Visi raksti, kuriem autors ir Cements

Rimšēviča copes padomi. Kā izmakšķerēt 100 štukas

Šonedēļ Delfos uzrakstīju par Rimšēviča keisu.

Vienmēr esmu centies ticēt labajam cilvēkos. Ticēt, ka viņu intereses ir nesavtīgas un viņu teiktais nav iepriekš iestudēti salti meli, tomēr līdz galam nespēju noticēt Rimšēvičam. Iespējams, tā ir beznosacījuma refleksu līmenī nosēdusies pretreakcija uz cilvēkiem, kuri vienas intervijas laikā vairākas reizes atkārto terminu “fake news”, kas no spēcīga propagandas ieroča nu jau pārvērties par pēdējo salmiņu, pie kura pieķerties, kad īsti argumenti izsīkuši.

Pagaidām gan nespēju līdz galam izlemt – Ilmārs ir korumpēts un rūdīts noziedznieks vai arī absolūti neveiksmīgu likumsakarību upuris, kurš, dodoties uz copi Kamčatkā, pilnīgi nejauši, pats to neapzinoties, nonācis pie viena galda ar Krievijas ieroču kompānijas Informācijas tehnoloģiju pētniecības institūta vadītāju. Nevēlos izklausīties pēc konspirācijas teorijām ticoša paranoiķa, bet šī nav gluži tā kompānija, kurā es vēlētos iztēloties godīgu Latvijas Bankas prezidentu, kuram ir pirmās pakāpes pielaide valsts noslēpumiem.

Ir pilnīgi skaidrs, ka ar 12 000 € mēnešalgu un čomiem-miljonāriem Maliginu un Kreisleru līdzās ir par maz, lai makšķerēšanas ceļojumā dotos cilvēka cienīgos apstākļos, tāpēc nākas braukt ar tūristu autobusu, apšaubāmas kvalitātes būdā nakšņot kopā ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, kā arī pie skopi klāta galda ņukāt iekšā plikus vārītus kartupeļus. Šajā sakarā noteikti vēlos ierosināt paaugstināt Latvijas Bankas prezidenta atalgojumu.

Vēl ir skaidrs, ka pati lielākā vērtība ir labi draugi. Man ir daudz labu draugu, arī jums noteikti ir gana daudz labu draugu, bet reti kuram ir tik labi draugi kā Ilmāram. Piemēram, Tatjana Loginova, kas vienkārši tāpat iedevusi teju 20 000 €, Marija Sotņikova, kas iedevusi 40 000 €, vai Sandris Grasis, kas Ilmāram iedevis 45 000 €, – summas, kas nodokļu deklarācijā filigrāni norādītas kā “citi ienākumi” – jā, jā, tas jau par īpašumu izīrēšanu, jūs teiksiet! Vai arī tādi labi draugi kā Kreislers, kas gatavi izlīdzēt, iemaksājot 100 000 € drošības naudu. Bez liekas diršanas varu teikt, kā ir, – man reāli skauž.

Tikšanās ar komercbanku, tostarp arī tādu, kuru saistība ar Krievijas oligarhu naudas atmazgāšanu jau oficiāli apstiprināta, vadītājiem vēl it kā ir saprotama. Iztēlojos to aptuveni šādi: Ilmārs satiekas ar “Norvik bankas” akcionāru Grigoriju Guseļņikovu uz kafijas tasi un saka: “Klau, Grigorij, a davai pārstāj atmazgāt krievu piķi?” Bet tikties ar maksātnespējas administratoru Māri Sprūdu, lai uzklausītu viņa ieteikumus ar Latvijas Banku saistītu likumprojektu izstrādē, ir, maigi izsakoties, savdabīgs lēmums, kuram prasītos detalizētāku skaidrojumu.

Varbūt daži uz to raugās citādi, tomēr manās acīs Rimšēvičam par labu nenāk arī Saulveža Vārpiņa algošana par savu advokātu. Es viņa vietā nebūtu izvēlējies aizstāvi, ar kuru pirmā asociācija ir mafijas advokāts Toms Heigens no leģendārā Kopolas “Krusttēva”.

Iepriekš Saulvedis aizstāvējis kukuļņemšanas lietā aizdomās turēto Valsts policijas (VP) Galvenās kārtības policijas pārvaldes priekšnieka vietnieku Arvilu Feierābendu, par izspiešanu grupā notiesāto Ogres domes priekšsēdētāju Egilu Helmani, kā arī Igaunijas miljonāru un dzelzceļa uzņēmuma “Skinest” īpašnieku Oļegu Osinovski, kura vārds izskanējis saistībā ar pusmiljona kukuli VAS “Latvijas Dzelzceļš” (LDz) valdes priekšsēdētājam Uģim Magonim, lai notirgotu četras vecas dīzeļlokomotīves. Iespējams, dziļi sirdī visi šie kungi ir ļoti jauki un altruistiski cilvēki, tomēr šī nav kompānija, kurai pievienojoties raidi signālu: “Esmu totāli nevainīgs, mani apmelo!”

Protams, tās visas joprojām ir tikai neveiksmīgas likumsakarības, kas nekādā veidā nevarētu mest ēnu uz ļoti cienījama baņķiera reputāciju. Tikmēr paša Rimšēviča paustais viedoklis ir diezgan pretrunīgs. No vienas puses, viņam kā Latvijas Bankas prezidentam neesot pilnīgi nekādas teikšanas pār komercbanku sektoru. Tajā pat laikā viņš regulāri tiekoties ar pilnīgi visu banku vadītājiem un uzsverot, ka palikšana amatā ir kategoriski nozīmīga un neatsverama, lai atrisinātu “ABLV Bank”un “Norvik bankas” krīzes.

