Visi raksti, kuriem autors ir Cements

Tuvojas festivālu sezona

Pretdabīgā mīlestība

GoT-01 copy

Cehs analizē reklāmu: Apotheka – Tavas laimes formula!

Pirms kāda laika “A Aptieka” nolēma uzsākt rebrendingu un turpmāk visās Baltijas valstīs startēt ar vienotu nosaukumu – “Apotheka”. Ja jautātu man – diezgan jobans nosaukums.

Manuprāt, ja vien neesi pensionārs, kuram aptiekas apmeklējums ir iknedēļas sports, visdrīzāk tava mīļākā aptieka ir tā, kura ir vistuvāk. Reti kurš vidusmēra cilvēks būs kādas konkrētas aptieku ķēdes lojāls klients, ja vien tā nebūs pa ceļam, un nez vai kāds ir dzirdējis draugu sakām: “Protams, Benu aptieka ir divus kilometrus tālāk par Mēness aptieku, bet tur ir lētāks ibītis“. Visi zina, ka, piemēram, uz Brīvības/Stabu stūra ir aptieka, bet neviens nezina, kas rakstīts uz tās izkārtnes. Ar to vēlējos pateikt, ka neviens jūsu rebrendingus pat nepamanīs.

Lai nu kā, šoreiz stāsts nebūs par to, bet gan par sekojošo plakātu.

apotheka

Kopš veiksmīgā “Breaking Bad” logotipa, kurā apspēlēti broma un bārija simboli ķīmisko elementu periodiskajā tabulā, kas lieliski sasaucās ar seriāla metamfetamīniski ķīmisko dabu, ne reizi vien redzēti neveikli pakaļdarinājumu mēģinājumi. Šis, šķiet, ir viens no tiem gadījumiem.

Uzmetot ātru aci dizainam, pamanām tekstu sākumos tādus kā ķīmisko elementu simbolus, kamēr augšpusē izvietotie cipari varētu būt konkrēto elementu atomskaitlis. Patiesībā tas pat ir ļoti stilīgi, jo tā taču ir aptiekas reklāma un tam visam kopā vajadzētu strādāt, bet…
Bet diemžel nav tādu ķīmisko elementu kā “Ve”, “Da” vai “Ko”. Līdz ar to, nav arī skaidrs, ko tieši nozīmē cipari 07, 24 un 12. Iespējams, tas ir šīs idejas autora ķīmisko elementu dīlera tālruņa numurs.

Nākamā doma – varbūt vienkārši esmu pārāk stulbs un nespēju sagremot šī māsterpīsa dziļo jēgu? Varbūt apakšā norādītajā mājas lapā būs reklāmas atšifrējums “for dummies”? Atveru lapu, bet nē, tur mani sagaida tikai sveiciens no 2005. gada – bilžu karuselis (1, 2). Paldies par neko.

Lai kārtējo reizi nebūtu jāsaņem “Jūs jau protat tikai izsmiet, bet paši nevarētu uztaisīt labāk” tipa komentārus, piedāvāju savu plakāta versiju. Tajā iekļautie ķīmisko elementu simboli un to atomskaitļi eksistē arī dzīvē. Šo plakātu izveidoju septiņās minūtēs.

apotheka-01

Atbrīvojies no lietām Rīgā

Internets, kopš tā pirmssākumiem, ir pārsniedzis jebkuras mūsu ekspektācijas, tomēr neviens nevarēja iedomāties, ka pienāks laiks, kad internets mūsu vietā iznesīs miskasti. Runa, protams, ir par soctīkla facebook kopienu “Atbrīvojies no lietām Rīgā“.

Jā, sākotnēji šī bija laba ideja. Jā, arī šobrīd tur iespējams atrast kādu vērtīgu mantu, bet kopējā mēslu gūzma liek justies kā rakājoties pa musaru.

Ir cilvēki, kuri vienkārši nespēj izmest ārā savus sūdus. Slimība, ko pasaulē sauc par hoarding disorder, ieguvusi jaunu plakni, un tagad cilvēki, kuri ir hroniski “vācēji” var atrast mēslus nelienot miskastē, bet atverot jaunu pārlūka logu. Apskatīsim tikai pāris no piemēriem.

1

Jo kuram gan nevajag pannu, kura piededzina pat vārot.

