsamierinās ar spriguļa kulstīšanu tradicionālajā rijā. Pēteris zināja, ka pēc visiem priekšrakstiem viņam vajadzētu iedot Ansim bietē, bet Ilzi patriekt no dzīves un dzīvokļa. Pēteris paņēma padusē Knutu un izgāja pa durvīm, tās neaizvērdams.

Šonakt viņš paliks pie Aivara. Aivars nekad nav atteicis čomam, it īpaši, ja tas zvanu sāk ar atslēgas frāzi „Tu iedzert negribi?” Noparkojis mašīnu ielas pretējā pusē, Pēteris atvēra aizmugures durvis, lai paņemtu Knutu. Knuts, kurš visu dzīvi bija pavadījis dzīvoklī, no rūcošā šausmu kambara pārbijies izšāvās ārā, pirms Pēteris paspēja noreaģēt. Noreaģēt nepaspēja arī  74 gauds vecais sagrabējušā volviķa vadītājs. Pēterim aiz muguras atskanēja žļerkstošs „pļurmmppff”. Viņš neapgriezās, bet ielu pārgāja krustojumā kvartālu tālāk. Visus pārdesmit metrus līdz Aivara kāpņutelpas durvīm Pēteris skatījās uz mājas sienām vai cieši ietvē.

„Tajā visā ir arī kaut kas labs. Tev rīt nebūs jāklausās grimētu hiēnu hihināšanā vai neveikli jāmēģina uzturēt saruna ar viņu pajoliņiem. Normāli iekapāsim, izgulēsies, izštukosi līdz galam savu darba štelli. Skaidrs tak, ka labākās idejas nāk pēc pohu soļankas,” Aivars centās mierināt, cik labi vien prata.

Tovakar Pēteris piekampās tā, kā nebija ņēmis kādus gadus divus trīs, un nogulēja līdz sestdienas četriem pēcpusdienā. Pamodies un nočāpstinājies, viņš vispirms saganīja rokā telefonu un paskatījās pulkstenī. Tad aizklumburēja uz virtuvi, kur šampja ielāpu jau lika Aivars: „Dzersi?”
„Mhm.”
„Tu vari te palikt, kamēr atradīsi dzīvokli vai lietas nokārtosies. Tas tā, zināšanai. Še, iedzer.”
„Paldies.”
„Ko tālāk? Domā šodien strādāt?”
„Ne-e. Šodien vairs nav jēgas.”

Pēc šiem vārdiem, skaļi izteiktiem, Pēterim kaut kur aizausē aizmetās dīglis apjausmai, kurai jo stundas jo vairāk būs lemts pieņemties spēkā. Sestdienas vakars – brīvs. Ilze nevelk uz saviem tizlajiem pasākumiem, darbam līdz rītam jāatmet ar roku. Viņam bija nedaudz brīva laika, lai darītu neko īpašu. Knuta gan ļoti žēl. Pēteris nevarēja sevi iedomāties pieņemam jaunu kaķi. Vismaz tuvākajos gados ne. Kaut kā tie nelietderīgie spalvu kumšķi tomēr baigi iekrīt sirdī.

Pirmdien ieradies darbā, Pēteris pa taisno devās uz radošā direktora kabūzi. Viņš nebija sagatavojis piedāvājumu klientam, un nebija arī pārsteigts, priekšnieka kabinetā ieraugot smaidīgo Ansi. „Sveiks, Ansi. Sveiks, Ērik.”

„Jūs viens otru pazīstat?”
„Nedaudz.”
„Ā, Pēteri, starp citu, jā. Ansis nupat prezentēja fantastiskāko ideju, kādu esmu dzirdējis. Jebkad. Nesaprotu, kā šitāds talants tik ilgi nepamanīts blandījies apkārt pa Rīgu. Iedomājies? Bet jā, īsumā – tas projekts, ko tev uzticēju…”
„Jā, es zinu. Tāpēc te būs mans atlūgums.” Pēteris nolika uz galda lapu. “Atā, Ērik.”

