Visi raksti, kuriem autors ir Kurbads

Principi

“Te derētu nobruģēt,” īsajā acumirklī starp pirkstu aso cirtienu pa priekšējā rata bremžu rokturi un tumsu, ko ieslēdza automašīnu lukturu gaismā vizuļojošā, slapjā asfalta spējā satikšanās ar degunu, paguva nodomāt Kaspars.

Asfalts novembra pievakarē bija auksts, bet Kaspara tumsa bija silta un smaržoja pēc karstām melleņu klimpām, saldajai zupiņai tekot gar mutes kaktiņu, un, ja ēdājs straumīti laicīgi nenoķēra ar mēles galu, tiekot arī līdz zoda līnijai, tālāk nopilot un nošmucējot kreklu.

“Vecīt, eu, vecīt, tu dzīvs? Kaspi? Vecīt?”
“Ghņņņ!” Kaspars ar roku atgaiņājās no Māra, kurš viņam pliķēja pa vaigiem.
“Hū… bāc, tev visa seja asinīs. Deguns čista lauzts. Nevajadzēja mest pa mēmajiem. Moš tevi notriektu un vēl kompensāciju pēc tam izsistu.”
“Āāāhņņ,” Kaspars labrātāk būtu palicis tumsā pie melleņu klimpu bļodas. Deguns pulsēja un bija pieņēmis baklažāna nokrāsu un veidolu.
“Turies, viena sieviete ātros jau esot izsaukusi. Izskatās, ka tavam veļļukam arī viss ok.”
“Āāā, bļāģ,” pirmais artikulētais vārds no Kaspara mutes izlauzās, cenšoties uztrausties sēdus. Mugurā iedūra kā ar nokaitētu dzelzi.

Notiekošo vēroja kādi 10-15 cilvēki, daži apspriedās. Kāds vēlreiz skaļāk pārprasīja, vai ātrā palīdzība jau izsaukta, tad, saņēmis apstiprinošu atbildi, piegāja pie Kaspara un Māra, piedāvājot cietušajam ūdeni un salvetes.

“Eu, pavācies malā, vecīt. Kaspis jau tā aizņem pusi veloceliņa, nebloķē tu visu,” Māris uzsauca.

Ap stūri divus kvartālus tālāk iznira sirēnu skaņa, zila atblāzma dricelējās veikalu skatlogos.
“Turies, dzirdi, ātrie.”

Pēc pusminūtes mediķu busiņš bija klāt, šoferis strauji nobremzēja, feldšeris atgrūda vaļā pasažieru puses durvis un grasījās kāpt ārā, kad pie auto pieskrēja Māris un aizgrūda durvis ciet, gandrīz iesitot ar tām mediķim: “Ko jūs darāt, mudaki?”
“Ko?… paejiet malā!” mediķis vēlreiz mēģināja atvērt durvis, bet Māris pret tām bija atspiedies ar visu svaru.
“Jūs stāvat uz veloceliņa! Te ir arī ietve, blakus ir automašīnu josla. 150 metrus tālāk ir autostāvieta. Kas, nav kur mašīnu nolikt normāli?” bļāva Māris.

No automašīnas izkāpa šoferis un mierīgi atvilka Māri malā. Feldšeris pāris mirkļu laikā jau bija ārā un noliecies pār Kasparu, tad ar roku parādīja kolēģim – nestuves!

“Eu, Kaspar! Kaspi! Kaspar! Pasaki, lai viņi pavāc malā savu lūzni, mēs aiziesim līdz autostāvvietai paši!” Māris centās tikt garām Aldim, ducīgās miesasbūves šoferim, un bļaustījās pār Alda plecu.

Šoferis pagaidīja, kamēr feldšeri ieceļ nestuves ar Kasparu automašīnā, tad atstājās no Māra un sēdās pie stūres.

Māris jau atradās automašīnas priekšā, ar abām rokām vairākas reizes iesitot pa vējstiklu: “Attieksme, čaļi? Normāla attieksme, ja?” tad dažus soļus atkāpās, lai nobildētu mediķu busiņu uz veloceliņa.

Telefonu bija izvilcis arī Aldis, lai nobildētu salijušo bļaustekli priekšā mašīnai, un omulīgi iehrukstējās. Tie bija tie pieklusinātie piecdesmitgadīgo mieramiku smiekli, kad raustās pleci, bet skaņa atgādina vien cauras akordeona plēšas svilpšanu.

“Pavācies malā, jaunais cilvēk, lūdzu,” uzkliedza feldšeris.
“Jums pašiem bija jāpavācas jau sākumā. Jums te vispār nebija jāapstā…”

Māra tumsā nebija melleņu klimpu, bet siltums gan. Galvā bija bieza, adīta mice Jamaikas karoga krāsās, galvā dūcēja strops ar bitēm.

Māris neredzēja, kā feldšeris paspiež roku jaunajam vīrietim, kas mirkli iepriekš bija piedāvājis Kasparam ūdens pudeli, kura nu tika likta lietā Māra aizvēršanai.

