Visi raksti, kuriem autors ir Cements

Mans kaimiņš – nenopietns krievs

Šonedēļ nolēmu Delfu lasītājiem pastāstīt par savu kaimiņu.

Lasītāji regulāri jautā: “Kāpēc jūs vienmēr ņirgājaties tikai par latviešiem? Droši vien par krieviem uzrakstīt būtu bail!” Tā nav taisnība. Patiesībā es vienkārši neprotu rakstīt krievu valodā, bet apgūt īstu alfabētu, lai saprastu manus vārdus, lielākā daļa Latvijas krievu nekad nav uzskatījuši par nepieciešamu. Piemēram – mans kaimiņš Ivans no Ķengaraga.

Patiesībā man nav nekā slikta, ko pateikt par savu kaimiņu. Ņemot vērā to, ka Ivans ir zemākās klases darbaļaužu, militāristu vai vienkāršu laimes meklētāju pēctecis, priecājos, ka saziņai viņš spēj lietot ne tikai zīmju valodu, bet arī artikulētas skaņas. Pats šīs skaņas nekad neesmu sapratis, bet, vērojot, kā viņš komunicē ar kādu savu draugu, vienmēr pie sevis silti pasmaidu. Toreiz, kad Ivans cerēja, ka viņa tā saucamā valoda kļūts par otro oficiālo valsts valodu Latvijā, sirsnīgi sasmējos – tas bija piemīlīgi.

Tāpat, mani vienmēr fascinējuši mana kaimiņa paradumi. Nesen, piemēram, redzēju viņu tupam uz soliņa pie mūsu daudzstāvenes ieejas durvīm. Apkārt tupēja vēl trīs jauni vietējie – divi pretī Ivanam uz zemes, bet pēdējais – nedaudz atstatus. Bija skaidri redzams, ka arī šajā komūnā pastāv zināma hierarhija. Augstākajā vietā atrodas spēcīgākais īpatnis, kurš varējis atļauties akcijas divlitreni, kamēr pārējie pacietīgi gaida savu kārtu. Pilnīgi skaidrs, ka brīdī, kad kompānijai pievienosies kāda zeltītā treniņtērpā ģērbusies mātīte, barvedis drīkstēs ar to kopoties pirmais. Dabā bieži var novērot ko līdzīgu.

Nākamā savdabīgā īpatnība, ko esmu novērojis, ir Ivana neizskaidrojamā mīlestība pret cirka “mākslu”. Nepazīstu nevienu citu, kurš tik mērķtiecīgi vestu savas atvases skatīties uz nesmieklīgiem klaunu “jokiem”, lēkājošiem pūdeļiem un uz skatuves kakājošiem zirgiem, paralēli stumjot bērnu sejās cukurvarti un bulkas, kā arī liekot tiem fotografēties ar pērtiķīti uz pleca. Tiešām fascinējoši. Attīstītākā sabiedrībā šis fenomens, šķiet, izzuda jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu.

Ievērības cienīga ir arī mana kaimiņa mīlestība pret Krievijas estrādi – viņš gatavs katru gadu doties uz pārlieku mazo Jūrmalas estrādīti, lai apskatītu, kā ģindenis ar savilktu sejas ādu un nedabīga paskata parūku nekustīgi stāv uz skatuves un plāta muti, tēlojot, ka dzied. Un viņš svēti tic, ka tiek dziedāts dzīvajā. Līdzīgi var skatīties, kā jaunais tēvs apmāna mazuli, rādot triku ar “norauto īkšķi”.

Tomēr ir viena lieta, par kuru Ivanu vienmēr esmu apskaudis – viņam ir ļoti daudz svētku. Latviešiem raksturīgs pārmērīgs daudzums sēru dienu, bet mans kaimiņš spēj atrast iemeslu priecāties pat tādos izdomātos svētkos, kā devītais maijs. Ja man tas iezīmē okupācijas sākumu, tad viņam – lielisku ieganstu publiski sadzerties. Aizvakar naktī pamodos no kliegšanas, jo Ivana tuvošanos varēja dzirdēt jau pirms kāpņutelpas sasniegšanas: “KEN-GA-RAGS! KEN-GA-RAGS!”

Līdzīgi ir ar viņa “veco jauno gadu”: “Hei, varbūt sagaidām jauno gadu vēlreiz 13. janvārī? Jā, kālab gan ne?” Un tad vēl “otrie Ziemassvētki” – vienkārši apbrīnojami. Ierosinu sekot šim piemēram un ieviest arī otros un trešos Līgo svētkus.

Likumsakarīgi, ka pārlieku lielā aizraušanās ar dzīves svinēšanu atstājusi neatgriezeniskas pēdas uz Ivana veselību – viņa dzirde ir tik slikta, ka reizēm nesaprotu, vai viņš vispār dzird. Tas ir vienīgais, kas varētu izskaidrot nenormālo kliegšanu telefonā un uz sievu – cilvēki ar normālu dzirdi runā klusāk.

