Visi raksti, kuriem autors ir Kurbads

Depresīvā nedēļa II: Bubertiņa deserts

Kleinā Klinta kaulainās kājas kusli pievilka pie sevis un ieriktējās groteskā lotosā, atgādinot sabrukušu putnubiedēkli. Turpat netālu uz gāzes degļa katliņā burbuļoja ūdens. Tikai vienam logam priekšā pieliktā plēve bija atlocīta malā, skvota telpā ielaižot gaismu. Pārējos logos gaismai nācās caursist miskastes maisu plastikātu, tāpēc viss istabā šķita netīri pelēkā krāsā. Kā februāra debesis virs slapjdraņķa ielām. Podiņu krāsns ar apdrupušiem ŗotājumiem, sapuvis parkets. Kādreiz te bija skaisti.

“Tad nu sāksim,” pret nedaudz nostāk no Klintas un katliņa puslokā sasēdušajiem pagriezās Robis: “Aicinu jūs būt lieciniekiem pašpietiekamības manifestācijai un uzspļaut “dzenies-pelni-pērc-mirsti” kārtībai performancē “Konsumācija””.

Robis, kuru skovtā sauca arī par Bubi vai Bubertu – ar ļenganu narkomāna mēli “b” sākumburts bija vieglāks uzdevums par viltīgo “rrrrr” – pieliecās un no kastes izņēma zeķbikses un šķēres. “Nost ar kaunu! Jā kailumam! Kailums – atklātība!” bļāva Robis, šņikājot zeķbikses driskās. Atlikums tika samočkāts rokā un aizmests, bet sauja drisku tūlīt pat nonāca vecā pīpē, kas kopā ar šķiltavām tika padota kailajai Klintai. “Šī ir briedināšana. Tas ir pašpietiekamības cikls, kas ik reizi pēc konsumācijas sākas no jauna. Parasti tas ilgst mēnesi, citreiz piecas vai sešas nedēļas.” Klinta tikām cītīgi pakšķināja neilonu. “Ar geraču un benzīnu briedināšana prasa mazāku laiku, bet te nu mēs esam šajā pasaulē. Cilvēks pat pie normāla gerača nevar tikt – jāpīpē zeķbikses!” turpināja deklamēt Robis. Daži no puslokā sasēdušajiem iesmējās.

“Nost ar darbu. Motori – darbs. Darbs – verdzība. Verdzība – nāve!” Robis no kastes bija izcēlis litra burku ar benzīnu. Tā nonāca pie augoņiem klātās Klintas, kura bija pabeigusi pīpēt neilonu un no varēja noskalot ar degvielu. Pāris malki mutē, atlikums nonāca katliņā ar verdošo ūdeni. Klintas čūlas un iespaidīgā izmēra furunkuli pulsēt pulsēja, brieduma pilni un gatavi dot kā brangs bērzs sulu aprīļa svaigumā.

“Kad briedums sasniegts, kad ābele augļiem pilna un tie liec koka, savas mātes, zarus pie zemes, ir ražas laiks,” Robja rokās jau bija žilete un metāla bļodiņa. “Paldies, Dabas Māt, par lekno ābeli! Paldies par auglīgo zemi!” Furunkuli pēc žiletes pavēles sprāga viens pēc otra, ilgojušies novākšanas un atdodami savu dzeltenasiņaino miesu augļkopim ar bļodu. Klinta labpatikā kunkstēja – viņas zari atkal iztaisnos muguru jaunu augļu gaidās.

“Pēc ražas novākšanas nāk svētki. Mielosimies! Mielosimies!” Robis furunkulu strutas iegāza katliņā ar benzīnu un ūdeni un sāka maisīt. Gana ilgi, līdz virums bija reducēts līdz buberta konsistencei. Pirmais strēbiens Klintai, otrais augļkopim. Tālāk pie pusloka ģindeņiem. Sanāca katram.

Pirms 15 gadiem ar šādu, tikai toreiz ar viltīgiem risinājumiem inscenētu, performanci Roberts absolvēja mākslas augstskolu. Tas bija viņa diplomdarbs. Profesori aplaudēja kājās. “Spēriens pa olām patērētāju kultūrai. Viss, kas tev vajadzīgs, esi tu pats,” bārdainajam briļļainim no jaudīgā pārdzīvojuma plikais pakausis bija iesvīdis spīdīgs. “Evaņģēliski!” ar rokām pret griestiem, pārspīlēti atdarinot sektantu mācītājus, slavēja puķainā kleitā un mežacūkas ādas vestē tērpusies rudmatainā rektore. “Bet nopietni, Robert, tu tiksi tālu. Šis ir pa īstam!” Roberts paklanījās un smaidīja, domādams par personālizstādēm Londonā un Ņujorkā.

Roberts nebija rēķinājies ar to, ka mūsdienās īsta māksla nevienam nahuj nav vajadzīga.

Visas pareizās atbildes

“Hua-hua-hua, tie puņķutapas neko nejēdz,”  apmierināti nohuhināja Guntis, uzsitot ar rādītājprikstu pa nospeķoto “Enter”. Ar lielu loku un nedaudz teatrāli. Visi punkti uz visiem “i” reizē un punkts teikuma galā, pēc kura nevienam nebūs preargumentu. Kā jau katrs Gunta komentārs ziņu portālā. Šoreiz Guntis bija nokomentējis rakstu par ģenētiski modificētu pārtiku.

