Visi raksti, kuriem autors ir Cements

Bezmaksas priekameitas visiem!

Iekšlietu ministrijas izstrādātā Prostitūcijas ierobežošanas likumprojekta anotācija vēsta, ka prostitūtu pāraudzināšanas un viņu pakalpojumu pircēju rehabilitācijas kursiem no valsts budžeta 2019. un 2020. gadā plānots tērēt 469 695 eiro. Saprotu, ka šo naudu paredzēts izmantot, lai vestu ielasmeitas uz pareizā ceļa, pievērstu baznīcai un padarītu par gādīgām mātēm, bet viņu klientiem bargi pakratītu ar pirkstu, sakot: “Nu, nu, nu, nu, nu! Tā nu gan nav labi!”

Teikšu, kā ir – manuprāt, no šī cēlā plāna nekas neizdosies, tāpēc vēlos nākt klajā ar daudz labāku veidu kā, pielietojot šos līdzekļus, prostitūciju valstī likvidētu pilnībā. PIL-NĪ-BĀ.

Kā zināms, prostitūcija ir seksuālo pakalpojumu sniegšana par samaksu. Izslēdzot norēķināšanās procesu, šīs klienta-prostitūtas biznesa attiecības pārvēršas par vienkāršu un parastu seksu ar abpusēju piekrišanu. Tātad prostitūciju var novērst, izslēdzot no seksa naudu. Daudzi lasītāji pirms mirkļa jau aizsteidzās uz komentāru sadaļu, lai ātri ierakstītu kaut ko par to, kā Cehs atkal grauj latvju ģimeniskās vērtības, bet mēs tikmēr iesim tālāk.

Teju vai 500 tūkstoši eiro ir nauda, par kuru 50 prostitūtām varētu visu gadu maksāt 800 € algu mēnesī kā arī garantēt valsts nodrošinātu veselības aprūpi. Domāju, ka strādāt gatavas meitenes šādas algas dēļ stāvētu rindā un, iespējams, būtu pat jāveic dalībnieču atlase un prasmju izvērtēšana. Piecdesmit jaunās darbinieces turpmākajā tekstā vairs neapsaukāsim par prostitūtām, bet gan skaisti latviskajā – priekameitas (prieks: pozitīvs intensīvs emocionāls stāvoklis, kam raksturīgs pacilāts garastāvoklis, izteikta labsajūta, gatavība aktīvai rīcībai un ko parasti izraisa realizēti uzdevumi, sasniegti mērķi vai pilnīgas iespējas produktīvai, rezultatīvai darbībai; meita: jauna, neprecējusies sieviete).

Principā, priekameitas būtu valsts ierēdnes, kas cīnās pret prostitūciju. Tā teikt – “īpašo” uzdevumu vienība. Gara acīm jau iztēlojos sloganus uz apspīlētiem krekliņiem: “Ar muti pret prostitūciju!” vai “Nebrūķē muti – brūķē mutē!” Priekameitu galvenais darba uzdevums būtu par katru cenu un jebkuriem līdzekļiem novērst to, lai izmisuši vīrieši pērk seksuālus pakalpojumus par naudu. Es runāju par nakts reidiem Vecrīgas klubos, diennakts dežūrām Rumbulā un Lienes ielā, kā arī izbraukumiem uz zaļumballēm novados. Īpaši alternatīvi apdāvinātajiem paskaidrošu – jā, es tiešām runāju par bezmaksas minetiem.

Tiklīdz kāds tālbraucējs šosejas malā pa logu noplivina divdesmitnieku, iereibis ārvalstu viesis bārā grasās nopirkt meitenei dzērienu vai jaunietis izvelk maku pie nolietotu dāmu bariņa Lienes ielā, ierodas priekameitu neatliekamo uzdevumu vienība un paziņo: “Tikai ne par naudu – maksāt par seksuāla rakstura pakalpojumiem ir pretīgi! Cienītais, sekojiet mums uz busiņu…”

Saprotams, ka šo vajadzētu ļoti stingri kontrolēt. Piemēram, ieviešot priekameitu “minetu kvotas”. Teiksim 20 mineti dienā, ar papildu bonusu sistēmu, ja paveikti 30 vai vairāk. Ja sākotnēji šis skaitlis šķiet neliels, tomēr veiksim īsu matemātisku aprēķinu:
50 priekameitas x 20 mineti x 365 dienas = 365000 mineti gadā. Nu, vai nedaudz mazāk, jo brīvdienas, valsts svētki, un tā tālāk…
Bet tas tāpat noteikti ir krietni vairāk, nekā seksuālie pakalpojumi tiek pirkti šobrīd, tāpēc domāju, ka piekritīsiet – šāds valsts apmaksāts prostitūcijas ierobežošanas likumprojekts noteikti būtu daudz efektīvāks, nekā kaut kādi muļķīgi rehabilitācijas kursi.

Katrs, kurš salīdzinoši intensīvi baudījis grādīgās dziras, zinās pateikt, ka jāārstējas ar to pašu, ar ko saslimsts. Ir pilnīgi skaidrs, ka paģiras nevar aizdzīt gudri runājot par to, cik tas ir slikti un kā nākotnē vairs nevajadzētu ļauties zaļā pūķa vilinājumam. Labākais veids, kā likvidēt paģiras, ir salāpīties. Precīzi tāpat ir ar prostitūciju – to iespējams likvidēt tikai ar minetu.

Niecietība

Esmu ļoti vienkāršs cilvēks, man nav pārlieku augstu ekspektāciju no dzīves, un mani neinteresē nedz globālas, nedz arī valsts mēroga problēmas, kamēr tās neskar mani personiski. Man ir pilnīgi vienalga, kādos apstākļos iepriekš dzīvojušas manas pusdienas, cik daudz naudas nozadzis kārtējais oligarhs vai cik pamesto dzīvnieku ziemā nosaluši patversmēs. Principā vienīgais, kas mani satrauc, ir tas, lai man būtu tīras drēbes, ērta mašīna, silts dzīvoklis, kārtīgi paēdusi un vesela ģimene.