Man tiešām nav nekā slikta, ko pateikt par savu kaimiņu. Pasaulē vienmēr izdzīvojis stiprākais, bet civilizētā sabiedrībā pieņemts palīdzēt vājākajiem un atbalstīt tos. Tieši tāpēc varu būt lepns, ka, pateicoties manam stiprajam plecam, Ivans, kura vecāki pirms 60 gadiem ieradās Latvijā kopā ar neskaitāmajiem tūkstošiem ekonomisko migrantu, izdevies saglabāt savu nacionālo identitāti un izdzīvot šajā skandināviski atturīgajā vidē. Jā, reizēm sadzīvot un atrast kopīgu valodu ir bijis sarežģīti, tomēr uz visu iespējams raudzīties arī no gaišās puses – viņš vismaz nav no Āfrikas.

maxresdefault

Valsts ieņemšanas dienests

Tā kā šonedēļ pasūdzējāmies par valsti, Delfu lasītāji pirmo reizi piekrīt mūsu viedoklim.

Pirms vairākiem gadiem, nolemjot mesties iekšā uzņēmējdarbībā un dibinot mikrouzņēmumu ar pamatkapitālu – 1 Ls –, pat nenojautu, ka Valsts ieņēmumu dienests centīsies ieiet manī līdz elkonim, kā proktologs, kurš nolēmis pievērsties leļļu teātrim.

Nodokļu deklarācijas, gada pārskati un citas kamasūtras pozas jau bija kļuvušas par ierastu lietu, bet tad saņēmu paziņojumu:

“Labdien.
Nosūtām Uzņēmumu reģistra atgādinājumu par pamatkapitāla pārreģistrāciju uz eiro.
Informāciju meklē: www.sakartopapirus.lv

Sākotnēji iztēlojos to kā ērtu pogu “pārreģistrēt pamatkapitālu” elektroniskajā VID lapā, kas ar vienu klikšķi pārvērtīs manu 1 latu par iespaidīgu 1,42 eiro kapitālu, tomēr prieks bija īss. Pēc rūpīgas mājaslapas izlasīšanas sapratu, ka neko nesaprotu, tāpēc nolēmu noskatīties pusstundu garās videopamācības, kurās bija ne tikai grafiski parādīts, cik dziļos sūdos esmu, bet to pavēstīja arī maiga vīrieša balss. Lai veiktu sava uzņēmuma milzīgā pamatkapitāla pārreģistrāciju, jāaizpilda šādi dokumenti:

Screen Shot 2016-04-20 at 09.36.08

Domāju, ka šis ļoti precīzi raksturo nelielu daļu no birokrātiskās bezjēdzības, kas liek Latvijas uzņēmējiem sākt interesēties par biznesa iespējām Igaunijā. Zem nosaukuma “18. Veidlapa” slēpjas 15 lappušu dokuments, kuru pagaidām neesmu spējis izlasīt līdz galam, nemaz nerunājot par tā precīzu aizpildīšanu. Ņemot vērā faktu, ka vienas A4 lapas izdrukāšana vidēji maksā sešus centus, varu diezgan droši apgalvot, ka mana SIA pamatkapitāls ir mazāks, nekā nauda, kas nepieciešama, lai izprintētu visus šos dokumentus. Protams, ticu, ka Uzņēmumu reģistrs rūpīgi izvērtēja pilnīgi visas iespējas, kā sakārtot šo jautājumu, un nolēma, ka naudas tērēšana www.sakartopapirus.lv un pamācošos video izveidošanai ir pats efektīvākais veids.

Šobrīd VID mani atstājis lielas dilemas priekšā, jo jāizvēlas viens no sekojošajiem:

  • algot grāmatvedi, kurš manā vietā sakārtos visus nepieciešamos papīrus
  • aizmirst par šo jautājumu un izlikties, ka viss ir kārtībā, līdz VID uzliks soda naudu
  • maģiski pārvērsties par grāmatvedi, kurš saprot, kā pareizi aizpildīt šos dokumentus.

Un ir vēl viena problēma, kas naktīs neļauj gulēt – nesen saņēmu no VID paziņojumu, ka neesmu nomaksājis nodokļus un man ir nodokļu parāds – viens cents. Arī šajā jautājumā redzu trīs izvēles iespējas:

  • pārskaitīt valsts kasei 1 centu, samaksājot 57 centu komisijas maksu
  • doties uz VID un apmaksāt parādu skaidrā naudā, cerot, ka šajā RE&RE celtajā ēkā nekas neuzgāzīsies uz galvas
  • gaidīt 30 gadus, līdz šis nodokļu parāds procentos būs uzaudzis lielāks, nekā pārskaitījuma komisijas maksa.

