Visi raksti, kuriem autors ir Kabacis

Visa esošā bezjēdzīguma dzen

Anda trešo reizi nospieda uz zaļās Whatsapp bultiņas. Divi ķeksīši nozīmē, ka ziņa ir aizgājusi. Šī aplikācija viņai bija jauna, jo Anda centās izvairīties no viedtālruņa – tas padarīja cilvēku redzamu lielajām korporācijām, kuras zog personas datus. Taču Egijas gadījumā tas bija savādāk – Sandris bija minējis, ka Egija pārsvarā ir Whatsapp, un tur neko nevarēja darīt.
Viņas nebija redzējušās gandrīz divdesmit gadus – kopš vidusskolas laikiem. Anda bija vieglatlēte un matemātiķe, Egijai bija violeta uzkasīta čolka un viņa vienmēr mīcījās ar kaut kādiem alternatīvajiem puišiem pa radio mezglu un bastoja stundas. Taču par brīnumu, Egija bija nonākusi bankā vadošā amatā, kas bija apstiprinājums tam, ka viņa kalpoja korporācijām. Bet tas šobrīd nebija svarīgi. Svarīgākais bija sarunāt tikšanos un panākt izvirzīto mērķi.
Anda palūkojās telefonā, un zaļā ikoniņa, kā juzdama skatienu, izlēca uz telefona ekrāna.
“Davai, tad tiekamies vienos Sparģelī. C u xxx”

“Sparģelis” bija pārcenots itāļu restorāns, kurš orientējās uz pusdienām par puslīdz demokrātiskām cenām par sauju makaronu ar tomātu mērci no bundžas. Te lielākoties pulcējās darbinieki no tuvējās bankas (tai skaitā Egija) un vienas ministrijas klerki, kuri vēlāk ietagoja sevi Feisbukā, jo vakariņām “Sparģelis” bija samērā smalka vieta.
“Andočkinnnn! Simts gadu!”
Egija izskatījās tikpat neprātīga kā skolas laikā, gan bez violetās čolkas, taču sarkanā naktskreklā.  (Vai bankās visi nestaigā kostīmos? Vismaz tā Anda bija iedomājusies. Taču acīmredzot uz Egiju tas neattiecās.)
“Eguciiiii!”
Sekoja obligātā apsveicināšanās, apkampšanās un pusdienu pasūtīšana – tie paši makaroni, Egija paņēma vēl saldo, Anda nolēma taupības nolūkos to izlaist.
“Pa mazajam aliņam?”
Anda pamāja. Alus gan “Sparģelī” nenāca no vietējām darītavām, taču nekas, šoreiz mērķis attaisnoja līdzekļus.
“Kā iet vispār? Ko tu tur dari bankā?
“Ai, nu tā, ņemos ar kredītiem… Ko tu?”
“Jā, par to es tieši gribēju parunāt. Lieta tāda, ka esmu iesaistījusies vienā organizācijā, kura taisās glābt mūsu planētu. Un es domāju, ka jūsu bankai varētu būt interese.”
“Interese par ko?”
“Par kūstošajiem ledājiem.”
“Okei. Un?”
“Lieta tāda…” Anda izvilka no somiņas Sandra sagatavoto materiālu. Tas bija buklets ar grafikiem, kā zemeslode ies bojā, ja ledāji turpinās kust iepriekšējā tempā. Grafiki bija tieši orientēti uz Egijas tipa finansistiem un ekonomistiem, viņiem vajadzēja saprast skaitļu valodu. Māksliniekiem – tiem vispār trūka naudas, lai gan dažiem tomēr neizskaidrojamā kārtā tā figurēja – bija paredzēts plakāts ar milzīgu mirstošu balto lāci.

Taču Egija, paņēmusi bukletu, domīgi pagrozīja to rokās un nolika blakus pelnu traukam. Šķiet, grafiki viņu neuzbudināja.
“Nu, un ko jūs ar to visu gribat panākt?”
“Kā –  ko? Mēs gribam glābt zemeslodi.”
“Priekš kam?”
“Nu… Priekš mātes zemes.”
Egija izvilka cigareti.
“Zini ko?… Tavs buklets ir labs, bet zemeslode tāpat agri vai vēlu ies bojā. VISS ies bojā. Vienkārši – viss. Kāda jēga tad cepties?”
Anda ievilka elpu.
“Nu, bet priekš bērniem? Tev ir bērni?”
“Tak Ivčiks jau tūlīt universitātē stājas. Tu nezināji, ka mums ar Zirnīti piedzima meita jau pirmajā kursā ?”
Anda piekrītoši noņurdēja. Viņa tajā laikā meditēja Indijā un nebija sekojusi klasesbiedru gaitām.
“Un tev ir vienalga, kas notiek ar zemeslodi?”
“Zini, ko?”
Egija aizkūpināja cigareti un iepūta dūmus Andai tieši padusē.
“Man ir pilnīgi pajāt.”

 

Rindu dzen

Kopš agras bērnības mani ir nomācis eksistenciāls jautājums – ko iesākt ar savu dzīvi? Tikai nepārprotiet, neesmu gejs vai botāniķis, kurš dzīves jēgu meklē, 13. reizi noskatoties “Gredzenu Pavēlnieku”. Esmu normāls džeks, man viss ir bijis – hokeja treniņi bērnībā, kautiņi ar krieviem, velāk izklaides koijotos un attiecīgās 69 naktis ar to apmeklētājām. Esmu jaucis javu ar rokām un novedis dāmu līdz skvirtam. Esmu veikojis, veipojis un nopircis skriešanas kurpes par nesamērīgu cenu. Esmu ieguvis diplomu – hujiplomu – un apprecējies. Man ir mašīna un pat bērns. Pērku sievasmātei puķes dzimšanas dienā un māku ne tikai izvārīt pelmeņus, bet pagatavot labu steiku un uztaisīt zivju zupu.

Taču dziļākais nav mainījies. Lai gan joprojām klausos Morbid Angel un ticu, ka sievas kunkstieni liecina par netēlotu orgasmu, mani nav atlaidusi bērnības sāpe – ko, pie velna, darīt ar savu dzīvi? Patiesībā tā ir tikai pletusies dziļumā. Ja bērnībā vai jaunībā tas bija vienkāršāk, pietika vienkārši atdauzīt kaimiņus, piezīmēt učenes portretam ūsas vai nocopēt beibi ar lielākajām krūtīm, tad patlaban tas ir daudz sarežģītāk. Problēma laikam ir tā, ka esmu vienīgais bērns, man vienmēr ir bijis daudz laika domāt – vecāki izšķīrās, pirms izdomāja pieviest vēl vienu brēkuli. Turklāt esmu vienmēr bez īpašas piepūles bijis pietiekami veiksmīgs. Man ir Audi A6, dzīvoklis klusajā centrā un, kā jau teicu, ģimene. Iedzert man patīk, reizēm pamētāju buceni ar čomiem (esmu 1,98 m), bērns aug un sāk izdvest artikulētas skaņas, sieva joprojām patīk, taču tas vienalga neatrisina problēmu – ko iesākt ar savu nolādēto dzīvi? Ko? Gaidīt kārtējo copi, braukt uz Kanārijām katru ziemu, lādēties par politiku, ieviest mīļāko, rakstīt romānu? Pēdējos darīt vienkārši neredzu motivāciju. Politika ir domāta lumpeņiem, mīļākā – dārgi, romāns – nekad neesmu bijis radošais tips. Esmu vienkāršs džeks, kuram patīk sports, komēdijas un nauda.

Mani viņa pārsteidza negaidot. Melnas dizaineru skrandas – apmēram kā mammai, spilgi sarkanas lūpas, milzīga rozes broša pie krūtīm. Gadi – no četrdesmit līdz septiņdesmit pieciem. Svars – 2,75 sievasmātes + vaigi.
“Vai Jūs man, lūdzu, nepalīdzētu? Jāiet uz pilsonības un migrācijas dienestu saņemt pasi. Tur viss kas jāspaida, es nezinu, un man jau nav tā telefona…”
Sākumā es noskurinājos. Biju tieši ceļā uz Vīna Studiju, lai sievas māsai nopirktu Gewürztraminer dzimšanas dienā, bet tad kaut kas babuļa balsī mani uzrunāja. Laikam atcerējos mirušo vecmāmiņu.

“Kur Jums jāiet? Ja tas nebūs ilgi…”

Tālāk mēs devāmies tumšā ejā. Tumšākā, nekā Alise iekrita ar Balto Zaķi: tur bija pakāpieni, sviedru smārds un cilvēki, kuri bezgalīgā rindā stāvēja uz kāpnēm, daži pat gulēja. Mana pavadone veikli paņēma numuriņu automātā – vispār viņa nemaz nebija tik bezpalīdzīga, – un pēc tam, atbalstījusies, pret manu plecu, iemiga.
“Sakiet, cik Jums gadu? Un kāds ir Jūsu mērķis dzīvē?”
Es palūkojos apkārt. Uzrunātājs bija apmēram mana vecuma vīrietis, kura seju klāja bieza bārda. Taču viņš nebija hipsteris, bija redzams, ka bārda ir viņa patiesā pārliecība.
“Es…”
Tālāk mēs attīstījām apmēram trīsdesmit minūšu sarunu, kuras laikā mana pavadone omulīgi iežagojās, laikpalaikam pamostoties. Diemžēl pēc laiciņa pienāca viņas rindas kārtas numurs un kundzei bija jādodas projām. Atvadoties es nezin kāpēc pakniksēju.