Māris atjēdzās jau busiņa aizmugurē ar šinu ap kaklu. Uz viņu skatījās Kaspars.
“Māri?”
“Ko?”
“Laikam nevajadzēja tā nesties pāri krustojumam pie sarkanā.”
“Man pie d***, ko vajadzēja vai nevajadzēja. Principi ir principi, vecīt. Veloceliņš ir velobraucējiem.”

Cehs atrisina nabadzības problēmu Latvijā

Tuvojoties Latvijas simtgadei, arī Ceha triecienbrigādes biedri atrotījuši piedurknes, lai dotu savu artavu kopējā labuma druvā. 2018. gadā mēs Latvijā nevēlamies redzēt nevienu izsalkušu bāreni ar nosmulētu muti un basām kājām, nevienu piecbērnu māmiņu dilemmas priekšā – pirkt makaronus vai kilogramu miltu ķiļķeniem. Nevēlamies redzēt sirmu kundzi, kura sāpošu muguru un dvēseli paklibo garām aptiekai, jo kartupeļus vajag vairāk, bet bez zālēm vēl mēnesi izvilks…

Tāpēc mēs esam atraduši veidu, kā monetizēt mūsu likteņupi. Savulaik te plūdušas gan bāleliņu asinis, gan atraitņu asaras, nu Daugavā tecēs dzīva nauda. Pasmelies, cik tev vien vajag, tautieti!

Īrnieks

Izskatījās labi. Masāžas dušas kabīne un liela vanna, virtuve ar labu tehniku. Istabā vienai sienai atsegti ķieģeļi, griestu sijas – vecinātas brusas. Un pats galvenais – mansards, divi lieli jumta logi! Ar vārdu sakot – dzīvoklis brēktin brēca „esmu ar sulīgu čmok! nomaucies no mammuča piena ķeseles un kļuvis par veiksmīgu urbāno profesionāli”.

Regnārs vēlreiz aši pārlaida acis sludinājuma tekstam. „Meklēju dzīvokļa biedru bez kaitīgiem ieradumiem. Mansards, divas izolētas istabas un koplietošanas viesistaba, jauna sadzīves tehnika, klusais centrs. 300 eiro + komunālos šķeļam uz pusēm.”

„Bez kaitīgiem ieradumiem… labi, ka pirms gada atmetu. Šitādu smukumu pakāst cīgas dēļ, traki,” Regnārs maucās iekšā kompresijas biksēs un piestiprināja pie rokas aifonu. Viņš neies apskatīt savu topošo mājvietu, viņš skries!

Simt-astoņ-pa, simt-deviņ-pa, simt-divdesmit! Protams, ka mājai bija lifts, bet lifts nededzina kalorijas. Katru dienu šitā uzskriet augšā pēc darba būs laba priekšspēlīte vakara pusmaratonam.

Nospiedis zvana pogu, Regnārs attapās, ka ausīs aizvien skan uzmundrinošs house. Ātri izņēmis puļķus un apmetis vadu ap kaklu, Regnārs gaidīja. Neviens neatvēra. Laiks bija norunātais. Viņš zvanīja atkal, tagad ilgāk, un pogu pēc sekundes pauzes spieda vēlreiz. Kaut kur dzīvokļa dzīlēs dzirdēja atveramies vēl vienas durvis, nu varēja saklausīt ūdens tecēšanu. „Laikam vannasistaba.”

Pēc dažām sekundēm durvis atvēra dzīvokļa saimnieks. „Sveiks, es esmu Reg…”

Durvīs stāvēja vīrietis ar plecos uzmestu halātu. Apakšbikšu nebija. „Čau, Reg. Krišjānis. Sauc vienkārši par Krišu,” vīrietis izpūta biezu dūmu un pastiepa roku. Apakšdelmā noļurinājās tur palikusī adata. „Ā…hah, trešdiena – mazā piektdiena, atspriegoju nervus nedaudz,” Krišjānis roku aizvien turēja izstieptu. Pagāja savas trīs četras neērtas sekundes, pirms nedaudz iesvīdušais potenciālais īrnieks atņēma sveicienu.

„Nu, nāksi apskatīt?”

„Tu smēķē dzīvoklī?”

„? Ē… ko? Un?”

„Sludinājumā bija teikts – bez kaitīgiem ieradumiem.”

Krišjānis tikām bija izvilcis no rokas adatu un nometis to turpat kāpņu telpā. Dzīvoklī no virtuves uz istabu ar dirsu pa zemi aizšļūca milzīgs sanbernārs, kuram pakaļ aizklumburēja ar strap-on’u aprīkota sieviete.

„Ē, piedod, neklausījos. Ko?”

„Sludinājumā bija teikts – bez kaitīgiem ieradumiem. Tu smēķē.”

Krišjānis vispirms iztaustīja halāta kabatas, tad pacēla kuli un paskatījās zem tās.

