Visi raksti, kuriem autors ir Kabacis

Teātra apmeklētāju klasifikators jeb kā pavadīt laiku kulturāli

Pirms pāris gadiem ar mani notika nelāgas pārmaiņas – viens neapdomīgs “mhm” draudzenei uz jautājumu, vai es vēlos pavadīt laiku kulturālāk, nevis tikai dirnēt datorā, un manā e-pastā sāka parādīties ziņas no Biļešu Paradīzes. Sākumā uz to nereaģēju un dzēsu ārā kā spamu, taču bija par vēlu – tiku ievilkts sektā jeb teātrī.

Teātri nebiju apmeklējis daudzus gadus, kopš izrādē “Sarkangalvīte un vilks” Sarkangalvītei pasniedzu puķes un atklāju, ka viņa ir manas vecmāmiņas vecumā. Kopš tā laika mana ticība teātrim bija zudusi.

Taču pirmie izrāžu apmeklējumi nesa pārsteigumu – pa šo laiku daudz kas mainījies. Proti, galvenā izrāde nenotiek uz skatuves, tā norisinās zālē. Un tā nav nekāda komēdija, bet gan asiņaina drāma, kurā izdzīvo tikai retais. Pamazām atguvies no pirmā šoka, sāku saprast, kādi ir šīs lugas varoņi, tos iepazīt sejā un uzvedībā. Mana sirds nocietinājās, un sāpes vairs nebija tik stipras. Bet līdz tam pagāja ilgs laiks. Lai lasītājam aiztaupītu šos pārdzīvojumus, esmu veicis teātra apmeklētāju ļaunāko tipu klasifikāciju un aprakstījis to raksturīgāko uzvedību. Ienaidnieks ir jāpazīst sejā, yo.

Hihinātāji – visizplatītākais tips. Apakštips: rēcēji, gārdzēji un tipa apogejs zviedzēji – zviedz kā ērzeļi vaislas laikā. Atšķirībā no vientuļā hihinātāja zviedzēji parasti nāk baros.
Šeit pieminēšu, ka daudzi turpmāk aprakstītie tipi sastopami reti, taču hihinātāji teātrī ir vienmēr, pat visdrūmākajā traģēdijā. Jo dziļāka un izsmalcinātāka luga, jo vairāk hihinātāju.Tas vien liecina, ka runas par mūsu tautai piemītošo drūmo temperamentu ir absolūtas muļķības.
Libido hihinātāji – smejas pārsvarā par seksuālām tēmām. Tā vakar man blakussēdošais vīrietis nervozi ieķiķinājās jau pie pirmā “dibens” izrādes sākumā. Nabaga cilvēkam acīmredzot bija kāda seksuālā trauma. Kad lugā tika atainots homoseksuāls skūpsts, domāju, ka hihinātāju ķers sirdstrieka no smiekliem, taču nē — viņu glāba alkohols (sk. zemāk – sasmaržojušies/smirdošie).
Hihinātājiem tomēr ir pozitīvā raksturiezīme – ja izrādē joki ir garlaicīgi, beigās visi smejas par hihinātāju, nevis (it kā) lugas smieklīgajām vietām.

Čabinātāji – ko viņi īsti čabina, ir viens no lielākajiem kosmosa noslēpumiem. Domāju, ka ekoveikalos pārdod īpašus čabinatorus, kurus izsniedz pie rutku smūtija.

Čaukstētāji (nejaukt ar čabinātājiem) – cilvēki, kuri dodas uz teātri, apbruņojušies ar konfektēm, zālēm vai čaukstošiem papīriņiem. Kaut kas līdzīgs kleptomānijai – kā cilvēks ar attiecīgo traucējumu nespēj nezagt veikalā, tā čaukstētājs nevar izturēt nečaukstinājis.

Čukstētāji – kur gan vēl var tik labi pačukstēt, ja ne teātrī.

Klepotāji, šķaudītāji – kā zināms, elpceļu slimnieki nedodas pie ārsta, bet gan uz teātri.

Sasmaržojušies/smirdošie – pirmie tā sapūtuši smaržas, it kā apmeklētu nevis teātri, bet publisko ateju. Otrie ir žūpas/ķiploku rijēji/ķīniešu ēstuvju apmeklētāji. Zināmā mērā viņiem var piedot — tā kā izrādes mūsu teātros bieži vien ilgst vairāk nekā trīs stundas, saprotams, ka pirms tam vajag iestipirināties.

Taktī līdzi sitēji; paveids: piedziedātāji – cilvēki, kuri ar savu ķermeņa motoriku aktīvi piedalās teātra muzikālajā fonā.

Telefonos lūrošie – arī psihiska novirze līdzīgi kā čaukstētājiem – ja nu pa šo laiku kāds ir nolaikojis Instītī?

Pienākuma pēc atvilktie – parasti cenšas uzvesties pieklājīgi, jo par šo gājienu viņiem kaut kas ir apsolīts: minets, vakars ar čomiem vai, ja tas ir bērns/pusaudzis, kāda manta. Citos gadījumos gājiens uz teātri ir sods par nodarījumu. Taču ķermeņa valoda un izmisīgi nepareizā reakcija uz skatuvē notiekošo viņus nodod. Atvilktie smejas par daudz vai par maz, šausmās čabina, nevietā aplaudē, vai arī pārlieku smird no uztraukumā salietotā alkohola. Raujas prom pēc pirmajiem aplausiem, pēc kā tiek audzinoši iedunkāti. Arī viņiem piedosim, jo kurš gan pats nav bijis šādā situācijā.
(Gribētos gan redzēt pašas atvilcējas, kad lomas mainītos un kaislīgās teātrmīļotājas nokļūtu, teiksim, autoservisā. Cik adekvāti viņas tad reaģētu?…)

Atvilkto paveids – gulētāji, bet arī viņus attaisnosim. Kuru normālu vīrieti neiežūžo Klitemnēstras divstundu monologs?

Pūtēji – ik pēc minūtes nopūšas, laikam vingrina plaušas.

Žāvātāji – nav paspējuši izvingrināt plaušas un cieš no skābekļa trūkuma.

Plaukšķinātāji – vingrina roku locītavas, aplaudē vietā un nevietā.

Grozēkļi – vingrina visu ķermeni, praktizējot īpašu jogas paveidu – staipīšanos teātra krēslā. Acīmredzot tie ir cilvēki, kuri ikdienā nedabū izkustēties, kas ir liela problēma ofisa planktonam. Grozēklis tev priekšā – un, skat, pats jau esi kļuvis par grozēkli.

Maigotāji – publiski čubinās vai vēl briesmīgāk – ieķeras viens otram elkonī, lai veidotu monolītu divgalvainu bloku.

Kavētāji – kā parasti tie, kuri sēž rindas vidū. Kavētāji = slēptie trolejbusos berzētāji, kuri izjūt baudu no piespiešanās citu ķermeņiem.
(nb – vajadzētu noteikt ar likumu, ka vidū sēdošie pārtraukumos neizkustas no vietas.)

Ekshibicionisti un vuāristi – match made in heaven. Dāmas dekoltē vai ar daļēji atkailinātu ķermeni un to apbrīnotāji.

Kušinātāji – teātra gestapo, kas uzšņāc ikvienam, kurš sekundi pēc priekškara pacelšanās iečukstas vai nejauši iečabinās. It kā lietderīgs amats, taču, ja jums gadās izbaudīt pret sevi vērstu teātra gestapo naidu, vēl ilgi nevarēsiet naktīs gulēt mierīgi.

Emo – drūmi klusētāji, hihinātāju antitēze, nesmejas, kad vajag, kas ir vēl neomulīgāk. Atrasties blakus emo ir kā pieskarties kapam, tad jau labāk sārtvaidzis hihinātājs-vuārists, kurš smaržo pēc trešās dienas šņabja.

Spiegi ienaidnieka teritorijā – atnāk uz svešu žanru, piemēram, omītes uz erotisku lugu un tad šausminās. Slēpts vuārisma paveids, jo omītes no tā noteikti gūst baudu. Daudzām ir līdzi binokļi un dzirdes aparāti, lai nepalaistu garām nevienu niansi. Omītes-vuāristes arī nekad nežāvājas un nekavē, viņas savu vietu ieņem laicīgi un nereti pārvēršas teātra gestapo.

Raudātāji – arī tā mēdz būt (šņuk).

Nepaspēšu uz Panorāmu – visu laiku skatās pulkstenī un trinas.

Ko redzu, par to maunu – saturs viens pret vienu tiek pārstāstīts partnerim. Kā zināms, atkārtošana ir zināšanu māte: ja nu draugs bija iesnaudies vai izrādes laikā atradās Iekšējā Mongolijā.

Sekta – visziņi, kuri nolūkojas uz teātra zemniekiem ar nicinošu naidu — gluži kā barista Innocent cafe uz tavu seju, kad sastosties pie vārda “amerikāno”.

Ārzemnieki – vēl viens kosmosa noslēpums: ko viņi dara izrādēs svešās valodās? Pārsvarā blenž kā teļi un visu laiku smaida.

Milzīgā soma – kavētāji, kuri nevis berzējas, bet ierodas ar bekpekera cienīgu ekipējumu, ko profesionāli triec pret jūsu ķermeņa daļām.

