Visi raksti, kuriem autors ir Družba

Monogāmija – lielākais drauds Latvijas pastāvēšanai!

Vīrietis ar vīrieti ir pretdabiski un pretīgi! Sieviete ar sievieti arī ir pretdabiski, bet ne tik pretīgi (ja vien nav vecas, resnas vai neglītas). Vai zināt, kas ir vēl pretdabiskāk? Monogāmija. Tas gan netraucē lielajam vairumam Latvijas partiju būvēt savas programmas uz “dabiskām” un “tradicionālām” vērtībām. Kakāt plastmasas maisiņos arī nav baigi dabiski, bet hei…<

Monogāmija dabā sastopama daudz retāk nekā homoseksualitāte, un patiesībā tā ir klajā pretrunā ar daudzu politisko partiju mērķiem un vīzijām. To, ka monogāmija ir stulba un patiesībā – pat drauds Latvijas pastāvēšanai, ir sapratuši arī vairāki Nacionālās apvienības biedri.

Paskaties uz, piemēram, Rasnaču un Parādnieku – pilnam komplektam NA pietrūkst tikai Džilindžera. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ viņi ir pret Stambulas konvenciju, kā nekā – arī partneru iekaustīšana dabā sastopama biežāk par monogāmiju. Izsaku minējumu, ka tieši šī ir tā dabiskā vērtība, pie kuras viņi vēlas pieturēties. Latvijas glābšanas vārdā vajadzētu likvidēt laulību institūciju, kura ierobežo vīriešu iespējas veicināt demogrāfisko uzplaukumu valstī.

Liela daļa sabiedrības problēmu, manuprāt, rodas tieši tādēļ, ka mēs tik uzstājīgi vēlamies būt tradicionāli un to asociējam ar pareizumu. Padomju laikos seksa nebija un pēc neatkarības atgūšanas nenotika nekādas seksuālās atbrīvošanas revolūcijas, tāpēc sabiedrība joprojām ir seksuāli apspiesta un izpausties neprotoša. Atliek tikai pavērot interneta komentētājus, kuriem katra teikuma beigās ir pa kādam “kaku stumdītājam” vai līdzīgi trāpīgam tēlainās izteiksmes līdzeklim. Kaut kas tur īsti nav kārtībā.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma tirgus tika piesātināts ar vācu dubultfistinga un taizemiešu sieviešvīru kasetēm, kas nodarīja vairāk slikta nekā laba. Sak’ – mums tagad jāsacenšas ar šito?! Nedaudz vēlāk arī Latvijā notika vairāki vāji mēģinājumi padarīt seksu par ikdienišķu sarunu tēmu. Nakts tumsā bija kaut kāds Dāvida šovs, kas vairāk atgādināja Džerija Springera asistenta pirdienu nekā kaut ko nedaudz oriģinālu. Tad bija radiogeiša, kura uzskatīja, ka ir ļoti seksīgi runāt pusčukstus un nedaudz šļupstot. Nekas no tā pārāk nepalīdzēja.

Domājot par to, kāpēc esam paši sevi tik ļoti seksuāli apspieduši, neviļus atcerējos par divtūkstošo gadu sieviešu kulta seriālu – “Sekss un lielpilsēta” (skaidrojums tiem, kas mucā: seriāls, kurā zirgaģīmis Sāra Džesika Pārkere un viņas draudzenes drāžas ar visu, kas kustas). Kāda bija galvenās varones lielās mīlestības “kļička” latviskajā versijā? Misters Lieliskais. Ak – cik romantiski! Kāds bija šī paša tēla “niks” oriģinālvalodā? Misters Lielais (Mr. Big). Respektīvi – seriālā, kurš ir 100% PAR sievietes seksualitāti kā pozitīvu lietu un kaut ko svinamu, latviskajā versijā kaunējās pateikt, ka galvenajai varonei patīk čalis, jo viņam ir liels metamais… un daudz naudas.