„Pagaidi, Pēter.” Ansis viņu panāca gaitenī.
„Ko?”
„Atslēgas. Mašīnas. Tev tās vairs nevajadzēs. Servisi, apskates, viss tas čakars. Kam tev tas? Tev nekur nav jāsteidzas. Ja gribi, vari uzskati to par samaksu par pakalpojumiem.”
Pēteris, neko neteicis, apātiski izvilka no žaketes kabatas auto atslēgas un ielika tās Anša saujā.

Jauns vīrietis ar diplomātu rokā cīnījās ar spēcīgu pretvēju un vienlaikus centās kaut ko sabļaut telefonā. Acīmredzami steidzās, acīmredzami bija uzvilkts. Fonā sešstāvu ēkas visu gala sienu nosedza milzīgs baneris ar smaidīgu Anša seju. „Ir brītiņš?” vēstīja runas burbulis blakus smaidīgajam vīrietim. „Mirkļi, sprīži, dienas un nedēļas. Laiks par visizdevīgākajām cenām. Draudzīgi līzinga nosacījumi.” Steidzīgais vīrietis, nesazvanījis cerēto, spēji apstājās. Viņš šeit gāja ik darba dienu, pusdienās. Arī baneri uz šīs sienas bija redzējis jau simtiem reižu, kaut tādi bija visā pilsētā, taču šodien pirmo reizi apstājās un ievadīja telefonā tajā redzamo numuru.

Uz promenādes soliņa sēdēja piecās apģērbu kārtās satuntulējies skrandainis un, viņaprāt, amizanto ainu vēroja. „Tevi grib appist! Tūkstotis eiro par nedēļu laika? Es nesamaksāju neko. Par VISU LAIKU, ko vien vēlos,” auroja dvingojošais vecis, vai tā viņam šķita, ik pa brīdim iekrekstēdamies smieklos, un teikumu pabeidzot ar salutēšanu kādam citam garāmgājējam. Tas, ko dzirdēja steidzīgais vīrietis, gan skanēja vairāk pēc vircā slīkstoša āža gurguļošanas: „Tvļāppst! Bvuksts ero pa ģļēļu? S jņsmkghāāju ekō pa VIS LAIK!” Pētera mēle starp cingas izretinātajām zobu rindām vāļājās kā trankvilizatorus sarijies gliemis. Steidzīgais vīrietis, noglabājis banerī redzamo numuru telefonā, nometa Pēterim pie kājām eiro ar dažiem centiem un steidzās tālāk.

Trīs draugi bārā

„Alu, lūdzu.”
„Man arī vie…”
„Dod divus! Un arī trīs viskijus.”

Šo trīsrindi Rolands spēja noskaitīt no galvas pēc pirmajām četrām reizēm. Šī trijotne bārā pavadīja katru piektdienas vakaru. No noklausītajām sarunām Rolands aptuveni bija izlobījis katra biogrāfiju.

Agrim jau pamatskolas laikā interesēja tikai zīmēšana. Ķiņķēziņi algebras kladē, ķiņķēziņi fizikas uzdevumu burtnīcā, ķiņķēziņi brīvajos laukumiņos dienasgrāmatā. Tālāk jau viss gāja paredzamo ceļu – pēc vidusskolas pārcelšanās uz Rīgu, jauni draugi–mākslinieki, progresīvi uzskati, nebeidzamas studentu ballītes. Lielpilsētas bohēmā feminisma idejas Agrī ielija spēji un bez liekām ceremonijām kā pirmais sotaks virpotāja rīklē piektdienā pēc darba. Kādu gadu pastrādājis pāris vietās par grafisko dizaineru, Agris bija beidzis sevi lauzt un sirdslietu padarījis par maizes darbu – kļuvis par tetovētāju un pīrsingu speciālistu. Agris īpaši lepojās ar salona līdztiesības privilēģiju programmu. Līdztiesība izpaudās tā, ka sievietēm pīrsingu un tetovēšanas pakalpojumiem bija 30% atlaide, tādēļ pie Agra bieži nāca studiju laikā iepazītās draudzenes. Agrim patika tetovēt un caurdurt feministu miesu. Tik plašs darba lauks, ka nenopriecāties!

