Visi raksti, kuriem autors ir Cements

Pikets atrisina problēmas velosipēdistu galvā

17. oktobrī pulksten 12.00 Rātslaukumā pie Rīgas domes notika pikets “Par velo!”, kas norisinājās, lai pievērstu Rīgas domes deputātu uzmanību samilzušajām satiksmes drošības problēmām un aicinātu nekavējoties uzlabot veloinfrastruktūru galvaspilsētā. Cehs.lv komanda labprāt būtu ieradusies, bet diemžēl, pie rātsnama nav iespējams piebraukt ar automašīnu, turklāt, pieaugušiem cilvēkiem šajā laikā jābūt darbā.

Lai vai kā, pilnībā atbalstām pilsētvides aktīvistu entuziasmu un ticam, ka šis hepenings nekavējoties liks domes deputātiem atskārst pieļautās kļūdas un sākt rīkoties. Gara acīm jau iztēlojamies, kā Nils izskrien no domes, pamāj visiem piketētājiem žestu par aizmāršību un sāk uz Krasta ielas krāsot velojoslas.

Veloaktīvisti jau iepriekš rīkojuši dažādas pārdomātas un lietderīgas akcijas, tādējādi uzlabojot veloinfrastruktūru galvaspilsētā. Kā spilgtākos no piemēriem varam minēt:
– velosipēdu “kritisko masu”, kuras laikā pāris simti riteņbraucēju traucas pa pilsētu, neievērojot ceļu satiksmes noteikumus, bloķējot automašīnu satiksmi un autovadītājiem, kas nav ar to apmierināti, rādot uz augšu izstieptus vidējos pirkstus
– patvaļīgi uzzīmējot nesaskaņotu velojoslu vienīgajā Brīvības ielas posmā, kur to atļauj ielas platums
– minoties pa Brīvības ielas vidu, lai dabūtu pa muti no nikna bembista.

Tā kā iepriekšējās aktivitātes vēlamos augļus nav nesušas, ir pilnīgi skaidrs, ka pēc vakardienas piketa izmaiņas veloinfrastruktūrā notiks nekavējoties. Pilnīgi iespējams, ka brīdī, kad lasāt šīs rindas, Rīgas centrā jau ir aizliegta iebraukšana ar automašīnām, Čaka iela pārvērsta par velomaģistrāli, Ceļu satiksmes noteikumos tiek veiktas izmaiņas, lai atrunātu, ka velosipēdistiem sarkanā luksofora gaismai ir tikai rekomendējoša nozīme, bet likuma preambulā tiek ierakstīts: “Divas riepas – labi, četras riepas – slikti!”

Tāpat skaidrs, ka pēc šī piketa nekavējoties notiks arī sekojošās lietas:
– velosipēdisti pārstās braukt kā idioti,
– tas viens no muļķiem pēkšņi tomēr atzīs, ka ir OK lietot ķiveri,
– velosipēdisti pēkšņi atcerēsies, ka sarkanais un pat dzeltenais ir kustību aizliedzoši signāli,
– sāks krustojumus šķērsot gājēju ātrumā,
– pārstās pa trotuāriem lidot uz 30 km/h,
– iegādāsies velosipēdus ar bremzēm,
– lai izlasītu telefonā iekritušo ziņu, apstāsies trotuāra malā, nevis lasīs to braucot,
– pārstās zīmēt savus ceļu apzīmējumus,
– nemīsies cauri tramvaja pieturai, kad no sabiedriskā transporta kāpj ārā pasažieri,
– vismaz līkumos uzliks rokas uz stūres,
– pārstās mīties pa vidu Brīvības ielai un saprātīgi izmantos ietvi,
– atzīs, ka sava daļa taisnības tomēr Timrotam ir,
– piekritīs, ka trīsgadīgu bērnu ziemā tomēr labāk uz dārziņu aizvest ar sabiedrisko, nevis uzsēdināt uz rāmīša, minoties pa apledojušiem trotuāriem,
– pārstās sist ar roku pa sāniem automašīnām, kuras ir apstājušās, lai izkrautu vai iekrautu mantas – tā vietā samazinās ātrumu un mierīgā garā apbrauks šķērsli,
– sapratīs, ka “kritiskajā masā” tomēr ir iespējams braukt ievērojot CSN, un nerādot autovadītājiem fakučus,
– sapratīs, ka ne visi, kuri nepiekrīt viņu viedoklim, ir Saskaņas/Rīgas domes apmaksāti troļļi,
– pieņems, ka tomēr eksistē velosipēdisti, kuriem pārvietošanās pa pilsētu nesagādā neērtības,
– atzīs, ka atstarojošā veste tumšā laikā tomēr ir lielisks veids kā uzlabot savu drošību, nevis žīdmasonu sazvērestība.

Tā kā, pateicoties piketam, veloinfrastruktūras problēmas valstī beidzot ir atrisinātas, šorīt atļāvos pagulēt ilgāk, jo tā vietā, lai savu septiņgadīgo dēlu no Bolderājas uz skolu pilsētas centrā vestu ar automašīnu, pateicu, lai viņš minas ar velosipēdu.