„Hm. Es nekur… šķiet, nekur nevaru atrast vispāratzīto „Kaitīgo ieradumu definīciju katalogu”, būšu kaut kur papisis. Vai varbūt Rodžers sagrauza, bet zini ko, Reg? Manuprāt, kaitīgi ir mācīt citiem dzīvot, kamēr pats staigā apkārt ūdenslīdēja tērpā.”

„Tu nopietni? Tās ir kompresijas bikses. Tās skriešanas laikā palīdz sportis…”

„Vispār es pārdomāju par to īres piedāvājumu. Palīdzi dirst, Reg. Atā.”

Suņa sirds

Vakara saules zaķīši draiskojās zeltainā retrīvera slapjajā kažokā, kamēr suņa aste cītīgi slaucīja pludmales smiltis. Kāds garāmejošs pārītis apstājās, lai idillisko ainiņu iemūžinātu.

„Asnāt, iečeko, cik viņš domīgi skatās saulrietā! Un kaut kādi idioti vēl saka, ka dzīvnieki nejūt kā cilvēki!”

Zilčolkainā jaunkundze iegrūda klusējošajam Asnātam rokās savu koka grozāmgrābsli (pirkts ironiski, protams) un cūku pupu-kolrābja smūtija krūzi, bet pati no mugursomas izvilka aplupušu Zenītu un izplājās smiltīs uz vēdera, kur tusnīja krietnu pusminūti, pirms atskanēja slēdža klakšķis.

„Šī būs episka! Suncisuncisunci! Ja tu šito bildi ieliktu Tinderī, visas kuces būtu tavējās, haha! Vai ne, Asni, hahaha!”

Asnāts tikmēr prātā ne bez sūrmes apviļāja to liktenīgo tindersvaipu pa labi, kas viņu bija nogādājis pie sāniem šai šķiedru strebjošajai būtnei. Bet nu toreiz viņš bija pālī, un vispār jebkāda mikla grēka vaga ir labāka par nekādu. Neko… kad Maruta būs aizņemta, interneta komentāru kaujās aizstāvot sīriešus un ASV studenšu tiesības pasē ierakstīt dzimumu „pežnese”  vai „testofermone”, būs jāpasvaipo aktīvāk. Gan jau kaut kas nosmelsies.

Suns turpināja vērties jūras virzienā arī tad, kad abi jau bija sen gabalā. Pagriezās un prom viņš devās tikai pēc tam, kad viļņi krastā bija izvēluši čivauvas līķi. Čivauvas, kuru viņš pirms pusstundas bija aiz kaklasiksnas ievilcis līdz trešajam sēklim un tur atstājis.

„Vaimandieniņ, cik skaists suns! Nāksi man līdzi?” čiepstināja večiņa, kasīdama retrīvera aizausi: „Nu, iesim?”

Jā, un turpmāk pārtikt no ceptiem kartupeļiem un sīpoliem? Paldies, nē. Suns palika, kur sēdējis.

„Labi, labi, nenāc ar’, lepnais.” Tantiņa sāka čāpot augšā pa rupjām šķembām nobērto, lēzeno uzkalniņu līdz sliedēm. Pārlikusi pāri sliedei vienu filca zābakā tērpto kāju, tad otru, saņēmās un pārvilka pāri arī iepirkumu ratiņus. Līdz panurāmai vajag paspēt.

Te kāds viņu maigi aiz mēteļa strēbeles maigi pavilka atpakaļ. „Vaimandieniņ, kas tad… vai!” Tas tur aiz muguras elsa un turpināja, līdz tanktuks tika nosēdināts uz pēcpuses. „Duksi, ko tu dari?” Sieviņa centās uztrausties kājās, bet suņa ķepas uz pleciem visus vecās miesas pūliņus padarīja veltīgus.

Panorāma sākās precīzi minūti minūtē, kā jau allaž, bet vilcienu reisi šovakar kavējās par stundu. Uzkopšana, bildēšana, protokoli.

„Stāt, kropli, šaušu!”
„Nešauniet, lūtsfu!”
„Laid vaļā bērnu, tfu, liec zemē, nelaid vaļā, nelaid! Uz tilta noliec!” policists kliedza uz acīmredzami ļoti nemākulīgi pašdarinātā retrīvera kostīmā tērptu vīrieti, kurš sēdēja uz tilta margas ar mazu meitēnu rokās. Šņukstošais vīrietis uzreiz paklausīja, arī pats notrausās no margas, tad skrēja virsū policistam. Viņš ļoti gribēja kādu apskaut, bet policists viņu sašāva. „Nesfakiet mammai, nesfakiet mammai, mammai nepatīk spfēle!” zemē gaudoja Andris, plēšot no pakauša retrīvera kostīma spalvu kumšķus.

Viņš nekad nevienam nebija gribējis darīt pāri. Andrim tā bija tikai viņa mīļākās filmas iespaidota rotaļa. „Badijs spēlē vājprātīgu slepkavu”.