Nākamajā dienā jau mērķtiecīgi piebraucu pie Pilsonības un imigrācijas lietu pārvaldes. Tā bija kļūda, jo rinda no rīta nebija tik liela, visi bija miegaini, un neviens nevēlējās ar mani iesaistīties sarunās. Es devos uz Rimi – vēl viena kļūda, sasodītie pašnorēķināšanās automāti bija izskauduši jebkādas rindas un pie kasēm grīļojās tikai pāris kaķtantiņas un bomži.

Devos uz VID – tas pats. Nolādētā numuriņu sistēma nīcināja rindas un lika cilvēkiem kustēties kā skudrām, tas pats Zemesgrāmatu nodaļā. Īsts balzāms uz brūcēm bija Centrālās Stacijas pasts – tur es iegrimu stundu ilgā diskusijā ar pensionāru par Čehoslovākijas okupāciju un Prāgas pavasari.

Neilgā laikā atradu savas mīļākās rindas – protams, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, apaļīgā guru bija mani jau pašā sākumā uzvedusi uz veiksmīga ceļa, un es kā muļķa sprīdītis atgriezos dzimtenē. Cilvēki bija pārāk slinki, lai vīžotu reģistrēties internetā, stundām gulēja uz kāpnēm, lai saņemtu pases, un tur varēja atrast īstenas pērles. Tas pats pasts – zelta krātuve sarunām par vēsturi. Kā arī dažas banku filiāles, bet neminēšu kuras, jo zinu, ka tik daudzi mokās neziņā, ko iesākt ar savu dzīvi, un, ja visi mani konkurenti pārvāksies uz rindām, tad par ko mēs runāsim?

Femme fatale

Maigurs pamodās no nepatīkama smārda. Hektors bija izlijis pelnutraukā un piesūkušies benčiki smirdēja pēc pērnā gada kaķu čurām. Kaklā neizturami kaltēja, bet galvā bija iemeties betonmaisītāja un atomreaktora kombināts. Maigurs lēnām uzslējās un mēģināja to pašu izdarīt ar pudeli, taču nenovēršamais bija noticis – Hektors bija apgāzies un tā saturs pārvērties lipīgā peļķē uz paklāja.

Maigurs lēnām virzījās uz ledusskapi. Tur vajadzēja būt aliņam. Ja Saša nebija to paņēmis līdzi. No tā lopa visu ko varējā sagaidīt. Tomēr nē. Baltā tempļa sānu kastē gozējās brūnulīša maigi apaļais gurns. Maigurs alkaini pieplaka dzīvības straumei.

Ietinkšķējās telefons. Maigurs jau gatavojās to aizmest pret sienu, bet tad atcerējās par kredītu. Signāls nebija modinātājs, – tādu Maigurs nelietoja, jo bija brīvmākslinieks, kurš neatzina režīmu, – bet atgādinājuma zvans, un to papildināja teikums “Femme Fatale. 12:00”

Maigurs nolamājās. Pēc izglītības viņš bija latviešu valodas skolotājs, taču kopš pāris gadiem bija atradis daudz ienesīgāku un vieglāku iztikas avotu – rakstīja stāstus. Proti, pornostāstus žurnālam “Kaķenīte”, kurš bija gana populārs un arī neskopojās ar honorāriem. Maigurs jau no bērnības bija rakstījis šo to – dzeju un esejas. Bet šis izrādījās daudz vienkāršāks žanrs – pietika noskatīties kādu attiecīgā stila klipu internetā un pierakstīt notiekošo. Maigurs pēc dabas bija estēts un sākumā mēģināja krāšņot savu daiļradi ar radošiem pavērsieniem un epitetiem, taču “Kaķenītes” redakcija ātri vien ieviesa skarbas korekcijas viņa centienos – nekāds jaunrades. Nekādus izsmalcinātus jaunvārdiņus dzimumorgāniem (te aizgāja bojā “saulrieta sēne” un “smilga tavā pavasara vagā”, un tamlīdzīgi ): jo rupjāk, jo labāk – skanēja redakcijas uzstādījums. Uz pēdējo Maigurs nereaģēja, “pežas” un “pimpji” bija zem viņa goda, tāpēc viņš aprobežojās ar neitrālajiem “loceklis”, “ kājstarpe”, “vāverīte” un tamlīdzīgi. Par pēdējām gan viņš varēja spriest tikai teorētiski, jo sieviešu dzimumorgānus redzējis tikai filmās – Maigurs bija pārliecināts gejs.

Taču šodien “Kaķenītei” vajadzēja pagaidīt. Bija pienācis termiņš, kad jānodod raksts prestižajam “Femme Fatale” – jaunajam žurnālam, kurš solījās būt visa gada labākais žurnāls sievietēm. Iznāks reizi ceturksnī, maksās brangu naudu, teju desmit eiro un attiecīgi arī būs honorāri. Maigurs gulēja ar Vadimu, žurnāla dizaineru, kurš viņam bija pagādājis šo haltūru. “Femme Fatale” piederēja lielam žurnālu koncernam, tā vis nebija kaut kāda “Kaķenīte”. Ja viņš tagad sāks stabili sadarboties ar šo monstru, tad – viss, radošais konveijers, laimīgā nākotne, bagātība un XO konjaks.

Maigurs apsēdās pie datora. Pulkstens rādīja desmit, raksts jānodod līdz divpadsmitiem. Kā gan viņš vakar tik neapdomīgi aizdzērās ar Sašu (ar Sašu viņš negulēja, tas bija vienkārši pudeles brālis no blakus paģika) un pavisam aizmirsa par Femme Fatale? Taču jebkurā gadījumā par vēlu sevi šaustīt. Kaut kas bija jādara. Vadims sacīja, ka jāuzraksta kaut kas par attiecībām. Vienalga kas, bet lai sievietēm patiktu. Lai būtu jutekliski un skaisti.

Maigurs uzklikšķināja uz worda ikonas. Tad izveidoja virsrakstu… “Tu esi…” Tālāk galvā ietriecās paralizējoša dūre un viņš steidzami metās pie ledusskapja dziedējošā plaukta. Diemžēl arī tā saturs nepalīdzēja. Arī vēderā bija iemeties glums kumšķis, kurš lauzās ārā. Maigurs ar mokām to apspieda un vienā rāvienā iztukšoja auksto alu. Tomēr labāk nepalika.

Viņš atvēra pēdējo “Kaķenītes” gabalu. Tas saucās “Vēstule tev.” Vēstule sastāvēja no četrdesmitgadīgas slaucējas spazmām par iedomātu seksu ar savu klasesbiedru pirtiņā. Ideju Maigurs šoreiz bija aizguvis nevis no pornofilmām, bet realitātes šovā par lauku dzīvi. Maigurs pārkopēja tekstu jaunajā failā un nosauca to par “Vēstule tev vienīgajam.” Tagad atlika tikai nedaudz padarboties pie stila. Par laimi, dūrējs krūtīs un galvā mazinājās, un prāts kļuva skaidrāks. Turklāt izrādījās, ka ledusskapī vēl ir trīs pudeļvienības brūnā maiguma. Maigurs tekstu “kad tavs loceklis ietriecās manī kā deviņvīru spēks” nomainīja ar “kad tu sagaidīji mani ar ķiršu ziediem”, kā arī “es iesūcu sevī tavu spermu kā profesionāla slaucēja” uz “es noglāstīju tavus matus kā māte”. Pie trešā alus viņš juta, ka prāts bija nedaudz apmiglojies un ar meklētāju rūpīgi izskatīja, vai tekstā nebija palicis neviens “loceklis”, “sūcu” vai tamlīdzīgi. Nē, viss rādījās korekti. Viņa sapņo par viņu tikšanos pirtiņā, romantiski un maigi. Ziedi, glāsti, bērzu slotiņas, sapņi. Uz brīdi Maigurs gandrīz apraudājās.

Viņš palūkojās pulkstenī. Bez piecpadsmit divpadsmit. Tagad tikai viss jāaizsūta redakcijām – “Kaķenītei” un prestižajai “Femme Fatale”. Galvenais nesajaukt.

***

Laikam gaidījāt tādu plot twistu, ka Maigurs sajauca materiālus un nosūtīja “Femme Fatale” porņuku un “Kaķenītei” romantisko stāstu? Nekā nebija, cehs nekad nenolaidīsies līdz tādam lētas vodeviļas līmenim. Maigurs visu aizsūtīja pareizi un no “Femme Fatale” (starp citu tur viņš parakstījās kā Marī Briāna) dabūja uzslavu par juteklisko vēstules formu. Maiguram izveidojās lieliska sadarbība ar prestižo žurnālu koncernu, un šobrīd viņš strādā pie romāna, kurā plāno ieviest gan “saulrieta sēni”, gan “smilgu tavā pavasara vagā”.

 

 

Jana: neliela priekšvēlēšanu psihoze

Jana atvēra acis piecos no rīta. Jau kuro reizi pēc kārtas. Pirms kāda laika viņa bija modusies sešos, taču, kopš pulksteņa pagriešanas tas notika stundu agrāk. Jau atkal kārtējo nakti viņa bija pavadījusi murgos. Murgos, kurus viņas parastā šuvējas dvēsele nevarēja saprast. Tiesa, par šuvēju viņa sevi dēvēja tikai iekšēji, jo kopš ceha izformēšanas pirms pieciem gadiem Jana strādāja par sētnieci. Darbs nebija grūts, viņas teritorija aptvēra pāris mierīgus kvartālus, vienīgā problēma bija salauztā koda atslēga stūra mājā, kura pagrabā atradās bārs un tad pēc tam nācās dezinficēt pieķēzīto priekšnamu. Taču arī par to Jana nesūdzējās. Patiesībā viņai sētnieces darbs patika pat labāk nekā šuvējas, atkrita vienmuļie pasūtījuma darbi un putekļainā diena iekštelpās.