Igors allaž izcēlās uz bāra piektdienas publikas fona. Investīciju baņķieris dzēra, tērpies uzvalkā, no kura garoja dārgas smaržas. Tās gan pienācīgi spēja novērtēt tikai viņa tikpat izsmalcinātie kolēģi, nevis ļumīgās padauzas, kuras vientuļnieks Igors cukāja ik nedēļas nogali. Mīlestību var nopirkt, un vairāk par to pašu cenu baņķiera prātā vienādojās ar „izdevīgāk”, pat ja tas nozīmēja, ka jāšļakā tītarlūpa pūderētam slāvu begemotam. Lai vai kā, šis nebija viens no tiem ekovegānu trendīgajiem dzerstūžiem, kur Igora paskats neizraisītu nekādu reakciju, te viņš piesaistīja ne vienu vien smīnoša mūļa skatienu. Šis bija visnotaļ prasts dzerstūzis, tāpēc Igors te bija baltā zvirbuļa lomā. Tomēr uz kašķi neviens neuzprasījās, jo Igors dzēra kopā ar Raiti.

Par divus-metrus-bez-galvas garo Raiti bārmenis nezināja daudz, vien to, ka viņš ir baikeris un pats nodarbojas ar cūkādas apstrādi – iestrādā spaikus  un kniedes jakās, somās, zābakos, taisa visādus moču pričendāļus no ādas. Raitis no trijotnes runāja vismazāk, arī tad parasti vai nu par močiem un baikeru aksesuāriem, vai vēlīgi ieteica kādam beigt dirst un aizvērties, vai iesmējās par kādu no abu pārējo jokiem, kura saprašanai viņa intelekts nebija par īsu.

Pirmos mēnešus Rolands bija neizpratnē – normālā situācijā šie trīs nekad nesarunātos, kur nu vēl kopīgi dzertu katru nedēļas nogali. Feminists-hipsters, baņķieris un baikeris. Velns… Raitis jebkurā ticamā scenārijā tos abus atskaldītu tāpat vien, izklaides pēc. Un Igors – visnotaļ turīgs un veiksmīgs čalis -, kāpēc lai viņš izvēlētos dzert tieši šādā ūķī visu salašņu valpurģos – piektdienas vakarā? Runā jau, ka pretpoli pievelkas, bet… Vien pēc krietna laika bārmenis saprata, ka trīs vīrus bārā vieno spēcīgs vadmotīvs.

Visiem trim ļoti patika kniedēt cūkas.

Trešā atmoda: Mājas

Pirmā atmoda dzīvo ŠEIT
Otrā atmoda dzīvo ŠEIT

„Stasis Antons!” pa puspavērtām kabineta durvīm gaitenī izvēlās pļumpīgas pirmspensijas vecuma bābas balss.

Stasis piecēlās un sekoja nodarbinātības aģentei kabinetā, piekalis skatu grīdai. Viņš nudien negribēja pacelt acis un ieraudzīt bābas milzīgo celulīta ļercekli, kas uz katra soļa notrīcēja simtiem mazos vilnīšos. Bēšās plānā auduma ūzas ļāva ieraudzīt pat visai smalkas nianses. Šķiet, viņas dirsa pati par sevi bija dzīva ekosistēma, kuras grumbās un rievās mājvietu radušas visas tavas bailes un sīksīkās fobijiņas. Bija pagājušas tikai divas nedēļas kopš ciemošanās pie Danas, un Stasim jau tagad kļuva sevis neizsakāmi žēl. Turpmāk kuplās, bet vijīgās Latgales daiļavas vietā viņu „bezdarbniekos” pieņems šis blāvi rudais galerta golems.