No vienas puses – Rimšēviča darbs Latvijas Bankā nekādi nespēj ietekmēt un neietekmē Finanšu un kapitāla tirgus komisijas lēmumus komercbanku pārraudzībā, tajā pat laikā viņš dažām komercbankām esot tik ļoti uzkāpis uz varžacīm, ka tagad saņem no tām draudus tikt nošautam. Domāju, ka Ilmāram vajadzētu pašam tikt skaidrībā, vai viņš spēj ietekmēt ar komercbankām saistītās lietas vai tomēr ne.

Cita starpā jāpiemin fakts, ka šī tomēr nav pirmā reize, kad Rimšēviča vārds izskan saistībā ar kukuļu izspiešanu, – jau deviņdesmitajos gados par to runāja pretrunīgi vērtētais mākslinieks un baņķieris Māris Ārgalis, kuram, protams, neviens neticēja. Arī tā noteikti bija nomelnošanas kampaņa.

Lai nu kā, pagaidām šajā lietā izskanējušas tikai varbūtības un pieņēmumi, tāpēc skaidru un nepārprotamu verdiktu pieņemt ir pāragri. Patiesību uzzināsim tikai tad, kad tiesa būs izskatījusi visus materiālus un pieņēmusi lēmumu. Lai gan, zinot Latvijas tiesu sistēmu, visdrīzāk, to neuzzināsim nekad.

Preambulas slēptais vēstījums

Šonedēļ Delfos veicu Satversmes preambulas analīzi.

Ļoti augstu vērtēju cilvēkus, kuri spēj saskatīt vairāk par to, ko noliek viņu deguna priekšā, izlasīt to, kas nav pateikts starp rindiņām, un saskatīt dažādu savstarpēji it kā nesaistītu lietu kopsakarības. Šādus cilvēkus vienmēr esmu uzskatījis par patiesajiem Latvijas balstiem un latviskā tikuma sargātājiem. Piemēram, nav iespējams necienīt tos, kuri redz Stambulas konvencijas patiesos Latvijas valstiskuma un ģimenisko vērtību graušanas mērķus.

Arī pats sevi labprāt uzskatu par vienu no šādiem domātājiem, tāpēc nolēmu apskatīt, kas tad patiesībā teikts Latvijas Republikas Satversmes preambulā. Precīzāk – teikumā: “Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības.” Izlasot šo teikumu, sākotnēji it kā viss šķiet loģiski un pašsaprotami, tomēr aplūkosim to dziļāk…

Jēdziens “latviešu dzīvesziņa” rakstu avotos pirmo reizi minēts 1938. gadā laikrakstā “Skolu Dzīve” publicētajā dzejnieka un žurnālista Leonīda Breikša rakstā “Par jaunatni – jauno tikumu nesēju. Pārdomas par latviešu dzīves ziņu”. Tātad – pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, kad paši īstenākie latvieši sarakstīja Satversmi un proklamēja valsts neatkarību. Nav šaubu, ka šis ir ne tikai pirmais, bet arī pats latviskākais latviskās dzīvesziņas skaidrojums:

“Latviešu dzīvesziņa – latviešu dzīves izpratne, dzīves un pasaules uzskati nāks, lai reiz atbrīvotu mūsu garu no citu mācībām, kas tik bieži ir bijušas viltus un maldu mācības, lai mūs mācītu staigāt patiesi gaišus un saulainus latviešu dzīves ceļus par godu mūsu tautas sirmajai pagātnei un par slavu viņas mirdzošajām nākamajām dienām.”

Nav jābūt īpaši apdāvinātam, lai saprastu, ka ar viltus un maldu mācībām domāta kristietība, kas pagājušās tūkstošgades sākumā ar brutāliem karagājieniem paverdzināja mūsu senčus – senbaltu ciltis, kas savu kultūru šai zemē bija kopušas jau vairākus tūkstošus gadu. Viltus mācība nāca caur zobenu un cirta tik spēcīgi, ka daudzu apziņā joprojām neatgriezeniski iesakņojusies. Tātad ar jēdzienu “latviskā dzīvesziņa” jāsaprot atgriešanās pie tautas un sentēvu patiesajām saknēm, atbrīvojot mūsu garu no kristietības tumšajiem maldiem.

To pašu māca arī preambulas teksts: “Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas.” Kas tad īsti ir šīs “latviešu un lībiešu tradīcijas”? Tās, protams, ir visas tradīcijas, ko mūsu senči piekopa pirms barbariskās kristietības inkvizīcijas. Ir maz tā laika liecību par precīzām tradīcijām. Indriķa hronikas tekstā ir daudzas norādes, piemēram: “Kad pēc 1187. gada Turaidas līvi gribēja ziedot katoļu priesteri Teoderihu saviem dieviem, viņi dievu gribu izzināja, zīlējot ar “Likteņa zirga” palīdzību. Zirga mugurā pēc viņu ticības neredzams sēdēja pats Dievs. Tā kā zirgs divas reizes kāpa pār zemē nolikto šķēpu ar dzīvības lēmēju kāju, tad priesterim tika saglabāta dzīvība.” Vārdu sakot – Teoderiham nospīdēja…

Mūsdienās gan no šīm tradīcijām atlikusi tikai latviešu zīmju vilkšana uz koka sūdiņiem, tomēr vairāk nekā skaidrs, ka preambula aicina atgriezties pie saknēm un celt godā īstas latviešu un lībiešu tradīcijas.

“Vispārcilvēciskās vērtības” ir tādas, kuras stāv pāri laikam un telpai. Respektīvi – atkal atgriežamies pie latviskās dzīvesziņas un līvu tradīcijām, kas preambulas kontekstā noteikti skatāmas kā vispārcilvēcīgas vērtības. Tātad kā vispārcilvēcīgu vērtību varam uzskatīt savu sakņu saglabāšanu, vēlmi atbrīvoties no maldu mācībām. Likumsakarīgi, ka “kristīgās vērtības” preambulā minētas pašas pēdējās, un, tā kā tās ir klajā pretrunā svarīgākajam preambulas tekstam, arī to nozīme ir nebūtiska un nenozīmīga.

