Attīstītākās valstīs cilvēki biežāk izvēlas nemesties šādās avantūrās un ģimeni sākt veidot tikai tad, kad nopirkta māja vai dzīvoklis un finanses sakārtotas tā, lai viss būtu pilnīgi droši, tomēr – būsim reālisti – ja visi šādi darītu Latvijā, bērnu praktiski nebūtu.

Saprotams, ka visas šīs raizes paliek otrajā plānā, kad ļodzīgiem ceļiem pārgriez sava bērna nabassaiti un brīdi vēlāk attopies ar mazo brīnumu palātā, nesaprotot, ko īsti iesākt, vienlaikus apzinoties, ka viss izdosies lieliski. Un tiešām – varu tikai piekrist visiem jaunajiem vecākiem un “instamammām”, kas apgalvo, ka bērns ir pats lielākais prieks un svētība. Nav nekas, kas varētu stāvēt līdzās vienam mazam ķiparam, kurš pieskrien, apskauj un pasaka: “Tēti, es tevi mīlu!” Bet…

Kolēģis jau savulaik dalījās savā pieredzē par divu bērnu audzināšanu. Vēlos turpināt viņa iesākto tēmu, nedaudz detalizētāk apskatot laiku no bērna dzimšanas līdz skolas gaitu uzsākšanai. Galvenais, neuztvert to kā kārtējos “cehs.lv” centienus graut ģimeniskās vērtības un sēt liberasma sērgu – es vienkārši pastāstīšu par savu pieredzi, iespējams, kādam tā bijusi līdzīga.

Tātad – pirmajā pusgadā pēc bērna piedzimšanas jūs ar sievu vienkārši aizmirsīsiet par to, kas ir normāls miegs, un pieradīsiet pie tā, ka pagulēt iespējams tikai saraustītā režīmā, jo visu laiku: pamperi, barošana, raudāšana, bezmiegs. Pēc kāda laika dzīve zombija režīmā jau šķitīs pašsaprotama un kļūs grūti atšķirt realitāti no caurā miega murgiem. Parādīsies sajūta, ka piekakāto pamperu smaka iesūkusies ne tikai tavā apģērbā, bet nu jau arī ādā. Šajā laikā vienīgā iespēja izgulēties būs, pamatīgi piekraujot seju, kas, protams, nekādā veidā neuzlabos attiecības ar sievu, bet, nu, – miegs ir miegs.

Kad bērns būs aptuveni gadu vecs, sievai būs jāatsāk aktīvās darba gaitas, ja vien vīra darbs nav tik ienesīgs, ka var pilnīgā “chillā” uzturēt trīs cilvēkus. Pašvaldības finansētā bērnudārzā uzņem no pusotra gada vecuma, kas palīdz maz, ja esi rindā 653. Tātad – privātais dārziņš vai pilnas slodzes aukle. Tā kā labu un uzticamu aukli par mazu naudu atrast nav iespējams, visdrīzāk, izvēle kritīs par labu privātajam dārziņam. Šeit mēs runājam par aptuveni 300–500 € mēnesī (dārziņš + ēdināšana).

Ja iepriekš dzīvē varēji neiespringt uz sava laika plānošanu, pārāk nesatraukties, ja no rīta aizgulies, vakarā pastrādā ilgāk vai pēc darba aizej ar draugiem izklaidēties, tad tagad sava dzīve būs jāpielāgo drakoniskiem pulksteņlaikiem, kas nepieļauj izņēmumus. Principā – tava dzīve pārslēgsies uz armijas cienīgu grafiku.