„Ilgstošais… seminārus un konkurētspējas paaugstināšanas pasākumus neapmeklē… tu te velcies tikai ķeksīša pēc, vai ne?” vārdi kā pārguruši laši pēc nārsta apātiski vēlās pār gaļīgo apakšlūpu.
„J.. Nē. Gribu atrast darbu. Nopietni,” Stasis pats neticēja tam, ko nupat pateica, taču doma par to, ka ik divas nedēļas nu būs jāzemojas šī gaļas un lipīdu šļūdoņa priekšā, bija vēl biedējošāka par darbu.
„Nu, mums ir pāris mazkvalificēti sezonālie. Re, alus brūzī vajag gatavās produkcijas krāvējus, vasarā visi tempj kā negudri…”
„Derēs,” Stasis pat vēl nebija apjautis piedāvājuma patieso skaistumu, vienkārši vēlējās ātrāk pazust no šīs telpas.
„Bet tu nenoklausījies citus piedā…”
„Es teicu, ka derēs.”

Ar darba vietas kontaktinformāciju kabatā Stasis izsteidzās gaitenī, tad garām tur sasēdušajiem bezcerības iemiesojumiem. „Nākamais! Donāts Viļums!” kaut kur aiz muguras gaitenī atskanēja bābas sauciens. Visbeidzot lejā pa kāpnēm un ārā. Vasara pašā zenītā. Bija karsts, bet Stasim mugurā tāpat bija sintētikas vējjaka. Tajā bija liela iekškabata, kurā tik labi pie krūts piegūla 0,2 plakanais, bet varēja iemānīt arī krietnākus tilpumus.

Krāvēja darbs brūzī nebija viegls, vēl jo vairāk kādam, kurš līdz šim kalorijas bija uzņēmis galvenokārt no šķidrā grauda, bet fizisku piepūli izrādījis vien tad, kad tualetes papīrā izšāva pārsimts divīzijas alkoholisma pirmdīgļu. Tie nekad nepieredzēs paģiras, taču tāpat ies bojā no izkalšanas. Šajās reizēs viņš aizvien domāja par beigto Danu. Viņas rasola majonēzes suslas aizklātais skatiens dvesa vārdos grūti aprakstāmu bezgalību, tā droši vien viens otrā skatās patiesi iemīlējušies cilvēki. Vismaz tā domāja Stasis. Lai vai kā, pirmo nedēļu brūzī  Stasis turējās braši. Līdz pienāca sestdiena. Pievakarē maiņas vecākais uzaicināja vīrus uzkavēties uz kādu aliņu, kolektīva saliedēšanas vārdā. Protams, par tiem atvilks no algas, bet darbiniekiem uzņēmums dod 30% atlaidi, turklāt rīt ir vienīgā brīvdiena nedēļā.

Tas, ko caur drāšu žogu varēja redzēt nedaudzie garāmgājēji, bija astoņi vīri, kuri sēž plastmasas krēslos pagalmā pie brūža noliktavas un svin darba nedēļas beigas un draudzību. Patiesībā tas bija viltīgs plāns, uzdevums maiņas vecākajam no augšas. 30% atlaide skanēja kārdinoši arī tiem, kas nebija tik rūdīti promiļu vergi kā Stasis, taču cena aizvien bija krietni virs pašizmaksas. Ar vārdu sakot, maiņas vecākais tieši tāpēc bija ticis par vecāko, ka viņam izcili padevās daļu darbinieku algas atgriezt brūža kontā.

Pulkstens četri no rīta. Kaut kur tālu pie horizonta snaikstījās jauna diena. Stasis klumburēja pa industriālā rajona ieliņām, kas teritoriju saskaldīja daudzos kvadrantos. Visas šķita vienādas.