Tā kā esmu jums izskaidrojis Satversmes preambulas būtību, aicinu arī Stambulas konvenciju skatīt nevis caur kristīgo vērtību, bet gan latviskās dzīvesziņas un lībiešu tradīciju prizmu. Kas attiecas uz Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča viedokli šajā jautājumā – piedāvāju dievu gribu konvencijas jautājumā izzināt, sēdinot viņu uz “Likteņa zirga”.

P.S.
Vēlamies izteikt pateicību Valentīnam Jeremejevam par atbalstu šī raksta tapšanā.

Fakti par asociāciju Ģimene

Internetā pamanījām asociācijas “Ģimene” ierakstu ar “faktiem” par Stambulas konvenciju. Tā kā asociācija nav vienīgie, kas prot taisīt infografikus, izveidojām paši savu.

Jurčiks Ragana sagrāva “Dinamo” izredzes iekļūt playoff

Šodien Delfos par Jurčika nedienām. Starp citu – vīriešu kārtas raganu sauc par burvi, Jurčik.

Kā rādījusi Rīgas “Dinamo” svaigākā sezona, Kirova Lipmana izraidīšana no Latvijas Hokeja federācijas nav nesusi tūlītējus rezultātus visas valsts hokeja uzplaukumam, tāpēc Rīgas “Dinamo” nolēma atbrīvoties no vēl vienas raganas – Jurčika. Proti – kluba vadība liegusi Jurčikam Raganai apmeklēt komandas spēles, jo uzskata, ka viņš vienībai nesot neveiksmi.

Protams, komandas neveiksmēs nevar vainot faktu, ka pēdējos sešus gadus tai praktiski nav bijis īsta trenera, bet teju vai tikai trenera vietas izpildītāji, kas par asistentiem paņēmuši vecos čomus no komandas, kuriem nav trenera pieredzes. Pie vainas nebūs arī tas, ka komandas vārtos sezonas sākumā vienmēr tiek ielikts kāds caurkritis importa vārtsargs, bet komandas līderi katras sezonas beigās tiek palaisti vaļā un viņu vietā piemeklēti Eiropā nekad nespēlējuši hokejisti. Nevar vainot arī vienu no mazākajiem komandas finansējumiem visā Kontinentālajā hokeja līgā, kā rezultātā nav naudas, lai atļautos augstākā kaluma profesionāļus, bet naudas nopelnīšanai komandai jāsāk nodarboties ar pelmeņu tirgošanu. Skaidrs, ka patiesais neveiksmju iemesls ir kāds ar komandu nesaistīts ārējs faktors.

Pasakās un teikās raganas ar burvestību palīdzību vēl citiem cilvēkiem ļaunu. Pats esmu redzējis, kā Jurčiks Ragana hokeja arēnā spēles laikā vicina pa gaisu trejžuburu zizli un dēmoniskā balsī kliedz: “DI-NĀĀĀ-MOOO! DI-NĀĀĀ-MOOO!!!” Pilnīgi skaidrs, ka tas nav nekas cits kā buršanās rituāls, kura mērķis ir pieburt Rīgas “Dinamo” hokejistiem divas kreisās kājas, notirpušas rokas, šļauganus ceļus un paģiras (tas gan visvairāk darbojoties uz Žerģevu). Prieks, ka kluba vadība beidzot saņēmās spert atbildīgus soļus un patrieca šo melno magu no arēnas tribīnēm.

Tikpat pareizi bija atlaist no darba komandā Sandi Ozoliņu. Četri mēneši tomēr bija pietiekami ilgs laika posms, lai vienpersoniski padarītu vājo komandu par īstu triecienspēku, kas gatavs cīnīties par Gagarina kausu. Turklāt, būsim reāli, – ko gan Ozoliņš sajēdz no hokeja…

Tomēr, kā redzams, pat šie drosmīgie soļi nav spējuši noņemt komandai zaudējumu lāstu, tāpēc uzskatām, ka kluba vadībai vajadzētu pieņemt vēl vairākus nepopulārus lēmumus.

Kā pirmo piedāvājam – aizliegt hokeja spēles apmeklēt skatītājiem. Nevienam nav noslēpums, ka hokeja fani maču laikā pastiprināti mielojas ar grādīgajām dzirām, kā rezultātā zaļā pūķa varā sāk izkliegt dažādus skaļus saukļus, tādējādi traucējot hokejistiem koncentrēties. Saprotams, ka izdarīt atbildīgus metienus trāpīgi ir apgrūtinoši, ja fonā auro cilvēku bars. Piemēram, tenisā nekas tāds nebūtu iedomājams, jo katras izspēles laikā laukumā valda pilnīgs klusums. Acīmredzot tenisa fani PATIESI atbalsta savus iecienītos spēlētājus, nevis sporta notikumu izmanto kā ieganstu sarīkot kārtējo ļembastu.

Nākamā lieta, ko nekavējoties vajadzētu aizliegt, – skatīties Rīgas “Dinamo” spēles mājās. No personīgās pieredzes varu teikt, ka ne reizi vien, vērojot kādu saspringtu spēles epizodi pie mūsu komandas vārtiem, esmu pateicis: “Velns, tūlīt ielaidīsim!” Pāris sekundes vēlāk: BAMS! VĀRTI! Vairāk nekā skaidrs, ka šāda veida negatīva suģestija spēj nelabvēlīgi ietekmēt jebkuras spēles rezultātu, un vienīgais veids, kā izvairīties no šāda veida nejaušas vai pat apzinātas Rīgas komandas spēles sabotēšanas, ir pilnībā aizliegt hokeja skatīšanos televīzijā. Šīs negatīvās suģestijas iedarbību pierādīt var tikpat vienkārši kā faktu, ka homeopātiskās zāles darbojas.

