Visi raksti, kuriem autors ir Cements

Kāpēc koncertus apmeklē idioti?

Pēdējā laikā salīdzinoši reti biju apmeklējis kultūras pasākumus, tāpēc, lai atsvaidzinātu savu sociālo dzīvi, nesen devos uz skolēnu deju uzvedumu Arēnā Rīga. Biju sagatavojies spēcīgam emocionālam saviļņojumam, jo deja man vienmēr bijusi īpaši tuva sirdij, tomēr tas izpalika, jo koncertu neredzēju. Tā vietā man bija iespēja skatīties uz daudziem tūkstošiem pār galvām paceltiem mobilajiem telefoniem un planšetēm.

Pāris dienas vēlāk atkal devos baudīt kultūru, šoreiz – Borisa Grebenščikova koncertu. Grupa kopā ar simfonisko orķestri, dārgas biļetes, labas sēdvietas, elitāra publika – neviens taču šo nefilmēs ar telefonu, vai ne? Stāsti manim, Daugaviņa… Koncerta baudīšanas vietā atkal biju spiests skatīties idiotu bara telefonu ekrānos. Izcilākie tīrradņi savu mīļāko dziesmu fragmentus tumšajā hallē filmēja ar ieslēgtām telefonu zibspuldzēm, bet pārējo dziesmu laikā vienkārši lasīja feisīti.

Sekojoši, man radās jautājums – dārgie ļaudis, ko tieši jūs pēc tam ar tiem video darāt? Ar šiem tumsā ierakstītiem zemas kvalitātes un sūdīgas skaņas video. Vai jūs tos pārkopējat uz datoru un pēc tam rakstāt diskos, lai glabātu plauktā, līdzās savu bērnu pirmo soļu ierakstiem? “Redz kur mazā Jānīša pirmā čuriņa podā, bet tālāk – sūdīgas kvalitātes 34 sekunžu video no koncerta.” Vai arī jūs vedat tos video uz laukiem rādīt pusaklajai, ar demenci sirgstošajai vecmāmiņai? Liekat tos draugiem.lv galerijās, lai lauku draugi varētu pārliecināties par jūsu neesošo operatora talantu un jebkādas gaumes trūkumu?

Laikā, kad visā Latvijā ir ātrs 4G pārklājums, jebkuras Grebenščikova dziesmas ierakstu var noskatīties youtube, bet skolēnu deju uzvedums tiek profesionāli filmēts un vēlāk to varēs skatīties pilnā garumā kaut vai piecas reizes pēc kārtas, katru ar telefonu gaisā izslieto roku spēju uztvert tikai kā: “Skatieties uz mani – es esmu pilnīgs idiots!”

Jo, pirmkārt, lai cik jocīgi tas neskanētu, skatoties telefona ekrānā un filmējot koncertu, sanāk, ka tā vietā, lai pasākumu baudītu dzīvajā, tas jau uzreiz tiek skatīts ierakstā. Respektīvi – jūs esat samaksājuši labu naudu par iespēju paskatīties sava telefona sliktās kvalitātes ierakstu. Filmējot savu bērnu koncertus, jūs ne reizi neredzat dzīvajā sava lolojuma uzstāšanos. Stulbi, ne? Otrkārt, filmējot koncertu, jūs traucējat to skatīties tiem klausītājiem, kuri atnākuši baudīt pasākumu, nevis spodrināt savu profilu sociālajos tīklos. Un treškārt – visdrīzāk, jūs šo video izdzēsīsiet tā arī ne reizi nenoskatījušies, jo neticu, ka atradīsies kaut viens telefonfilmēšanas entuziasts, kurš, liekot roku uz sirds, teiks, ka savus koncertvideo pārskata reizi nedēļā.

Šim fenomenam grūti rast racionālu izskaidrojumu. Iespējams, mobilo ierīču attīstības lēciens vienkārši bija par strauju, jo piekto noķi vienā solī nomainīja aifouns. Kad esi pieradis, ka vienīgā papildu iespēja, ko piedāvā tavs telefons, ir spēle “čūska”, jauno viedierīču aplikāciju miljoni liek galvai sākt kūpēt un vienkārši ir par sarežģītu, tāpēc atliek pieķerties pašai vienkāršākajai un saprotamākajai lietai – telefona kamerai.

Iespējams, tā ir sava veida garīga disfunkcija, kas sakņojas faktā, ka no agras bērnības cilvēkam saglabājušās precīzi piecas bildes, tāpēc moderno tehnoloģiju laikmetā izveidojusies uzbāzīga kāre iemūžināt pilnīgi visu, ko piedzīvo. Atceros, kā bērnībā ar lielu nepacietību gaidīju kārtējo bilžu vakaru, kurā vectēvs rādīs diapozitīvus no saviem ārzemju ceļojumiem. Ieraudzīt viņu bildē blakus kamielim vai piramīdām bija prātam neaptverams notikums. Vai jums šķiet, ka pēc kādiem 40 gadiem jūsu mazbērni ar tikpat lielu interesi vēlēsies skatīties neskaitāmus tūkstošus koncertu fragmentu? Pieņemsim, ka šis jautājums ir retorisks.

Tāpēc, lūdzu, katru nākamo reizi, kad izstiepsiet gaisā roķeles, lai uzņemtu kārtējo nejēdzīgo koncerta ierakstu, klusi pie sevis noskaitiet pantiņu: “Esmu nekam nederīgs idiots. Manai dzīvei nav jēgas. Man nav īstu draugu. Pārējie pasākuma apmeklētāji mani ienīst. Šo video es pat neplānoju noskatīties. Esmu niecība.”

Tu esi niecība!

Kad bērnībā ēdu vecmāmiņas ceptās kotletes ar štovētiem kāpostiem, pie sevis klusībā biju nolēmis, ka tad, kad izaugšu liels, noteikti iemācīšos tos pagatavot tikpat garšīgi, ja ne vēl garšīgāk. Pagājuši pārdesmit gadi, esmu visādi izmēģinājies, tomēr nākas atzīt sakāvi – pagatavot labāk, kā to darīja vecmāmiņa, vienkārši nav iespējams.

Līdzīgi nav piepildījušās arī citas manas bērnības prognozes, piemēram, joprojām neprotu sasiet kaklasaiti tik labi, kā to mācīja tēvs, neprotu izjaukt un pēc tam salikt atpakaļ kopā savas mašīnas karburatoru, kā to mācīja vectēvs, neprotu savas drēbes izmazgāt tā, lai tās smaržotu tikpat labi, kā māmiņas mazgātās. Globāli domājot – es arī neesmu līdzvērtīgi labs cilvēks nevienam no viņiem.

