Visi raksti, kuriem autors ir Kabacis

Reemigrācijas plāns darbībā

“Pizģec, bļaģ, nahuj, es tev saku, ka izsitīšu to piķi no čurkām! Jobanie čigāni.”
“Viņi nav čigāni, Andžiņ, moldāvi. Un izsitīsi tāpat kā pagājušajā reizē?…”
Andža saviebās. Pagājušajā reizē nācās atkal paspaidīt omi, lai viņa no savas lielās represēto pensijas atsūta, – stāstiņš par ļaunajiem poļu reketieriem, kuri viņu draud nogalināt, iedarbojās. Un netika jau arī daudz melots: debilais Jaceks, kurš spieda piķot par pierakstu, nebija nekas cits kā rekets. Bet tajā brīdī, kad ome gatavojās iet uz banku, lai pārskaitītu naudu, uzkūlās tā mauka Ksenija, kas izkladzināja visam pagastam, ka viņš, redz, slēpjoties ārzemēs no alimentiem. Kuce.
“Es tev zvēru, Budzi. Tie čur… moldāvi atdos piķi. Parīt.”
“Haha, kā tad! Nosvīda tavi moldāvi, jau vakar, ar visu brigādi. Ko blenz? Griša redzēja, melns busiņš. Aizbrauca uz nākamo objektu spēlēt lohotronu.”

Andža juta, kā dūres savelkas. Braukšana uz fričlandi bija liela kļūda. Lūtonā viņam klājās lieliski, pabalsti ripoja un pat sociālais dzīvoklis bija piešķirts… Ja vien nebijis tā melnā mēsla, kurš viņam trāpījās ceļā pēc viena pasākuma ar čomiem. Sasodītais pakijs. Andža bija tikai pāris reizes viņam iebakstījis ribās, bet sīkais tarakāns gandrīz galus atdeva. Nācās ātri tīt makšķeres no zaļās salas un fričlande likās okei variants, jo Budzis bija solījis palīdzēt. Aha, palīdzēt, kā tad. Izrādījās, ka Vācijā joprojām valda Hitlers – lai dabūtu pierakstu, vajadzēja darbu, bet, lai dabūtu darbu, vajadzēja pierakstu. Par oficiālu darbu, protams, nevarēja ne sapņot, – tā šmarensija Ksenija ar saviem alimentiem… Tā kā nācās vien piķot Jacekam, kurš mācēja visu nokārtot. Darba tirgū valdīja uzmetēji, pidari un čigāni, un parāds Budzim bija izaudzis līdz četrciparu skaitlim.

“Labi, nemīz… Būs arī tavā buļļa dirsā pavasaris. Man tev ir pārsteigums. Braucam šodien uz Latviju.”
“Uz to sūda valsti? Lai es tur kaut reiz savu kāju…”
“Hahaha, uzķēries, lohs ! Ne jau TĀDĀ veidā uz Latviju, – re, skaties. Būs šmiga par brīvu.”
Un viņš iebakstīja savu trekno pirkstu datora zilajā acī. Tur, feisbuka dzīlēs vizēja sarkanbaltsarkani raksti un paziņojums: “Šovakar par godu valsts simtgadei mūsu latviešu biedrība rīko koncertu draudzes namā. Ieeja par groziņiem un vakara pārsteigums …”
Nu smieties gribējās Andžam. Nudien, groziņi un šmiga par brīvu ļoti interesēja Budzim, kurš bija Jaceka labā roka un naudā peldēja. Īstais “groziņš”, kura dēļ Budzis gribēja braukt uz šo tūdaliņu pasākumu, bija pupainā Linda, savulaik viņa klasesbiedrene, nesen atbraukusi uz kaimiņu ciemu, un tās bildes feisbukā Budzis pats aizvakar tika Andžam rādījis. Linda dziedāja ansamblī, un Andža sev par lielu uzjautrinājumu saprata, ka Budzis, varenais Budzis tā kā kautrējas doties uz pasākumu viens. Jobanais tirliņš.


“Nu, puiši, kas jums groziņā?”
Iekšālaidēja nebija pupainā Linda, – novērtēja Andža, – bet pavītis zirgs ap piecdesmit tautastērpā, kura noteikti mainīja friču pendžām pīles un vakaros uzpildījās ar saldo šampi. Groziņa viņam nebija, taču Budzis gan bija sagatavojies – pavicināja zirgam pie deguna divus LIDL maisiņus, pilnus ar saldumiem. Pupainajai Lindai bija divi sīkie.
“Cik mīļi! Pagaidiet, mums ir vakara pārsteigums. Reemigrācijas loterija – tikai jāuzraksta savs vārds uz kartiņas, un jūs piedalīsieties Reemigrācijas fonda rīkotajā iespējā doties atpakaļ uz dzimteni. Par valsts naudu.”
Andža jau pastiepa roku, lai pagrūstu malā šo kuci ar visu viņas fakino loteriju, taču ceļu aizšķērsoja Budzis, kurš valdonīgi paķēra kartiņas un iešņāca Andžam ausī.
“Savārīsi sūdus, lisais, rēķini, ka parāds dubultosies. Mēs esam zolīdā pasākumā.”
Andža nopūtās, uzskribelēja uz lapiņas savu vārdu, e-pastu un telefonu, ar vienu aci sapņaini skenēdams galdu, kur rotājās pīrādziņi, siļķe kažokā, sviestmaizes un – aleluja! – divas lielās balzama pudeles.

Taču prieks nebija ilgs. Tiklīdz viņš spēra soli pīrādziņu virzienā, uz nelielā paaugstinājuma telpas galā kaut kas iegaudojās. Piecas sievietes garos svītrainos brunčos uzpeldēja nez no kurienes un sāka vilkt lēnu, raudulīgu melodiju. Vienīgā cērtamā no viņām bija pupainā Linda, kura viegli gorījās pašā vidū, šūpojot blondo pačku.
Kaukšana vilkās diezgan ilgi, Andža jau pamazām sāka zaudēt cerību un iekrita paģirainā, saraustītā transā, kuru vēl ļaunāku darīja sasodīto pīrādziņu smarža. Tās bija lamatas, kurās Budzis viņu tika ievilcis, sodot par parādu, un šīs mokas nebeigsies nekad! Neviena blonda blozga nebija tādu ciešanu vērta.
Taču te saldsērīgās vaimanas pēkšņi pārtrūka. Andža atvēra acis, lai noticētu savam priekam, un, protams, tas bija kārtējais māns. Uz improvizētās skatuves kāpa bārdains tuntulis maza bērna kaku krāsas uzvalkā.

“Kā jau sākumā tika minēts, es pārstāvu Ekonomikas ministrijas Reemigrācijas fondu. Šodien, šajā mazajā trimdas šūniņā tiks izlozēts tas laimīgais, kuru mēs palīdzēsim atgriezt Latvijai. Realizējot šo pilotprojektu, mēs dāvāsim iespēju šim cilvēkam sociāli un finansiāli iekļauties dzimtenē. Zinām – tas nav viegli, taču mums ir jāatgriež svešumā aizklīdušie tautieši. Katrs Latvijai zaudēts cilvēks – tā ir mūsu nācijas izmiršana.”
Pupainā Linda koķeti piešļūca pie tuntuļa ar linu maisu, no kuras viņš izvilka vienu kartiņu.
“Man ir tas gods paziņot, ka šo brīnišķīgo iespēju atgriezties Latvijā laimējis … Andrejs Tutins! Kur viņš ir? Kurš ir tas laimīgais?”

Pīrādziņu smarža nu jau pārklāja visu telpu kā indējoši rūgts tvans, un Andža saprata, ka viņu vienlaicīgi satver vairākas rokas un stumj uz skatuves pusi.

Simtgade turbo

Medijos un sociālajos tīklos laikpalaikam parādās gaudulīgas replikas, ka simtgades pasākumu nu jau ir par daudz. Vai cehs.lv tam piekrīt? Nē, un vēlreiz nē. Esam īsteni mūsu valsts patrioti un uzskatām, ka – tieši otrādi – nācijas slavināšanas apaļskaitļa notikumu ir par maz.

Kā lieliski parādīja nesenie Dziesmu un deju svētki, latviešiem patīk svinēt – nelieciet strādāt, dodiet mums svētkus! Līdz simtgadei palikuši vien daži mēneši, taču mēs varam paspēt vēl daudz…daudz vairāk! Esam izpētījuši iedzīvotāju vēlmes, pieslēgušies astrālajam latvietības kanālam un vēlamies nākt klajā ar dažiem ierosinājumiem, kā plašo svinību klāstu papildināt vēl ar dažām vērtīgām norisēm. Tātad.