Nākamā prieka vēsts – pirmos pāris gadus bērnudārzā ziemas periodā tavs bērns slimos vismaz nedēļu katru mēnesi. Nesaaukstēties vai nenoķert konjunktivītu būs neiespējami. Šajā brīdī būs jācer, ka vienam no vecākiem būs pietiekami pielaidīga priekšniecība un iespēja strādāt no mājām, jo ar atvaļinājuma nedēļām nepietiks, lai nosegtu visas slimošanas, bet slimības lapu ņemšana iecirtīs robu ģimenes budžetā. Sākumā tu būsi dusmīgs uz tiem vecākiem, kas atveduši uz dārziņu slimus bērnus, kas aplipina pārējos, bet pienāks brīdis, kad arī pats savējam pirms iešanas dārziņā izšņauksi degunu un centīsies aizlaisties prom, pirms audzinātāja pamanījusi, ka tas sācis tecēt.

Piecos gados juniors beidzot sasniedz to vecumu, kad pašvaldības apmaksātā bērnudārzā pienākas vieta bez rindas un tajā jāuzņem obligāti. Tā nāk kā absolūta laime, jo finansiālā atslodze ir ievērojama, kā rezultātā pēc četru gadu pārtraukuma beidzot uzzini, kā tas ir, kad tev ir kaut kādi brīvi naudas līdzekļi. Protams, pašā bērnudārzā no direktores jau pirmajā dienā saņemsi verbālu pļauku par to, ka, redz, tava piecgadnieka dēļ kāds cits bērns ir palicis aiz rindas, tāpēc, neraugoties uz faktu, ka tavam bērnam vieta dārziņā pienākas, tev liks par to justies vainīgam.

Ja vēlēsies, lai atvase apmeklē dažādus pulciņus, piemēram, tautas dejas, dziedāšanu, baseinu utt., rēķinies ar 100–150 € mēnesī, jo neviens pulciņš nebūs bez maksas. Tāpat jārēķinās ar to, ka tie visi prasīs vēl skrupulozāku laika plānošanu un savas dzīves pilnīgu pakārtošanu bērna vajadzībām.

Nākamais solis – skola. Finansiāli tas nav pats sāpīgākais laiks, septembrī par kancelejas precēm atstāsi 50 € un vēl savus 30–100 € par labu mugursomu. Sūdi sāksies brīdī, kad uzzināsi, ka pagarinātā grupa skolā beidzas plkst. 17.30 un līdz tam laikam bērns no skolas obligāti jāizņem. Ja strādā klasisko 9.00–18.00 un tavs darbs un mājas nav precīzi blakus skolai (jo, hei, droši vien vēlēsies savu bērnu laist labākajā pieejamā skolā, nevis tuvākajā pieejamā mikrorajona narkomānu midzenī), to nebūs iespējams realizēt, nepārplānojot ne tikai savu privātās dzīves, bet arī darba apmeklēšanas grafiku.

Protams, tas tikai gadījumā, ja tev būs laimējies ar skolu, kurā vispār ir pagarinātā grupa, jo visās tādu nav. Ja šāda veiksme neuzspīdēs, bērns no skolas būs jāizņem uzreiz pēc stundām (12.00–13.00) un jāliek, es pat nezinu, kur, vai arī jāmaksā kārtējie pāris simti auklei, kas to dara tavā vietā. Šajā brīdī, neraugoties uz finansiālām grūtībām, daudzas ģimenes nolemj taisīt nākamo bērnu, lai sievas dekrēta atvaļinājumu varētu izmantot kā vienīgo iespējamo līdzekli vecākā bērna savākšanai no skolas. Un vējdzirnavas iegrieztas no jauna, iznīcinot privāto dzīvi uz kārtējiem septiņiem gadiem.

Ir pilnīgi skaidrs, ka bērns ir neaprakstāms prieks, laime un lepnums, bet, lūdzu, daloties savā pieredzē, runāsim ne tikai par foršajiem mirkļiem ar pirmajiem mazuļa pateiktajiem vārdiem un pirmajiem soļiem, bet arī ar to, cik nejēdzīgi daudz upuru tas prasa no jaunajiem vecākiem. Bērnu audzināšanas glorificēšana nav nekas labs, un ir svarīgi, lai pirms demogrāfiskā krituma atražošanas cilvēki pilnībā apzinātos, kurp dodas. Tas aiztaupītu daudzas laulību šķiršanas un sabojātas bērnības.