Šis viss lika aizdomāties par to, ka ir lietas, kuras citiem padodas daudz labāk nekā man, vai jums, dārgie lasītāji. Lai kā arī nevēlētos, un, lai cik viedi mēs neizteiktos interneta komentāros, patiesībā mēs ne nieka nesaprotam no valsts pārvaldes un politikas kopumā. Mēs nepazīsim savvaļas dzīvniekus labāk, nekā to dresētāji un nepārzināsim lūšu medību nianses labāk par īstiem medniekiem.

Un nevajag pat tik globāli, jo patiesībā esam nevarīgi arī mazajās – ikdienas lietās. Lai cik veikli mēs nebūtu ar adatu un nazi, mēs nevarēsim salabot apavus tikpat labi, kā to dara kurpnieks ar 40 gadu stāžu. Mēs varam sākt spēlēt klavieres, bet nekad nekļūsim par tādiem taustiņinstrumenta virtuoziem, kā Raimonds Pauls. Tas, ka protam sanaglot kopā divus dēļus, nenozīmē, ka mums ir kaut vai niecīgas izredzes kļūt par izciliem, labi atalgotiem galdniekiem.

Iespēja komentēt visa veida Latvijas un pasaules aktualitātes dažādās interneta vietnēs, radījusi maldīgu ilūziju par to, ka esam pilnīgi visu jomu eksperti. Pēkšņi mēs orientējamies politikas zinātnēs, nanotehnoloģijās, automašīnu tirgū, medicīnā un farmakoloģijā, zinām, kā pareizi trenēt Latvijas izlases hokejistus, kā labāk remontēt Barona ielu un vadīt pilsētu. Mēs zinām, kādi uzlabojumi nepieciešami izglītības sistēmā un slimnīcu darbībā, kā Mairim Briedim savus pretiniekus nogāzt otrajā raundā, kur meklēt nozaudētus suņus un kā apkarot jauniešu narkomāniju.

Mēs zinām, kā apturēt Sīrijas karu un nerimstošo bēgļu plūsmu, zinām, cik ilgi Lindai Leen vajadzētu atrasties solārijā, kāda ir daudzu pašmāju mūziķu patiesā orientācija, kā uzlabot Porziņģa fizisko formu, kā arī zinām, ka Otto Ozolam savus apcerēumus vajadzētu rakstīt vismaz uz pusi īsākus, lai kāds tos patiesi izlasītu līdz galam.

Saprotams, arī ikkatrs šī raksta lasītājs spēj uzrakstīt daudz labāku un interesantāku gabalu, un pieprasīt Sorosam lielāku honorāru. Šī puņķutapu Ceha autoru verbālā caureja nekad nav bijusi izturama un nav skaidrs, kāpēc Delfi to joprojām publicē. Un vispār jau Ceha rakstiņi agrāk bija daudz labāki.

Laika gaitā pazudusi veselīga un loģiska paškritika, kas ļautu pieņemt faktu, ka lielākajā daļā gadījumu, ir cilvēki, kas konkrēto lietu pieprot daudz labāk par mums. Pieņemt to, ka politiķi tomēr ir zinošāki par mums politikā, ka hokeja treneri saprot, ko dara, ka Ugunsgrēka scenāristi piedāvā skatītājiem precīzi to, ko tie vēlas redzēt. Saprast, ka ziņu portālu izklaides sadaļas ir tik infantilas nevis tāpēc, lai debilizētu nāciju, bet gan tāpēc, ka tieši šādu saturu tauta vēlas lasīt un ir pelnījusi. Jūs taču piekritīsiet, ka patiesībā mēs neesam eksperti pilnīgi visās jomās, vai ne?

Ko es ar šo visu vēlējos pateikt? Tikai to, ka homoseksuāls vīrietis noteikti prot uztaisīt daudz labāku dziļo minetu, nekā jebkura sieva. Padomājiet par to.

Pensionāru deportācija

Tā kā pensionāru uzturēšanai tiek notērēta trešdaļa Latvijas valsts budžeta, tad loģiski varam izsecināt, ka nabadzībai un finansiālai katastrofai mūs tuvina nevis “simts liekēži Saeimā”, bet tieši pensionāri. It kā ar to vien nebūtu gana – vecūkšņi nekautrējas nepārtraukti čāpstināt par to, cik viss ir slikti un, redz, padomju laikos vismaz cilvēkus cienīja… Tāpēc vēlos piedāvāt šai samilzušajai problēmai risinājumu.

Jau agrāk daudz domāju par pensionāru problēmu, tomēr biju pilns jaunības maksimālisma un ambīciju, tāpēc tolaik vienīgais risinājums, ko spēju izdomāt, bija uz trim gadiem pārtraukt izmaksāt pensijas, un dabiskās atlases kārtībā nodrošināt to, lai palikušie un labākie eksemplāri atlikušo mūžu saņemtu cilvēka cienīgas pensijas. Skaidrs, ka mūsdienās šāda “ar ragaviņām uz mežu” pieeja ir tikpat necilvēcīga, kā lāči kleitās uz vienriteņiem Rīgas cirkā, tāpēc vēlos piedāvāt daudz humānāku un racionālāku veidu, kā risināt šo problēmsituāciju.

Vispirms apzināsim faktus. Tātad – ir pilnīgi skaidrs, ka pensijas tuvākajā laikā netiks iespaidīgi palielinātas. Tāpat ir skaidrs, ka pensionāru skaits pēkšņi pavisam negaidīti nesaruks līdz minimumam. Vēl ir skaidrs, ka, lai arī cik liela nebūtu kāda staigājošā vraka pensija, nekad nepienāks brīdis, kad viņš teiks: “Tā, veči, nu gan man pietiek.”

Tālāk aplūkosim problēmu. Saprotams, ka ar niecīgo pensiju nav iespējams nodrošināt cilvēka cienīgus dzīves apstākļus un liela daļa no ļaudīm, kas Latvijas brīvvalsts laikā nav strādājusi ne minūti, spiesti dzīvot trūcīgi. Lēšu, ka vidējā pensija Latvijā varētu būt ap 300 €. Lai situāciju nokaitētu līdz baltkvēlei, kādā telekanālā nesen tika rādīts sižets par to, kā, redz, skandināvu pensionāri vecumdienas pavada čillojot apkārt pa pasauli un baudot pelnīto atpūtu. Ziemas viņi pārlaiž Itālijā un tā tālāk. To noskatoties, pašmāju senuļi vienbalsīgi nošļurpina: “Es arī gribu uz Itāliju!”