Nespēju piespiest sevi satraukties par otrā Eiropas malā noslīkušiem vieglākas dzīves meklētājiem, par debilu Savienoto Valstu prezidentu vai pašmāju dāmām, kas nespējā nopelnīt adekvātu algu vaino vīriešus. Man ir diezgan vienalga, cik smaga ikdiena ir valsts nīgrākajam afrolatvietim, cik apjomīgus brīnumus izdomās kārtējais pseidointelektuālais liberālis, vai arī tas, cik drausmīgi vidi piesārņo lielveikalā izsniegtie domino kauliņi, kuru ļaunie darbi nu jau tiek pielīdzināti Hitlera paveiktajam.

Visas šīs imaginārās problēmas ar katru mirkli arvien vairāk atgādina raidījumu “Bez tabu”, kuram regulāri zvana amēbas, lai LR1 “Brīvā mikrofona” stilā pasūdzētos par to, ka lielveikalā nopirkto pelmeņu svars bijis par 35 gramiem mazāks, nekā norādīts uz iepakojuma, vai arī kāds kaimiņš naktī aiz sienas pārāk skaļi nopirdies. Modernā līdzcietība kļuvusi par nepieciešamu nastu, un tā vietā, lai kaut ko iesāktu ar savu dzīvi, cilvēki izvēlas pavadīt neadekvāti daudz laika, lai satrauktos par svešām – sevi neskarošām – problēmām. Visas pasaules sāpju un likstu uzsūkšana, protams, noved pie mesijas sajūtas iemantošanas, kā rezultātā visi, kas nav gatavi raudāt par pasaules stulbāko putnu turēšanu pārāk šauros sprostos, tiek uztverti kā zemāka intelekta radījumi. Pārfrazējot – liberāļi ir 21. gadsimta ārieši.

Tiklīdz kāds publiski atļaujas paust viedokli, kas disonē iecietības karoga krāsām, viņam pie krūtīm tiek piesprausta Dāvida zvaigzne ar uzrakstu “idiots”. Pavērojiet kaut vai, kas notika intelektuāļu sociālajos tīklos brīdī, kad izrādījās, ka Hermanis nav sajūsmā par bēgļiem, bet Īvānam patīk cirka zvēru priekšnesumi. Teiksim tā – “Biju par viņu labākās domās” bija pati maigākā frāze, kas izskanēja. Šajā brīdī iecietības, individuālās un vārda brīvības dogma, kas manā šaurajā redzējumā it kā bija liberālisma pamatdoma mūsdienu izpratnē, veica orvelisku backflip’u un kategoriski iestājās pret sev nesimpatizējošu viedokļu brīvību. Likumsakarīgi, laika gaitā pat interneta vārdnīcā “Tēzaurs” līdzās pārējiem vārda “liberālisms” skaidrojumiem parādījies vēl viens šķirklis – “pārmērīga iecietība”. Protams, iecietība tikai un vienīgi pret sava viedokļa piekritējiem, nevis pārējiem neaptēstajiem zemniekiem, kas neizprot īstās vērtības un pasaulsāpes.

Esmu ļoti vienkāršs cilvēks, un mana dzīve bez smagās iecietības nastas ir tikpat vienkārša. Varu gardu muti ņukāt iekšā bekonu arī pēc dzīvnieku aizstāvju cūku video noskatīšanās (vai viņi iztēlojās, ka lielveikala bekons iepriekš smaidīgi skraidīja pa pļavām, klausoties Čaikovska “Gulbju ezeru”?), klāt piekožot gardu, no šaura sprosta nākušu olu. Man ir pilnīgi vienalga, vai bēgļi brauc uz Latviju vai prom no šejienes, gluži kā man ir vienaldzīga piespiedu latvietības saglabāšana šajā reģionā. Es vairs neapmeklēšu cirku, jo dzīvnieki bija vienīgā jēdzīgā lieta, ko tur apskatīt, bet tagad atliek vien nesmieklīgi krievu klauni un viduvēji akrobāti. Man ir pilnīgi vienalga, kurš ar ko guļ, precas vai adoptē bērnus. Uzskatu, ka labākais veids, kā atrisināt klaiņojošo mājdzīvnieku problēmu, ir nevis mūžīga ziedojumu vākšana, bet gan eitanāzija (šausmas, šausmas – kāda necilvēcība!), un to pašu vajadzētu darīt arī ar cilvēkiem, kas atkārtoti pastrādājuši īpaši smagus noziegumus. Domāju, ka jebkura reliģija ir senils un infantils idiotisms.

Man pie kājas Katalonijas neatkarība. Negrasos sākt šķirot atkritumus līdz brīdim, kad no šķirošanas kāds labums būs man pašam, nevis Šķēles atkritumu biznesam. Es labprāt nopirktu sievai Latvijā audzētu ūdeļādas kažoku, ja vien tas nemaksātu tik dārgi. Uzskatu, ka apkārtējo vidi piemēslo tikai deģenerāti, vienlaikus man ir pilnīgi vienalga, kāda izskatīsies pasaule pēc tam, kad būšu miris. Piedodiet, visas pasaules sāpju vergi, bet man šobrīd ir daudz nopietnāka lieta, par ko satraukties. Proti – ko lai šovakar pagatavo vakariņās?

Beidzot atrasta Āģīša avota iztekas vieta

Paldies Mārcim B. par iesūtīto bildi. Pārējie var sekot viņa piemēram uz cehslv@gmail.com

Feminisms ir līdztiesība

Zinu, ka iepriekš vairākkārt esmu negatīvi izteicies par feminismu, tomēr, esmu no tiem cilvēkiem, kuri nekaunas atzīt savas kļūdas, tāpēc teikšu kā ir: piedodiet, dārgās feministes – es kļūdījos. Pēc vairāku sieviešu tiesībām veltītu diskusiju noklausīšanās sarunu festivālā “Lampa”, es ne tikai kategoriski mainīju savu viedokli, bet nolēmu arī pats kļūt par aktīvu feministu.