Ja arī neviens no šiem soļiem nenovedīs komandu pie straujas uzvaru sērijas, iespējams, nāksies pieņemt vēl drastiskākus mērus. Proti – pārējiem kluba īpašniekiem jāatpērk Kalvīša daļas un jāpadzen viņš no kluba īpašnieku tribīnes. Jautāsiet – kāpēc? Tādēļ ka kārpa uz viņa deguna nedaudz atgādina Jurčika Raganas seju.

Vienu gan nav iespējams noliegt – Rīgas “Dinamo” ir teicami pildījusi savu sākotnējo mērķi – būt par Latvijas izlases bāzes komandu. Nedz viena, nedz otra nespēj pārkāpt izslēgšanas spēļu slieksni. Runājot par izlases sniegumu – to būtu iespējams uzlabot, vienīgi aizliedzot izlases spēles apmeklēt trim blondajām dāmām, kuras ik gadu gozējas tribīnēs. Ir vairāk nekā skaidrs, ka tik blondi mati latvietēm dabīgi nevar būt un patiesībā tie ir krāsoti, lai slēptu rudo – raganu – matu krāsu.

Bezmaksas priekameitas visiem!

Iekšlietu ministrijas izstrādātā Prostitūcijas ierobežošanas likumprojekta anotācija vēsta, ka prostitūtu pāraudzināšanas un viņu pakalpojumu pircēju rehabilitācijas kursiem no valsts budžeta 2019. un 2020. gadā plānots tērēt 469 695 eiro. Saprotu, ka šo naudu paredzēts izmantot, lai vestu ielasmeitas uz pareizā ceļa, pievērstu baznīcai un padarītu par gādīgām mātēm, bet viņu klientiem bargi pakratītu ar pirkstu, sakot: “Nu, nu, nu, nu, nu! Tā nu gan nav labi!”

Teikšu, kā ir – manuprāt, no šī cēlā plāna nekas neizdosies, tāpēc vēlos nākt klajā ar daudz labāku veidu kā, pielietojot šos līdzekļus, prostitūciju valstī likvidētu pilnībā. PIL-NĪ-BĀ.

Kā zināms, prostitūcija ir seksuālo pakalpojumu sniegšana par samaksu. Izslēdzot norēķināšanās procesu, šīs klienta-prostitūtas biznesa attiecības pārvēršas par vienkāršu un parastu seksu ar abpusēju piekrišanu. Tātad prostitūciju var novērst, izslēdzot no seksa naudu. Daudzi lasītāji pirms mirkļa jau aizsteidzās uz komentāru sadaļu, lai ātri ierakstītu kaut ko par to, kā Cehs atkal grauj latvju ģimeniskās vērtības, bet mēs tikmēr iesim tālāk.

Teju vai 500 tūkstoši eiro ir nauda, par kuru 50 prostitūtām varētu visu gadu maksāt 800 € algu mēnesī kā arī garantēt valsts nodrošinātu veselības aprūpi. Domāju, ka strādāt gatavas meitenes šādas algas dēļ stāvētu rindā un, iespējams, būtu pat jāveic dalībnieču atlase un prasmju izvērtēšana. Piecdesmit jaunās darbinieces turpmākajā tekstā vairs neapsaukāsim par prostitūtām, bet gan skaisti latviskajā – priekameitas (prieks: pozitīvs intensīvs emocionāls stāvoklis, kam raksturīgs pacilāts garastāvoklis, izteikta labsajūta, gatavība aktīvai rīcībai un ko parasti izraisa realizēti uzdevumi, sasniegti mērķi vai pilnīgas iespējas produktīvai, rezultatīvai darbībai; meita: jauna, neprecējusies sieviete).

Principā, priekameitas būtu valsts ierēdnes, kas cīnās pret prostitūciju. Tā teikt – “īpašo” uzdevumu vienība. Gara acīm jau iztēlojos sloganus uz apspīlētiem krekliņiem: “Ar muti pret prostitūciju!” vai “Nebrūķē muti – brūķē mutē!” Priekameitu galvenais darba uzdevums būtu par katru cenu un jebkuriem līdzekļiem novērst to, lai izmisuši vīrieši pērk seksuālus pakalpojumus par naudu. Es runāju par nakts reidiem Vecrīgas klubos, diennakts dežūrām Rumbulā un Lienes ielā, kā arī izbraukumiem uz zaļumballēm novados. Īpaši alternatīvi apdāvinātajiem paskaidrošu – jā, es tiešām runāju par bezmaksas minetiem.

Tiklīdz kāds tālbraucējs šosejas malā pa logu noplivina divdesmitnieku, iereibis ārvalstu viesis bārā grasās nopirkt meitenei dzērienu vai jaunietis izvelk maku pie nolietotu dāmu bariņa Lienes ielā, ierodas priekameitu neatliekamo uzdevumu vienība un paziņo: “Tikai ne par naudu – maksāt par seksuāla rakstura pakalpojumiem ir pretīgi! Cienītais, sekojiet mums uz busiņu…”

Saprotams, ka šo vajadzētu ļoti stingri kontrolēt. Piemēram, ieviešot priekameitu “minetu kvotas”. Teiksim 20 mineti dienā, ar papildu bonusu sistēmu, ja paveikti 30 vai vairāk. Ja sākotnēji šis skaitlis šķiet neliels, tomēr veiksim īsu matemātisku aprēķinu:
50 priekameitas x 20 mineti x 365 dienas = 365000 mineti gadā. Nu, vai nedaudz mazāk, jo brīvdienas, valsts svētki, un tā tālāk…
Bet tas tāpat noteikti ir krietni vairāk, nekā seksuālie pakalpojumi tiek pirkti šobrīd, tāpēc domāju, ka piekritīsiet – šāds valsts apmaksāts prostitūcijas ierobežošanas likumprojekts noteikti būtu daudz efektīvāks, nekā kaut kādi muļķīgi rehabilitācijas kursi.