Laiks ķerties vērsim pie ragiem – lūk, arī risinājums. Iztēlojieties skalu, kurā valstis sarindotas pēc dzīves līmeņa. Latvija būs kaut kur pa vidu, skandināvu valstis būs augšgalā, bet Itālija droši vien nedaudz virs Latvijas. Ziemeļu kaimiņu pensionāri ir gudri un saprot, ka vecumdienas jābauda valstīs, kurās dzīves līmenis ir sliktāks, nekā mājās, tādējādi, skaidrs, ka ar sev pieejamajiem naudas līdzekļiem viņi varēs atļauties ievērojami vairāk. Latvijas pensionāriem jāatmet doma par lēkšanu pāri savai pēcpusei un jāuzņem pilnīgi cits kurss – uz kādu valsti, kurā dzīves līmenis ir daudz sūdīgāks, nekā pie mums.

Es runāju par Vjetnamu, Taizemi, Indonēziju, Kazahstānu, Ēģipti, Indiju vai Šrilanku, draugi. Būsim reāli – ja izvairās no galvaspilsētām vai citām tūristu iecienītākajām pilsētām, šajās valstīs par 300 € mēnesī var dzīvot kā niere taukos. Tā vietā, lai astoņos no rīta stūķētos pārpildītos tramvajos un traucētu darbaļaudīm braukt pelnīt viņu pašu pensijas, vecūksnis varētu gulēt uz galda un ļaut taizemiešu šīmeilam veikt sev pilnu ķermeņa masāžu. Tā vietā, lai tirgū kaulētos par lētākajām reņģēm un rāceņiem, varētu Vjetnamas lauku restorānā ņukāt gardo pho zupu. Tā vietā, lai strēbtu šķīstošo kafiju “Liepāja”, varētu sūkt iekšā zemeņu daikiri, paralēli izbaudot vietējās iezemietes klēpja deju. Tā ir pavisam reāla iespēja reņģes un bukstiņputru ēdienkartē nomainīt pret tīģergarnelēm un kaviāru.

Tīri salīdzinājumam – Vidējā alga Šrilankā ir 230 € mēnesī, sekojoši – pat ar 300 € pensiju latviešu pensionārs tur būs turīgāks par vidusšķiru. Vienistabas dzīvoklis Šrilankā izmaksās 100 €, bet ieturēšanās vidēja līmeņa restorānā – 1,50 €. Respektīvi – pat visu mēnesi ēdot restorānā gan brokastis, gan pusdienas, gan vakariņas, mēneša beigās paliks pāri aptuveni 70 €. Sabiedriskā transporta biļete? 12 centi! Fitnesa klubs – 11 € mēnesī. Iedomājieties, kā šajā valstī varētu blatot pensionāru pāris, kuri katrs saņem 400 € mēnesī.

Pienācis laiks atmest ņuņņāšanu par to, cik Latvijā viss slikti, doties uz trešajām pasaules valstīm un dzīvot kā kundziņiem. Tā vietā, lai novēlētu vectēva celto dzimtas māju (šņuk) vai tēva pirkto dzīvokli Imantā bērniem, kas to pēc paša nāves to momentā pārdos, sadalīs un nodzers, īpašumus jāpārdod un jādodas čillot, gluži kā skandināvu ģindeņiem. Mīļie pensionāri, liekot roku uz sirds teikšu – ņemiet par labu, jūs jau sen bijāt to pelnījuši!

Saldajam ēdienam pēc raksta izlasīšanas – Delfu raksta komentāru sadaļa.

Bezmaksas reklāmu saukļi

Pagājušā gada septembrī pamanījām internetā burvīgas reklāmas, kurās izmantoti pazīstamu dziesmu teksti.

Nolēmām uzģenerēt pāris līdzvērtīgus reklāmu tekstus, kas varētu noderēt dažādu pakalpojumu reklāmām, bet aizmirsām tos publicēt. Te būs:

– Vējš augstākās priedes nolauza, par divvietīgiem dīvāniem tās pārvērta. Dīvāni un Dīvāni.

– Vienmēr uz pasaules kāds, kuram bez tevis ir auksti. Mīkstumiņa gultas veļa.

– Un ja jums nav kur dejot iet, uz Četriem baltiem krekliem nāciet dejojiet!

– Miglā asaro logs – notīri to ar Zewa papīra dvieli.

– Kumeliņi, kumeliņi, tu man kaunu padarīj’, trādi rīdi rallalā – Berģu autoserviss.

– Un vienam krāniņš par garu un otram krāniņš par īsu – Zaržecka plastiskās ķirurģijas prakse.

– Situ dūri uz galda, situ dūri pie krūtīm. Ja vajadzēs iedosim arī galvā – Koblenz apsardze.

– Nes mani vēl, nes mani mūžam – apbedīšanas pakalplojumi “Pēdējais pagrieziens”.

– Ai pīlādžoga rūgti saldā – profesionāli pidarasu paklpojumi “Kiops un Co”.

– Sirds sadeg neparasti – tikumiskās kremēšanas pakalpojumi.

– Stundu stāvu domādama, Kam lai sēžu kamanās? Ziepniekkalna eskortserviss.

– Saule latvi sēdināja tur, kur gali satiekas. Rīgas Centrālcietums.

– Dzeltenās kurpes, dzeltenās kurpes ir man – prostatas pārbaude vīriešiem virs 50 ar 50% atlaidi.

– Uzsniga sniedziņš balts, balts kā vissmalkākie milti. Pērc gramu kokaīna un nākamo saņem ar 25% atlaidi!

– Tu esi zeme un es tevi aršu – uzrīdi izvarotāju savai bijušajai ar 70% atlaidi.

– Zīdi, zīdi, rudzu vuorpa. Castings Latgalē.

– No puķēm vismīļākās man rozes tumšsarkanās – kapu apstādījumiem šosezon Depo 90% atlaide.

– Čornij voron, čornij voron ja ņe tvoj – NA aicina Latviju turēt tīru no bēgļiem

– Mūžam zili ir Latvijas vīri. Klubs XXL tagad atvērts arī ceturtdienās.

– Visi ciema suņi rēja kad es jūdzu kumeliņu – pieejamākie vieglā transporta vilcēja pakalpojumi Ciemupē.

– Dziesma, ar ko tu sācies? Sieviešu koris “Demence” uzņem jaunas dalībnieces.