Zaļais
– Pavairosim Latvijā lāčus – līdz 18. novembrim ievest Latvijā simt lācenes.
– Latvijas makšķerētāju biedrība aicina novērot simt tārpu sugas. Sūti mums savu tārpu, draudziņ!
– Izraut neļķes no apstādījumiem un tukšumus aizpildīt ar šī gada nacionālo augu – madaru.

Aizliegt/ politika
– Atcelt OIK (nezinām, kā tas darbojas, bet visi sola un izklausās kruta).
– Aizliegt barot ar krūti simt metrus no kultūrvēsturiskiem pieminekļiem.
– Aizliegt smēķēt simt metrus no nedzemdējošām sievietēm.
– Aizliegt nedzemdēt, ja barojat ar krūti.
– Likt KNABam izkratīt simts vecmāmiņas.
– Pēc tam aizliegt KNABam kratīt vecmāmiņas.
– Prezidentam atvērt vienu čekas maisu un nosaukt simt uzvārdus – tas jādara publiski Mežaparka estrādē, šoreiz nodrošinot tehniski kvalitatīvu skaņu.
(Pēc šī pasākuma aizliegt lietot vārdu salikumu “nosaukt uzvārdus”.)
– Simts reiz simts tvīti Trampam – katram Latvijas iedzīvotājam uzrakstīt Amerikas Savienoto Valstu prezidentam savas domas. Vēlams naktī.

Kultūra
– Sklandraušu festivāls… wait, tas jau bija, Dundagā. Grūbu festivāls Ānē. Padarīsim grūbas par jauno superfoodu, beigsim ēst visādas svešzemju kvinojas un polentas.
– Elīnas Maliginas gleznu izstāde Zimbabvē Roberta Gabriela Mugabe pilī.
– Andra Kiviča dzejas lasījums Pampāļos.
– Latvijas Pasts izdod pastmarku ar Ansi Bērziņu Ataolu.
– Laikraksta DDD festivāls Daugavpilī.
– Kaspars Kambala atver Latvijā pirmo kokaīna muzeju.
– Latviešu diasporas Bangladešā kora “Kapusvētki” koncerts Ziepniekkalna bibliotēkā.
– Kristapa Porziņģa labais elkonis izgaismots Latvijas karoga krāsās.

Integrācija
– Katram latvietim iemācīties simts vārdus latgaliski, un attiecīgi katram latgalietim simts vārdus latviski.
– Ietetovēt bēgļiem auseklīti, lai tos, kuri aizmūk uz Vāciju, var atpazīt un atgriezt.
– (De-integrācija) Ietetovēt aizbraucējiem Jumja zīmi, lai tie neizmanto par velti valsts medicīnas pakalpojumus.
– Katram Pakistānas studentam uzkārt kaklā kebabu, lai neaizņem mūsu darba vietas.

Random idejas
– Katram Latvijas iedzīvotājam iemācīties mugurdanci.
– Publiski spīdzināt Aiku Karpetjanu, liekot tam noskatīties Zvaigžņu ceļa koncertu simts reizes.
– Izveidot Whatsapp Vislatvijas grupu cīņai ar krieviem. Ja tev ir aizdomas, ka kaimiņš ir krievs, – ieliec bildi grupā
– Apskauj Latviju turpinājums – Minets Latvijai.
– Uzdāvināt Donam Patmalnieces šinjonu.
– Uzdāvināt Rimšēvičam simt tūkstošus, lai var beidzot normāli aizbraukt uz copi.
– Salauzt simts priedes un paskatīties, vai tās uzpeld par kuģiem.
– Atzīmēt google maps simt točkas, kur pārdod alkoholu pēc desmitiem vakarā.
– Stambulas konvencija – aizstāt hipsterīgo “dženders” ar latviski daudz labskanīgāko “ģemperis”.
– Kailciršu vietā izveidot papildus simtgades alejas – gigantiskas latvju zīmes un nosaukt par Jaunajiem Likteņdārziem.

Latvija, mēs varam!

Devītais maijs

“Viens, div, trīs, viens, div, trīs! Tā, tagad pagrieziens… Uzmanīgi, Brenci, pagrieziens pa labi, nevis pa kreisi! Tas ir mugurdancis, te viss ir otrādi. Spīdola, Spīdola, skaties uz mani, uz manīiii, citādi tūlīt nokritīsi!”
Taču bija jau par vēlu – Spīdola nogāzās zemē ar pamatīgu būkšķi tieši uz dibena, un jaunajos auseklīšlegingos uzziedēja svaigs caurums.
“Jūs tiešām esat pārliecināti, ka gribat uzstāties kopā ar bērniem?” Skolotājs jau kuro reizi noslaucīja sviedrus no pieres.
“Pilnīgi noteikti!” abi – Laima un Indriķis – atbildēja vienā balsī.
“Varbūt labāk, lai Spīdolas vietā Irbe?”
“Bet viņa ir tik maziņa…”
“Vēl jo labāk, tautai patiks.”
“Ilbei nedel manas pastalas!” sajūsmā izsaucās Brencis, sparīgi urbinādams degunu.
Skolotājs nopūtās. Mugurdancis Laimas un Indriķa ģimenes izpildījumā bija paredzēts kā partijas pēc-devītā-maija protesta balles atklāšanas numurs un visam vajadzēja noritēt gludi. Par dejotājiem tika izraudzīts partijas priekšsēdētāja pāris un viņu abi vecākie bērni, pārējie – Trīne, Jānis un dvīņi Irbe un Iernests tika atzīti par pārāk maziem. Taču arī abi lielākie nebija nekādi barišņikovi – viņi nemitīgi pinās un klupa atpakaļgriezienā. Tas bija mājās, bet kas notiks, kad viņi uzvilks tautastērpus?!

Viesistabas durvis pavērās, un tajās parādījās izspūrusi galva.
“Kosķik, na minutočku…”
Indriķis pietvīka. Brālēna paradums viņu saukt vecajā vārdā, vēl jo īpaši – svešu cilvēku klātbūtnē – bija vairāk nekā kaitinošs. Tikko iestājies partijā, viņš saprata, ka “Konstantīns” neizklausās pietiekami latviski un, būdams toreiz vēl nevienam nezināms vēstures students, nomainīja to pret latvisko “Indriķi”. Laimas uzvārds “Kokle-Caunīte” tam visam piešķīra protobaltu auru. Nu jau neviens vairs neatcerējās, ka pieredzējušā politiķa jaunības iesauka bija Koka Klucis. Izņemot Mišu. Viņam, protams, uz visu bija pajāt, izņemot naudu.
“Kosķik, poslušai…”
“Es neesmu Kosķiks! Cik reizes tev var teikt?”
“Nu, da. Indrikis, poslušai. Lieta tada, ka Aņečkai atnaca vestule no Kreditreforma… Vova taču bija paņemis, nu, tos – smskredit. Pirms aizbrauca uz Golandiju. Un tagad viss, divi tukstoši – s procentami. Aņečkai – kirdik.”
“Pagaidi, tu…”
Indriķis aplaizīja lūpas. Fonā žūžoja mugurdanča jestrais maršs, un Laima pētīja, vai uz Spīdolas dibena nav zilums. Bet Indriķa smadzenēs par spīti tam, ka viņš slikti orientējās Mišas draugu un pudeles brāļu aprindās un Aņečku un Vovu nepazina, uzplaiksnīja skaidra un sāpīga epifānija.
“Tu viņai naudu neiedevi?”
“Kos… Indriki, viņai jau tā kredits par boileri…”
“Tu viņai to IEDEVI???”
“Aņečku draudeja izlikt no dzivokļa…”