Katrs, kurš salīdzinoši intensīvi baudījis grādīgās dziras, zinās pateikt, ka jāārstējas ar to pašu, ar ko saslimsts. Ir pilnīgi skaidrs, ka paģiras nevar aizdzīt gudri runājot par to, cik tas ir slikti un kā nākotnē vairs nevajadzētu ļauties zaļā pūķa vilinājumam. Labākais veids, kā likvidēt paģiras, ir salāpīties. Precīzi tāpat ir ar prostitūciju – to iespējams likvidēt tikai ar minetu.

Niecietība

Esmu ļoti vienkāršs cilvēks, man nav pārlieku augstu ekspektāciju no dzīves, un mani neinteresē nedz globālas, nedz arī valsts mēroga problēmas, kamēr tās neskar mani personiski. Man ir pilnīgi vienalga, kādos apstākļos iepriekš dzīvojušas manas pusdienas, cik daudz naudas nozadzis kārtējais oligarhs vai cik pamesto dzīvnieku ziemā nosaluši patversmēs. Principā vienīgais, kas mani satrauc, ir tas, lai man būtu tīras drēbes, ērta mašīna, silts dzīvoklis, kārtīgi paēdusi un vesela ģimene.

Nespēju piespiest sevi satraukties par otrā Eiropas malā noslīkušiem vieglākas dzīves meklētājiem, par debilu Savienoto Valstu prezidentu vai pašmāju dāmām, kas nespējā nopelnīt adekvātu algu vaino vīriešus. Man ir diezgan vienalga, cik smaga ikdiena ir valsts nīgrākajam afrolatvietim, cik apjomīgus brīnumus izdomās kārtējais pseidointelektuālais liberālis, vai arī tas, cik drausmīgi vidi piesārņo lielveikalā izsniegtie domino kauliņi, kuru ļaunie darbi nu jau tiek pielīdzināti Hitlera paveiktajam.

Visas šīs imaginārās problēmas ar katru mirkli arvien vairāk atgādina raidījumu “Bez tabu”, kuram regulāri zvana amēbas, lai LR1 “Brīvā mikrofona” stilā pasūdzētos par to, ka lielveikalā nopirkto pelmeņu svars bijis par 35 gramiem mazāks, nekā norādīts uz iepakojuma, vai arī kāds kaimiņš naktī aiz sienas pārāk skaļi nopirdies. Modernā līdzcietība kļuvusi par nepieciešamu nastu, un tā vietā, lai kaut ko iesāktu ar savu dzīvi, cilvēki izvēlas pavadīt neadekvāti daudz laika, lai satrauktos par svešām – sevi neskarošām – problēmām. Visas pasaules sāpju un likstu uzsūkšana, protams, noved pie mesijas sajūtas iemantošanas, kā rezultātā visi, kas nav gatavi raudāt par pasaules stulbāko putnu turēšanu pārāk šauros sprostos, tiek uztverti kā zemāka intelekta radījumi. Pārfrazējot – liberāļi ir 21. gadsimta ārieši.

Tiklīdz kāds publiski atļaujas paust viedokli, kas disonē iecietības karoga krāsām, viņam pie krūtīm tiek piesprausta Dāvida zvaigzne ar uzrakstu “idiots”. Pavērojiet kaut vai, kas notika intelektuāļu sociālajos tīklos brīdī, kad izrādījās, ka Hermanis nav sajūsmā par bēgļiem, bet Īvānam patīk cirka zvēru priekšnesumi. Teiksim tā – “Biju par viņu labākās domās” bija pati maigākā frāze, kas izskanēja. Šajā brīdī iecietības, individuālās un vārda brīvības dogma, kas manā šaurajā redzējumā it kā bija liberālisma pamatdoma mūsdienu izpratnē, veica orvelisku backflip’u un kategoriski iestājās pret sev nesimpatizējošu viedokļu brīvību. Likumsakarīgi, laika gaitā pat interneta vārdnīcā “Tēzaurs” līdzās pārējiem vārda “liberālisms” skaidrojumiem parādījies vēl viens šķirklis – “pārmērīga iecietība”. Protams, iecietība tikai un vienīgi pret sava viedokļa piekritējiem, nevis pārējiem neaptēstajiem zemniekiem, kas neizprot īstās vērtības un pasaulsāpes.

Esmu ļoti vienkāršs cilvēks, un mana dzīve bez smagās iecietības nastas ir tikpat vienkārša. Varu gardu muti ņukāt iekšā bekonu arī pēc dzīvnieku aizstāvju cūku video noskatīšanās (vai viņi iztēlojās, ka lielveikala bekons iepriekš smaidīgi skraidīja pa pļavām, klausoties Čaikovska “Gulbju ezeru”?), klāt piekožot gardu, no šaura sprosta nākušu olu. Man ir pilnīgi vienalga, vai bēgļi brauc uz Latviju vai prom no šejienes, gluži kā man ir vienaldzīga piespiedu latvietības saglabāšana šajā reģionā. Es vairs neapmeklēšu cirku, jo dzīvnieki bija vienīgā jēdzīgā lieta, ko tur apskatīt, bet tagad atliek vien nesmieklīgi krievu klauni un viduvēji akrobāti. Man ir pilnīgi vienalga, kurš ar ko guļ, precas vai adoptē bērnus. Uzskatu, ka labākais veids, kā atrisināt klaiņojošo mājdzīvnieku problēmu, ir nevis mūžīga ziedojumu vākšana, bet gan eitanāzija (šausmas, šausmas – kāda necilvēcība!), un to pašu vajadzētu darīt arī ar cilvēkiem, kas atkārtoti pastrādājuši īpaši smagus noziegumus. Domāju, ka jebkura reliģija ir senils un infantils idiotisms.