Taču laime nebija ilga. Viss sākās kādā rītā, kad Janas pastkastītē iemeta priekšvēlēšanu avīzi. Tā bija pilna ar skaistu un smaidīgu cilvēku fotogrāfijām, kuras solīja laimi, bezmaksas zāles, transportu un pusdienas. Jana sākumā to pat īsti neapskatījās, tādus solījumus viņa atcerējās no komunistu laikiem, tāpēc daudz kārdinošāks likās jaunais naktskreklu katalogs. Taču viņas mieru iztraucēja Jēkabs, sētnieks no pretējās ielas puses:
“Nu, izlēmi, par ko ta balsosi?”
Jana par šo jautājumu nebija aizdomājusies. Ģimenes un bērnu viņi nebija, arī vienīgie radi – brālis Aizputē zvanīja reti un par politiku Jana neinteresējās.
“Nuuu… nezinu… tad jau redzēs.”
“Ko tur daudz redzēt? Izlaupa valsti! Ir pēdējais brīdis rīkoties!”
Un Jēkabs izvilka no brezenta jakas mazu spīdīgu lapiņu, uz kuras arī rēgojas krāsainas un laimīgas sejas, tiesa, citādas nekā avīzē.
“Ja, kas sešos ir pikets.”
Jana nepaprasīja, kur, tikai iebāza lapiņu kabatā un vēlāk to kopā ar priekšvēlēšanu avīzi diskrēti izmeta atkritumu urnā.

Taču ar to viss nebeidzās, tikai sākās. Nākamajā dienā Janu, dodoties uz darbu, apšļāca mikroautobuss. Pats par sevi tas nebūtu nekas īpašs, taču Jana ievēroja uz tā aizmugures smaidīgas sejas. Atkal citas. Lai gan visas sejas bija ļoti līdzīgas, Jana varēja saderēt, ka šīs bija citas nekā tās, kuras bija uz avīzītes vai lapiņas. CIK to seju vispār bija?

“Balso par labāko izvēli! Tikai tu vari mainīt nākotni!” auroja radio vaļā pavērtajās bāra durvīs. Mājas priekšnams atkal bija pievemts, un Jana nopūtusies devās uz pieliekamo pēc terpentīna.
“Kāpēc nebiji vakar uz piketu?” aiz šķūnīšiem pavīdēja Jēkaba galva. Uz brīdi Janai norēgojās, ka virs tās mirdz sarkanbaltsarkans nimbs.
Jana paslēpās pieliekamajā. Taču arī tur nebija glābiņa. Zobārstu kabineta apkopēja, kura tur glabāja savas slotas, bija uzlikusi augšējā plauktā to pašu priekšvēlēšanu avīzi, kuru Jana bija pirms tam izmetusi mistkastē. Sejas atkal smaidīja un uz kaut ko aicināja.

No tās dienas sākās murgi. Sākumā Janai rādījās sapņos laimīgi smieklīgās grimases no mikroautobusa, taču pēc tam sejas pārvērtās – tās vairs nebija apgaroti nevainīgas, tās kaut ko pieprasīja, aicināja, pat draudēja. Sākumā atbalstīt bērnu slimnīcas un necirst kokus, pēc tam ierīkot baseinus, tad piedalīties pelmeņu rūpnīcas izveidē.
Sākumā Jana uz murgiem nekā nereaģēja, dzēra kumelīšu un apogu dziedzera novārījumu, kā bija ieteikusi kaimiņiene Sveta. Taču tas nepalīdzēja. Murgi kļuva intensīvāki, sejas dūca un klauvēja pie durvīm, tās mainījās, mežģījās dīvainos viepļos, mēģināja ielauzties viņas dzīvoklī un pat slepkavoja viena otru. Bet, galvenais – tās prasīja vienu vienīgu jautājumu, to pašu ko uzdeva Jēkabs: “Nu, izlēmi, par ko ta balsosi?”

Murgu dēļ Jana uztrūkās gandrīz pēc stundas un modās neparasti agri. Jebkurš psihes speciālists būtu ātri vien diagnosticējis Janai depresiju un izrakstījis zāļu vai psihoterapijas kursu, taču Janai tas, protams, pat neienācā prātā. Arī dzeršana nebija opcija – ar šo prieku viņai asociējās bijušais vīrs.
Tā nu Jana nolēma vērsties pie dziednieka. Viņš sevi sauca par Zinti. Zinta prakse atradās Gogoļa ielā, netālu no Janas kvartāla. Zinti bija ieteikusi Sveta.

Jana iepriekš nekad nebija bijusi pie dziednieka un iedomājās, ka tā būs līdzīga vizītei pie ārsta. Taču tas neizrādījās nekas tamlīdzīgs, tieši pretēji. Pirmkārt, tiklīdz kā Jana ienāca Zinta birojā, viņš pateica “jums kreisajam celim ir menisks un labajā smadzeņu pusē asisnsrites aizture”. Tas gan neatbilda patiesībai, bet Jana nez kāpēc, pakļaujoties Zinta pavēlei, izģērbās. Pēc tam Zintis teica, ka vajag iztaustīt slimās vietas. Jana tam padevās. Sākumā pieskārieni bija sāpīgi, pēc tam kļuva arvien patīkamāki… arvien maigāki un vienlaicīgi spēcīgāki… Jana iegrima staipīgi saldā mākonī. Beidzot laimīgās un baisās sejas apvienojās un solīja viņai kaut ko skaistu, neaizmirstamu un, kaut arī bezgalīgi skumju, tomēr saprotamu. Viņa iegrima saldi negausīgā sapnī, kur seju virpuļa galā mirdzēja tunelis un kāds prasīja:
“Nu, izlēmi, par ko ta balsosi?”
Jana iesmējās no visas sirds.

Okupācija – mūsu nākotnes simbols

Pēdējā laika dinamiskajā Rīgas pašvaldību pirmsvēlēšanu mediju burbuļošanas troksnī – ikgadējās 9. maija kaislības, paziņojums par bezmaksas Bi-2 koncertu Lucavsalā un tam sekojošās gigantisko kaķu reklāmas – klusi un diskrēti ir izskanējusi ziņa par kāda ieilguša būvkara beigām. Kopš 2015. gada ilgusī cīkstēšanās par Latviešu strēlnieku laukuma likteni Rīgā vainagojusies ar tā saucamā “Nākotnes Nama” projekta uzvaru. Tas nozīmē, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija pateikusi “nē” iespējamajiem komercplāniem šajā teritorijā un ir izsniegta atļauja par Okupācijas muzeja piebūves celtniecību. Piebūve tiks realizēta kā gaišs pagarinājums līdzšinējam melnajam blokam. Tumšā pagātne un gaišā nākotne. Iņ un jaņ. Baltais un melnais gulbis.

Cehs.lv vienmēr cīnījies par brīvību visās tās izpausmēs, un okupācija nenoliedzami ir brīvības ienaidnieks. Arī ideja papildināt vienu no Vecrīgas ievērojamākajiem laukumiem nevis ar kārtējo viesnīcu vai apšaubāmu lokālu, bet gaumīgu taisnstūra veidojumu, ir tikai apsveicama. Tādēļ uzskatām, ka šis solis ir ne vien revolucionārs pagrieziens pilsētas attīstībā, bet, domājot par nākotni un potenciālajiem jaunajiem galvaspilsētas saimniekiem, vēlamies ierosināt izvērst šo ideju plašāk. Konkrēti – pievienot Nākotnes Namus arī citiem Latvijas muzejiem, lai paplašinātu sabiedrības un Rīgas viesu izpratni par okupāciju.

Latvijas Nacionālais Mākslas Muzejs – nenoliedzami, vērienīgākais pēdēja laika muzejceltnes restaurācijas piemērs. Bet vai gaumīgs stiklbetona bluķis par godu okupācijai nebūt lielisks punkts uz “i” blakus hipsterīgajiem soliņiem un pārcenotajai kafejnīcai galvaspilsētas sirdī?

Dekoratīvās Mākslas un Dizaina Muzejs. Tas beidzamajos gados pārtapis Aleksandra Vasiļjeva modes kolekciju platformā. Te mēs redzam win-win situāciju. Krievu tūristes, kuras traucas apskatīt Marinas Vladi 70. gadu kļošenes, diskrēti tiek novadītas uz muzeja piebūvi, kur viņām beidzot atveras acis uz vēstures patieso seju. Viņas beidz balsot par Putinu, demokrātijas uzvara, miers visā pasaulē.

Motormuzejs. Tas pats, kas ar DMDM, tikai orientēts uz ārzemniekiem. Tiem, kam slinkums iet uz īsto Okupācijas muzeju, bet ir pietiekami daudz naudas un laika, lai triektos uz Mežciemu apskatīties Horch 853. Atkal ekskluzīva iespēja negaidīti atvērt vēstures čakru sevī.

Žaņa Lipkes muzejsa priori iecerēts kā piemiņas vieta kara upuriem un individuālai pretestībai pret režīmu. Taču… Lipke glāba ebrejus no vāciešiem, un kur tad te krievi un okupācija? Domājams, ka jaunajai paaudzei viss ir vienā putrā par to, kurš kuru okupēja un kurā brīdī no kā glāba. Bez tam Zaigas Gailes askētiski projektētajam melnajam šķūnim nekaitēs blakus kāds bezpersonisks gaišs bloks.

Šokolādes muzejs. Jūs vaicāsiet: kāds šokolādei sakars ar okupāciju? Vistiešākais – vai tad mēs okupācijas laikā neēdām šokolādi? Otrkārt, ikviens, kurš mēģinājis ievērot diētu un atteikties no šīs baudvielas, var droši apgalvot, ka šokolādes okupācija ir daudz briesmīgāka par mongoļu-tatāru jūgu.