Devītā – pārstāv visus tipus – hihinātājus, zviedzējus, čukstētājus, žāvātājus… Pārdzīvojot devīto , esat guvis īstu teātra rūdījumu.

Jaunavības zaudēšana – pirmo reizi uz teātri. No šiem cilvēkiem var sagaidīt jebkādu reakciju: ģīboni, histēriju, katatonisku stuporu, pēkšņu orgasmu.

Elita Patmalniece – un tu tiešām nevēlies trīs stundas skatīties uz šinjonu?

BĒRNI – visļaunākā teātra apmeklētāju kategorija, salīdzinājumā ar kuru devītā ir nevainīgu vegānu pulciņš. Bērni ir mazi sātani, no kuriem var sagaidīt jebko no šeit aprakstītā un vēl daudz daudz vairāk.

Trīs viedi stāsti par kādu vīru

Stāsts par aklumu
Kāds vīrs apprecēja skaistu sievieti. Mīlestība viņu starpā bija neizmērāma. Tomēr kādu dienu viņai atklāja ādas slimību un sievas skaistums sāka zust. Vīrs tikmēr bija ceļojumā un, dodoties atpakaļ uz mājām, zaudēja redzi. Tomēr neskatoties uz visām šīm nelaimēm abi dzīvoja mīlestībā un saticībā. Ar laiku sievietes daiļums pilnīgi izgaisa, bet aklais to nemanīja un turpināja mīlēt sievu tikpat stipri, kā sieva mīlēja viņu. Kādā dienā viņa nomira. Šī nāve izraisīja vīrā skumjas un ciešanas, un viņš izlēma doties projām no pilsētas.
– Kā tu spēsi ceļot bez palīdzības? Jo līdz šim tiki ar visu galā, pateicoties savai sievai, — radinieki neslēpa skaudro patiesību.
– Es neesmu akls, – atbildēja vīrs. – Tikai izlikos. Ja viņa būtu zinājusi, ka redzu viņu lēnām zaudējam savu skaistumu, tas viņu sāpinātu daudz vairāk nekā slimība. Viņa bija laba sieva. Es gribēju saglabāt viņas laimi.
Atvēris sievas testamentu, vīrs ieraudzīja, ka viņa bija ieķīlājusi māju, pārdevusi vectēva zemi Pampāļos un visu naudu novēlējusi feministu biedrībai.
– Kā tu varēji to pieļaut? Vienmēr biji tik uzmanīgs, – radinieki mulsa.
– Kas par stulbu jautājumu? Es taču biju akls.
Morāle: brīžam ir jāiemācās izlikties par aklu un neredzēt citu cilvēku trūkumus. Lai arī cik reizes zobi iekostu mēlē, tie tomēr paliek mutē un mācās sadzīvot viens ar otru. Tā ir piedošanas un sadzīvošanas garša.

Stāsts par lāpstu
(Šis stāsts tikpat kā vispār nav pārveidots, tieši tāds tas arī klejo feisbuka dzīlēs. Tas tā, – ja nu kāds izdomā pārmest, ka saceram murgus.)
Kādam vīram bija trīs bērni – divi dēli un meita. Kādā brīdī viņi pieauga un sāka izvēlēties savu ceļu dzīvē.
– Tēvs, esmu nolēmis kļūt par mākslinieku, – paziņoja vecākās dēls. – Radīšu ģeniālas gleznas un visi mani apbrīnos.
– Es gribu kļūt par neatkarīgu sievieti, – teica meita. – Mani garlaiko ģimenes dzīve, autiņi, netīrās zeķes un regulārs sekss. Dibināšu savu uzņēmumu.
– Es vēlos kļūt par geju, – sarunu noslēdza jaunākais dēls. – Braukšu uz Ameriku un dejošu Rikija Mārtina trupā.
Vīrs aizdomājās. Bērnu izvēles nebija ģimenei tradicionālas un, ja godīgi, arī nesaskanēja ar viņa sapņiem par nākotni. Taču vīrs mīlēja savus bērnus.
– Mani bērni! Es cienu jūsu izvēli un brīvību un vēlu jums laimi!

Pagāja gadi. Vecākais dēls tos bija pavadījis nesekmīgos mēģinājumos piezīsties kultūrfinansējuma fondiem, un neviens negribēja izstādīt viņa darbus. Meita bija nodibinājusi samērā veiksmīgu vegānu restorānu ķēdi, taču tad viņas mīļākais, caurkritušais politiķis un aktieris, savāca peļņu un aizmuka uz Taizemi. Jaunākais dēls bija pirms pieciem gadiem saslimis ar AIDS un gulēja uz nāves gultas.
Par šādu notikumu pavērsienu izmisušais vīrs devās pie kaimiņa.
– Mans draugs! Tavi bērni ir bagāti un veiksmīgi, visiem ir ģimenes un pa tavu māju skraida prāvs mazbērnu pulciņš. Kā tu esi to visu panācis?
– Ļoti vienkārši, mans draugs. Kad bērni bija izvēles priekšā, arī viņi vēlējās kļūt par gejiem, māksliniekiem un zaļajiem aktīvistiem. Tajā brīdī es viņiem vienkārši iesitu ar lāpstu pa galvu.
Morāle: ja īstajā brīdī iesitīsi bērniem ar lāpstu pa galvu, viņus gaida laimīga nākotne.

Stāsts par ceļojumu
Kāds vīrs bija nolēmis izzināt sevi un pasauli. Viņš nopirka Ryanair biļeti un devās uz tālo zemi. Tur nonācis, ievācās jaukā mājiņā kopā ar pieciem pakistāniešiem un četriem somāliešiem. Drīz vien viņš nopelnīja naudu pirmajam mobilajam telefonam un atdeva ātros kredītus.
„Laime ir,” vīrs ierakstīja draugos blakus fotogrāfijai, kur viņš kopā ar lietuviešu kolēģiem parkā cep cūku. „Tikai jābūt čaklam un kārtīgam, un uz to sūda zemi es atpakaļ vairs nebraukšu.”
Morāle: atveriet čekas maisus un visi būs laimīgi.

Pārsūti šos stāstus tālāk 69 reizes un Jaunajā Gadā tev izdosies nedzirdēt vārdu “simtgade”.

Visa esošā bezjēdzīguma dzen

Anda trešo reizi nospieda uz zaļās Whatsapp bultiņas. Divi ķeksīši nozīmē, ka ziņa ir aizgājusi. Šī aplikācija viņai bija jauna, jo Anda centās izvairīties no viedtālruņa – tas padarīja cilvēku redzamu lielajām korporācijām, kuras zog personas datus. Taču Egijas gadījumā tas bija savādāk – Sandris bija minējis, ka Egija pārsvarā ir Whatsapp, un tur neko nevarēja darīt.
Viņas nebija redzējušās gandrīz divdesmit gadus – kopš vidusskolas laikiem. Anda bija vieglatlēte un matemātiķe, Egijai bija violeta uzkasīta čolka un viņa vienmēr mīcījās ar kaut kādiem alternatīvajiem puišiem pa radio mezglu un bastoja stundas. Taču par brīnumu, Egija bija nonākusi bankā vadošā amatā, kas bija apstiprinājums tam, ka viņa kalpoja korporācijām. Bet tas šobrīd nebija svarīgi. Svarīgākais bija sarunāt tikšanos un panākt izvirzīto mērķi.
Anda palūkojās telefonā, un zaļā ikoniņa, kā juzdama skatienu, izlēca uz telefona ekrāna.
“Davai, tad tiekamies vienos Sparģelī. C u xxx”

“Sparģelis” bija pārcenots itāļu restorāns, kurš orientējās uz pusdienām par puslīdz demokrātiskām cenām par sauju makaronu ar tomātu mērci no bundžas. Te lielākoties pulcējās darbinieki no tuvējās bankas (tai skaitā Egija) un vienas ministrijas klerki, kuri vēlāk ietagoja sevi Feisbukā, jo vakariņām “Sparģelis” bija samērā smalka vieta.
“Andočkinnnn! Simts gadu!”
Egija izskatījās tikpat neprātīga kā skolas laikā, gan bez violetās čolkas, taču sarkanā naktskreklā.  (Vai bankās visi nestaigā kostīmos? Vismaz tā Anda bija iedomājusies. Taču acīmredzot uz Egiju tas neattiecās.)
“Eguciiiii!”
Sekoja obligātā apsveicināšanās, apkampšanās un pusdienu pasūtīšana – tie paši makaroni, Egija paņēma vēl saldo, Anda nolēma taupības nolūkos to izlaist.
“Pa mazajam aliņam?”
Anda pamāja. Alus gan “Sparģelī” nenāca no vietējām darītavām, taču nekas, šoreiz mērķis attaisnoja līdzekļus.
“Kā iet vispār? Ko tu tur dari bankā?
“Ai, nu tā, ņemos ar kredītiem… Ko tu?”
“Jā, par to es tieši gribēju parunāt. Lieta tāda, ka esmu iesaistījusies vienā organizācijā, kura taisās glābt mūsu planētu. Un es domāju, ka jūsu bankai varētu būt interese.”
“Interese par ko?”
“Par kūstošajiem ledājiem.”
“Okei. Un?”
“Lieta tāda…” Anda izvilka no somiņas Sandra sagatavoto materiālu. Tas bija buklets ar grafikiem, kā zemeslode ies bojā, ja ledāji turpinās kust iepriekšējā tempā. Grafiki bija tieši orientēti uz Egijas tipa finansistiem un ekonomistiem, viņiem vajadzēja saprast skaitļu valodu. Māksliniekiem – tiem vispār trūka naudas, lai gan dažiem tomēr neizskaidrojamā kārtā tā figurēja – bija paredzēts plakāts ar milzīgu mirstošu balto lāci.

