Visi raksti, kuriem autors ir Cements

Bezmaksas reklāmu saukļi

Pagājušā gada septembrī pamanījām internetā burvīgas reklāmas, kurās izmantoti pazīstamu dziesmu teksti.

Nolēmām uzģenerēt pāris līdzvērtīgus reklāmu tekstus, kas varētu noderēt dažādu pakalpojumu reklāmām, bet aizmirsām tos publicēt. Te būs:

– Vējš augstākās priedes nolauza, par divvietīgiem dīvāniem tās pārvērta. Dīvāni un Dīvāni.

– Vienmēr uz pasaules kāds, kuram bez tevis ir auksti. Mīkstumiņa gultas veļa.

– Un ja jums nav kur dejot iet, uz Četriem baltiem krekliem nāciet dejojiet!

– Miglā asaro logs – notīri to ar Zewa papīra dvieli.

– Kumeliņi, kumeliņi, tu man kaunu padarīj’, trādi rīdi rallalā – Berģu autoserviss.

– Un vienam krāniņš par garu un otram krāniņš par īsu – Zaržecka plastiskās ķirurģijas prakse.

– Situ dūri uz galda, situ dūri pie krūtīm. Ja vajadzēs iedosim arī galvā – Koblenz apsardze.

– Nes mani vēl, nes mani mūžam – apbedīšanas pakalplojumi “Pēdējais pagrieziens”.

– Ai pīlādžoga rūgti saldā – profesionāli pidarasu paklpojumi “Kiops un Co”.

– Sirds sadeg neparasti – tikumiskās kremēšanas pakalpojumi.

– Stundu stāvu domādama, Kam lai sēžu kamanās? Ziepniekkalna eskortserviss.

– Saule latvi sēdināja tur, kur gali satiekas. Rīgas Centrālcietums.

– Dzeltenās kurpes, dzeltenās kurpes ir man – prostatas pārbaude vīriešiem virs 50 ar 50% atlaidi.

– Uzsniga sniedziņš balts, balts kā vissmalkākie milti. Pērc gramu kokaīna un nākamo saņem ar 25% atlaidi!

– Tu esi zeme un es tevi aršu – uzrīdi izvarotāju savai bijušajai ar 70% atlaidi.

– Zīdi, zīdi, rudzu vuorpa. Castings Latgalē.

– No puķēm vismīļākās man rozes tumšsarkanās – kapu apstādījumiem šosezon Depo 90% atlaide.

– Čornij voron, čornij voron ja ņe tvoj – NA aicina Latviju turēt tīru no bēgļiem

– Mūžam zili ir Latvijas vīri. Klubs XXL tagad atvērts arī ceturtdienās.

– Visi ciema suņi rēja kad es jūdzu kumeliņu – pieejamākie vieglā transporta vilcēja pakalpojumi Ciemupē.

– Dziesma, ar ko tu sācies? Sieviešu koris “Demence” uzņem jaunas dalībnieces.

– Nāk rudentiņš izgreznot Latviju – praida gājiena sākums 11:00 pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa.

– Pastum pastum pietupies – anonīmo pedūžu pulcēšanās Saeimas namā.

– Pūt, vējiņi, dzen laiviņu, Aizdzen mani Kurzemē. Dzenam mazlietotas mašīnas no Vācijas uz Sabili.

– Sijā auzas tautumeita, dod manami kumeļam – anonīmā piesitēja pakapojumi, ja jūsu otra pusīte iebraukusi auzās.

– Maza, maza meitenīte – jauniešu darbs ārzemēs.

– Silta jauka istabiņa bērza malkas kurināta – profesionāli taksidermijas pakapojumi.

– Še tev mana roka, še tev mana sirds – orgānu donoru centrs.

– Stampā, stampā grīdu, stampā grīdu, stampā grīdu – Re&Re būvniecības darbi.

Krīze sabiedriskajā transportā!

Bija nedaudz pēc septiņiem vakarā, kad pārguris braucu mājās no darba. Kārtējo reizi 11. tramvajā dvakoja pēc alkohola tā, it kā kāds brauktu no bezmaksas un bezlimita degustācijas slikta alus brūzī. Lielākā daļa no pasažieriem izlikās neko nemanām un nepacēla savas acis no viedtālruņiem, kurus ik pa brīdim jutekliski noglāstīja. Man riebjas sabiedriskais transports.

