Visi raksti, kuriem autors ir Cements

Antiņ, pūt stabulīti; prātiņ, nāc mājās!

Nesen pašmāju trešais tēva dēls – Ansis Ataols Bērziņš – sasauca preses konferenci, lai kārtējo reizi pažēlotos par to, cik ļoti valsts viņam nodarījusi pāri. Tā kā kopš šī tautas glābēja varoņeposa pagājuši jau teju desmit gadi un lielākā daļa lasītāju noteikti domā: “Ansis Ataols… kas?”, paskaidrosim, ka tas ir čalis, kurš 13. janvāra nemieru laikā mētājās ar bruģi, bet, kad tiesa par to piesprieda nosacītu sodu, nolēma pamest valsti un savu ģimeni, lai rakstītu dziesmiņas par to, cik ļoti vēlas viņus satikt, un dotos “politiskajā trimdā”, tādējādi pārvēršot nosacīto sodu par reālu cietumsodu. Jau iepriekš par to rakstījām: “Cehs.lv: Ansis Ataols Bērziņš – reti draņķīgs dumpinieks“.

Atgriežoties pie Anša sasauktās preses konferences, vēlamies analizēt pāris tajā izskanējušas tēzes. Tātad Ataols uzsver, ka “Latvija nav tiesiska valsts”, jo viņš ar bruģi mētājies sabiedrības interesēs. Visupirms jānorāda uz faktu, ka Latvijas Republikas tiesiskums ir atrunāts jau Satversmē, un tā apstrīdēšana caur vienpersonisku cietēja prizmu ir spļāviens Satversmes veidotāju sejās. Otrkārt – Latvijas tiesiskumu lieliski ilustrē tas, ka cilvēkus, kas pārkāpj likumus un pēc tam izvairās no nosacīta soda, mēs liekam cietumā.

Tālāk Bērziņš norāda: “Latvijā augstākās instances tiesa piesedz zemāku instanču tiesu kļūdas un brāķi, nevis tās labo. Sistēma sagaida, ka cilvēks tai bučos roku.” Pārfrāzējot – tiesa sagaida, ka iedzīvotāji ievēros likumus. Mēs dzīvojam valstī, kurā sistēma sagaida, ka bučosim tai rokas, ievērosim likumus, maksāsim nodokļus un būsim pilsoniski aktīvi, – nudien pretīgi, tas ir kaut kas nedzirdēts. Nosauciet kaut vai vēl vienu valsti, kurā kaut kas tik neiedomājams notiek. Ā, pag…

Ansim, protams, azotē ir arī vairāki risinājumi, piemēram, viņš vēlētos, lai Latvijā tiktu ieviesta “civila kontrole pār sistēmu”. Šajā mirklī sāk kļūt neskaidri – tad Ataols vēlas, lai Latvija ir tiesiska valsts vai nē? Jo civila kontrole ir tiešs pretstats tiesiskai valstij.

Civilo kontroli Bērziņš skaidro kā augstākās uzraudzības institūciju jeb kaut ko līdzīgu “vecajo padomei”, kurā sabiedrības cienītiem speciālistiem būtu tiesības atcelt tiesu spriedumus un tos nodot jaunai izskatīšanai, ja “redzētu, ka kaut kas pieņemts netaisnīgi”. Pavisam nesen internetā tika publicēts kāds dokuments, kuru parakstījusi “Latvijas inteliģence”, tostarp arī Pujāts, Rudzītis, Veidemane, Ostrovska un citi cienīti speciālisti. Sauciet mani par idiotu, bet es ļoti nevēlos, lai šādi vai jebkādi citi speciālisti varētu brīvi caurskatīt visus tiesas spriedumus un pilnīgā chillā nolemt, kuri no tiem nav gana labi.

Ironiskā kārtā Latvijā pēdējo gadu laikā tikai divi cilvēki ir piedāvājuši savu alternatīvo tiesu. Viens ir Ansis Ataols Bērziņš, bet otra – kāda sagadīšanās – jau iepriekšējā rakstā par šo tēmu pieminētā Ditta Rietuma, kura sevi pasludināja par pamatiedzīvotāju ķēniņieni un mēģināja norēķināties ar koka sprigulīšiem.

Vēl jāpiebilst, ka Ansis Ataols veselas divas reizes lūdza Valsts prezidentam apžēlošanu. Tā kā ir skaidrs, ka šādus lēmumus prezidents, visticamāk, nepieņem vienpersoniski un emociju vadīts, bet gan apspriežas par tiem vismaz ar sievu, taču, visdrīzāk, ar veselu gūzmu savu padomnieku, tad zināmā mērā šis sabiedrībā cienīto speciālistu lēmums Bērziņu neatbrīvot no cietumsoda varētu tikt uzskatīts par jau realizētu “vecajo padomi”. Bet tas nu tā.

Visubeidzot – savas darbības Ansis Ataols Bērziņš ir nosaucis par uzupurēšanos valsts vārdā. Hei, Latvijas brīvības cīņu karavīri, kas bija gatavi doties pretī drošai nāvei, lai realizētu sapni par brīvu Latviju; visi izsūtītie latvieši, kas bija spiesti dzīvi pavadīt trimdā Sibīrijā, jo pārāk mīlēja savu valsti; čekas pagrabos nomirušie patrioti; Bastejkalna apšaudēs bojā gājušie, paejiet malā – Ansis tūdaļ raidīs trāpīgu bruģa gabalu tieši logā un pēc tam nodziedās par to dziesmiņu, kožot siltā viesnīcas numuriņā Čehijā. Tas bija upuris, kuru nākamās paaudzes atcerēsies un daudzinās vēl otrajā Latvijas simtgadē. Bravo!

100% ‘zero waste’ dzīve

Ir skaudri rudenīgs rīts, sēžu uz soliņa Dailes teātra skvērā, dzeru savu ikrīta kafiju un cenšos atcerēties – kā tas viss sākās? Kā tieši es kļuvu pilnīgi neatkarīgs no komercializācijas, modernajām tehnoloģijām, patērēšanas kulta un vides piesārņošanas, kas lielākajai daļai aitu (tā saucu visus pārējos cilvēkus, kas vēl nav sasnieguši manu apskaidrību) ir neatņemama dzīves sastāvdaļa?

Šķiet, tas sākās pirms kādiem desmit gadiem, kad toreizējā draudzene piedāvāja man pamēģināt veģetārismu. Domāju, ka tikai tajā brīdī man tā pa īstam izveidojās kritiskā domāšana. Drīz vien kļuva sāpīgi iedomāties, ka visu iepriekšējo mūžu biju pavadījis, katru dienu ēdot līķus (tā tagad saucu jebkuru gaļas produktu) un manu nepamatoto iegribu apmierināšanai bija jāmirst milzīgam skaitam dzīvu radību. Gaļa ir slepkavība, un, par laimi, attīstītā sabiedrībā to saprot arvien lielāks skaits cilvēku. Bet arī viņiem līdz manai apskaidrībai vēl tāls ceļš ejams.