Lēmumi, lēmumi… Tik lielu lēmumu pieņemšanu labāk nesasteigt un pirms tās kārtīgi izvēdināt galvu, tāpēc domāšu par tiem pēc sava ikgadējā atvaļinājuma. Protams, ja vien sevi tajā palaidīšu, jo, kā pašnodarbinātais esmu noslēdzis pats ar sevi līgumu par pieņemšanu darbā un, ejot atvaļinājumā, katru gadu pats sev rakstu iesniegumu, lūdzot to piešķirt.

Kāpēc par šīm nejēdzībām netiek runāts biežāk? Viens no galvenajiem iemesliem ir fakts, ka šī kafiju dzerošā daudzgalvainā himera ir varen atriebīga un ļaunatminīga. Dekādēm valsts maizē uzsēdētā milzu pēcpuse gatava uzsēsties uz tavas sejas un nekāpt nost, kamēr nebūsi iztīrījis kabatas un atdevis tai pat pusdienu naudu. Pēc šī raksta publicēšanas VID smagā dūre droši vien klauvēs arī pie radošās apvienības cehs.eu durvīm.

1_lapa

5 iemesli, kāpēc autovadītāji ir cilvēces atkritumi

Šonedēļ Delfu versijā čista meklējiet piecus iemeslus – tas nav kārtējais uzmetiens.

Katru rītu pamostos ar lielisku garstāvokli, gatavs apskaut visu pasauli un pārsteigt kolēģus un priekšniecību ar nesavtīgu darba ražīgumu. Tā kā gulēt dodos laicīgi, tad arī pamostos tā, lai varētu sataisīties bez strespilnas steigas – karsta duša, brokastu pārslas ar bio lakto jogurtu, kafija pie TV, lai sagaidītu laika ziņas un saprastu, ko vilkt mugurā. Šis ieradums gan saglabājies no trūcīgiem studiju gadiem, kad pārvietojos ar velosipēdu – kopš uz darbu braucu ar automašīnu, lietus man ir vienaldzīgs un tas nespēj sabojāt manu garstāvokli.

Kopš ikdienā pārvietojos ar automašīnu, esmu ne tikai kļuvis par laimīgāku cilvēku, bet kaut kādā mērā jūtos par līmeni labāks, nekā biju iepriekš – to ir grūti izskaidrot, bet visi autovadītāji lieliski sapratīs, par ko runāju.

Iepildījis kafiju krūzē līdzņemšanai, parasti laiski dodos lejā no blokmājas ceturtā stāva, lai komfortabli brauktu uz darbu, kad pamanu, ka kaut kāda veca grabaža noparkojusies manam auto tik tuvu, ka būs grūti tikt ārā. “Jobanais lauķis”, pie sevis nodomāju, bet nesatraucos, jo zinu, ka parkinga sensori palīdzēs man izkļūt ārā no pašas dziļākās… autostāvvietas.

Manevrējot starp miljons pagalma bedrēm, cenšoties kādā no tām neatstāt sava auto piekari, ikreizi aizdomājos: “Kad jāizbūvē jauni veloceliņi dīkdieņiem hipsteriem, nauda vienmēr atrodas, bet, kad jāsaved kārtībā godīgu, pelnošu darbaļaužu pagalmi – budžetā pietrūkst līdzekļu. Pimpis, ušaks!” Viegli uzvelkos, bet stresu parasti palīdz noņemt mans mīļākais radio.

Vēl viena lieta, kas mani nedaudz uzvelk, ir gājēji, kas skrien, lai paspētu izlēkt uz ielas pirms pārstāj mirgot zaļais, bet pēc tam sāk vilkties. Tādās reizēs, iedegoties zaļajai gaismai, vienmēr uzsāku braukt sulīgi nospolējoties un aiznesoties gājējam gar pašiem papēžiem: “Iemācies iet pār ielu, kropli!” Savādi, ka, izdzirdot gumijas kaukšanu pret asfaltu, viņi atceras, ka ir iespējams iet arī ātrāk.

Parasti pie auto stūres nesatraucos, tomēr jāatzīst, ka Vanšu tilts ikrītu braucot uz centru, ir pamatīgs pārbaudījums – visas automašīnas saspiežas divu joslu kreisajā pusē, lai būtu vieta vēl vienai joslai, pa kuru visādiem krāniem apsteigt pārējos, lai pēc tam nogrieztu ceļu, ielienot priekšā. Tie, kas neielien priekšā, tilta apakšā nogriežas uz Pils laukumu, apbrauc kvartālu un tad pa Noliktavas ielu brauc ārā uz Valdemārenes ar sejas izteiksmi: “Esmu pimpis ar ausīm, laidiet mani pa priekšu, jo man jāsteidzas vairāk, nekā citiem.”