Indriķis sagrāba Mišas stiegraino kaklu! Cik reizes, cik neskaitāmas reizes bija gribējis to izdarīt – nožņaugt šo žurku vai sadauzīt viņa pauri pret tuvējo sienu. Diemžēl to nedrīkstēja darīt, lai cik liels būtu kārdinājums. Pirmkārt, Miša bija viņa brālēns, otrkārt, tēvs viņa bērniem – pats Indriķis bija neauglīgs, – un bez tiem viņu neieliktu priekšgalā partijai, kam viens no galvenajiem lozungiem bija „Daudzbērnu ģimenes – nākotnes Latvijai!”. Treškārt, un tas bija pats svarīgākais, Miša bija viņa taisnais vads ar kustību PPF – Pensionāri Pret Fašismu. Viņi bija saistīti neredzamām saitēm kā Rems un Romuls, kuri zīduši vienas vilcenes pupu. Nebūtu Mišas, nebūtu Indriķa un otrādi.
“Tagad tā,” Indriķis sakopoja visus spēkus, lai vārdi skanētu pēc iespējas aukstasinīgāk. “Tātad to naudu tu Pensionāriem Pret Fašismu neatdevi?”
“Neatdevu… es nepaspeju… “
“Un kas būs ar devītā maija svinēšanu?”
“Es…” Miša izskatījās nobijies, bet tikai uz mirkli, tad atkal saslējās stāvus trešās skurbuļa dienas pašcieņā un ieņirdza Indriķim tieši sejā. “Svinešanas nebus. Pensionariem tagad darzs jastada, dačnij sezon. Ņina jau aizbrauca uz Karsavu.”
“Kādu vēl Kārsavu!? Tu jucis esi?”
No tādas nekaunības Indriķim viss iekšā apgriezās kājām gaisā. Ņina bija aktīvākā PPF dalībniece, viņu allaž rādīja visos vietējos, Krievijas un ārzemju TV kanālos, kur viņa, bruņojusies ar sarkanām neļķēm un milzīgu zeltzobainu harismu, nebeidza stāstīt, cik ļoti viņu apspiež Latvijā un ka viņa dosies uz ANO un Eiropas Cilvēktiesību tiesu.
“Paklausies, tu! Tūlīt pat auj savas kerzainās kājas un lai pēc pāris stundām Ņina būtu šeit! Tāpat kā viss pārējais PPF! Tu apjēdz, ka devītais maijs ir jau rīt? Mums visa programma ir sastādīta, žurnālisti saaicināti, Biedrības nams rezervēts, pati Sīpoliņa teiks runu, ka mums jācīnās par latvisku Latviju!”
“A ģeņgi? Ņina bez piķa nebrauks. Un viņai tikko vnučka piedzima, nado piemest vairak.”
Indriķis ievilka elpu. Mišas bezkaunība jau tā pārspēja jebkādas robežas, bet nu tā bija sasniegusi jaunus apvāršņus. Nē, šoreiz viņš nenoturēsies un to gnīdu…

“Ai, ai, puiši, kas te notiek? Par ko ņemšanās?”
Laima bija pienākusi klāt un uzlika tiem rokas uz pleciem – kreiso uz Indriķa un labo uz Mišas. Viņa mīlēja viņus abus – gudro un spītīgo Indriķi un lēnīgo, taču kaislīgo Mišu, un visvairāk par visu viņa vēlējās, lai tie nekad nestrīdētos.

Triviāli depresīvs mīlas stāsts

Lai gan birojs atradās stilīgajā Blaumaņa ielā, visi tā logi skatījās uz iekšpagalmu. Tur valdīja dziļa krēsla un bomzis Ivars, augu dienu dūca ventilācijas šahta un ļaunas mēles runāja, ka pagrabstāva it-kā-suņu-frizētava patiesība esot amfetamīna laboratorija. Tomēr tas bija mazākais ļaunums salīdzinājumā ar Vairu – otru Projekta asistenti, kura sēdēja Olitai tieši pretī un augu dienu tarkšķēja pa telefonu, organizējot bērnu rītus, vecāku sapulces, dāvanas skolotājiem un citus ar sīčiem saistītus pasākumus. Pēc Vairas aktivitāšu skalas varētu secināt, ka viņai ir vismaz septiņpadsmit bērnu, bet patiesībā bija tikai divi – somnambulisks rausis Arvīds un bezvārda rozā rāpulis, kuru pieskatīja ome, kamēr Vaira strādāja Projektā. Jo Projekts saturēja iespējas, no kurām nevarēja atteikties, pat ja mājās gaidītu ar hronisku diareju sirgstošu zīdaiņu armija – te bija Eiropas nauda, ieraksts cv par strādāšanu starptautiskā vidē (to gan pārstāvēja tikai plikpaurainais Projekta komandas līderis soms Mika, kurš parādījās birojā reizi nedēļā un arī tad izteikti paģirains) un, protams, slavenā Helmuta Aulucāna piedalīšanās.

Helmuts Aulucāns bija pazīstamākais vides pētnieks Latvijā. Aizraušanās ar tundras biotopiem bērnībā, cīņa pret zīriņu populācijas izmiršanu jaunībā, doktordarbs Amsterdamā, Fulbraita stipendija, vairākas starptautiskas balvas un uzstāšanās TV, kur raidījuma vadītājs viņu nosauca par “mūsu tautas sirdsapziņu”. Vairākas partijas bija mēģinājušas viņu ievilināt savās rindās, taču Helmuts Aulucāns nepievienojās nevienai. Viņš bija izvēlīgs arī savā darbā un daudziem bija ļoti liels pārsteigums, kad Helmuts Aulucāns piekrita iesaistīties Projektā, nevis pieslēgties lielajai vides konferencei, kuru šoreiz rīkoja smalkajā un modīgajā Zanda Spa Hotel.

Projekts, gluži pretēji, nekādus lielos pasākumus nerīkoja, tā plānā ietilpa tikai neliels un pieredzējušus konferenču parazītus nekārdinošs seminārs par garspalvaino cirsli viesu namā pie Ogres. Laikam neviens, izņemot tādu pašu Projektu darbiniekus, tādu neapmeklētu, ja ne Helmuts Aulucāns, kas nu visam piešķīra pavisam citu svaru.

“Kāpēc jūs izvēlējāties mūsu Projektu par garspalvaino cirsli?” Vaira jautāja slavenajam vides aktīvistam jau pirmajā dienā, kad viņš ieradās birojā, apkrāvies ar materiāliem par garspalvainā cirsļa ikdienu un paradumiem.
“Nu kā – kāpēc? Es jau kopš bērnības aizraujos ar garspalvaino cirsli. Tas, manuprāt, ir pilnīgi nenovērtēts dzīvnieks, un viņa loma ekosistēmā ir daudz lielāka, nekā daži domā. Lūk, te, piemēram, ir Somersetas universitātes pētījums: ja nebūtu garspalvainā ciršļa… “

Olita to visu klausījās un dedzīgi vēlējās kaut ko piebilst. Kaut ko svaigu, svarīgu un asprātīgu. Ka viņa arī no bērnības nebeidz sekot garspalvainā ciršļa gaitām un mājās ir vismaz pieci ciršļi un cirsles; ja nebūtu garspalvainā ciršļa, planēta aizietu bojā, Saule apdzistu un Piena Celš sairtu sīkās drupačās. Taču tas nebija iespējams – vārdi nenāca pār lūpām, tie iestrēga kaut kur viņas būtības dziļākajā bedrē, – līdzīgi kā bomzis Ivars, kad viņš no rītiem pamodās, iekritis pagraba logā, – tie smacēja un spieda uz leju kā garspalvainā ciršļa slavenās garās spalvas. Olita bija iemīlējusies. Protams, nevienā citā kā Helmutā Aulucānā, tikai viņā, šajā skaistajā bumbierveida sejā un slaidajos, bālajos stilbos. (Bija vasara, un Helmuts Aulucāns valkāja šortus.) Olitas rokas trīcēja un kājas ļima, viņa nespēja pateikt ne vārda un tikai mēmi drukāja savam mīļotajam statistiku par garspalvainā ciršļa biotopiem, viņa sāka negulēt naktīs un piedzīvoja pāris bulīmijas lēkmes. Helmuts Aulucāns neko no tā nemanīja, viņš bija pilnībā iegrimis garspalvainā ciršļa pasaulē, un kļuva arvien ļaunāk. Bija kaut kas jādara. Taču kas? Olita apsvēra iespējas nopirkt Helmutam Aulucānam bezglutēna kūciņu un pielikt tai zīmīti “es Jūs mīlu”, mainīt savu uzvārdu uz Cirsle vai vienkārši nostāties viņa priekšā kailai, tikai ar ciršļa amuletu kaklā. Taču vairāk nekā skaidrs bija arī tas, ka viņa nekam no iepriekš minētā nespēs saņemties.

Visu kā parasti izšķīra Gadījums. Siltā un brīnumjaukā vasaras rītā Helmuts Aulucāns atsūtīja ziņu, ka ir saķēris vēdera vīrusu un paliks mājās. Vienlaikus tā bija diena, kad soms Mika iegriezās birojā, – viņam vajadzēja atrādīt parakstītās atskaites pirms pārsūtšanas uz Briseles biroju. Olita vairākkārt zvanīja Helmutam Aulucānam, bet viņa telefons bija atslēgts.
Ko darīt?
Viņa paskatījās failā darbiniekuadreses.doc un pieņēma zibenīgu lēmumu: jābrauc pie Helmuta Aulucāna uz mājām un tūlīt pat. No domas, ka viņa iekļūs mīļotā templī, gan uz mirkli sagriezās galva un atgriezās doma par bulīmiju. Piedevām Olita atcerējās, ka mugurā krūšturis ar caurumu. Bet to varēja viegli labot – krūšturi viņa tualetē vienkārši novilka un ātri, kamēr drosme nebija saplakusi, nospieda dzelteno Taxify ikonu telefonā. Tagad vai nekad!