Miniatūra III: Izglābšanās

Milisekundes ilgi zibšņi viens pēc otra bombardēja Laura prātu, griežot cauri apziņai dzīves spilgtāko momentu izlasi ar ātrumu 6400 kadri sekundē. Tā kā Laurēnam, kā viņu sauca teķa koju čomi, momentu pārāk daudz nebija (kaut daži, nenoliedzami, spilgti – kā pirmais aizvaidzis pamatskolas psiholoģes kabinetā un pirmais dibenstūķis no sporta skolotāja – iemesls, kāpēc viņš atradās psiholoģes kabinetā), jauneklis nu bija spiests skatīties arī atkārtojumu.

Bembis ar 160 km/h, plikmugurainajām riepām pat pārāk skaļi nekaucot, nolemti slīdēja pretī savam un Laurēna galam, uz slapjās šosejas griežoties arī ap savu asi.

Stroboskopiskie zibšņi turpināja spīdzināt trīs promiļu reibumā esošo Laurēnu viņa pēdējās dzīves sekundes. Viņš bija pārāk lielā pālī, lai pat tikai mēģinātu savākt slīdošo bembi. Starp pagātnes kadriem, bembim turpinot griezties, nu iespraucās arī attēli no vistuvākās nākotnes – pretī braucošā VW Sharan. Neparasti. Tam motora pārsegs bija noklāts ar baltiem pleķiem. Karuselis turpinājās vēl īsu brīdi – sporta učiks, psiholoģe, šarāns ar pleķiem, sporta učiks, pirmais kautiņš, tēva nāve, atsūķis, šarāns ar pleķiem.

Tas bija divarpus sekundes pirms sadursmes, kad Laurēna pāļa sašķiebtais skats beidzot deva smadzenēm atrisinājumu uz balto pleķu mistēriju. Tās bija uzlīmes. Mazs ķipars ar saulesbrillēm, zem tā uzraksts „Baby on board”.

„Ui, tad jau čista nedrīkst!” Laurēns acumirklī iztaisnojās, zibenīgi lietpratīgi savāca mašīnu, iedriftoja atpakaļ labajā joslā un jau pēc pāris mirkļiem turpināja kustību ar 95 km/h, organiski iekļaujoties plūsmā ar steidzīgākiem pensionāriem un nesteidzīgiem pilsētniekiem. Neticami, reibums acumirklī bija pārgājis. Sānu spogulī viņš redzēja attālināmies ģimenes šarānu. Arī aizmugurējais stikls bija noklāts ar uzlīmēm.

„Nez, šitās „Baby on board” vispār jebkad ir nostrādājušas?” pīpējot, muguru atspiedis pret ugunsdzēsēju mašīnu, prātoja Māris.

„Говно вопрос, Māri. Protams, ka nav,” dūmu izpūta Valērijs, vērojot šarāna aizmugurējo stiklu, kurš nebija izbiris pavisam tikai tāpēc, ka to kopā saturēja vairākas uzlīmes.

„Nez, ko viņi domā pēdējās dzīves sekundes?”

„Nez. Pohuj.”

Miniatūra II: Egīls

Coja labāko dziesmu izlase mūzikas centrā ar dzeltenu zvaigznīti uz skandām (uzraksts “120W Super Bass Power”) savu asti bija noķērusi jau ceturto rezi.

Pēdējo pusminūti uz skandu bija aizskatījies Jēkabs, viļājot pirkstos beni, pirms iemeta to burkā, kas virtuvītē ar dzīves sūrmes un tabakas dūmu piesūcinātajām sienām pildīja pelnu trauka funkciju. Pie galda to turēja sakaltuša kečupa pļecka.

„Vispār jau reāli tur nav 120 vatu, varbūt kādi 40, maksimums 60,” pamanījis Jēkaba uz mūzikas centru vērsto skatienu, atzina Egīls, virtuvītes saimnieks.

Egīls bija normāls čalis, negvelza sūdu, teica, ko domā. Tāpēc Jēkabs ārkārtīgi neraksturīgi sev bija piekritis turpināt blietēt iekšā dziru kopā ar nepazīstamu čali pēc tam, kad tas bija uzkūlies Jēkaba kompānijai vienā no Rīgas hipsternīcu terasēm un visi Jēkaba šmigas biedri pa vienam bija sākuši izklīst. Arī Egīla vaļsirdīgais jautājums terasē garām ejošajai studentei ar cigareti zobos, vai viņa gadījumā labāk nevēlētos nobaudīt cigāru, kurš sūcot nepaliek īsāks, tobrīd uz kādu brīdi apklusušajam Jēkabam lika iesmieties un atkal iesaistīties sarunās.

„Nu tak, tie ir ķīniešu vati. Viens īstais vats ir kādi pieci ķīniešu vati,” piekrita Jēkabs. Atkal kādu brīdi abi vīrieši klusēja. Jēkabs izsmēķēja trīs cigaretes pēc kārtas, kā censtos kaut ko aizmirst vai uz kaut ko saņemties. Gribēja ņemt ceturto, bet paciņa bija tukša.