Pirmais jēdzīgais partiju klasifikators jauniešiem

Kā jau izsenis ierasts jebkuru priekšvēlēšanu laikā, mediji un politiķi ļoti nemākulīgi cenšas komunicēt ar jauniešu auditoriju. Šo komunikāciju veido jauni profesionāļi ap 30, jo domā, ka “joprojām taču esmu jauns un zinu, kā viņi domā”, kamēr sabiedriskajā transportā, nostājoties blakus sēdošam jaunietim, visdrīzāk, viņus palaistu apsēsties. Pienācis laiks saprast, ka politisko jautājumu analīze, lai nolemtu, par kuru partiju balsot, mūsdienu jaunietim ir pārāk sarežģīts uzdevums.

Tieši tāpēc Cehs.lv, būsim atklāti – vienīgais jauniešus patiesi uzrunājošais portāls, izdarījis visu analizēšanu un domāšanu savā mākslīgā intelekta laboratorijā un sniedz skaidrus rezultātus, kas ir kas. Lai “Instagram” sēdoša astoņpadsmitgadnieka deģenerētās smadzenes spētu šo informāciju saprast, Cehs.lv laboratorija rezultātus pielīdzināja analoģijai ar vidusskolu – kura partija ir kurš klases skolēns.

KPV LV – klases kauslis. Tā kā smadzeņu kapacitāte ierindotu viņu pēdējā vietā klasē, savu rangu nākas izkarot ar dūrēm. Statusa apliecināšanai regulāri piesola kādam no gudrākajiem klasesbiedriem pa seju vai atņem pusdienu naudu. Traucē darbu stundās, izdvešot neartikulētas skaņas, apsaukājot skolotāju vai kliedzot viņai: “Kas tu tāda esi, lai mani mācītu?” Vienmēr sola, ka mājasdarbu atnesīs rīt.

LRA – klases sportists. Nepamatoti skaļš un bravūrīgs, jo nekad nav izcēlies ar pārāk augstām sekmēm, tomēr ir pamanāmākais sporta nodarbībās. Vienmēr aizstāv skolas godu sporta sacensībās un sēž matemātikas un ekonomikas pēcstundās.

NA – klases militārists. Mazākajās klasēs bija aktīvs skautu pulciņā, bet tagad lepojas ar dalību jaunsargos. Lepojas tik ļoti, ka klasesbiedriem jau konkrēti apriebies par to klausīties katrā starpbrīdī. Viegli atpazīt pēc kamuflāžas biksēm un T-krekla, kura rokas uzrullētas uz augšu tā, lai atsegtu necilos bicīšus. Nēsā līdzi nazi, tāpēc pārējie klasesbiedri uzskata, ka viņš ir nedaudz traks, un no viņa raustās pat klases kauslis.

Saskaņa” – klases smirdīgais čalis. Viņš uz skolu brauc no dziļiem laukiem, ģērbjas pieklājīgi, tomēr jūtams, ka pēc ikrīta govju slaukšanas nav paspējis ieiet dušā laika vai arī siltā ūdens trūkuma dēļ. Lai arī ne klases gaišākais prāts, tomēr apveltīts ar zināmu devu intelekta. Rūpīgi mācās, maz runā, jo nevēlas, lai klases militārists viņu kārtējo reizi apsauc par smerdeli. Vienīgais klasē, kuru aizstāv klases kauslis.

JV – čalis, kurš palicis uz otru gadu. Diezgan normāls un gudrs puisis, bet palicis uz otru gadu tāpēc, ka iepriekšējā gadā bija pārlieku slinks un palaidies. Sola saņemties mācībās, bet jaunie klasesbiedri par viņu ņirgājas un aiz muguras apsaukā par otrgadnieku un vecūksni, un vaino viņu diskotēkas pārtraukšanā iepriekšējā gadā, jo kāds esot piepīpējis toču. Runā, ka pēc stundām pa kluso mēdzot iet paraustīt vienroci “Fēniksā”.

ZZS – klases kautrīgās meitenes. Vienmēr ir bariņos, stundās rūpīgi mācās, jo ir pietiekami gudras, lai saprastu, ka nav pašas gudrākās un skaistākās klasē, tāpēc vienīgais veids, kā dzīvē kaut ko sasniegt, ir zubrīšana. Starpbrīžos klusi sačukstas, ķiķina un aprunā visus pārējos. Tik klusi, ka neviens tā arī nesaprot, ko un kāpēc viņas runā vai dara.

Attīstībai/Par!” – klases seksīgais zaķis. Nav pati gudrākā klasē, nav arī stulbākā, tomēr ir jauna, skaista un seksīga, tāpēc pievērš visu uzmanību un nekad nepaliek nepamanīta. Klasē runā, ka savulaik skolas diskotēkas laikā viņa tualetē uztaisījusi prasmīgu minetu otrgadniekam.

JKP – klases stukačs. Tas čalis, kurš vienmēr nostučīs klasesbiedrus skolotājai par špikošanu, kamēr pats ar matemātikas formulām ir aprakstījis visu penāli, galda virsmu un rokas. Stučīs par skolas kafejnīcā nospertu bulciņu, sniega piku pa kautrīgās meitenes pakausi, kniepadatu uz skolotājas krēsla un pat padeni sīkajam, kaut gan pats to visu labprāt vērojis, izbaudījis no malas un nav iejaucies.

LKS – apmaiņas students no Francijas. Viņš ne vārda nesaprot nedz latviešu, nedz angļu valodā un arī negrasās tās apgūt, jo Francijā tās tāpat nelieto. Vienīgo komunikāciju ar klasesbiedriem uzsāks tad, kad tie būs apguvuši sarunvalodas pamatus viņa valodā.