Sākot padziļināti interesēties par feminisma jautājumu un dzimumu nevienlīdzības problēmu, uzdūros kādam, manuprāt, ļoti labam piedāvājumam sabiedrības iniciatīvu platformā manabalss.lv. Proti – ideju par vismaz 30% palielināt sieviešu pārstāvību Saeimā. Tā kā 54% Latvijas iedzīvotāju ir sievietes, nav taisnīgi, ka šobrīd Saeimā iekļuvušas tikai 16 sievietes. Ir skaidrs, ka parlamenta izveide vadoties pēc kandidātu izglītības, darba pieredzes, kompetences vai personības tīkamības nav pietiekami līdztiesīga, tāpēc Saeimas ievēlēšana pēc krāniņu skaita būtu tikai taisnīga.

Tāpat, uzskatu, ka dzimuma kvotas obligāti vajadzētu ieviest ne tikai valsts pārvaldē, bet arī policijā, valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, ceļubūvē, atkritumu izvešanas uzņēmumos un citās atbildīgās nozarēs. Turklāt, līdzvērtīgam dzimumu balansam vajadzētu būt ikkatrā amatā, lai, tā vietā, lai sievietēm būtu iespēja dabūt īstu darbu, viņām piespiedu kārtā nāktos deldēt biroja krēslus sakaru centros vai sekretāru amatos. Tikai šādi iespējams nodrošināt pilnvērtīgu sieviešu pārstāvību un īstenu dzimumu vienlīdzību.

Kāda cita tautas iniciatīva rosina atjaunot valstī obligāto militāro dienestu. Citēšu: “Lai stiprinātu Latvijas drošību un efektīvāk realizētu Ziemeļatlantijas līguma 3. pantu, ikkatram Latvijas vīrietim, kas ir sasniedzis 18 gadu vecumu un kuram ir atbilstošs veselības un fiziskai stāvoklis ir jāiziet obligāto militāro dienestu.” Sen nebiju lasījis tik šovinistiskus un aizskarošus murgus. Man, kā feministam, šķiet, ka obligāto dienestu drīkst atjaunot vienīgi tad, ja tajā iesauc arī visas 18 gadu vecumu sasniegušās sievietes. Pienākums piespiedu kārtā mirt savas valsts vārdā nedrīkst būt vienīgi vīriešu privilēģija un man paliek pretīgi, iedomājoties, ka pirmajā un otrajā pasaules karā frontes līnijā un pēcāk – arī Brāļu kapos – bija tik niecīga sieviešu pārstāvība.

Pēdējā laikā manā redzeslokā nonākusi arī dažāda veida statistika, kas vienkārši kliedzoši norāda uz dzimumu nevienlīdzību. Rau – no darbavietā smagos negadījumos cietušajiem un mirušajiem 77% bijuši vīrieši. Ir skaidrs, ka 23% sieviešu pārstāvība ciešanā negadījumos vai miršanā darba vietā ir nepieņemama un to jāpaaugstina līdz vismaz 40%. Šo problēmu varētu atrisināt dzimuma kvotu ieviešana paaugstinātas bīstamības darba vietās, kurās, lai cik pretīgi tas nebūtu, līdz šim galvenokārt strādājuši tikai vīrieši.

Vēl izrādās, ka vīrieši Latvijā pašnāvības izdara vidēji 4,5 reizes biežāk nekā sievietes (Slimību profilakses un kontroles centra dati). Respektīvi – sieviešu pārstāvība pašnāvnieku vidū ir teju vai tikpat kritiska, kā Saeimā. Būtu tikai korekti, ja pašenītes pārstātu būt par vīriešu jājamzirdziņu un statistikas dati šajā jomā izlīdzinātos. Iespējams, arī šeit nāks talkā dzimumu kvotas darbavietās.

Es, kā īstens feminists, vēlos dzīvot pasaulē, kurā abiem dzimumiem ir identiskas tiesības un pienākumi, lai sieviešu pārstāvība būtu līdzvērtīga jebkurā jomā. Es vēlos, lai piecos rītā no atkritumu savācēju mašīnas aizmugurējā pakāpiena nolec un pēc atkritumu konteinera steidz Līga, savaldīt trakojošus narkomānus Ķengaragā dodas Ilze un Eva, bet ar brangu kālu aizmālēto poda trubu tīrīt ierodas omulīgā santehniķe Baibiņa. Vēlos, lai manu automašīnu remontē Maija, Barona ielas bruģi liek Iveta, bet ugunsgrēku ierodas dzēst Veltiņa.

Vēlos, lai katru gadu Valentīndienā skatoties Titāniku, ainā, kurā vīrietis pamanās iešmaukt glābšanas laivā, visi nodomā: “Malacis, puis, tu esi neatkarīgs, patstāvīgs jauns vīrietis un tev ir tādas pat tiesības uz vietu glābšanas laivā, kā jebkuram citam”, bet manu dēlu bērnudārzā pieskata auklis Māris.

Pienācis laiks pacelt mūsu feminisma karogu vēl augstāk un nerimties, līdz šis viss netiks realizēts. Kopā mēs to varam, meitenes!

Kāpēc koncertus apmeklē idioti?

Pēdējā laikā salīdzinoši reti biju apmeklējis kultūras pasākumus, tāpēc, lai atsvaidzinātu savu sociālo dzīvi, nesen devos uz skolēnu deju uzvedumu Arēnā Rīga. Biju sagatavojies spēcīgam emocionālam saviļņojumam, jo deja man vienmēr bijusi īpaši tuva sirdij, tomēr tas izpalika, jo koncertu neredzēju. Tā vietā man bija iespēja skatīties uz daudziem tūkstošiem pār galvām paceltiem mobilajiem telefoniem un planšetēm.