„Bļaģ, kur ir tā jobanā galvenā iela… Nu pizģec kaut kāds…” Stasis tukšoja līdzpaņemto bundžu, pēdējo. Divas reizes nokritis, Stasis mēģināja atcerēties mājupceļu, kas arī skaidrā prātā pirmajā darba nedēļā viņam sagādāja grūtības. Pēc vēl krietnas pusstundas maldīšanās kārtējās ieliņas galā beidzot bija redzams, kā rīta mēļo mijkrēsli atšķaidīja ielu laternu dzeltenā gaisma. Galvenā iela. Tagad tik uz mājām.

Stasis īsti nesaprata, cik ilgi bija tā rāpojis pa piesmakušo Danas dzīvokli, meklējot izeju, bet, spriežot pēc līdz asinīm noplēstajiem elkoņiem un apenēm, kas bija aizbraukušas zem ceļgaliem un saplēstas, sava pusstunda būs noteikti. Kājas varēja sajust, taču sajūtas nebija pārliecību iedvesošas – aiz viņa pa grīdu vilkās divi vārgi, cilvēka svaru noturēt nespējīgi makaroni. Ignata paralizējošais – velna manta. Staša prātā uzplaiksnīja pēdējā dzēruma murga fragmenti. Darbs alus brūzī, jauni paziņas, īres dzīvoklis, agrs svētdienas rīts pēc pasēdēšanas ar kolēģiem…

„Bļaģ, kur te ir izeja?” No istabas ierāpojis atpakaļ koridorā, Stasis atkal varēja redzēt virtuvi ar galdu, pie kura aizvien sēdēja Dana. Viņas kājas bija kļuvušas pelēkzilas. Stasis uztrausās sēdus un ar muguru atspiedās pret sienu, sagramstīja turpat pirms divām dienām nomestās bikses un sāka tās stīvēt kājās. Bija jātiek augšā, jātiek prom. Uz izdilušā Vidusāzijas rakstu paklāja nopilēja vairākas smagas asaras.

Mazais Stasiņš pirtiņā zīda mātes krūti, blakus stāvēja papus. Pa lodziņu bija redzama tumšzila vasaras debess ar tūkstošiem zvaigžņu. Rīta zvaigzne mirgoja jo īpaši spoži. Tad, Ignats pienācis zīdītājai un mazulim klāt, atkorķēja brandava pudeli, apslacīja pirkstu un nobrauca Stasim gar lūpām: „Tas, Stasi, lai tu izaugtu par īstu vīru. Bet tagad zīd mammuka cici, kamēr vēl vari. Ij neattapsi, kad tev pašam būs jādodas pasaulē sameklēt savu laimi, savu Auseklīti.”

„Mammu…?” Stasis izdvesa, atvēris acis un paraudzījies uz Ignatu, kurš dēla galvu turēja klēpī un liegi ieskāja viņa matus. Ignats uz darbu nāca ļoti agri, vēl pirms saullēkta. Viņš Stasi atrada guļam uz morga trepītēm, sačokurojušos embrija pozā un piemigušu murgainā miegā.

„Kuš, dēls, nerunā. Tev aiz muguras grūta nedēļas nogale. Padzeries,” Ignats piepacēla dēla galvu un ielēja mutē malku dziras. Tad apslacīja pirkstu, atpogāja trīs augšējās krekla pogas, nozieda ar spirtu krūtsgalu un piespieda pie krūts dēla galvu. Stasis vēl reizi iešņukstējās, tad apklusa un sāka zīst. „Viss ir labi. Tu esi mājās, dēls,” nočukstēja Ignats. Auseklītis debesīs kļuva arvien blāvāks, rīta gaismai pieņemoties spēkā.

Otrā atmoda: Īsta mīlestība

Kontekstam – pirmā atmoda lasāma ŠEIT.