Un visbeidzot  – cirks. Domājam, ka pēdējā laika karu starp dzīvnieku tiesību aizstāvjiem, Jūliju Stepaņenko un sazvērestības teoriju piekritējiem, kuri apgalvo, ka zem cirka zemes ir paslēpts svētais Grāls, varētu lieliski atrisināt uz šīs celtnes kupola uzmontētais Nākotnes Nams. Kā metafora okupācijai – dzīvnieku vai cilvēku. Mēs visi esam dzimuši brīvībai – uz divām vai četrām kājām.

Meitene nr.13

Metjū izvēle par labu Latvijai nebija nejauša. Viņš bija dzirdējis no draugiem, ka te ir lēts alus, tuvu jūra un – pats galvenais – viegli pieejamas meitenes. Metjū bija nolēmis uzsākt pikapera karjeru. Pēc neveiksmīgām inženierzinību studijām viņš izlasīja Neila Strausa grāmatu, izveidoja blogu www.matthiewwilldestroyyourpussy.com un nolēma meklēt laimi pasaulē. Galu galā, pārgulēt ar skaistām sievietēm, būt par to apbrīnotam un vēl ar to pelnīt naudu bija daudz interesantāk, nekā dienām rasēt vannas istabas skrūves. Un Metjū nolēma kļūt par pikaperi, pirmkārt, Eiropā, jo tas bija stilīgāk; otrkārt, Rīgā, jo tur, kā zvaignes liecināja, viss notiks. Metjū uzstādīja sev mērķi – iegūt mēneša laikā 23 sievietes, kas atbilda viņa dzimšanas dienas datumam – 23. februārim. Ironiski, tā bija arī Padomju Armijas diena, bet Metjū to, protams, nezināja.

Rīga viņu sagaidīja skarbi. Plosījās februrāris, gada aukstākais mēnesis, un Metjū nebija rēķinājies, ka termometrs Ziemeļeiropā var noslīdēt pat līdz – 29. Viņa īrētajā airbnb dzīvoklī tā saimnieki vegāni bija aizmirsuši samaksāt par apkuri, un tā tika uz nenoteiktu laiku atslēgta. Pirmā nedēļa pagāja, meklējot Rīgā termoveļu un izprotot vietējo paradumus dzert šausmīgi biezi rūgto suslu, ko sauca par Melno Balzāmu. Tas bija neprātīgi stiprs un garšoja pēc kurpju smēres spirtā. Taču šī dzira arī atvēra vārtus uz to, pēc kā viņš bija visvairāk ilgojies – uz noslēpumaino eiropiešu intelektuāli eksistenciālo dvēseli.

Tā Metjū iepazinās ar meitenei nr.1 – viņu sauca Aija un viņa mācījās teātra kritiku. Aijai bija mazas krūtis, viņa principiāli neskuva intīmo zonu un paduses, toties skaisti dziedāja šūpuļdziesmas dažādās valodās. Tā kā Metjū seksuālā pieredze nebija liela, no Aijas viņš jutās ļoti iespaidots, taču pikapera karjera neļāva apstāties pie viena ieguvuma.

Aijai sekoja Oļesja (saprotamu iemeslu dēļ Metjū visu tautību sievietes Rīgā uzskatīja par latvietēm). Oļesja dzīvoja pie jūras (Bolderājā), viņai bija četrreiz lielākas krūtis nekā Aijai, un tas pavēra Metjū jaunus apvāršņus. Viņš saprata, ka ir jātiecas tālāk.

Pēc Oļesjas kļuva siltāks. Sibīrijas aukstumu nomainīja pēkšņs atkusnis, dzīvoklī pieslēdza apkuri, un meitenes iespurdza bāros ne vairs satuntulējušās kažokos un mežstrādnieku džemperos, bet kārdinošos topiņos un īsos svārkos.

Tālāk bija tā: (reitings pēc www.matthiewwilldestroyyourpussy.com) Zina 6*, Irīda 7*, Aija-2 4*, Vidaga 10* (žēl, ka precējusies), Madara 1* (tā bija kļūda, bet viņai bija perfektais dibens), Inese 4*, Beibe (patiesībā viņu sauca Baiba, bet Metjū tā arī nekad neapguva šo sarežģīto latviešu vārdu) 6*+, Ksenī 4*, Maija 2 + (pluss par to, ka pundure), Kristīne 8*.

Tiktāl viss gāja raiti. Melnais Balzāms, stāsts par to, ka esi amerikāņu inženieris, pāris biheiviorāli jautājumi no sērijas “iedomājies, ja tu būtu kubs, kāds kubs tu būtu?” – un kārtējā daiļava raustījās orgasma krampjos nu jau siltajā Metjū dzīvoklī.

Taču ne velti angļiem ir teiciens – uzmanies, ko vēlies. Metjū savā vienkāršā inženiera karjerā nebija saskāries ar jēdzienu, ko sauc par karmu. Un te nu tā viņu panāca.

Ievu Metjū satika, izejot no kādas kafejnīcas Līvu laukumā. Viņš bija tur ienācis salāpīties pēc kārtējā vakara klubā un izgāja ārā uzpīpēt, kad jaunizceptā pikapera uzmanību piesaistīja gaišmataina meitene, kura stāveja pie Mazās Ģildes un aktīvi runāja pa telefonu.

“Atvaino, drīkst tev uzdot jautājumu? Es veicu aptauju – ja tu būtu kubs, kāda veida kubs tu būtu?”
Ieva nevienu mirkli neļāvās provokācijai. Viņa vēsi noskatīja Metjū no galvas līdz kājām.
“Tu esi ārzemnieks.”
“Jā, inženieris. No Hjūstonas. Latvijā apgūstu nanotehnoloģijas, kas saistītas ar…”
Ievas kreisais lūpu kaktiņš noraustījās.
“Ārzemnieks? I’m sorry. I’m Latvian.”
Šādu attieksmi Metjū iepriekš nebija sastapis. Visas meitenes parasti kusa pie paziņojuma, ka viņš ir amerikānis, kurš studē augstās tehnoloģijas un kuru fascinē Eiropa. Meitenes smējās par viņa jokiem un prasīja gultā vēlreiz. Ieva vienkārši viņam uzgrieza muguru.
“I’m sorry, but I’m not Latvian. Melnais Balzāms?”
Ieva iesmējās. Lai gan viņai mugurā bija mētelis un ap kaklu satīta bieza šalle, Metjū cauri apģērbam saskatīja D izmēra krūtis. Savā neilgajā pikapera laikā viņš jau bija kļuvis par ekspertu.
Un zema balss!… Šī balss ieslēdza Metjū mednieka instinktu. Galu galā, viens ir izlikt lamatas un savākt tajās iekritušo medījumu, un gluži kas cits ar šauteni plecā visu nakti izsekot manīgu lapsu, dzīties pakaļ, mirkstot sviedros, negulēt, saplūst vienotā medījuma un mednieka pulsējošajā taktī.

Tālāk bija tā. Melno Balzāmu Ieva nedzēra, jo viņai vajadzēja iet uz darbu (Ieva strādāja par finanšu analītiķi kādā no zviedru bankām Rīgā), bet piekrita satikties, vēlāk. Vēlāk viņi staigāja gar Bābelīti, gāja uz simfoniskās mūzikas koncertiem, apmeklēja bio pārtikas tirdziņus un izbrauca ar riteņiem pa Mežaparku. Uz visiem Metjū pikaperiski gudrajiem biheiviorālajiem jautājumiem, kuri tiecās iegrauzties viņas zemapziņā un savaldzināt uz mūžu, Ieva atbildēja savā valdzinoši zemajā balsī:” Bet tu taču neesi latvietis.”

Metjū iedzirkstījās spīts. Viņš noalgoja sev latviešu valodas skolotāju, sāka apmeklēt Centrāltirgu un pieslēdzās vairākām vietējām feisbuka komūnam. Viņš pierakstījās deju kolektīvā, gāja uz mēģinājumiem un iemācījās gandrīz perfekti sūdzēties latviski par laikapstākļiem Rīgā (pēc Teksasas dedzinošās vasaras un nekādas ziemas četri gadlaiki viņu fascinēja, taču kāda tam vairs bija nozīme). Viņš kopā ar Ievu apmeklēja svecīšu vakaru kapos un zākājās par krieviem.

Tas viss, protams, atstāja negatīvu iespaidu uz viņa blogu, jo jaunu ierakstu nebija… Aizritēja pusgads. Viņa sekotāji pamazām atkrita, taču Metjū tas vairs neinteresēja. Viņam bija iestājusies cita realitāte. Viņš leca „Sudmaliņas” deju kolektīvā “Sēlija” un lepojās ar labākajiem sklandraušiem Kurzemnieki vs Latgalieši feisbuka kopienā.

Beidzot pienāca tā diena. Pēc kārtējā kopīgā kokles koncerta apmeklējuma Ieva sazvērnieciski piemiedza Metjū ar aci.
“Dosimies pie manis.”
Viņa iečukstēja Metjū ausī, smaržodama pēc Abavas sidra. Mugurā viņai bija caurspīdīga latviešu dizaineres maija_paija blūzīte, kam cauri spīdēja uzbriedušie krūšu gali.

Viņš vairs nespēja ciesties. Metjū šo brīdi bija gaidījis gadu – pārāk ilgi jebkuram normālam vīrietim, kur nu vēl pikaperim, – un ķērās klāt kārdinošajiem blūzītes āķīšiem. Arī Ieva šoreiz nepretojās, tikai smaidīja un ik pa laikam ieguldzējās savā zemajā kurzemnieces balsī.