Es pazīstu kādu puisi (un gan jau mēs visi pazīstam tādu puisi), kurš ir diezgan atklāts rasists. Ienīst visus imigrantus, kaut gan pats vairākus gadus dzīvojis Īrijā. Īsumā – spēju viņu iztēloties kā vienu no tiem čaļiem, kas draudīgi stāvēja pie Muceniekiem. Bet vienlaikus nekad neesmu redzējis viņu lielīgāku kā reizē, kad bija jādalās pieredzē par to, kā reiz strādājis uz zvejas kuģiem ārzemēs. Proti – piestājot kādā ostā, jaunais cilvēks nolēmis uzmeklēt sievieti, ar kuru īsināt laiku. Pēc nelieliem meklējumiem puisis atradis vistumšāko prostitūtu visā ostas pilsētā. To ir grūti izskaidrot. Iespējams, tas bija “naida grūdiens”, kura laikā viņš kliedza: “Izdarīšu ar tevi to pašu, ko krievi ar mums izdarīja kara laikā!”

Lai nu kā – mums savā starpā būtu vairāk jārunā par foršām un labām lietām. Sekss ir viena no tām. Var izmēģināt kaut ko jaunu, var parunāt ar savu partneri par to, ko viņš/viņa gribētu. Iespējams, bērna ieņemšana, guļot misionāru pozā pēc tam, kad esi pālī pārradies mājās no Dinamo Rīga spēles, nav vienīgais tavas sievas sapnis. Iespējams pat nonākt pie sensacionāla secinājuma, ka anālais sekss iespējams ne tikai starp diviem vīriešiem, bet arī heteroseksuālam laulātam pārim, savukārt mutē iespējams iestumt ne tikai tupeni. Par savām fantāzijām nav jājūtas slikti. Pat izvarošanas fantāzijas ir pilnīgi normālas (man tādas ir katru rītu sabiedriskajā transportā), galvenais, lai jums ir kāds drošības vārds. Turēt pagrabā mazu seksa vergu vārdā Reinholds? Diskutabli, bet galvenais – nesakiet par to neko Asociācijai ģimene.

Rezumējot – vispirms jālikvidē seksuālā spriedze, tad monogāmija un laulības institūcija, un tad – augšāmcelsies Gaismas pils un Latvija beidzot atdzims!

Guntara Rača dzejas apskats

Ievadam. Ja domājāt, ka esmu izmests no Ceha, vai kāds pustraks komentētājs mani maskačkas vārtrūmē sadūris līdz nāvei – ne nieka. Draugi palūdza izpalīdzēt kādam ārzemju politiķim veidot viņa prezidentūras kampaņu… Detaļās neiedziļinoties – būs siena!

Bet tagad par būtisko. Nav noslēpums, ka pēdējos gadus savā starpā un publiski esam smīkņājuši par Guntaru Raču un viņa daiļradi. Nemelošu, ja teikšu, ka 90% no Ceha autoriem kāds no twitter kontiem ir bloķēts no Guntara “izēd ateju” Rača puses, tomēr nolēmu neturēt ļaunu prātu, paņemt lielu krūzi Costa kafijas, uzvilkt vecmammas adītu džemperi, atvērt Makbuku un konstruktīvi izanalizēt dažus no atpazīstamākajiem “latviešu Boba Dilana” veikumiem. Ar mīlestību un iecietību.

Cāļus Skaita Rudenī
Izlasot pirmos divus pantiņus jau uzreiz rodas iespaids par ko ir šis darbs. Liriskais “es” ir kāds ar atpalicību slimojošs lauku bērns/pusaudzis, kuram ir problēmas ar vienkāršu lietu atcerēšanos. Ikdienā viss sagādā grūtības. Bet par spīti tam, viņš spēj saglabāt optimismu un gaišu skatu uz dzīvi. Patiesi iedvesmojoši. Mana sirds visstiprāk ietrīcējās pie rindiņām, kuras uzrunātu arī jebkuru katoļu baznīcas mācītāju: ‘’Neplūc, neplūc mani vēl, Esmu pārāk mazs…’’

Anniņa Vanniņā
Pat ar neapbruņotu aci skaidrs, ka dziesma ir par pašnāvību. Meitenīte, kura aizmieg vannā. Dīvainas pirmsnāves halucinācijas, “Zvejnieks blakus apsēdās” kā spilgta metafora tēvoča pieskārieniem bērnībā… Diezgan progresīvi jau tik daudzus gadus atpakaļ censties publiski izgaismot aktuālo pusaudžu pašnāvību problēmu. Ņemot vērā šobrīd bērnu vidū aktuālo spēli “zilais valis”, varētu teikt, ka ar šo dziesmu lielmeistars gājis pa priekšu laikam.