Man pie kājas Katalonijas neatkarība. Negrasos sākt šķirot atkritumus līdz brīdim, kad no šķirošanas kāds labums būs man pašam, nevis Šķēles atkritumu biznesam. Es labprāt nopirktu sievai Latvijā audzētu ūdeļādas kažoku, ja vien tas nemaksātu tik dārgi. Uzskatu, ka apkārtējo vidi piemēslo tikai deģenerāti, vienlaikus man ir pilnīgi vienalga, kāda izskatīsies pasaule pēc tam, kad būšu miris. Piedodiet, visas pasaules sāpju vergi, bet man šobrīd ir daudz nopietnāka lieta, par ko satraukties. Proti – ko lai šovakar pagatavo vakariņās?

Beidzot atrasta Āģīša avota iztekas vieta

Paldies Mārcim B. par iesūtīto bildi. Pārējie var sekot viņa piemēram uz cehslv@gmail.com

Feminisms ir līdztiesība

Zinu, ka iepriekš vairākkārt esmu negatīvi izteicies par feminismu, tomēr, esmu no tiem cilvēkiem, kuri nekaunas atzīt savas kļūdas, tāpēc teikšu kā ir: piedodiet, dārgās feministes – es kļūdījos. Pēc vairāku sieviešu tiesībām veltītu diskusiju noklausīšanās sarunu festivālā “Lampa”, es ne tikai kategoriski mainīju savu viedokli, bet nolēmu arī pats kļūt par aktīvu feministu.

Sākot padziļināti interesēties par feminisma jautājumu un dzimumu nevienlīdzības problēmu, uzdūros kādam, manuprāt, ļoti labam piedāvājumam sabiedrības iniciatīvu platformā manabalss.lv. Proti – ideju par vismaz 30% palielināt sieviešu pārstāvību Saeimā. Tā kā 54% Latvijas iedzīvotāju ir sievietes, nav taisnīgi, ka šobrīd Saeimā iekļuvušas tikai 16 sievietes. Ir skaidrs, ka parlamenta izveide vadoties pēc kandidātu izglītības, darba pieredzes, kompetences vai personības tīkamības nav pietiekami līdztiesīga, tāpēc Saeimas ievēlēšana pēc krāniņu skaita būtu tikai taisnīga.

Tāpat, uzskatu, ka dzimuma kvotas obligāti vajadzētu ieviest ne tikai valsts pārvaldē, bet arī policijā, valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, ceļubūvē, atkritumu izvešanas uzņēmumos un citās atbildīgās nozarēs. Turklāt, līdzvērtīgam dzimumu balansam vajadzētu būt ikkatrā amatā, lai, tā vietā, lai sievietēm būtu iespēja dabūt īstu darbu, viņām piespiedu kārtā nāktos deldēt biroja krēslus sakaru centros vai sekretāru amatos. Tikai šādi iespējams nodrošināt pilnvērtīgu sieviešu pārstāvību un īstenu dzimumu vienlīdzību.

Kāda cita tautas iniciatīva rosina atjaunot valstī obligāto militāro dienestu. Citēšu: “Lai stiprinātu Latvijas drošību un efektīvāk realizētu Ziemeļatlantijas līguma 3. pantu, ikkatram Latvijas vīrietim, kas ir sasniedzis 18 gadu vecumu un kuram ir atbilstošs veselības un fiziskai stāvoklis ir jāiziet obligāto militāro dienestu.” Sen nebiju lasījis tik šovinistiskus un aizskarošus murgus. Man, kā feministam, šķiet, ka obligāto dienestu drīkst atjaunot vienīgi tad, ja tajā iesauc arī visas 18 gadu vecumu sasniegušās sievietes. Pienākums piespiedu kārtā mirt savas valsts vārdā nedrīkst būt vienīgi vīriešu privilēģija un man paliek pretīgi, iedomājoties, ka pirmajā un otrajā pasaules karā frontes līnijā un pēcāk – arī Brāļu kapos – bija tik niecīga sieviešu pārstāvība.

Pēdējā laikā manā redzeslokā nonākusi arī dažāda veida statistika, kas vienkārši kliedzoši norāda uz dzimumu nevienlīdzību. Rau – no darbavietā smagos negadījumos cietušajiem un mirušajiem 77% bijuši vīrieši. Ir skaidrs, ka 23% sieviešu pārstāvība ciešanā negadījumos vai miršanā darba vietā ir nepieņemama un to jāpaaugstina līdz vismaz 40%. Šo problēmu varētu atrisināt dzimuma kvotu ieviešana paaugstinātas bīstamības darba vietās, kurās, lai cik pretīgi tas nebūtu, līdz šim galvenokārt strādājuši tikai vīrieši.

Vēl izrādās, ka vīrieši Latvijā pašnāvības izdara vidēji 4,5 reizes biežāk nekā sievietes (Slimību profilakses un kontroles centra dati). Respektīvi – sieviešu pārstāvība pašnāvnieku vidū ir teju vai tikpat kritiska, kā Saeimā. Būtu tikai korekti, ja pašenītes pārstātu būt par vīriešu jājamzirdziņu un statistikas dati šajā jomā izlīdzinātos. Iespējams, arī šeit nāks talkā dzimumu kvotas darbavietās.