Taču Egija, paņēmusi bukletu, domīgi pagrozīja to rokās un nolika blakus pelnu traukam. Šķiet, grafiki viņu neuzbudināja.
“Nu, un ko jūs ar to visu gribat panākt?”
“Kā –  ko? Mēs gribam glābt zemeslodi.”
“Priekš kam?”
“Nu… Priekš mātes zemes.”
Egija izvilka cigareti.
“Zini ko?… Tavs buklets ir labs, bet zemeslode tāpat agri vai vēlu ies bojā. VISS ies bojā. Vienkārši – viss. Kāda jēga tad cepties?”
Anda ievilka elpu.
“Nu, bet priekš bērniem? Tev ir bērni?”
“Tak Ivčiks jau tūlīt universitātē stājas. Tu nezināji, ka mums ar Zirnīti piedzima meita jau pirmajā kursā ?”
Anda piekrītoši noņurdēja. Viņa tajā laikā meditēja Indijā un nebija sekojusi klasesbiedru gaitām.
“Un tev ir vienalga, kas notiek ar zemeslodi?”
“Zini, ko?”
Egija aizkūpināja cigareti un iepūta dūmus Andai tieši padusē.
“Man ir pilnīgi pajāt.”

 

Rindu dzen

Kopš agras bērnības mani ir nomācis eksistenciāls jautājums – ko iesākt ar savu dzīvi? Tikai nepārprotiet, neesmu gejs vai botāniķis, kurš dzīves jēgu meklē, 13. reizi noskatoties “Gredzenu Pavēlnieku”. Esmu normāls džeks, man viss ir bijis – hokeja treniņi bērnībā, kautiņi ar krieviem, velāk izklaides koijotos un attiecīgās 69 naktis ar to apmeklētājām. Esmu jaucis javu ar rokām un novedis dāmu līdz skvirtam. Esmu veikojis, veipojis un nopircis skriešanas kurpes par nesamērīgu cenu. Esmu ieguvis diplomu – hujiplomu – un apprecējies. Man ir mašīna un pat bērns. Pērku sievasmātei puķes dzimšanas dienā un māku ne tikai izvārīt pelmeņus, bet pagatavot labu steiku un uztaisīt zivju zupu.

Taču dziļākais nav mainījies. Lai gan joprojām klausos Morbid Angel un ticu, ka sievas kunkstieni liecina par netēlotu orgasmu, mani nav atlaidusi bērnības sāpe – ko, pie velna, darīt ar savu dzīvi? Patiesībā tā ir tikai pletusies dziļumā. Ja bērnībā vai jaunībā tas bija vienkāršāk, pietika vienkārši atdauzīt kaimiņus, piezīmēt učenes portretam ūsas vai nocopēt beibi ar lielākajām krūtīm, tad patlaban tas ir daudz sarežģītāk. Problēma laikam ir tā, ka esmu vienīgais bērns, man vienmēr ir bijis daudz laika domāt – vecāki izšķīrās, pirms izdomāja pieviest vēl vienu brēkuli. Turklāt esmu vienmēr bez īpašas piepūles bijis pietiekami veiksmīgs. Man ir Audi A6, dzīvoklis klusajā centrā un, kā jau teicu, ģimene. Iedzert man patīk, reizēm pamētāju buceni ar čomiem (esmu 1,98 m), bērns aug un sāk izdvest artikulētas skaņas, sieva joprojām patīk, taču tas vienalga neatrisina problēmu – ko iesākt ar savu nolādēto dzīvi? Ko? Gaidīt kārtējo copi, braukt uz Kanārijām katru ziemu, lādēties par politiku, ieviest mīļāko, rakstīt romānu? Pēdējos darīt vienkārši neredzu motivāciju. Politika ir domāta lumpeņiem, mīļākā – dārgi, romāns – nekad neesmu bijis radošais tips. Esmu vienkāršs džeks, kuram patīk sports, komēdijas un nauda.

Mani viņa pārsteidza negaidot. Melnas dizaineru skrandas – apmēram kā mammai, spilgi sarkanas lūpas, milzīga rozes broša pie krūtīm. Gadi – no četrdesmit līdz septiņdesmit pieciem. Svars – 2,75 sievasmātes + vaigi.
“Vai Jūs man, lūdzu, nepalīdzētu? Jāiet uz pilsonības un migrācijas dienestu saņemt pasi. Tur viss kas jāspaida, es nezinu, un man jau nav tā telefona…”
Sākumā es noskurinājos. Biju tieši ceļā uz Vīna Studiju, lai sievas māsai nopirktu Gewürztraminer dzimšanas dienā, bet tad kaut kas babuļa balsī mani uzrunāja. Laikam atcerējos mirušo vecmāmiņu.

“Kur Jums jāiet? Ja tas nebūs ilgi…”

Tālāk mēs devāmies tumšā ejā. Tumšākā, nekā Alise iekrita ar Balto Zaķi: tur bija pakāpieni, sviedru smārds un cilvēki, kuri bezgalīgā rindā stāvēja uz kāpnēm, daži pat gulēja. Mana pavadone veikli paņēma numuriņu automātā – vispār viņa nemaz nebija tik bezpalīdzīga, – un pēc tam, atbalstījusies, pret manu plecu, iemiga.
“Sakiet, cik Jums gadu? Un kāds ir Jūsu mērķis dzīvē?”
Es palūkojos apkārt. Uzrunātājs bija apmēram mana vecuma vīrietis, kura seju klāja bieza bārda. Taču viņš nebija hipsteris, bija redzams, ka bārda ir viņa patiesā pārliecība.
“Es…”
Tālāk mēs attīstījām apmēram trīsdesmit minūšu sarunu, kuras laikā mana pavadone omulīgi iežagojās, laikpalaikam pamostoties. Diemžēl pēc laiciņa pienāca viņas rindas kārtas numurs un kundzei bija jādodas projām. Atvadoties es nezin kāpēc pakniksēju.

Nākamajā dienā jau mērķtiecīgi piebraucu pie Pilsonības un imigrācijas lietu pārvaldes. Tā bija kļūda, jo rinda no rīta nebija tik liela, visi bija miegaini, un neviens nevēlējās ar mani iesaistīties sarunās. Es devos uz Rimi – vēl viena kļūda, sasodītie pašnorēķināšanās automāti bija izskauduši jebkādas rindas un pie kasēm grīļojās tikai pāris kaķtantiņas un bomži.

Devos uz VID – tas pats. Nolādētā numuriņu sistēma nīcināja rindas un lika cilvēkiem kustēties kā skudrām, tas pats Zemesgrāmatu nodaļā. Īsts balzāms uz brūcēm bija Centrālās Stacijas pasts – tur es iegrimu stundu ilgā diskusijā ar pensionāru par Čehoslovākijas okupāciju un Prāgas pavasari.

Neilgā laikā atradu savas mīļākās rindas – protams, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, apaļīgā guru bija mani jau pašā sākumā uzvedusi uz veiksmīga ceļa, un es kā muļķa sprīdītis atgriezos dzimtenē. Cilvēki bija pārāk slinki, lai vīžotu reģistrēties internetā, stundām gulēja uz kāpnēm, lai saņemtu pases, un tur varēja atrast īstenas pērles. Tas pats pasts – zelta krātuve sarunām par vēsturi. Kā arī dažas banku filiāles, bet neminēšu kuras, jo zinu, ka tik daudzi mokās neziņā, ko iesākt ar savu dzīvi, un, ja visi mani konkurenti pārvāksies uz rindām, tad par ko mēs runāsim?

Femme fatale

Maigurs pamodās no nepatīkama smārda. Hektors bija izlijis pelnutraukā un piesūkušies benčiki smirdēja pēc pērnā gada kaķu čurām. Kaklā neizturami kaltēja, bet galvā bija iemeties betonmaisītāja un atomreaktora kombināts. Maigurs lēnām uzslējās un mēģināja to pašu izdarīt ar pudeli, taču nenovēršamais bija noticis – Hektors bija apgāzies un tā saturs pārvērties lipīgā peļķē uz paklāja.

Maigurs lēnām virzījās uz ledusskapi. Tur vajadzēja būt aliņam. Ja Saša nebija to paņēmis līdzi. No tā lopa visu ko varējā sagaidīt. Tomēr nē. Baltā tempļa sānu kastē gozējās brūnulīša maigi apaļais gurns. Maigurs alkaini pieplaka dzīvības straumei.