Metjū nespēja noticēt savai laimei. Viņš atsprādzēja bikses… tad pavilka uz leju Ievas linu svārciņus…

Un tajā pašā brīdī, kad viņš beidzot ar visu savu gadā krāto seksuālo spēku ietriecās Ievā turpat uz Panda Taxi sēdekļa, Metjū pazuda – izgaisa, it kā nekad nebūtu bijis. Jo viņš bija kļuvis par Perfekto Latvieti.

Kaspara Valrieksta dienasgrāmata

Vakar uz ielas nejauši atradām melnu Moleskin blociņu, kura pirmajā lapā rakstīts Kaspara Valrieksta dienasgrāmata. Kas ir brīnišķīgi, jo tieši nebija jaunu rakstu – visi dzer. Publicējam dažus fragmentus.

28. februāris
Dear diary! No šodienas sāku jaunu dzīvi. Es vairs nestrādāšu un nedzīvošu pie mammas. Esmu noslēdzis līgumu ar MERMAID Foundation par lekciju ciklu un nolēmis kļūt par neatkarīgo ekspertu – frīlanceri. Rīt paredzēta mana pirmā lekcija un tam par godu nopirku šo blociņu, Sūzanas Zontāgas rakstu krājumu, kā arī rīt pārvācos uz dzīvokli jaunajā klusajā centrā – Lienes ielā. Can’t wait!

2. marts
Šodien bija mana pirmā lekcija Nevardarbīgā Mēneša lekciju cikla ietvaros: “Klusums starp dzimumiem – pretoties jūtām vai atbildēt?” Lekcija notika Spīķeru kultūras centrā un kopumā gāja diezgan labi – bez manis bija vēl divi lektori, žurnāliste no interneta televīzijas un Aiga no mammas biroja. Pēc lekcijas iedzērām ar Aigu ingvera tēju un parunājām par semiotiku.

3. marts
Pamodos no dīvaina trokšņa. Ak, jā, bija taču mana pirmā nakts jaunajā dzīvoklī. Uz ielas klaigāja sieviete un divi vīrieši. Acīmredzot viņi darīja sievietei pāri! Tā kā šis ir Nevardarbīgais Mēnesis un es esmu eksperts, ātri apģērbos un noskrēju lejā. Liels bija mans pārsteigums, kad izrādījās – gan sieviete, gan vīrietis darīja pāri otram vīrietim. Īsti nesapratu konflikta jēgu, jo saruna bija krievu valodā, taču, šķiet, vīrietis nebija norēķinājies par kādu pakalpojumu. Neviens nevēlējās ar mani diskutēt par nevardarbīgumu, taču katram gadījumam iedevu sievietei savu vizītkarti.

6. marts
Šodien bija paredzēta mana otrā lekcija Nevardarbīgā Mēneša lekciju ciklā: “Sievietes objektivizācija trešā feminisma viļņa ietvaros”, taču tā nenotika. Mūsu vadītāja nez kāpēc nebija ieradusies un nevarējām atslēgt kultūras centra durvis. Mēģināju ar viņu sazināties, taču tā kā man viņas kontakts ir tikai feisbukā (Linda Žē), tas diemžēl nesanāca. Toties atkal satiku Aigu, iedzērām meža ogu smūtiju un parunājām par nesen parakstīto brīvās tirdzniecības līgumu starp Kanādu un Eiropas savienību un tā draudiem mazajiem ražotājiem.

9. marts
Šodien notika dīvains atgadījums. Biju tieši pamodies, nedaudz pameditējis un palasījis Sūzanu Zontāgu un nolēmu iziet līdz beķerejai pēc svaigas kliju maizes. Uz netālā ielas stūra mani apstādināja kāda sieviete.

Privet!”
“Sveiki” Atbildēju viņai valsts valodā, pēc kā arī sieviete pārslēdzās.
Kak tev iet?”
“Hmmm… vai mēs būtu pazīstami?”
“Nu, ja taču esmu Vaļa. Atceries, pagājušajā trešdienā, tu man iedevi savu telefonu. Ko dari šovakar?”

Sievietes jautājums mani uz brīdi samulsināja, bet tad atcerējos neseno incidentu savā pirmajā naktī jaunajā dzīvoklī. Atbildēju viņai, ka sakarā ar Nevardarbīgo Mēnesi plānoju apmeklēt lekciju par naida runu internetā (to gan lasīs mans kolēģis Aldis Zīle) un, ja viņa vēlas, var pievienoties. Sieviete likās ieinteresēta un piemiedza ar aci.

11. marts
Dear diary! Tik daudz kas ir noticis pa šo laiku, ka pat nezinu, ar ko lai sāk. Ā, labi, sākšu ar aizvakardienu.

Kā jau biju plānojis, devos uz lekciju par naida runu. Mūsu centra vadītaja joprojām nebija atradusies, diemžēl arī sociālajos tīklos neatbild, bet durvis atslēdza Ēriks – sētnieks, kad iedevu viņam piecus eiro. Nevarēju taču pievilt Aldi un mūsu klausītājus! Bija atnākusi Aiga, trīs žurnālistes un kāds nepazīstams vīrietis.

Slēdzot vaļā durvis, pamanīju nepatīkamu lietu – kāds bija lekciju plānā sašvīkojis manā vārdā “Val” un pasvītrojis “rieksts”. Bet tas bija tikai sākums. Tiklīdz kā pagriezos pret Ēriku, lai pateiktu paldies, pagalmā parādījās… no rīta uz ielas stūra satiktā sieviete. Viņa bija ģērbusies ļoti īsā melnā kleitā ar vizuļojošu augšdaļu uz milzīgu uzkasītu firuzūru. No viņas pat no tāda attāluma vējoja spēcīgi salda smarža. Pagājusi visiem garām un aizdomīgi nopētījusi Aigu, viņa pienāca man klāt un ieķērās elkonī.

“Eeees…” gribēju viņai ko bilst par Nevardarbīgo Mēnesi, kad no otras pagalma puses parādījās bariņš citu sieviešu. Pretstatā manai pavadonei viņas visas bija džinsos, jakās un īsiem matiem.
“Kaspars Valrieksts? Aldis Zīle?”
“Jā.”
“Jums te ir Nevardarbīgā Mēneša lekciju cikls?”
“Tieši tā.”
“Klausieties, mērgļi! Šis projekts bija jāpaņem mums – postfeministēm. Mēs esam no apvienības “Plūme”. Mēs pirmās to iesniedzām MERMAID Foundation un mums arī tas bija jādabū. Kas jūs tādi esat?”
“Es esmu doktorantūras students pr bikul…”

Iesāka Aldis, kamēr viena no sievietēm, ar koši zilu zēngalviņu pienāca viņam klāt un iespļāva sejā.
“Man pie dirsas, kas tu esi, lai tu te vairs nerādītos! Saprati, sapuvušais pimpi?”
“Bet lekciju cikls…”

Aldis nepaspēja neko atbildēt, kad mana pavadone zibenīgi izspraucās no elkoņa un pavilka zilmataino malā.
Slušaj sučara… esli ti eščo raz…”
Tālāko es nedzirdēju, jo mana paziņa, likās, iespļāva vārdus postfeministei tieši ausī. Viņa arī runājā kādā pilnīgi citā valodā, kur es sapratu tikai “otorvu”.

Zilmatainā brīdi pamīņājās, tad nobālēja un pamāja citām postfeministēm. Viss bariņš, tikpat strauji kā parādījies tā pazuda no laukuma.

Sieviete ar saldo smaržu pievērsās man.
“Piecdesmit.”
“Piecdesmit – kas?”
“Nu, kak kas? Bez seksa – a za eskort i razborku.”

Man pie auss kāds smagi elpoja. Tā bija Aiga. Viņa pieliecās pie otras sievietes auss un arī kaut ko tur iešņāca. Pēdējā atkāpās, pamāja ar galvu un – projām bija. Dīvains paradokss – it kā lasu lekcijas par sievietēm, bet sāku saprast, ka neko par viņām nesaprotu.

20. marts
Šorīt piezvanīju uz MERMAID Foundation, lai vienotos par savu nākamo lekciju grafiku un maksājumiem. Saruna izvērsās, maigi izsakoties, dīvaina – darbiniece paziņoja, ka centra vadītāja esot saņēmusi visu Nevardarbīgā Mēneša projekta naudu un viņiem gar to neesot nekādas daļas.

“Bet es ar viņu nevaru sazināties. Un man ir līg…”

Taču darbiniece jau bija nolikusi klausuli.

21. marts
Piezvanīju Aldim, lai noskaidrotu, kas ir noticis ar Nevardarbīgo Mēnesi un viņš mani nomierināja. Centra direktorei esot neliels nervu sabrukums pēc kārtējās bombardēšanas Alepo, taču projektam tiks piesaistīts finansējums no Kultūras Atbalsta Centra.

Tiktāl bija labās ziņas. Tagad par nepatīkamo. Naktī mani pamodināja durvju zvans. Kad atvēru, aiz tām stāvēja Vaļa un vīrietis, kuru atcerējos no savas pirmās nakts šeit. Kā viņi zināja, kur es dzīvoju? Ak, jā, uz manas vizītkartes taču bija dzīvokļa – un attiecīgi arī biroja adrese.

Goņi septiņdesmit eiro?”
“Kā – septiņdesmit?”
“Piecdesmit za eskort i divdesmit za procenti.”

Es jau atvēru muti, lai paskaidrotu, ka a) nekādu eskortu neesmu pasūtījis un b) man nav lieku septiņdesmit eiro, kad gar degunu nozibēja vīrieša dūre. Nācās paņemt pēdējos ietaupījumus no pirmā MERMAID Foundation avansa – tiesa, man bija palikuši tikai piecdesmit eiro – un atdot viņiem. Pārējos divdesmit apsolījos atdot pēc trim dienām.