NSL – klases pajols. Aktīvi cenšas visus pārliecināt, ka pirms pāris gadiem viņu nolaupīja citplanētieši, bet skolas direktors patiesībā ir ķirzakcilvēks. Vienmēr tramīgs un taukainiem matiem. Nekaitīgs, bet izteikti kaitinošs.

Visas pārējās partijas – tie cilvēki, kuru vārdus tu neatceries pat klases izlaidumā. Viņi vienkārši visus šos gadus atradušies ar tevi vienā telpā, bet neviens tos nav pamanījis.

Ceram, ka šis raksts palīdzēs izskaidrot jūsu bērniem, kas ir kura partija, un pieņemt pareizo lēmumu Saeimas vēlēšanās. Ņemiet par labu!

Kāpēc pensionāriem ir balsstiesības?

Tuvojoties vēlēšanām, arvien biežāk dzirdami tādi paziņojumi kā: “Paslēp vecvecāku pases, citādi viņi nobalsos par “to–un–to”!” Saprotams, ka šāda rīcība būtu ne tikai neētiska, bet arī klaji pretlikumīga, tāpēc lūdzam neviena Latvijas iedzīvotāja pasi neslēpt. Bet, no otras puses…

Ja balsstiesības Latvijā cilvēki iegūst tikai tad, kad sasnieguši 18 gadu vecumu, vai nebūtu loģiski, ja tām tiktu noteikts arī augšējais vecuma slieksnis? Nedaudz esam par šo jautājumu rakstījuši arī iepriekš, tomēr šoreiz vēlamies to apskatīt nedaudz izvērstāk.

Kas tad īsti ir vēlēšanas? Tās ir ne tikai pilsoniskais pienākums, bet arī iespēja kaut kādā mērā uzlabot savu nākotni valstiskā līmenī. Tā ir iespēja atdot savu balsi par partiju, kas plāno ieguldīt naudu izglītības sistēmas uzlabošanā, tieslietu sistēmas sakārtošanā, aizsardzībā un citās būtiskās lietās, plānu realizēšanas vārdā, iespējams, pieņemot arī nepopulārus lēmumus, jo tikai tā iespējams iegūt papildu līdzekļus.

Tā kā pensionāri lieliski apzinās, ka nedzīvos mūžīgi, saprotams, ka viņu balsojuma motīvi lielā daļā gadījumu būs mērķēti tikai un vienīgi uz savas dzīves uzlabošanu. Piemēram – lielākā daļa galvaspilsētas vecākā gadagājuma iedzīvotāju jau ir nopirkta ar bezmaksas sabiedrisko transportu, kas mētā milzu līkumus, lai piestātu pie katra tirgus durvīm, un apstājas ik pa 200 metriem, lai vecūkšņiem nebūtu lieki jāstaigā. Pārējie pilsētas iedzīvotāji tādējādi iegūst neērtu un pārbāztu sabiedrisko transportu. Un šis ir tikai viens no piemēriem.

Problēma ir tajā, ka pensionāri balso nevis par labāku nākotni visiem, bet gan par cilvēcīgākiem pēdējiem gadiem sev pašiem. Tur ir grūti ko pārmest, vienlaikus, ievēlot nākamās Saeimas sastāvu, mēs tomēr vēlamies celt visas valsts iedzīvotāju labsajūtu, nevis uzlabot tikai vienas cilvēku grupas dzīves rietu.

Mūsu piedāvātais risinājums ir pavisam elementārs – vidējais paredzamais dzīves ilgums Latvijā ir 74,6 gadi. Latvijas Republikas parlaments tiek ievēlēts uz 4 gadiem. Tātad balsstiesību vecuma slieksnim vajadzētu būt tādam, lai provizoriski visi nobalsojušie izdzīvotu līdz nākamajām vēlēšanām. Respektīvi, 74 – 4 = 70 gadu vecums jānosaka par balsstiesību beigām.

Noteikti saņemsim iebildumus par to, ka ir ļoti daudz inteliģentu, dzīvesgudru un gaišu pensionāru, kuru spriestspēja un loģiskā domāšana saglabājusies pat līdz cienījamam 90 gadu vecumam. Tā noteikti ir, bet – ir arī ļoti daudz patiesi gudru un talantīgu piecpadsmitgadnieku, tomēr viņiem, gluži tāpat kā pārējiem vienaudžiem, vecums neatļauj piedalīties vēlēšanās.

Ja vecuma barjeras noteikšana tomēr šķiet pārāk drakoniska pieeja, vēlēšanu urnu sasniegšanai varētu uzlikt pāris normāla vecuma cilvēkiem ļoti vienkārši pārvaramus šķēršļus. Ja kādu no tiem nespēj pārvarēt – vēlēšanas iet secen. Piemēram, vispirms vēlētājam būtu jāpaiet garām bļodai ar bezmaksas ledenēm, pēc tam jāpaiet garām piemīlīgam bērnam, neaiztiekot viņa vaigu un neuzsākot sarunu, bet pašās beigās grūtākais – pašrocīgi jāpapildina telefona priekšapmaksas kartes kredīts, kā arī, izmantojot pulti, jāpārslēdz televizors miega režīmā. Pēdējā pārbaudījumā kandidāts izkrīt arī tad, ja pirms pults paņemšanas ieliek to līdzpaņemtā plastmasas maisiņā.