Ietinkšķējās telefons. Maigurs jau gatavojās to aizmest pret sienu, bet tad atcerējās par kredītu. Signāls nebija modinātājs, – tādu Maigurs nelietoja, jo bija brīvmākslinieks, kurš neatzina režīmu, – bet atgādinājuma zvans, un to papildināja teikums “Femme Fatale. 12:00”

Maigurs nolamājās. Pēc izglītības viņš bija latviešu valodas skolotājs, taču kopš pāris gadiem bija atradis daudz ienesīgāku un vieglāku iztikas avotu – rakstīja stāstus. Proti, pornostāstus žurnālam “Kaķenīte”, kurš bija gana populārs un arī neskopojās ar honorāriem. Maigurs jau no bērnības bija rakstījis šo to – dzeju un esejas. Bet šis izrādījās daudz vienkāršāks žanrs – pietika noskatīties kādu attiecīgā stila klipu internetā un pierakstīt notiekošo. Maigurs pēc dabas bija estēts un sākumā mēģināja krāšņot savu daiļradi ar radošiem pavērsieniem un epitetiem, taču “Kaķenītes” redakcija ātri vien ieviesa skarbas korekcijas viņa centienos – nekāds jaunrades. Nekādus izsmalcinātus jaunvārdiņus dzimumorgāniem (te aizgāja bojā “saulrieta sēne” un “smilga tavā pavasara vagā”, un tamlīdzīgi ): jo rupjāk, jo labāk – skanēja redakcijas uzstādījums. Uz pēdējo Maigurs nereaģēja, “pežas” un “pimpji” bija zem viņa goda, tāpēc viņš aprobežojās ar neitrālajiem “loceklis”, “ kājstarpe”, “vāverīte” un tamlīdzīgi. Par pēdējām gan viņš varēja spriest tikai teorētiski, jo sieviešu dzimumorgānus redzējis tikai filmās – Maigurs bija pārliecināts gejs.

Taču šodien “Kaķenītei” vajadzēja pagaidīt. Bija pienācis termiņš, kad jānodod raksts prestižajam “Femme Fatale” – jaunajam žurnālam, kurš solījās būt visa gada labākais žurnāls sievietēm. Iznāks reizi ceturksnī, maksās brangu naudu, teju desmit eiro un attiecīgi arī būs honorāri. Maigurs gulēja ar Vadimu, žurnāla dizaineru, kurš viņam bija pagādājis šo haltūru. “Femme Fatale” piederēja lielam žurnālu koncernam, tā vis nebija kaut kāda “Kaķenīte”. Ja viņš tagad sāks stabili sadarboties ar šo monstru, tad – viss, radošais konveijers, laimīgā nākotne, bagātība un XO konjaks.

Maigurs apsēdās pie datora. Pulkstens rādīja desmit, raksts jānodod līdz divpadsmitiem. Kā gan viņš vakar tik neapdomīgi aizdzērās ar Sašu (ar Sašu viņš negulēja, tas bija vienkārši pudeles brālis no blakus paģika) un pavisam aizmirsa par Femme Fatale? Taču jebkurā gadījumā par vēlu sevi šaustīt. Kaut kas bija jādara. Vadims sacīja, ka jāuzraksta kaut kas par attiecībām. Vienalga kas, bet lai sievietēm patiktu. Lai būtu jutekliski un skaisti.

Maigurs uzklikšķināja uz worda ikonas. Tad izveidoja virsrakstu… “Tu esi…” Tālāk galvā ietriecās paralizējoša dūre un viņš steidzami metās pie ledusskapja dziedējošā plaukta. Diemžēl arī tā saturs nepalīdzēja. Arī vēderā bija iemeties glums kumšķis, kurš lauzās ārā. Maigurs ar mokām to apspieda un vienā rāvienā iztukšoja auksto alu. Tomēr labāk nepalika.

Viņš atvēra pēdējo “Kaķenītes” gabalu. Tas saucās “Vēstule tev.” Vēstule sastāvēja no četrdesmitgadīgas slaucējas spazmām par iedomātu seksu ar savu klasesbiedru pirtiņā. Ideju Maigurs šoreiz bija aizguvis nevis no pornofilmām, bet realitātes šovā par lauku dzīvi. Maigurs pārkopēja tekstu jaunajā failā un nosauca to par “Vēstule tev vienīgajam.” Tagad atlika tikai nedaudz padarboties pie stila. Par laimi, dūrējs krūtīs un galvā mazinājās, un prāts kļuva skaidrāks. Turklāt izrādījās, ka ledusskapī vēl ir trīs pudeļvienības brūnā maiguma. Maigurs tekstu “kad tavs loceklis ietriecās manī kā deviņvīru spēks” nomainīja ar “kad tu sagaidīji mani ar ķiršu ziediem”, kā arī “es iesūcu sevī tavu spermu kā profesionāla slaucēja” uz “es noglāstīju tavus matus kā māte”. Pie trešā alus viņš juta, ka prāts bija nedaudz apmiglojies un ar meklētāju rūpīgi izskatīja, vai tekstā nebija palicis neviens “loceklis”, “sūcu” vai tamlīdzīgi. Nē, viss rādījās korekti. Viņa sapņo par viņu tikšanos pirtiņā, romantiski un maigi. Ziedi, glāsti, bērzu slotiņas, sapņi. Uz brīdi Maigurs gandrīz apraudājās.

Viņš palūkojās pulkstenī. Bez piecpadsmit divpadsmit. Tagad tikai viss jāaizsūta redakcijām – “Kaķenītei” un prestižajai “Femme Fatale”. Galvenais nesajaukt.

***

Laikam gaidījāt tādu plot twistu, ka Maigurs sajauca materiālus un nosūtīja “Femme Fatale” porņuku un “Kaķenītei” romantisko stāstu? Nekā nebija, cehs nekad nenolaidīsies līdz tādam lētas vodeviļas līmenim. Maigurs visu aizsūtīja pareizi un no “Femme Fatale” (starp citu tur viņš parakstījās kā Marī Briāna) dabūja uzslavu par juteklisko vēstules formu. Maiguram izveidojās lieliska sadarbība ar prestižo žurnālu koncernu, un šobrīd viņš strādā pie romāna, kurā plāno ieviest gan “saulrieta sēni”, gan “smilgu tavā pavasara vagā”.

 

 

Jana: neliela priekšvēlēšanu psihoze

Jana atvēra acis piecos no rīta. Jau kuro reizi pēc kārtas. Pirms kāda laika viņa bija modusies sešos, taču, kopš pulksteņa pagriešanas tas notika stundu agrāk. Jau atkal kārtējo nakti viņa bija pavadījusi murgos. Murgos, kurus viņas parastā šuvējas dvēsele nevarēja saprast. Tiesa, par šuvēju viņa sevi dēvēja tikai iekšēji, jo kopš ceha izformēšanas pirms pieciem gadiem Jana strādāja par sētnieci. Darbs nebija grūts, viņas teritorija aptvēra pāris mierīgus kvartālus, vienīgā problēma bija salauztā koda atslēga stūra mājā, kura pagrabā atradās bārs un tad pēc tam nācās dezinficēt pieķēzīto priekšnamu. Taču arī par to Jana nesūdzējās. Patiesībā viņai sētnieces darbs patika pat labāk nekā šuvējas, atkrita vienmuļie pasūtījuma darbi un putekļainā diena iekštelpās.

Taču laime nebija ilga. Viss sākās kādā rītā, kad Janas pastkastītē iemeta priekšvēlēšanu avīzi. Tā bija pilna ar skaistu un smaidīgu cilvēku fotogrāfijām, kuras solīja laimi, bezmaksas zāles, transportu un pusdienas. Jana sākumā to pat īsti neapskatījās, tādus solījumus viņa atcerējās no komunistu laikiem, tāpēc daudz kārdinošāks likās jaunais naktskreklu katalogs. Taču viņas mieru iztraucēja Jēkabs, sētnieks no pretējās ielas puses:
“Nu, izlēmi, par ko ta balsosi?”
Jana par šo jautājumu nebija aizdomājusies. Ģimenes un bērnu viņi nebija, arī vienīgie radi – brālis Aizputē zvanīja reti un par politiku Jana neinteresējās.
“Nuuu… nezinu… tad jau redzēs.”
“Ko tur daudz redzēt? Izlaupa valsti! Ir pēdējais brīdis rīkoties!”
Un Jēkabs izvilka no brezenta jakas mazu spīdīgu lapiņu, uz kuras arī rēgojas krāsainas un laimīgas sejas, tiesa, citādas nekā avīzē.
“Ja, kas sešos ir pikets.”
Jana nepaprasīja, kur, tikai iebāza lapiņu kabatā un vēlāk to kopā ar priekšvēlēšanu avīzi diskrēti izmeta atkritumu urnā.

Taču ar to viss nebeidzās, tikai sākās. Nākamajā dienā Janu, dodoties uz darbu, apšļāca mikroautobuss. Pats par sevi tas nebūtu nekas īpašs, taču Jana ievēroja uz tā aizmugures smaidīgas sejas. Atkal citas. Lai gan visas sejas bija ļoti līdzīgas, Jana varēja saderēt, ka šīs bija citas nekā tās, kuras bija uz avīzītes vai lapiņas. CIK to seju vispār bija?

“Balso par labāko izvēli! Tikai tu vari mainīt nākotni!” auroja radio vaļā pavērtajās bāra durvīs. Mājas priekšnams atkal bija pievemts, un Jana nopūtusies devās uz pieliekamo pēc terpentīna.
“Kāpēc nebiji vakar uz piketu?” aiz šķūnīšiem pavīdēja Jēkaba galva. Uz brīdi Janai norēgojās, ka virs tās mirdz sarkanbaltsarkans nimbs.
Jana paslēpās pieliekamajā. Taču arī tur nebija glābiņa. Zobārstu kabineta apkopēja, kura tur glabāja savas slotas, bija uzlikusi augšējā plauktā to pašu priekšvēlēšanu avīzi, kuru Jana bija pirms tam izmetusi mistkastē. Sejas atkal smaidīja un uz kaut ko aicināja.