Pāris dienas vēlāk atkal devos baudīt kultūru, šoreiz – Borisa Grebenščikova koncertu. Grupa kopā ar simfonisko orķestri, dārgas biļetes, labas sēdvietas, elitāra publika – neviens taču šo nefilmēs ar telefonu, vai ne? Stāsti manim, Daugaviņa… Koncerta baudīšanas vietā atkal biju spiests skatīties idiotu bara telefonu ekrānos. Izcilākie tīrradņi savu mīļāko dziesmu fragmentus tumšajā hallē filmēja ar ieslēgtām telefonu zibspuldzēm, bet pārējo dziesmu laikā vienkārši lasīja feisīti.

Sekojoši, man radās jautājums – dārgie ļaudis, ko tieši jūs pēc tam ar tiem video darāt? Ar šiem tumsā ierakstītiem zemas kvalitātes un sūdīgas skaņas video. Vai jūs tos pārkopējat uz datoru un pēc tam rakstāt diskos, lai glabātu plauktā, līdzās savu bērnu pirmo soļu ierakstiem? “Redz kur mazā Jānīša pirmā čuriņa podā, bet tālāk – sūdīgas kvalitātes 34 sekunžu video no koncerta.” Vai arī jūs vedat tos video uz laukiem rādīt pusaklajai, ar demenci sirgstošajai vecmāmiņai? Liekat tos draugiem.lv galerijās, lai lauku draugi varētu pārliecināties par jūsu neesošo operatora talantu un jebkādas gaumes trūkumu?

Laikā, kad visā Latvijā ir ātrs 4G pārklājums, jebkuras Grebenščikova dziesmas ierakstu var noskatīties youtube, bet skolēnu deju uzvedums tiek profesionāli filmēts un vēlāk to varēs skatīties pilnā garumā kaut vai piecas reizes pēc kārtas, katru ar telefonu gaisā izslieto roku spēju uztvert tikai kā: “Skatieties uz mani – es esmu pilnīgs idiots!”

Jo, pirmkārt, lai cik jocīgi tas neskanētu, skatoties telefona ekrānā un filmējot koncertu, sanāk, ka tā vietā, lai pasākumu baudītu dzīvajā, tas jau uzreiz tiek skatīts ierakstā. Respektīvi – jūs esat samaksājuši labu naudu par iespēju paskatīties sava telefona sliktās kvalitātes ierakstu. Filmējot savu bērnu koncertus, jūs ne reizi neredzat dzīvajā sava lolojuma uzstāšanos. Stulbi, ne? Otrkārt, filmējot koncertu, jūs traucējat to skatīties tiem klausītājiem, kuri atnākuši baudīt pasākumu, nevis spodrināt savu profilu sociālajos tīklos. Un treškārt – visdrīzāk, jūs šo video izdzēsīsiet tā arī ne reizi nenoskatījušies, jo neticu, ka atradīsies kaut viens telefonfilmēšanas entuziasts, kurš, liekot roku uz sirds, teiks, ka savus koncertvideo pārskata reizi nedēļā.

Šim fenomenam grūti rast racionālu izskaidrojumu. Iespējams, mobilo ierīču attīstības lēciens vienkārši bija par strauju, jo piekto noķi vienā solī nomainīja aifouns. Kad esi pieradis, ka vienīgā papildu iespēja, ko piedāvā tavs telefons, ir spēle “čūska”, jauno viedierīču aplikāciju miljoni liek galvai sākt kūpēt un vienkārši ir par sarežģītu, tāpēc atliek pieķerties pašai vienkāršākajai un saprotamākajai lietai – telefona kamerai.

Iespējams, tā ir sava veida garīga disfunkcija, kas sakņojas faktā, ka no agras bērnības cilvēkam saglabājušās precīzi piecas bildes, tāpēc moderno tehnoloģiju laikmetā izveidojusies uzbāzīga kāre iemūžināt pilnīgi visu, ko piedzīvo. Atceros, kā bērnībā ar lielu nepacietību gaidīju kārtējo bilžu vakaru, kurā vectēvs rādīs diapozitīvus no saviem ārzemju ceļojumiem. Ieraudzīt viņu bildē blakus kamielim vai piramīdām bija prātam neaptverams notikums. Vai jums šķiet, ka pēc kādiem 40 gadiem jūsu mazbērni ar tikpat lielu interesi vēlēsies skatīties neskaitāmus tūkstošus koncertu fragmentu? Pieņemsim, ka šis jautājums ir retorisks.

Tāpēc, lūdzu, katru nākamo reizi, kad izstiepsiet gaisā roķeles, lai uzņemtu kārtējo nejēdzīgo koncerta ierakstu, klusi pie sevis noskaitiet pantiņu: “Esmu nekam nederīgs idiots. Manai dzīvei nav jēgas. Man nav īstu draugu. Pārējie pasākuma apmeklētāji mani ienīst. Šo video es pat neplānoju noskatīties. Esmu niecība.”

Tu esi niecība!

Kad bērnībā ēdu vecmāmiņas ceptās kotletes ar štovētiem kāpostiem, pie sevis klusībā biju nolēmis, ka tad, kad izaugšu liels, noteikti iemācīšos tos pagatavot tikpat garšīgi, ja ne vēl garšīgāk. Pagājuši pārdesmit gadi, esmu visādi izmēģinājies, tomēr nākas atzīt sakāvi – pagatavot labāk, kā to darīja vecmāmiņa, vienkārši nav iespējams.

Līdzīgi nav piepildījušās arī citas manas bērnības prognozes, piemēram, joprojām neprotu sasiet kaklasaiti tik labi, kā to mācīja tēvs, neprotu izjaukt un pēc tam salikt atpakaļ kopā savas mašīnas karburatoru, kā to mācīja vectēvs, neprotu savas drēbes izmazgāt tā, lai tās smaržotu tikpat labi, kā māmiņas mazgātās. Globāli domājot – es arī neesmu līdzvērtīgi labs cilvēks nevienam no viņiem.