Cenšoties aizturēt elpu, lai nebūtu jāieelpo gaisā virmojošo, pretīgo alus dvingu, pacēlu acis un uz tramvaja sienas ieraudzīju uzlīmi ar paziņojumu pasažieru ievērībai:

Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 599
Ja sabiedriskā transportlīdzekļa salonā atrodas personas, kuras:
Brauc alkoholisko dzērienu, narkotisko, psihotropo, toksisko vai citu APREIBINOŠU VIELU IESPAIDĀ, izturas rupji vai agresīvi, kā arī lieto alkoholiskos dzērienus, narkotiskās, psihotropās, toksiskās vai citas apreibinošas vietas,
ZIŅOJIET TRANSPORTLĪDZEKĻA VADĪTĀJAM VAI
ZVANIET POLICIJAI PA TĀLRUNI 110.

Parasti esmu tas čalis, kurš drīzāk izkāps ārā, nekā par kādu sūdzēsies, bet šī diena bija tieši tik pretīga, lai pirmo reizi mūžā saņemtu sevi rokās un rīkotos, kā pieklātos katram apzinīgam pilsonim. Vispirms aizgāju līdz tramvaja vadītājai. Vairākkārt klauvēju pie vadītājas loga, bet viņa sēdēja savā paaugstinātās ērtības beņķī kā milzu tronī, sākumā nelikās par manu klauvēšanu ne zinis, bet pēc tam nikni noaurojās “Biļetes nēpardod!” un ar atstrādātu rokas žestu norādīja, lai dodos uz biļešu automātu vai ārā no transporta.

Pārējie pasažieri joprojām nepacēla acis no viedtālruņiem, bet es nepadevos. “Valsts policijas palīdzības tālrunis, 110, lūdzu?” atskanēja monotona pusmūža sievietes balss klausules otrā galā. “Sveiki, vēlos ziņot par vīrieti alkoholisko dzērienu iespaidā 11. tramvajā!” nobēru tekstu, ko biju salicis prātā jau vērojot uzlīmi uz tramvaja sienas. “Kur šobrīd atrodaties?” sievietes balsī bija jūtama intonācijas maiņa. Iespējams, alkoholisma problēma bija sējusi postu arī viņas ģimenē… “Tramvajs šobrīd atrodas starp Brasas staciju un Brāļu kapiem”, noskaldīju tik droši, it kā šādi telefona zvani būtu mana ikdiena, tomēr kājas ceļos nedaudz saļodzījās.

“Ekipāža devusies ceļā, sagaidīs tramvaju pēc divām pieturām Gaujas ielā, paldies par zvanu…” Tālāko nedzirdēju, jo bailēs par to, ka varētu jautāt manu kontaktinformāciju, noliku klausuli. Pārējie tramvaja pasažieri joprojām spītīgi izlikās neko nemanām. Līdzcilvēku vienaldzība ir viena no lielākajām liberālisma blaknēm… Nākamās divas pieturas stāvēju stīvi pieķēries tramvaja trubai. “Gaujas iela”, noskanēja tik ļoti ierastā pieturas paziņojuma balss, bet atvērās tikai tramvaja priekšējās durvis, pa kurām iekāpa trīs dūšīgi pašvaldības policijas ērzeļi.

Policisti mērķtiecīgi traucās caur tramvaju, pasažieri pacēla acis no saviem viedtālruņiem, kamēr es, tīri instinktīvi, sastingu. Pagājuši man garām un izskrējuši caur visu tramvaja sastāvu, policisti nāca atpakaļ uz nīgrās vadītājas pusi un pārspīlēti skaļi, lai dzirdētu visi pasažieri, jautāja: ”Alkāns jau izkāpa? Kurš ziņoja par to bomzi?!” Vēderā viss sagriezās, neesmu radis ziņot par pārkāpumiem. “Es…” klusi iepīkstējos. “KURŠ?!” policisti jau teju vai kliedza. Savācu atlikušās drosmes paliekas un lepni noaurojos: “ES!”

Daļa no apkārtējiem pasažieriem beidzot bija nolaidusi savus viedtālruņus, kamēr citi steidza tos pacelt augstāk, lai iemūžinātu šo notikumu video. “ES!”