Mēs aicinām cieņai pret senioriem neļaut nostāties priekšā cieņai pret Latvijas jauniešu tiesībām uz cilvēcīgu nākotni un mūsdienīgu valsti. Dancojot pēc šī brīža pensionāru stabules, mēs vienkārši sačakarējam vecumdienas nākotnes pensionāriem. Padomājiet par to.

P.S.
Ierosinām arī mainīt likumus un pensionāriem Rīgas sabiedriskajā transportā bez maksas atļaut pārvietoties tikai no plkst. 9.00 līdz 16.00. Būsim reāli – ar šo laiku pilnībā pietiek aizbraukšanai uz tirgu.

Pāvesta raideris vizītei Latvijā – 8 miljoni

Atceros, ka vēl gāju skolā, kad Latviju pirmo reizi apmeklēja pāvests. Toreiz par to uzzināju, jo kāds klasesbiedrs stāstīja, ka ar ģimeni apmeklējis Jāņa Pāvila II sagaidīšanu Rīgā un jautāja, vai es arī biju. Tā kā tiku audzināts tradicionālā ģimenē, kurā nav pieņemts, ka pieauguši vīrieši staigā apkārt kleitās un pieprasa, lai tos sauc par svētajiem, šis pasākums nevarēja satraukt mani vēl mazāk.

Ir pagājuši daudzi gadi, nu jau esmu pieaudzis, man ir ģimene, un esmu ļoti kategoriski mainījis savas domas šajā jautājumā, jo ar nepacietību gaidu pāvesta Franciska vizīti Latvijā. Nepārprotiet – joprojām neticu runājošām čūskām, jaunavas dzemdībām un uzskatu, ka jebkura reliģija ir vāju cilvēku patvēruma meklējums un tām nav vietas mūsdienu pasaulē, kurā dabas parādības var izskaidrot, apmeklējot fizikas stundas pamatskolā, tomēr – šī pāvesta vizīte man nozīmē papildu brīvdienu.

Tiesa, par šo papildu brīvdienu noteikti nav sajūsmā valsts budžets, kas, pateicoties tai, pazaudēs 8 miljonus eiro, tomēr domāju, ka satraukumam nav pamata, jo mūsu ievēlētās 100 gudrās galvas pēdējo četru gadu laikā ir pierādījušas, ka lieliski prot veikt savu darbu un, nekaitējot iedzīvotāju interesēm un naudasmakiem, spēj izveidot pilnvērtīgu budžetu tā, lai naudas pietiktu pilnīgi visam. Ā, pag…

Tā kā Latvija ir sekulāra valsts, kurā baznīca ir atdalīta no valsts, uzskatu, ka būtu tikai godīgi, ja oficiālās brīvdienas valstī tiktu noteiktas arī reizēs, kad pie mums viesojas citi reliģiskie līderi. Piemēram, Dalailama, kurš Latvijā ierodas vismaz 1–2 reizes gadā, pilnīgi visi islāmticīgo valstu ajatollas, kā arī pastafarisma, jebšu lidojošā makaronu monstra baznīcas pārstāvji.

Tāpat, nevajadzētu kautrēties brīvdienām Ziemassvētkos un Lieldienās pievienot arī brīvdienas Pelnu dienā, Visu svēto dienā, Mirušo piemiņas dienā, kā arī Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos. Savukārt, lai neaizvainotu citu konfesiju pārstāvjus, par brīvdienām būtu jānosaka arī Hanuka, Roš Hašana, Pesahs, kā arī Upurēšanas svētki pēc musulmaņu hadža. Tādējādi būtu daudz vairāk brīvdienu, kas padarītu valsts iedzīvotājus ievērojami laimīgākus, savukārt valdībai būtu par pāris desmitiem miljonu mazāk naudas, ko nozagt.

Bet, ja nopietni, uzskatu, ka valsts noteikta brīvdiena par godu Romas pāvesta vizītei ir pāris reliģiozu deputātu egocentriska masturbācija, savas personīgās reliģiskās intereses liekot augstāk par mūsu valsts Satversmi. Ja konkrētāk – šīs likuma izmaiņas Saeimā kopā draudzīgi iesniedza Augusts Brigmanis, Jānis Klaužs, Viktors Valainis, Jānis Trupovnieks, Juris Vectirāns, Līga Kozlovska un Andris Bērziņš no ZZS, Raivis Dzintars un Inese Laizāne no VL-TB/LNNK, Laimdota Straujuma un Aldis Adamovičs no Vienotības, kā arī Jānis Urbanovičs no Saskaņas.

Ja no Straujumas šāds solis izskaidrojams ar to, ka viņa ir veca ome, kurai vajadzētu cept pīrāgus mazbērniem nevis darboties aktīvā politikā, Urbanovičs ir vienkārši apjukušākais cilvēks savā partijā, jo kopš darbošanās Latvijas Krievu savienībā vairs īsti nesaprot vai ir latvietis, vai krievs, bet Nacionālā apvienība pēdējos gados ir aktīvi pievērsusies kristietībai un pat panākusi tās pieminējumu Satversmes preejakulātā, tad “zaļie zemnieki” šajā pasākumā ir īstie uzvarētāji, jo ar šo gājienu nodrošinās sev lērumu pensionāru balsu. Kas ir ironiski, jo pensionāriem, kā lielākajai kristietības vecumgrupai valstī, visas dienas ir brīvdienas.