No tās dienas sākās murgi. Sākumā Janai rādījās sapņos laimīgi smieklīgās grimases no mikroautobusa, taču pēc tam sejas pārvērtās – tās vairs nebija apgaroti nevainīgas, tās kaut ko pieprasīja, aicināja, pat draudēja. Sākumā atbalstīt bērnu slimnīcas un necirst kokus, pēc tam ierīkot baseinus, tad piedalīties pelmeņu rūpnīcas izveidē.
Sākumā Jana uz murgiem nekā nereaģēja, dzēra kumelīšu un apogu dziedzera novārījumu, kā bija ieteikusi kaimiņiene Sveta. Taču tas nepalīdzēja. Murgi kļuva intensīvāki, sejas dūca un klauvēja pie durvīm, tās mainījās, mežģījās dīvainos viepļos, mēģināja ielauzties viņas dzīvoklī un pat slepkavoja viena otru. Bet, galvenais – tās prasīja vienu vienīgu jautājumu, to pašu ko uzdeva Jēkabs: “Nu, izlēmi, par ko ta balsosi?”

Murgu dēļ Jana uztrūkās gandrīz pēc stundas un modās neparasti agri. Jebkurš psihes speciālists būtu ātri vien diagnosticējis Janai depresiju un izrakstījis zāļu vai psihoterapijas kursu, taču Janai tas, protams, pat neienācā prātā. Arī dzeršana nebija opcija – ar šo prieku viņai asociējās bijušais vīrs.
Tā nu Jana nolēma vērsties pie dziednieka. Viņš sevi sauca par Zinti. Zinta prakse atradās Gogoļa ielā, netālu no Janas kvartāla. Zinti bija ieteikusi Sveta.

Jana iepriekš nekad nebija bijusi pie dziednieka un iedomājās, ka tā būs līdzīga vizītei pie ārsta. Taču tas neizrādījās nekas tamlīdzīgs, tieši pretēji. Pirmkārt, tiklīdz kā Jana ienāca Zinta birojā, viņš pateica “jums kreisajam celim ir menisks un labajā smadzeņu pusē asisnsrites aizture”. Tas gan neatbilda patiesībai, bet Jana nez kāpēc, pakļaujoties Zinta pavēlei, izģērbās. Pēc tam Zintis teica, ka vajag iztaustīt slimās vietas. Jana tam padevās. Sākumā pieskārieni bija sāpīgi, pēc tam kļuva arvien patīkamāki… arvien maigāki un vienlaicīgi spēcīgāki… Jana iegrima staipīgi saldā mākonī. Beidzot laimīgās un baisās sejas apvienojās un solīja viņai kaut ko skaistu, neaizmirstamu un, kaut arī bezgalīgi skumju, tomēr saprotamu. Viņa iegrima saldi negausīgā sapnī, kur seju virpuļa galā mirdzēja tunelis un kāds prasīja:
“Nu, izlēmi, par ko ta balsosi?”
Jana iesmējās no visas sirds.

Okupācija – mūsu nākotnes simbols

Pēdējā laika dinamiskajā Rīgas pašvaldību pirmsvēlēšanu mediju burbuļošanas troksnī – ikgadējās 9. maija kaislības, paziņojums par bezmaksas Bi-2 koncertu Lucavsalā un tam sekojošās gigantisko kaķu reklāmas – klusi un diskrēti ir izskanējusi ziņa par kāda ieilguša būvkara beigām. Kopš 2015. gada ilgusī cīkstēšanās par Latviešu strēlnieku laukuma likteni Rīgā vainagojusies ar tā saucamā “Nākotnes Nama” projekta uzvaru. Tas nozīmē, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija pateikusi “nē” iespējamajiem komercplāniem šajā teritorijā un ir izsniegta atļauja par Okupācijas muzeja piebūves celtniecību. Piebūve tiks realizēta kā gaišs pagarinājums līdzšinējam melnajam blokam. Tumšā pagātne un gaišā nākotne. Iņ un jaņ. Baltais un melnais gulbis.

Cehs.lv vienmēr cīnījies par brīvību visās tās izpausmēs, un okupācija nenoliedzami ir brīvības ienaidnieks. Arī ideja papildināt vienu no Vecrīgas ievērojamākajiem laukumiem nevis ar kārtējo viesnīcu vai apšaubāmu lokālu, bet gaumīgu taisnstūra veidojumu, ir tikai apsveicama. Tādēļ uzskatām, ka šis solis ir ne vien revolucionārs pagrieziens pilsētas attīstībā, bet, domājot par nākotni un potenciālajiem jaunajiem galvaspilsētas saimniekiem, vēlamies ierosināt izvērst šo ideju plašāk. Konkrēti – pievienot Nākotnes Namus arī citiem Latvijas muzejiem, lai paplašinātu sabiedrības un Rīgas viesu izpratni par okupāciju.

Latvijas Nacionālais Mākslas Muzejs – nenoliedzami, vērienīgākais pēdēja laika muzejceltnes restaurācijas piemērs. Bet vai gaumīgs stiklbetona bluķis par godu okupācijai nebūt lielisks punkts uz “i” blakus hipsterīgajiem soliņiem un pārcenotajai kafejnīcai galvaspilsētas sirdī?

Dekoratīvās Mākslas un Dizaina Muzejs. Tas beidzamajos gados pārtapis Aleksandra Vasiļjeva modes kolekciju platformā. Te mēs redzam win-win situāciju. Krievu tūristes, kuras traucas apskatīt Marinas Vladi 70. gadu kļošenes, diskrēti tiek novadītas uz muzeja piebūvi, kur viņām beidzot atveras acis uz vēstures patieso seju. Viņas beidz balsot par Putinu, demokrātijas uzvara, miers visā pasaulē.

Motormuzejs. Tas pats, kas ar DMDM, tikai orientēts uz ārzemniekiem. Tiem, kam slinkums iet uz īsto Okupācijas muzeju, bet ir pietiekami daudz naudas un laika, lai triektos uz Mežciemu apskatīties Horch 853. Atkal ekskluzīva iespēja negaidīti atvērt vēstures čakru sevī.

Žaņa Lipkes muzejsa priori iecerēts kā piemiņas vieta kara upuriem un individuālai pretestībai pret režīmu. Taču… Lipke glāba ebrejus no vāciešiem, un kur tad te krievi un okupācija? Domājams, ka jaunajai paaudzei viss ir vienā putrā par to, kurš kuru okupēja un kurā brīdī no kā glāba. Bez tam Zaigas Gailes askētiski projektētajam melnajam šķūnim nekaitēs blakus kāds bezpersonisks gaišs bloks.

Šokolādes muzejs. Jūs vaicāsiet: kāds šokolādei sakars ar okupāciju? Vistiešākais – vai tad mēs okupācijas laikā neēdām šokolādi? Otrkārt, ikviens, kurš mēģinājis ievērot diētu un atteikties no šīs baudvielas, var droši apgalvot, ka šokolādes okupācija ir daudz briesmīgāka par mongoļu-tatāru jūgu.

Un visbeidzot  – cirks. Domājam, ka pēdējā laika karu starp dzīvnieku tiesību aizstāvjiem, Jūliju Stepaņenko un sazvērestības teoriju piekritējiem, kuri apgalvo, ka zem cirka zemes ir paslēpts svētais Grāls, varētu lieliski atrisināt uz šīs celtnes kupola uzmontētais Nākotnes Nams. Kā metafora okupācijai – dzīvnieku vai cilvēku. Mēs visi esam dzimuši brīvībai – uz divām vai četrām kājām.

Meitene nr.13

Metjū izvēle par labu Latvijai nebija nejauša. Viņš bija dzirdējis no draugiem, ka te ir lēts alus, tuvu jūra un – pats galvenais – viegli pieejamas meitenes. Metjū bija nolēmis uzsākt pikapera karjeru. Pēc neveiksmīgām inženierzinību studijām viņš izlasīja Neila Strausa grāmatu, izveidoja blogu www.matthiewwilldestroyyourpussy.com un nolēma meklēt laimi pasaulē. Galu galā, pārgulēt ar skaistām sievietēm, būt par to apbrīnotam un vēl ar to pelnīt naudu bija daudz interesantāk, nekā dienām rasēt vannas istabas skrūves. Un Metjū nolēma kļūt par pikaperi, pirmkārt, Eiropā, jo tas bija stilīgāk; otrkārt, Rīgā, jo tur, kā zvaignes liecināja, viss notiks. Metjū uzstādīja sev mērķi – iegūt mēneša laikā 23 sievietes, kas atbilda viņa dzimšanas dienas datumam – 23. februārim. Ironiski, tā bija arī Padomju Armijas diena, bet Metjū to, protams, nezināja.