“Nu, naivie jau var rīt zivs un gēnus apelsīnā un tikt pie vēža. Es gan labāk ēdīšu apelsīnu pareizi. Tikai tie ar izskalotajām smadzenēm ēd visu apelsīnu, ja to vispār var nosaukt par apelsīnu. Pateikšu jums priekšā – īstais apelsīns ir tikai tas mazais bumbulītis, kas parasti ir lielajam auglim “pakaļgalā”. Tieši tik lieli vēl pirms pārdesmit gadiem gadiem bija visi apelsīni, pirms ĢMO. Lielais “apelsīns” ir modificēto gēnu masa, bet ēst var tikai apelsīna tīro daļu – mazo bumbuli. Nav par ko.”

Pēc 40 minūtēm Guntis atčāpoja atpakaļ no piemājas veikala. Bija nešķīsti karsts, un vienlīdz stipri svīda gan tā pēdu daļa, kuru nosedza sandaļu brūnās ādas strēmelītes, gan tā, kas uztūkusi kā mikls zefīrs spiedās starp strēmelītēm pretī saules glāstiem. Guntis atgāzās krēslā pie datora, sandales nenovilcis, un atplēsa otro saldētās sulas čūpstekli uz kociņa. Cukurs un pārtikas krāsvielas, pretēji ĢMO draudiem, viņu nebiedēja. Ja jau valdība vielas atļauj rakstīt uz etiķetes un no cilvēkiem neslēpj, tad tās ir vienas no nedaudzajām, kas nav produktā ar mērķi balto cilvēku populāciju padarīt impotentu un masveidīgi izplatīt vēzi dekristianizācijas nolūkā. No jauna ielādējis vaļā atstāto portāla lapu, viņš ar patiku secināja, ka komentāram bija 5 plusi, kādi 10 smaidiņi, vēl divtik mīnusi un viens komentārs “Aizmirsti!”

“Hua-hua-hua,” Guntis iehuhinājās tā, ka čīkstēja arī krēsls. “Puišeļi neko nesaprot. Nekas jauns. Tā ir, kad mediji izskalo paurīšus tukšus. Tā, kas mums labs te vēl ir?” ar kūstošā cukurūdens sūķa salipinātajiem pirkstiem tika pāršķirstītas visas populārāko ziņu portālu lapas. Gunta sejā ievilkās pašapmierināts smīns, ieraugot virsrakstu: “Ukrainas austrumos kārtējo reizi pārkāpts pamiers; krituši trīs Ukrainas karavīri un viens civiliedzīvotājs.”

“Lūk, pirmklasīga dezinformācijas paraugstunda, hua-hua-hua. Varu derēt, ka lielākā daļa šito norij bez sakošļāšanas,” Guntis pavirši izlasīja raksta pirmo rindkopu, bet vairāk arī nebija vajadzīgs – visu pateica bilde, kurā bija redzama ložu sadrupināta ķieģeļu siena. “Hua-hua-hua-ēēēē-hua-hua-hua!” jautrību izraisīja arī atsauce pie bildes – ziņu aģentūras nosaukums un iekavās norādītā atruna, ka attēls ir tikai ar ilustratīvu nozīmi.

“Un šito apšaudi “ilustratīvajā attēlā”, pieņemu, sarīkoja “prokrieviskie” kaujinieki, vai ne? :))) Es šo to zinu par ieročiem no dienesta specnazā. Tie, protams, tikai tiem, kas armiju vienīgi filmās redzējuši, izskatās pēc 5,45mm kalibra caurumiem. Bet siena sacaurumota ar pieci-komā-pieēsmitsešiniekiem. Tiem, kam vēl nav skaidrs, pateikšu priekšā – visticamāk amerikosu diversanti, protams, ne bez Vāgnera grupas ziņas. Tur viss augšā sen sarunāts starp amerikosiem un krieviem Jeruzalemes baņķieru virsvadībā,” ar kārtējo “hua-hua-hua”, kas skanēja pēc veca dīzeļa izmisīgajiem mēģinājumiem -20 grādu rītā, Guntis nospieda “Komentēt” pogu. Pāris laiki, krietni daudzāk smaidiņu, pāris komentāru ar sacenšanos asprātībā un viens “Aizmirsti!”

Guntis bija visai apmierināts. Atvaļinājums tikko sācies. Priekšā viss vakars un vēl 12 tādi netraucētas pētniecības un zinību smelšanās .ru domēna blogos, lai pēc tam izpētīto nedaudz vieglā garā ar šķipsnu pārākuma apziņas atstātu .lv domēna ziņu portālu komentāru sadaļā. Darbā bija nedaudz grūtāk – ik pēc stundas bija jāiet apgaitā pa teritoriju, kas prasīja minūtes desmit, pirms atgriezties sarga būdā pie laptopa. Kaut kā izsita no ritma.

“Pasaules okeāns sasilst krietni ātrāk par pētnieku iepriekš prognozēto” – āāāā… medusmaize. Guntis iekrekšķējās un ķērās apgaismot komentāru sadaļas lasītājus par Ķīnas klimatiskajiem ieročiem.

Bija atvasara, Guntis, nomainījis ādas sloksnīšu sandales pret apsarga melnajiem šņorzābakiem, atkal sēdēja sarga būdā. Pēc karstas vasaras, visticamāk, būs auksta ziema, ja vien Ķīnai nebūs citu plānu. Augļu koncentrāta cukurūdens sūķi kā pirmo izvēli sutīgajā vasarā tagad aizstāja krietni barojošāks vairants – saldā krējuma saldējumu vafelē. Aukstumkaste darba vietā bija izcils pirkums. Viņš tīksmi atlaidās krēslā un nolaizīja balto micīti.