Kāpēc atgriezt no Latvijas izbraukušos idiotus?

Ik pa laikam dzirdu partiju runasvīrus izsakām lozungus, ka “jādara viss, lai savējos dabūtu atpakaļ uz Latviju”. NesAukšu vārdā partiju, kas par to kliedz visskaļāk, jo Nevēlos Aģitēt pret. Nesen kādā televīzijas diskusijā tika runāts par to, ka šie te “savējie” brauktu atpakaļ tad, ja uz rokas saņemtu 1500 € algu, un tas esot tas, ko jānodrošina, un obligāti jāpanāk, lai “savējie” atgriežas. Bet kas ir šie “savējie”?

Pazīstu daudzus, kas pārvākušies uz dzīvi citās valstīs. Pat ja sākotnēji daļa no viņiem devusies prom materiālu iemeslu dēļ, tad šobrīd viņi neapsver iespēju atgriezties Latvijā tāpēc, ka ir pieraduši pie labākas dzīves. Un “labāku dzīvi” nevajag jaukt ar “vairāk naudas”. Viņi ir pieraduši dzīvot brīvi domājošā liberālā sabiedrībā, pieraduši, ka apkārt ir smaidīgi, jauki un izpalīdzīgi cilvēki. Un viņi nebrauks atpakaļ, lai par 1500 € atkal būtu spiesti dzīvot mūžīgās sērās, gaudošanā un naidā. Respektīvi, manuprāt, ar “savējiem” netiek domāta inteliģence.

Tad ir krasi pretējs alternatīvi apdāvinātu izbraucēju slānis, kas internetā nepārtraukti dalās ar dzersmju bildēm un, pēc visa spriežot, ir devušies uz ārzemēm, lai varētu sapelnīt vairāk naudas, ko nokost. Tie ir visi tie cilvēki, kurus laukos pabalsta dienā varēja satikt pieturā pie vietējās bodes, kaujoties par pēdējo stiprā divlitreņa malku. Šie tad arī ir tie “savējie”, kurus deputāti uzskata par nepieciešamu dabūt atpakaļ. Sanāk, ka valstsvīri mērķtiecīgi strādā pie tā, lai atrastu veidus, kā pierunāt Latvijā atgriezties idiotus, liekot pamatīgu mīksto uz prom aizbraukušo inteliģenci.

Tas izskaidrojams ar to, ka inteliģences un idiotu proporcijas valstī nekad nav bijušas samērīgas un saprotamas. Ja vienīgais dzīves mērķis ir saglabāt un palielināt latviešu īpatsvaru valstī, tad ir jāspiež uz masu, nevis kvalitāti. Tātad nav būtiski, ka latvieši būs apaļi idioti, galvenais – lai mūsu būtu daudz. Galvenais – lai šeit neiedomājas atbraukt kāds ukrainis, baltkrievs vai čučmeks, par katru cenu jāpanāk, lai katrs pēdējais idiots vēlas atgriezties Latvijā naudas dēļ un radīt šeit jaunas latviešu idiotu paaudzes, kas varēs reizi mēnesī pieturā pie vietējās bodes kauties par pēdējo malku litrenē. Jo, nu – dvuļu vairs nav…

Bet kā būtu, ja mēs visi kopīgi strādātu pie tā, lai sabiedrībā vairotu mieru un mīlestību? Kā būtu, ja mēs pārstātu visus ienīst un radītu šeit augsni inteliģencei? Ja mēs samazinātu sēru dienu skaitu, bet iemainītu tās pret svētkiem? Kā būtu, ja mēs sāktu cienīt kvalitāti, nevis daudzumu? Ja mēs priecātos par 500 000 foršu latviešu, nevis censtos panākt 3 miljonus morālu kropļu? Utopija, protams.

Variet mani apsaukāt un nīst, variet apliecināt manu taisnību, vēlēšanās balsojot par vietējo idiotu partiju, kas arī ārvalstīs atradusi krietnu idiotu elektorātu, bet tas nemainīs faktu, ka man no sirds ir milzīgs prieks par to, ka no valsts izbraucis tik liels daudzums idiotu, un es tikai priecātos, ja citi idioti viņiem pievienotos. Bet mājās es vēlos nevis “savējos”, bet gan tos, kuri atpakaļ brauktu tāpēc, ka šeit ir laba dzīve, nevis liela nauda. Un labas dzīves atblāzmu pagaidām nemanu.

Un neliedzieties – jūs katrs noteikti pazīstat vairākus no Latvijas izbraukušus idiotus un klusībā priecājaties, ka viņi nebrauc atpakaļ. Ja esat aizbraucis strādāt uz ārzemēm un nesaprotat, ko par manis teikto domāt, īpaši atjautīgajiem pateikšu priekšā – tie, kas man piekrīt, ir inteliģenti cilvēki, bet tie, kas ne, – idioti.

Kāpēc Dziesmu svētku organizatori atklāti ņirgājas par sievietēm?