– Nāk rudentiņš izgreznot Latviju – praida gājiena sākums 11:00 pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa.

– Pastum pastum pietupies – anonīmo pedūžu pulcēšanās Saeimas namā.

– Pūt, vējiņi, dzen laiviņu, Aizdzen mani Kurzemē. Dzenam mazlietotas mašīnas no Vācijas uz Sabili.

– Sijā auzas tautumeita, dod manami kumeļam – anonīmā piesitēja pakapojumi, ja jūsu otra pusīte iebraukusi auzās.

– Maza, maza meitenīte – jauniešu darbs ārzemēs.

– Silta jauka istabiņa bērza malkas kurināta – profesionāli taksidermijas pakapojumi.

– Še tev mana roka, še tev mana sirds – orgānu donoru centrs.

– Stampā, stampā grīdu, stampā grīdu, stampā grīdu – Re&Re būvniecības darbi.

Krīze sabiedriskajā transportā!

Bija nedaudz pēc septiņiem vakarā, kad pārguris braucu mājās no darba. Kārtējo reizi 11. tramvajā dvakoja pēc alkohola tā, it kā kāds brauktu no bezmaksas un bezlimita degustācijas slikta alus brūzī. Lielākā daļa no pasažieriem izlikās neko nemanām un nepacēla savas acis no viedtālruņiem, kurus ik pa brīdim jutekliski noglāstīja. Man riebjas sabiedriskais transports.

Cenšoties aizturēt elpu, lai nebūtu jāieelpo gaisā virmojošo, pretīgo alus dvingu, pacēlu acis un uz tramvaja sienas ieraudzīju uzlīmi ar paziņojumu pasažieru ievērībai:

Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 599
Ja sabiedriskā transportlīdzekļa salonā atrodas personas, kuras:
Brauc alkoholisko dzērienu, narkotisko, psihotropo, toksisko vai citu APREIBINOŠU VIELU IESPAIDĀ, izturas rupji vai agresīvi, kā arī lieto alkoholiskos dzērienus, narkotiskās, psihotropās, toksiskās vai citas apreibinošas vietas,
ZIŅOJIET TRANSPORTLĪDZEKĻA VADĪTĀJAM VAI
ZVANIET POLICIJAI PA TĀLRUNI 110.

Parasti esmu tas čalis, kurš drīzāk izkāps ārā, nekā par kādu sūdzēsies, bet šī diena bija tieši tik pretīga, lai pirmo reizi mūžā saņemtu sevi rokās un rīkotos, kā pieklātos katram apzinīgam pilsonim. Vispirms aizgāju līdz tramvaja vadītājai. Vairākkārt klauvēju pie vadītājas loga, bet viņa sēdēja savā paaugstinātās ērtības beņķī kā milzu tronī, sākumā nelikās par manu klauvēšanu ne zinis, bet pēc tam nikni noaurojās “Biļetes nēpardod!” un ar atstrādātu rokas žestu norādīja, lai dodos uz biļešu automātu vai ārā no transporta.

Pārējie pasažieri joprojām nepacēla acis no viedtālruņiem, bet es nepadevos. “Valsts policijas palīdzības tālrunis, 110, lūdzu?” atskanēja monotona pusmūža sievietes balss klausules otrā galā. “Sveiki, vēlos ziņot par vīrieti alkoholisko dzērienu iespaidā 11. tramvajā!” nobēru tekstu, ko biju salicis prātā jau vērojot uzlīmi uz tramvaja sienas. “Kur šobrīd atrodaties?” sievietes balsī bija jūtama intonācijas maiņa. Iespējams, alkoholisma problēma bija sējusi postu arī viņas ģimenē… “Tramvajs šobrīd atrodas starp Brasas staciju un Brāļu kapiem”, noskaldīju tik droši, it kā šādi telefona zvani būtu mana ikdiena, tomēr kājas ceļos nedaudz saļodzījās.

“Ekipāža devusies ceļā, sagaidīs tramvaju pēc divām pieturām Gaujas ielā, paldies par zvanu…” Tālāko nedzirdēju, jo bailēs par to, ka varētu jautāt manu kontaktinformāciju, noliku klausuli. Pārējie tramvaja pasažieri joprojām spītīgi izlikās neko nemanām. Līdzcilvēku vienaldzība ir viena no lielākajām liberālisma blaknēm… Nākamās divas pieturas stāvēju stīvi pieķēries tramvaja trubai. “Gaujas iela”, noskanēja tik ļoti ierastā pieturas paziņojuma balss, bet atvērās tikai tramvaja priekšējās durvis, pa kurām iekāpa trīs dūšīgi pašvaldības policijas ērzeļi.

Policisti mērķtiecīgi traucās caur tramvaju, pasažieri pacēla acis no saviem viedtālruņiem, kamēr es, tīri instinktīvi, sastingu. Pagājuši man garām un izskrējuši caur visu tramvaja sastāvu, policisti nāca atpakaļ uz nīgrās vadītājas pusi un pārspīlēti skaļi, lai dzirdētu visi pasažieri, jautāja: ”Alkāns jau izkāpa? Kurš ziņoja par to bomzi?!” Vēderā viss sagriezās, neesmu radis ziņot par pārkāpumiem. “Es…” klusi iepīkstējos. “KURŠ?!” policisti jau teju vai kliedza. Savācu atlikušās drosmes paliekas un lepni noaurojos: “ES!”

Daļa no apkārtējiem pasažieriem beidzot bija nolaidusi savus viedtālruņus, kamēr citi steidza tos pacelt augstāk, lai iemūžinātu šo notikumu video. “ES!”

– Kur palika tas bomzis? – pār mani nobira gluži kā pratināšanā.

– Kāds vēl bomzis? – atbildēju nemākslotā izbrīnā.

– Nu, jūs taču ziņojāt par bomzi tramvajā, kur viņš palika?

– Ko jūs, tās ir pilnīgas muļķības! Es ziņoju par vīrieti alkoholisko dzērienu iespaidā, gluži kā paredz Ministru kabineta noteikumi. Redziet, pirms sēšanās tramvajā izšāvu divus aliņus…

Ateists ir teju vai kristietis

Pēc raksta par Tezē jauniešiem, kurā atļāvāmies viegli ironizēt par kristietību un reliģiozitāti kā tādu, saņēmām daudzus naidīgus komentārus, kuru autori norādīja uz to, ka mēs esam radušies rietumu civilizācijā, kura, savukārt, lielā mērā radusies uz kristīgās pasaules bāzes. Respektīvi – ja nebūtu kristīgās baznīcas, nebūtu arī mūsu, jūsu un, iespējams, Latvijas kā tādas, tāpēc smieties par šo reliģiju nedrīkstot. Tā, protams, ir absolūta patiesība. Bet.