Jauno apvāršņu atklāšana bija kā sniega bumba, kas palaista ripot lejā pa apsnigušu kalnu un veļas lejup arvien lielākā garīgās izaugsmes lavīnā. Saprotams, visai drīz pēc tam kļuvu par vegānu. Bija pretīgi iedomāties, ka manas apetītes remdēšanai būtu pieļaujama dzīvnieku spīdzināšana. Neviena pati vista nav pelnījusi, lai to turētu šaurā sprostā un kāds brokastīs sakultu viņas nākamos bērnus. Neviena pati govs nav pelnījusi, lai to mākslīgi apaugļotu un pēc tam padarītu par piena pumpi. Tas ir nehumāni un pretīgi.

Ir tikai likumsakarīgi, ka aktīvi iesaistījos biedrībā “Dzīvnieku brīvība” un kopā ar domubiedriem piedalījos visos svarīgākajos protestos, cīnoties pret globalizācijas ietekmi uz dzīvām radībām, kas pašas sevi nespēj aizstāvēt.

Jau labu laiku biju pārvietojies tikai un vienīgi ar velosipēdu vai sabiedrisko transportu, kas darbojas, pateicoties elektrībai, tomēr nepameta sajūta, ka viss iepriekš paveiktais kaut kā nav līdz galam pilnvērtīgs un noteikti jābūt veidiem, kā būt vēl lielākā harmonijā ar sevi un dabu. Atkritumus šķiroju jau vairākus gadus, bet to joprojām bija par daudz, tāpēc biju patīkami satraukts, uzzinot par “zero waste” dzīvesveidu. Tā ir dzīvošana, cenšoties radīt pēc iespējas mazāk atkritumu.

Sākotnēji pilnībā atteicos no iepirkšanās lielveikalos un iepirkos tikai tirgū vai specializētos veikalos, kuros produktus iespējams nopirkt, nosverot paša līdzpaņemtos traukos, nevis plastmasas iepakojumā, kā tas ierasts lielajās veikalu ķēdēs. Dārzeņu un sakņaugu mizas nemetu atkritumos, bet gan noglabāju īpašā tvertnē saldētavā, lai reizi mēnesī izvestu uz komposta kaudzi savā piepilsētas mazdārziņā. Izmantoju tikai auduma maisiņus, bet produktiem – stikla burciņas, jo tās var nekaitīgi izmantot atkārtoti. Tualetes papīru aizvietoju ar dabai draudzīgiem un atkārtoti mazgājamiem auduma gabaliņiem. Manis radīto atkritumu daudzums bija sarucis līdz minimumam, tomēr joprojām urdīja doma, ka ir iespējams dzīvot vēl pareizāk.

Pēc kāda laika sāku apzināties, ka mobilais telefons, televizors un elektrības izmantošana domāta tikai lielo korporāciju naudas maku pildīšanai un mūsdienīga dabas drauga dzīvē tam visam nav vietas. Neilgi pēc atteikšanās no elektrības pazaudēju darbu, jo priekšnieks acīmredzot nebija pietiekami emocionāli un garīgi nobriedis, lai būtu gatavs algot mūsdienīgi domājošu darbinieku, bet par to pārāk neraizējos, jo savulaik, skvotojot Spānijā, biju iepazinies ar tā saucamo “freegan” kultūru. Tas ir dzīvesveids, kas pilnībā sagrauj ierasto patēriņa kultūru. Proti – Spānijā lielveikali ik dienu nederīgos pārtikas produktus novietoja veikala aizmugurē un tie bija bez maksas brīvi pieejami jebkuram interesentam.

Tā kā Latvijā šī prakse vēl netiek pārāk plaši piekopta, nācās improvizēt, un atbilde nāca pavisam vienkārši – pārtikā ļoti ērti lietot produktus, no kuriem kāds cits atteicies. Jūs pat nespējat iedomāties, cik daudz pilnīgi normālu pārtikas produktu iespējams atrast atkritumu konteineros tikai tāpēc, ka kāds, redz, ir pārāk smalks kundziņš, lai nogrieztu maizei pelējuma garozu vai apēstu jogurtu, kuram pirms divām dienām beidzies derīguma termiņš! Tā es ik vakaru sarūpēju sev krietnu maltīti un smīnot skatījos uz patēriņa kultūrā iesprostotajām aitām, kas gāja garām, nesot negausīgi pārpildītus lielveikalu polietilēna iepirkumu maisus. Pilnīgi skaidrs, ka maisi bija pildīti ar līķi, paverdzinātām olām un plastmasu.

Ir skaudri rudenīgs rīts, sēžu uz soliņa Dailes teātra skvērā, jo dzīvokli un ģimeni pazaudēju jau sen, un dzeru savu ikrīta kafiju, kuru kāds garāmgājējs bija neizdzertu izmetis atkritumos. Tikai šādi cilvēks var būt patiesi brīvs un balansā ar Visumu un dabu. Tomēr nepamet sajūta, ka pasaules labā varētu darīt vēl vairāk. Elpojot es tomēr radu ogļskābo gāzi. Vajadzētu pārstāt elpot un kļūt par mēslojumu kādam kokam.

Par neaudzinātiem šmuļiem koncertos

Nesen sociālajos tīklos uzvirmoja diskusijas, kurās vairāki pasākumu apmeklētāji norādīja, ka uz koncertiem nevajadzētu ņemt līdzi mazus bērnus, kuri pasākumu laikā trokšņo. Komentāri, kā jau ierasts, sadalījās divās karojošās daļās – vieni šim uzstādījumam pilnībā piekrita, kamēr pārējie uzskatīja, ka “ņuņņājošs un kliedzošs sīcis” koncertā ir viņu pamattiesības un pret to varētu iebilst tikai bezbērnu feministes un cilvēki, kuri neko nesaprot no patiesās dzīves jēgas.

Izskanēja tādi komentāri kā:
– “Vecmeitas pret bērnu vecākiem”
– “Drīz koncertos aizliegs arī elpot..”
– “Tiem, kuri sevi tik augstu vērtē, ka traucē bērni un citi cilvēki, ir visas iespējas pasūtīt privātus koncertus!”
– “Ja bērnu nav, kur atstāt, man tiešām tagad septiņus gadus vajadzētu sēdēt mājās un pūt?”
– “Man nav bērni bet es tik un tā izlasot tad komentu saprotu ka tu esi neaudzinata dura”.