Helmuts Aulucāns dzīvoja Pārdaugavā, romantiskā atjaunotā koka namā ar tumšziliem vārtiņiem. Mājas numurs trīsdesmit pieci, dzīvoklis septiņi. Trīsdesmit pieci, septiņi, trīsdesmit pieci, septiņi, – galvenais ne par ko citu nedomāt, skaitīt to kā mantru, citādi sirds izlēks pa krūtīm ārā.
Zvans nomurrāja savu dziesmiņu, un durvis atvēra Helmuts Aulucāns. Viņš bija ģērbies elegantā haki krāsas satīna halātā, seja nedaudz sasvīdusi, acīmredzot no vīrusa, bet krūtis žilbinoši baltas un klātas ar dažām garām spalvām – gluži kā cirslim.
“Olita, tu… ko tu?…”
Viņš nepaguva pabeigt jautājumu, kad durvīs parādījās vēl viena galva. Tikpat izspūrusi un nosvīdusi, virs tādas pašas krāsas halāta, tikai lielāka izmēra.
“Helmi, kas, pie velna?…”

Helmutam Aulucānam aiz muguras stāvēja neviens cits kā Linards Tarkanovs, saukts par Tarakānu, bēdīgi slavenais uzņēmējs, kurš bija pazīstams ar to, ka būvēja mājas kāpu joslā un degradēja vidi. Viņš stāvēja tur, elpojot Helmutam Aulucānam tieši pakausī, un Olita varēja saderēt, ka zem halāta viņam nebija apakšveļas.
“Olita… “
Viņa nosvieda atskaites turpat uz grīdas, pagriezās un metās lejā. Dzīvoklis atradās trešajā stāvā, un kāpnes nebija stāvas, taču viņai likās, ka skrējiens turpinās mūžīgi.
“Olita, tu nepareizi saprati! Viņš tikai finansē manu nākamo projektu par zilo bezčaulas gliemi! Olita! Linards patiesībā mīl jūru! Olita, atgriezies!”
Taču bija jau par vēlu. Izmetusies pa zilajiem vārtiņiem, viņa nepamanīja velosipēdistu, kurš tieši tajā pašā brīdī mežonīgā ātrumā nesās pa ietvi. Ironiskā kārtā riteņbraucēja jaku rotāja uzšuve “Garspalvainais cirslis rulz”.

Tā kā Olitai nebija draugu, viņas bēres organizēja Vaira. Viņai tas lieliski izdevās. Daži gan brīnījās par bērnu animācijas stūrīti kapličā, taču beigu beigās tā tika atzīta par lielisku ideju, un Vaira pēc Projekta noslēguma nodibināja savu apbedīšanas pakalpojumu uzņēmumu, kurš kļuva par vienu no veiksmīgākajiem valstī.

Patriota pienākums

“Esi pārliecināts, ka to spēsi?” sieva man jau trešo reizi pārjautāja.
“Tu par mani šaubies?”
“Protams, ne, mīļais. Es tikai domāju… Robis teica, ka varot arī internetā…”
“Robis ir ārsts. Viņš ir pieradis, katru dienu strādā ar e-veselību. Bet mani nervi to neizturēs.”
“Ā, nu jā. Tev taisnība.”
“Varbūt paņemt līdzi sīci? Iežēlināšanai.”
“Traks esi?! Tur taču ir karš.”
“Nu, nu, nav tik traki… labi, es tikai pajokoju.”
Es vēlreiz pārbaudīju savu ekipējumu – termoveļa, bruņuveste, mugursoma, kurā ietilpa ūdens, šokolāde, akmeņi, mans jaunais japāņu nazis, kā arī sievas dotais piparu gāzes baloniņš. Labāk, protams, būtu bijis paķert līdzi ieroci, taču nēsāšanas atļaujas man nebija, un pilsēta mudžēja no mentiem.
“Klau, tu zini, ja kas, zvani Garainim.”
“Nevajadzēs… Pats tikšu galā.”
“Nu, katram gadījumam.”
“Labs ir, es dodos.”
Ilgi jūteļoties nebija laika. Uzspiedu sievas lūpām pēdējo buču, noglāstīju sīcim galvu un te nu es biju, ārā. Nepilnā piecpadsmit minūšu gājienā no Vecrīgas. Jutu, kā manu somu uz leju spiež akmeņi un nazis cauri bikšu kabatai stingri pieguļ gurnam… patīkama sajūta. Es atrados uz kara takas.
Netālu no Laimas pulksteņa mani apstādināja bariņš bruņotu vīru. Viņiem visiem uz piedurknes bija uzmaukta lenta ar auseklīti.
“Uz kurieni dodamies?”
“Uz staciju.”
“Un kas somā?”
“Nekas. Kas te vispār notiek?”
Tēloju naivo, bet sapratu, ka tā bija kļūda. Bruņoto barvedis pienāca klāt un iepūta tieši sejā skāņu trešās dienas sklandrauša atraugu.
Kas te vispār notiek? Vai vai, kādi mēs nezinīši. Vai tikai mēs gadījumā netaisāmies pirkt Dziesmusvētku biļetes?”
“Un pat ja tā būtu – kas tur slikts?”
Tagad tēloju drosmīgo, bet arī tā bija kļūda, jo tēvainis pienāca vēl tuvāk, nu jau gandrīz iebāzdams savu kartupeļdegunu man pierē.
“Kas tur slikts? Kas tur slikts? Mēs esam kustība “Dziesmusvētkus par brīvu!”. Dziesmusvētki pieder tautai! Tie, kas pērk biļetes, ir spekulanti, kuri tās tālāk pārdod ss.com par astronomiskām cenām! Viņi ir pelnījuši nāvi!”
“Es nevienam nepārdošu, zvēru… Gribēju tikai savai ģime…”
“Tu gribēji biļetes savai ģimenei? Tu apzinies, mērgli, ka tantīte laukos, kurai pieci dēli dzied korī un trīs meitas dejo, nevar atļauties sev nopirkt biļetes?! Bet tev, kangar, noteikti ir pilnīgi pajāt, tu esi ierēdnis un taisies pirkt biļetes savai ģimenei, kamēr bērni Latgalē mirst badā?”
“Nav tiesa. Es zinu visas Svētku dziesmas no galvas, un sievai četras māsīcas arī dzied korī.”
“Korī, hahaha! Zinām tādus kā tavējie, jūs dziedat gejropas korī. Pārmeklēt viņu!”
Mani nogrūda zemē un norāva no pleca somu. Kartupeļdeguns turēja manas rokas, kamēr viņa drauģelis, rācenis kamuflāžas jakā izvilka no kabatas nazi.
“Aha! Nazis. Brīnišķīgi! Ar to mēs viņam tūlīt nogriezīsim galvu.”
Šausmās sāku pārskatīt visu savu dzīvi, kad pēkšņi no Makdonalda iznira satrakojies sieviešu pulciņš. Viņas bija ģērbušās linu mēteļos, visām bija loki, un dažas no tām izšāva. Kartupelis un kamuflāža sabruka. Amazone ar Māras zīmi uz sejas saķēra mani un iegrūda rokā japāņu nazi.
“Ātri! Uz Operu!”
“Kas jūs tādas?”
“Mēs esam daudzbērnu māmiņas, kuras rezervēja biļetes, bet tās nedabūja!”
“Bet kurp jūs mani velkat?”
“Uz kasi. Mums ir jācīnās ar kulturālajiem pensionāriem, kuri to jau ieņēmuši. Mums ir jāpārtver fronte!”
“Bet es…”
Es neko nepaspēju pateikt, kad daudzbērnu māmiņu orda ar mežonīgiem kaucieniem jau bija mani aizvilkušas līdz Operai. Apkārt mētājās kustības “Dziesmusvētkus par brīvu!” biedru līķi. Taču te mūs gaidīja jauns pārsteigums – pie Operas strūklakas stāvēja bariņš kulturālo pensionāru, viņu priekšplānā vīrs ar rokas granātu.
“Gribat, lai viss uziet gaisā?” viņš ironiski jautāja daudzbērnu māmiņu vadonei, kareivīgai brunetei, kura atgādināja Baibu Sipenieci, un, protams, bija stāvoklī.
“Jūs ar savu granātu mūs neiebiedēsiet. Tikko esam izrēķinājušās ar visu kustību “Dziesmusvētkus par brīvu!” un pirms tam sagrāvušas divus pūtēju orķestrus, dzemdējot viņiem bērnus.”
“Arī jūs mūs neiebiedēsiet. Mēs cīnījāmies par šo zemi! Pateicoties mums, šī valsts ir brīva. Re, kur, Hermanis, viņam ir simt astoņi gadi, piedalījās Bermonta kaujās. Viņš pavadījis trīs naktis rindā un trīs dienas čurājis strūklakā. Biļetes pienākas mums.”
“Ko jūs visi muldat! Man, piemēram, ir pajāt, es skatīšos Dziesmusvētkus televizorā. ” Meitene melnā ādas jakā un uzkasītu rižu copi bija uzradusies nez no kurienes.
“Koooaaa?! Televizorā? Tu, ko, neesi patriote? Tu negribi baudīt svētku sajūtu?”
Abas grupas metās virsū rižajai, kura pazuda ņudzošu ķermeņu masā. Kādas māmiņas loks atsprāga vaļā un bulta trāpīja simtastoņgadīgajam Hermanim, tieši dibenā. Ar mežonīgu rēkoņu vīrs ar granātu metās virsū pūlim, kad mani kāds parāva aiz rokas lejā. Tas bija Garainis.
“Garais, ko tu….?”
Šššas, tūlīt ies vaļā.”
Sprādziens satricināja parku un uzrāva augšā soliņus. Apkārt bira sašķaidītas ķermeņu daļas, māmiņu loki un pensionāru brilles. Garainis mani vilka tuvāk Operai. Tur jau mūs gaidīja meitene ar copi.
“Kas te…”
“Tā ir mana draudzene Ļena.”
“Bet…”
“Tā bija provokācija, losi, lai izkliedētu tos muļķus. Cik biļešu tev vajag?”
Kases lodziņš bija nošķaidīts ar asinīm. Pie durvīm mētājās kāda omīte, kam bija norauta roka.
“Man? Tas ir – man, Andai un sīcim. Trīs uz katru lielo priekšnesumu. ”
“Ņem.”
Viņš pasniedza biļetes, bet es automātiski pastiepu pretī naudu. Ārā joprojām rībēja sprādzieni un daži kulturālie pensionāri sitās pret durvīm, kuras mēs bijām aizbarikādējuši ar invalīda līķi. Taču tas mani vairs neuztrauca. Es biju godam izpildījis savu patriota pienākumu. Man un manai ģimenei būs īstā svētku sajūta.