2

Lasīt visu »

Neizdevusies sadarbība

Neraugoties uz mūsu rakstu Dievietei – Hujievietei un tam sekojošo saraksti, kurā CEHS.LV aizskar Dievietei.lv jūtas, sieviešu dzīvesstila portāls nav nolaidis rokas un nolēma piedāvāt jūsu mīļākajam blogam sadarbības iespējas. Lai nesabojātu pārsteigumu lasot tālāk, uzreiz pateikšu, ka nekas neizdevās.

1

2

3

4

Tiesa, CEHS.lv vienmēr ir atvērts jauniem sadarbības piedāvājumiem, tāpēc potenciālajiem partneriem iesakām nenolaist rokas.

Zigmars Liepiņš un vecuma marasms

Delfi kārtejo reizi publicējas Cehā.

28. maijā Saeima pieņēma grozījumus, kas paredz mainīt “Latvijas Nacionālās operas” nosaukumu uz “Latvijas Nacionālā opera un balets”. “Nosaukuma maiņa novērsīs diskrimināciju pret baleta māksliniekiem, kuru ieguldījums mākslinieciskajā darbībā ir līdzvērtīgs operas trupas veikumam, kā arī novērsīs absurdās situācijas, kad ārvalstu koncertturnejās baleta trupa tiek prezentēta tikai ar operas vārdu” tā Zigmars Liepiņš.

Cenšos iztēloties, kādas tieši varētu būt šīs absurdās un diskriminējošās situācijas. Piemēram, Mihails Barišņikovs Rīgas lidostā iekāpj taksometrā un saka: “Man, lūdzu, uz baletu”, bet saņem atbildi: “Bet pie mums taču ir tikai opera, haha!” Barišņikovs sadusmojas un aizlido prom. Vai arī, Latvijas baleta trupa dodas kādā ārvalstu koncertturnejā, iznāk uz skatuves un paziņo: “Mēs esam opera”, jo tāds, redz, ir ēkas nosaukums. Skatītāji, protams, sāk nevaldāmi smieties un rādīt ar pirkstiem. Tiešām skumji.

Tiesa, neesmu dzirdējis, ka šādas vai līdzīgas problēmas būtu piemeklējušas arī baleta trupas no “Metropolitan Opera House” (ASV), “The Royal Opera House” (Anglija), “Sydney Opera House” (Austrālija), “Opéra national de Paris” (Francija), “Vienna Staatsoper” (Austrija) vai kāda cita no dižākajiem pasaules operas namiem, kuru nosaukumos nav iekļauts vārds “balets”. Atklāti sakot – nenāk prātā neviens slavens operas nams, kura oficiālajā nosaukumā šis vārds būtu.

Tā kā nosaukuma maiņas iemeslu argumentācija ir iešāvusi sev celī, nākamā doma, kas iešaujas prātā – droši vien kāds atkal cenšas izkrāpt naudu, taisot pāris miljonus vērtus rebrendingus un pašmērķīgi notriecot nodokļu maksātāju naudu. Tomēr, nē – izrādās, ka tas izmaksās vien nieka 13 tūkstošus. Tiešām smieklīgi. No šīs naudas būtu grūti nozagt pietiekami daudz pat normālai suņa būdai.

Tātad, pilnīgi iespējams, nosaukuma maiņu kāds tiešām iecerējis no sirds vēloties palīdzēt nabaga apbižotajiem baletdejotājiem. Tādā gadījumā nevajadzētu piemirst arī par citiem cilvēkiem, bez kuru ieguldījuma mākslinieciskā operas trupas darbība nemaz nebūtu iespējama. Tā teikt – būsim korekti līdz galam.

Sāksim ar operas orķestri un diriģentu, bez kura nebūtu iespējama nedz opera, nedz balets (nejauši iztēlojos kā vīrieši triko pantalonos lēkā bez mūzikas pavadījuma – tas būtu smieklīgāk par Arstarulsmirusa “jokiem”). Nedrīkst piemirst arī par operas kori un solistiem, kurus noteikti nevajadzētu diskriminēt. Lai nerastos absurdas situācijas, nosaukumā noteikti jāpiemin arī viesmākslinieki. Protams, operas nama apmeklējums nebūtu iedomājums arī bez bufetes, garderobes un tualetes.