Lai arī ir pavisam vienkārši izprast abas karojošās puses, domāju, ka patiesā problēma ir daudz dziļāka. Ņuņņājošo knēveļu problēma radās brīdī, kad jaunie vecāki saklausījās tādus modernos audzināšanas padomus, kā “Bērnam nekad nedrīkst teikt “nē”!” Pagāja laiks un vesela vecāku-lupatu paaudze radīja neaudzinātu, izlutinātu un visatļautības pilnu bērnu baru. Kad bērnu uzvedība kļuva pilnīgi nekontrolējama, radās mīts par “indigo bērniem”, jo daudz vienkāršāk ir stāstīt visiem, ka tavs super-duper-apdāvinātais bērns ir īpašs un viņa histērijas ir pilnīgi normālas, nevis atzīt, ka esi bijis nekam nederīgs vecāks un neesi bērna audzināšanai veltījis pietiekami daudz laika.

Un – tavu brīnumu – bērns, no kura uzmanības vecāki gadiem atpirkušies ar planšetēm, mobilajiem telefoniem un saldumiem, koncertā nav spējīgs koncentrēt uzmanību ilgāk par 20 minūtēm, sāk trokšņot un traucēt apkārtējiem, bet vecāki neliekas ne zinis, jo viņu bērniņš taču ir tik īpašs, un visiem apkārtējiem tas jāsaprot un jārespektē.

Neaudzināto tīrradņu īpatsvars pieaudzis tik krietni, ka cilvēki pasākumos ar šķību aci skatās arī uz normāliem bērniem, jo ir ļoti maza ticība, ka jau mirkli vēlāk tie nesāks ārdīties.

Risinājums ir pavisam vienkāršs – nevediet savus bērnus uz pasākumiem un koncertiem, kuri tos neinteresē. Ja jums šķiet, ka trīsgadnieks ļoti daudz iegūs, apmeklējot simfoniskās vai koru mūzikas koncertu, vispirms nosēdiniet viņu pie koncertieraksta televizorā un pārliecinieties, ka juniors divas stundas ar interesi sekos līdzi pasākumam. Sēdiet viņam blakus un iztēlojaties, ka esat par šī pasākuma biļeti samaksājis brangu naudu un tas nav jūsu bērns. Diez kas nav, ne?

Ja neesat droši, ka jūsu bērni spēs pasākuma laikā nevienam netraucēt, vediet viņus uz bērnu koncertiem, bērnu izrādēm, bērnu seansiem kinoteātros, vediet viņus uz vasaras mūzikas festivāliem brīvā dabā un rokmūzikas koncertiem iekštelpās. Vediet viņus uz leļļu teātri un cirku. Brauciet ekskursijās apskatīt Latvijas skaistākās vietas, uzsāciet kopīgas fiziskās aktivitātes, sūtiet viņus uz dziedāšanas, dejošanas un jogas pulciņiem. Tikai, lūdzu, pārstājiet dirst, ka akustiskās mūzikas koncerti ir jūsu vienīgā iespēja izrauties no dzīvokļa, kurā esat ieslodzīti.

Ja nu tomēr ir dramatiska un nepārvarama vēlme savu atvasi piespiedu kārtā aizvilkt uz kādu pasākumu, kurā pieklājas mierīgi sēdēt un nesarunāties – tiklīdz jūsu bērns sāk garlaikoties – celieties kājās un dodieties prom. Kā rakstīja internetā: “Visai pasaulei nav jātolerē fakts, ka tev ir bērni”. Bērna audzināšana ir tava, nevis apkārtējo pienākums un problēma.

Koncertos ir pietiekami daudz cilvēku, kuri sarunājuši kādu, kas pieskata viņu atvases, lai paši varētu kopā doties baudīt labu mūziku vai izrādi, kā arī – lai beidzot atpūstos no bērniem. Iespējams, jūsu egoistiskā vēlme savas interesītes stādīt augstāk par vairākiem simtiem citu interešu, tikko sačakarēja viņiem vienīgo vakaru bez bērnu kliegšanas gadā.

P. S.
Ja uzskati, ka tev ir “indigo bērns”, lūdzu, pārstāj vairoties vai lec Daugavā.

Odekolona someljē tramvajā

Kādu pēcpusdienu, kā jau ierasts, galvā pārcilāju dienas notikumus, turoties pie lipīgas caurules pirmajā tramvajā. Pārdomas iztraucēja asa un kodīga smaka, uz mirkli iztēlojos, ka aptuveni šādi varētu ost “Ciklons B”. Intensīvais “aromāts” nāca no kāda pusmūža vecuma kunga, kurš lielā brezenta somā pārvadāja stikla taru, bet savas bikses, acīmredzot, uztvēra kā portatīvo tualeti.

Vīrietis izvilka no kabatas neliela izmēra flakonu un kāri iestrēba no tā krietnu šļuku odekolona “Тройной”. Odekolona saldā smarža sajaucās ar aso nepieradinātās dzīves smārdu, izveidojot tramvaja vagonā šķebinošu blendu, kas, gluži kā atprātotāji Harija Potera sāgā, izsūca no apkārtējiem visas pozitīvās emocijas un vēlmi dzīvot. Šajā brīdī aizdomājos – kāda velna pēc es īsti nolēmu pārstāt pilsētā lietot automašīnu?

Savulaik ik dienas no dzīvokļa Juglā uz biroju Āgenskalnā braucu ar savu auto, nezinot raizes, tomēr paralēli komfortam mani vienmēr šaustīja apziņa, ka var taču dzīvot zaļāk, var dot pilsētai vairāk, tāpēc nolēmu savas personīgās vēlmes nestādīt augstāk par sabiedrības labumu un atstāju automašīnu nedēļas nogaļu izbraucieniem ārpus pilsētas.

Vispirms jāteic, ka mēnešbiļetes dažādiem transportiem kopā uz ģimeni izmaksāja vairāk, nekā ikdienā spēju nobraukt ar savu mazlitrāžas auto degvielā, tomēr bija sajūta, ka šādi sniedzu finansiālu atbalstu Rīgas sabiedriskā transporta tīkla modernizācijai, palīdzot kopā būvēt skaistāku un ērtāku nākotni mums visiem.

Nākamais, kas mani pārsteidza, bija cilvēku daudzums tramvajos. Karstākajās stundās tie kursē reizi piecās minūtēs, bet neraugoties uz to, regulāri ir reizes, kad pasažieri pieturā cenšas neizgāzties pa pārpildītās kastes durvīm, bet citiem tajā iekāpt vienkārši nav iespējams, tāpēc jāgaida nākamo, cerībā, ka tajā būs vieta. Un pēc tam nākamo.