Un tad vēl tie sabiedriskā transporta vadītāji, kuriem šķiet, ka tiklīdz viņi ir ieslēguši pagrieziena rādītāju, es kaut kā maģiski apstāšos vai izzudīšu no ielas. Reizēm ir sajūta, ka trolejbusa vadītāja apliecību automātiski izsniedz, tiklīdz sieviete sasniedz menopauzi. Un tad viņas brauc pa Valdemāra ielu, pie sevis domājot: “Jā, tas tiesa, ka šeit ir divas joslas katrā virzienā, bet, tā kā sekss man pēdējo reizi bija septiņdesmit trešajā gadā, es braukšu tieši pa vidu, lai neviens normāls cilvēks nevarētu tikt garām.”

Tomēr nekas nekaitina tik ļoti, kā velosipēdisti. Tu nevari pabraukt garām velosipēdistam, kamēr nav atbrīvojusies kreisā josla. Tā nu tu velcies aiz viņa un gaidi izdevību viņu apsteigt. Kad tas izdevies, pie nākamās luksofora sarkanās gaismas viņš apbrauc tevi pa trotuāru un viss sākas no jauna. Nemaz nerunājot par tā saucamo “velosipēdistu kritisko masu”, kad viņi nosprosto visas ielas. “Arī autovadītāji varētu veidot kritisko masu, braucot pa veloceliņiem un trotuāriem, HAHAHA!” vienmēr pie sevis pasmīkņāju.

Katru reizi, kad esmu ticis līdz darbam, sastrēgumos sēdēts tik ilgi, ka vienīgās bezmaksas stāvvietas pagalmā jau aizņemtas un atliek tikai divi varianti – atstāt mašīnu maksas autostāvvietā par 8 € dienā, vai arī braukt uz otru centra galu, meklēt bezmaksas vietu un tad savas 20 minūtes nākt atpakaļ kājām. Parasti izvēlos otro.

Pēc piespiedu pastaigas lietū, ierodos darbā izmircis un nikns. Sekretāre mani smaidīgi sveicina: “Labrīt, Viktor! Nedaudz kavējamies, ko, hihihi?”

“Atpisies…” pie sevis nomurminu.

auto

Latvija – mazā Sīrija

Šonedēļ Delfu versiju sadaļā izteicos par patiesi aktuālo.

Jau izsenis dažādas Latvijas vietas bijušas “mazās Parīzes”, “mazās Londonas” un pat “mazās Ņujorkas” tomēr pēdējo nedēļu laikā esam ieguvuši jaunu titulu – Latvija ir mazā Sīrija. Būsim reāli – pat valstī, kurā notiek atklāta karadarbība starp dažādiem politiskajiem spēkiem un teroristiskiem grupējumiem, nav tik karsti, kā Latvijas kūlas dedzināšanas sezonā. Mēs runājam par vairāk nekā 1000 reģistrētiem kūlas ugunsgrēkiem pašā dedzināšanas sezonas sākumā. Ko teiksi, Sīrija?

Savulaik, kad ārzemju draugi vaicāja, kas ir latvietim pašas raksturīgākās lietas, ieradumi, un kas ir patiesi latvisks, vienmēr apjuku. Dziesmu svētki? Līgo svētki? Bukstiņputra? Tomēr pareizā atbilde ir – kūlas dedzināšana. Uzmetot paviršu skatu, tas šķiet ļoti grūti izprotams fenomens, tomēr, aplūkojot tēmu dziļāk, viss sāk izskatīties pavisam likumsakarīgi, jo dedzināšana vienmēr bijusi mūsu stihija. Pavei:

Ziemassvētki / ziemas saulgrieži: sakarinām eglē kaudzi ar svecēm un brīnumsvecītēm, un dedzinām tās. Pēc tam nedaudz padedzinām arī kādu egles zaru, jo, nu – tie dūmi baigi forši smaržo… Velkam ap māju bluķi, ko pēc tam jāsadedzina, lai iznīdētu neveiksmes, ļaunumu un bēdas. Ja bluķis deg ar gaišu liesmu, nākamgad būs laba dzīve, ja kūp un trūd – būs slikta dzīvošana. Ap ugunskuru var gan dziedāt, gan iet rotaļās. Pie viena jāsadedzina arī Jāņu vainagi.

Jaunais gads: katrs sevi cienošs latvietis jau mēnesi iepriekš būs paņēmis ātro kredītu, lai par pāris simtiem eiro iepirktu sprāgstvielas svētku salūtam. Pusnaktī tas tiks lepni uzlaists gaisā ignorējot jebkādas piesardzības un veselā saprāta normas.

Lieldienas / pavasara saulgrieži: svētkos šūpojamies šūpolēs, lai vasarā nekostu odi, bet nedēļu pēc lieldienām šūpoles īpašā ceremonijā tiek izjauktas un, protams, sadedzinātas. Lai raganām nebūtu, kur šūpoties…

Līgo nakts / Jāņi: kā minimums diennakti no vietas kurinām ugunskuru un pirmās nakts laikā nodedzinām tajā visu nevajadzīgo, ko iespējams atrast tuvējā apkārtnē (vēlams, vecas riepas). Protams, neatņemama svētku sastāvdaļa – lēkšana pāri ugunskuram, jo tā pasargā no ļaunas acs un slimībām. Vēl jādedzina arī kārts galā piestiprinātu spaini, kas pildīts ar sveķainu, ar saļarku aplietu malku.