Diena
Dziesma vienkāršā un viegli uztveramā tekstā runā par demences problēmu vecu cilvēku vidū. Dziesmas liriskais “es” māca, kā saglabāt dzīvesprieku un vieglumu vissmagākajos dzīves mirkļos, kad vecvecāki ne tikai neatceras, kas tu esi, bet, slimībai progresējot, piemirst arī tādas elementāras lietas, kā piemēram – “kas ir diena?” vai “kas ir tumsa?” Tāda sajūta, ka šis darbs būtu uzrakstīts vien pāris dienas atpakaļ, jo ir tik aktuāls un mūsdienīgs. Pravietiski, es teiktu. Savādi, ka šajā dziesmā neizdevās saskatīt pedofīlijas noti, kas, manuprāt, caurstrāvo lielāko daļu populārāko autora darbu.

Lecam Pa Vecam
Apbrīnoju, ka autors prasmīgi spējis izmantot vārdu: “lecam” veselas 20 reizes. Parasti dziesmās vārdu vai frāžu atkārtošanās šķiet ļoti kaitinoša, bet šajā darbā tas ir tieši tas, kas vajadzīgs! Tādējādi tiek pasvītrota dziesmas pamattēma – apātija spēj ieraut kā akacis, tāpēc mums ir jāmainās – nerimstīgi jāiet līdzi laikam un jāturina virzību uz priekšu! Gluži kā to dara Rača kungs, kurš vienmēr ir soli priekšā visiem modes trendiem.

Cigarete, Rums, Meitene Un Zāle Zaļa
Pirmkārt, vēlos uzsvērt, ka GRUPA LĪVI IR LATVIJAS DĀRGUMS! Bet šīs dziesmas teksts ir dziļš, pārdomāts un bezbailīgs. Šajā darbā autors nebēdnīgi paslēpis savu jaunības dienu anarhistisko dzīves skatījumu. Jaunības maksimālisms, alkohols, narkotikas, vieglas uzvedības sievietes (vai tomēr meitenes…?!) – “Kas gan vēl man varētu būt vajadzīgs?” Lasot šo darbu, man bija tēraudcieta erekcija.

Es Tevi Gaidīšu
Komunisma augšāmcelšanās. Buržuāzijas apspiestās strādnieku masas sacelsies. Bet līdz tam mums jāgaida un jāatceras pagātnē pieļautās kļūdas, lai nepieļautu to atkārtošanos. Kapitālisma sapnis ir izsapņots un nomiris. Komunisms valdīs par pasauli un ikkatrā kontinentā plīvos sarkans karogs. Deģenerātu noziegumiem pienāks gals. Skolā būs viena ticība un viens likums visiem. Uz priekšu biedri – urrrrrrrrāāāāā!

Iesakām jums doties uz Guntara Rača dzejas lasījumu, lai iepazītos ar autora daiļradi vēl padziļinātāk.

Sazīmē kropli: Stienis

-Davai, atdod visu pusdienu naudu, ņuņņa!

Es kliedzu uz Stieni, kura galvu biju iespiedis starp savu tēraudcieto bicepsu un nedaudz iesvīdušo padusi. Tieši tāda bija mūsu pirmā tikšanās reize. Nē, tas nenotika pamatskolas-vidusskolas laikā. Tas notika kādu pusgadu atpakaļ (pēc pirmās tikšanās reizes mēdzu viņu saukt par Stieni-Hujieni, ha ha ha).

Jau uzmetot skatienu Stienim, bija skaidrs, ka viņš ir viens no TIEM. Stieņa sejā bija ierakstīts, ka viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kurš par katru cenu vēlas citēt Koelju. Kā suns, kurš gaida saimnieku pārnākam mājās, viņš tirinās un gaida mazāko izdevību lai izspļautu kādu citātu.

-Mani sauc Stienis un Alķīmiķis ir mana mīļākā grāmata!
-Aha. Atpisies.

Mana lielākā kļūda (“bija pievienoties CEHAM! Ha ha ha”) bija apstiprināt draudzības uzaicinājumu no Stieņa Facebookā. Tagad katru dienu savā timeline redzu labākos Koelju citātus un Stieņa dienas horoskopus.

Kā rakstīts Stieņa bio: “Kāpēc tieši Stienis, tu vaicāsi? Tāpēc, ka Stienis ir stingrs.” Tā viņam patīk par sevi domāt, jā. Patiesībā kā savu alter ego viņš izvēlējās Stieni, jo viņa mīļākais fetišs ir soundings (Dieva dēļ, ja tu nezini, kas šis ir par fetišu – NEMEKLĒ to internetā! NEKAD!). Viņš nekur neiet bez savas mazās, melnās kastītes.