Es, kā īstens feminists, vēlos dzīvot pasaulē, kurā abiem dzimumiem ir identiskas tiesības un pienākumi, lai sieviešu pārstāvība būtu līdzvērtīga jebkurā jomā. Es vēlos, lai piecos rītā no atkritumu savācēju mašīnas aizmugurējā pakāpiena nolec un pēc atkritumu konteinera steidz Līga, savaldīt trakojošus narkomānus Ķengaragā dodas Ilze un Eva, bet ar brangu kālu aizmālēto poda trubu tīrīt ierodas omulīgā santehniķe Baibiņa. Vēlos, lai manu automašīnu remontē Maija, Barona ielas bruģi liek Iveta, bet ugunsgrēku ierodas dzēst Veltiņa.

Vēlos, lai katru gadu Valentīndienā skatoties Titāniku, ainā, kurā vīrietis pamanās iešmaukt glābšanas laivā, visi nodomā: “Malacis, puis, tu esi neatkarīgs, patstāvīgs jauns vīrietis un tev ir tādas pat tiesības uz vietu glābšanas laivā, kā jebkuram citam”, bet manu dēlu bērnudārzā pieskata auklis Māris.

Pienācis laiks pacelt mūsu feminisma karogu vēl augstāk un nerimties, līdz šis viss netiks realizēts. Kopā mēs to varam, meitenes!

Kāpēc koncertus apmeklē idioti?

Pēdējā laikā salīdzinoši reti biju apmeklējis kultūras pasākumus, tāpēc, lai atsvaidzinātu savu sociālo dzīvi, nesen devos uz skolēnu deju uzvedumu Arēnā Rīga. Biju sagatavojies spēcīgam emocionālam saviļņojumam, jo deja man vienmēr bijusi īpaši tuva sirdij, tomēr tas izpalika, jo koncertu neredzēju. Tā vietā man bija iespēja skatīties uz daudziem tūkstošiem pār galvām paceltiem mobilajiem telefoniem un planšetēm.

Pāris dienas vēlāk atkal devos baudīt kultūru, šoreiz – Borisa Grebenščikova koncertu. Grupa kopā ar simfonisko orķestri, dārgas biļetes, labas sēdvietas, elitāra publika – neviens taču šo nefilmēs ar telefonu, vai ne? Stāsti manim, Daugaviņa… Koncerta baudīšanas vietā atkal biju spiests skatīties idiotu bara telefonu ekrānos. Izcilākie tīrradņi savu mīļāko dziesmu fragmentus tumšajā hallē filmēja ar ieslēgtām telefonu zibspuldzēm, bet pārējo dziesmu laikā vienkārši lasīja feisīti.

Sekojoši, man radās jautājums – dārgie ļaudis, ko tieši jūs pēc tam ar tiem video darāt? Ar šiem tumsā ierakstītiem zemas kvalitātes un sūdīgas skaņas video. Vai jūs tos pārkopējat uz datoru un pēc tam rakstāt diskos, lai glabātu plauktā, līdzās savu bērnu pirmo soļu ierakstiem? “Redz kur mazā Jānīša pirmā čuriņa podā, bet tālāk – sūdīgas kvalitātes 34 sekunžu video no koncerta.” Vai arī jūs vedat tos video uz laukiem rādīt pusaklajai, ar demenci sirgstošajai vecmāmiņai? Liekat tos draugiem.lv galerijās, lai lauku draugi varētu pārliecināties par jūsu neesošo operatora talantu un jebkādas gaumes trūkumu?

Laikā, kad visā Latvijā ir ātrs 4G pārklājums, jebkuras Grebenščikova dziesmas ierakstu var noskatīties youtube, bet skolēnu deju uzvedums tiek profesionāli filmēts un vēlāk to varēs skatīties pilnā garumā kaut vai piecas reizes pēc kārtas, katru ar telefonu gaisā izslieto roku spēju uztvert tikai kā: “Skatieties uz mani – es esmu pilnīgs idiots!”

Jo, pirmkārt, lai cik jocīgi tas neskanētu, skatoties telefona ekrānā un filmējot koncertu, sanāk, ka tā vietā, lai pasākumu baudītu dzīvajā, tas jau uzreiz tiek skatīts ierakstā. Respektīvi – jūs esat samaksājuši labu naudu par iespēju paskatīties sava telefona sliktās kvalitātes ierakstu. Filmējot savu bērnu koncertus, jūs ne reizi neredzat dzīvajā sava lolojuma uzstāšanos. Stulbi, ne? Otrkārt, filmējot koncertu, jūs traucējat to skatīties tiem klausītājiem, kuri atnākuši baudīt pasākumu, nevis spodrināt savu profilu sociālajos tīklos. Un treškārt – visdrīzāk, jūs šo video izdzēsīsiet tā arī ne reizi nenoskatījušies, jo neticu, ka atradīsies kaut viens telefonfilmēšanas entuziasts, kurš, liekot roku uz sirds, teiks, ka savus koncertvideo pārskata reizi nedēļā.

Šim fenomenam grūti rast racionālu izskaidrojumu. Iespējams, mobilo ierīču attīstības lēciens vienkārši bija par strauju, jo piekto noķi vienā solī nomainīja aifouns. Kad esi pieradis, ka vienīgā papildu iespēja, ko piedāvā tavs telefons, ir spēle “čūska”, jauno viedierīču aplikāciju miljoni liek galvai sākt kūpēt un vienkārši ir par sarežģītu, tāpēc atliek pieķerties pašai vienkāršākajai un saprotamākajai lietai – telefona kamerai.

Iespējams, tā ir sava veida garīga disfunkcija, kas sakņojas faktā, ka no agras bērnības cilvēkam saglabājušās precīzi piecas bildes, tāpēc moderno tehnoloģiju laikmetā izveidojusies uzbāzīga kāre iemūžināt pilnīgi visu, ko piedzīvo. Atceros, kā bērnībā ar lielu nepacietību gaidīju kārtējo bilžu vakaru, kurā vectēvs rādīs diapozitīvus no saviem ārzemju ceļojumiem. Ieraudzīt viņu bildē blakus kamielim vai piramīdām bija prātam neaptverams notikums. Vai jums šķiet, ka pēc kādiem 40 gadiem jūsu mazbērni ar tikpat lielu interesi vēlēsies skatīties neskaitāmus tūkstošus koncertu fragmentu? Pieņemsim, ka šis jautājums ir retorisks.