Nākamais, ko Guntis redzēja, bija viņam pretī notupies vīrs melnā uniformā, stūrainu zodu un dzeloši asu skatienu – tiešs pretstats Gunta skatienam, kas pamatīgi miglojās.

“Tu, protams, zini, kas es esmu. Nu, ne vārdu, bet ko es pārstāvu. Un tu, protams, saproti, kāpēc tev nācās pagaršot nervu indi. Tu, protams, arī zini, ka tas vis nav nekāds novičoks, kā mēs iebarojām medijiem un tālāk arī lētticīgajiem lasītājiem, bet gan sorosmijs. Ironiski, ka tev ir visas pareizās atbildes, bet parunāt vairs nevari. Tā… Sirdij vajadzētu apstāties pēc 30-40 sekundēm. Vajadzēja aizvērties, kad tevi draudzīgi brīdināja. Protams, visi tavi komentāri un atbildes uz tiem pazudīs jau šovakar. Patiesība nav paredzēta visiem, un par pareizām atbildēm ir jāsamaksā pareizā cena. Ne tu pirmais, ne pēdējais. Arlabunakti,” vīrietis paliecās uz priekšu, papliķēja Guntim pa vaigu. Pēdējā informācija, ko apstrādāja dziestošais prāts, pirms visu paņēma tumsa, bija uzšuve uz vīrieša uniformas piedurknes.

Ņucis

Tramvajā smirdēja pēc vecas un nolaistas koka divstāvenes kāpņutelpas un tā salkanuma, ko gaisā atbrīvo sasaluši kritušie āboli, ja tajos iekāpj. Var jau arī vienkārši teikt, ka pēc sūdiem. Vagons bija cilvēku pilns, un cieši saspiedušos rumpju siltums smaku pastiprināja. Kaspars vairs neatcerējās, kad tramvajā nebūtu smirdējis, jo vienmēr brauca mājās ap šo laiku – kā lielākā daļa strādājošo. Paradoksāli, bet Kasparam tas ļāva justies kā labākam cilvēkam. Kamēr lielākajai daļai rumpju tramvajā tā bija ikmēneša budžeta diktēta izvēle, Kaspars mierīgi varēja atļauties bez steigas vakara satiksmē bakstīties savā elektromobīlī. Tomēr viņš ticēja, ka kopbraukšana ir būtiska daļa no dzīvesveida, kas galu galā izglābs pasauli. Tāpēc vasarā pilsētā uzņēmējs  Kaspars pārvietojās ar velosipēdu, bet ziemā – ar sabiedrisko transportu.

Kasparam nepatika sabiedriskā transporta kontrole un piecdesmitgadīgie apsargi ar pakava ūsām, tos reizēm bija grūti atšķirt no bezpajumtnieka, kuru viņi sēdināja ārā no vagona. Kā uzņēmējs Kaspars, protams, atbalstīja principu, ka par pakalpojumu ir jāmaksā, tomēr sabiedriskais transports viņa redzējumā bija atsevišķs gadījums. Vārds “sabiedriskais” vien paredz, ka tas pienākas visiem. Kā gaiss vai jūra, vai tiesības kaut šķībi, bet no sirds vilkt līdzi “Saule, Pērkons, Daugava” Dziesmu svētkos. Tramvajs bija ekosistēma, un smirdīgie bezbiļetnieki bija tās sastāvdaļa. Arī kontrolieri, saprotams, tādi bija, tomēr “National Geographic” raidījumos biežāk jūt līdzi ronim, kurš kļuvis par pusdienām polārlācim.

“Jūsu E-talonu, lūdzu.”

Kaspars nedzirdēja un turpināja skatīties ārā pa logu. Tramvajs bija pieturējis Barona ielā tieši iepretim tur, kur vēl pirms pāris gadiem atradās viņa  par Eiropas grantu un apvārdotu investoru naudu dibinātais konceptveikals. Duļķainās acis jaunās izkārtnes vietā aizvien redzēja uz niedru pamatnes izveidoto “ŅUCIS – pilna cikla svaigēšanas konceptveikals.”

“Pa vienu galu iekšā, pa otru ārā, pa pirmo atkal iekšā, un tā uz apli – ņukā zaļi!” Kaspars atcerējās sevi mācot jaunajiem pārdevējiem veikala saukli, kas jānoskaita klientam pēc katra pirkuma.

“Jūsu E-talonu, LŪDZU!” izrāva Kasparu no nomoda sapņa.

“Ko? Ā, man nav.” Kontrolieri stāvēja puslokā, bet nedaudz atstatus no neganti pēc sūdiem dvakojošā Kaspara. Arī pārējie pasažieri bija saspiedušies vagona otrā galā. Kaspars pats piecēlās un bez strīdēšanās izkāpa no vagona. Kontrolieri un apsargs ar valzirga ūsām viņam nesekoja. Naudu no Kaspara tāpat nevarētu dabūt.

Investori bija iegrābušies. “ŅUCIS” bankrotēja 10 mēnešus pēc atvēršanas. Latvijā sabiedrība acīmredzami vēl nebija morāli gana nobriedusi, lai pieņemtu īstu pilna cikla svaigēšanu. Kaspars jauno dzīvi skvotā uztvēra kā iespēju būt patiesāk. “Pa vienu galu iekšā, pa otru ārā, pa pirmo atkal iekšā, un tā uz apli – ņukā zaļi!”