Šajos brīžos parasti aizdomājos – kā izskatītos galvaspilsētas sabiedriskais transports, ja visi pilsētnieki atteiktos no auto un, pēc veiksmīgas “park and ride” sistēmas ieviešanas, Juglā tramvaja galapunktā sabiedrisko transportu ikrītu gaidītu par pārdesmit tūkstošiem cilvēku vairāk? Vai tramvaju skaits un to kursēšanas intensitāte kaut kā maģiski pieckāršotos? Iespaidīgi palielinātam autoparkam droši vien būtu daudzkārt augstākas uzturēšanas izmaksas, vai tā iespaidā nepaceltos biļešu cenas? Protams, šajā jomā neesmu lietpratējs, tāpēc ticu, ka pilsētvides entuziasti jau izstrādājuši šim trāpīgus un viegli realizējamus risinājumus.

Vēl man lielu pārsteigumu izraisīja fakts, ka ar auto ierasto divdesmitpiecu minūšu vietā, ar pirmo tramvaju no Juglas līdz Āgenskalnam jābrauc veselu stundu – 30 km/h ātruma ierobežojums visas Barona ielas garumā, pārlieku blīvā pieturvietu intensitāte, kā arī Centrāltirgus aplis viennozīmīgi dara savu. Principā, ik dienu tā ir nedaudz vairāk kā stunda laika, ko nākas nolaupīt savai ģimenei, tomēr vērtēt savas ģimenes vēlmes augstāk par sabiedrības labumu būtu klaji egoistiski. Es stāvu tam pāri.

Un tad vēl man nedod mieru jautājums – vai nav nedaudz negodīgi tas, ka pa Rīgu nepārvietojos ar savu automašīnu, lai šeit būtu svaigāks gaiss, bet brīvdienās ar auto braucu ekskursijās uz citām Latvijas pilsētām. Sanāk, ka pats savā pilsētā nevēlos sava auto izplūdes gāzes, bet par Talsu iedzīvotājiem vienalga? Ar šo vēl neesmu līdz galam ticis skaidrībā.

Odekolona someljē bija izkāpis no tramvaja jau trīs pieturas iepriekš, bet gaisā joprojām virmoja viņa dzīves sūrme. Nokļūšanai uz darbu tērēju vairāk naudas kā iepriekš, ģimeni katru dienu redzu par stundu mazāk, elpoju urīna un spirtota odekolona smārdu, turoties pie lipīgas caurules. Es vienkārši esmu labāks cilvēks par jums.

Pikets atrisina problēmas velosipēdistu galvā

17. oktobrī pulksten 12.00 Rātslaukumā pie Rīgas domes notika pikets “Par velo!”, kas norisinājās, lai pievērstu Rīgas domes deputātu uzmanību samilzušajām satiksmes drošības problēmām un aicinātu nekavējoties uzlabot veloinfrastruktūru galvaspilsētā. Cehs.lv komanda labprāt būtu ieradusies, bet diemžēl, pie rātsnama nav iespējams piebraukt ar automašīnu, turklāt, pieaugušiem cilvēkiem šajā laikā jābūt darbā.

Lai vai kā, pilnībā atbalstām pilsētvides aktīvistu entuziasmu un ticam, ka šis hepenings nekavējoties liks domes deputātiem atskārst pieļautās kļūdas un sākt rīkoties. Gara acīm jau iztēlojamies, kā Nils izskrien no domes, pamāj visiem piketētājiem žestu par aizmāršību un sāk uz Krasta ielas krāsot velojoslas.

Veloaktīvisti jau iepriekš rīkojuši dažādas pārdomātas un lietderīgas akcijas, tādējādi uzlabojot veloinfrastruktūru galvaspilsētā. Kā spilgtākos no piemēriem varam minēt:
– velosipēdu “kritisko masu”, kuras laikā pāris simti riteņbraucēju traucas pa pilsētu, neievērojot ceļu satiksmes noteikumus, bloķējot automašīnu satiksmi un autovadītājiem, kas nav ar to apmierināti, rādot uz augšu izstieptus vidējos pirkstus
– patvaļīgi uzzīmējot nesaskaņotu velojoslu vienīgajā Brīvības ielas posmā, kur to atļauj ielas platums
– minoties pa Brīvības ielas vidu, lai dabūtu pa muti no nikna bembista.

Tā kā iepriekšējās aktivitātes vēlamos augļus nav nesušas, ir pilnīgi skaidrs, ka pēc vakardienas piketa izmaiņas veloinfrastruktūrā notiks nekavējoties. Pilnīgi iespējams, ka brīdī, kad lasāt šīs rindas, Rīgas centrā jau ir aizliegta iebraukšana ar automašīnām, Čaka iela pārvērsta par velomaģistrāli, Ceļu satiksmes noteikumos tiek veiktas izmaiņas, lai atrunātu, ka velosipēdistiem sarkanā luksofora gaismai ir tikai rekomendējoša nozīme, bet likuma preambulā tiek ierakstīts: “Divas riepas – labi, četras riepas – slikti!”

Tāpat skaidrs, ka pēc šī piketa nekavējoties notiks arī sekojošās lietas:
– velosipēdisti pārstās braukt kā idioti,
– tas viens no muļķiem pēkšņi tomēr atzīs, ka ir OK lietot ķiveri,
– velosipēdisti pēkšņi atcerēsies, ka sarkanais un pat dzeltenais ir kustību aizliedzoši signāli,
– sāks krustojumus šķērsot gājēju ātrumā,
– pārstās pa trotuāriem lidot uz 30 km/h,
– iegādāsies velosipēdus ar bremzēm,
– lai izlasītu telefonā iekritušo ziņu, apstāsies trotuāra malā, nevis lasīs to braucot,
– pārstās zīmēt savus ceļu apzīmējumus,
– nemīsies cauri tramvaja pieturai, kad no sabiedriskā transporta kāpj ārā pasažieri,
– vismaz līkumos uzliks rokas uz stūres,
– pārstās mīties pa vidu Brīvības ielai un saprātīgi izmantos ietvi,
– atzīs, ka sava daļa taisnības tomēr Timrotam ir,
– piekritīs, ka trīsgadīgu bērnu ziemā tomēr labāk uz dārziņu aizvest ar sabiedrisko, nevis uzsēdināt uz rāmīša, minoties pa apledojušiem trotuāriem,
– pārstās sist ar roku pa sāniem automašīnām, kuras ir apstājušās, lai izkrautu vai iekrautu mantas – tā vietā samazinās ātrumu un mierīgā garā apbrauks šķērsli,
– sapratīs, ka “kritiskajā masā” tomēr ir iespējams braukt ievērojot CSN, un nerādot autovadītājiem fakučus,
– sapratīs, ka ne visi, kuri nepiekrīt viņu viedoklim, ir Saskaņas/Rīgas domes apmaksāti troļļi,
– pieņems, ka tomēr eksistē velosipēdisti, kuriem pārvietošanās pa pilsētu nesagādā neērtības,
– atzīs, ka atstarojošā veste tumšā laikā tomēr ir lielisks veids kā uzlabot savu drošību, nevis žīdmasonu sazvērestība.