Lāčplēša diena: godinot Latvijas brīvības cīņās kritušos varoņus latvieši ik gadu cenšas nodedzināt prezidenta pils mūri, neprātīgi tuvu novietojot pie tā neskaitāmus tūkstošus viegli uzliesmojošu sveču.

Šādi varētu turpināt ilgi, jo jebkuros svētkos vai piemiņas dienā īstens latvietis atradīs ieganstu likt lietā savas piromāniskās tieksmes. Šķiet, ka vienīgā diena, kad neko nededzinām, ir genocīda upuru piemiņas diena, jo, nu…

Ja runājam par kūlas dedzināšanu, ir jāsaprot, ka tā nav vienkārši pāris laucinieku nevēlēšanās laicīgi sakopt sev piederošo zemi. Mēs runājam par apjomīgu nacionālo fenomenu. Par fenomenu, kas tik organiski iegulstas mūsu latviskajā dzīvesziņā, ka ziņu teksti “aizvadītajā diennaktī nodega kopumā vairāk kā 400 hektāri pērnās zāles” neizraisa pat visniecīgāko pārsteigumu. Mēs runājam par valsti, kurā sērkociņu paciņa nāk komplektā ar diviem divlitrīgajiem bamšļiem.

Un apskatot kūlas dedzināšanu, kā latviešiem vien piemītošu kultūrfenomenu, ierosinu tā vietā, lai to censtos apkarot, uzliekot dedzinātājiem drakoniskus naudas sodus, panākt kūlas dedzināšanas ierakstīšanu UNESCO Pasaules mantojumu sarakstā.

Mēs esam diženi! Mēs esam vareni! Mēs dedzinām kūlu!

B-m7EhVUEAAA0DP

Autovadītāji ir labāki cilvēki par velosipēdistiem

Šonedēļ delfu lasītājus iepazīstināju ar savu viedokli par velosipēdistiem.

Ir kārtējais pavasaris, kad gluži kā sērga Rīgas ielas piepildās ar visiem divdesmit aktīvajiem pilsētas velosipēdistiem. Nepaies ilgs laiks, līdz atkal ik dienu sociālajos tīklos būs jālasa gaušanās par to, kā sliktā infrastruktūra traucē apstāties pie sarkanās gaismas un pārvietoties pietiekami ērti. Ar ekofašistu labā jau sačakarētajām ielām vēl nav gana un viņi nerimsies, līdz visa pilsēta nebūs viens milzu veloceļš.

Velosipēdisti ir tik ļoti pārņemti ar savu “pareizo” uzskatu uzspiešanu apkārtējiem, ka neapzināti provocē sevi ienīst, tomēr grūti viņiem kaut ko pārmest, jo, kā zināms, velodarastija ir iedzimta un neārstējama kaite.

Vēlos lauzt stereotipus un paskaidrot, kāpēc jebkurš autovadītājs ir labāks par velosipēdistu. Tātad – autovadītājs ir ieguvis autovadītāja apliecību, iegādājies automašīnu, regulāri maksā naudu par tās apkopi, degvielu, ceļu nodokli un obligātās tehniskās apskates iziešanu. Tie ir tūkstošiem Eiro no katra autovadītāja, kas silda valsts ekonomiku, nodrošinot desmitiem tūkstošus darbavietu. Tie ir CSDD, autoskolu, autoservisu, auto tirgotāju, degvielas uzpildes staciju, autoceļiem pieguļošo veikalu un ēdnīcu darbinieki, kā arī ceļubūves firmu darbinieki, kas saņem algas, maksā nodokļus.

Tagad apskatīsim, kādu labumu valsts ekonomikai sniedz velosipēdisti. Lai vadītu velosipēdu, nav obligāti jākārto vadītāja apliecība, sekojoši – pat nav jāzina ceļu satiksmes noteikumi. Velosipēdam nav jāiet noteiktiem standartiem atbilstošu tehnisko apskati, tam vienkārši jābūt “tehniskā kārtībā” un “aprīkotam ar bremzēm”. Respektīvi – vecmāmiņas vecais lūznis derēs dalībai satiksmē. Vienīgais obligātais velosipēdista maksājums ir ikdienas latte vai frappuccino krūze, kuras iegāde palīdzēs kādam baristam tikt pie jauna tribal tetovējuma.

Neņemot vērā milzīgo ieguldījumu valsts ekonomikas atbalstīšanā, autovadītāji par to pretī vēlas saņemt tikai vienu – puslīdz ciešamā kvalitātē uzturētus ceļus. Savukārt urbānie velodīkdieņi pieprasa ne tikai arvien jaunu veloceļu būvēšanu, esošo ielu pārbūvēšanu par veloceļiem un visas pilsētas infrastruktūras pielāgošanu savām vajadzībām, bet arī uzstāj uz to, lai autovadītāji pārtrauktu braukt ar automašīnām un pievienotos velopraidam.