Polārlāči un valzirgs bija patriekuši sūdēdāju roni no tramvaja. Līdz nākamajai reizei.

Cehs.lv modernizē mājaslapu

Kamēr daļa cilvēku dzīvo pēc principa “nav jālabo tas, kas nav salūzis”, Cehs.lv triecienbrigādes Mākslīgā intelekta laboratorija nemitīgi rūpējas, lai brigāde allaž būtu inovāciju avangardā. Ja mēs redzam, kur iespējami uzlabojumi, mēs tos veicam. Ja mēs neredzam, kur kaut kas uzlabojams, tas vienkārši nozīmē, ka jāpameklē cītīgāk.

Vienlaikus uzskatām, ka inovācijām jābūt sabiedrības īpašumam, tāpēc sveci zem pūra nekad neturam. Mākslīgā intelekta laboratorijas sasniegumi vienmēr brīvi pieejami gan zinātniskajai kopienai visā pasaulē, gan ikvienam interesentam. Šis princips strādā arī pretējā virzienā – mums nav kauns aizgūt idejas no citiem kopēja labuma vārdā. Tieši tāpēc, drosmīgā jauno tehnoloģiju uzņēmuma Rīgas satiksmes iedvesmota, Ceha triecienbrigāde nolēma veikt visaptverošu mājaslapas modernizāciju.

Pēc slēgtā iepirkuma konkursa, kurā uzvarēja Ceha meitasuzņēmums – Mākslīgā intelekta laboratorijas Kvantu biointerneta specinstitūts – paziņojam, ka par 4300 eiro (ar PVN) esam vietnē ieviesuši īpašu pasūtījuma pogu:

Nospied, lai atpistos!

Ja pilotprojekts būs veiksmīgs, plānojam šādas pogas par 4300 eiro gabalā izvietot visās portāla sadaļās un rīkjoslās.

Zonassvētki

Leons smagi atkrita uz izgulētā matracīša, ļodzīgajai metāla rāmja gultai pretīgi nokrīkšķot, pēc tam, kad kārtējo reizi bija piegājis pie kameras restēm un dažas no tām vāji paraustījis. It kā cerēdams, ka kāda no tām pēkšņi padosies. Ne tikai rokās, arī kājās spēka nebija, viss Leona augums bija neticībā sagumis – viņš ķurķī bija pirmo reizi, turklāt viss notika zibenīgi.

Cietums. Tā taču ir vieta slepkavām un laupītājiem. Leons nebija ne viens, ne otrs. Viņš vienkārši bija cilvēks, kurš prot saskatīt izdevības tur, kur citi neprot… nu, vai kur Krimināllikums neļauj. Bet vai tad par to uzreiz tā – aiz restēm līdz turpmākam spriedumam?

Šodien ir 25. decembris. Ziemassvētki. Kaut Leons sevi vispirms uzskatīja par pareizticīgo un cerēja, ka uz to laiku varbūt viss būs atrisinājies un viņš varēs baudīt siļķi kažokā jau ģimenes lokā, viņš sevi nedaudz uzskatīja arī par katoli, jo divi Ziemassvētki ir labāk nekā vieni, un dāvanas Leonam patika saņemt. Gan paša, gan citu sagādātas. Tomēr šogad izskatījās, ka viņam pirmo reizi dzīvē varētu būt nevis viens vai divi, bet nevieni Ziemassvētki. Ir 25. decembris, un tuvojās vakars. Vakars bez dāvanām.

Pēc stundas bruņoti sargi visiem bloka zekiem vienam pēc otra uzlika rokudzelžus un nostādīja kolonnā. Kad tas bija pabeigts, maiņas vecākais uzrēja: “Tā, cērmes! Uz ēdamzāli soļļļooos – MARŠ!” un, sargu no abām pusēm pavadīta, kolonna kā apātisks simtkājis sāka šļūkāt un slīdēt uz priekšu. “Es teicu “soļos!”, nevis “slīdot!” nobaurojās maiņas vecākais, bet tikai ieraduma pēc. Viņš labi zināja, ka aurošana neko daudz nedos, un vispār viņam bija vienalga. Kamēr neviens neizbēg vai kāds nav pataisīts auksts.

Ēdamzālē Leons ilgi ar karoti bakstīja taukos peldošo ļoti neēdama paskata zirņu-speķa masu, cenšoties sadūšoties.

“Saka, ka vecā gadā jāapēd visi zirņi, tad nākamajā nebūs jāraud,” Leonu iztrūcināja zema balss no aizmugures. Viņš paskatījās pār plecu. Tur stāvēja teju divmetrīgs zeks ar izteikti masīvu pieres kaulu. Viņš nudien neizskatījās pēc ticējumu un latviskās dzīvesziņas eksperta, bet izskats mēdz būt maldinošs.

Apkārt galdam bija sastājušies vēl kādi pieci seši no bloka.

“Klausies, jauniņais, tikai nevajag mīzt,” sēdošo, kurš galvā haotiski un vispār jau bezjēdzīgi mēģināja izskaitļot, no kuras puses nāks pirmais belziens, uzrunāja milzis: “Mēs visi te esam normāli džeki. Ja zināsi savu vietu un nevārīsi sūdus, viss būs labi. Paskat’, mēs tev pat esam sarīkojuši sagaidīšanas eglīti.”

Leons nebija muļķis, viņš zināja, ka tūlīt, tūlīt jāseko sitienam, šī bija tikai iemidzināšanas taktika. “Lūdzu, nesitiet. Es nevienam netraucēšu, goda vārds!” viņš beidzot izmocīja.