Modernā pasaule nebūtu iedomājama arī bez nacistu zinātnes sasniegumiem. Autobūve, kara tehnika, datori, mūsdienu medicīna – lielā mērā šim visam mums jāsaka lielu paldies zinātnes atmodai Ādolfa laikā. Vai tāpēc vajadzētu glorificēt holokaustu? Nedomāju gan.

Rietumu civilizācija lielā mērā radusies ne tikai uz kristīgās baznīcas bāzes, bet arī uz cilvēku ciešanām, asinīm, mokpilnām nāvēm, represijām un incesta karaļnamos. Līdzīgi ir arī ar austrumu pasauli, nemaz nerunājot par Ameriku, kas radusies uz laimes meklētāju, noziedznieku, kolonizācijas un vergturības bāzes. Par laimi, gadsimtiem sena bāze nav starp pamatkomponentiem, kas veido šodienas cilvēku. Tāpat tai nevajadzētu arī diktēt, par ko drīkst vai nedrīkst jokot.

Bērnībā lasīju latviešu tautas teikas. Jūs jau zināt – par to, kā zvēri izraka Daugavu, kā radās ezeri, kā radās odi, utt., tomēr man ne reizi neienāca prātā doma reizi nedēļā iet uz bibliotēku, mesties šīs grāmatas priekšā ceļos un klausīties, kā biblotekārs lasa atsevišķas lappuses no teikām, lai pēc tam atstātu viņam daļu savas sūri grūti sapelnītās naudas.

Pēdējo gadsimtu laikā, cilvēks un visa sabiedrība ir ļoti strauji attīstījušies. Zinātnes atklājumi palīdzējuši izskaidrot līdz šim neizprotamas dabas parādības un likumsakarības. Esam sapratuši, ka visas rudmatainās sievietes nav raganas, Zeme ir apaļa un griežas ap savu asi, ir izskaidroti lietus rašanās iemesli un vēl neskaitāmas un nesaskaitāmas lietas, kuras kādreiz tika skaidrotas kā vienkārši Dieva griba. Tomēr ir atsevišķas cilvēku grupas, kuras joprojām pilnā nopietnībā tic runājošai čūskai, sievietes radīšanai no ribas un stāvoklī palikušai jaunavai.

Šo konservatīvo fenomenu grūti izskaidrot, tomēr es to redzu kā savdabīgu māņticības formu. Teiksim, mēs lieliski apzināmies, ka tas, ar kuru kāju izkāpjam no gultas, dienas gaitu ietekmē precīzi tikpat nemaz, kā tas, kādas krāsas kaķis mūsu priekšā pārskrien pār ielu. Protams, piesišana pie koka vai pārspļaušana pār plecu nav drošāka par apdrošināšanu, bet īkšķa turēšana nepalielina Rīgas Dinamo iespējas gūt vārtus pēcspēles metienos. Tomēr iekšā sēž tāds maziņš: “A ja nu?”

A ja nu dievs tomēr ir? Negribētos taču viņu nokaitināt, tāpēc labāk izslēgt loģisko domāšanu, aizmirst visu, ko esi iemācījies bioloģijas, fizikas un ķīmijas stundās un akli klausīt grāmatai. No vienas puses – tā kā naivi, bet no otras – pēc nāves vismaz čista nedegsi elles liesmās.

Savā būtībā reliģija ir ļoti pozitīva lieta un padara pasauli tikai labāku. Tāpat, man šķiet, ka pilnīgi visām reliģijām vajadzētu dzīvot saticībā un respektēt vienai otru, jo galu galā – kāda gan atšķirība, kurai pasakai kurš tic.
Vajadzētu respektēt arī tādus ateistus, kā mani, jo principā, jebkurš īsts kristietis ir teju vai tikpat neticīgs kā es. Pavei, draugi, neliela matemātika: iedomāsimies, ka visā pasaulē tic 1000 dažādiem dieviem (patiesībā šis skaits ir krietni lielāks), es neticu nevienam no tiem, bet kristietis netic 999. Sanāk, ka esmu tikai par vienu tūkstošo daļu mazāk ticīgs par kristieti. Respektīvi – jebkurš ateists savā ziņā ir teju vai kristietis*. Padomājiet par to, pirms komentāros sauksiet mani par neticīgo. Aizlūdziet par mani. Dzīvosim saticīgi.

*neatceros, kam nopizģīju šo ideju, iespējams – Maddox vai Ricky Gervais.

P.S.
Delfos komentāru sadaļā kā ierasts – sašutušo lasītāju dimanti un zelts.

Šovinistiskais žurnāls “Viesturs”

Neilgi pēc sieviešu solidaritātes gājieniem visās pasaules valstīs, kurās sievietes netiek apspiestas, pašmāju sieviešu tiesību cīnītājas un feministes nāca klajā ar paziņojumu, ka izdos feministisku žurnālu “Samanta”. Žurnāls mācīšot sievietei “Būt pozitīvai pret savu ķermeni nozīmē pieņemt savu un citu ķermeņus, pieņemt mēnešreizes, spalviņas, pumpas, celulītu, novecošanu, nevis nemitīgi mēģināt savu ķermeni uzlabot, tievējot, veicot vaksāciju, ienīstot, taisot plastiskās operācijas un kaunoties.” Respektīvi – daudz rīt, nekopt sevi un vainot vīriešus.

Ironiski, ka žurnāla izdošanā piedalīsies tikai sievietes. Vēl ironiskāk – žurnāla izdošanu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome. Bet ko nu par to…

CEHS.lv redakcija nolēma izdot paši savu žurnālu – šovinistisko žurnālu “Viesturs”. Atšķirībā no “Samantas”, “Viestura” tapšanā piedalās arī pretējā dzimuma pārstāves, jo mēs tomēr esam par dzimumu vienlīdzību. Žurnālā runāsim par dažādām vīriešiem aktuālām tēmām. Nelielam ieskatam pirmā numura vāks.