Kā atpazīt Stieni Cehstivālā? Meklē publikā vīrieti, kurš izskatās novecojis kā heroīna adikts un viņa acīs nolasāms nepārprotams izmisums. Bingo! Tas ir Stienis.

Stieniiic

Dzīvnieku Brīvība vēlas KIŠKAS un ASINIS!

Ja pēc mana pirmā raksta Cehā jums nebija skaidrs, atgādināšu – man dzīvnieku tiesības ir pie dirsas. Daži dzīvnieki ir paredzēti ēdienam, daži kažokiem un daži bezzobainu, sīku slaviku izklaidēšanai cirkā. Vēlaties mani pārliecināt par pretējo: nodzīvojiet mēnesi ieslēgti vienā dzīvoklī ar nepieradinātu vilku.

Joprojām mīļākā lapa, ko internetā skatos tikai lai sadusmotos par hipsteru stulbumu, ir Dzīvnieku Brīvības lapa facebookā. Sen nebija sanācis tā labi uzvilkties, tāpēc nolēmu iegriezties un – pavei – nelika vilties.

dzīvnieku hujībrīva

(Kad viena fotogrāfija pasaka vairāk par tūkstošiem vārdu… Jā – karbonādes, cepetis, medaljoni, ribiņas, šašliks, bekons utt.)

Да ладно, var jau izlikties, bet vai tiešām kāds ir tik naivs? Vai kāds nopietni iztēlojas, ka cūciņas dienas pavada pie baseina sauļojoties (piezīme sev: jauns biznesa $uperplāns – karbonādes, kuras pašas cepas saulē)?

Gaļas industrijas maldi? Jā, jo Dzīvnieku Brīvībai pašiem nu gan galīgi nepatīk manipulēt informāciju. Ak, pag. Nē, viņiem patīk gan. Atkal atgādināšu par savu Rīgas Cirka rakstu, kad DzB kvieca, ka cirkā strādā pērtiķīšu sitēja, kura kādreiz ir strādājusi ar vēl dažiem citiem dzīvnieku sitējiem. Tiesa gan, nekas tāds nenotika pašā Rīgas Cirkā, bet ar to bija gana, lai kladzinātu par dzīvnieku ciešanām.

Vistas, aitas, cūkas un liellopi tiek turēti necilvēcīgos apstākļos! Jā, tieši tā – necilvēcīgos, jo tie ir dzīvnieki. Kādos tad apstākļos viņi būtu jātur? Četru istabu dzīvoklī Teikā? Lauku viensētā pie Ludzas? Perfektā pasaulē, protams, aitiņas ganās zaļā pļaviņā un dienas pavada spriņģojot riņķī. Bet patiesībā tie ir kakaini lopi, kuru mūža misija ir tikt nokautiem. Es negrasos piķot vairāk, lai no zemnieka, kurš smird pēc kaņepēm, nopirktu organiski audzētu jēra gaļu. Es gribu savā gaļā sagaršot dzīvnieka pirmsnāves bailes.

Protams, ir forši, ka ir hipiji, kuri cīnās par dzīvnieciņu tiesībām. Mīlīgi. Ir par ko pasmieties. Bet nevajag sēdēt savās augstajās sapņu pilīs un dročīt, ka esat labāki par visiem citiem. Vainot uzņēmumus, ka viņi maldina, nevis liek savās reklāmās iekšas, kiškas, asinis un putru. Nu nevajag. Ja arī uzņēmumi reklamētu savus produktus tieši šādi, visticamāk tieši DzB sēdētu stūrī un raudātu.

szynka-gif

P.S. Alternatīvā bilde rakstam, kuru ceha kolektīvs atzina par nepiemērotu, jo tā varētu traumēt mazus bērnus un vegānus.

Šī nav depresīvā nedēļa: Viena trika ponijs

Digitālā pulksteņa sarkanās lampiņas rādija 05:43 no rīta. Pirms kādas pusstundas viņš bija pamodies no murgiem, kuri pēdējā laikā nomocīja arvien biežāk (parasti tajos ļaužu pūļi rādija uz viņu ar pirkstiem un zviedza). Viņš vienmēr pamodās tieši ap pieciem. Iespējams, tā bija asinsbalss, kas, pietuvojoties lielajam vecumam, teica: “Ir laiks… Tev jābrauc uz Centrāltirgu!”.