“Sist? Par šitādiem vārdiem toč norausies. Kas – mēs kaut kādi mežoņi esam? Jā, esam te, pieļāvām dzīvē dažas kļūdas. Bet tieši tāpat arī tu. Tāpēc nemīz. Mēs tev atnesām sagaidīšanas dāvanu.”

“Dāvanu?” Leons, aizvien sēdēdams un gaidīdams sitienu, paskatījās uz tēvaiņa rokaspuišiem pa kreisi, cerēdams nolasīt viņu sejās jebkādu izteiksmi, kas kaut ko pateiktu priekšā. Tad pa labi – visiem sejas izteiksmes kā vienam, nemainīgas. Leons galvu uz vidu pagrieza atpakaļ tieši brīdī, kad pretī acu augstumā no divmetrīgā tēvaiņa bikšupriekšas izvēlās ar bantīti apsiets gaļas lauznis, ciets un nokrāsots sārti baltām strīpām kā svētku karameles spieķītis.

Leonam pār vaigu sāka ritēt asaras – viņš nebija iemācījies nevienu skaitāmpantiņu.

 

 

Intervija

“Tā, tā… Jaroslavs. Tu taču saproti – ja tiksi Aģentūrā, tev būs jāmaina vārds. Gan papīros, gan ikdienā. Vairs nekāda Jaroslava, vairs nekādas vecās dzīves. Aģentūrā tevi sauks par Barakudu, bet tas tikai iekšējai lietošanai, aģentu starpā, saprotams.”

Masīvkoka paneļiem klātā istabā platam abpus platam galdam sēdēja kalsns jauneklis, asiem, augstiem vaigu kauliem un plānām lūpām, un vīrietis, tumšā uzvalkā – tā starp melnu un tumši zilu, vecumā tā starp 30 un 40. Cilvēkiem no malas visa par Aģentūru pieejamā informācija bija “tā starp”.

Vīrietis ērtāk ieknosījās augstās atzveltnes ādas krēslā, jauneklis sēdēja uz vienkārša koka krēsla, rokas salicis klēpī.

“Ja nesačakarēsies intervijā un galu galā tiksi pie mums, mēs ar tevi sēdēsim un malkosim konjaku, lūk, tur tajos klubkrēslos,” vīrietis žaketē pamāja ar galvu uz istabas kamīna stūri  aiz Jaroslava, kas pagaidām vēl nebija Barakuda, aiz muguras.

Platais galds, šķiet, simbolizēja milzu aizu, kas šķīra Jaroslavu no Edvarda, Eduarda vai Edgara (Aģentūrā viss ir “tā starp”, “apmēram” vai “viens no šiem”) kā fiziski, tā statusa ziņā un visādi citādi. Uz galda Eduarda vai Edija pusē stāvēja mēģenes tipa pudelīte, caurspīdīga, ar nenosakāmu substanci tajā.

“Tu esi gatavs ziedot visu, arī dzīvību uzdevumam un Aģentūrai?” Eduarda skatiens ieurbās Jaroslavā.

“Jā.”

Edvards tikko jaušami pasmīnēja. “Redzēsim.” Un paslidināja pa galdu pudelīti jaunekļa virzienā. “Dzer. Tas var būt nekaitīgs šķidrums. Tas var būt arī nāvējošs toksīns. Uzticies?”

“Tā ir šmeka,” pārliecināti atbildēja Jaroslavs, atkorķējis mēģeni un paostījis saturu.

“Ko… kas? Muļķības!” pirmo reizi intervijas laikā Edvarta tembrs bija zaudējis pārākuma pieskaņu, bet mēģināja pārāk neizpaust sašutumu: “Šmeka? Tu domā, ka Aģentūra ir kaut kāds jokdaru klubiņš? Mēs gāžam valdības, mēs ieceļam valdības. Mēs esam apvērsumi un mēs esam vēlēšanas. Mēs esam…”

“Tā ir šmeka,” atkārtoja Jaroslavs. “Iedzer pats, ja netici.”

“Tā ir pārbaude, idiot! Pārbaude, nevis šmeka, saproti?” Edgars vairs nespēja noslēpt sašutumu. Likme bija Aģentūras prestižs. “Tad tu dzersi vai nē?”

“Nē. Dzeriet pats, ja vēlaties.”

Eduards pārliecās pāri galdam, ieskatījās acīs jauneklim, kurš sēdēja nekustīgi, paņēma mēģeni, iebāza tajā pirkstu un to nolaizīja, tad dusmās aizmeta to. “Redzi, pamuļķi? Tas ir nekaitīgs šķidrums. Elementāra lojalitātes pārbaude. Nevis inde, nevis šmeka. Un tagad pazūdi.”

Jaroslavs nesteidzīgi piecēlās un devās uz durvju pusi.

“Ā, un vēl kas, Jaroslav.”

“Jā?” jauneklis pagriezās pret Eldaru, kuram rokā bija pistole. “Tu tiešām domāji, ka pēc visa, ko intervijā uzzināji par Aģentūru, varēsi tā vienkārši aiziet?” un nospieda mēlīti.

Jaroslavs satvēra vēderu un sakņupa uz grīdas.

Viens no lielajiem sienas paneļiem atvērās, telpā ienāca neliela auguma vīrietis, tērpies halātā, un izpūta salkanu veipa mākoni.