Kā?

22. marts
Ļoti gribās ēst. Apēdu visus balto griķu krājumus, kas man bija, un saņēmu drosmi, lai piezvanītu Aigai. (Kad strādāju pie mammas, viņa man parasti aizdeva līdz algai.) Taču tiklīdz numurs savienojās, otrā galā atskanēja pīkstieni. Un tā trīs reizes pēc kārtas.

23. marts
Dear diary! Ļoti ļoti gribās ēst. Aiznesu Sūsanas Zontāgas grāmatu uz antikvariātu, taču viņi teica, ka samaksās tikai, kad grāmatu kāds nopirks. Tomēr atstāju to tur.

Pie antikvariāta mani pārsteidza neparasta vīzija, laikam no bada sākušās halucinācijas. Es redzēju Aldi kopā ar Lindu Žē sēžam netālajā dārgajā “Bella Vita” ēdam kaut ko dzeltenu un dzeram sarkanvīnu. Dīvaini ir arī tas, ka arī Aldis vairs neatbild uz maniem telefona zvaniem

Apsveru iespēju zvanīt mammai. Vēl jo vairāk tāpēc, ka durvīs bija iesprausta zīmīte no dzīvokļa saimnieka – ja nesamaksāšu par dzīvokli divu dienu laikā, man būs jāizvācas. Saimnieks, Vaļas paziņa – viņi visi ir sarunājuši sazvērestību pret mani vai kā? Kā lai es viņiem atdodu naudu? Un vēl tas viss Nevardarbīgajā Mēnesī.

23. marta vakars
Nezinu, kurš ir izdomājis, ka bads attīra apziņu. Mana apziņa ir pavisam saduļķojusies, jo tomēr piezvanīju mammai. Taču viņa laikam ir laukos, jo saka, ka abonents atrodas ārpus zonas.

23. marta nakts
Atradu dzīvokļa virtuves skapīti paciņu ar roltoniem, laikam no iepriekšējiem īrniekiem. Ir nedaudz labāk, taču apsvēru iespēju stopot uz laukiem pie mammas. Centos turēties pretī šai domai un meditēju uz palodzes. Kad ieraudzīju uz ielas stūra stāvam Vaļu un … postefeministi ar zilajiem matiem no asociācijas. “Plūme”. Dear diary – es pilnīgi neko nesaprotu no sievietēm. Agrāk viņas taču bija ienaidnieces, bet tagad draudzenes? Biju tik pārseigts, ka nokāpu lejā.

Abas mani pazina un asociācijas pārstāve pat paspieda roku. Laikam jautājums bija nolasāms manās acīs un viņa atbildēja:

“A ko darīt? Parunāju ar Vaļu un nolēmu mazliet piepelnīties. Mums nākamais projekts tikai jūnijā. Starp citu būs interesanti, par bināro sabiedrību, atnāc. Un esmu nolēmusi šo pieredzi,” viņa pamāja uz ielu, “iekļaut savā disertācijā.”

Badošanās nudien attīra apziņu, jo mani beidzot pārņēma apskaidrība.

24. marts
Dear diary! No šodienas es sāku jaunu dzīvi. Tagad es būšu neatkarīgais eksperts – frīlanceris – bet pavisam neatkarīgais. Pārdošanās MERMAID Foundation bija kļūda un no šodienas es strādāšu tikai pats sev. Nu, vēl nedaudz arī Vitālijam, starp citu, viņš ir absolūti cool. Kopā ar Vaļu un Zani mēs tagad stāvam uz ielas stūra, un es katram, kuram interesē, varu nolasīt lekciju par nevardarbību. Tikai divdesmit eiro par pusstundu.

Masturbācijas čempionāts

Šogad starptautiskajā visu mīlētāju dienā, četrpadsmitajā februārī, Siguldā Gūtmaņā alā notika gadskārtējais Vislatvijas masturbācijas čempionāts. Čempionāts norisinās jau trešo gadu pēc kārtas un tā ģenerālsponsors ir Balticovo.

Mūsu korespondente Marlēna Burciņa devās pie čempionāta finālistiem aptaujāt viņus par izjūtām pirms izšķirošā brīža.

M.Burciņa Kas jūs iedvesmo piedalīties čempionātā un dod spēkus ticēt uzvarai?

Aldis P., Rīga. Noteikti tas ir mūsu tautas gara mantojums. Dainas, Lielvārdes josta, latviešu šlāgeri. Brīvajā laikā nodarbojos ar kokles spēli. Katrreiz, kad dzirdu kokles melodiju, tā jūtu, kā mana stabulīte piebriest un esmu gatavs cīnīties par uzvaru.

Rinalds R., Stopiņu pagasts. Sitiet krievus! Viennozīmīgi. Kad iedomājos, kā iekrauju pa mūli tiem urlām, tā varu dročīt non stopā.

Sandis N., Stende. Mani personiski visvairāk uzbudina Saeimas atlaišana. Reizēm naktīs iedomājos sevi stāvam tribīnē un kliedzot: “Atlaist Saeimu!!! Nost ar zagļiem! Prom no siles!” Atvainojiet, jums ir ieslēgts diktofons? Lūdzu, izslēdziet, es tikai jums pateikšu, ka mani īpaši uzbudina vārds “sile”.

Zigurds P., Valle. Nav nekā kārdinošāka par čekas maisu atvēršanu. Iedomājieties tādu milzīgu maisu… lielu… netīru… mmm… pat asiņainu… brezenta, nē, labāk kartupeļu maisu… un tad maiga roka ar smalkiem manikīrētiem nadziņiem lēnam atraisa auklu… pavisam lēnām… vēl lēnāk… mmm…un velk ārā no tā pirmo dokumentu.

M.Burciņa Pagaidiet, bet vai tad čekas dokumenti neglabājas nevis maisā, bet arhīvā?

Zigurds P. Hmmm… tā, jūs man visu fantāziju izjaucāt. Es… es tā nevaru. (noiet no skatuves)

Mihails C., Jēkabpils. Man ļoti patik deputats Paradnieks. Par tas, ka viņa daudzi berni un latviskas vertibas.

Rinalds R. Kooooaaaaa? Jūs esat krievs?

Mihails C. Vispār esmu ebrejs.

Rinalds R. Vēl jo vairāk! Žīdu žurka! Kā es tev tūlīt gāzīšu!

Mihails C. Bet ka? Kapec??? Par ko? Es par latviskas vertibas un deputats Paradnieks!

Rinalds R. Metas virsū Mihailam C. Tas mēģina aizstāvēties, izraisās kautiņš. Pēc minūtes Rinalds R. pieceļas.

Rinalds R. Es diemžēl vairs nevarēšu piedalīties čempionātā.

Airisa Z., Rīga. Man vislabāk patīk…

M.Burciņa Pagaidiet, bet ko jūs te vispār darāt? Jūs taču esat sieviete!

Airisa Z. Nu un tad? Vai tad sievietei aizliegts masturbēt un sacensties par uzvaru? Jūs Stambulas konvenciju esat lasījusi?

M.Burciņa. Jā… tas ir nē… es no Kultūras Akadēmijas.

Organizators Viktors. Gribētu šeit nedaudz pastāstīt mūsu klausītājiem par čempionāta norisi. Mēs esam jauns čempionāts un pastāvam tikai trešo gadu. Šādi čempionāti ir starptautiska prakse un mēs vēl daudz mācāmies, kā arī cenšamies sadarboties ar ārzemju kolēģiem. Varbūt pēc dažiem gadiem mūsu čempionāts būs starptautisks. Ai, ko nu par to, tas pagaidām ir tikai sapnis…

Par šo čempionātu. Iepriekšējo gadu čempionāti bija sava veida eksperimenti, kur dalībnieku veikumu noteica ātrums un precizitāte – konkrēti mūsu toreizējā ģenerālsponsora vēlme koncentrēties uz jaunā valdes priekšsēdētāja A.Kalvīša seju.

M.Burciņa Kas bija ģenerālsponsors?

Organizators Viktors Uzņēmums “Latvijas Gāze”.

M.Burciņa Un kas tad notika?

Organizators Viktors Mums ienāca ļoti daudz sūdzību gan no sacensību dalībniekiem, kuriem pēc skatīšanās uz A.Kalvīša seju sākās psihosomatiskas problēmas, gan no starptautiskām organizācijām, kuras mums pārmeta dzimumnelīdztiesību un diskrimināciju. Proti, ne visiem raudzīšanās uz A. Kalvīša seju izraisa seksuālu uzbudinājumu.

M.Burciņa Es saprotu.

Organizators Viktors. Tādēļ šogad esam čempionātam izvēlējušies citu formu. Nedaudz eksperimentālu, bet toties neizskaram minoritātes. Neesam jau arī kaut kāds pusaudžu dročītāju klubiņš, tā teikt.

M.Burciņa Protams, ka ne.

Organizators Viktors Šogad, tuvojoties Latvijas simtgadei, esam iecerējuši simbolisku vēstījumu. Mūsu dalībniekiem būs jāuzzīmē ar savu … tā teikt, galaproduktu auseklītis.

M.Burciņa Auseklītis?

Organizators Viktors Jā. Katram dalībniekam ir speciāli sagatavota lapiņa šim uzdevumam. To var veikt stāvus, sēdus, guļus… esam, tā teikt, fleksibli šajā ziņā. Kam skaistākais auseklītis – tas uzvarētājs.

M.Burciņa Bet kā tad… eee. Airisa?

Airisa Z. Atkal jau tu ar saviem aizspriedumiem. Sapņo tālāk par savu sapuvušo mačo, neskūtā mindža!