– Kur palika tas bomzis? – pār mani nobira gluži kā pratināšanā.

– Kāds vēl bomzis? – atbildēju nemākslotā izbrīnā.

– Nu, jūs taču ziņojāt par bomzi tramvajā, kur viņš palika?

– Ko jūs, tās ir pilnīgas muļķības! Es ziņoju par vīrieti alkoholisko dzērienu iespaidā, gluži kā paredz Ministru kabineta noteikumi. Redziet, pirms sēšanās tramvajā izšāvu divus aliņus…

Ateists ir teju vai kristietis

Pēc raksta par Tezē jauniešiem, kurā atļāvāmies viegli ironizēt par kristietību un reliģiozitāti kā tādu, saņēmām daudzus naidīgus komentārus, kuru autori norādīja uz to, ka mēs esam radušies rietumu civilizācijā, kura, savukārt, lielā mērā radusies uz kristīgās pasaules bāzes. Respektīvi – ja nebūtu kristīgās baznīcas, nebūtu arī mūsu, jūsu un, iespējams, Latvijas kā tādas, tāpēc smieties par šo reliģiju nedrīkstot. Tā, protams, ir absolūta patiesība. Bet.

Modernā pasaule nebūtu iedomājama arī bez nacistu zinātnes sasniegumiem. Autobūve, kara tehnika, datori, mūsdienu medicīna – lielā mērā šim visam mums jāsaka lielu paldies zinātnes atmodai Ādolfa laikā. Vai tāpēc vajadzētu glorificēt holokaustu? Nedomāju gan.

Rietumu civilizācija lielā mērā radusies ne tikai uz kristīgās baznīcas bāzes, bet arī uz cilvēku ciešanām, asinīm, mokpilnām nāvēm, represijām un incesta karaļnamos. Līdzīgi ir arī ar austrumu pasauli, nemaz nerunājot par Ameriku, kas radusies uz laimes meklētāju, noziedznieku, kolonizācijas un vergturības bāzes. Par laimi, gadsimtiem sena bāze nav starp pamatkomponentiem, kas veido šodienas cilvēku. Tāpat tai nevajadzētu arī diktēt, par ko drīkst vai nedrīkst jokot.

Bērnībā lasīju latviešu tautas teikas. Jūs jau zināt – par to, kā zvēri izraka Daugavu, kā radās ezeri, kā radās odi, utt., tomēr man ne reizi neienāca prātā doma reizi nedēļā iet uz bibliotēku, mesties šīs grāmatas priekšā ceļos un klausīties, kā biblotekārs lasa atsevišķas lappuses no teikām, lai pēc tam atstātu viņam daļu savas sūri grūti sapelnītās naudas.

Pēdējo gadsimtu laikā, cilvēks un visa sabiedrība ir ļoti strauji attīstījušies. Zinātnes atklājumi palīdzējuši izskaidrot līdz šim neizprotamas dabas parādības un likumsakarības. Esam sapratuši, ka visas rudmatainās sievietes nav raganas, Zeme ir apaļa un griežas ap savu asi, ir izskaidroti lietus rašanās iemesli un vēl neskaitāmas un nesaskaitāmas lietas, kuras kādreiz tika skaidrotas kā vienkārši Dieva griba. Tomēr ir atsevišķas cilvēku grupas, kuras joprojām pilnā nopietnībā tic runājošai čūskai, sievietes radīšanai no ribas un stāvoklī palikušai jaunavai.

Šo konservatīvo fenomenu grūti izskaidrot, tomēr es to redzu kā savdabīgu māņticības formu. Teiksim, mēs lieliski apzināmies, ka tas, ar kuru kāju izkāpjam no gultas, dienas gaitu ietekmē precīzi tikpat nemaz, kā tas, kādas krāsas kaķis mūsu priekšā pārskrien pār ielu. Protams, piesišana pie koka vai pārspļaušana pār plecu nav drošāka par apdrošināšanu, bet īkšķa turēšana nepalielina Rīgas Dinamo iespējas gūt vārtus pēcspēles metienos. Tomēr iekšā sēž tāds maziņš: “A ja nu?”

A ja nu dievs tomēr ir? Negribētos taču viņu nokaitināt, tāpēc labāk izslēgt loģisko domāšanu, aizmirst visu, ko esi iemācījies bioloģijas, fizikas un ķīmijas stundās un akli klausīt grāmatai. No vienas puses – tā kā naivi, bet no otras – pēc nāves vismaz čista nedegsi elles liesmās.