Šis viss lika aizdomāties par to, ka ir lietas, kuras citiem padodas daudz labāk nekā man, vai jums, dārgie lasītāji. Lai kā arī nevēlētos, un, lai cik viedi mēs neizteiktos interneta komentāros, patiesībā mēs ne nieka nesaprotam no valsts pārvaldes un politikas kopumā. Mēs nepazīsim savvaļas dzīvniekus labāk, nekā to dresētāji un nepārzināsim lūšu medību nianses labāk par īstiem medniekiem.

Un nevajag pat tik globāli, jo patiesībā esam nevarīgi arī mazajās – ikdienas lietās. Lai cik veikli mēs nebūtu ar adatu un nazi, mēs nevarēsim salabot apavus tikpat labi, kā to dara kurpnieks ar 40 gadu stāžu. Mēs varam sākt spēlēt klavieres, bet nekad nekļūsim par tādiem taustiņinstrumenta virtuoziem, kā Raimonds Pauls. Tas, ka protam sanaglot kopā divus dēļus, nenozīmē, ka mums ir kaut vai niecīgas izredzes kļūt par izciliem, labi atalgotiem galdniekiem.

Iespēja komentēt visa veida Latvijas un pasaules aktualitātes dažādās interneta vietnēs, radījusi maldīgu ilūziju par to, ka esam pilnīgi visu jomu eksperti. Pēkšņi mēs orientējamies politikas zinātnēs, nanotehnoloģijās, automašīnu tirgū, medicīnā un farmakoloģijā, zinām, kā pareizi trenēt Latvijas izlases hokejistus, kā labāk remontēt Barona ielu un vadīt pilsētu. Mēs zinām, kādi uzlabojumi nepieciešami izglītības sistēmā un slimnīcu darbībā, kā Mairim Briedim savus pretiniekus nogāzt otrajā raundā, kur meklēt nozaudētus suņus un kā apkarot jauniešu narkomāniju.

Mēs zinām, kā apturēt Sīrijas karu un nerimstošo bēgļu plūsmu, zinām, cik ilgi Lindai Leen vajadzētu atrasties solārijā, kāda ir daudzu pašmāju mūziķu patiesā orientācija, kā uzlabot Porziņģa fizisko formu, kā arī zinām, ka Otto Ozolam savus apcerēumus vajadzētu rakstīt vismaz uz pusi īsākus, lai kāds tos patiesi izlasītu līdz galam.

Saprotams, arī ikkatrs šī raksta lasītājs spēj uzrakstīt daudz labāku un interesantāku gabalu, un pieprasīt Sorosam lielāku honorāru. Šī puņķutapu Ceha autoru verbālā caureja nekad nav bijusi izturama un nav skaidrs, kāpēc Delfi to joprojām publicē. Un vispār jau Ceha rakstiņi agrāk bija daudz labāki.

Laika gaitā pazudusi veselīga un loģiska paškritika, kas ļautu pieņemt faktu, ka lielākajā daļā gadījumu, ir cilvēki, kas konkrēto lietu pieprot daudz labāk par mums. Pieņemt to, ka politiķi tomēr ir zinošāki par mums politikā, ka hokeja treneri saprot, ko dara, ka Ugunsgrēka scenāristi piedāvā skatītājiem precīzi to, ko tie vēlas redzēt. Saprast, ka ziņu portālu izklaides sadaļas ir tik infantilas nevis tāpēc, lai debilizētu nāciju, bet gan tāpēc, ka tieši šādu saturu tauta vēlas lasīt un ir pelnījusi. Jūs taču piekritīsiet, ka patiesībā mēs neesam eksperti pilnīgi visās jomās, vai ne?

Ko es ar šo visu vēlējos pateikt? Tikai to, ka homoseksuāls vīrietis noteikti prot uztaisīt daudz labāku dziļo minetu, nekā jebkura sieva. Padomājiet par to.

Pensionāru deportācija

Tā kā pensionāru uzturēšanai tiek notērēta trešdaļa Latvijas valsts budžeta, tad loģiski varam izsecināt, ka nabadzībai un finansiālai katastrofai mūs tuvina nevis “simts liekēži Saeimā”, bet tieši pensionāri. It kā ar to vien nebūtu gana – vecūkšņi nekautrējas nepārtraukti čāpstināt par to, cik viss ir slikti un, redz, padomju laikos vismaz cilvēkus cienīja… Tāpēc vēlos piedāvāt šai samilzušajai problēmai risinājumu.

Jau agrāk daudz domāju par pensionāru problēmu, tomēr biju pilns jaunības maksimālisma un ambīciju, tāpēc tolaik vienīgais risinājums, ko spēju izdomāt, bija uz trim gadiem pārtraukt izmaksāt pensijas, un dabiskās atlases kārtībā nodrošināt to, lai palikušie un labākie eksemplāri atlikušo mūžu saņemtu cilvēka cienīgas pensijas. Skaidrs, ka mūsdienās šāda “ar ragaviņām uz mežu” pieeja ir tikpat necilvēcīga, kā lāči kleitās uz vienriteņiem Rīgas cirkā, tāpēc vēlos piedāvāt daudz humānāku un racionālāku veidu, kā risināt šo problēmsituāciju.

Vispirms apzināsim faktus. Tātad – ir pilnīgi skaidrs, ka pensijas tuvākajā laikā netiks iespaidīgi palielinātas. Tāpat ir skaidrs, ka pensionāru skaits pēkšņi pavisam negaidīti nesaruks līdz minimumam. Vēl ir skaidrs, ka, lai arī cik liela nebūtu kāda staigājošā vraka pensija, nekad nepienāks brīdis, kad viņš teiks: “Tā, veči, nu gan man pietiek.”

Tālāk aplūkosim problēmu. Saprotams, ka ar niecīgo pensiju nav iespējams nodrošināt cilvēka cienīgus dzīves apstākļus un liela daļa no ļaudīm, kas Latvijas brīvvalsts laikā nav strādājusi ne minūti, spiesti dzīvot trūcīgi. Lēšu, ka vidējā pensija Latvijā varētu būt ap 300 €. Lai situāciju nokaitētu līdz baltkvēlei, kādā telekanālā nesen tika rādīts sižets par to, kā, redz, skandināvu pensionāri vecumdienas pavada čillojot apkārt pa pasauli un baudot pelnīto atpūtu. Ziemas viņi pārlaiž Itālijā un tā tālāk. To noskatoties, pašmāju senuļi vienbalsīgi nošļurpina: “Es arī gribu uz Itāliju!”