M.Burciņa Labi, Airisa, kas jūs iedvesmo piedalīties čempionātā un dod spēkus ticēt uzvarai?

Airisa Z. Mani iedvesmo mūsu tautas likteņstāsti un ciešanas. Sibīrija, okupācija, valsts izzagšana… Es cīnos par to, lai mūsu ciešanas iekļautu UNESCO pasaules mantojumā. Kā arī feminisma idejas. Esmu parakstījusi petīciju.

Par nelaimi tieši šajā brīdī mūsu korespondentei beidzās telefona akumulators.

Nobeigums – trešajā Vislatvijas masturbācijas čempionātā uzvarēja Airisa Z. Diemžēl mūsu korespondentei pietrūka drosmes uzprasīt, kā viņa to panāca. Kā viņai izdevās uzzīmēt visskaistāko auseklīti.

Kā radīt labu latviešu literatūru

Tā kā ceha lasītāji ir radoši ļaudis, noteikti daudzus vajā ambīcijas kaut ko uzrakstīt – ja ne gluži bestselleru, tad vismaz palepoties savā Instagram kontā, ievietojot attēlu ar parakstu “mana jaunā grāmata”. Mēs esam nedaudz iesituši roku grafomānijā tekstu ražošanā un nolēmām padalīties ar informāciju, kā radīt labu latviešu literatūru.

Pirmais likums – ja sēžaties pie sava Makbuka ar domu ko radīt, galvenais ir saprast, ka literatūra nav nekāda ezotēriska padarīšana, kur mūzas spietos apkārt kā odi Jāņu naktī un dievišķā iedvesma izdarīs visu jūsu vietā. Vārdu māksla ir gluži tāds pats konveijers kā, teiksim, kloķvārpstas ražošana. Lai uzrakstītu labu darbu, ir jāievēro noteikti likumi. Jau Čehovs ir teicis – ja lugas pirmajā ainā pie sienas karājas šautene, vēlāk tai obligāti jāizšauj. Neviens nelasīs jūsu kriminālromānu, ja piektajā lapaspusē neparādīsies pirmais līķis vai romantisku samezglojumu stāstu, ja tieši pirms kāzām Lielisko Vīrieti neiesauks karā. Katram literatūras žanram ir savi noteikumi un kanoni. Arī latviešu literatūrā ir tādi, bez kuriem jūsu darbu neviena pieklājīga bibliotēka neieliks plauktiņā “Jaunumi!!!”

Gadsimtu gaitā latviešu literatūra ir mainījusies un attīstījusies un šeit nepretendējam uz tās visaptverošu vēsturisku apskatu. Pieminēsim tikai trīs pašreiz aktuālus modeļus, kuri jums nodrošinās garantētu vietu grāmatnīcu TOPos. Šie modeļi ir Sibīrijas stāsts, Bērnības trauma un Attiecības.

Sibīrijas stāsts – visu žanru karalis, variants, kuru izvēloties savam garadarbam, nekad nebūsiet zaudētājs. Sibīrijas stāsta pamats  ir ļoti vienkāršs, tur arī nav daudz jāpiepūlas, lai konstruētu sarežģītu sižetu. Galveno varoni izsūta uz Sibīriju un tālāk notiek viss, cik vien tālu stiepjas jūsu fantāzija – bads, apsaldēti locekļi, spīdzināšana, seksuāla pazemošana. Protams, daudz, daudz līķu (obligāti vismaz vienu bērnu). Ja nespējat to visu izvērst romāna garumā (ļaunie elementi var atkārtoties), iespējams arī garstāsts –  taču atcerieties, ka saskaņā ar latviešu garstāsta kanonu vismaz trīsdesmit lapaspusēs nenotiek pilnīgi nekas.

Kā jau teicu, Sibīrijas stāsts ir visu žanru karalis un patiesībā vairs nav jēgas šo rakstu lasīt turpmāk. Neviens normāls cilvēks pat neuzdrošināsies iepīkstēties, ka jūsu skarbais stāsts nav ģeniāls un neatspoguļo mūsu tautas traģiskās ciešanas. Laiki un asarfeisiņi sociālajos tīklos plūdīs kā pavasara palu straume. Iespējama starptautiska atzinība, grāmatas ekranizācija vai teātra iestudējums.

Bērnības trauma – ir teorija, ka kopš padomju laikiem un ļaunā kapitālisma iestāšanās mūsu dzīvē vairs nekas nenotiek – tikai viens vienīgs merkantilisms un zaigojošs tukšums. Ja jūs piekrītat šai teorijai, tad Bērnības trauma ir jūsu žanrs. Tā ir lieliska iespēja aprakstīt padomju laikus visā savā krāšņumā – kā dzērāt pirmo Fantu, ilgojāties pēc džinsiem, dauzījāt krievus no blakus pagalma. Tikai viens bet – neaizmirstiet, ka vēstījumam jābūt traģiskam. Grāmatā jādarbojas kādam ļaunajam čekistam, kurš jums nogrieza visas iespējas dzīvē, vai skolas partorgam, kurš mēģināja seksuāli izmantot. Jūsu atmiņas nedrīkst būt pārāk rožainas un arī vēlams ieviest pāris līķus, vai vismaz izsūtīšanu (sk. Sibīrijas stāsts).

Ja jūsu padomju bērnībā, izņemot platonisku iemīlēšanos ierindas skates bundziniekā, nekas drūms nav noticis, uzrakstiet garstāstu par laukiem. Lauki latviešu literatūrā ir vienmēr bijusi aktuāla tēma. Taču atcerieties – vismaz trīsdesmit lapaspuses nekāda action.

Attiecības. Šim modelim ir divi veidi – vienkāršais un sarežģītais. Sāksim ar sarežģīto – Attiecībās var ietvert gan Sibīrijas stāstu, gan Bērnības traumu, tādējādi padarot jūsu veikumu par daudzslāņainu ciešanu pilnu laikmeta spoguli. Taču šis modelis ir domāts žanra virtuoziem. Ja jūtat, ka jūsu spalvas meistarība vēl nav tik liela un vairākus žanrus vienā darbā nevarat pavilkt, pievērsieties tikai Attiecībām. Attiecību modelim ir liels pluss – te nav jākavējas pie pagātnes un jāraksta par lietām, kuras īsti neesat piedzīvojis. Šī žanra ideja ir tieši aizpildīt to zaigojošo tukšumu literatūrā, kurš vēsta par mūsdienām. Taču arī šeit valda daži pamatlikumi – attiecībām jābūt drūmām. Vai nu varonis ir nolemts mūžīgai vientulībai, vai, ja attiecības ir, tad vīrs ir dzērājs un izvarotājs (variācija – cietumnieks vai krievs), bet sieva slēpta lesbiete, kura iemīlējusies bankas pārvaldniecē, bet pēdējā atņem ģimenei māju nenomaksāta kredīta dēļ. Bērni ir spiesti doties uz Angliju pie vecmāmiņas, kura strādā zivju fabrikā, un vakaros lasa “Straumēnus.” Tas viss ir domāts romāna (garstāsta) sākumam, lai lasītājs neaizmigtu, atcerieties – sākumā darbībai jābūt spraigai! Pēc tam, kad attiecības ir neglābjami izjukušas, pēdējās trīsdesmit lapaspusēs varat atslābt – ja galvenais varonis ir vīrietis, viņš dzer, ja sieviete, tad raugās pa logu.

Nobeigumā nedaudz motivācijas. Mums latviešiem ir raksturīgi mazvērtības kompleksi un ak-ko-tad-mēs attieksme. Nevajag kautrēties. Šie ieteikumi nav nekāds joks vai parodija par drūmu un eksistenciālu literatūru. Ja domājat, ka bēdīga literatūra un atkārtojošies elementi nerullē, palasiet klasiku. Piemēram, Murakami varoņi tikai klausās džezu, raksta vai skrien, Džona Ērvinga grāmatas visas ir vienādas – lāči, Vīne un cīkstoņi. Vai arī –  Marsela Prusta grāmatu cikls vai “Uliss” – kāds, izņemot studentus, vispār tos ķieģeļus ir izlasījis? Tomēr šīs grāmatas ir slavenas un populāras un, kamēr jūs lasāt šo rakstu, to (dzīvie) autori iemaisa XO konjaku savā rīta latte.

Tādēļ arī šī raksta autors šobrīd strādā pie romāna, kura sižetu nospēris no Murakami Aitas medīšanas piedzīvojumiem. Tiem, kas nav lasījuši grāmatu, pārstāsts īsumā – galvenais varonis dodas Fudzi kalna apkaimē meklēt mistisku aitu… kalni, sniegs… un trīssimt divdesmit astoņu lapaspušu garumā nekas nenotiek. Neviens pat neskrien un nevingro. Ja atmiņa mani neviļ, vienā nodaļā varonis eksistenciāli iemalko kalnu mājiņā atrastu alu. Tad nu esmu paņēmis šo sižetu (kāpēc gan izgudrot velosipēdu?), tikai mana romāna darbība notiks Latgalē, un varonis meklēs lāci. Viņa māte tika izsūtīta uz Sibīriju, un pats izauga pie vecmāmiņas, kura bija partijas darbone kolhozā, bet slepeni spekulēja ar olām, lai ģimene varētu izdzīvot. Viņa māsu izvaroja un pameta traktorists dzērājs, kā rezultāta tā viena audzina septiņus bērnus un ada džemperus ar ēdelveisa motīviem. Tā nu varonis nokļūst Latgalē. Tālāk ir sniegs, ezeri un nekas nenotiek. Vienā no nodaļām varonis eksistenciāli iemalko ezera mājiņā atrastu šmakovku.