Šo visu apvienojot iegūsim patiesi korektu “Latvijas Nacionālās operas” nosaukumu – “Latvijas Nacionālā opera un balets, orķestris un diriģents, koris un solisti, viesmākslinieki, bufete, garderobe un tualete”, jebšu vienkārši LNOUBOUDKUSVBGT.

Opera

Šis nosaukums kļūtu par savdabīgu Latvijas kultūras dzīves vizītkarti. Gara acīm jau redzu kā Zigmars Liepiņš dodas uz Milānu, sarunā tikšanos ar “Teatro alla Scala” (La Scala) vadītāju un saka: “Klau, bet jūs taču rādāt ne tikai teātri bet arī operu un baletu, vai ne? Derētu tā kā nomainīt neveiklo nosaukumu, citādi piedzīvosiet tikpat absurdas situācijas kā mēs Latvijā.”

Protams, neapstāsimies pie sasniegtā un mēģināsim panākt, lai pilnveidoti tiek arī citu vietu nosaukumi, piemēram:
– Latvijas Nacionālais teātris, mūzikli un Žurka Kornēlija
– Latvijas Nacionālā bibliotēka, izstādes, konferences, Ziedoņa zāle un Austrumu partnerības samits
– Brīvības piemineklis un britu publiskā tualete
– Rīgas centrālā stacija, lielveikals un pulkstenis
– Rīgas centrāltirgus, spirts, vodka, cigaretes un Maxima.

Kurzeme – ļišņīs nūvods

“Kurzeme jera kuļturviesturisks reģions, kas slavans ar mežūņeigu jiurys stovkrostu, boltu smiļšu un akmiņs pļažym. Ceļotojus sajiusminos i šarmantuos mazpylsātys i meži.

Reģiona īpašū gaisūtni īpaši vīgļi sajust zvejņīku cīmatūs i sanū ļībeišu apmašanos vītās, kai arī vītiejū svātku i festivalu laikā, pīmāram, ikgadiejūs Zvejņīksvātkūs juļī.

Naparasta, naskarta, sovdobeiga i tymā pot laikā akteiva i aizraujūša – taida jera Kurzeme.”

Itai par Kurzemi soka Latvejis tyurisma ceļveds. Cehs.lv koļektivs nūlāma padziļinoti apskateit voirokus Kurzemi raksturojošus mītus, kū vītējī čiuļi izmantoj, lai mieģinotu īzacaļt iz normalu Latvejis noūvodu īdzīvotoju fona.

Ventiņu “dialekts”
Parasti, pamanūt, ka bārns stūstās i naizrunoj vordus da gola, vacoki sovu atvasi syuta pi logopāda, lai īvīcātu jam runot pareizi. Kurzemņīki jera vīņeigī, kas ito rausteišanūs lapny sauc par īpošu diaļektu. “Es i’ ventiš’, man i’ lāb’!”. Vāļ jāpīzeimoj, ka ventiņu “diaļektā” runoj kotrs latvīts  timos raizīs, kad porkopis diu alkohola promiļu sļīksni, tāpiec, runojūt ar kurzemņīku, ir dīzgan složna nūteikt vai jis nav pjāns.

Ventas rumba
Eiropys plotoko iudiņskrytuma tituls nav vīņeigā ļīta, ar kū dīžavoj Ventas rumba. Pi vīna tys jera arī pasauļī zamokīs i skučnokīs iudiņskrytums. “Jā, bet tas i’ plac! Tur ziv’s lēkā!” Točna tai – “iudiņskrytums” jera tik zams, ka jam pori piļņeigi vāsy var porlākt daže zivs. Īrūsinom Ventas rumbu porsaukt par Ventas muorku.

Latvejis nacionālīs jiedīns – sklandrausis
Sklandrausis jera pirmīs lauksaimņīceibys produkts Latvejā, kū kai nacionalū kukņis īpatņeibu aizsargaj ES ļeimeņī. Tys jera arī pirmīs jiedīns Latvejī, kurš īzaver tai, it kai keids tū vīnu raizi jau biutu apieds. Apādūt sklandrausi tūp skaidrs, ka tys i goršoj tīši tai pat. Naizbreina arī fakts, ka sklandrausi īrasts pasņīgt porklotu ar skoba kriejma kortu – tys jera vīņeigīs veids, kei nūslāpt tū  izskatu. Dīmžāl, kriejms napaļeidz paslāpt gādnū garšu.