Teātra apmeklētāju klasifikators jeb kā pavadīt laiku kulturāli

Pirms pāris gadiem ar mani notika nelāgas pārmaiņas – viens neapdomīgs “mhm” draudzenei uz jautājumu, vai es vēlos pavadīt laiku kulturālāk, nevis tikai dirnēt datorā, un manā e-pastā sāka parādīties ziņas no Biļešu Paradīzes. Sākumā uz to nereaģēju un dzēsu ārā kā spamu, taču bija par vēlu – tiku ievilkts sektā jeb teātrī.

Teātri nebiju apmeklējis daudzus gadus, kopš izrādē “Sarkangalvīte un vilks” Sarkangalvītei pasniedzu puķes un atklāju, ka viņa ir manas vecmāmiņas vecumā. Kopš tā laika mana ticība teātrim bija zudusi.

Taču pirmie izrāžu apmeklējumi nesa pārsteigumu – pa šo laiku daudz kas mainījies. Proti, galvenā izrāde nenotiek uz skatuves, tā norisinās zālē. Un tā nav nekāda komēdija, bet gan asiņaina drāma, kurā izdzīvo tikai retais. Pamazām atguvies no pirmā šoka, sāku saprast, kādi ir šīs lugas varoņi, tos iepazīt sejā un uzvedībā. Mana sirds nocietinājās, un sāpes vairs nebija tik stipras. Bet līdz tam pagāja ilgs laiks. Lai lasītājam aiztaupītu šos pārdzīvojumus, esmu veicis teātra apmeklētāju ļaunāko tipu klasifikāciju un aprakstījis to raksturīgāko uzvedību. Ienaidnieks ir jāpazīst sejā, yo.

Hihinātāji – visizplatītākais tips. Apakštips: rēcēji, gārdzēji un tipa apogejs zviedzēji – zviedz kā ērzeļi vaislas laikā. Atšķirībā no vientuļā hihinātāja zviedzēji parasti nāk baros.
Šeit pieminēšu, ka daudzi turpmāk aprakstītie tipi sastopami reti, taču hihinātāji teātrī ir vienmēr, pat visdrūmākajā traģēdijā. Jo dziļāka un izsmalcinātāka luga, jo vairāk hihinātāju.Tas vien liecina, ka runas par mūsu tautai piemītošo drūmo temperamentu ir absolūtas muļķības.
Libido hihinātāji – smejas pārsvarā par seksuālām tēmām. Tā vakar man blakussēdošais vīrietis nervozi ieķiķinājās jau pie pirmā “dibens” izrādes sākumā. Nabaga cilvēkam acīmredzot bija kāda seksuālā trauma. Kad lugā tika atainots homoseksuāls skūpsts, domāju, ka hihinātāju ķers sirdstrieka no smiekliem, taču nē — viņu glāba alkohols (sk. zemāk – sasmaržojušies/smirdošie).
Hihinātājiem tomēr ir pozitīvā raksturiezīme – ja izrādē joki ir garlaicīgi, beigās visi smejas par hihinātāju, nevis (it kā) lugas smieklīgajām vietām.

Čabinātāji – ko viņi īsti čabina, ir viens no lielākajiem kosmosa noslēpumiem. Domāju, ka ekoveikalos pārdod īpašus čabinatorus, kurus izsniedz pie rutku smūtija.

Čaukstētāji (nejaukt ar čabinātājiem) – cilvēki, kuri dodas uz teātri, apbruņojušies ar konfektēm, zālēm vai čaukstošiem papīriņiem. Kaut kas līdzīgs kleptomānijai – kā cilvēks ar attiecīgo traucējumu nespēj nezagt veikalā, tā čaukstētājs nevar izturēt nečaukstinājis.

Čukstētāji – kur gan vēl var tik labi pačukstēt, ja ne teātrī.

Klepotāji, šķaudītāji – kā zināms, elpceļu slimnieki nedodas pie ārsta, bet gan uz teātri.

Sasmaržojušies/smirdošie – pirmie tā sapūtuši smaržas, it kā apmeklētu nevis teātri, bet publisko ateju. Otrie ir žūpas/ķiploku rijēji/ķīniešu ēstuvju apmeklētāji. Zināmā mērā viņiem var piedot — tā kā izrādes mūsu teātros bieži vien ilgst vairāk nekā trīs stundas, saprotams, ka pirms tam vajag iestipirināties.

Taktī līdzi sitēji; paveids: piedziedātāji – cilvēki, kuri ar savu ķermeņa motoriku aktīvi piedalās teātra muzikālajā fonā.

Telefonos lūrošie – arī psihiska novirze līdzīgi kā čaukstētājiem – ja nu pa šo laiku kāds ir nolaikojis Instītī?

Pienākuma pēc atvilktie – parasti cenšas uzvesties pieklājīgi, jo par šo gājienu viņiem kaut kas ir apsolīts: minets, vakars ar čomiem vai, ja tas ir bērns/pusaudzis, kāda manta. Citos gadījumos gājiens uz teātri ir sods par nodarījumu. Taču ķermeņa valoda un izmisīgi nepareizā reakcija uz skatuvē notiekošo viņus nodod. Atvilktie smejas par daudz vai par maz, šausmās čabina, nevietā aplaudē, vai arī pārlieku smird no uztraukumā salietotā alkohola. Raujas prom pēc pirmajiem aplausiem, pēc kā tiek audzinoši iedunkāti. Arī viņiem piedosim, jo kurš gan pats nav bijis šādā situācijā.
(Gribētos gan redzēt pašas atvilcējas, kad lomas mainītos un kaislīgās teātrmīļotājas nokļūtu, teiksim, autoservisā. Cik adekvāti viņas tad reaģētu?…)

Atvilkto paveids – gulētāji, bet arī viņus attaisnosim. Kuru normālu vīrieti neiežūžo Klitemnēstras divstundu monologs?

Pūtēji – ik pēc minūtes nopūšas, laikam vingrina plaušas.

Žāvātāji – nav paspējuši izvingrināt plaušas un cieš no skābekļa trūkuma.

Plaukšķinātāji – vingrina roku locītavas, aplaudē vietā un nevietā.

Grozēkļi – vingrina visu ķermeni, praktizējot īpašu jogas paveidu – staipīšanos teātra krēslā. Acīmredzot tie ir cilvēki, kuri ikdienā nedabū izkustēties, kas ir liela problēma ofisa planktonam. Grozēklis tev priekšā – un, skat, pats jau esi kļuvis par grozēkli.

Maigotāji – publiski čubinās vai vēl briesmīgāk – ieķeras viens otram elkonī, lai veidotu monolītu divgalvainu bloku.

Kavētāji – kā parasti tie, kuri sēž rindas vidū. Kavētāji = slēptie trolejbusos berzētāji, kuri izjūt baudu no piespiešanās citu ķermeņiem.
(nb – vajadzētu noteikt ar likumu, ka vidū sēdošie pārtraukumos neizkustas no vietas.)

Ekshibicionisti un vuāristi – match made in heaven. Dāmas dekoltē vai ar daļēji atkailinātu ķermeni un to apbrīnotāji.