Esmu jau izsūtījis synopsis vairākiem ārzemju aģentiem un noskatījis nelielu kotedžu Marbejā.

Zudušo laiku meklējot

Zinaīda noklikšķināja peles labo taustiņu. Šo triku viņai bija iemācījusi meita – tā varēja fotogrāfiju pa taisno pārvilkt uz foruma mapīti, kur administrators to vēlāk ielika galvenajā lapā. Tikai uz vienu dienu, vēlāk to nomainīja nākamais izšuvums, taču vienu dienu viņas mākslas darbs gozēsies slavas saulē. Bildei vajadzēja parakstu. Viņa brīdi padomāja, tad ierakstīja: “Zudušo laiku meklējot. Mans lepnums Marsels.” Protams, bija maza cerība, ka citi krustdūrienu foruma dalībnieki uztvers alūziju par Marsela Prusta romānu ciklu un tā saistību ar viņas runcīti Marselu, taču Zinaīda nolēma atļauties šo nelielo vājību. Klusībā viņa cerēja, ka to sapratīs Arnolds, kuram arī patika lasīt grāmatas, bet kas lai to zina.

Pēdējais klikšķis un – gatavs! Zinaīda satraukti nopūtās. Pirmo reizi viņa bija uzdrošinājusies ielikt savu izšuvumu forumā.

Nākamajā rītā viņa pamodās septiņos un, joprojām nedaudz satraukta, devās uz www.kdūriens.lv. Administrators arī acīmredzot cēlās agri, jo te nu tas bija – pašā pirmajā lapā – viņas darinājums. Marsels visā savā kaķa skaistumā, izšūts ar divdesmit divu krāsu mulinē diegiem sēdēja uz paklājiņa ar sarkano eglītes zvaigznīti virs galvas un lūkojās pasaulē ar smaragdzaļajām acīm.

Zinaīda gandrīz notrausa asaru, taču sentimentam nebija laika – šorīt agri jāpošas uz bibliotēku, kurā bija paredzēta lekcija par Eiropas fondu apguvi reģionā.

Lekcija bija interesanta, un Zinaīda centās atbalstīt lektoru, kā varēdama, taču viņas domas kavējās pie foruma. Par laimi, lasījums beidzās pietiekami ātri, un viņa, atviegloti uzelpojusi, ieslēdza savu viedtālruni (meitas dāvana). Protams, būtu labāk apskatīties attēlu lielajā ekrānā, taču visus datorus šobrīd bija aizņēmuši apmeklētāji. Viņa uzklikšķināja uz kdūriens.lv saites. Pieci īkšķīši – jeb, kā tagad saka, laiki. No Zanda, Inita63, Samanta, Džīga un Trusīccc. Zinaīdas sirdī iedūrās adata – no Arnolda nekā. Bet viņi pagājošonedēļ bija tik kaislīgi apsprieduši Artemīda77 Lāčplēša izšuvumu – un tur jau runa aizgāja arī par grāmatām…

Zinaīda vēlreiz ielūkojās telefonā. Blakus feisbuka zīmītei mirdzēja mazs sarkans punktiņš – meita bija izskaidrojusi, ka tas nozīmē jaunu ziņu. Zinaīda īsti nesaprata visa tā feisbuka jēgu, taču Vilis uzstāja – un tā kā dēls bija Anglijā un gandrīz katru otru dienu tur ievietoja jaunas mazdēla bildēs – viņa reizēm ieskatījās šajā lapā.

Zinaīda uzklikšķināja uz zilā kvadrātiņa.

“Zudušo laiku meklējot – ilgas pēc komunisma,” skanēja ieraksta nosaukums – klāt pielikts viņas vārds un izšuvums ar Marselu. To bija ievietojusi kāda Zane Dubra-Kļaviņa, kuru pēc fotogrāfijas Zinaīda atpazina kā Trusīccc.

Ilgas pēc komunisma? Zinaīda noraustīja plecus. Nudien jocīga ideja. Kāds tam sakars ar Marselu? Par laimi, viņai nebija daudz laika domāt tālāk, jo viens no bibliotēkas lasītājiem palūdza sameklēt jaunāko Kornēlijas Apšukrūmas dzejoļu krājumu.

Tikusi galā ar šo uzdevumu, Zinaīda gribēja vēlreiz apskatīties kdūriens.lv, taču atkal pamanīja sarkano punktiņu pie “F” zīmes. Varbūt Vilis ielicis Matīsiņa bildes? Ziņkāres vadīta, viņa atvēra svešādo saiti. Lapas apakšā parādījās cipars “105”. Ko tas varēja nozīmēt? Kā meita bija mācījusi, Zinaīda uzklikšķināja uz aplīša ar ugunīgo skaitli.

Komunistu mauka, dedz ellē, pretīgā kremļpakaļas laizītāja.

Tajā bildē taču ir svastika, ne? Tam kaķim uz purna. Svastika un sarkanā zvaigzne. Zinočka reāli izbēgusi no trakomājas.

Sūkā Putina pipeli, cūka.

TĀDIEM cilvēkiem,,, kā ZINAAĪDA nav veitas mūsu sabedrība, viņi ir ATKRITUMI un ir pelnījuši vietu CIETUM”A,,,,par visu to GENOCĪDU, kas nodarīts mūsu TAUTAI gadsimtu garumā. nāvi ZINAĪDAI, viņas MARKSSelam un MARKSSismamm… Lai uzdur to cūku uz MIETA,,, un vienreiz tauta zina, kas ir viņas SLEPKAVS. Pietiek ciest verdzībā visu šos gadus,, mums ir jāceļās NO JAUNA un jārada JAUNAPASAULE.

Zinočka, es tevi uzvilkšu uz savas desas. Vladmirs Iljičs.

Beidziet dirst, Zina ir forša. Es viņu ņemu ānī katru vakaru.

“Atvainojiet, kur ir labierīcības?”

Zina kā sapnī novērsās no telefona.

“Tur, uz priekšu un pa kreisi.”

Joprojām sapnī viņa vēlreiz pievērsās tālrunim. Zinaīda īsti nesaprata, kā feisbuks darbojas un vēlreiz aizgāja uz kdūriens.lv. Viņas Marsela bilde tur joprojām bija, pirmajā lapā, taču tikai tagad viņa pamanīja, ka nosaukums ir “Zudušo laiku meklējot. Mans lepnums Markssels.” Acīmredzot nakts melnumā viņa bija pārrakstījusies. Un, jā – eglītes zvaigzne viņam virs galvas nodevīgi atgādināja sarkano zvaigzni. Bet kuram tas vispār varēja ienākt prātā?!…Viņa zibenīgi uzspieda bildei un… izrādās, tā jau vairs nebija mapītē, bet gan izšuvēju galvenajā lapā. Kā lai tagad nomaina parakstu? Zinaīda drudžaini uzspieda feisbuka zīmītei. Nu jau pie bultiņas rēgojās skaitlis “1073”.

Es atceros Zinaīdu, kad viņa vēl strādāja čekā. Viņa bija tā, kas izsūtīja manus vecākus uz Sibīriju.

Zina – vecā padauza.

Ierosinu visiem atrast to nodevēju un viņu kolektīvi izvarot – lai zina, kā izvarot mūsu dvēseles.

Tu esi muļķis, viņai tas patiks, vecā peža to vien gaida… labāk sadedzināt viņu dzīvu.

Es zinu, kur viņa strādā. Viņa ir bibliotekāre Žalvē. Ierosinu visiem Žalves iedzīvotājiem šodien pulkstens vienpadsmitos pulcēties pie bibliotēkas, lai pieņemtu mērus. ČeGevarazzzz Hastalasangre )_(***.

Zinaīdas pieri pārklāja auksti sviedri. Kā viņi varēja zināt, ka viņa šeit strādā? Tātad rakstītājs bija kāds pazīstams cilvēks. Un pulkstens bija bez piecām minūtēm vienpadsmit.

Viņa palūkojās pa logu. Ārā smidzināja sīks lietus, taču bija pavasaris un gaisma labi ļāva saskatīt pie bibliotēkas sapulcējušos cilvēkus. Pūļa pašā priekšā viņa pamanīja… Arnoldu. Taču tas nebija ļaunākais. Ļaunākais bija tas, ka viņa rokās bija Marsels.

“Arnold… tu…” Zinaīda tikai spēja nočukstēt.

Arnolds arī bija pamanījis viņu aiz loga un iznāca pūļa priekšā. Vienā rokā viņam bija Marsels, otrā – benzīna kanna. Blakus Arnoldam stāvēja sieviete, kurā Zinaīda atpazina Zani Dubru-Kļaviņu aka Trusīccc ar šķiltavām rokās.

“Nu, ko, sarkanā padauza? Tas ir tas, ko tu gribēji?”

Alternatīvās beigas

Ceha administrators man neļāva publicēt šīs beigas, jo laimīgas beigas neiederas ceha stilā, bet, tā kā viņš aizdzērās, tad es tās ātri ielieku.

Neviens tā arī nesapulcējās pie Žalves bibliotēkas, tā bija tikai tukša klaigāšana tīmeklī un pēc pulkstens pieciem, kad ofisu darbalaiki beidzās, kņada internetā norima. Zinaīda nemācēja izlasīt visus komentārus, viņa iedzēra nedaudz Šarlotes (Marselam iedeva baldrjāņus) pirms miega un gāja gulēt. Nākamajā dienā sākās jauns skandāls – par deputātu, kurš pavedis savu palīgu Nacionālajā Bibliotēkā, – un visi aizmirsa par Zinaīdu. Marsels nodzīvoja piecpadsmit gadus, kaķim ļoti ilgu mūžu, un Zinaīda ar Arnoldu pēc diviem gadiem apprecējās.