Nākamajos “Viesturs” numuros lasiet šādas te CEHS.lv kolektīva sagatavotās tēmas:

– 5 veidi kā sist sievu.
– Dirsa – vai otra peža?
– Virs cik kg skaitās feministe? Centrālajā atvērumā atbild LDz lokomotīvju svaru mehāniķis Igors.
– Pidaru tiesības un kā tās izpostīs tavu vīrišķo būtību.
– Armijā neskaitās, un citi iemesli, kāpēc neesi pidars.
– Ja sit, tad mīl. Ja nemīl – tad arī. Bijušā psihoterapeita Viestura padomi veiksmīgai laulībai.
– Pārak ātri beidz? Viesturs iesaka: Ej iepazīties uz Cāli ar nesen dzemdējušām pamestām šņagām! Sajūta būs kā milža kabatā!
– Smegmas gleznas un citi veidi, kā paust, ka vīrieša ķermenis ir skaists.
– Gribu dubļu būdā, bet riebjas smaka! Viesturs iesaka: 3 ātrās klizmas veidi.
– Piparmētru klizma jeb šokolādes mojito!
– “Man ir alerģija!” vai “Sadzēla odi”: Labākie meli, lai noslēptu herpes.
– Elkonis – mērķis nevis rokas daļa.
– Kā nesastiept plaukstas locītavu dročījot – fizioterapeita padomi.
Viesturs pēta: Kā iefiltrēties “kūtī” jeb Feministu forumā.
Viestura padomi: Komplimenti, kas palīdzēs uzvērt uz desas viņas vecmāmiņu.
– Vai oriģināls ir labāks par kopiju? Sūds jautājums, atbild sievasmātespisējs Ivars.
Viesturs dod: Iepazīšanās sludinājumi
Viesturs ceļo: Misija “Nekontrolētā demogrāfija”: Latgales pudiņu žļanckāšana.
Viesturs palīdz mātē saskatīt sievieti.
– Līdz aknām: Pežas postīšanas pozas.
– Tītarlūpa, prieka ļurba vai grēka rieva – vīrieši izvēlas labākos pežas jaunvārdus.
– Mana roka iestrēga draudzenes vagīnā – konsultē fistinga speciālists.
Viesturs Gatavo: Kā iešmaukt sievas ikrīta smūtijā šmeku?
Viesturs ceļo: Feinākie glory holes jeb prieka coķi pašmāju bordeļos.
Viestura viktorīna: Vai tu zini, kas ir figgings?
Eko Viesturs: Kā pagatavot dibenspraudni no parasta burkāna.
Viesturs vēsturē: bordeļi Kurzemes hercogistē.
Sociālais Viesturs: Kur Rīgā var iedot aiz vaiga par 50 centiem.
– “Mazā Viesturēna PPP” (Padomi pirmajam pišukam).
– Skarbs stāsts par to kā sieva lika vīrietim tīrīt māju. Jānis: viņa mani sazāļoja un iedeva slotu. Psihologa komentārs, kā pārvarēt posttraumatisko sindromu.
Viesturs gatavo: Piecas zāļu receptes kas iemidzinās tavu sirdsdāmu un ļaus izpostīt viņai āni.
Viesturs studē: Pūntangs vai mafins? Aziātes vai melnās? Viesturs viesojas RSU kojās.
– Reinis vai tomēr Reinholds? Moderni vārdi mazajam sūdam, kas sabojāja tev dzīvi.

Ļoti ceram uz Valsts Kultūrkapitāla fonda un Rīgas domes atbalstu žurnāla izdošanā.

Tezē tikšanās Vecrīgas bāros

Šonedēļ aizskāru reliģiozo Delfu lasītāju jūtas.

Vai spējat iztēloties situāciju, ka Latvijas iedzīvotāji varētu būt tik atvērti domājoši, ka mīļuprāt uzņemtu Rīgā un izguldītu savās mājās, teiksim, 15 tūkstošus musulmaņu jauniešu? Un, ja rīdzinieki nebūtu pietiekami aktīvi jauniešu uzņēmēji, vietējie publicistikas spīdekļi dotos guļammaisos gulēt parkā, lai norādītu uz to, cik ļoti svarīgi ir ikvienam uzņemt pie sevis jauno musulmani? Es arī nespēju to iztēloties.

Protams, protams, visi musulmaņi taču ir teroristi, bet kristieši ir jauki, pūkaini un mīloši. Kristietības vārdā taču neviens un nekad nav nogalināts, šī mīlestības un iecietības reliģija nesusi visiem tikai labu. Būsim reāli – Krusta karš, Breivīks un tūkstošiem mācītāju, kas apsūdzēti pedofīlijā, ir tikai pārspīlējumi, apmelojumi vai neveikli izņēmumi.

Pret pašu “tezē jauniešu tikšanos” man nav nekādu pretenziju – cik esmu dzirdējis no draugiem, jau kopš deviņdesmitajiem gadiem tas bijis lielisks veids, kā par ļoti mazām naudas summām apceļot visu Eiropu, piecas minūtes tēlojot apzinīgu Jēzus mācekli, lai pēc tam nodotos vērienīgām alkoholisko substanču patērēšanām ar citiem līdzvērtīgi intensīviem kristiešiem.

Sākumā pieļāvu domu, ka tik necienīgi izmantot šo cēlo pasākumu var tikai dzērājlatvieši, bet izrādās, ka arī ārvalstu jaunieši pie saviem guļvietu nodrošinātājiem Rīgā mēdza ierasties ap divpadsmitiem naktī, paziņojot, ka rīta lūgšanos izlaidīs. Protams, nevaru apgalvot, ka viņi bija pārāk aizrautīgi lietojuši dieva dēla asinis – iespējams, pārlieku intensīva lūgšanās vienkārši izsūkusi visas spēka rezerves. Nav jau arī tā, ka kristietība aizliegtu lietot alkoholu. Nav arī tā, ka man pašam negaršotu, bet ne par to stāsts.

Stāsts ir par to, ka pirms kristīgo jauniešu pasākuma Rīgā sākās nejēdzīga spiešana uz rīdzinieku jūtām, un ziņu portālos parādījās publikācijas ar ne tikai neprecīzu, bet pat klaji melīgu informāciju. Otto Ozols, piemēram, rakstīja, ka ”Tezē svētceļniekiem var nākties gulēt uz ielas”. Protams, var gadīties, ka atsevišķi svētceļnieki pēc kāda no Vecrīgas reidiem palika guļam uz ielas, tomēr būtu bijis vērtīgi pirms bļaustīšanās ņemt vērā pāris būtiskus faktus.