Tā kā, pateicoties piketam, veloinfrastruktūras problēmas valstī beidzot ir atrisinātas, šorīt atļāvos pagulēt ilgāk, jo tā vietā, lai savu septiņgadīgo dēlu no Bolderājas uz skolu pilsētas centrā vestu ar automašīnu, pateicu, lai viņš minas ar velosipēdu.

Pirmais jēdzīgais partiju klasifikators jauniešiem

Kā jau izsenis ierasts jebkuru priekšvēlēšanu laikā, mediji un politiķi ļoti nemākulīgi cenšas komunicēt ar jauniešu auditoriju. Šo komunikāciju veido jauni profesionāļi ap 30, jo domā, ka “joprojām taču esmu jauns un zinu, kā viņi domā”, kamēr sabiedriskajā transportā, nostājoties blakus sēdošam jaunietim, visdrīzāk, viņus palaistu apsēsties. Pienācis laiks saprast, ka politisko jautājumu analīze, lai nolemtu, par kuru partiju balsot, mūsdienu jaunietim ir pārāk sarežģīts uzdevums.

Tieši tāpēc Cehs.lv, būsim atklāti – vienīgais jauniešus patiesi uzrunājošais portāls, izdarījis visu analizēšanu un domāšanu savā mākslīgā intelekta laboratorijā un sniedz skaidrus rezultātus, kas ir kas. Lai “Instagram” sēdoša astoņpadsmitgadnieka deģenerētās smadzenes spētu šo informāciju saprast, Cehs.lv laboratorija rezultātus pielīdzināja analoģijai ar vidusskolu – kura partija ir kurš klases skolēns.

KPV LV – klases kauslis. Tā kā smadzeņu kapacitāte ierindotu viņu pēdējā vietā klasē, savu rangu nākas izkarot ar dūrēm. Statusa apliecināšanai regulāri piesola kādam no gudrākajiem klasesbiedriem pa seju vai atņem pusdienu naudu. Traucē darbu stundās, izdvešot neartikulētas skaņas, apsaukājot skolotāju vai kliedzot viņai: “Kas tu tāda esi, lai mani mācītu?” Vienmēr sola, ka mājasdarbu atnesīs rīt.

LRA – klases sportists. Nepamatoti skaļš un bravūrīgs, jo nekad nav izcēlies ar pārāk augstām sekmēm, tomēr ir pamanāmākais sporta nodarbībās. Vienmēr aizstāv skolas godu sporta sacensībās un sēž matemātikas un ekonomikas pēcstundās.

NA – klases militārists. Mazākajās klasēs bija aktīvs skautu pulciņā, bet tagad lepojas ar dalību jaunsargos. Lepojas tik ļoti, ka klasesbiedriem jau konkrēti apriebies par to klausīties katrā starpbrīdī. Viegli atpazīt pēc kamuflāžas biksēm un T-krekla, kura rokas uzrullētas uz augšu tā, lai atsegtu necilos bicīšus. Nēsā līdzi nazi, tāpēc pārējie klasesbiedri uzskata, ka viņš ir nedaudz traks, un no viņa raustās pat klases kauslis.

Saskaņa” – klases smirdīgais čalis. Viņš uz skolu brauc no dziļiem laukiem, ģērbjas pieklājīgi, tomēr jūtams, ka pēc ikrīta govju slaukšanas nav paspējis ieiet dušā laika vai arī siltā ūdens trūkuma dēļ. Lai arī ne klases gaišākais prāts, tomēr apveltīts ar zināmu devu intelekta. Rūpīgi mācās, maz runā, jo nevēlas, lai klases militārists viņu kārtējo reizi apsauc par smerdeli. Vienīgais klasē, kuru aizstāv klases kauslis.

JV – čalis, kurš palicis uz otru gadu. Diezgan normāls un gudrs puisis, bet palicis uz otru gadu tāpēc, ka iepriekšējā gadā bija pārlieku slinks un palaidies. Sola saņemties mācībās, bet jaunie klasesbiedri par viņu ņirgājas un aiz muguras apsaukā par otrgadnieku un vecūksni, un vaino viņu diskotēkas pārtraukšanā iepriekšējā gadā, jo kāds esot piepīpējis toču. Runā, ka pēc stundām pa kluso mēdzot iet paraustīt vienroci “Fēniksā”.

ZZS – klases kautrīgās meitenes. Vienmēr ir bariņos, stundās rūpīgi mācās, jo ir pietiekami gudras, lai saprastu, ka nav pašas gudrākās un skaistākās klasē, tāpēc vienīgais veids, kā dzīvē kaut ko sasniegt, ir zubrīšana. Starpbrīžos klusi sačukstas, ķiķina un aprunā visus pārējos. Tik klusi, ka neviens tā arī nesaprot, ko un kāpēc viņas runā vai dara.

Attīstībai/Par!” – klases seksīgais zaķis. Nav pati gudrākā klasē, nav arī stulbākā, tomēr ir jauna, skaista un seksīga, tāpēc pievērš visu uzmanību un nekad nepaliek nepamanīta. Klasē runā, ka savulaik skolas diskotēkas laikā viņa tualetē uztaisījusi prasmīgu minetu otrgadniekam.

JKP – klases stukačs. Tas čalis, kurš vienmēr nostučīs klasesbiedrus skolotājai par špikošanu, kamēr pats ar matemātikas formulām ir aprakstījis visu penāli, galda virsmu un rokas. Stučīs par skolas kafejnīcā nospertu bulciņu, sniega piku pa kautrīgās meitenes pakausi, kniepadatu uz skolotājas krēsla un pat padeni sīkajam, kaut gan pats to visu labprāt vērojis, izbaudījis no malas un nav iejaucies.

LKS – apmaiņas students no Francijas. Viņš ne vārda nesaprot nedz latviešu, nedz angļu valodā un arī negrasās tās apgūt, jo Francijā tās tāpat nelieto. Vienīgo komunikāciju ar klasesbiedriem uzsāks tad, kad tie būs apguvuši sarunvalodas pamatus viņa valodā.

NSL – klases pajols. Aktīvi cenšas visus pārliecināt, ka pirms pāris gadiem viņu nolaupīja citplanētieši, bet skolas direktors patiesībā ir ķirzakcilvēks. Vienmēr tramīgs un taukainiem matiem. Nekaitīgs, bet izteikti kaitinošs.