„Nu? Tad tu iesi?” Egīls paņēma no galda piecdesmit eiro banknoti, kas tur bija stāvējusi labu daļu nakts.

„Jā, laikam jau. Drusku bail, saproti? Bet nu ziņkāre. Kura istaba?”

„Koridorā un pa kreisi.”

„Bet tev mātei točno nav pretenziju? Tu tā bieži?”

„Da nē, Jēci, viņa ir paralizēta jau 30 gadus. Atslābsti. Vienreiz dzīvē pieredze, vecais,” Egīls viegli pastūma Jēkabu ārā no virtuves un pagaidīja, līdz tas aizver aiz sevis Egīla mātes istabas durvis.

„Bļad, grūta dzīve tev, Egīl. Grūta. Katru dienu jāiet dzert ar jobnutiem hipsteriem, lai īri samaksātu. Lai mammucim smaržas nopirktu un biznesa paskatu uzriktētu. Eksperimentēt viņi gribot, bļaģ, visu pamēģināt. Bet, bļaģ, labi, ka tā,” klusu nomurmināja Egīls. “Labi, ka tā.”

Otrā istabā sāka ritmiski čīkstēt.

 

Miniatūra I: Mežonīgie austrumi

Abi vīrieši acis bija samieguši cieši, šauras kā tiklu pirmkursnieču šļurpstenes pirms koju dzīves uzsākšanas. Tūkstots jūdžu skatieni. Bet vispār tovakar saulriets bija indīgi spilgts, teju fluorescējošs.

Klusums ilga vien dažas sekundes, bet šķiet, ka bija pagājusi krietna pusstunda. Tik elektrizējoša spriedze, ka, gaiss zuzēja turpat vai sataustāmi. Pāris sānielas tālāk nočīkstēja rati, kaut kur aizklidzināja kāda krietni apkalta ķēve.

Viens no vīriem ar pirkstiem nervozi  knibinājās gar jostu. Abi turpināja viens uz otru blenzt ar caururbjošiem skatiem, it kā pretī stāvētāja tur nebūtu, it kā viņam varētu redzēt cauri.

„Šī Maxima mums diviem ir par šauru,” beidzot nopukstēja Aivars.
„Burtiski,” lauzītā latviešu mēlē piekrita tikpat apaļais indiešu izcelsmes programmētājs.

„Neēdis nav karotājs,” pie sevis domāja Aivars brīdī, kad viņa un indieša punčuki amzierīgi nostrīķējās viens gar otru. Indietim galvā skanēja Maikla Džeksona „Black and White”.

Pēc pāris mirkļu „ufff…” un „velns, hūū…” stīvēšanās abi bija paspraukušies viens otram garām, un Aivara briļļu stiklos atspulgoja zeltainais apsolītās zemes Eldorado mirdzums – koši dzeltens plakāts vēstīja, ka „Visu nedēļu pelmeņiem -30%!”.

Izvēle

„Kārli! Ārā no klases!”
„Bet tas nebiju es, skolotāj!” tēloti spalgā balsī ieīdējās Kārlis, vienlaikus jau stumjot no sola grāmatas  mugursomā. Kārļa repliku pavadīja klasesbiedru smieklu šalts. Reinholds gan nesmējās, Reinholds čamdīja pakausi, pa kuru Kārlis nupat trāpīgi bija ielingojis ar prāva izmēra dzēšgumiju. Otru roku viņš joprojām turēja paceltu.

„Tā, Reinholdiņ, tad kurā gadā notika Romas impērijas sadalīšanās?”
„Roma nevienu nepiš,” pa durvju spraugu klasē paguva iebļaut Kārlis. Durvis jau bija aizvērtas, kad Kārļa prātā uzplaiksnīja otrais asprātības zibsnis, tāpēc ausīgākie, tostarp Reinholds, kurš allaž skolā tik uzmanīgi klausījās, no gaiteņa vēl dzirdēja: „Romā tikai piš. Sīkus pedopuisēnus. Tādus kā Reinholds!”
Atkal smiekli.

Šķietami uzkrītošs, klajš mobinga un bērnu vardarbības piemērs, bet gluži tik vienkārši viss nebija. Reinholds lielākajai daļai besīja pamatotu iemeslu dēļ. Panākumu un autoritāšu, pagaidām tā bija skolotāja, atzinības vārdā viņš bija gatavs iet pāri ar pirmsnāves bailēs izsprukuša pēdējā kāla masu klātiem klasesbiedru līķiem. Reinholds bija tas puiškāns, kurš starpbrīdī uz „Eu, Rein, kas uz piektdienu uzdots latenē?” atbildēja ar „Ha ha, es tak’ nezinu, nepierakstīju. Pohuj, nemācīšos,” bet galu galā nocēla vismaz devītnieku.