Laiks ķerties vērsim pie ragiem – lūk, arī risinājums. Iztēlojieties skalu, kurā valstis sarindotas pēc dzīves līmeņa. Latvija būs kaut kur pa vidu, skandināvu valstis būs augšgalā, bet Itālija droši vien nedaudz virs Latvijas. Ziemeļu kaimiņu pensionāri ir gudri un saprot, ka vecumdienas jābauda valstīs, kurās dzīves līmenis ir sliktāks, nekā mājās, tādējādi, skaidrs, ka ar sev pieejamajiem naudas līdzekļiem viņi varēs atļauties ievērojami vairāk. Latvijas pensionāriem jāatmet doma par lēkšanu pāri savai pēcpusei un jāuzņem pilnīgi cits kurss – uz kādu valsti, kurā dzīves līmenis ir daudz sūdīgāks, nekā pie mums.

Es runāju par Vjetnamu, Taizemi, Indonēziju, Kazahstānu, Ēģipti, Indiju vai Šrilanku, draugi. Būsim reāli – ja izvairās no galvaspilsētām vai citām tūristu iecienītākajām pilsētām, šajās valstīs par 300 € mēnesī var dzīvot kā niere taukos. Tā vietā, lai astoņos no rīta stūķētos pārpildītos tramvajos un traucētu darbaļaudīm braukt pelnīt viņu pašu pensijas, vecūksnis varētu gulēt uz galda un ļaut taizemiešu šīmeilam veikt sev pilnu ķermeņa masāžu. Tā vietā, lai tirgū kaulētos par lētākajām reņģēm un rāceņiem, varētu Vjetnamas lauku restorānā ņukāt gardo pho zupu. Tā vietā, lai strēbtu šķīstošo kafiju “Liepāja”, varētu sūkt iekšā zemeņu daikiri, paralēli izbaudot vietējās iezemietes klēpja deju. Tā ir pavisam reāla iespēja reņģes un bukstiņputru ēdienkartē nomainīt pret tīģergarnelēm un kaviāru.

Tīri salīdzinājumam – Vidējā alga Šrilankā ir 230 € mēnesī, sekojoši – pat ar 300 € pensiju latviešu pensionārs tur būs turīgāks par vidusšķiru. Vienistabas dzīvoklis Šrilankā izmaksās 100 €, bet ieturēšanās vidēja līmeņa restorānā – 1,50 €. Respektīvi – pat visu mēnesi ēdot restorānā gan brokastis, gan pusdienas, gan vakariņas, mēneša beigās paliks pāri aptuveni 70 €. Sabiedriskā transporta biļete? 12 centi! Fitnesa klubs – 11 € mēnesī. Iedomājieties, kā šajā valstī varētu blatot pensionāru pāris, kuri katrs saņem 400 € mēnesī.

Pienācis laiks atmest ņuņņāšanu par to, cik Latvijā viss slikti, doties uz trešajām pasaules valstīm un dzīvot kā kundziņiem. Tā vietā, lai novēlētu vectēva celto dzimtas māju (šņuk) vai tēva pirkto dzīvokli Imantā bērniem, kas to pēc paša nāves to momentā pārdos, sadalīs un nodzers, īpašumus jāpārdod un jādodas čillot, gluži kā skandināvu ģindeņiem. Mīļie pensionāri, liekot roku uz sirds teikšu – ņemiet par labu, jūs jau sen bijāt to pelnījuši!

Saldajam ēdienam pēc raksta izlasīšanas – Delfu raksta komentāru sadaļa.

Bezmaksas reklāmu saukļi

Pagājušā gada septembrī pamanījām internetā burvīgas reklāmas, kurās izmantoti pazīstamu dziesmu teksti.

Nolēmām uzģenerēt pāris līdzvērtīgus reklāmu tekstus, kas varētu noderēt dažādu pakalpojumu reklāmām, bet aizmirsām tos publicēt. Te būs:

– Vējš augstākās priedes nolauza, par divvietīgiem dīvāniem tās pārvērta. Dīvāni un Dīvāni.

– Vienmēr uz pasaules kāds, kuram bez tevis ir auksti. Mīkstumiņa gultas veļa.

– Un ja jums nav kur dejot iet, uz Četriem baltiem krekliem nāciet dejojiet!

– Miglā asaro logs – notīri to ar Zewa papīra dvieli.

– Kumeliņi, kumeliņi, tu man kaunu padarīj’, trādi rīdi rallalā – Berģu autoserviss.

– Un vienam krāniņš par garu un otram krāniņš par īsu – Zaržecka plastiskās ķirurģijas prakse.

– Situ dūri uz galda, situ dūri pie krūtīm. Ja vajadzēs iedosim arī galvā – Koblenz apsardze.

– Nes mani vēl, nes mani mūžam – apbedīšanas pakalplojumi “Pēdējais pagrieziens”.

– Ai pīlādžoga rūgti saldā – profesionāli pidarasu paklpojumi “Kiops un Co”.

– Sirds sadeg neparasti – tikumiskās kremēšanas pakalpojumi.

– Stundu stāvu domādama, Kam lai sēžu kamanās? Ziepniekkalna eskortserviss.

– Saule latvi sēdināja tur, kur gali satiekas. Rīgas Centrālcietums.

– Dzeltenās kurpes, dzeltenās kurpes ir man – prostatas pārbaude vīriešiem virs 50 ar 50% atlaidi.

– Uzsniga sniedziņš balts, balts kā vissmalkākie milti. Pērc gramu kokaīna un nākamo saņem ar 25% atlaidi!

– Tu esi zeme un es tevi aršu – uzrīdi izvarotāju savai bijušajai ar 70% atlaidi.