Visas pārējās partijas – tie cilvēki, kuru vārdus tu neatceries pat klases izlaidumā. Viņi vienkārši visus šos gadus atradušies ar tevi vienā telpā, bet neviens tos nav pamanījis.

Ceram, ka šis raksts palīdzēs izskaidrot jūsu bērniem, kas ir kura partija, un pieņemt pareizo lēmumu Saeimas vēlēšanās. Ņemiet par labu!

Kāpēc pensionāriem ir balsstiesības?

Tuvojoties vēlēšanām, arvien biežāk dzirdami tādi paziņojumi kā: “Paslēp vecvecāku pases, citādi viņi nobalsos par “to–un–to”!” Saprotams, ka šāda rīcība būtu ne tikai neētiska, bet arī klaji pretlikumīga, tāpēc lūdzam neviena Latvijas iedzīvotāja pasi neslēpt. Bet, no otras puses…

Ja balsstiesības Latvijā cilvēki iegūst tikai tad, kad sasnieguši 18 gadu vecumu, vai nebūtu loģiski, ja tām tiktu noteikts arī augšējais vecuma slieksnis? Nedaudz esam par šo jautājumu rakstījuši arī iepriekš, tomēr šoreiz vēlamies to apskatīt nedaudz izvērstāk.

Kas tad īsti ir vēlēšanas? Tās ir ne tikai pilsoniskais pienākums, bet arī iespēja kaut kādā mērā uzlabot savu nākotni valstiskā līmenī. Tā ir iespēja atdot savu balsi par partiju, kas plāno ieguldīt naudu izglītības sistēmas uzlabošanā, tieslietu sistēmas sakārtošanā, aizsardzībā un citās būtiskās lietās, plānu realizēšanas vārdā, iespējams, pieņemot arī nepopulārus lēmumus, jo tikai tā iespējams iegūt papildu līdzekļus.

Tā kā pensionāri lieliski apzinās, ka nedzīvos mūžīgi, saprotams, ka viņu balsojuma motīvi lielā daļā gadījumu būs mērķēti tikai un vienīgi uz savas dzīves uzlabošanu. Piemēram – lielākā daļa galvaspilsētas vecākā gadagājuma iedzīvotāju jau ir nopirkta ar bezmaksas sabiedrisko transportu, kas mētā milzu līkumus, lai piestātu pie katra tirgus durvīm, un apstājas ik pa 200 metriem, lai vecūkšņiem nebūtu lieki jāstaigā. Pārējie pilsētas iedzīvotāji tādējādi iegūst neērtu un pārbāztu sabiedrisko transportu. Un šis ir tikai viens no piemēriem.

Problēma ir tajā, ka pensionāri balso nevis par labāku nākotni visiem, bet gan par cilvēcīgākiem pēdējiem gadiem sev pašiem. Tur ir grūti ko pārmest, vienlaikus, ievēlot nākamās Saeimas sastāvu, mēs tomēr vēlamies celt visas valsts iedzīvotāju labsajūtu, nevis uzlabot tikai vienas cilvēku grupas dzīves rietu.

Mūsu piedāvātais risinājums ir pavisam elementārs – vidējais paredzamais dzīves ilgums Latvijā ir 74,6 gadi. Latvijas Republikas parlaments tiek ievēlēts uz 4 gadiem. Tātad balsstiesību vecuma slieksnim vajadzētu būt tādam, lai provizoriski visi nobalsojušie izdzīvotu līdz nākamajām vēlēšanām. Respektīvi, 74 – 4 = 70 gadu vecums jānosaka par balsstiesību beigām.

Noteikti saņemsim iebildumus par to, ka ir ļoti daudz inteliģentu, dzīvesgudru un gaišu pensionāru, kuru spriestspēja un loģiskā domāšana saglabājusies pat līdz cienījamam 90 gadu vecumam. Tā noteikti ir, bet – ir arī ļoti daudz patiesi gudru un talantīgu piecpadsmitgadnieku, tomēr viņiem, gluži tāpat kā pārējiem vienaudžiem, vecums neatļauj piedalīties vēlēšanās.

Ja vecuma barjeras noteikšana tomēr šķiet pārāk drakoniska pieeja, vēlēšanu urnu sasniegšanai varētu uzlikt pāris normāla vecuma cilvēkiem ļoti vienkārši pārvaramus šķēršļus. Ja kādu no tiem nespēj pārvarēt – vēlēšanas iet secen. Piemēram, vispirms vēlētājam būtu jāpaiet garām bļodai ar bezmaksas ledenēm, pēc tam jāpaiet garām piemīlīgam bērnam, neaiztiekot viņa vaigu un neuzsākot sarunu, bet pašās beigās grūtākais – pašrocīgi jāpapildina telefona priekšapmaksas kartes kredīts, kā arī, izmantojot pulti, jāpārslēdz televizors miega režīmā. Pēdējā pārbaudījumā kandidāts izkrīt arī tad, ja pirms pults paņemšanas ieliek to līdzpaņemtā plastmasas maisiņā.

Mēs aicinām cieņai pret senioriem neļaut nostāties priekšā cieņai pret Latvijas jauniešu tiesībām uz cilvēcīgu nākotni un mūsdienīgu valsti. Dancojot pēc šī brīža pensionāru stabules, mēs vienkārši sačakarējam vecumdienas nākotnes pensionāriem. Padomājiet par to.

P.S.
Ierosinām arī mainīt likumus un pensionāriem Rīgas sabiedriskajā transportā bez maksas atļaut pārvietoties tikai no plkst. 9.00 līdz 16.00. Būsim reāli – ar šo laiku pilnībā pietiek aizbraukšanai uz tirgu.

Pāvesta raideris vizītei Latvijā – 8 miljoni

Atceros, ka vēl gāju skolā, kad Latviju pirmo reizi apmeklēja pāvests. Toreiz par to uzzināju, jo kāds klasesbiedrs stāstīja, ka ar ģimeni apmeklējis Jāņa Pāvila II sagaidīšanu Rīgā un jautāja, vai es arī biju. Tā kā tiku audzināts tradicionālā ģimenē, kurā nav pieņemts, ka pieauguši vīrieši staigā apkārt kleitās un pieprasa, lai tos sauc par svētajiem, šis pasākums nevarēja satraukt mani vēl mazāk.

Ir pagājuši daudzi gadi, nu jau esmu pieaudzis, man ir ģimene, un esmu ļoti kategoriski mainījis savas domas šajā jautājumā, jo ar nepacietību gaidu pāvesta Franciska vizīti Latvijā. Nepārprotiet – joprojām neticu runājošām čūskām, jaunavas dzemdībām un uzskatu, ka jebkura reliģija ir vāju cilvēku patvēruma meklējums un tām nav vietas mūsdienu pasaulē, kurā dabas parādības var izskaidrot, apmeklējot fizikas stundas pamatskolā, tomēr – šī pāvesta vizīte man nozīmē papildu brīvdienu.