Stasis piemeta plaukstu priekšā acīm un saviebās, pēc morga telpas puskrēslas pusdienlaika saule nepatīkami žilbināja. Ietūcījis jakas azotē spirta pudeli un sameklējis kabatā veco nošku, Stasis klusu nolamājās – 15. jūlijs. Šodien jāiet atrādīties uz „bezdarbniekiem” un kaut ko kārtējo reizi sadirst par cītīgiem mēģinājumiem atrast stabilu darbu, lai nepazaudētu pabalstu. Par laimi vismaz paskats bija pieklājīgs. Kaut arī sasodīts pidarass Ignats savu darbu darīja kārtīgi – Stasis bija apmazgāts tīrs un no viņa vairs nenesa pēc simtgadīgas divstāvu koka komunalkas kāpņutelpas. Baigi gribējās kādu belašu, bet laika vairs nebija. Atrādīšanās aģentūrā bija jau pēc stundas.

„Stasis Antons. Stasis Antons. EU! ANTONS. STASIS!” gaitenī pa puspavērtu durvju spraugu nepacietīgi sauca nodarbinātības aģente Dana. „It kā man to darbu vajadzētu, ne tev,” viņa noburkšķēja, redzot Stasi slienamies kājās, tad pagriezās un iegāja kabinetā. Stasis sekoja, kā katru šādu reizi nopētītams Danas pēcpusi un kājas. Dana bija klasiska Latgales mazpilsētas skaistule. Zaļas acu ēnas un koši rozā lūpas. Un kājas… Jau no 10. klases staigājot augstpapēdenēs, Dana bija uzaudzējusi tik brangus ikrus, kādus netika pieredzējuši pat uzkodu galdi kompartijas banketos.

„Esi izlaidis divas konkurētspējas paaugstināšanas lekcijas,” šķirstot Staša failu, uzskaitīja Dana. Stasis divus no sešiem vārdiem nupat dzirdētajā teikumā nesaprata, bet neko neteica. Tā kā salāpīties nebija laika, pašlaik pauri žmiedza paģiras. Paģirains Stasis spēja domāt tikai par divām lietām. Pirmkārt, saprotams, par salāpīšanos. Otrkārt, par pišanos. Reizēs, kad poha mocīja īpaši neganti un šķita, ka gals klāt, domas par sava genoma iešļākšanu kādas kuplas daiļavas grēka rievā šķita ne tik daudz vēlme, bet drīzāk tīri instinktīva nepieciešamība turpināt dzimtu.

„Nu, piemēram, pričom aizvakar nebiji uz lekciju un semināru, kurā piedalījās arī vietējie darba devēji?” turpināja Dana. „Pats vispār esi mēģinājis kaut ko sameklēt?”
„Ē, nu, biju apciemot ģimeni. Ignatu… nu, tēvu. Aizsēdējos.” Stasis aizvien spēja domāt tikai par šķidro ielāpu, kas bija jāuzliek jo drīzāk, jo labāk, un to, ka pēc tam ideālai dienai nenāktu par sliktu izšļakāt Danu krēma eklērā no aizmugures.
„Es tev prasu, vai tu pats mēģini darbu sameklēt?”
„E? Ā, jā. Nu, es biju uz dažām darba intervijām. Nu, tur morgā par palīgu un tā…” Stasis uz fikso lipināja melus kopā no tām neseno atmiņu un faktu driskām, kas promiļu ietekmē vēl nebija paguvušas sašķīst viendabīgā apātijas šļurā.

Dana bija vietējā. Viņa visus regulāros „bezdarbnieku” klientus zināja vaigā. Proti, viņa zināja visus pilsēteles iedzīvotājus. Tālāk tirdīt Stasi nebija viņas plānos – priekš kam? Staša turpmāko divu nedēļu plāns līdz nākamajai vizītei tāpat ir pilnīgi skaidrs. Dana to ļoti labi saprata, jo pati ik dienu gulēt bez vismaz 0,2 plakanā nelikās, bet piektdienās un sestdienās regulāri iežļāca arī tā nopietnāk.