Vēlmei pilnīgi visus pilsētas iedzīvotājus padarīt par kaislīgiem velosipēdistiem nav racionāla pamatojuma. Padomājiet loģiski – ja visi brauks ar velosipēdiem, veloceliņi būs pārpildīti un satiksme pa tiem apgrūtināta. Tas būtu tāpat, kā autovadītājam kādu rītu ierosināt pārējiem: “Klau, šorīt visi braucam Daugavai pāri pa Akmens tiltu, būs riktīgi forši!”

Kritiku neiztur arī “zaļā dzīvesveida” un gaisa piesārņošanas piesaukšana, jo būsim reāli – videi daudz draudzīgāka par braukšanu ar velosipēdu ir pārvietošanās ar kājām. Turklāt, HEI! – Rīgā jau ir gatava lieliska infrastruktūra staigāšanai kājām un nebūs jāpiesārņo pilsētas gaisu, būvējot jaunus veloceļus.

Pēdējo piecu gadu laikā velosipēda lietošana kļuvusi par teju vai sektantismu, tāpēc nebrīnīšos, ja kādu rītu pie manām durvīm piezvanīs divi apspīlētos treniņtērpos ģērbti vīrieši, kuri teiks: “Labrīt, vai jums būtu laiciņš parunāt par velosipēdiem?” No lēta un ērta pārvietošanās līdzekļa velosipēds ir kļuvis par krustu fanātiķu rokās, kuri orveliskā lopu stilā gatavi postulēt: “Divas riepas – labi, četras riepas – slikti”.

Kas apvieno reliģiskos radikāļus, karojošos veģetāriešus, aktīvas feministes un tagad arī bravūrīgus velosipēdistus? Fanātisms. Un fanātisms nekad nav bijusi garīgi stabila un nobrieduša cilvēka pazīme.

velo

#TeIrDarbs

Mc-01

Mc-02

Mc-03

Mc-04

Šī ir sieviešu pasaule

Šonedēļ Delfu versijā vēlējos uzrunāt visus Latvijas vīriešus.

Tuvojoties 8. martam, darba kolēģes sāka uzspēlēti skaļi apspriest to, cik daudz ziedu veikalu ir tuvākajā apkaimē un cik lieliski tajos ir tulpju piedāvājumi. Bija pilnīgi skaidrs, ka, pirmsalgas nedēļā nenotriecot ievērojamu kapitālu, lai aplaimotu 20 biroja dāmas, bija potenciāls padarīt sevi par šovinistu cūku un neatgriezeniski sabojāt attiecības ne tikai ar parastām kolēģēm, bet arī ar grāmatvedi. Neviens saprātīgs cilvēks nevēlas sabojāt attiecības ar grāmatvedi, tāpēc: maciņ – veries!

Pirms kādiem pieciem, sešiem gadiem sieviešu dienā vismaz bija sajūta, ka atlīdzinu par šņabi un ķilavu maizītēm, ko biroja dāmas sarūpēja 23. februāra brokastīs, bet tad karojošas feministes un urrāpatrioti atņēma arī šo dienu, uzstājīgi kliedzot: “Tā nav nekāda vīriešu diena, tā ir sarkanarmiešu diena, kurā viņi izvaroja pusi Eiropas sieviešu! Latviešiem šī ir sēru diena!” Jā, protams, piekrītu, bet…

Bet kad tad ir īstā vīriešu diena, kurā mūs drīkst apsveikt? Uzdodiet šo jautājumu savām kolēģēm, draudzenēm vai sievām un novērtējiet to, cik daudzas no viņām var nosaukt precīzu datumu, neielūkojoties gūglē. Vizdrīzāk, atbilde būs: “Nūūūū, laikam kaut kad novembrī…” Tātad, kungi – cik daudzus no jums darbā apsveica starptautiskajā vīriešu dienā, kuru visā pasaulē jau kopš 1999. gada atzīmē 19. novembrī? Variet neatbildēt.

Cik daudzus no jums sieva ar bērniem apsveica Tēvu dienā? Cik daudziem no jums, godātie kungi, mīļotā izmaksājusi romantiskas vakariņas Valentīndienā? Vai uzsaukisi kino biļetes pirmajā randiņā? Vai tāpat, bez iemesla, pasniegusi ziedus? Vai pateikusi: “Mīļais, labāk paskaties hokeju, es miskasti iznesīšu pati. Varbūt pie viena atnest no veikala aliņu?” Skumji.