Kušinātāji – teātra gestapo, kas uzšņāc ikvienam, kurš sekundi pēc priekškara pacelšanās iečukstas vai nejauši iečabinās. It kā lietderīgs amats, taču, ja jums gadās izbaudīt pret sevi vērstu teātra gestapo naidu, vēl ilgi nevarēsiet naktīs gulēt mierīgi.

Emo – drūmi klusētāji, hihinātāju antitēze, nesmejas, kad vajag, kas ir vēl neomulīgāk. Atrasties blakus emo ir kā pieskarties kapam, tad jau labāk sārtvaidzis hihinātājs-vuārists, kurš smaržo pēc trešās dienas šņabja.

Spiegi ienaidnieka teritorijā – atnāk uz svešu žanru, piemēram, omītes uz erotisku lugu un tad šausminās. Slēpts vuārisma paveids, jo omītes no tā noteikti gūst baudu. Daudzām ir līdzi binokļi un dzirdes aparāti, lai nepalaistu garām nevienu niansi. Omītes-vuāristes arī nekad nežāvājas un nekavē, viņas savu vietu ieņem laicīgi un nereti pārvēršas teātra gestapo.

Raudātāji – arī tā mēdz būt (šņuk).

Nepaspēšu uz Panorāmu – visu laiku skatās pulkstenī un trinas.

Ko redzu, par to maunu – saturs viens pret vienu tiek pārstāstīts partnerim. Kā zināms, atkārtošana ir zināšanu māte: ja nu draugs bija iesnaudies vai izrādes laikā atradās Iekšējā Mongolijā.

Sekta – visziņi, kuri nolūkojas uz teātra zemniekiem ar nicinošu naidu — gluži kā barista Innocent cafe uz tavu seju, kad sastosties pie vārda “amerikāno”.

Ārzemnieki – vēl viens kosmosa noslēpums: ko viņi dara izrādēs svešās valodās? Pārsvarā blenž kā teļi un visu laiku smaida.

Milzīgā soma – kavētāji, kuri nevis berzējas, bet ierodas ar bekpekera cienīgu ekipējumu, ko profesionāli triec pret jūsu ķermeņa daļām.

Devītā – pārstāv visus tipus – hihinātājus, zviedzējus, čukstētājus, žāvātājus… Pārdzīvojot devīto , esat guvis īstu teātra rūdījumu.

Jaunavības zaudēšana – pirmo reizi uz teātri. No šiem cilvēkiem var sagaidīt jebkādu reakciju: ģīboni, histēriju, katatonisku stuporu, pēkšņu orgasmu.

Elita Patmalniece – un tu tiešām nevēlies trīs stundas skatīties uz šinjonu?

BĒRNI – visļaunākā teātra apmeklētāju kategorija, salīdzinājumā ar kuru devītā ir nevainīgu vegānu pulciņš. Bērni ir mazi sātani, no kuriem var sagaidīt jebko no šeit aprakstītā un vēl daudz daudz vairāk.

Trīs viedi stāsti par kādu vīru

Stāsts par aklumu
Kāds vīrs apprecēja skaistu sievieti. Mīlestība viņu starpā bija neizmērāma. Tomēr kādu dienu viņai atklāja ādas slimību un sievas skaistums sāka zust. Vīrs tikmēr bija ceļojumā un, dodoties atpakaļ uz mājām, zaudēja redzi. Tomēr neskatoties uz visām šīm nelaimēm abi dzīvoja mīlestībā un saticībā. Ar laiku sievietes daiļums pilnīgi izgaisa, bet aklais to nemanīja un turpināja mīlēt sievu tikpat stipri, kā sieva mīlēja viņu. Kādā dienā viņa nomira. Šī nāve izraisīja vīrā skumjas un ciešanas, un viņš izlēma doties projām no pilsētas.
– Kā tu spēsi ceļot bez palīdzības? Jo līdz šim tiki ar visu galā, pateicoties savai sievai, — radinieki neslēpa skaudro patiesību.
– Es neesmu akls, – atbildēja vīrs. – Tikai izlikos. Ja viņa būtu zinājusi, ka redzu viņu lēnām zaudējam savu skaistumu, tas viņu sāpinātu daudz vairāk nekā slimība. Viņa bija laba sieva. Es gribēju saglabāt viņas laimi.
Atvēris sievas testamentu, vīrs ieraudzīja, ka viņa bija ieķīlājusi māju, pārdevusi vectēva zemi Pampāļos un visu naudu novēlējusi feministu biedrībai.
– Kā tu varēji to pieļaut? Vienmēr biji tik uzmanīgs, – radinieki mulsa.
– Kas par stulbu jautājumu? Es taču biju akls.
Morāle: brīžam ir jāiemācās izlikties par aklu un neredzēt citu cilvēku trūkumus. Lai arī cik reizes zobi iekostu mēlē, tie tomēr paliek mutē un mācās sadzīvot viens ar otru. Tā ir piedošanas un sadzīvošanas garša.

Stāsts par lāpstu
(Šis stāsts tikpat kā vispār nav pārveidots, tieši tāds tas arī klejo feisbuka dzīlēs. Tas tā, – ja nu kāds izdomā pārmest, ka saceram murgus.)
Kādam vīram bija trīs bērni – divi dēli un meita. Kādā brīdī viņi pieauga un sāka izvēlēties savu ceļu dzīvē.
– Tēvs, esmu nolēmis kļūt par mākslinieku, – paziņoja vecākās dēls. – Radīšu ģeniālas gleznas un visi mani apbrīnos.
– Es gribu kļūt par neatkarīgu sievieti, – teica meita. – Mani garlaiko ģimenes dzīve, autiņi, netīrās zeķes un regulārs sekss. Dibināšu savu uzņēmumu.
– Es vēlos kļūt par geju, – sarunu noslēdza jaunākais dēls. – Braukšu uz Ameriku un dejošu Rikija Mārtina trupā.
Vīrs aizdomājās. Bērnu izvēles nebija ģimenei tradicionālas un, ja godīgi, arī nesaskanēja ar viņa sapņiem par nākotni. Taču vīrs mīlēja savus bērnus.
– Mani bērni! Es cienu jūsu izvēli un brīvību un vēlu jums laimi!

Pagāja gadi. Vecākais dēls tos bija pavadījis nesekmīgos mēģinājumos piezīsties kultūrfinansējuma fondiem, un neviens negribēja izstādīt viņa darbus. Meita bija nodibinājusi samērā veiksmīgu vegānu restorānu ķēdi, taču tad viņas mīļākais, caurkritušais politiķis un aktieris, savāca peļņu un aizmuka uz Taizemi. Jaunākais dēls bija pirms pieciem gadiem saslimis ar AIDS un gulēja uz nāves gultas.
Par šādu notikumu pavērsienu izmisušais vīrs devās pie kaimiņa.
– Mans draugs! Tavi bērni ir bagāti un veiksmīgi, visiem ir ģimenes un pa tavu māju skraida prāvs mazbērnu pulciņš. Kā tu esi to visu panācis?
– Ļoti vienkārši, mans draugs. Kad bērni bija izvēles priekšā, arī viņi vēlējās kļūt par gejiem, māksliniekiem un zaļajiem aktīvistiem. Tajā brīdī es viņiem vienkārši iesitu ar lāpstu pa galvu.
Morāle: ja īstajā brīdī iesitīsi bērniem ar lāpstu pa galvu, viņus gaida laimīga nākotne.

Stāsts par ceļojumu
Kāds vīrs bija nolēmis izzināt sevi un pasauli. Viņš nopirka Ryanair biļeti un devās uz tālo zemi. Tur nonācis, ievācās jaukā mājiņā kopā ar pieciem pakistāniešiem un četriem somāliešiem. Drīz vien viņš nopelnīja naudu pirmajam mobilajam telefonam un atdeva ātros kredītus.
„Laime ir,” vīrs ierakstīja draugos blakus fotogrāfijai, kur viņš kopā ar lietuviešu kolēģiem parkā cep cūku. „Tikai jābūt čaklam un kārtīgam, un uz to sūda zemi es atpakaļ vairs nebraukšu.”
Morāle: atveriet čekas maisus un visi būs laimīgi.

Pārsūti šos stāstus tālāk 69 reizes un Jaunajā Gadā tev izdosies nedzirdēt vārdu “simtgade”.