Rīga viņu sagaidīja skarbi. Plosījās februrāris, gada aukstākais mēnesis, un Metjū nebija rēķinājies, ka termometrs Ziemeļeiropā var noslīdēt pat līdz – 29. Viņa īrētajā airbnb dzīvoklī tā saimnieki vegāni bija aizmirsuši samaksāt par apkuri, un tā tika uz nenoteiktu laiku atslēgta. Pirmā nedēļa pagāja, meklējot Rīgā termoveļu un izprotot vietējo paradumus dzert šausmīgi biezi rūgto suslu, ko sauca par Melno Balzāmu. Tas bija neprātīgi stiprs un garšoja pēc kurpju smēres spirtā. Taču šī dzira arī atvēra vārtus uz to, pēc kā viņš bija visvairāk ilgojies – uz noslēpumaino eiropiešu intelektuāli eksistenciālo dvēseli.

Tā Metjū iepazinās ar meitenei nr.1 – viņu sauca Aija un viņa mācījās teātra kritiku. Aijai bija mazas krūtis, viņa principiāli neskuva intīmo zonu un paduses, toties skaisti dziedāja šūpuļdziesmas dažādās valodās. Tā kā Metjū seksuālā pieredze nebija liela, no Aijas viņš jutās ļoti iespaidots, taču pikapera karjera neļāva apstāties pie viena ieguvuma.

Aijai sekoja Oļesja (saprotamu iemeslu dēļ Metjū visu tautību sievietes Rīgā uzskatīja par latvietēm). Oļesja dzīvoja pie jūras (Bolderājā), viņai bija četrreiz lielākas krūtis nekā Aijai, un tas pavēra Metjū jaunus apvāršņus. Viņš saprata, ka ir jātiecas tālāk.

Pēc Oļesjas kļuva siltāks. Sibīrijas aukstumu nomainīja pēkšņs atkusnis, dzīvoklī pieslēdza apkuri, un meitenes iespurdza bāros ne vairs satuntulējušās kažokos un mežstrādnieku džemperos, bet kārdinošos topiņos un īsos svārkos.

Tālāk bija tā: (reitings pēc www.matthiewwilldestroyyourpussy.com) Zina 6*, Irīda 7*, Aija-2 4*, Vidaga 10* (žēl, ka precējusies), Madara 1* (tā bija kļūda, bet viņai bija perfektais dibens), Inese 4*, Beibe (patiesībā viņu sauca Baiba, bet Metjū tā arī nekad neapguva šo sarežģīto latviešu vārdu) 6*+, Ksenī 4*, Maija 2 + (pluss par to, ka pundure), Kristīne 8*.

Tiktāl viss gāja raiti. Melnais Balzāms, stāsts par to, ka esi amerikāņu inženieris, pāris biheiviorāli jautājumi no sērijas “iedomājies, ja tu būtu kubs, kāds kubs tu būtu?” – un kārtējā daiļava raustījās orgasma krampjos nu jau siltajā Metjū dzīvoklī.

Taču ne velti angļiem ir teiciens – uzmanies, ko vēlies. Metjū savā vienkāršā inženiera karjerā nebija saskāries ar jēdzienu, ko sauc par karmu. Un te nu tā viņu panāca.

Ievu Metjū satika, izejot no kādas kafejnīcas Līvu laukumā. Viņš bija tur ienācis salāpīties pēc kārtējā vakara klubā un izgāja ārā uzpīpēt, kad jaunizceptā pikapera uzmanību piesaistīja gaišmataina meitene, kura stāveja pie Mazās Ģildes un aktīvi runāja pa telefonu.

“Atvaino, drīkst tev uzdot jautājumu? Es veicu aptauju – ja tu būtu kubs, kāda veida kubs tu būtu?”
Ieva nevienu mirkli neļāvās provokācijai. Viņa vēsi noskatīja Metjū no galvas līdz kājām.
“Tu esi ārzemnieks.”
“Jā, inženieris. No Hjūstonas. Latvijā apgūstu nanotehnoloģijas, kas saistītas ar…”
Ievas kreisais lūpu kaktiņš noraustījās.
“Ārzemnieks? I’m sorry. I’m Latvian.”
Šādu attieksmi Metjū iepriekš nebija sastapis. Visas meitenes parasti kusa pie paziņojuma, ka viņš ir amerikānis, kurš studē augstās tehnoloģijas un kuru fascinē Eiropa. Meitenes smējās par viņa jokiem un prasīja gultā vēlreiz. Ieva vienkārši viņam uzgrieza muguru.
“I’m sorry, but I’m not Latvian. Melnais Balzāms?”
Ieva iesmējās. Lai gan viņai mugurā bija mētelis un ap kaklu satīta bieza šalle, Metjū cauri apģērbam saskatīja D izmēra krūtis. Savā neilgajā pikapera laikā viņš jau bija kļuvis par ekspertu.
Un zema balss!… Šī balss ieslēdza Metjū mednieka instinktu. Galu galā, viens ir izlikt lamatas un savākt tajās iekritušo medījumu, un gluži kas cits ar šauteni plecā visu nakti izsekot manīgu lapsu, dzīties pakaļ, mirkstot sviedros, negulēt, saplūst vienotā medījuma un mednieka pulsējošajā taktī.

Tālāk bija tā. Melno Balzāmu Ieva nedzēra, jo viņai vajadzēja iet uz darbu (Ieva strādāja par finanšu analītiķi kādā no zviedru bankām Rīgā), bet piekrita satikties, vēlāk. Vēlāk viņi staigāja gar Bābelīti, gāja uz simfoniskās mūzikas koncertiem, apmeklēja bio pārtikas tirdziņus un izbrauca ar riteņiem pa Mežaparku. Uz visiem Metjū pikaperiski gudrajiem biheiviorālajiem jautājumiem, kuri tiecās iegrauzties viņas zemapziņā un savaldzināt uz mūžu, Ieva atbildēja savā valdzinoši zemajā balsī:” Bet tu taču neesi latvietis.”

Metjū iedzirkstījās spīts. Viņš noalgoja sev latviešu valodas skolotāju, sāka apmeklēt Centrāltirgu un pieslēdzās vairākām vietējām feisbuka komūnam. Viņš pierakstījās deju kolektīvā, gāja uz mēģinājumiem un iemācījās gandrīz perfekti sūdzēties latviski par laikapstākļiem Rīgā (pēc Teksasas dedzinošās vasaras un nekādas ziemas četri gadlaiki viņu fascinēja, taču kāda tam vairs bija nozīme). Viņš kopā ar Ievu apmeklēja svecīšu vakaru kapos un zākājās par krieviem.

Tas viss, protams, atstāja negatīvu iespaidu uz viņa blogu, jo jaunu ierakstu nebija… Aizritēja pusgads. Viņa sekotāji pamazām atkrita, taču Metjū tas vairs neinteresēja. Viņam bija iestājusies cita realitāte. Viņš leca „Sudmaliņas” deju kolektīvā “Sēlija” un lepojās ar labākajiem sklandraušiem Kurzemnieki vs Latgalieši feisbuka kopienā.

Beidzot pienāca tā diena. Pēc kārtējā kopīgā kokles koncerta apmeklējuma Ieva sazvērnieciski piemiedza Metjū ar aci.
“Dosimies pie manis.”
Viņa iečukstēja Metjū ausī, smaržodama pēc Abavas sidra. Mugurā viņai bija caurspīdīga latviešu dizaineres maija_paija blūzīte, kam cauri spīdēja uzbriedušie krūšu gali.

Viņš vairs nespēja ciesties. Metjū šo brīdi bija gaidījis gadu – pārāk ilgi jebkuram normālam vīrietim, kur nu vēl pikaperim, – un ķērās klāt kārdinošajiem blūzītes āķīšiem. Arī Ieva šoreiz nepretojās, tikai smaidīja un ik pa laikam ieguldzējās savā zemajā kurzemnieces balsī.

Metjū nespēja noticēt savai laimei. Viņš atsprādzēja bikses… tad pavilka uz leju Ievas linu svārciņus…

Un tajā pašā brīdī, kad viņš beidzot ar visu savu gadā krāto seksuālo spēku ietriecās Ievā turpat uz Panda Taxi sēdekļa, Metjū pazuda – izgaisa, it kā nekad nebūtu bijis. Jo viņš bija kļuvis par Perfekto Latvieti.

Kaspara Valrieksta dienasgrāmata

Vakar uz ielas nejauši atradām melnu Moleskin blociņu, kura pirmajā lapā rakstīts Kaspara Valrieksta dienasgrāmata. Kas ir brīnišķīgi, jo tieši nebija jaunu rakstu – visi dzer. Publicējam dažus fragmentus.

28. februāris
Dear diary! No šodienas sāku jaunu dzīvi. Es vairs nestrādāšu un nedzīvošu pie mammas. Esmu noslēdzis līgumu ar MERMAID Foundation par lekciju ciklu un nolēmis kļūt par neatkarīgo ekspertu – frīlanceri. Rīt paredzēta mana pirmā lekcija un tam par godu nopirku šo blociņu, Sūzanas Zontāgas rakstu krājumu, kā arī rīt pārvācos uz dzīvokli jaunajā klusajā centrā – Lienes ielā. Can’t wait!

2. marts
Šodien bija mana pirmā lekcija Nevardarbīgā Mēneša lekciju cikla ietvaros: “Klusums starp dzimumiem – pretoties jūtām vai atbildēt?” Lekcija notika Spīķeru kultūras centrā un kopumā gāja diezgan labi – bez manis bija vēl divi lektori, žurnāliste no interneta televīzijas un Aiga no mammas biroja. Pēc lekcijas iedzērām ar Aigu ingvera tēju un parunājām par semiotiku.