Arī fizkultūras skolotājs, kurš tikai nupat bija pabeidzis sporta pedagogus un labi sapratās ar jaunuļiem, nelaida garām iespēju pavilkt uz zoba sīko siekalzaķi: „Iedod taču arī citiem piespēli, Reinhold. Tu met gluži kā Joņa sencis pa lampu – pārāk bieži.”

Joņs neapvainojās, jo šad tad arī meta kopā ar senci un fizenes skolotāju, kamēr Reinholds to uztvēra ačgārni – kā pamudinājumu. Viņš gūs visvairāk punktu. Visus. Jāgūst visi punkti – un lādēja groza virzienā no visneērtākajām pozīcijām.

Ar tādu vidējo un neskaitāmajiem olimpiāžu diplomiem Reinholds būtu varējis tikt budžetā jebkurā skolā jebkurā studiju programmā, pat vispieprasītākajās, bet izvēlējās eksperimentālo un vēl neakreditēto „Starptautisko korporāciju sociālās identitātes konstruēšanu” – viņš gribēja būt pirmais nozares ģēnijs, pirmais uzart lemeša vēl iepriekš neskartu pļavu, pirmais nokost gabsīti no dievišķā Nekurzemes šerberta. Pārējiem no 19 kursa biedriem motivācija izvēlēties šo programmu bija nedaudz atšķirīga – te neprasīja ne centralizēto eksāmenu matemātikā, ne IQ augstāku par 100, bet pēc apraksta solīja pamatīgu haļavu un pēc trim gadiem prestiža ziņā jebkurai citai soczinātņu fakultātes programmai pielīdzināmu diplomu.

Studiju gadi nebija atraisījuši Reinholdu, bet šoreiz kursa biedriem rižā čūpšļmūdža izdarības nerūpēja – augstskolā visu varēja nopirkt vai nu naudā vai atsūķī senilam, bet uz jaunu lūpu čmokstīgo apskāvienu kāram dekānam, un Reinholda nevēlešanās dalīties pierakstos un slimīgā tieksme allaž būt pirmajam nebija sāpju temats. Kamēr citi džeki krīkšķināja koju gultas ar piedzirdītām švaukstēm, Reinholds kala galvā obligāto literatūru un atslodzei gāja pamētāt bumbu grozā, visus punktus spēlē pret iedomāto pretinieku – visiem citiem – gūstot vienīgais.

Desmitnieki un uzstāšanās zinātniskās konferencēs Reinholdam bira kā kursa biedriem akadēmiskie parādi, līdz kārotais papīrs bija rokā. Kamēr tie nedaudzie no pārējiem, kas studijas bija izvilkuši līdz galam, aktīvi organizēja vakara šmigājienu, Reinholds domās bija uzbūvējis jau pārdesmit pakāpienu savās stāvajās (kā gan citādi?) karjeras kāpnēs. „Izcilnieks, līderis, katra darba devēja sapnis, drīz pēc tam – katra darba ņēmēja sapņu boss” – domas steidzināja soļus, kas Reinholdu virzīja tuvāk savas alma mater galvenajām durvīm. „Nākamais Ričards Brensons. Nē, pajāt, nākamais Īlons Masks. Nē. Īlona Maksa boss un iedvesmotājs!” Reinholds nu jau teju skrēja.

„Bet savādi. Kāpēc aiz stiklotajām vestibila durvīm tik tumšs? Ārā taču vasara. Pulkstens pieci pēcpusdienā.” Tādas bija taisnās zarnas finiša spurtā Reinholda, šī mazā sūda, pēdējās apceres, pirms viņš noplunkšķēja klozeta vēsajā veldzē. Primais. Bet jau drīz turpat ieplunkšķēja visi Reinholda kursabiedri, daži no tiem jau pālī, uzsākot nebēdnīgu kulstīšanos un stumdīšanos klozeta acī. Atkal visi kopā, kā sākuši pirms 4 gadiem. Viņi nebija tik pārsteigti, jo jau izdarot izvēli par studiju programmu sevi vismaz zemapziņā apzinājās kā sūdus.

Vien uz mirkli Reinholdu atkal apžilbināja pēkšņi baltas gaismas vāli, spalvainajai IT sistēmu inženiera pēcpusei pieceļoties no poda, kā pēdējo reizi paņirgājoties par nebijušo gaišo nākotni, lai jau drīz atkal atstātu sīko sūdu piķa tumsā, šoreiz uz visiem laikiem.

Līgo

Kūtī bija silts un mikls. Tās iemītnieki, tumsā cieši saspiedušies viens pie otra, sačukstējās savā valodā vai nevalodā.