Ļīpājis roks – Latvejis muzykas šiupeļs
Daži ar muzyku saisteiti cylvāki uzskata, ka vysa rokmuzyka kai taida radusīs Ļīpojā:

rock

Soksim ar tū, ka koju īzaplešona un īzļīkšana ceļūs nepadara šlāgeri par roku. Tys nav roks i jiusu pylsātā nadzimst viejš. Roks Līpājā ir tikpat dzeivs kai grupa Līvi, kas, iroņiski, bejusi vīņeigo eisto rokgrupa nu itos pylsātys.

Dzyntars – nacionālīs dorgakmiņs
Vysupirms – tys nav akmiņs, bet gan sakaltušy sveķi. Orzemu tiurysti dzyntara rūtasļītas pārk tikai deļ tū, lai aizbraucūt sātā parodeitu draugim, sokūt: “Pazaver iz itīm dzaltanym siudim – čiuļi dūmoj, ka tei jera baigo vierteiba, haha!”

Sabiļis veina kolns
Jā, Sabiļī eisteņeibā jera kolns, kurā audzej veinūgas, tūmār daudzi ļeloka īspiejameiba par ito kolna tiemiešanu ira īgūt pīcus jaunus pyrmos pokopis radiņīkus, jaunys džinsu biksis i “zalta” bižutereji. Taipat pastov ļūti ļela īspiejameiba, ka paraļeli veina kolna apzavāršanai, biusit sova auto ļītūs diskus nūmaiņiejuši pret ķirpičim.

Zilās govis
Karoče – tos jera palākas na zylas. Punkts.

Kā kļūt par stilīgu minoritāti

Kā ierasts, mūsu iknedēļas artavu Delfi.lv satura papildināšanā, publicējam arī šeit. 

Aizvadot savas dienas ērtos biroja krēslos, reti aizdomājamies par to, ka mūsu starpā arvien biežāk parādās minoritātes. Pavisam nemanāmi – tas var būt kāds no kolēģiem, tas var būt arī pastnieks vai veikala kasiere. Tā var būt pat bērnudārza auklīte, kas katru dienu pavada kopā ar mūsu atvasi. Statistiski, teju vai katrs desmitais satiktais cilvēks ir viens no viņiem, kaut gan ārēji nekas par to neliecina. Runa, protams, ir par pašu stilīgāko moderno minoritāti – velosipēdistu.

2

Šķiet, ka brīdī, kad sajūti starp kājām ieslīdam auksto dzelzs rumaku un uzsēdies uz stingrā un uzticamā ādas sēdekļa, tavā dzīvē kaut kas neatgriezeniski mainās. Ja līdz tam biji vienkārši pilnvērtīgs un iederīgs sabiedrības un pilsētvides loceklis, tad šajā mirklī esi pievienojies augstākajai – izredzēto kastai. Viens zibsnis, un pēkšņi saproti, ka pilsētas infrastruktūra, kas vēl no rīta šķita tīri tā nekas, tomēr ir neatgriezeniski sačakarēta. Saproti, ka pilsētas domes plāns vairāku gadu laikā pakāpeniski padarīt Rīgu par velodraudzīgu pilsētu ir nekam nederīgs, jo visu pilsētu jāpārvērš par vienu milzīgu veloceļu TŪLĪT PAT!

Kļūt par velosipēdistu ir gluži kā izvilkt laimīgo lozi vai Super Bingo izlozē tikt pie lielā laimes rata. Ja vēl pirms mirkļa biji nekam nederīga pabira, tad uzsēžoties uz ciskudriļļa, automātiski iegūsti tiesības pieprasīt jebko. Pieprasīt, lai pilnīgi visur ir veloceliņi, lai vienmēr deg zaļā gaisma, lai autovadītāji dod ceļu, lai gājēji nemaisās pa kājām. Principā, velosipēds ir kā Mozus, kura priekšā pilsētai jāpaveras kā jūrai, bet neticīgajiem jākrīt ceļos un jālūdz piedošana par to, ka trāpījušies ceļā.