Pirms pāris gadiem visa pasaule bija viņa saujā – teju vai 30 gadus jaunāka sieva, pieci bērni, kupls mazbērnu pulks un arī ar darbu laimējies. Visi labprāt uzklausīja un cienīja viņa viedokli – “Kā labāk darīt to? Kā labāk darīt šito? Vai vakar redzējis Rīgas Dinamo spēli un kā rīkotos, ja būtu treneris?” Viņš bija tik neievainojams, ka sāka uz ielas izaicināt uz kautiņu par sevi krietni jaunākus vīriešus, tomēr tie vienmēr bēga, ierāvuši asti kājstarpē.

Kādā prāta aptumsuma mirklī viņš uzrakstīja atlūgumu. Iespējams, tāpēc, ka dzīvē iestājusies pārāk liela rutīna un šķita, ka visu, ko iespējams sasniegt, viņš jau ir paveicis. Bija sajūta, ka BEIDZOT laiks iet pensijā. Tagad šīs atmiņas sagādāja tikai skumjas. Viss lēnām bija izgaisis, izslīdējis caur pirkstiem un vainot varēja tikai pats sevi.

Neilgi pēc atlūguma uzrakstīšanas sieva pameta. Kāpēc? – neteica. Darbā viņa vietā pieņēma citu – daudz jaunāku un glītāku –, bet viedoklis vairs nevienu neinteresēja, un uz ielas garāmgājēji pārstāja pievērst uzmanību.

Kauli bija kļuvuši kā pielieti ar svinu un ar katru nākamo dienu bija arvien grūtāk atrast iemeslu izlīst no gultas. Dienas priecīgākais mirklis bija kārtējā Hameleonu Rotaļu sērija, kuru viņa dēls bija sarakstījis modernajos dvd diskos krievu valodā. Ar cilvēkiem vairs negribējās kontaktēties. Šķita, ka visa sabiedrība viņu nodevusi un iespļāvusi tieši sejā. Viss bija kļuvis tik slikti, tik ļoti ātri…

Viņš vēlreiz ieskatījās pulkstenī, sarkanie cipari rādija 05:55 un to mestajā gaismā uz galda varēja saskatīt kādu priekšmetu. Pildspalvu. Pildspalvu, kuru pēdējā darba dienā bija paņēmis no darba. To pašu pildspalvu ar kuru bija uzrakstījis savu atlūgumu. To pašu pildspalvu, kura daļēji bija vainojama pie viņa nožēlojamā stāvokļa.

Tumsā nevarēja salasīt, kas uz tās rakstīts zeltītiem burtiem, bet viņš zināja. “Dievs Svētī Latviju! Rīgas Pils.”
– Labi… Pietiks gulēt Andri… Celies! 36. sezona pati no sevis nenoskatīsies…

Depresīvā nedēļa: Tēvs

– Es tev saku, mana bērnība bija pizģec! Fāteris reiz bija tā sadzēries, ka nodauzīja mani ar gumijas šļūteni! Šitā. – Pēteris gaisā sasita plaukstas attēlojot sitienu.

Dmitrijs jeb Ģima, kā viņu bija iesaukuši draugi, šo stāstu jau bija dzirdējis desmitiem reižu. Pēteris to stāstīja vienmēr, kad kādā pasēdēšanā bija labi iesilis.

– Vienreiz viņš bija tā sadzēries, ka nevarēja atslēgt mājas durvis, tāpēc izskaldīja tās ar cirvi!

Ģima zināja, ka Pētera tēvs bija labs cilvēks. Kad Pētera mammai piedzima jaunākais dēls, tēvs apņēmās laboties un to arī veiksmīgi darīja, tomēr pirmdzimtā sirdī joprojām bija rūgtums.

– Tas bija pizģec!

Dmitrijs tikai slinki uzsmaidīja. Savu tēvu viņš tā pa īstam nemaz nepazina. Vecāki bija iepazinušies kādā kolhoza ballē. Pēc kāda gada, neplānoti, bija piedzimis viņš. Vecākus piespieda apprecēties, jo nevar taču dzīvot ar bērnu neprecēti. Dmitrijs domāja, ka tieši tas bija brīdis, kad tēvs saprata, ka nespēs īstenot savus sapņus, salūza un sāka dzert. Pie tam pamatīgi, nevis kā Pētera tēvs – reizi mēnesī.