Pagājušajā nedēļā pēc vokāli simfoniskās mūzikas Dziesmu svētku koncerta “Arēnā Rīga” kāds žurnālists izteica sašutumu par to, ka 13 pasākumā iekļauto skaņdarbu autoru vidū bija tikai viena sieviete. Skaidrs, ka šī problēma ir visnotaļ nopietna, tāpēc nolēmu doties uz noslēguma koncertu, lai pārliecinātos, vai līdzvērtīgi pretīga dzimumu diskriminācija netiks pieļauta arī lielkoncertā.

Tikko ierados Mežaparkā, jau uzreiz nedaudz ievēmu sev mutē, jo ieraudzīju neticamu dzimumu diskrimināciju – lielākā daļa no pasākumu apsargājošā personāla bija vīrieši. Uzreiz bija pilnīgi skaidrs, ka svētku vietā šoreiz piedzīvošu tikai emocionālu vilšanos. To apstiprināja arī ielūkošanās pasākuma programmā.

Proti – no virsdiriģentiem 9 bija vīrieši, bet tikai 4 sievietes, bet goda virsdiriģentu sadalījums bija vēl šokējošāks – 7 vīrieši un tikai viena sieviete. Nemaz nerunājot par pūtēju orķestra virsdiriģentiem, starp kuriem nebija nevienas pašas sievietes. Pasākuma veidotāju vēstījums apmeklētājiem bija nepārprotams – Latvijā sievietes vieta ir virtuvē, nevis uz diriģenta podesta…

Saprotams, ka pasākuma mākslinieciskais vadītājs, režisors, arī scenogrāfs bija vīrietis. Ir skaidrs, ka viņi sievieti uztver tikai kā skaistumobjektu, kas izberž māju, pagatavo ēst un izņem no skolas bērnus. Nekā citādi šo šovinisma parādi nespēju izskaidrot. Likumsakarīgi, ka teju vai vienīgā sieviete pasākuma veidotāju vidū bija tērpu māksliniece. Jo sievietes, kā noprotams, māk tikai šūt, nevis veidot kvalitatīvus pasākumus.

It kā ar šo vājprātu jau nebūtu gana, vīru kori sāka dziedāt: “Es bij’ puika, man bij’ vara, Es varēju lielīties.” Brīdī, kad pamanīju, ka nevienā no koriem nedzied sievietes, es vienkārši piecēlos un aizgāju prom. Daudz ko spēju paciest vai izlikties nemanām, tomēr šis vīru koru maskulīnais pliķis katras Latvijas sievietes sejā bija pārāk brutāls. “Ar krūtīm kalnus gāzu, Ar kājām rušināju…” Nu jau man aiz muguras savu pārākumu turpināja manifestēt vīriešu tūkstoši, tādējādi burtiski sabradājot sieviešu iespējas uz līdztiesību. Vēlāk televīzijā redzēju, ka daudzas sievietes dziesmu laikā raudāja…

Kā pēcāk noskaidroju internetā, Dziesmu svētku noslēguma koncertā tika atskaņots 41 skaņdarbs, kuru autori bija vīrieši, bet tikai četri darbi, ko sarakstījušas sievietes. Nu, un vēl grupas “Iļģi” (4 vīrieši, 1 sieviete) dziesma. Varētu teikt, ka tas ir pret latviešu komponistēm vērsts genocīds. Tā ir mērķtiecīga sieviešu zemapziņas sadragāšana, sak: “Tu esi tikai sieviete, tu neko nespēj! Mūziku prot radīt tikai vīrieši, tāpēc sēdi, klusē un izbaudi viņu sarakstītos darbus, bet vakarā mājās uzcep vīram kotletes, jo nekam citam tu neesi derīga.”

Pats skumjākais, ka Dziesmu svētku veidotāju komandā no 16 cilvēkiem 14 ir sievietes, bet tikai divi vīrieši. Tas vēl precīzāk iezīmē problēmas apmērus, jo skaidrs, ka neviena sevi cienoša sieviete nespētu dot priekšroku vīriešu sarakstītai mūzikai. Tātad – gadsimtiem ilgušais patriarhālais terors ir salauzis šīs sievietes, iznīcinot viņu spēju domāt, kā vietā tās akli seko zemapziņā iekodētām vīriešu domām.

Manuprāt, šī problēma jārisina valstiskā mērogā, nosakot, ka primāri darbi jāatlasa tā, lai veidotos autoru dzimumu līdzsvars. Tikai brīdī, kad visos kultūras pasākumos darbosies vienāds skaits vīriešu un sieviešu, jaunās meitenes sāks pilnvērtīgi apzināties, ka spēj paveikt pilnīgi visu to pašu, ko vīrieši. Līdz tam nekas nemainīsies, jo bez vīriešu palīdzības sievietes tomēr nespēj izdarīt secinājumus un pieņemt pareizos lēmumus.

Svētki visiem genderfluid delfīniem, kas vēlas apmeklēt RTU baseinu

Lai pieteiktos uz RTU sporta zāli, jāaizpilda šāda forma“, raksta Ralfs. Paldies par lielisko bildi!