Pirmkārt – pilnīgi visiem jauniešiem bija nodrošinātas guļvietas Rīgas skolās. Jā, gulēšana uz sporta zāles grīdas nav gluži pieczvaigžņu viesnīca, tomēr tā nekad nav bijusi problēma nevienam no tiem simtiem tūkstošu visa vecuma latviešu, kas kaut reizi piedalījušies Dziesmu un deju svētkos. Pats savulaik pat semeloju, ka nav kur Rīgā palikt, lai tiktu padzīvot skolā, kas vienmēr nāca komplektā ar jautru balli (kurš gan nav iegrābies uz durvju roktura uzspiestā zobupastā, ko?).

Otrkārt – tik vērienīgus pasākumus jāsāk plānot vismaz gadu iepriekš, lai mēnesi pirms sākuma neizrādītos, ka nav kur izguldīt 15 štukas cilvēku, un “šādi Tezē organizētājvalsts tiek izvēlēta vienmēr” ir vairāk nekā sūdīgs pretarguments.

Treškārt – pēc pēdējiem pieejamajiem datiem, dievam tic un sevi par kristiešiem uzskata 44% Latvijas iedzīvotāju (kas ironiskā kārtā norāda, ka lielākajai daļai latviešu Satversmes preambula ar varu piespiedusi mīlēt kristīgās vērtības). Tātad – tie būs savi 300 000 rīdzinieku, kuri vismaz publiski pasludina sevi par īstiem un kārtīgiem kristiešiem. Man vienmēr šķitis, ka svētceļnieku uzņemšana ir ļoti kristiešu garā, tāpēc atļaušos minēt, ka vai nu visi Rīgas kristieši dzīvo sasodīti mazos komunālajos dzīvokļos, vai arī viņi nav pret sevi un citiem līdz galam atklāti.

Bet šis ir klasisks “ne mana cūka, ne mana druva” – gan jau kāds cits paņems. Un paņēma. Arī vairāki mani draugi, kuriem ar kristietību nekad nav bijis pa ceļam. Un viņi uzņemtu pie sevis arī musulmaņu, ebreju un pastafariešu jauniešus, tikai tāpēc, ka, atšķirībā no pašmāju “kristiešiem”, ir jauki, izpalīdzīgi un neaizspriedumaini cilvēki. Iespējams, arī es kādu būtu uzņēmis, ja vien visus reliģiozos cilvēkus neuzskatītu par sava veida sektantiem (“Mans dievs ir īstāks par tavu, yo! Nē – mans dievs varētu tavējo piekaut!”).

 

Cukurs nogalina bērnus!

Šonedēļ pastāstīju Delfu lasītājiem par cukura kaitīgo ietekmi uz bērniem.

Pirms vairākiem gadiem bērnudārza vecāku sapulcē kāda māmiņa paziņoja: “Mans Pēterītis saldumus neēd, tāpēc domāju, ka jubilejās bērniem vajadzētu aizliegt nest uz grupiņu saldumus!” Atbildēju, ka mana meita pēc pakakāšanas vienmēr dejo polku un jodelē, tāpēc turpmāk tā vajadzētu darīt arī pārējiem bērniem. Iestājās neveikls klusums.

Lieki pieblist, ka “mans Pēterītis saldumus neēd” bija tikpat lieli meli, kā manas meitas paradumi, jo pats biju redzējis mazo šmuli gardu muti stumjam sejā končas, tāpēc “esmu ar dzīvi neapmierināta šķirtene, kas vēlas sabojāt sava dēla bērnību”, manuprāt, būtu precīzāks apzīmējums viņas dēla ēšanas paradumiem. Lai vai kā – bērni turpināja atzīmēt jubilejas ar konfektēm.

Biju par šo atgadījumu veiksmīgi aizmirsis, līdz tautas iniciatīvu platformā “Mana Balss” pamanīju jaunu iniciatīvu: “AIZLIEGT MAZGADĪGĀM PERSONĀM PĀRDOT SALDINĀTUS, KRĀSAINUS UN GĀZĒTUS DZĒRIENUS UN NEVESELĪGUS NAŠĶUS”. Respektīvi – līdz 14 gadu vecumam aizliegt iegādāties, piemēram, končas vai kolu. Tas ir vecums, kurā liela daļa jauniešu uzsāk dzimumdzīvi. Tagad viņi pēc seksa nevarēs ēst končas.

“Bērns cukura iespaidā var kļūt hiperaktīvs, kas ietekmēs mācību kvalitāti. Neveselīgie našķi – čipsi, saldinātie dzērieni u.c. – satur vielas, kuras ne tikai palielina risku saslimt ar nāvējošām slimībām, kā diabētu, vēzi, aptaukošanos, bet arī maina personību”, raksa iniciatīvas autore. Tā kā man, gluži kā, acīmredzot, arī iniciatīvas autorei, nav padziļinātu zināšanu uztura zinātnē, nolēmu konsultēties ar uztura zinātnes speciālisti Kseniju Andrijanovu.

Vispirms uzzināju, ka pieņēmums par cukura izraisīto hiperaktivitāti nu jau kādu laiku ir apgāzts (ar pētījumu varat iepazīties ŠEIT). Kad vaicāju, kā čipsi maina personību, Ksenija atbildēja īsi un kodolīgi: “Nekādas personības izmaiņas no junkfood un saldumiem nezinu. Ja nu vienīgi, tu paliec resns, tevi apsaukā un kļūsti depresīvs.”

Tas ļauj man pieņemt, ka vēlmei pārtikas preču veikalu apmeklējumu bērniem padarīt par izsūtīšanu uz Sibīriju, nav nekāda zinātniska pamatojuma, neskaitot domu graudus, kas, iespējams, sagrābstīti hipsteru dzīvesziņu blogu motivējošajās bildītēs, jo iniciatīvas argumentācija pozicionēta “man šķiet” un “kā visiem zināms” līmenī bez jebkāda reāla seguma. Es to vairāk redzu kā vēlmi savu neprasmi audzināt bērnus pacelt valstiskā līmenī.

Katram no mums draugu vai paziņu lokā ir kāds no TIEM cilvēkiem. No TIEM, kuru dzīve ir TIK ļoti pareiza, ka ar to ne tikai nepārtraukti jālielas, bet arī jācenšas piespiest visus pārējos dzīvot tieši tāpat. Ja viņi neēd gaļu, tad gaļu jāaizliedz visos bērnudārzos. Ja viņi ir jogas fanāti, bērnudārzos jāizveido jogas nodarbības. Ja viņu bērni fanātiski vēlas stumt savās rīklēs neveselīgus saldumus, tad jāizveido iniciatīvu ar karogu: “Zināms, ka lielākoties bērni dod priekšroku neveselīgām, pat kaitīgām uzkodām”.