“Vai es izturēju? Vai es esmu Aģentūrā?” Eduards, kura balss tonis un attieksme pēkšņi bija kļuvusi nepacietīga un pieglaimīga, vērsās pie atnācēja.

“Protams, ka nē, idiot. Mums vajag cilvēkus, kas domā ar galvu. Ar savu galvu, nevis Jaroslava. Tev bija jāpanāk, ka Jaroslavs iztukšo mēģeni. Saproti, to sauc par mārketingu. Par spēju ietekmēt. Aģentūrai jāpanāk, ka citi dara, nevis jādara pašiem. Kāpēc tu pats dzēri to šmeku? Jo intervējamais tev pateica. Intervējamais. Tu esi iespaidojams, kad tev vajadzēja iespaidot.”

“Pag, ko? Šmeku?”

“Es taču tev teicu,” no aizmugures atskanēja Jaroslava mierīgā balss.

Eduards apcirtās apkārt. Tur sēdēja Jaroslavs, ērti ieriktējies klubkrēslā, un ar pirkstu iztīrīja mēģenē atlikušo saturu.

“Kas te notiek? Es tevi nošāvu!”

“Neko tu nenošāvi. Tu pat nespēj sazīmēt atsitiena atšķirības tukšai patronai no kaujas patronas. Redzi, Jaroslavs jau sen ir Aģentūrā. Tava pārbaude bija viņa intervija. Tavs eksāmens nebija intervēt savu līdzgaitnieku, kurš varbūt tiktu Aģentūrā. Tu intervēji savu priekšnieku, nu… ne savu priekšnieku, jo tādi lohi kā tu mums, protams, nav vajadzīgi,” ik pēc 10 vārdiem izpūšot istabā šķebinoši salkanos garaiņus, paskaidroja Arturs. “Aģentūrā tu nestrādāsi, vismaz par algu ne. Bet iegaumē šo – lai arī kur tu dzīvē nonāksi, tu allaž būsi mūsu kuce. Jo, he he, vai man vienīgajam šķiet, ka te mums ir uzskatāms slepkavības mēģinājums?”

“Ar tavu rīkojumu nošaut, ja intervija izgāzīsies.”

“Jā, he he, bet es zināju, ka tās ir tukšas patronas un ka nevienu tu nenogalināsi. Un videoieraksti ir uzmini kuram? Tā kā tu esi mūsu kuce, slepkava Eduard.”

“Un šmekas ņukātājs!” no istabas kamīna kakta piemetināja Jaroslavs.

“Tu pats ēd!” Eduards atbļāva.

“Redzi – ir būtiska atšķirība,” caur meloņu veipa tvaiku sāka Arturs. “Visiem zināms, ka Jaroslavs ir peģiks. Un arī svaigēdājs. Kā tev šķiet, kurš tad piešāva to mēģeni? Zero waste dzīvesveids, draudziņ. Bet tu ņukāji no brīvas gribas. Tikai tāpēc, ka es viegli iespaidojams. Pateikšu to trešo reizi, lai tā kārtīgi ieēdas tavā trulajā pakausī – nu tu esi mūsu kuce. Mēs pakalpojumus varam izsaukt jebkurā laikā. Ja vien tu nevēlies, lai Aģentūra nopludina informāciju par vienu mums zināmu neizdevušos slepkavu.”

“Un šmekas ņukātāju,” atgādināja Jaroslavs.

“Tagad vari iet. Tu mums piederi,” Arturs stāvēja un caur gaistošo veipa mākoni smaidīja apjukušajam Eduardam tieši sejā.

Eduards norija siekalas. Angīnas dēļ tas bija visai sāpīgi. Viņš paskatījās uz Arturu, tad uz Jaroslavu. Parasti dzīve piedāvā izvēles iespējas, bet šobrīd Eduards redzēja tikai vienu iznākumu. Būs asinspirts. Viņš iebāza roku kabatā. Tur gaidīja nazītis. Nelielam taktiskam pārsvaram.

Politiskā klasifikatora otrais ziņojums: Kā ņukā kandidāti?

Kamēr tu brīvdienās no stikla grāla zīdi pāļūdeni, Ceha mākslīgā intelekta laboratorijas superdators rukāja ar pilnu jaudu, lai tavām TV brīvdienu satura atmiekšķētajām smadzenēm padarītu politisko izvēli mazliet vieglāku un neļautu uz Saeimas beņķiem tīkotājiem tevi tik viegli aptīt ap pirkstu.

Pirmajā Ceha politiskā klasifikatora ziņojumā runājām par to, kā atpazīt vēlētājus pēc viņu lasīšanas paradumiem. Tagad, kad 6. oktobris jau teju spļāviena attālumā, arī politisko partiju kampaņas uzņem apgriezienus, tuvojoties kulminācijai. Sliktie izliksies par labajiem, vecie par jaunajiem, bet kreisie vai labējie pēc vajadzības auditorijas priekšā mainīs puses. Visiem nav laika rakāties CVK pieejamajos sarakstos, lai saprastu, kā tad īsti ir. Taču nebēdā, draudziņ – Cehs palīdzēs tev jau pa gabalu sazīmēt, kuru partiju kurš kandidāts pārstāv. Lai sarežģītās Ceha superdatora simulācijas būtu uztveramas pat visalternatīvāk apdāvinātajam no vēlētājiem, mēs datu gūzmu renderējām vienā no ikdienišķākajiem procesiem – ēšanā. Kā tad atpazīt kandidātu pēc tā, ko un kā viņš ņukā?