– Zīdi, zīdi, rudzu vuorpa. Castings Latgalē.

– No puķēm vismīļākās man rozes tumšsarkanās – kapu apstādījumiem šosezon Depo 90% atlaide.

– Čornij voron, čornij voron ja ņe tvoj – NA aicina Latviju turēt tīru no bēgļiem

– Mūžam zili ir Latvijas vīri. Klubs XXL tagad atvērts arī ceturtdienās.

– Visi ciema suņi rēja kad es jūdzu kumeliņu – pieejamākie vieglā transporta vilcēja pakalpojumi Ciemupē.

– Dziesma, ar ko tu sācies? Sieviešu koris “Demence” uzņem jaunas dalībnieces.

– Nāk rudentiņš izgreznot Latviju – praida gājiena sākums 11:00 pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa.

– Pastum pastum pietupies – anonīmo pedūžu pulcēšanās Saeimas namā.

– Pūt, vējiņi, dzen laiviņu, Aizdzen mani Kurzemē. Dzenam mazlietotas mašīnas no Vācijas uz Sabili.

– Sijā auzas tautumeita, dod manami kumeļam – anonīmā piesitēja pakapojumi, ja jūsu otra pusīte iebraukusi auzās.

– Maza, maza meitenīte – jauniešu darbs ārzemēs.

– Silta jauka istabiņa bērza malkas kurināta – profesionāli taksidermijas pakapojumi.

– Še tev mana roka, še tev mana sirds – orgānu donoru centrs.

– Stampā, stampā grīdu, stampā grīdu, stampā grīdu – Re&Re būvniecības darbi.

Krīze sabiedriskajā transportā!

Bija nedaudz pēc septiņiem vakarā, kad pārguris braucu mājās no darba. Kārtējo reizi 11. tramvajā dvakoja pēc alkohola tā, it kā kāds brauktu no bezmaksas un bezlimita degustācijas slikta alus brūzī. Lielākā daļa no pasažieriem izlikās neko nemanām un nepacēla savas acis no viedtālruņiem, kurus ik pa brīdim jutekliski noglāstīja. Man riebjas sabiedriskais transports.

Cenšoties aizturēt elpu, lai nebūtu jāieelpo gaisā virmojošo, pretīgo alus dvingu, pacēlu acis un uz tramvaja sienas ieraudzīju uzlīmi ar paziņojumu pasažieru ievērībai:

Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 599
Ja sabiedriskā transportlīdzekļa salonā atrodas personas, kuras:
Brauc alkoholisko dzērienu, narkotisko, psihotropo, toksisko vai citu APREIBINOŠU VIELU IESPAIDĀ, izturas rupji vai agresīvi, kā arī lieto alkoholiskos dzērienus, narkotiskās, psihotropās, toksiskās vai citas apreibinošas vietas,
ZIŅOJIET TRANSPORTLĪDZEKĻA VADĪTĀJAM VAI
ZVANIET POLICIJAI PA TĀLRUNI 110.

Parasti esmu tas čalis, kurš drīzāk izkāps ārā, nekā par kādu sūdzēsies, bet šī diena bija tieši tik pretīga, lai pirmo reizi mūžā saņemtu sevi rokās un rīkotos, kā pieklātos katram apzinīgam pilsonim. Vispirms aizgāju līdz tramvaja vadītājai. Vairākkārt klauvēju pie vadītājas loga, bet viņa sēdēja savā paaugstinātās ērtības beņķī kā milzu tronī, sākumā nelikās par manu klauvēšanu ne zinis, bet pēc tam nikni noaurojās “Biļetes nēpardod!” un ar atstrādātu rokas žestu norādīja, lai dodos uz biļešu automātu vai ārā no transporta.

Pārējie pasažieri joprojām nepacēla acis no viedtālruņiem, bet es nepadevos. “Valsts policijas palīdzības tālrunis, 110, lūdzu?” atskanēja monotona pusmūža sievietes balss klausules otrā galā. “Sveiki, vēlos ziņot par vīrieti alkoholisko dzērienu iespaidā 11. tramvajā!” nobēru tekstu, ko biju salicis prātā jau vērojot uzlīmi uz tramvaja sienas. “Kur šobrīd atrodaties?” sievietes balsī bija jūtama intonācijas maiņa. Iespējams, alkoholisma problēma bija sējusi postu arī viņas ģimenē… “Tramvajs šobrīd atrodas starp Brasas staciju un Brāļu kapiem”, noskaldīju tik droši, it kā šādi telefona zvani būtu mana ikdiena, tomēr kājas ceļos nedaudz saļodzījās.

“Ekipāža devusies ceļā, sagaidīs tramvaju pēc divām pieturām Gaujas ielā, paldies par zvanu…” Tālāko nedzirdēju, jo bailēs par to, ka varētu jautāt manu kontaktinformāciju, noliku klausuli. Pārējie tramvaja pasažieri joprojām spītīgi izlikās neko nemanām. Līdzcilvēku vienaldzība ir viena no lielākajām liberālisma blaknēm… Nākamās divas pieturas stāvēju stīvi pieķēries tramvaja trubai. “Gaujas iela”, noskanēja tik ļoti ierastā pieturas paziņojuma balss, bet atvērās tikai tramvaja priekšējās durvis, pa kurām iekāpa trīs dūšīgi pašvaldības policijas ērzeļi.

Policisti mērķtiecīgi traucās caur tramvaju, pasažieri pacēla acis no saviem viedtālruņiem, kamēr es, tīri instinktīvi, sastingu. Pagājuši man garām un izskrējuši caur visu tramvaja sastāvu, policisti nāca atpakaļ uz nīgrās vadītājas pusi un pārspīlēti skaļi, lai dzirdētu visi pasažieri, jautāja: ”Alkāns jau izkāpa? Kurš ziņoja par to bomzi?!” Vēderā viss sagriezās, neesmu radis ziņot par pārkāpumiem. “Es…” klusi iepīkstējos. “KURŠ?!” policisti jau teju vai kliedza. Savācu atlikušās drosmes paliekas un lepni noaurojos: “ES!”