„Nu tad – poka!” Stasis slējās kājās, jau sāka sildīt doma par ielāpu, kas gaidīs turpat aiz iestādes durvīm. Grasījies pagriezties promiešanai, pamanīja, ka Dana cieši skatās uz viņa krūtīm. Nepakustinot galvu, viņš palaida skatu zemāk. Tur no līdz pusei aiztaisītās vējjakas azotes kabatas ārā kakliņu bija pabāzusi spirta pudele, metot jautrus saules zaķīšus uz telpas sienas.
Stasis pagriezās un devās uz kabineta durvju pusi. Kaltēja neizturami.

„Pagaidi, Anton… Stasi? Man pēc stundas beigsies darbs… Varbūt vēlies atnākt pie manis? Nu… pasvinēt piektdienu nedaudz? Es sataisīšu rasolu…” Dana saspieda rokas pie sāniem, izceļot savus apaļumus.

___

Pirmie no tumsas iznira dialogi no kaut kāda krievu humora šova. Tad sāka pieslēgties oža. Smirdēja pēc slapja paklāja, pelnutrauka un sasvīdušas mīlas. Pēc minūtes Stasis atlipināja vaļā arī plakstiņus. Viņš bez biksēm gulēja zemē gaitenī uz izdēdējuša Vidusāzijas rakstu paklāja. Tātad ar Danu viss būs izdevies. Uzrausies kājās, Stasis vilkās uz virtuvi. Pamatīgi ieburkšķējās vēders. Stasis gandrīz nožāvās, uzkāpis uz tukšas šņabja 0,7. Tas nebija Ignata īpašais. To viņš Danai solīja pietaupīt finālam, citādi vakars kā likts būtu beidzies pārāk strauji. Tāpēc pa ceļam uz dzīvokli tika apmeklēts veikals.

Virtuvē viņam pavērās aina, kas tikai cilvēkam bez austrumu pierobežas rūdījuma šķistu neparasta. Pie galda sēdēja Dana ar seju līdz ausīm rasola bļodā, zemē pie vēl viena 0,7 taras bija rasola pļecka un karote. Nelielajā televizorā uz ledusskapja krievu humorists stāstīja kādu no tūkstoš jokiem par Vasiļisu Prekrasnaju. Uz galda stāvēja pusizdzerts Ignata īpašais. Stasis aizsmēķēja un piebakstīja Danai, piedāvājot cigareti. Dana nekustējās. Stasis piebakstīja stiprāk, tad pacēla Danas galvu no rasola bļodas un pabāza cigareti sievietei zem deguna. Danas majonēzes aizplīvurotās acis sapņaini vērās kaut kur izplatījumā. Stasis palaida vaļā Danas galvu, ļaujot tai ar „pļekš” atkrist atpakaļ rasolā. Tā ja… Viņš apsēdās, ar vienu spēcīgu vilcienu izpīpēja atlikušo cigareti un aizsmēkēja nupat Danai piedāvāto. Skaidrs, ka jāpazūd no šejienes. Atkal ieburkšķējās vēders. Tad vēlreiz. Stasis vēlreiz paskatījās uz rasolā nosmakušo Danu. Nodzēsa cigareti, pārliecās pāri galda stūrim, ar vienu roku aiz matiem piepacēla Danas galvu, ar otru pie sevis pievilka bļodu. Šoreiz sievietes galva „pļekš” vietā radīja „būkš”. Paņēmis bļodu klēpī, Stasis pagriezās pret televizoru un sāka ēst, dāsni aizdarīdams brokastis ar Ignata morga spirtu. Drīz pa viņa ausīm sāka stumties iekšā silta vate, gaļa atmiekšķējās un atlipa no kauliem, un Stasis nošļuka no krēsla uz grīdas. Viņš aizmiga smaidot.

Atmoda

„Kad bija pēdējā reize, kad tu biji tā pa īstam laimīgs? Tā ja… Klusē, tātad nezini,” večuks nemaz negrasījās gaidīt atbildi un turpināja savā nodabā rosīties un vervelēt par dzīves jēgu, laikapstākļiem un to, vai ķausis ir atsevišķa nosaukuma vērts ēdiens vai vienkārši pārāk bieza zupa.