Visa esošā bezjēdzīguma dzen

Anda trešo reizi nospieda uz zaļās Whatsapp bultiņas. Divi ķeksīši nozīmē, ka ziņa ir aizgājusi. Šī aplikācija viņai bija jauna, jo Anda centās izvairīties no viedtālruņa – tas padarīja cilvēku redzamu lielajām korporācijām, kuras zog personas datus. Taču Egijas gadījumā tas bija savādāk – Sandris bija minējis, ka Egija pārsvarā ir Whatsapp, un tur neko nevarēja darīt.
Viņas nebija redzējušās gandrīz divdesmit gadus – kopš vidusskolas laikiem. Anda bija vieglatlēte un matemātiķe, Egijai bija violeta uzkasīta čolka un viņa vienmēr mīcījās ar kaut kādiem alternatīvajiem puišiem pa radio mezglu un bastoja stundas. Taču par brīnumu, Egija bija nonākusi bankā vadošā amatā, kas bija apstiprinājums tam, ka viņa kalpoja korporācijām. Bet tas šobrīd nebija svarīgi. Svarīgākais bija sarunāt tikšanos un panākt izvirzīto mērķi.
Anda palūkojās telefonā, un zaļā ikoniņa, kā juzdama skatienu, izlēca uz telefona ekrāna.
“Davai, tad tiekamies vienos Sparģelī. C u xxx”

“Sparģelis” bija pārcenots itāļu restorāns, kurš orientējās uz pusdienām par puslīdz demokrātiskām cenām par sauju makaronu ar tomātu mērci no bundžas. Te lielākoties pulcējās darbinieki no tuvējās bankas (tai skaitā Egija) un vienas ministrijas klerki, kuri vēlāk ietagoja sevi Feisbukā, jo vakariņām “Sparģelis” bija samērā smalka vieta.
“Andočkinnnn! Simts gadu!”
Egija izskatījās tikpat neprātīga kā skolas laikā, gan bez violetās čolkas, taču sarkanā naktskreklā.  (Vai bankās visi nestaigā kostīmos? Vismaz tā Anda bija iedomājusies. Taču acīmredzot uz Egiju tas neattiecās.)
“Eguciiiii!”
Sekoja obligātā apsveicināšanās, apkampšanās un pusdienu pasūtīšana – tie paši makaroni, Egija paņēma vēl saldo, Anda nolēma taupības nolūkos to izlaist.
“Pa mazajam aliņam?”
Anda pamāja. Alus gan “Sparģelī” nenāca no vietējām darītavām, taču nekas, šoreiz mērķis attaisnoja līdzekļus.
“Kā iet vispār? Ko tu tur dari bankā?
“Ai, nu tā, ņemos ar kredītiem… Ko tu?”
“Jā, par to es tieši gribēju parunāt. Lieta tāda, ka esmu iesaistījusies vienā organizācijā, kura taisās glābt mūsu planētu. Un es domāju, ka jūsu bankai varētu būt interese.”
“Interese par ko?”
“Par kūstošajiem ledājiem.”
“Okei. Un?”
“Lieta tāda…” Anda izvilka no somiņas Sandra sagatavoto materiālu. Tas bija buklets ar grafikiem, kā zemeslode ies bojā, ja ledāji turpinās kust iepriekšējā tempā. Grafiki bija tieši orientēti uz Egijas tipa finansistiem un ekonomistiem, viņiem vajadzēja saprast skaitļu valodu. Māksliniekiem – tiem vispār trūka naudas, lai gan dažiem tomēr neizskaidrojamā kārtā tā figurēja – bija paredzēts plakāts ar milzīgu mirstošu balto lāci.

Taču Egija, paņēmusi bukletu, domīgi pagrozīja to rokās un nolika blakus pelnu traukam. Šķiet, grafiki viņu neuzbudināja.
“Nu, un ko jūs ar to visu gribat panākt?”
“Kā –  ko? Mēs gribam glābt zemeslodi.”
“Priekš kam?”
“Nu… Priekš mātes zemes.”
Egija izvilka cigareti.
“Zini ko?… Tavs buklets ir labs, bet zemeslode tāpat agri vai vēlu ies bojā. VISS ies bojā. Vienkārši – viss. Kāda jēga tad cepties?”
Anda ievilka elpu.
“Nu, bet priekš bērniem? Tev ir bērni?”
“Tak Ivčiks jau tūlīt universitātē stājas. Tu nezināji, ka mums ar Zirnīti piedzima meita jau pirmajā kursā ?”
Anda piekrītoši noņurdēja. Viņa tajā laikā meditēja Indijā un nebija sekojusi klasesbiedru gaitām.
“Un tev ir vienalga, kas notiek ar zemeslodi?”
“Zini, ko?”
Egija aizkūpināja cigareti un iepūta dūmus Andai tieši padusē.
“Man ir pilnīgi pajāt.”

 

Rindu dzen

Kopš agras bērnības mani ir nomācis eksistenciāls jautājums – ko iesākt ar savu dzīvi? Tikai nepārprotiet, neesmu gejs vai botāniķis, kurš dzīves jēgu meklē, 13. reizi noskatoties “Gredzenu Pavēlnieku”. Esmu normāls džeks, man viss ir bijis – hokeja treniņi bērnībā, kautiņi ar krieviem, velāk izklaides koijotos un attiecīgās 69 naktis ar to apmeklētājām. Esmu jaucis javu ar rokām un novedis dāmu līdz skvirtam. Esmu veikojis, veipojis un nopircis skriešanas kurpes par nesamērīgu cenu. Esmu ieguvis diplomu – hujiplomu – un apprecējies. Man ir mašīna un pat bērns. Pērku sievasmātei puķes dzimšanas dienā un māku ne tikai izvārīt pelmeņus, bet pagatavot labu steiku un uztaisīt zivju zupu.

Taču dziļākais nav mainījies. Lai gan joprojām klausos Morbid Angel un ticu, ka sievas kunkstieni liecina par netēlotu orgasmu, mani nav atlaidusi bērnības sāpe – ko, pie velna, darīt ar savu dzīvi? Patiesībā tā ir tikai pletusies dziļumā. Ja bērnībā vai jaunībā tas bija vienkāršāk, pietika vienkārši atdauzīt kaimiņus, piezīmēt učenes portretam ūsas vai nocopēt beibi ar lielākajām krūtīm, tad patlaban tas ir daudz sarežģītāk. Problēma laikam ir tā, ka esmu vienīgais bērns, man vienmēr ir bijis daudz laika domāt – vecāki izšķīrās, pirms izdomāja pieviest vēl vienu brēkuli. Turklāt esmu vienmēr bez īpašas piepūles bijis pietiekami veiksmīgs. Man ir Audi A6, dzīvoklis klusajā centrā un, kā jau teicu, ģimene. Iedzert man patīk, reizēm pamētāju buceni ar čomiem (esmu 1,98 m), bērns aug un sāk izdvest artikulētas skaņas, sieva joprojām patīk, taču tas vienalga neatrisina problēmu – ko iesākt ar savu nolādēto dzīvi? Ko? Gaidīt kārtējo copi, braukt uz Kanārijām katru ziemu, lādēties par politiku, ieviest mīļāko, rakstīt romānu? Pēdējos darīt vienkārši neredzu motivāciju. Politika ir domāta lumpeņiem, mīļākā – dārgi, romāns – nekad neesmu bijis radošais tips. Esmu vienkāršs džeks, kuram patīk sports, komēdijas un nauda.

Mani viņa pārsteidza negaidot. Melnas dizaineru skrandas – apmēram kā mammai, spilgi sarkanas lūpas, milzīga rozes broša pie krūtīm. Gadi – no četrdesmit līdz septiņdesmit pieciem. Svars – 2,75 sievasmātes + vaigi.
“Vai Jūs man, lūdzu, nepalīdzētu? Jāiet uz pilsonības un migrācijas dienestu saņemt pasi. Tur viss kas jāspaida, es nezinu, un man jau nav tā telefona…”
Sākumā es noskurinājos. Biju tieši ceļā uz Vīna Studiju, lai sievas māsai nopirktu Gewürztraminer dzimšanas dienā, bet tad kaut kas babuļa balsī mani uzrunāja. Laikam atcerējos mirušo vecmāmiņu.

“Kur Jums jāiet? Ja tas nebūs ilgi…”

Tālāk mēs devāmies tumšā ejā. Tumšākā, nekā Alise iekrita ar Balto Zaķi: tur bija pakāpieni, sviedru smārds un cilvēki, kuri bezgalīgā rindā stāvēja uz kāpnēm, daži pat gulēja. Mana pavadone veikli paņēma numuriņu automātā – vispār viņa nemaz nebija tik bezpalīdzīga, – un pēc tam, atbalstījusies, pret manu plecu, iemiga.
“Sakiet, cik Jums gadu? Un kāds ir Jūsu mērķis dzīvē?”
Es palūkojos apkārt. Uzrunātājs bija apmēram mana vecuma vīrietis, kura seju klāja bieza bārda. Taču viņš nebija hipsteris, bija redzams, ka bārda ir viņa patiesā pārliecība.
“Es…”
Tālāk mēs attīstījām apmēram trīsdesmit minūšu sarunu, kuras laikā mana pavadone omulīgi iežagojās, laikpalaikam pamostoties. Diemžēl pēc laiciņa pienāca viņas rindas kārtas numurs un kundzei bija jādodas projām. Atvadoties es nezin kāpēc pakniksēju.