Velosipēda iegāde pilnībā maina cilvēka vērtību sistēmu. Tie, kas agrāk satraucās par Krievijas teroru Ukrainā un trešā pasaules kara draudiem, tagad vairāk pārdzīvo par faktu, ka visos Rīgas centra krustojumos nav uzstādīti kāju balsti, kas ļautu sagaidīt zaļo gaismu nenokāpjot no velosipēda. Cilvēkus, kas iepriekš juta empātiju pret Nepālas krīzē cietušajiem, šobrīd vairāk satrauc fakts, ka visi nav pamanījuši jauno, iepirkumu groziņa krāsai pieskaņoto latte kafijas turētāju.

Apbrīnas vērta ir arī velosipēdista mesijas apziņa un vēlme pilnīgi visiem uzspiest savu vienīgo un pareizo dzīvesveidu. Viņi ir kā divdesmitpirmā gadsimta ārieši, kas būtu gatavi visus autovadītājus sūtīt uz labošanas nometnēm, atņemt viņiem automašīnas un pārstrādāt tās velosipēdu rezerves daļās.

Katrs sevi cienošs velosipēdists pasūdzēsies internetam par to, cik ļoti viņu apbižo visi pārējie satiksmes dalībnieki. Sevišķi jau sātana izdzimumi – autovadītāji. Viņš pastāstīs par to, cik ļoti daudz velosipēdistu cietuši sadursmēs un pieminēs faktu, ka pērn bojā gājuši veseli 16 velosipēdisti. Tomēr, pārveselīgajam dzīvesveidam līdzi nākošo loģiskās domāšanas un veselā saprāta trūkuma dēļ, viņš ignorēs to, ka šajā pat laika posmā bojā gājuši tikai 10 motociklisti. Un šeit mēs runājam par čaļiem, kas parāvuši gaisā priekšējo ratu, velk pa Brīvības ielu uz 150 km/h. Par čaļiem, kuri brauc tik ātri, ka ir pārējiem spoguļos jāskatās divas reizes biežāk. Kāpēc tikai desmit? Tāpēc, ka viņi, atšķirībā no velosipēdistiem, zina ceļu satiksmes noteikumus, prot ne tikai braukt, bet arī nolasīt satiksmi un prognozēt pārējo satiksmes dalībnieku kustības. Tāpēc, ka viņiem, atšķirībā no tik ļoti priviliģētajiem cietējiem, rokas aug no pleciem, nevis pakaļas.

Tiesa, ir divas lietas, kas var mainīt pašpārliecināta veloentuziasta viedokli un dzīves uztveri, un likt viņam no karojoša radikāļa pārvērsties par normālu cilvēku, kuram vienkārši patīk mīties ar riteni:
– bērna piedzimšana, kas nāk reizē ar apziņu, ka bez automašīnas dzīvot tomēr ir diezgan sarežģīti;
– 21 gadu vecuma sasniegšana.

Katram, protams, savs. Respektēsim līdzcilvēku izvēles un neuzbāzīsimies tiem ar savējām. Kamēr velosipēdisti sestdienu rītos stāvēs Juglā šosejas malā, rokās turot plāksnītes ar dažādu pilsētu nosaukumiem, es būšu tas čalis, kurš pabrauks garām tukšā mašīnā, uztaurēs un smaidīgi parādīs uz augšu izstieptu īkšķi: “Veiksmi pilsētvides un velosipēdu infrastruktūras uzlabošanā, draugi! Līdz Salacgrīvai jāiet tikai 103 kilometri.”

CEHS.LV pieliek punktu savai radošajai darbībai

Šodien saņēmām komentāru: “Mellais humours? Satīra? Ironija vai tomēr sarkasms? Manuprāt morāls pagrimums, nekas vairāk. No lasāma interneta resursa cehs ir pārvērties par absolūtāko deģenerātu patversmi. Evolūcija ir mauka, bet jums to nesaprast, jo jūsu nodzertās smadzenes tikai un vienīgi regresē. Žēls respekts par veco formātu un saturu. Vairāk jūsu mēslus nelasīšu.

Kā arī: “Visam ir kaut kāda robeža, vai arī jums ir sakāpis galvā, ka esat tādi pasaules rebeli, Hanteri S. Tompsoni vai absintu dzeroši bohēmiķi? Come on, pieduraties pie jēgas. Visam ir savas robežas, absolūti visam.