Tāpēc, lūdzu, katru nākamo reizi, kad izstiepsiet gaisā roķeles, lai uzņemtu kārtējo nejēdzīgo koncerta ierakstu, klusi pie sevis noskaitiet pantiņu: “Esmu nekam nederīgs idiots. Manai dzīvei nav jēgas. Man nav īstu draugu. Pārējie pasākuma apmeklētāji mani ienīst. Šo video es pat neplānoju noskatīties. Esmu niecība.”

Tu esi niecība!

Kad bērnībā ēdu vecmāmiņas ceptās kotletes ar štovētiem kāpostiem, pie sevis klusībā biju nolēmis, ka tad, kad izaugšu liels, noteikti iemācīšos tos pagatavot tikpat garšīgi, ja ne vēl garšīgāk. Pagājuši pārdesmit gadi, esmu visādi izmēģinājies, tomēr nākas atzīt sakāvi – pagatavot labāk, kā to darīja vecmāmiņa, vienkārši nav iespējams.

Līdzīgi nav piepildījušās arī citas manas bērnības prognozes, piemēram, joprojām neprotu sasiet kaklasaiti tik labi, kā to mācīja tēvs, neprotu izjaukt un pēc tam salikt atpakaļ kopā savas mašīnas karburatoru, kā to mācīja vectēvs, neprotu savas drēbes izmazgāt tā, lai tās smaržotu tikpat labi, kā māmiņas mazgātās. Globāli domājot – es arī neesmu līdzvērtīgi labs cilvēks nevienam no viņiem.

Šis viss lika aizdomāties par to, ka ir lietas, kuras citiem padodas daudz labāk nekā man, vai jums, dārgie lasītāji. Lai kā arī nevēlētos, un, lai cik viedi mēs neizteiktos interneta komentāros, patiesībā mēs ne nieka nesaprotam no valsts pārvaldes un politikas kopumā. Mēs nepazīsim savvaļas dzīvniekus labāk, nekā to dresētāji un nepārzināsim lūšu medību nianses labāk par īstiem medniekiem.

Un nevajag pat tik globāli, jo patiesībā esam nevarīgi arī mazajās – ikdienas lietās. Lai cik veikli mēs nebūtu ar adatu un nazi, mēs nevarēsim salabot apavus tikpat labi, kā to dara kurpnieks ar 40 gadu stāžu. Mēs varam sākt spēlēt klavieres, bet nekad nekļūsim par tādiem taustiņinstrumenta virtuoziem, kā Raimonds Pauls. Tas, ka protam sanaglot kopā divus dēļus, nenozīmē, ka mums ir kaut vai niecīgas izredzes kļūt par izciliem, labi atalgotiem galdniekiem.

Iespēja komentēt visa veida Latvijas un pasaules aktualitātes dažādās interneta vietnēs, radījusi maldīgu ilūziju par to, ka esam pilnīgi visu jomu eksperti. Pēkšņi mēs orientējamies politikas zinātnēs, nanotehnoloģijās, automašīnu tirgū, medicīnā un farmakoloģijā, zinām, kā pareizi trenēt Latvijas izlases hokejistus, kā labāk remontēt Barona ielu un vadīt pilsētu. Mēs zinām, kādi uzlabojumi nepieciešami izglītības sistēmā un slimnīcu darbībā, kā Mairim Briedim savus pretiniekus nogāzt otrajā raundā, kur meklēt nozaudētus suņus un kā apkarot jauniešu narkomāniju.

Mēs zinām, kā apturēt Sīrijas karu un nerimstošo bēgļu plūsmu, zinām, cik ilgi Lindai Leen vajadzētu atrasties solārijā, kāda ir daudzu pašmāju mūziķu patiesā orientācija, kā uzlabot Porziņģa fizisko formu, kā arī zinām, ka Otto Ozolam savus apcerēumus vajadzētu rakstīt vismaz uz pusi īsākus, lai kāds tos patiesi izlasītu līdz galam.

Saprotams, arī ikkatrs šī raksta lasītājs spēj uzrakstīt daudz labāku un interesantāku gabalu, un pieprasīt Sorosam lielāku honorāru. Šī puņķutapu Ceha autoru verbālā caureja nekad nav bijusi izturama un nav skaidrs, kāpēc Delfi to joprojām publicē. Un vispār jau Ceha rakstiņi agrāk bija daudz labāki.

Laika gaitā pazudusi veselīga un loģiska paškritika, kas ļautu pieņemt faktu, ka lielākajā daļā gadījumu, ir cilvēki, kas konkrēto lietu pieprot daudz labāk par mums. Pieņemt to, ka politiķi tomēr ir zinošāki par mums politikā, ka hokeja treneri saprot, ko dara, ka Ugunsgrēka scenāristi piedāvā skatītājiem precīzi to, ko tie vēlas redzēt. Saprast, ka ziņu portālu izklaides sadaļas ir tik infantilas nevis tāpēc, lai debilizētu nāciju, bet gan tāpēc, ka tieši šādu saturu tauta vēlas lasīt un ir pelnījusi. Jūs taču piekritīsiet, ka patiesībā mēs neesam eksperti pilnīgi visās jomās, vai ne?

Ko es ar šo visu vēlējos pateikt? Tikai to, ka homoseksuāls vīrietis noteikti prot uztaisīt daudz labāku dziļo minetu, nekā jebkura sieva. Padomājiet par to.