Tas notika lēnām un pakāpeniski. Vispirms viņas saņēma atļauju runāt, netiekot par to iekaustītas. Tā bija gluži kā mazā pirkstiņa iedošana nelabajam – viņām tūlīt pat vajadzēja visu roku. Drīz vien viņas panāca tiesības piedalīties vēlēšanās, strādāt algotu darbu un pat valkāt bikses. Viņas sāka anektēt vīrišķību kā Krievija Krimu. Tā ir kā sava veida mentāla kastrācija, kuras laikā jau kopš mazotnes topošie vīrieši tiek audzināti par sievietes pakalpiņiem.

Mums jāatver sievietēm durvis, jāpalaiž viņas pa priekšu, jāpadod roka, izkāpjot no transporta, jātur virs galvas lietussargs, jānes smagākās somas, jānolaiž poda brilli, jāmelo par to, ka viņas vienmēr izskatās ļoti slaidas un skaistas. Mums jālabo izlietnes un no kanalizācijas trubām jāmakšķerē ārā puspuvušu, smirdīgu matu kumšķi, jābūt savaldīgiem, skatoties kā viņas desmit minūtes nekādi nevar atpakaļgaitā noparkot automašīnu, pēc tam jāpērk un jāgatavo vakariņas, lai dienas beigās kā atlīdzību saņemtu: “Man sāp galva, varbūt rīt…” Un nedod dievs, kāds no vīriešiem atļausies par to apvainoties.

Lai kā negribētos to atzīt – atkal dzīvojam matriarhātā…

Tagad, kad esmu beidzis skumjo ievadu, vēlos vērsties pie visiem Latvijas tā saucamajiem vīriešiem. Aicinu jūs visus šogad 8. martā kolēģēm un mīļotajai paredzēto ziedu naudu notriekt, lai aizietu pamatīgi iedzert ar citiem večiem. Pacelsim vīriešu solidaritātes karogu un dosim prettriecienu sieviešu kundzībai! Parādīsim, ka mums joprojām ir raksturs un krampis, ka joprojām esam īsti veči! Jā, iespējams, pēc šīs dienas nāksies pāris nedēļas pārvākties gulēt uz dīvāna, un arī draugus tuvāko pusgadu būs aizliegts satikt, tomēr tas būs tā vērts.

2

Depresīvā nedēļa: Prezentāciju ērmi

Katrā publiskajā pasākumā ir vismaz viens ērms. Viņš ir izlauzies no savas ikdienas rutīnas kādā valsts iestādē, lai censtos socializēties. Šis cilvēks būs tērpies savās labākajās svētku drānās un uzstājīgi smaidīgi staigās apkārt, neveiksmīgi cenšoties radīt iespaidu, ka publiskos pasākumos ir kā zivs ūdenī un pazīst pilnīgi visus.

Nesen biju aizgājis uz kādu prezentāciju, kurā tieši man priekšā nosēdās šāds te ērms. Blaugznas bija pārklājušas viņa melnās žaketes plecu daļu tādā kārtā, ka to notīrīšanai vajadzētu Rīgas Satiksmes sniega tīrītājus. Izskatījās, ka uz viņa galvas ādas noticis holokausts, tāpēc ātri iztukšoju savu vīna glāzi, lai tā nepiebirtu ar pelniem. Viņš bija viens no tiem cilvēkiem, uz kuriem tu it kā centies neskatīties, bet ik pa brīdim piefiksē, ka tomēr skaties ar izbrīnā un vieglā riebumā pavērtu muti.

Aptuveni reizi piecās minūtēs jaunais vīrietis izņēma no maciņa fotoaparātu, atvāza tā atlokāmo ekrānu un, paceļot augstu virs galvas, uzņēma bildi. Sākumā nesapratu, kāpēc fotoaparāta ekrānu jāpaceļ uz augšu, jo, ceļot necilo aparātu virs galvas, tas tikai samazināja attēla redzamības leņķi, tomēr pavisam drīz man pielēca – tā bija jārāda, lai padižotos ar sava aparāta atlokāmo ekrānu. Pēc katras bildes uzņemšanas, aparāts tika rūpīgi izslēgts un nolikts atpakaļ maciņā.

Uz mirkli aizlidoju prom no prezentācijas un iztēlojos, ka nauda šī fotoaparāta iegādei droši vien atlikta daudzu mēnešu garumā un īpašniekam šķiet, ka šis varenais gadžets ir īsts čožu magnēts. Iztēlojos, kā pēc prezentācijās viņš dodas uz savu tumšo komunālā dzīvokļa istabu un, vecā datora dzesēšanas ventilatoram kaucot kā zaporožecam, ieliek svaigākā pasākuma bildes folderī “Bildes, kas nevienu nepiš #4785”.