Dmitrija pirmās atmiņas par tēvu bija viņa spirtotā elpa un tas, ka reiz, ucinot mazo puiku pa rokām, viņš to nometa zemē. Tas bija tuvākais kontakts, kāds zēnam ar tēvu bijis. Reiz Dmitrija tēvs tik ļoti pārdzērās, ka pakļuva zem vilciena un pazaudēja vienu kāju. Tas vēl vairāk pastiprināja spriedzi starp vecākiem, kā arī kalpoja par vēl vienu iemeslu katru vakaru dzert.

Gāja gadi. Tēvs saņēmās, izgāja datorkursus un dabūja darbu Rīgā. Uz mirkli pat šķita, ka viss ir mainījies un šī tiešām kļuvusi par funkcionējošu ģimeni.

Kādu laiku vēlāk māte izdomāja mazo Ģimku aizvest uz Rīgu. Teica, ka nopirkt skolai jaunas bikses. Izkāpjot no vilciena māte uzreiz puiku aizvilka uz Centrāltirgu. Un tur viņš bija… Dmitrija tēvs netīrās drēbēs sēdēja ratiņkrēslā un, braucot garām cilvēkiem, ubagoja. Nē, nē – viņam joprojām bija darbs firmā ar datoriem. Šādi viņš tikai piepelnījās.

Ieraugot savu dēlu un sievu, tēva seja pārvērtās. Tajā bija gan skumjas, gan dusmas, gan aizvainojums. Pagāja daudzi gadi līdz Dmitrijs saprata, ka noskrandušā tēva satikšana nebija nejaušība – māte visu bija izplānojusi, lai viņu nokauninātu. Neilgi pēc šī atgadījuma vecāki beidzot izšķīrās. Ļaudis baumoja, ka tēvam Rīgā bijusi cita kundze, bet neviens par to tā īsti nebija drošs. Māte ar vecmāmiņu uzņēmās Dmitrija audzināšanu, bet tēvs no viņa dzīves pazuda.

Dēla astoņpadsmitajā dzimšanas dienā tēvs piezvanīja. Varēja dzirdēt, ka viņš bija pamatīgi dzēris, jo vārdi vairāk atgādināja šļupstus. “Nu tu beidzot esi vīrietis!” tēvs teica. Tā bija viņu pirmā saruna pēdējo 9 gadu laikā. Dmitrijs vienkārši nolika klausuli.

Norijis savus simts gramus, Dmitrijs pasmaidīja un teica:
– Jā, Petķa, tava bērnība bija pizģec.

hAPPY

4 vienkārši risinājumi, kas tev palīdzēs citiem parādīt, ka esi krutāks par viņiem!

Sen zināma patiesība – pilsētas ir modernie džungļi. Un ielas ir medību lauki, kuros tev jāizrāda sava dominance. Dzīvniekiem parādīt savu statusu ir vienkārši – atliek tikai apčurāt kādu koku (ticu, ka savi 35% delfu komentētāju dara to tieši šādi). Būt cilvēkam ir grūtāk, jo nepietiek ar locekļa izvicināšanu publiskā vietā.

Tad nu esmu nolēmis vārgajiem un nīkulīgajiem atklāt noslēpumus, kā parādīt savu pārākumu pār citiem. Ja jums ir nauda, tad, protams, atbilde ir BMW. Bet, ja jūs kaut nedaudz mēdzat pārvietoties kājām, atbilde ir – paņemt pretimnācēju uz pleciņa. Nē, tas nav bērnišķīgi. Nē, tas nav stulbi. Tas ir pēdējais vīrišķīgā spēka pierādīšanas veids, pret kuru feministes vel nav sākušas protestēt (kas liekas dīvaini, jo viņas taču protestē pret visu).

Mani ir daži padomi, kas uzlabos tavu uz pleciņa paņemšanas pieredzi!

Uz pleciņa jāņem PAREIZI.
Esmu redzējis, ka, mēģinot paņemt uz pleciņa, puišeļi kustībā ieliek visu masu. Nepareizi. Viens upura solis uz sāniem un dominances izrādīšanas vietā tu vienkārši sper neveiklu un tizlu soli (gluži kā Gustavo, kad nolēma pievērsties “komiķa” karjerai). Izskatās muļķīgi + manās acīs tu esi vārgulis, kurš nav pelnījis dzīvot. Pareizi ir ņemt ar pleciņu un krūšu muskuļiem. Ja tev nav krūšu muskuļu, tu manās acīs esi vārgulis, kurš nav pelnījis dzīvot.