ZZS: Vienīgais iemesls, kāpēc tu neēd no siles – tādējādi arī citi tiktu klāt tumīgajai ņammai, pirms tu būtu paspējis izrīt visu. Tāpēc tev nākas samierināties ar palielu, bet tomēr bļodu. Karote ir no koka – tā mazāk dzird, cik steidzīgi tu sit kuņģī labumus no Polijas.

NA: “Ja to nevar izkult ar spriguli, tas nav ēdams.” Tu ēd tikai ar “Bordo karotīti” un “Zaļo karotīti” marķētus produktus. Tāpēc tu zini vismaz 30 veidus, kā pagatavot grūbu-griķu stūķi un proti lieliski uzgrauzdēt saldās auzas.

Saskaņa: Tu ēd no rokas cilvēkam, kurš vēlēšanās nemaz nekandidē.

KPV LV: Tu krietni piestūķē māgu ar sava elektorāta neveiksmēm un dusmām. Šīs dusmas ir saēdušās kotletes, tāpēc ir ar augstu uzturvērtību.

Rīcības partija: Tu ēd apsargājamajā objektā uz nakts maiņu līdzi paņemtās sviestmaizes. Vēlētāji allaž var tevi atrast pēc saulespuķu sēkliņu čaumalu taciņas.

Jaunā Vienotība: Tu ienāc ēstūzī, kurā ir brīvi tikai divi galdiņi, bet izlem ciest un palikt neēdis, jo netālu no tiem maltīti ietur “Saskaņa”.

Attīstībai/Par!: Runājot ar citiem, tu centies norīt augstprātību, tomēr tā kā gaisa burbulis pēc pārāk steidzīgi norīta humusa mafina visu laiku kāpj pa kaklu augšup.

Latvijas Krievu savienība: Tev kontā ir krietna paka rubļu, sapelnīta Eiropā, aizstāvot pilnīgi visu cilvēku tiesības lietot katram savu dzimto valodu valsts līmenī, ja vien valoda ir krievu. Kamēr mājās tu uz šprotēm smērē stores ikrus, publiski tu aizvien konsekventi ieturies tikai ēdnīcās, kur sāli un piparus ar slapjiem pirkstiem var pagrābt no atvērtā tipa trauciņa.

JKP: Tu ēd nervus visiem, kam jādzird tavs kaitinošais balss tembrs un tavas sazvērestības teorijas.

Progresīvie: Tu stāsti kādai KKC satiktai, zilmatainai būtnei par ideālo Latviju. Valsti, kurai rūp. Tomēr domas klejo kaut kur citur – pie našķiem. Tu esi uzkurījis zāli un par visu labāk šobrīd pamielotos ar sarunu biedrenes stakles pārvārīto pelmeni – pavērušos, slapju un aicinošu.

Latviešu nacionālisti: Tu sapņo par to, ka ZZS kandidāts kādreiz ēdīs no tik garas siles, kur tālākajā galā pietiktu vieta pat tev.

LSDSP/KDS/GKL: Tu ēd dienas piedāvājumu apšaubāmā bistro par cenu kā deviņdesmitajos un ceri, ka vienreiz jau trāpīsies arī laimīgā loze – kaut kas puslīdz garšīgs.

No sirds Latvijai: Tu paēd no cukurgraudiņiem, kas piesūcināti ar homeopātiskajām pusdienām. Tā ir daudz ātrāk un efektīvāk.

Latvijas Reģionu apvienība: Tu ēd to, kas pagadās. Nav tā, ka vari diži izvēlēties.

Latvijas centriskā partija: Tu ēd maz, jo lielākā daļa pensijas tiek tērēta īrei, zālēm un Krievijas TV kanālu komplekta abonēšanai.

Par Alternatīvu: Tu ar dakšiņu ēd boršču.

 

Cehs izstrādā pirmo precīzo vēlētāju klasifikatoru

Vai tik brālēns no Rīgas gadījumā nav peģiks un negrasās nobalsot par liberastiem? Un vai tēva pēdējā laikā pārlieku nostalģiskie izteikumi par jaunības gadiem nav biedējošs priekšvēstnesis, ka 6. oktobrī viņa roka urnā neieslidinās aploksni ar 1. sarakstu? Un vai sieva gadījumā nav saspiedusies tiktāl, ka grasās izmest balsi par marginālu sīkpartiju?

Nebēdā, draudziņ! Lai tev palīdzētu kliedēt šaubu miglas vālus, Cehs nedēļas nogalē atkal ierūcināja mākslīgā intelekta laboratoriju un lūdza superdatoram izveidot vēlētāju klasifikatoru, par kritēriju ņemot vieduma un apgaismības simbola – lasīšanas – paradumus.

ZZS: Pirms lapas pāršķiršanas tu nolaizi pirkstu. Šo Rozamundes Pilčeres romānu lasi jau ceturto reizi, tāpēc lapu malas no slapjās šķirstīšanas kļuvušas pleķainas un grubuļainas.

NA:Tavs “Mein Kampf” pirmā iespieduma eksemplārs ir ierāmēts pie sienas. Par tā aiztikšanu jebkurš ģimenes loceklis rēķinās saņemt 10 rīkstes cirtienus. Ikdienas pārlasīšanai tev ir “Mein Kampf” un “Pieci gadi” PDF faili.

Saskaņa: Tu lasi dzērienkarti mikrorajona spēļu zālē.

KPV LV: T rdz vng ts brts, krs grb rdzt, n vspr grmts r dmts lhm n mkstjm!