Savā būtībā reliģija ir ļoti pozitīva lieta un padara pasauli tikai labāku. Tāpat, man šķiet, ka pilnīgi visām reliģijām vajadzētu dzīvot saticībā un respektēt vienai otru, jo galu galā – kāda gan atšķirība, kurai pasakai kurš tic.
Vajadzētu respektēt arī tādus ateistus, kā mani, jo principā, jebkurš īsts kristietis ir teju vai tikpat neticīgs kā es. Pavei, draugi, neliela matemātika: iedomāsimies, ka visā pasaulē tic 1000 dažādiem dieviem (patiesībā šis skaits ir krietni lielāks), es neticu nevienam no tiem, bet kristietis netic 999. Sanāk, ka esmu tikai par vienu tūkstošo daļu mazāk ticīgs par kristieti. Respektīvi – jebkurš ateists savā ziņā ir teju vai kristietis*. Padomājiet par to, pirms komentāros sauksiet mani par neticīgo. Aizlūdziet par mani. Dzīvosim saticīgi.

*neatceros, kam nopizģīju šo ideju, iespējams – Maddox vai Ricky Gervais.

P.S.
Delfos komentāru sadaļā kā ierasts – sašutušo lasītāju dimanti un zelts.

Šovinistiskais žurnāls “Viesturs”

Neilgi pēc sieviešu solidaritātes gājieniem visās pasaules valstīs, kurās sievietes netiek apspiestas, pašmāju sieviešu tiesību cīnītājas un feministes nāca klajā ar paziņojumu, ka izdos feministisku žurnālu “Samanta”. Žurnāls mācīšot sievietei “Būt pozitīvai pret savu ķermeni nozīmē pieņemt savu un citu ķermeņus, pieņemt mēnešreizes, spalviņas, pumpas, celulītu, novecošanu, nevis nemitīgi mēģināt savu ķermeni uzlabot, tievējot, veicot vaksāciju, ienīstot, taisot plastiskās operācijas un kaunoties.” Respektīvi – daudz rīt, nekopt sevi un vainot vīriešus.

Ironiski, ka žurnāla izdošanā piedalīsies tikai sievietes. Vēl ironiskāk – žurnāla izdošanu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome. Bet ko nu par to…

CEHS.lv redakcija nolēma izdot paši savu žurnālu – šovinistisko žurnālu “Viesturs”. Atšķirībā no “Samantas”, “Viestura” tapšanā piedalās arī pretējā dzimuma pārstāves, jo mēs tomēr esam par dzimumu vienlīdzību. Žurnālā runāsim par dažādām vīriešiem aktuālām tēmām. Nelielam ieskatam pirmā numura vāks.

Nākamajos “Viesturs” numuros lasiet šādas te CEHS.lv kolektīva sagatavotās tēmas:

– 5 veidi kā sist sievu.
– Dirsa – vai otra peža?
– Virs cik kg skaitās feministe? Centrālajā atvērumā atbild LDz lokomotīvju svaru mehāniķis Igors.
– Pidaru tiesības un kā tās izpostīs tavu vīrišķo būtību.
– Armijā neskaitās, un citi iemesli, kāpēc neesi pidars.
– Ja sit, tad mīl. Ja nemīl – tad arī. Bijušā psihoterapeita Viestura padomi veiksmīgai laulībai.
– Pārak ātri beidz? Viesturs iesaka: Ej iepazīties uz Cāli ar nesen dzemdējušām pamestām šņagām! Sajūta būs kā milža kabatā!
– Smegmas gleznas un citi veidi, kā paust, ka vīrieša ķermenis ir skaists.
– Gribu dubļu būdā, bet riebjas smaka! Viesturs iesaka: 3 ātrās klizmas veidi.
– Piparmētru klizma jeb šokolādes mojito!
– “Man ir alerģija!” vai “Sadzēla odi”: Labākie meli, lai noslēptu herpes.
– Elkonis – mērķis nevis rokas daļa.
– Kā nesastiept plaukstas locītavu dročījot – fizioterapeita padomi.
Viesturs pēta: Kā iefiltrēties “kūtī” jeb Feministu forumā.
Viestura padomi: Komplimenti, kas palīdzēs uzvērt uz desas viņas vecmāmiņu.
– Vai oriģināls ir labāks par kopiju? Sūds jautājums, atbild sievasmātespisējs Ivars.
Viesturs dod: Iepazīšanās sludinājumi
Viesturs ceļo: Misija “Nekontrolētā demogrāfija”: Latgales pudiņu žļanckāšana.
Viesturs palīdz mātē saskatīt sievieti.
– Līdz aknām: Pežas postīšanas pozas.
– Tītarlūpa, prieka ļurba vai grēka rieva – vīrieši izvēlas labākos pežas jaunvārdus.
– Mana roka iestrēga draudzenes vagīnā – konsultē fistinga speciālists.
Viesturs Gatavo: Kā iešmaukt sievas ikrīta smūtijā šmeku?
Viesturs ceļo: Feinākie glory holes jeb prieka coķi pašmāju bordeļos.
Viestura viktorīna: Vai tu zini, kas ir figgings?
Eko Viesturs: Kā pagatavot dibenspraudni no parasta burkāna.
Viesturs vēsturē: bordeļi Kurzemes hercogistē.
Sociālais Viesturs: Kur Rīgā var iedot aiz vaiga par 50 centiem.
– “Mazā Viesturēna PPP” (Padomi pirmajam pišukam).
– Skarbs stāsts par to kā sieva lika vīrietim tīrīt māju. Jānis: viņa mani sazāļoja un iedeva slotu. Psihologa komentārs, kā pārvarēt posttraumatisko sindromu.
Viesturs gatavo: Piecas zāļu receptes kas iemidzinās tavu sirdsdāmu un ļaus izpostīt viņai āni.
Viesturs studē: Pūntangs vai mafins? Aziātes vai melnās? Viesturs viesojas RSU kojās.
– Reinis vai tomēr Reinholds? Moderni vārdi mazajam sūdam, kas sabojāja tev dzīvi.

Ļoti ceram uz Valsts Kultūrkapitāla fonda un Rīgas domes atbalstu žurnāla izdošanā.

Tezē tikšanās Vecrīgas bāros

Šonedēļ aizskāru reliģiozo Delfu lasītāju jūtas.

Vai spējat iztēloties situāciju, ka Latvijas iedzīvotāji varētu būt tik atvērti domājoši, ka mīļuprāt uzņemtu Rīgā un izguldītu savās mājās, teiksim, 15 tūkstošus musulmaņu jauniešu? Un, ja rīdzinieki nebūtu pietiekami aktīvi jauniešu uzņēmēji, vietējie publicistikas spīdekļi dotos guļammaisos gulēt parkā, lai norādītu uz to, cik ļoti svarīgi ir ikvienam uzņemt pie sevis jauno musulmani? Es arī nespēju to iztēloties.

Protams, protams, visi musulmaņi taču ir teroristi, bet kristieši ir jauki, pūkaini un mīloši. Kristietības vārdā taču neviens un nekad nav nogalināts, šī mīlestības un iecietības reliģija nesusi visiem tikai labu. Būsim reāli – Krusta karš, Breivīks un tūkstošiem mācītāju, kas apsūdzēti pedofīlijā, ir tikai pārspīlējumi, apmelojumi vai neveikli izņēmumi.

Pret pašu “tezē jauniešu tikšanos” man nav nekādu pretenziju – cik esmu dzirdējis no draugiem, jau kopš deviņdesmitajiem gadiem tas bijis lielisks veids, kā par ļoti mazām naudas summām apceļot visu Eiropu, piecas minūtes tēlojot apzinīgu Jēzus mācekli, lai pēc tam nodotos vērienīgām alkoholisko substanču patērēšanām ar citiem līdzvērtīgi intensīviem kristiešiem.

Sākumā pieļāvu domu, ka tik necienīgi izmantot šo cēlo pasākumu var tikai dzērājlatvieši, bet izrādās, ka arī ārvalstu jaunieši pie saviem guļvietu nodrošinātājiem Rīgā mēdza ierasties ap divpadsmitiem naktī, paziņojot, ka rīta lūgšanos izlaidīs. Protams, nevaru apgalvot, ka viņi bija pārāk aizrautīgi lietojuši dieva dēla asinis – iespējams, pārlieku intensīva lūgšanās vienkārši izsūkusi visas spēka rezerves. Nav jau arī tā, ka kristietība aizliegtu lietot alkoholu. Nav arī tā, ka man pašam negaršotu, bet ne par to stāsts.