3. marts
Pamodos no dīvaina trokšņa. Ak, jā, bija taču mana pirmā nakts jaunajā dzīvoklī. Uz ielas klaigāja sieviete un divi vīrieši. Acīmredzot viņi darīja sievietei pāri! Tā kā šis ir Nevardarbīgais Mēnesis un es esmu eksperts, ātri apģērbos un noskrēju lejā. Liels bija mans pārsteigums, kad izrādījās – gan sieviete, gan vīrietis darīja pāri otram vīrietim. Īsti nesapratu konflikta jēgu, jo saruna bija krievu valodā, taču, šķiet, vīrietis nebija norēķinājies par kādu pakalpojumu. Neviens nevēlējās ar mani diskutēt par nevardarbīgumu, taču katram gadījumam iedevu sievietei savu vizītkarti.

6. marts
Šodien bija paredzēta mana otrā lekcija Nevardarbīgā Mēneša lekciju ciklā: “Sievietes objektivizācija trešā feminisma viļņa ietvaros”, taču tā nenotika. Mūsu vadītāja nez kāpēc nebija ieradusies un nevarējām atslēgt kultūras centra durvis. Mēģināju ar viņu sazināties, taču tā kā man viņas kontakts ir tikai feisbukā (Linda Žē), tas diemžēl nesanāca. Toties atkal satiku Aigu, iedzērām meža ogu smūtiju un parunājām par nesen parakstīto brīvās tirdzniecības līgumu starp Kanādu un Eiropas savienību un tā draudiem mazajiem ražotājiem.

9. marts
Šodien notika dīvains atgadījums. Biju tieši pamodies, nedaudz pameditējis un palasījis Sūzanu Zontāgu un nolēmu iziet līdz beķerejai pēc svaigas kliju maizes. Uz netālā ielas stūra mani apstādināja kāda sieviete.

Privet!”
“Sveiki” Atbildēju viņai valsts valodā, pēc kā arī sieviete pārslēdzās.
Kak tev iet?”
“Hmmm… vai mēs būtu pazīstami?”
“Nu, ja taču esmu Vaļa. Atceries, pagājušajā trešdienā, tu man iedevi savu telefonu. Ko dari šovakar?”

Sievietes jautājums mani uz brīdi samulsināja, bet tad atcerējos neseno incidentu savā pirmajā naktī jaunajā dzīvoklī. Atbildēju viņai, ka sakarā ar Nevardarbīgo Mēnesi plānoju apmeklēt lekciju par naida runu internetā (to gan lasīs mans kolēģis Aldis Zīle) un, ja viņa vēlas, var pievienoties. Sieviete likās ieinteresēta un piemiedza ar aci.

11. marts
Dear diary! Tik daudz kas ir noticis pa šo laiku, ka pat nezinu, ar ko lai sāk. Ā, labi, sākšu ar aizvakardienu.

Kā jau biju plānojis, devos uz lekciju par naida runu. Mūsu centra vadītaja joprojām nebija atradusies, diemžēl arī sociālajos tīklos neatbild, bet durvis atslēdza Ēriks – sētnieks, kad iedevu viņam piecus eiro. Nevarēju taču pievilt Aldi un mūsu klausītājus! Bija atnākusi Aiga, trīs žurnālistes un kāds nepazīstams vīrietis.

Slēdzot vaļā durvis, pamanīju nepatīkamu lietu – kāds bija lekciju plānā sašvīkojis manā vārdā “Val” un pasvītrojis “rieksts”. Bet tas bija tikai sākums. Tiklīdz kā pagriezos pret Ēriku, lai pateiktu paldies, pagalmā parādījās… no rīta uz ielas stūra satiktā sieviete. Viņa bija ģērbusies ļoti īsā melnā kleitā ar vizuļojošu augšdaļu uz milzīgu uzkasītu firuzūru. No viņas pat no tāda attāluma vējoja spēcīgi salda smarža. Pagājusi visiem garām un aizdomīgi nopētījusi Aigu, viņa pienāca man klāt un ieķērās elkonī.

“Eeees…” gribēju viņai ko bilst par Nevardarbīgo Mēnesi, kad no otras pagalma puses parādījās bariņš citu sieviešu. Pretstatā manai pavadonei viņas visas bija džinsos, jakās un īsiem matiem.
“Kaspars Valrieksts? Aldis Zīle?”
“Jā.”
“Jums te ir Nevardarbīgā Mēneša lekciju cikls?”
“Tieši tā.”
“Klausieties, mērgļi! Šis projekts bija jāpaņem mums – postfeministēm. Mēs esam no apvienības “Plūme”. Mēs pirmās to iesniedzām MERMAID Foundation un mums arī tas bija jādabū. Kas jūs tādi esat?”
“Es esmu doktorantūras students pr bikul…”

Iesāka Aldis, kamēr viena no sievietēm, ar koši zilu zēngalviņu pienāca viņam klāt un iespļāva sejā.
“Man pie dirsas, kas tu esi, lai tu te vairs nerādītos! Saprati, sapuvušais pimpi?”
“Bet lekciju cikls…”

Aldis nepaspēja neko atbildēt, kad mana pavadone zibenīgi izspraucās no elkoņa un pavilka zilmataino malā.
Slušaj sučara… esli ti eščo raz…”
Tālāko es nedzirdēju, jo mana paziņa, likās, iespļāva vārdus postfeministei tieši ausī. Viņa arī runājā kādā pilnīgi citā valodā, kur es sapratu tikai “otorvu”.

Zilmatainā brīdi pamīņājās, tad nobālēja un pamāja citām postfeministēm. Viss bariņš, tikpat strauji kā parādījies tā pazuda no laukuma.

Sieviete ar saldo smaržu pievērsās man.
“Piecdesmit.”
“Piecdesmit – kas?”
“Nu, kak kas? Bez seksa – a za eskort i razborku.”

Man pie auss kāds smagi elpoja. Tā bija Aiga. Viņa pieliecās pie otras sievietes auss un arī kaut ko tur iešņāca. Pēdējā atkāpās, pamāja ar galvu un – projām bija. Dīvains paradokss – it kā lasu lekcijas par sievietēm, bet sāku saprast, ka neko par viņām nesaprotu.

20. marts
Šorīt piezvanīju uz MERMAID Foundation, lai vienotos par savu nākamo lekciju grafiku un maksājumiem. Saruna izvērsās, maigi izsakoties, dīvaina – darbiniece paziņoja, ka centra vadītāja esot saņēmusi visu Nevardarbīgā Mēneša projekta naudu un viņiem gar to neesot nekādas daļas.

“Bet es ar viņu nevaru sazināties. Un man ir līg…”

Taču darbiniece jau bija nolikusi klausuli.

21. marts
Piezvanīju Aldim, lai noskaidrotu, kas ir noticis ar Nevardarbīgo Mēnesi un viņš mani nomierināja. Centra direktorei esot neliels nervu sabrukums pēc kārtējās bombardēšanas Alepo, taču projektam tiks piesaistīts finansējums no Kultūras Atbalsta Centra.

Tiktāl bija labās ziņas. Tagad par nepatīkamo. Naktī mani pamodināja durvju zvans. Kad atvēru, aiz tām stāvēja Vaļa un vīrietis, kuru atcerējos no savas pirmās nakts šeit. Kā viņi zināja, kur es dzīvoju? Ak, jā, uz manas vizītkartes taču bija dzīvokļa – un attiecīgi arī biroja adrese.

Goņi septiņdesmit eiro?”
“Kā – septiņdesmit?”
“Piecdesmit za eskort i divdesmit za procenti.”

Es jau atvēru muti, lai paskaidrotu, ka a) nekādu eskortu neesmu pasūtījis un b) man nav lieku septiņdesmit eiro, kad gar degunu nozibēja vīrieša dūre. Nācās paņemt pēdējos ietaupījumus no pirmā MERMAID Foundation avansa – tiesa, man bija palikuši tikai piecdesmit eiro – un atdot viņiem. Pārējos divdesmit apsolījos atdot pēc trim dienām.

Kā?

22. marts
Ļoti gribās ēst. Apēdu visus balto griķu krājumus, kas man bija, un saņēmu drosmi, lai piezvanītu Aigai. (Kad strādāju pie mammas, viņa man parasti aizdeva līdz algai.) Taču tiklīdz numurs savienojās, otrā galā atskanēja pīkstieni. Un tā trīs reizes pēc kārtas.

23. marts
Dear diary! Ļoti ļoti gribās ēst. Aiznesu Sūsanas Zontāgas grāmatu uz antikvariātu, taču viņi teica, ka samaksās tikai, kad grāmatu kāds nopirks. Tomēr atstāju to tur.

Pie antikvariāta mani pārsteidza neparasta vīzija, laikam no bada sākušās halucinācijas. Es redzēju Aldi kopā ar Lindu Žē sēžam netālajā dārgajā “Bella Vita” ēdam kaut ko dzeltenu un dzeram sarkanvīnu. Dīvaini ir arī tas, ka arī Aldis vairs neatbild uz maniem telefona zvaniem

Apsveru iespēju zvanīt mammai. Vēl jo vairāk tāpēc, ka durvīs bija iesprausta zīmīte no dzīvokļa saimnieka – ja nesamaksāšu par dzīvokli divu dienu laikā, man būs jāizvācas. Saimnieks, Vaļas paziņa – viņi visi ir sarunājuši sazvērestību pret mani vai kā? Kā lai es viņiem atdodu naudu? Un vēl tas viss Nevardarbīgajā Mēnesī.