Tiesa, par šo papildu brīvdienu noteikti nav sajūsmā valsts budžets, kas, pateicoties tai, pazaudēs 8 miljonus eiro, tomēr domāju, ka satraukumam nav pamata, jo mūsu ievēlētās 100 gudrās galvas pēdējo četru gadu laikā ir pierādījušas, ka lieliski prot veikt savu darbu un, nekaitējot iedzīvotāju interesēm un naudasmakiem, spēj izveidot pilnvērtīgu budžetu tā, lai naudas pietiktu pilnīgi visam. Ā, pag…

Tā kā Latvija ir sekulāra valsts, kurā baznīca ir atdalīta no valsts, uzskatu, ka būtu tikai godīgi, ja oficiālās brīvdienas valstī tiktu noteiktas arī reizēs, kad pie mums viesojas citi reliģiskie līderi. Piemēram, Dalailama, kurš Latvijā ierodas vismaz 1–2 reizes gadā, pilnīgi visi islāmticīgo valstu ajatollas, kā arī pastafarisma, jebšu lidojošā makaronu monstra baznīcas pārstāvji.

Tāpat, nevajadzētu kautrēties brīvdienām Ziemassvētkos un Lieldienās pievienot arī brīvdienas Pelnu dienā, Visu svēto dienā, Mirušo piemiņas dienā, kā arī Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos. Savukārt, lai neaizvainotu citu konfesiju pārstāvjus, par brīvdienām būtu jānosaka arī Hanuka, Roš Hašana, Pesahs, kā arī Upurēšanas svētki pēc musulmaņu hadža. Tādējādi būtu daudz vairāk brīvdienu, kas padarītu valsts iedzīvotājus ievērojami laimīgākus, savukārt valdībai būtu par pāris desmitiem miljonu mazāk naudas, ko nozagt.

Bet, ja nopietni, uzskatu, ka valsts noteikta brīvdiena par godu Romas pāvesta vizītei ir pāris reliģiozu deputātu egocentriska masturbācija, savas personīgās reliģiskās intereses liekot augstāk par mūsu valsts Satversmi. Ja konkrētāk – šīs likuma izmaiņas Saeimā kopā draudzīgi iesniedza Augusts Brigmanis, Jānis Klaužs, Viktors Valainis, Jānis Trupovnieks, Juris Vectirāns, Līga Kozlovska un Andris Bērziņš no ZZS, Raivis Dzintars un Inese Laizāne no VL-TB/LNNK, Laimdota Straujuma un Aldis Adamovičs no Vienotības, kā arī Jānis Urbanovičs no Saskaņas.

Ja no Straujumas šāds solis izskaidrojams ar to, ka viņa ir veca ome, kurai vajadzētu cept pīrāgus mazbērniem nevis darboties aktīvā politikā, Urbanovičs ir vienkārši apjukušākais cilvēks savā partijā, jo kopš darbošanās Latvijas Krievu savienībā vairs īsti nesaprot vai ir latvietis, vai krievs, bet Nacionālā apvienība pēdējos gados ir aktīvi pievērsusies kristietībai un pat panākusi tās pieminējumu Satversmes preejakulātā, tad “zaļie zemnieki” šajā pasākumā ir īstie uzvarētāji, jo ar šo gājienu nodrošinās sev lērumu pensionāru balsu. Kas ir ironiski, jo pensionāriem, kā lielākajai kristietības vecumgrupai valstī, visas dienas ir brīvdienas.

Kāpēc atgriezt no Latvijas izbraukušos idiotus?

Ik pa laikam dzirdu partiju runasvīrus izsakām lozungus, ka “jādara viss, lai savējos dabūtu atpakaļ uz Latviju”. NesAukšu vārdā partiju, kas par to kliedz visskaļāk, jo Nevēlos Aģitēt pret. Nesen kādā televīzijas diskusijā tika runāts par to, ka šie te “savējie” brauktu atpakaļ tad, ja uz rokas saņemtu 1500 € algu, un tas esot tas, ko jānodrošina, un obligāti jāpanāk, lai “savējie” atgriežas. Bet kas ir šie “savējie”?

Pazīstu daudzus, kas pārvākušies uz dzīvi citās valstīs. Pat ja sākotnēji daļa no viņiem devusies prom materiālu iemeslu dēļ, tad šobrīd viņi neapsver iespēju atgriezties Latvijā tāpēc, ka ir pieraduši pie labākas dzīves. Un “labāku dzīvi” nevajag jaukt ar “vairāk naudas”. Viņi ir pieraduši dzīvot brīvi domājošā liberālā sabiedrībā, pieraduši, ka apkārt ir smaidīgi, jauki un izpalīdzīgi cilvēki. Un viņi nebrauks atpakaļ, lai par 1500 € atkal būtu spiesti dzīvot mūžīgās sērās, gaudošanā un naidā. Respektīvi, manuprāt, ar “savējiem” netiek domāta inteliģence.

Tad ir krasi pretējs alternatīvi apdāvinātu izbraucēju slānis, kas internetā nepārtraukti dalās ar dzersmju bildēm un, pēc visa spriežot, ir devušies uz ārzemēm, lai varētu sapelnīt vairāk naudas, ko nokost. Tie ir visi tie cilvēki, kurus laukos pabalsta dienā varēja satikt pieturā pie vietējās bodes, kaujoties par pēdējo stiprā divlitreņa malku. Šie tad arī ir tie “savējie”, kurus deputāti uzskata par nepieciešamu dabūt atpakaļ. Sanāk, ka valstsvīri mērķtiecīgi strādā pie tā, lai atrastu veidus, kā pierunāt Latvijā atgriezties idiotus, liekot pamatīgu mīksto uz prom aizbraukušo inteliģenci.

Tas izskaidrojams ar to, ka inteliģences un idiotu proporcijas valstī nekad nav bijušas samērīgas un saprotamas. Ja vienīgais dzīves mērķis ir saglabāt un palielināt latviešu īpatsvaru valstī, tad ir jāspiež uz masu, nevis kvalitāti. Tātad nav būtiski, ka latvieši būs apaļi idioti, galvenais – lai mūsu būtu daudz. Galvenais – lai šeit neiedomājas atbraukt kāds ukrainis, baltkrievs vai čučmeks, par katru cenu jāpanāk, lai katrs pēdējais idiots vēlas atgriezties Latvijā naudas dēļ un radīt šeit jaunas latviešu idiotu paaudzes, kas varēs reizi mēnesī pieturā pie vietējās bodes kauties par pēdējo malku litrenē. Jo, nu – dvuļu vairs nav…

Bet kā būtu, ja mēs visi kopīgi strādātu pie tā, lai sabiedrībā vairotu mieru un mīlestību? Kā būtu, ja mēs pārstātu visus ienīst un radītu šeit augsni inteliģencei? Ja mēs samazinātu sēru dienu skaitu, bet iemainītu tās pret svētkiem? Kā būtu, ja mēs sāktu cienīt kvalitāti, nevis daudzumu? Ja mēs priecātos par 500 000 foršu latviešu, nevis censtos panākt 3 miljonus morālu kropļu? Utopija, protams.