Nekautrējies, esi par sevi pārliecināts.
Kautrība ir vājuma pazīme. Un vājumu tādi plēsoņas kā es, saož pa gabalu.

Jābeidz būt mīkstčaulīgiem – jāņem uz pleciņa visi. Nešķirojot!
Tu taču nevēlies, lai tevi nosauc par seksistu, kad izvairies no sadursmes ar kādu sievieškārtas cilvēku.
Reiz uz pleciņa paņēmu kādu sievieti. Viņa uz mani dusmīgi atskatījās.
Kā nav kauna?! Mani… sievieti… māti…
Kamēr viņa centās apvaldīt dusmas, pārgāju otrā ielas pusē un, pieliekot soli, viņu apsteidzu. Pārgāju atpakaļ pareizajā ielas pusē un paņēmu viņu uz pleciņa vēlreiz. Ha ha. Dura.

Izmēģini jaunas lietas – piešķir paņemšanai uz pleciņa pipariņu.
Paņemot kādu uz pleciņa pirmo reizi, tu jūti neaprakstāmu eiforiju. Tu esi kalna virsotnē un skaties uz visiem no augšas kā uz skudrām. Viss liekas iespējams, debesis ir zilākas, SMSkredīta procentu likme mazāka. Tad ar laiku eiforijas sajūta mazinās. Lai to atjaunotu, pamēģini izlikties, ka neņemsi cilvēku uz pleciņa un tad pēdējā brīdi – BAM! Pamēģini uz gājēju pārejas kādu paņemt uz pleciņa no muguras, lai nīkulis saprastu, ka visu savu mūžu aizvadījis bezjēdzīgi. Vienvārdsakot – eksperimentē ar to, kas Tev vairāk iet pie sirds.

Nākamreiz, kad paņemšu tevi uz pleciņa, vismaz zināsi, ka esmu labāks par tevi!

druzhbaizietielas2

Pašportrets. “Družba paņem lohu uz pleciņa”. 2016. gada februāris. Akvarelis un paint.

Hidžābu problēma = $$$

Kā mēdza teikt mans vecģeds: “Družba, neskati vīru no cepures! Ja vien šī cepure nav takhija… tad gan, neuzticies tam sukam – muslimam!”

Ar šādu pārliecību arī esmu nodzīvojis visu savu mūžu un tieši tāpēc tik liels bija mans prieks izlasot ziņu virsrakstu: Latvijā gatavojas ierobežot iespējas nēsāt sejas aizsedzošu apģērbu”. Beidzot! LATVIJA neiet vienā solī ar pārējo – rietumu deģenerēto Eiropu! Lai cik neticami tas arī neizklausītos, sāk šķist, ka mūsu valstsvīriem ir mugurkauli.

Tomēr mani nepamet sajūta, ka likumprojekts nav pietiekami pārdomāts ilgtermiņā. Ja reiz esam nolēmuši pieņemt šādu likumu, kāpēc gan uz tā rēķina arī nenopelnīt? Mans priekšlikums – sejas aizsedzošu apģērbu ierobežot tikai daļēji. Pagaidiet, biedri, uzklausiet mani pirms sākat mani apmētāt ar mēsliem. Burkas un hidžābus mēs aizliedzam nēsāt, bet, ja viņu “reliģija” tiešām ir TIK svarīga, ir atļauts nēsāt īpašus, valsts apstiprinātus hidžābus. Āķis tajā, ka šie valsts apstiprinātie hidžābi un burkas kalpo kā vides reklāmas laukumi (piemēram, “Rīgas Miesnieka” logo uz muguras, tiek garantētas 2000 ekspozīcijas nedēļas laikā). No šīm reklāmām, teiksim, kādi 60% (izmaksas, summas vēl jāizgludina un jāsalīdzina), pa taisno aiziet valsts kasē.

hi

Padomāsim loģiski. Tā būtu uzvara-uzvara situācija. Valsts iegūtu papildu līdzekļus, savukārt musulmaņi integrētos sabiedrībā. Un, galu galā, ja reiz mēs plānojam pret viņiem izturēties kā pret lopiņiem, kāpēc gan neiet līdz riekstiem dziļi šajā farsā. Tāpat tas ir tikai laika jautājums līdzi viņi sūdzēs valsti tiesā – lai vismaz ir par ko sūdzēt!