„Nez vai Saimnieks drīzi dos ēst?” iepīkstējās viens.
„Dos, dos!”
„Nuja, ka dos, kur ta’ liksies!” piebalsoja otrs un trešais.
„Vadzi, vai apklusīsiet, badmiras?” īgni nopurpināja vecākais, kuru jaunuļu sačukstēšanās bija uztraukusi no vakara nomiedža: „Saimnieks vienmēr dod ēst.”
„Jā, bet dod ātrāk, ja mēs paņerkstam!” pirmais nerimās. Viņam piekrita pārējie, un kūts tumsā sākās aktīvāka krukstēšana, blurkšķēšana un ņudzēšana. „Saimniek, vei’, saimniek! Mēs gribam! Dod mums! Saimniek? Gādā!”

Krēsloja rēns vakars, pēc pulksteņa drīzāk gan nakts, bet vasarā šis dalījums – nebūtisks. Daugavpils daudzstāveņu iekšpagalmā bija neierasti kluss šim laikam piektdienā. Negrabēja bumeru plastmasas bumsāra ritmā, paneļu namu sienās neatbalsojās solījumi kaut ko sāpīgu izdarīt ar vienu otru un viņa bērniem arīdzan. Pagalmā tukšs, nevienas dvēseles, izņemot divus. Jo bija Līgo vakars, un virpas darbagaldu planktons bija reizi gadā aizvācies tukšot divlitru cisku rūdzeni ja ne pie tuvākā ezera, tad pēc minimālās progammas vismaz kādā no parkiem.

Šie divi pagalmā sēdēja ap vairākiem vienreiz lietojamajiem griliem. „Sēdēja” no malas gan varētu šķist visai amizants apzīmējums ainai – zem Aivara pārkarēm ķeblis tikpat kā nebija saredzams, bet sieviete bija uzsēdināta uz spilvena un atstutēta pret diviem citiem. Viņai nebija kāju, bet arī tagad rokā metāla krūze ar Baltkrievijas benzīnu, no kuras ik pa brīdim ievējoja nāsīs krietnu garu. Pirms gadiem uz dzelzceļa delīrija izslēdzenī atstātās kājas nepietrūka, kamēr pa rokai vien bija jaukais garainis. Aivars ar lielu rūpību grozīja iesmus. Bezmaz nesadzirdami no dzeltenas „Abavas” skanēja radio „Merkurs”. Dzirdēt jau arī nebija vajadzības – Aivars programmu zināja no galvas.

Kaut kur aiz deviņstāvenes jumta horizonta iegailējās sārta atblāzma. Rūsa? Nē, tūlīt pat sekoja salūtam raksturīgie būkšķi un sprakšķi.

„Okupantu pamesli, atkal salūtu šauj pēc Maskavas laika,” nohrukstēja Aivars, ātri apspiežot ķecerīgu domas zibsni, ka viņam ar šāvējiem bija vairāk kopīga nekā ar blakus atstutēto būtni, kaut abi dalīja vienu gultu. Tad turpināja klusumā grozīt iesmus, nepacietīgs.

„Bļurrrr-bļur-bļur-gurr! Ī-ūūūūū-hrrrr-īīī” – te Aivara vēders vareni ieburkšķējās, noslēdzot kanonādi ar sīcošu skaņu, kas atgādināja sīku balstiņu pīkstēšanu. Tad vēlreiz, ar jau skaļāku sīkšanu.

„Hu-hu-hu-huff-huff-šņuff!” Irma, šis bezkāju kokons, iesēcās, taču vienlaikus efektīvi izmantoja ieelpu jaukā gara ieņufāšanai: „Cērmes, Aivar. Es saku, tev ir cērmes. Tās atkal prasa ēst. Ko tu darīsi? Cērmes grib ēst!” Delīrija kokons turpināja kratīties un sēkt, līdz nošļuka sāņus no spilvenu balsta. Irmas ķermeni maigi apņēma Aivara miesa.

„Vadzi, kas notika? Kas nu būs?”
„Jā? Kas būs? Kas būs?” sīkās balstiņas cita caur citu satraukti sīca.
„Saimnieks dos ēst?”
„Dos, dos. Saimieks beidzot nospieda pļāpīgo kuci,” secināja vecākais.

Aivars rāmi vēra uz iesma benzīna un mazkustības atrofētās gaļas gabaliņus.

Ceriņu vīna blūzs

“Anete! EU! ANETE, bļadj!” auroja vīrietis 12 stāveņu ieskautā pagalmā. Bija silta piektdienas pievakare, un Māris bija atlaists. Vēl Māris bija pālī. “ANETE, es tevi MĪLU, dzirdi, kuce? ANETE, bļadj!”

“Заткнись, урод!” pretī atbļāva uz trešā stāva dzīvokļa balkona iznācis pusmūža gorilla baltā apakškreklā, bokseršortos un gumijas iešļūcenēs: “А то буду не только Анетку ебать, но твою мать тоже, гондон!”

Anete tikmēr par ainu tīksminājās no devītā stāva augstumiem, cielējot pa aizkaru spraugu. No šejienes skatoties, Māris bija perfekta vizuālā reprezentācija tam, kā viņu uztvēra Anete. Kā niecību.