Variet mani apsaukāt un nīst, variet apliecināt manu taisnību, vēlēšanās balsojot par vietējo idiotu partiju, kas arī ārvalstīs atradusi krietnu idiotu elektorātu, bet tas nemainīs faktu, ka man no sirds ir milzīgs prieks par to, ka no valsts izbraucis tik liels daudzums idiotu, un es tikai priecātos, ja citi idioti viņiem pievienotos. Bet mājās es vēlos nevis “savējos”, bet gan tos, kuri atpakaļ brauktu tāpēc, ka šeit ir laba dzīve, nevis liela nauda. Un labas dzīves atblāzmu pagaidām nemanu.

Un neliedzieties – jūs katrs noteikti pazīstat vairākus no Latvijas izbraukušus idiotus un klusībā priecājaties, ka viņi nebrauc atpakaļ. Ja esat aizbraucis strādāt uz ārzemēm un nesaprotat, ko par manis teikto domāt, īpaši atjautīgajiem pateikšu priekšā – tie, kas man piekrīt, ir inteliģenti cilvēki, bet tie, kas ne, – idioti.

Kāpēc Dziesmu svētku organizatori atklāti ņirgājas par sievietēm?

Pagājušajā nedēļā pēc vokāli simfoniskās mūzikas Dziesmu svētku koncerta “Arēnā Rīga” kāds žurnālists izteica sašutumu par to, ka 13 pasākumā iekļauto skaņdarbu autoru vidū bija tikai viena sieviete. Skaidrs, ka šī problēma ir visnotaļ nopietna, tāpēc nolēmu doties uz noslēguma koncertu, lai pārliecinātos, vai līdzvērtīgi pretīga dzimumu diskriminācija netiks pieļauta arī lielkoncertā.

Tikko ierados Mežaparkā, jau uzreiz nedaudz ievēmu sev mutē, jo ieraudzīju neticamu dzimumu diskrimināciju – lielākā daļa no pasākumu apsargājošā personāla bija vīrieši. Uzreiz bija pilnīgi skaidrs, ka svētku vietā šoreiz piedzīvošu tikai emocionālu vilšanos. To apstiprināja arī ielūkošanās pasākuma programmā.

Proti – no virsdiriģentiem 9 bija vīrieši, bet tikai 4 sievietes, bet goda virsdiriģentu sadalījums bija vēl šokējošāks – 7 vīrieši un tikai viena sieviete. Nemaz nerunājot par pūtēju orķestra virsdiriģentiem, starp kuriem nebija nevienas pašas sievietes. Pasākuma veidotāju vēstījums apmeklētājiem bija nepārprotams – Latvijā sievietes vieta ir virtuvē, nevis uz diriģenta podesta…

Saprotams, ka pasākuma mākslinieciskais vadītājs, režisors, arī scenogrāfs bija vīrietis. Ir skaidrs, ka viņi sievieti uztver tikai kā skaistumobjektu, kas izberž māju, pagatavo ēst un izņem no skolas bērnus. Nekā citādi šo šovinisma parādi nespēju izskaidrot. Likumsakarīgi, ka teju vai vienīgā sieviete pasākuma veidotāju vidū bija tērpu māksliniece. Jo sievietes, kā noprotams, māk tikai šūt, nevis veidot kvalitatīvus pasākumus.

It kā ar šo vājprātu jau nebūtu gana, vīru kori sāka dziedāt: “Es bij’ puika, man bij’ vara, Es varēju lielīties.” Brīdī, kad pamanīju, ka nevienā no koriem nedzied sievietes, es vienkārši piecēlos un aizgāju prom. Daudz ko spēju paciest vai izlikties nemanām, tomēr šis vīru koru maskulīnais pliķis katras Latvijas sievietes sejā bija pārāk brutāls. “Ar krūtīm kalnus gāzu, Ar kājām rušināju…” Nu jau man aiz muguras savu pārākumu turpināja manifestēt vīriešu tūkstoši, tādējādi burtiski sabradājot sieviešu iespējas uz līdztiesību. Vēlāk televīzijā redzēju, ka daudzas sievietes dziesmu laikā raudāja…

Kā pēcāk noskaidroju internetā, Dziesmu svētku noslēguma koncertā tika atskaņots 41 skaņdarbs, kuru autori bija vīrieši, bet tikai četri darbi, ko sarakstījušas sievietes. Nu, un vēl grupas “Iļģi” (4 vīrieši, 1 sieviete) dziesma. Varētu teikt, ka tas ir pret latviešu komponistēm vērsts genocīds. Tā ir mērķtiecīga sieviešu zemapziņas sadragāšana, sak: “Tu esi tikai sieviete, tu neko nespēj! Mūziku prot radīt tikai vīrieši, tāpēc sēdi, klusē un izbaudi viņu sarakstītos darbus, bet vakarā mājās uzcep vīram kotletes, jo nekam citam tu neesi derīga.”

Pats skumjākais, ka Dziesmu svētku veidotāju komandā no 16 cilvēkiem 14 ir sievietes, bet tikai divi vīrieši. Tas vēl precīzāk iezīmē problēmas apmērus, jo skaidrs, ka neviena sevi cienoša sieviete nespētu dot priekšroku vīriešu sarakstītai mūzikai. Tātad – gadsimtiem ilgušais patriarhālais terors ir salauzis šīs sievietes, iznīcinot viņu spēju domāt, kā vietā tās akli seko zemapziņā iekodētām vīriešu domām.

Manuprāt, šī problēma jārisina valstiskā mērogā, nosakot, ka primāri darbi jāatlasa tā, lai veidotos autoru dzimumu līdzsvars. Tikai brīdī, kad visos kultūras pasākumos darbosies vienāds skaits vīriešu un sieviešu, jaunās meitenes sāks pilnvērtīgi apzināties, ka spēj paveikt pilnīgi visu to pašu, ko vīrieši. Līdz tam nekas nemainīsies, jo bez vīriešu palīdzības sievietes tomēr nespēj izdarīt secinājumus un pieņemt pareizos lēmumus.