No domu lidojuma atrāva sajūta, ka mani vēro. Paralēli pasākuma iemūžināšanai bildēs, priekšā sēdošais fotomākslas entuziasts ik pa brīdim pagriezās te uz vienu, te otru pusi, lai rūpīgi aplūkotu pārējos pasākuma apmeklētājus. Aplūkotu tik rūpīgi, ka pārsvarā gadījumu tas izsauca pretī “Kāpēc viņš uz mani tā lūr?” sejas izteiksmes. Šo īpatņa uzvedību nespēju līdz galam izskaidrot. Vai nu viņam bija slimīga interese par prezentācijas apmeklētājiem, vai arī tas bija savdabīgs veids, kā tikt galā ar agresīvu uzmanības deficītu. Iespējams, viņš cerēja, ka nākamajā tikšanās reizē kāds viņu atcerēsies un tas būs pamats jaunas, skaistas draudzības sākumam.

Tuvojoties prezentācijas beigām, atviegloti nopūtos, jo jaunais vīrietis pārsēdās uz vietu pirmajā rindā. Acīmredzot, trešā rinda vienkārši bija par tālu, lai uzņemtu pietiekami labas nevienam nevajadzīgas pasākuma bildes. Beidzot varēju paņemt pāris jaunas vīna glāzes un baudīt tās nesteidzoties. “Tipisks prezentāciju ērms”, pie sevis nodomāju, lejot sevī kārtējo bezmaksas vīnu.

***
“Kretīn, tu atkal atstāji ieslēgtu manu tualetes slēdzi, nevis savējo!” mani pamodināja kādas sievietes kliedzieni un durvju dauzīšana. “Nahuj man jāmaksā par tavu elektrību, kropli?” varēja dzirdēt, ka viņas kliedzienu pavadošā siekalu šalts izšļācas pret manas istabas durvīm. Pakausī spēcīgi dūrās prezentācijā izdzerto vīna glāžu naglas. Vakar biju pārradies mājās tādā pālī, ka iekritu gultā nenovilcis pat uzvalku. Tomēr galvassāpes un komunalkas kaimiņienes taurēšana nespēja sabojāt prieku par to, ka vakar satikos ar saviem draugiem. Laiks pārlādēt fotogrāfijas kompī.

om2Nbge

Depresīvā nedēļa: Mīkstais

Viktors bija jauns, nobriedis vīrietis pašā zenītā, platiem pleciem, spēcīgām rokām un vēl spēcīgāku raksturu. Nu jau teju vai gadu kopā ar savu mūža mīlestību – Adu. Jā, viņa draudzenei bija izteikti tizls vārds, tāpēc vecvecākiem viņš bija melojis un jauno meiteni stādījis priekšā, kā Andu.

Viktors nebija īpaši reliģiozs, tomēr visu attiecību laiku demonstrēja rakstura noturību, uzstājot, ka vēl nav gatavs pirmajai reizei. “Mums nekur nav jāsteidzas”, viņš čukstēja Adas ausī, ignorējot blakus guļošās jaunās un tvirtās sievietes ķermeņa valodu, kas burtiski kliedza: “Izdrāz mani! Paņem mani no aizmugures! TAGAD!”

Draudzene regulāri mēģināja puisi pavest, liekot lietā visus sev zināmos sieviešu “trikus”, tomēr nekas nelīdzēja. Katru reizi Viktors izdomāja jaunu attaisnojumu atraidījumam un reiz pat uz vairākām dienām apvainojās, kad vājuma mirklī Ada bija izspērusi: “Kas tu kaut kāds mīkstais esi?” Patiesībā viņa tā nemaz nedomāja. Viktors nebija mīkstais. Viņš nebija arī tipisks mačo tipa vīrietis, kurš vispirms dara un tikai tad domā, tomēr pavisam noteikti nebija arī mīkstais. Vismaz pats centās sev to ieskaidrot. Labi, ka Ada bija gatava gaidīt, jo ticēja, ka viņš ir īstais.

Gada jubilejas rītā Ada saņēma romantisku zīmīti, kurā bija teikts, lai vakarā neko neieplāno, jo pirmajā gadadienā viņu beidzot gaida kaut kas īpašs. Lasot šīs rindas, jaunā sieviete baudpilni iekunkstējās un apkopoja visus spēkus, lai nesāktu pašapmierināties – gaidījusi veselu gadu, viņa varēja paciesties vēl pāris līdz vakaram atlikušās stundas.

romantic-evening-candle-bed-pillow-glass-wine-photography-3840x2160-wallpaper179876

Viktors stāvēja stalti izplestiem pleciem, kaislē degošām acīm un mērķtiecīgā apņēmībā degošu skatienu. Viņš pasmaidīja, noaurojās: “Allahu Akbar!”, parāva detonatora sviru un ļāva savam ķermenim izšķīst pārpildītajā lielveikalā.

Gaidot īpašo pārsteigumu, Ada bija iekārtojusies dīvānā un skatījās televizoru. Ziņu speciālizlaidumā TV korespondents paziņoja par visu valsti pāršalkušo traģēdiju. “Ar šo bija sarežģītāk, kā ar iepriekšējiem”, viņa nodomāja.

Valentīna dienas pastkartes #MīlestībasCehs

V-day_cards_3-03

V-day_cards_2-01

V-day_cards_2-03
Lasīt visu »