Stasis nekustīgi vērās vienā punktā, tad noteica: „Kādu huiņu tu tur dzen, vecais?”  Patiesībā ļoti stipri nodomāja, jo lūpas negribēja kustēties ne par ko.

„Nerādi nu tik drūmu seju, čalīt,” vecis bija uzvārījis pēc zeķes dvakojošu zāļu tēju, tad, papliķējis Stasim pa vaigu, apsēdās blakus un sāka strēbt karsto dzērienu: „Pasmaidi, viss taču ir kārtībā.”

Stasis vislabprātāk būtu uzšāvis pa tējas krūzi, lai sačākstenis dabū visu karsto šļuru savā pārgudrajā ģirklī. Kā vispār cilvēks tik skaļi spēj norīt jebko? Tas laikam ir īpašs talants, ko iegūst pēc 65. Guldzināmā rīkle. Taču Staša roka bija kā pienaglota.

Vecis turpināja gāzt ārā tādu verbālo caureju, ka Stasis nespēja saprast, vai tējas krūze paliek tukšāka vai tieši otrādi – drīz ies pāri malām. Beidzot vecais piecēlās, aizgāja pie metāla letes, nolika krūzi un paņēma mačalku ar bļodu. „Nu ko, Stasi, turpinām. Tūlīt jau būs viss.”

Kad vecis pieliecās pie Staša sejas, brilles aizsvīda no elpas: „Paskat, tā paņēmis, ka vēl tagad garo!” nokrekstēja vecis. „Laikam negants padzēriens bijis, ko?”

„Ghāāāāāārrrgharasss! Ghrr… PIDARASS!” pēc pēdējiem veča vārdiem šaušalīgi iegārdzās Stasis, spēji uzšāvies sēdus un ar vēzienu mēģinot ķert veča degunu. Vecais apbrīnojami veikli izvairījās. It kā jau būtu gaidījis šādu pavērsienu. Nanosekundē atgriezās visas maņas, Stasis sajuta, cik patiesībā salts pret kailo dirsu un riekstiem ir morga bleķa galds. Aizvicojot garām veča sejai, Stasis zaudēja līdzsvaru un nožāvās uz grīdas.

„Ū-ja, ū-ja, tā jau var nosisties,” vēl nesenajam līķim uzsmēja baltajā halātā tērpies vecis.
„Aizpis muti, Ignat. Kur ir manas bikses?” pakritušais slējās kājās.

Saģērbies, viņš veltīja Ignatam vēl dažus daiļus epitetus, uz ātro ar medicīnisko spirtu apmazgāja seju, ierāva šļuku, aizkorķēja pudeli un izgāja.

„Līdz nākamajai reizei,” jau aizcirstām durvīm noteica Ignats, tad svilpojot sāka kārtot morga telpu.

Arī šoreiz Ignats Staša paņemtajai spirta pudelei bija piebēris dažu labu nieciņu, to viņš reizēm nekustīgi uz morga galda guļošajam Stasim nosauca par „mūsu mazo draudzības brīnumiņu”. Ignats bija vientuļš, vecs vīrs, bet  Stasis bija nelabojams alkoholiķis, un Ignats to zināja. Pēc trešās spontānās paralīzes, klīniskās nāves un attapšanās uz Ignata galda pat alkohola atmiekšķētās Staša smadzenes izkalkulēja likumsakarību starp pizģīto morga spirtu un atgriešanos šajā telpā. Tomēr paps Stasim bija mācījis, ka nav lielākas svētības kā šmiga par velti.

Ignats bezgala priecājās par kompāniju un, kaut nosacīti, bet sarunu biedru. Stasis pats sev to neatzina, taču zemapziņā novērtēja ne tikai bezmaksas komu, bet arī iespēju tikt nomazgātam par velti. Agras bērnības atmiņas kā sotaks sildīja dvēseli. Atmiņas no laika, kad Stasis Ignatu vēl sauca par tēti, un visa ģimene svētdienās gāja kopā pērties nelielajā pirtiņā.