RĪGAS CIRKS – KLAUNU CIETUMS!

“Ak, jūs, sasodītie liekuļi!” nodomāju katru reizi, kad kāds no draugiem retvīto jaunāko Dzīvnieku Brīvības skumjo stāstu. Sākumā tas vēl šķita saprotami – dresētāja cirkā sit pērtiķīšus! Tā taču nevar! Ā. Viņa tos sita pāris gadus atpakaļ? Tik un tā nav forši, ka mūsu cir… Ā, ne mūsu, bet gan Sanktpēterburgas cirkā. Nu labi.

Tomēr tagad tas nonācis līdz tādam absurdam, ka Dzīvnieku Brīvība ķer pie katra mazākā salmiņa un cenšas apzināti satraukt cilvēkus: “Redzat! Dresētājas bijušais kolēģis arī ir sitis dzīvniekus!” Pēc līdzīgas analoģijas, ja kāds no jūsu bijušajiem kolēģiem ir noslepkavojis cilvēku, jūs esat bijis līdzdalībnieks. Bet pietiks dzīt tupu demagoģiju.

Es sevi neuzskatu par dzīvnieku draugu. Vēl jo vairāk – man dzīvnieku tiesības ir vienaldzīgas. Un tam ir ļoti vienkāršs iemesls – es nespēju iztēloties, kā jūtas pērtiķītis, kuru iekausta dresētāja. Kā pārliecinātam gaļēdājam, brīžam man pat šķita, ka šokējošajā video dresētāja pērtiķīti nevis sita, bet gan mēģināja viņa gaļu padarīt maigāku un sulīgāku. Tik vienkārši. Man nav nekādas empātijas pret dzīvniekiem.

Toties man ir empātija pret īstajiem cietējiem Rīgas Cirkā. Klauniem. Tieši klauni ir tie, kuri cieš visvairāk. Ja tu esi lapsa, kas piedzimusi būrī, tu saproti būri. Tas ir viss, ko tu zini. Bet, ja tu piedzimsti, nodzīvo labi 18 gadus un tad esi spiests doties cirkā par klaunu, es tev sasodīti jūtu līdzi.

Katra diena ir kā depresīvs murgs. Nesmieklīgi joki, uzspēlēti smiekli un alkohols (gluži kā Skuteļa stand-ups). Visu laiku jāmēģina izklaidēt spiedzošus bērnus, kuri atbraukuši no lauku pamatskolām uz Lielpilsētu. Un tas jāatkārto dienu no dienas. Dzīvniekus pazemo? A jūs klaunu esat redzējis (ne velti ir teicieni: ’saģērbies kā tāds klauns’, ‘kas tas par klaunu?’, utt.)?! Liek uz sejām lielus, sarkanus degunus, izmēda viņu gaitu ar milzīgām kurpēm. Cik ļoti izmisušiem jābūt šiem cilvēkiem, lai ļautu sevi tā pazemot?

“Bet dzīvnieki nevar pateikt, ja viņiem kaut kas nepatīk.”
Savukārt klauni var! Un nesaka. Jo ir jau tā pieraduši pie ciešanām, ka to uztver kā normu. Un dienas beigās, kad murgs ir cauri, kāda ir klaunu atlīdzība par padarīto darbu? Vai mēs viņus turam augstā godā? Nē. Mēs no viņiem baidāmies. Ja man Purvciemā naktī pretī nāktu krievu izcelsmes jaunskungi, es to uztvertu kā pašsaprotamu lietu – tūlīt dabūšu pa seju, ok. Ja man Purvciemā, naktī, pretī nāktu klauns, es apdirsies skrietu prom un neapstātos.

Tāpēc nevajag liekuļot par “nabaga dzīvnieciņiem”, kamēr patiesie cietēji ir tik ļoti apspiesti, ka pat sūda pērtiķītis sabiedrībā izsauc lielāku satraukumu, par īstiem, dzīviem Latvijas klauniem.

klauns
P.S.
Sieviete, kura tur plakātu: “LABAS MAMMAS NEVED SAVUS BĒRNUS UZ ŠO CIRKU”, ja tu šo lasi… ej dirst.