Daļa no apkārtējiem pasažieriem beidzot bija nolaidusi savus viedtālruņus, kamēr citi steidza tos pacelt augstāk, lai iemūžinātu šo notikumu video. “ES!”

– Kur palika tas bomzis? – pār mani nobira gluži kā pratināšanā.

– Kāds vēl bomzis? – atbildēju nemākslotā izbrīnā.

– Nu, jūs taču ziņojāt par bomzi tramvajā, kur viņš palika?

– Ko jūs, tās ir pilnīgas muļķības! Es ziņoju par vīrieti alkoholisko dzērienu iespaidā, gluži kā paredz Ministru kabineta noteikumi. Redziet, pirms sēšanās tramvajā izšāvu divus aliņus…

Ateists ir teju vai kristietis

Pēc raksta par Tezē jauniešiem, kurā atļāvāmies viegli ironizēt par kristietību un reliģiozitāti kā tādu, saņēmām daudzus naidīgus komentārus, kuru autori norādīja uz to, ka mēs esam radušies rietumu civilizācijā, kura, savukārt, lielā mērā radusies uz kristīgās pasaules bāzes. Respektīvi – ja nebūtu kristīgās baznīcas, nebūtu arī mūsu, jūsu un, iespējams, Latvijas kā tādas, tāpēc smieties par šo reliģiju nedrīkstot. Tā, protams, ir absolūta patiesība. Bet.

Modernā pasaule nebūtu iedomājama arī bez nacistu zinātnes sasniegumiem. Autobūve, kara tehnika, datori, mūsdienu medicīna – lielā mērā šim visam mums jāsaka lielu paldies zinātnes atmodai Ādolfa laikā. Vai tāpēc vajadzētu glorificēt holokaustu? Nedomāju gan.

Rietumu civilizācija lielā mērā radusies ne tikai uz kristīgās baznīcas bāzes, bet arī uz cilvēku ciešanām, asinīm, mokpilnām nāvēm, represijām un incesta karaļnamos. Līdzīgi ir arī ar austrumu pasauli, nemaz nerunājot par Ameriku, kas radusies uz laimes meklētāju, noziedznieku, kolonizācijas un vergturības bāzes. Par laimi, gadsimtiem sena bāze nav starp pamatkomponentiem, kas veido šodienas cilvēku. Tāpat tai nevajadzētu arī diktēt, par ko drīkst vai nedrīkst jokot.

Bērnībā lasīju latviešu tautas teikas. Jūs jau zināt – par to, kā zvēri izraka Daugavu, kā radās ezeri, kā radās odi, utt., tomēr man ne reizi neienāca prātā doma reizi nedēļā iet uz bibliotēku, mesties šīs grāmatas priekšā ceļos un klausīties, kā biblotekārs lasa atsevišķas lappuses no teikām, lai pēc tam atstātu viņam daļu savas sūri grūti sapelnītās naudas.

Pēdējo gadsimtu laikā, cilvēks un visa sabiedrība ir ļoti strauji attīstījušies. Zinātnes atklājumi palīdzējuši izskaidrot līdz šim neizprotamas dabas parādības un likumsakarības. Esam sapratuši, ka visas rudmatainās sievietes nav raganas, Zeme ir apaļa un griežas ap savu asi, ir izskaidroti lietus rašanās iemesli un vēl neskaitāmas un nesaskaitāmas lietas, kuras kādreiz tika skaidrotas kā vienkārši Dieva griba. Tomēr ir atsevišķas cilvēku grupas, kuras joprojām pilnā nopietnībā tic runājošai čūskai, sievietes radīšanai no ribas un stāvoklī palikušai jaunavai.

Šo konservatīvo fenomenu grūti izskaidrot, tomēr es to redzu kā savdabīgu māņticības formu. Teiksim, mēs lieliski apzināmies, ka tas, ar kuru kāju izkāpjam no gultas, dienas gaitu ietekmē precīzi tikpat nemaz, kā tas, kādas krāsas kaķis mūsu priekšā pārskrien pār ielu. Protams, piesišana pie koka vai pārspļaušana pār plecu nav drošāka par apdrošināšanu, bet īkšķa turēšana nepalielina Rīgas Dinamo iespējas gūt vārtus pēcspēles metienos. Tomēr iekšā sēž tāds maziņš: “A ja nu?”

A ja nu dievs tomēr ir? Negribētos taču viņu nokaitināt, tāpēc labāk izslēgt loģisko domāšanu, aizmirst visu, ko esi iemācījies bioloģijas, fizikas un ķīmijas stundās un akli klausīt grāmatai. No vienas puses – tā kā naivi, bet no otras – pēc nāves vismaz čista nedegsi elles liesmās.

Savā būtībā reliģija ir ļoti pozitīva lieta un padara pasauli tikai labāku. Tāpat, man šķiet, ka pilnīgi visām reliģijām vajadzētu dzīvot saticībā un respektēt vienai otru, jo galu galā – kāda gan atšķirība, kurai pasakai kurš tic.
Vajadzētu respektēt arī tādus ateistus, kā mani, jo principā, jebkurš īsts kristietis ir teju vai tikpat neticīgs kā es. Pavei, draugi, neliela matemātika: iedomāsimies, ka visā pasaulē tic 1000 dažādiem dieviem (patiesībā šis skaits ir krietni lielāks), es neticu nevienam no tiem, bet kristietis netic 999. Sanāk, ka esmu tikai par vienu tūkstošo daļu mazāk ticīgs par kristieti. Respektīvi – jebkurš ateists savā ziņā ir teju vai kristietis*. Padomājiet par to, pirms komentāros sauksiet mani par neticīgo. Aizlūdziet par mani. Dzīvosim saticīgi.

*neatceros, kam nopizģīju šo ideju, iespējams – Maddox vai Ricky Gervais.

P.S.
Delfos komentāru sadaļā kā ierasts – sašutušo lasītāju dimanti un zelts.