Zināms, ka” ir visnotaļ lielisks veids, kā savu pieredzi pasludināt par visas tautas balsi. Man, savukārt, ir zināms, ka bērni visvairāk iekāro to, ko viņiem aizliedz, tāpēc vienīgais, ko var panākt ar šādu – nevēlos skaļi teikt vādru “idiotisku”, bet pie sevis tā nodomāju – iniciatīvu, ir radīt bērnos nepārvaramas alkas pēc cukura. Man zināms, ka skolas laikā klases lielākie kodēji bija tie, kuru vecāki bija stingri nolieguši pieskarties alkoholam, bet bērni, kuriem ir nosliece uz lieko svaru, saldumus ēd pa kluso. Zināms, ka manā virtuvē uz galda stāv milzīgs saldumu trauks, par kuru bērni pazaudēja interesi tiklīdz saprata, ka to drīkst tukšot jebkurā brīdī. Un vēl man ir zināms, ka nav nekā sliktāka par idiotu ar iniciatīvu.

Tāpēc iesaku katram audzināt pašam savu bērnu, nevis visus pārējos. Audzināt par patstāvīgu un lemtspējīgu jaunu cilvēku. Ja valsts mēroga aizliegumi būtu Latvijas jaunatnes spriestspējas un loģiskās domāšanas stūrakmens, valstī nebūtu mazgadīgo narkomānijas problēmu un ripas nopirkt nebūtu vieglāk, kā deviņdesmitajos paciņu cigarešu. Un galu galā – lūdzu, pārstāsim uz bērniem mēģināt izlabot savas bērnībā pieļautās kļūdas vai censties realizēt savus nepiepildītos sapņus. Paldies.

Ātro kredītu dzimtcilvēki

Šonedēļ Delfos runāju par ātrajiem kredītiem.

Pirmo reizi ar kredītsaistībām saskāros studiju gados 2000-šo pašā sākumā, kad toreizējā “Hansabanka” nolēma bez jebkādiem jautājumiem, parakstiem vai saskaņošanas uzlikt manam kontam 60 latu overdraftu. Nesapratu, no kurienes kontā uzradusies nauda, tāpēc momentā devos uz veikalu, lai iegādātos sen kāroto kabatas kompaktdisku atskaņotāju “Walkman”. Tikai pēc kāda mēneša sapratu, ka esmu apjāts un turpmāk katru mēnesi maksāšu bankai procentus.

Kopš tā laika valdība nelietīgi iegrožojusi labos kredītdevējus un šobrīd vairs nedrīkst kādu bez saskaņošanas iejūgt kredītsaistībās, tāpēc viņi nolēma ieslēgt tā saucamo “full retard” režīmu un tēlot kredītņēmēja labāko draugu. Jāremontē jumts? Hei, hei, hei – paņem ātro kredītu! Jāliek mašīnai ziemas riepas? Yo, draugs, mēs tev iedosim naudu! Atbrauca ciemos radi, bet ledusskapis tikpat tukšs kā maciņš? Aizsit radu kuņģus ar mūsu ātro piķi! Uzkāpi uz korķa un vēlies pabuhāt vēl vienu nedēļu? Neraizējies – mēs tev palīdzēsim!

“Aizdevums tev būs pa rokai vienmēr”, “kredīts bez komisijas maksas”, “ērts risinājums, kad nepieciešami papildu līdzekļi”, “nauda tavā kontā tikai 5 minūtēs”, “ņem kredītu un laimē viedtālruni”, “pirmais aizdevums ar 100% atlaidi komisijas maksai” – šie ir tikai daži no spridzīgajiem ātro kredītdevēju saukļiem, ko uz pirmo meklējumu iemet sejā “Google”. Tie priecīgi mudina latvieti ar pāris klikšķiem sākt dzīvot pāri saviem līdzekļiem un iesaistīties kredītsaistībās. Spriežot pēc tā, ka ātro kredītu firmeles no Uzņēmumu reģistra sprāgst ārā straujāk nekā sēnes pēc lietus – aitu mums ir tik daudz, ka tām vajag arvien jaunus cirpējus.

Latvieša zemapziņā joprojām sēž padomju laiks, kurā vai nu neko nevarēja atļauties, vai arī tā īsti nebija, ko pirkt. Tagad, kad nopirkt var kaut pašu nelabo, latvietim vajag visu. Un uzreiz! Gluži kā cūkām, kurām sile allaž ir par tukšu. Vajag līzingā jaunāku vāģi, aifōnu, divus toiterjerus un īrobotu, kas sievas vietā tīrīs īrēto divistabu dzīvokli Bolderājā. Un tad vēl lumpenim vajag aizbraukt uz Ēģipti, Grieķiju vai Krētu, lai safočētos pie kāda baseina un saliktu draugos bilžukus.

Kad sagrābtie kredīti ir pārāk lieli, lai ikmēneša maksājumus nosegtu ar vienu algu un glābiņu jāmeklē ātrajā kredītā, pienācis laiks no kredītu piedzinējiem bēgt prom uz Īriju – tur vismaz cilvēku novērtē un ciena! Vainīga, protams, ir valsts un zagļi valdībā, nevis nespēja objektīvi izvērtēt savas vajadzības un iespējas tās realizēt.

Lūk, pāris rindas no mūsu Dainu skapja, kas ietver sevī latviskās dzīvesziņas pašu esenci, tāpēc būtu pelnījušas atrasties Satversmes preambulā vairāk, nekā kristīgās vērtības:

Būt’ man bijse tā naudiņa,
Kas guļ jūras dibenā,
Es nopirktu Rīgas pili
Ar visiem Vāciešiem.
Es Vāciešam tā darītu,
Kā Vācietis man darīja:
Dienā liktu mežā braukt,
Naktī riju kuldināt,
Kas tievāki, mālus mīt,
Kas resnāki, celmus lauzt.
Redz, Vācieti, vella bērns,
Kā maizīte japelnī.

Mūsdienās gan nauda guļ nevis jūras dibenā, bet ātrajā kredītā. Vācietis ir Saeimā ievēlētais kangars, par kuru, protams, balsojis kāds cits. Rīgas pils vietā, savukārt, drīzāk tiktu nopirktas pāris septiņgrādīgās ampulas. Pats to neapzinoties, latvietis ir atradis sev jaunu vagaru un kļuvis par ātro kredītu dzimtcilvēku.

rainis