Rīcības partija: Tu šķirsti tribal un skorpionu tetovējumu katalogu apšaubāmā tetovēšanas salonā.

Jaunā Vienotība: Tu šķirsti ziņu portālu virsrakstus no 2013. gada un maldini sevi, ka aizvien atbalsti vadošo politisko spēku.

Attīstībai/Par!: Tu šķirsti jaunāko dženderu klasifikatoru un plāno, kurā vietā šoreiz publiski palasīt “Rīgas Laiku”, lai atstātu intelektuāļa iespaidu.

Latvijas Krievu savienība: Tu šaurā domubiedru lokā pustumšā pagrabā slepus šķirsti Marksa “Kapitālu”, iztēlojoties, ka tas ir aizliegts, lai uzburtu sevī it kā gaidāmās revolūcijas atmosfēru.

JKP: Tu lasi prātus katram, kam ieskaties acīs, tādējādi nosakot, vai viņš ir krietns vai nekrietns cilvēks.

Progresīvie: Tu ar bezcerību sejā lasi partiju reitingus.

Latviešu nacionālisti: Tu lasi uzsaukumus. Īpaši to, kas jau vairākus gadus Vidzemes šosejas malā, braucot cauri Siguldai, profesora Rubina personas atveidā mudina tevi “nekad nepadoties”.

LSDSP/KDS/GKL: Vispirms tu nedaudz nobrīnies, ko pie velna nozīmē šie jaunie burtu salikumi aiz tik pazīstamās LSDSP abreviatūras, tad turpini apmierināti krekšķēt par arī mūsdienās apbrīnojami trāpīgajiem jokiem, savā dāčā pāršķirstot 1984. gada “Dadža” numurus un slurpstinot cigoriņu kafiju.

No sirds Latvijai: Tu lasi L.R. Habardu.

Par Alternatīvu: Tu nelasi, jo grāmatas ir prāta kontroles mehānisms.

Latvijas Reģionu apvienība: Tu lasi biedrus no citām partijām. Jā, tu arī esi partijā.

Latvijas centriskā partija: Tu burto definīcijas jēdzieniem “centrisks” un “politiskais spektrs”.

 

Dieviņš

Joņs cisās apsvempās uz otriem sāniem un miegā pāris reižu nočāpstinājās, pēc ķemertiņa smakojošām siekalu stīdziņām, smalkām kā rītausmas rasā starp smilgām vizuļojošiem zirnekļa tīkla dzīpariem, izstiepjoties un atkal sakļaujoties putainos purdulīšos mutes kaktiņos. Joņs šonakt grozījās īpaši bieži – Anfisa blakus bija izplājusies kā ģērēta āda un nekustēja ne par matu, Joņam atstājot vien šauru strēmeli gultas malā.

Krietnā putekļu kārta uz nelielā lodziņa rūtīm nespēja aizturēt vasaras sauli, kas sārtot sārtojās pamalē un tādā pat krāsā sāka rotāt guļamtelpu. Ausa pastorāls rīts. Viegla dūmaka glāstīja zāles stiebrus un pieguļā izlaisto kumeļu sānus, arī trīs pieguļnieku basās pēdas. Strautiņa urdzēšanu, kas naktī šķita visai skaļa, caur putnu treļļiem vairs nedzirdēja nemaz. Gailis pirmo tūri nupat bija nodziedājis, bet ciemā nekādu rosību vēl nemanīja. Arī kūtsaugšā ar kaimiņmāju skuķi draiskoties vakar uzlīdušais Kazis tikai kaut ko noņurdēja, un abi turpināja sust.

“…nāk! …nāk!” pa ceļu no viņa gala, šķiet, Lejas Dumbrāju sētas, atvēlās klusi saucieni. Jāzeps, viens no pieguļniekiem, pļavā pa miegam ar roku spēji atgaiņājās, kā no mušas. Zirgi turpat klusu sabubinājās, tad turpināja plūkt zāli.

“Nāk! Nāk!” pēc nedaudz acumirkļiem jau bija manāms arī pats saucējs – pa ceļu šurp pusapģērbts, vien noplīsušās biksēs un vienu apautu pastalu, lumpačoja vīrs pelēku bārdu, iekritušiem vaigiem, kā smagos darbos izdzenātam, bet riktīgi nebarotam kalpa puisim.

“Nāk! Nāk!”

Joņs izvēlās no gultas, Anfisa uztrūkās sēdus. Jāzeps bija beidzis atgaiņāties un cēlās kājās: “Va’ dzi’, nāk!” Abi pārējie pieguļnieki arī bija augšā, tāpat kūtsaugšā Kazis un kaimiņmājas Marija, pārāk sabijusies, lai iepļaukātu Kazi par to, ka tas visu nakti roku bija sildījis pārāk augstu tai starp ciskām. “Nāk, Kazi! Bēgam! Nāk!”

Līdz ēdamtelpai pirmais bija Joņs ar Anfisu un jau tempa no lielas krūkas, pēc dažiem mirkļiem klāt bija arī pieguļnieki un Kazis ar meiču. Visi pārmaiņus pie lūpām cēla krūku.

Vien noplukušais bārdainis vairs nebija manāms, un kā gan citādi – Dieviņam jāatpūšas. Līdz rītam, kad atkal būs jāskrien un jāsauc. Tā Skaidrums un Paģiras uz Diršu ciemu rītos nāk jau gadiem, bet ciematniekus nekad nepārsteidz. Paldies Dieviņam.

Cehs.lv piedāvā svētku receptes: Līgo kokteilis “Gedroics”