Veselā saprāta boikots

Iespējams, daudzi no jums būs vai nu internetā, vai uz ielas pamanījuši, ka ir cilvēki, kuri ļoti aktīvi sākuši boikotēt degvielas uzpildes stacijas “Circle K”. Tie ir cilvēki, kuri jūtas sociāli aktīvi, tāpēc nolēmuši protestēt pret augstajām degvielas cenām, katru mēnesi boikotējot citu DUS tīklu, un “staķiks” trāpījies zem sitiena pirmais. “Facebook” izveidota īpaša boikota grupa, kas neilgā laikā savākusi jau padsmit tūkstošus biedru. It kā jau cēls mērķis, bet…

Ja atšķirībā no boikota grupas biedriem esi pabeidzis sākumskolu un paralēli loģiskajai domāšanai un interpunkcijai kaut nedaudz pārzini arī matemātikas pamatus, tad zini, ka, mainot saskaitāmos vietām, summa nemainās. Proti, ja degvielas cenu boikots piecus mēnešus pēc kārtas katru mēnesi notiek citā DUS tīklā, bet degvielas patēriņš paliek nemainīgs, tad četros mēnešos DUS atgūs boikota laikā nenopelnīto naudu, jo tajā būs klientu pieplūdums.

Vispār jau ar šo vienu rindkopu esmu salauzis boikotu un tālāk varētu arī nerakstīt, tomēr bail, ka tādā gadījumā Soross nesamaksātu honorāru pilnā apmērā, tāpēc turpināšu.

Alternatīvi apdāvināto boikotētāju utopiskā vīzija, protams, ir citāda. Proti – viņiem šķiet, ka, mēnesi boikotējot vienu DUS tīklu, tas strauji pazeminās cenas, kā rezultātā pārējām uzpildes stacijām nāksies pielāgoties un pazemināt savas cenas. Nākamajā mēnesī boikotējot nākamo DUS tīklu, arī tas nolaidīs cenas un pārējie konkurenti kārtējo reizi sekos. Pēc pieciem mēnešiem visi uzņēmumi būs tik ļoti nobijušies no boikota, ka visi laimīgi pildīsim degvielu par 50 centiem litrā.

Boikotētāji salīmējuši savu auto logos paziņojumus par to, ka piedalās boikotā un aicina to darīt arī visus pārējos autovadītājus. Savu mašīnu antenām viņi sākuši siet klāt sarkanas lentītes, kas kalpo kā vispārējā boikota atpazīšanas zīme. Tāpat boikota lapā redzami daudzi video, kuros lumpeņi, kas neatšķir “ka” no “kad”, uzplijas cilvēkiem, kas pilda degvielu “Circle K”, ar uzbāzīgiem: “Vai tad jūs nezinat kad tagad ira biokots? Hahaha, skat – viņš nezin!” Principā vienīgā boikotētāju atšķirība no reliģiskas sektas ir tā, ka jehoviešu deguna priekšā var aizcirst durvis un tie ir mazāk kaitinoši.

Lūk, pāris citātu no boikota “Facebook” lapas:

“Un sis ir Jums akcijas niidejiem…. F**k you… Ja jums ir gruti pameginat kaut ko jaunu, kas jums iespejams nestu labumu, nu tad sedziet majas un cikstiet talak..”, raksta Raivis, pievienojot bildi, kurā lepni uzpilda savu auto krieviem piederošajā “Lukoil”.

“Labak boikotu taisam ar dakšam un kapļiem lapstam saima kas seż un baro mordas deļ akcizem neka nodokļu maksatajus lohi!” raksta Jānis.

“Es te tā padomāju. Nu par cik lielākā daļa boikotē, tad cirkulim zaudējumi būs vērtējami miljonos. Mēnesis ar tik tukšam stacijām viņiem būs liels zaudējums. Līdzvērtīgi vai viņi necentīsies atpelnīt un cenu vēl palielināt?” nobažījusies Kristīne.

“Tātad, ja var atļauties dot atlaides, tad var pazemināt cenu un bez atlaidēm. Otrs – kāda patiesībā ir cena, kā pacelta ja var atļauties atlaides,” Dita neizprot uzņēmējdarbības un peļņas pamatprincipus.

“Parakstamies lai arī Latvijā Minimālā Alga būtu 1000 Eur/men – http://manabalss.lv/i/1302,” raksta Kaspars, kurš tikko ieradies uz Zemes no planētas ZZORG1598.

It kā ir skaidrs, ka degvielas cenas Latvijā, kaut vai salīdzinot ar mūsu kaimiņvalstīm, ir mākslīgi paceltas, un nevēlos pārāk kategoriski aizstāvēt arī “Circle K”, tomēr jāsaprot, ka viņu gadījumā cenas ir vēl augstākas tikai tāpēc, ka šis uzņēmums ne tikai tirgo degvielu, bet pilda arī pārtikas veikala funkcijas, nodrošina perfektu apkalpošanu, garšīgu ēdienu, tīras un ērtas telpas, darbiniekiem maksā krietni labākas algas nekā konkurenti un ir visādi citādi klientam draudzīgs. Par komfortu ir jāmaksā. “Staķiks” ir kā degvielas “Stockmann”. Ja kāds neizprot šo atšķirību, iesaku kādreiz nopirkt un pamēģināt apēst hotdogu degvielas uzpildes stacijā “Trest”.

Kas vēl interesanti – boikota lapu acīmredzot izveidojis Latvijas Zaļās partijas Rīgas nodaļas vadītājs Valentīns Jeremejevs. Pārāk neieslīgstot viņa senākās kontroversālās darbībās un akcijās, varu vien aicināt atcerēties, ka tuvojas vēlēšanas un Valentīns ir, kaut arī sūdīgs, tomēr politiķis ar savām interesēm un mērķiem.