Vienmēr esmu apzinājies, ka pienāks liktenīgais brīdis, kad aiziesim par tālu un pāršausim pāri strīpai. Uz ātru roku centos atsaukt atmiņā galvenās lietas, par ko esam smējušies un ironizējuši – pilnīgi visi rudmatainie cilvēki, ainavu mākslinieki, stirnas, hipsteri, aizsargājamas dzīvnieku sugas, vegāni un svaigēdāji, Lauris Reiniks, 8. marts, indiešu virtuve, Dievs un reliģija, dārzeņi, latvietība, latvieši, latviešu sapņi, draudzība, igauņi, ievas, zinātnieki, zinātne, midžeti, reklāmas industrija un reklāmisti, vardarbība internetā, Eiropas Hitu Radio, kaitošana, velosipēdisti, Dimiters, Memory Water, Latvijas Mākslas akadēmija, Rīgas Dinamo, miljonāri, Sprīdītis, skriešana un maratoni, kultūra, pulcēšanās brīvība, veselīgs dzīvesveids, kažokzvēru audzēšana, mājdzīvnieku aizsardzība, Pestivāls, klubs “Piens”, dzīvnieku patversmes, Nacionālā Apvienība, Artuss Kaimiņš, motorolleri, televīzijas šovi, melnie stārķi, sievietes, Ušakovs, Kašers, valsts simboli, armija, hokeja fani, prezidents Bērziņš, Maxima, Rimi, Deac, Sky, Soču olimpiāde, modes blogeri, Eirovīzija, kāzas, feministes, Mednis, Rīga, Vest, Miit, suņi, kaķi, runas brīvība, Rīgas Satiksme. Nemaz nerunājot par 100 cilvēkiem, kurus mēs vienkārši nosaucām par idiotiem.

Bet Latgale? Tas ir par traku. Pienācis laiks mest plinti krūmos un klapēt bodi ciet, kamēr neesam aizgājuši vēl tālāk. Nedod Dievs – taptu kāds raksts par jobanajiem kurzemniekiem…

8DE8J

Cehs analizē reklāmu: Māksla dzīvot pilsētā

maaxla

Ļoti skaisti iecerēts reklāmas plakāts – jaunais tēvs, kurš neraugoties uz modernās dzīves nerimstošo steigu un rutīnas sadedzināto dzīvesprieku, tomēr spējis rast sevī spēku, lai palīdzētu piepildīt meitas sapni – iemācīties braukt ar skrejriteni. Lai palīdzētu viņai nebaidīties no dzīves nestajām grūtībām. Palīdzētu izaugt par pilnvērtīgu sabiedrības dalībnieku. Iemācītu viņu dzīvot pilsētā.

Stilīgais un viegli hipsterīgais jaunais tēvs ir kļuvusi par sava veida modernās reklāmas ikonu. Tam būtu vajadzējis nostrādāt arī šajā iepirkšanās centra reklāmā, ja vien… Ja vien meitenīte braukt ar skrejriteni nemācītos uz ielas. Uz bruģētas ielas! Kamēr viņai aiz muguras brauc tramvajs. Un tēva rokās ir puķupods, lai kritiena gadījumā meitenīti nevarētu noķert.

HALLO!?! Pa sūda bruģi pat braukt ar mašīnu ir diezgan pretīgi, bet ar bērnu skrejriteni pa to pabraukt vienkārši nav iespējams. Kas notika to cilvēku galvās, kuri šo ideju izdomāja, nofotografēja un apstiprināja? Ko tieši mums stāsta šis plakāts? Māksla dzīvot pilsētā – mums uzpist likumiem un bērnu drošībai? Vai arī ideja bija izņirgāties pa bērnu, uzdodot viņam neizpildāmu uzdevumu?

Šādi iztēlojos breinstormus, kuros tika diskutēts par šo ideju:
shutterstock_150094592

shutterstock_81118432

shutterstock_226232410

Sausais atlikums ir pavisam vienkāršs – uz plakāta ar saukli “Māksla dzīvot pilsētā” ir cilvēki, kuri nemāk dzīvot pilsētā. Un tas nav joks.