Vēl pāris reizes noaurojoties pēc Anetes, Māris pamanīja, ka gorilla ir pazudis no balkona. Neriskējot minēt, vai muskuļotais primāts veļas lejā, lai pagalmā viņu padarītu par izsmieklu visu to ziņķārīgo acu pāru priekšā, kuru īpašnieces, scēnas trokšņa sauktas, bija salīdušas pie logiem kā tādā postpadomju blokmāju versijā par Kolizeju, vai tomēr svempjas augšā, lai spēji ieņemtu Aneti kā varonis Berlīni gorillas nupat skatītā kinofilmā, Māris devās prom.

Bija vienalga, uz kurieni iet, jo uz kurieni iet Mārim nebija.

Kātojot pāri tiltam, virs likteņupes Daugavas labi ieskrējies vējš sajauca gan matus uz galvas, gan domas iekš galvas. Brīdi tīksmi paviļājis pakauša krokās scenāriju ar elegantu lēcienu no tilta, mērķētu vācu tūristiem pārbāztā kuģītī, Māris ierāva labu šļuku uguntiņas. Izdarīt pašnāvību, kamēr pudelē vēl klunkšķ, būtu klaja zaimošana.

Kopš šķiršanās no sievas bija pagājis nepilns pusgads, un nu Māris bija nomainījis trīs draudzenes, trīs tādas anetes. Proti, anetes nomainīja Māri, līdz saprata, ka viņu interesē dzīvoklis, nevis saimniece.

Sāka satumst, bet ārā aizvien bija patīkami silts. Ticis pārdaugavā un apsēdies nomaļas ielas autobusa pieturā, Māris turpināja tukšot pudeli. Pāri ielai elsoja rūpnīcas ventilācija, sūtot šurp sausu siltumu, bet pārsimts metrus aiz muguras nesen uzplaukušo lapu smaržu un maija vakara miklumu Mārim mugurā dvesa Daugava. Garām neapstājoties pabrauca divi autobusi. It kā šoferi nepamanītu pieturā sēdošo. Tuvojoties otram autobusam, Māris jau laicīgi izstiepa fakuci. Ne šoferim, ne pasažieriem tas nepisa, bet Mārim nepisa, ka citiem nepiš. Šobrīd svarīgāk bija izstrādāt rīcības plānu formulas “darbs + sieviete = dzīvoklis” realizēšanai.

No tāluma nākošie, pieklusinātie pilsētas trokšņi veidoja monotonu fonu, teju vai pielīdzināmu klusumam, ko periodiski  izjauca vien pudeles un Māra savienības sazvērnieciskais “klunkš-buļ-gulp”, līdz mieru pārtrauca telefona zvans.

“Ahā, kuce būs atjēgusies,” Māris, ķeksējot telefonu no kabatas, jau gatavoja pirmās lišķīgas frāzes, ko liet Anetei ausīs. Zvanīja sieva.

“Baiba??”
“Čau-kāiet-klausies, es tikai gribēju pateikt, ka tavs suns ir miris. Man likās, ka būtu labi tev pateikt.”
“KO?”
“Jā, nu, viņu sabrauca.”
“Kā, kurš?”
“Es. Ar zāles pļāvēju. Bija patumšs.”
“Ak, tu, kuc…”

Baiba klausuli jau bija nolikusi. Jā, viņa sieva bija ragana, bet saraut pēdējās saites ar šādu akordu – tas ir kucisma olimpiādes triatlona uzvarētājas cienīgs žests.

Dirsā, cūcība, pizģec! Par ko? Kāpēc? – Māris spārdīja autobusa pieturas miskasti, tad ar vienu kampienu piebeidza pudeles saturu un izlēmīgi devās pie turpat augošā ceriņu krūma, sāka raut čemurus un stumt tos mutē. Kaut kur taču jābūt laimei, manai laimītei, pieclapu ziediņam… Māris nebija tādā stāvoklī, lai saprastu, ka šādā veidā viņš masīvā daudzumā konsumē arī neskaitāmas nelaimītes, savu veiksmes bilanci aizsūtot vienvirzienā uz Bezcerību.

Pēdējie autobusu reisi bija aizgājuši, tāpēc neviens nebija liecinieks ainai ar zemē sakņupušu vīrieti, kurš ar izplestiem pirkstiem vago ceriņšņabja vēmekļu žļāceni, meklējot laimīgo ziediņu, pie sevis atkal un atkal  atkārtojot: “Kāpēces, parkomantā, nukāpēces?”

Te, pašķīris ceriņkrūma zarus, no tā izkāpa vīrs mēļā uzvalkā un hūtē, uzsmaidīja: “Redzi, Māri, tas tāpēc, ka tu esi Kurbadstāsta varonis, bet Kurbads ir depresīvs kretīns.”

“Kurbads? Stāsts…?… Pag. Vai tu visu šo laiku sēdēji ceriņos?”

“Vai tevi tas mulsina?” dzidri iesmējās vīrs, atmuguriski atkāpjoties atpakaļ ceriņkrūmā.