Nākamajā dienā jau mērķtiecīgi piebraucu pie Pilsonības un imigrācijas lietu pārvaldes. Tā bija kļūda, jo rinda no rīta nebija tik liela, visi bija miegaini, un neviens nevēlējās ar mani iesaistīties sarunās. Es devos uz Rimi – vēl viena kļūda, sasodītie pašnorēķināšanās automāti bija izskauduši jebkādas rindas un pie kasēm grīļojās tikai pāris kaķtantiņas un bomži.

Devos uz VID – tas pats. Nolādētā numuriņu sistēma nīcināja rindas un lika cilvēkiem kustēties kā skudrām, tas pats Zemesgrāmatu nodaļā. Īsts balzāms uz brūcēm bija Centrālās Stacijas pasts – tur es iegrimu stundu ilgā diskusijā ar pensionāru par Čehoslovākijas okupāciju un Prāgas pavasari.

Neilgā laikā atradu savas mīļākās rindas – protams, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, apaļīgā guru bija mani jau pašā sākumā uzvedusi uz veiksmīga ceļa, un es kā muļķa sprīdītis atgriezos dzimtenē. Cilvēki bija pārāk slinki, lai vīžotu reģistrēties internetā, stundām gulēja uz kāpnēm, lai saņemtu pases, un tur varēja atrast īstenas pērles. Tas pats pasts – zelta krātuve sarunām par vēsturi. Kā arī dažas banku filiāles, bet neminēšu kuras, jo zinu, ka tik daudzi mokās neziņā, ko iesākt ar savu dzīvi, un, ja visi mani konkurenti pārvāksies uz rindām, tad par ko mēs runāsim?

Femme fatale

Maigurs pamodās no nepatīkama smārda. Hektors bija izlijis pelnutraukā un piesūkušies benčiki smirdēja pēc pērnā gada kaķu čurām. Kaklā neizturami kaltēja, bet galvā bija iemeties betonmaisītāja un atomreaktora kombināts. Maigurs lēnām uzslējās un mēģināja to pašu izdarīt ar pudeli, taču nenovēršamais bija noticis – Hektors bija apgāzies un tā saturs pārvērties lipīgā peļķē uz paklāja.

Maigurs lēnām virzījās uz ledusskapi. Tur vajadzēja būt aliņam. Ja Saša nebija to paņēmis līdzi. No tā lopa visu ko varējā sagaidīt. Tomēr nē. Baltā tempļa sānu kastē gozējās brūnulīša maigi apaļais gurns. Maigurs alkaini pieplaka dzīvības straumei.

Ietinkšķējās telefons. Maigurs jau gatavojās to aizmest pret sienu, bet tad atcerējās par kredītu. Signāls nebija modinātājs, – tādu Maigurs nelietoja, jo bija brīvmākslinieks, kurš neatzina režīmu, – bet atgādinājuma zvans, un to papildināja teikums “Femme Fatale. 12:00”

Maigurs nolamājās. Pēc izglītības viņš bija latviešu valodas skolotājs, taču kopš pāris gadiem bija atradis daudz ienesīgāku un vieglāku iztikas avotu – rakstīja stāstus. Proti, pornostāstus žurnālam “Kaķenīte”, kurš bija gana populārs un arī neskopojās ar honorāriem. Maigurs jau no bērnības bija rakstījis šo to – dzeju un esejas. Bet šis izrādījās daudz vienkāršāks žanrs – pietika noskatīties kādu attiecīgā stila klipu internetā un pierakstīt notiekošo. Maigurs pēc dabas bija estēts un sākumā mēģināja krāšņot savu daiļradi ar radošiem pavērsieniem un epitetiem, taču “Kaķenītes” redakcija ātri vien ieviesa skarbas korekcijas viņa centienos – nekāds jaunrades. Nekādus izsmalcinātus jaunvārdiņus dzimumorgāniem (te aizgāja bojā “saulrieta sēne” un “smilga tavā pavasara vagā”, un tamlīdzīgi ): jo rupjāk, jo labāk – skanēja redakcijas uzstādījums. Uz pēdējo Maigurs nereaģēja, “pežas” un “pimpji” bija zem viņa goda, tāpēc viņš aprobežojās ar neitrālajiem “loceklis”, “ kājstarpe”, “vāverīte” un tamlīdzīgi. Par pēdējām gan viņš varēja spriest tikai teorētiski, jo sieviešu dzimumorgānus redzējis tikai filmās – Maigurs bija pārliecināts gejs.

Taču šodien “Kaķenītei” vajadzēja pagaidīt. Bija pienācis termiņš, kad jānodod raksts prestižajam “Femme Fatale” – jaunajam žurnālam, kurš solījās būt visa gada labākais žurnāls sievietēm. Iznāks reizi ceturksnī, maksās brangu naudu, teju desmit eiro un attiecīgi arī būs honorāri. Maigurs gulēja ar Vadimu, žurnāla dizaineru, kurš viņam bija pagādājis šo haltūru. “Femme Fatale” piederēja lielam žurnālu koncernam, tā vis nebija kaut kāda “Kaķenīte”. Ja viņš tagad sāks stabili sadarboties ar šo monstru, tad – viss, radošais konveijers, laimīgā nākotne, bagātība un XO konjaks.

Maigurs apsēdās pie datora. Pulkstens rādīja desmit, raksts jānodod līdz divpadsmitiem. Kā gan viņš vakar tik neapdomīgi aizdzērās ar Sašu (ar Sašu viņš negulēja, tas bija vienkārši pudeles brālis no blakus paģika) un pavisam aizmirsa par Femme Fatale? Taču jebkurā gadījumā par vēlu sevi šaustīt. Kaut kas bija jādara. Vadims sacīja, ka jāuzraksta kaut kas par attiecībām. Vienalga kas, bet lai sievietēm patiktu. Lai būtu jutekliski un skaisti.

Maigurs uzklikšķināja uz worda ikonas. Tad izveidoja virsrakstu… “Tu esi…” Tālāk galvā ietriecās paralizējoša dūre un viņš steidzami metās pie ledusskapja dziedējošā plaukta. Diemžēl arī tā saturs nepalīdzēja. Arī vēderā bija iemeties glums kumšķis, kurš lauzās ārā. Maigurs ar mokām to apspieda un vienā rāvienā iztukšoja auksto alu. Tomēr labāk nepalika.

Viņš atvēra pēdējo “Kaķenītes” gabalu. Tas saucās “Vēstule tev.” Vēstule sastāvēja no četrdesmitgadīgas slaucējas spazmām par iedomātu seksu ar savu klasesbiedru pirtiņā. Ideju Maigurs šoreiz bija aizguvis nevis no pornofilmām, bet realitātes šovā par lauku dzīvi. Maigurs pārkopēja tekstu jaunajā failā un nosauca to par “Vēstule tev vienīgajam.” Tagad atlika tikai nedaudz padarboties pie stila. Par laimi, dūrējs krūtīs un galvā mazinājās, un prāts kļuva skaidrāks. Turklāt izrādījās, ka ledusskapī vēl ir trīs pudeļvienības brūnā maiguma. Maigurs tekstu “kad tavs loceklis ietriecās manī kā deviņvīru spēks” nomainīja ar “kad tu sagaidīji mani ar ķiršu ziediem”, kā arī “es iesūcu sevī tavu spermu kā profesionāla slaucēja” uz “es noglāstīju tavus matus kā māte”. Pie trešā alus viņš juta, ka prāts bija nedaudz apmiglojies un ar meklētāju rūpīgi izskatīja, vai tekstā nebija palicis neviens “loceklis”, “sūcu” vai tamlīdzīgi. Nē, viss rādījās korekti. Viņa sapņo par viņu tikšanos pirtiņā, romantiski un maigi. Ziedi, glāsti, bērzu slotiņas, sapņi. Uz brīdi Maigurs gandrīz apraudājās.

Viņš palūkojās pulkstenī. Bez piecpadsmit divpadsmit. Tagad tikai viss jāaizsūta redakcijām – “Kaķenītei” un prestižajai “Femme Fatale”. Galvenais nesajaukt.

***

Laikam gaidījāt tādu plot twistu, ka Maigurs sajauca materiālus un nosūtīja “Femme Fatale” porņuku un “Kaķenītei” romantisko stāstu? Nekā nebija, cehs nekad nenolaidīsies līdz tādam lētas vodeviļas līmenim. Maigurs visu aizsūtīja pareizi un no “Femme Fatale” (starp citu tur viņš parakstījās kā Marī Briāna) dabūja uzslavu par juteklisko vēstules formu. Maiguram izveidojās lieliska sadarbība ar prestižo žurnālu koncernu, un šobrīd viņš strādā pie romāna, kurā plāno ieviest gan “saulrieta sēni”, gan “smilgu tavā pavasara vagā”.