23. marta vakars
Nezinu, kurš ir izdomājis, ka bads attīra apziņu. Mana apziņa ir pavisam saduļķojusies, jo tomēr piezvanīju mammai. Taču viņa laikam ir laukos, jo saka, ka abonents atrodas ārpus zonas.

23. marta nakts
Atradu dzīvokļa virtuves skapīti paciņu ar roltoniem, laikam no iepriekšējiem īrniekiem. Ir nedaudz labāk, taču apsvēru iespēju stopot uz laukiem pie mammas. Centos turēties pretī šai domai un meditēju uz palodzes. Kad ieraudzīju uz ielas stūra stāvam Vaļu un … postefeministi ar zilajiem matiem no asociācijas. “Plūme”. Dear diary – es pilnīgi neko nesaprotu no sievietēm. Agrāk viņas taču bija ienaidnieces, bet tagad draudzenes? Biju tik pārseigts, ka nokāpu lejā.

Abas mani pazina un asociācijas pārstāve pat paspieda roku. Laikam jautājums bija nolasāms manās acīs un viņa atbildēja:

“A ko darīt? Parunāju ar Vaļu un nolēmu mazliet piepelnīties. Mums nākamais projekts tikai jūnijā. Starp citu būs interesanti, par bināro sabiedrību, atnāc. Un esmu nolēmusi šo pieredzi,” viņa pamāja uz ielu, “iekļaut savā disertācijā.”

Badošanās nudien attīra apziņu, jo mani beidzot pārņēma apskaidrība.

24. marts
Dear diary! No šodienas es sāku jaunu dzīvi. Tagad es būšu neatkarīgais eksperts – frīlanceris – bet pavisam neatkarīgais. Pārdošanās MERMAID Foundation bija kļūda un no šodienas es strādāšu tikai pats sev. Nu, vēl nedaudz arī Vitālijam, starp citu, viņš ir absolūti cool. Kopā ar Vaļu un Zani mēs tagad stāvam uz ielas stūra, un es katram, kuram interesē, varu nolasīt lekciju par nevardarbību. Tikai divdesmit eiro par pusstundu.

Masturbācijas čempionāts

Šogad starptautiskajā visu mīlētāju dienā, četrpadsmitajā februārī, Siguldā Gūtmaņā alā notika gadskārtējais Vislatvijas masturbācijas čempionāts. Čempionāts norisinās jau trešo gadu pēc kārtas un tā ģenerālsponsors ir Balticovo.

Mūsu korespondente Marlēna Burciņa devās pie čempionāta finālistiem aptaujāt viņus par izjūtām pirms izšķirošā brīža.

M.Burciņa Kas jūs iedvesmo piedalīties čempionātā un dod spēkus ticēt uzvarai?

Aldis P., Rīga. Noteikti tas ir mūsu tautas gara mantojums. Dainas, Lielvārdes josta, latviešu šlāgeri. Brīvajā laikā nodarbojos ar kokles spēli. Katrreiz, kad dzirdu kokles melodiju, tā jūtu, kā mana stabulīte piebriest un esmu gatavs cīnīties par uzvaru.

Rinalds R., Stopiņu pagasts. Sitiet krievus! Viennozīmīgi. Kad iedomājos, kā iekrauju pa mūli tiem urlām, tā varu dročīt non stopā.

Sandis N., Stende. Mani personiski visvairāk uzbudina Saeimas atlaišana. Reizēm naktīs iedomājos sevi stāvam tribīnē un kliedzot: “Atlaist Saeimu!!! Nost ar zagļiem! Prom no siles!” Atvainojiet, jums ir ieslēgts diktofons? Lūdzu, izslēdziet, es tikai jums pateikšu, ka mani īpaši uzbudina vārds “sile”.

Zigurds P., Valle. Nav nekā kārdinošāka par čekas maisu atvēršanu. Iedomājieties tādu milzīgu maisu… lielu… netīru… mmm… pat asiņainu… brezenta, nē, labāk kartupeļu maisu… un tad maiga roka ar smalkiem manikīrētiem nadziņiem lēnam atraisa auklu… pavisam lēnām… vēl lēnāk… mmm…un velk ārā no tā pirmo dokumentu.

M.Burciņa Pagaidiet, bet vai tad čekas dokumenti neglabājas nevis maisā, bet arhīvā?

Zigurds P. Hmmm… tā, jūs man visu fantāziju izjaucāt. Es… es tā nevaru. (noiet no skatuves)

Mihails C., Jēkabpils. Man ļoti patik deputats Paradnieks. Par tas, ka viņa daudzi berni un latviskas vertibas.

Rinalds R. Kooooaaaaa? Jūs esat krievs?

Mihails C. Vispār esmu ebrejs.

Rinalds R. Vēl jo vairāk! Žīdu žurka! Kā es tev tūlīt gāzīšu!

Mihails C. Bet ka? Kapec??? Par ko? Es par latviskas vertibas un deputats Paradnieks!

Rinalds R. Metas virsū Mihailam C. Tas mēģina aizstāvēties, izraisās kautiņš. Pēc minūtes Rinalds R. pieceļas.

Rinalds R. Es diemžēl vairs nevarēšu piedalīties čempionātā.

Airisa Z., Rīga. Man vislabāk patīk…

M.Burciņa Pagaidiet, bet ko jūs te vispār darāt? Jūs taču esat sieviete!

Airisa Z. Nu un tad? Vai tad sievietei aizliegts masturbēt un sacensties par uzvaru? Jūs Stambulas konvenciju esat lasījusi?

M.Burciņa. Jā… tas ir nē… es no Kultūras Akadēmijas.

Organizators Viktors. Gribētu šeit nedaudz pastāstīt mūsu klausītājiem par čempionāta norisi. Mēs esam jauns čempionāts un pastāvam tikai trešo gadu. Šādi čempionāti ir starptautiska prakse un mēs vēl daudz mācāmies, kā arī cenšamies sadarboties ar ārzemju kolēģiem. Varbūt pēc dažiem gadiem mūsu čempionāts būs starptautisks. Ai, ko nu par to, tas pagaidām ir tikai sapnis…

Par šo čempionātu. Iepriekšējo gadu čempionāti bija sava veida eksperimenti, kur dalībnieku veikumu noteica ātrums un precizitāte – konkrēti mūsu toreizējā ģenerālsponsora vēlme koncentrēties uz jaunā valdes priekšsēdētāja A.Kalvīša seju.

M.Burciņa Kas bija ģenerālsponsors?

Organizators Viktors Uzņēmums “Latvijas Gāze”.

M.Burciņa Un kas tad notika?

Organizators Viktors Mums ienāca ļoti daudz sūdzību gan no sacensību dalībniekiem, kuriem pēc skatīšanās uz A.Kalvīša seju sākās psihosomatiskas problēmas, gan no starptautiskām organizācijām, kuras mums pārmeta dzimumnelīdztiesību un diskrimināciju. Proti, ne visiem raudzīšanās uz A. Kalvīša seju izraisa seksuālu uzbudinājumu.

M.Burciņa Es saprotu.

Organizators Viktors. Tādēļ šogad esam čempionātam izvēlējušies citu formu. Nedaudz eksperimentālu, bet toties neizskaram minoritātes. Neesam jau arī kaut kāds pusaudžu dročītāju klubiņš, tā teikt.

M.Burciņa Protams, ka ne.

Organizators Viktors Šogad, tuvojoties Latvijas simtgadei, esam iecerējuši simbolisku vēstījumu. Mūsu dalībniekiem būs jāuzzīmē ar savu … tā teikt, galaproduktu auseklītis.

M.Burciņa Auseklītis?

Organizators Viktors Jā. Katram dalībniekam ir speciāli sagatavota lapiņa šim uzdevumam. To var veikt stāvus, sēdus, guļus… esam, tā teikt, fleksibli šajā ziņā. Kam skaistākais auseklītis – tas uzvarētājs.

M.Burciņa Bet kā tad… eee. Airisa?

Airisa Z. Atkal jau tu ar saviem aizspriedumiem. Sapņo tālāk par savu sapuvušo mačo, neskūtā mindža!

M.Burciņa Labi, Airisa, kas jūs iedvesmo piedalīties čempionātā un dod spēkus ticēt uzvarai?

Airisa Z. Mani iedvesmo mūsu tautas likteņstāsti un ciešanas. Sibīrija, okupācija, valsts izzagšana… Es cīnos par to, lai mūsu ciešanas iekļautu UNESCO pasaules mantojumā. Kā arī feminisma idejas. Esmu parakstījusi petīciju.

Par nelaimi tieši šajā brīdī mūsu korespondentei beidzās telefona akumulators.

Nobeigums – trešajā Vislatvijas masturbācijas čempionātā uzvarēja Airisa Z. Diemžēl mūsu korespondentei pietrūka drosmes uzprasīt, kā viņa to panāca. Kā viņai izdevās uzzīmēt visskaistāko auseklīti.