Kas attiecas uz boikotēšanu – pret augstām cenām var protestēt, uz mēnesi pārstājot pildīt degvielu un pārvietojoties, piemēram, ar velosipēdu, nevis nomainot savu iecienīto DUS.

KGB filiāle Maskačkā

Paldies Urbim par iesūtīto bildi.

Pensijai jābūt atkarīgai no IQ līmeņa

Tuvojas vēlēšanu laiks un ir vairāk nekā likumsakarīgi, ka populisma kalni, ko dzirdēsim no politiķiem, kuri vēlas saglabāt savus amatus, augs ģeometriskā progresijā (precizējums īpaši atjautīgajiem: tā ir skaitļu virkne, kurā katrs loceklis tiek iegūts, iepriekšējo locekli reizinot ar konstantu no nulles atšķirīgu skaitli (precizējums komentētājiem: skaitls ļoti strauji paliek arvien lielāks)). Pirmās populisma pērles vēlētājiem jau izbārstītas – Imants Parādnieks pateicis, ka pensijai jābūt atkarīgai no cilvēka bērnu skaita.

Kas savdabīgi – Parādnieka kungs ar šo ģeniālo ideju nācis klajā Latvijas Pensionāru federācijas domes sēdē. Respektīvi – sēdē, kurā Latvijas pensionāri centās izcīnīt sev lielākas pensijas, viņiem paziņoja: “Nuuu, ja jums nav bērnu, jūs vienkārši neesat pelnījuši pensijas, lol”.

Protams, šī populistiskā utopija ir izprotama un ir saprotams, ka tas ir kārtējais “latvieši izmirst, taisiet bērnus” gājiens, tomēr laikā, kad racionālu un atbildīgu pilsoņu vidū bērnu dzemdēšana ir kļuvusi par finansiālu nevis emocionālu lēmumu, jo vairums potenciālo vecāku izvēlas izvērtēt to, vai spēs savam bērnam vai bērniem nodrošināt pilnvērtīgu un stabilu bērnību, ideja sākt ražot bērnus, lai nodrošinātu savas vecumdienas, ir principā ņirgāšanās.

Ko nozīmētu Parādnieka idejas ieviešana pensiju sistēmā? Tā nozīmētu, ka, bailēs no niecīgas pensijas vecumdienās, tautieši sāktu dzemdēt bērnus nedomājot par viņu labklājību un savu spēju viņus uzturēt. Un tas notiktu tieši trūcīgāko ģimeņu vidū, jo turīgākie iedzīvotāji nebaidītos, ka nespēs nodrošināt savas vecumdienas paši. Tātad, mēs runājam par valsts atbalstītu nabadzības un trūkumcietēju paaudzes veidošanu laikā, kad citi cīnās par bērnu namu likvidēšanu un pilnvērtīgu dzīves apstākļu nodrošināšanu katram bērnam Latvijā.

Trivializēsim to līdz konkrētam piemēram: man ir viens bērns, labprāt vēlētos vēl divus, bet apzinos, ka, palielinoties bērnu daudzumam ģimenē, mani ienākumi maģiski netrīskāršosies. Ģimenes budžeta plānošana ir ļoti strikta, tāpēc, lēmums radīt vēl divus bērnus automātiski par divām trešdaļām samazinās naudas daudzumu, ko varu atvēlēt savam pirmajam bērnam. Tātad, pārtikušu vecumdienu vārdā man nāktos upurēt iespēju nodrošināt savam vienam bērnam pilnvērtīgu bērnību. Mans bērns brauktu ekskursijās par 2/3 retāk, apmeklētu par 2/3 mazāk pulciņus un savu istabu dalītu ar vēl diviem bērniem.

Tas, protams, nav nekas traģisks, trīs un vairāk bērnu ģimenes savulaik bija ne tikai norma, bet reizēm pat nepieciešamība. Lielākā daļa no mums zina kā tas ir, kad pienāk laiks un tava vecākā brāļa apenes kļūst par ģimenes vidējā brāļa apenēm, bet pāris gadus vēlāk tās jau ir tavas apenes. No vienas puses tas ir pilnīgi normāli, no otras – kāpēc valstiskā mērogā liegt izvēli dzīvot nedaudz labāk?

Savukārt, trūkumcietēju ģimenēm pensiju pielāgošana dzemdēto bērnu daudzumam būtu zaļā gaisma bērnu fermu ieviešanai. Manuprāt, jau tāpat ir pārāk daudz gadījumu, kad internetā lūdz palīdzību septiņbērnu ģimeņu māju remontiem, jo vecāki, protams, paši ar to netiek galā. Sauciet mani par ciniķi, bet labprātāk viņiem ziedotu lielo iepakojumu ar prezervatīviem un ģimenes finanšu plānošanas lekciju apmeklējumus.

Lai arī pēcnācēju radīšana ir dabisks un pat bioloģiski nepieciešams process, es labprātāk izvēlos dzīvot savu dzīvi sev pašam, nevis kļūt par valsts subsidētu donoru piespiedu latviskā genofonda atražošanai valstiskās nākotnes un nodokļu maksātāju pieauguma veicināšanas vārdā. Man no sirds liels prieks, ka Parādnieka kungs par nodokļu maksātāju naudu spējīgs uzturēt savus sešus bērnus, bet par to maksāt viņam arī lielāku pensiju tomēr nevēlos.