Stāsts ir par to, ka pirms kristīgo jauniešu pasākuma Rīgā sākās nejēdzīga spiešana uz rīdzinieku jūtām, un ziņu portālos parādījās publikācijas ar ne tikai neprecīzu, bet pat klaji melīgu informāciju. Otto Ozols, piemēram, rakstīja, ka ”Tezē svētceļniekiem var nākties gulēt uz ielas”. Protams, var gadīties, ka atsevišķi svētceļnieki pēc kāda no Vecrīgas reidiem palika guļam uz ielas, tomēr būtu bijis vērtīgi pirms bļaustīšanās ņemt vērā pāris būtiskus faktus.

Pirmkārt – pilnīgi visiem jauniešiem bija nodrošinātas guļvietas Rīgas skolās. Jā, gulēšana uz sporta zāles grīdas nav gluži pieczvaigžņu viesnīca, tomēr tā nekad nav bijusi problēma nevienam no tiem simtiem tūkstošu visa vecuma latviešu, kas kaut reizi piedalījušies Dziesmu un deju svētkos. Pats savulaik pat semeloju, ka nav kur Rīgā palikt, lai tiktu padzīvot skolā, kas vienmēr nāca komplektā ar jautru balli (kurš gan nav iegrābies uz durvju roktura uzspiestā zobupastā, ko?).

Otrkārt – tik vērienīgus pasākumus jāsāk plānot vismaz gadu iepriekš, lai mēnesi pirms sākuma neizrādītos, ka nav kur izguldīt 15 štukas cilvēku, un “šādi Tezē organizētājvalsts tiek izvēlēta vienmēr” ir vairāk nekā sūdīgs pretarguments.

Treškārt – pēc pēdējiem pieejamajiem datiem, dievam tic un sevi par kristiešiem uzskata 44% Latvijas iedzīvotāju (kas ironiskā kārtā norāda, ka lielākajai daļai latviešu Satversmes preambula ar varu piespiedusi mīlēt kristīgās vērtības). Tātad – tie būs savi 300 000 rīdzinieku, kuri vismaz publiski pasludina sevi par īstiem un kārtīgiem kristiešiem. Man vienmēr šķitis, ka svētceļnieku uzņemšana ir ļoti kristiešu garā, tāpēc atļaušos minēt, ka vai nu visi Rīgas kristieši dzīvo sasodīti mazos komunālajos dzīvokļos, vai arī viņi nav pret sevi un citiem līdz galam atklāti.

Bet šis ir klasisks “ne mana cūka, ne mana druva” – gan jau kāds cits paņems. Un paņēma. Arī vairāki mani draugi, kuriem ar kristietību nekad nav bijis pa ceļam. Un viņi uzņemtu pie sevis arī musulmaņu, ebreju un pastafariešu jauniešus, tikai tāpēc, ka, atšķirībā no pašmāju “kristiešiem”, ir jauki, izpalīdzīgi un neaizspriedumaini cilvēki. Iespējams, arī es kādu būtu uzņēmis, ja vien visus reliģiozos cilvēkus neuzskatītu par sava veida sektantiem (“Mans dievs ir īstāks par tavu, yo! Nē – mans dievs varētu tavējo piekaut!”).

 

Cukurs nogalina bērnus!

Šonedēļ pastāstīju Delfu lasītājiem par cukura kaitīgo ietekmi uz bērniem.

Pirms vairākiem gadiem bērnudārza vecāku sapulcē kāda māmiņa paziņoja: “Mans Pēterītis saldumus neēd, tāpēc domāju, ka jubilejās bērniem vajadzētu aizliegt nest uz grupiņu saldumus!” Atbildēju, ka mana meita pēc pakakāšanas vienmēr dejo polku un jodelē, tāpēc turpmāk tā vajadzētu darīt arī pārējiem bērniem. Iestājās neveikls klusums.

Lieki pieblist, ka “mans Pēterītis saldumus neēd” bija tikpat lieli meli, kā manas meitas paradumi, jo pats biju redzējis mazo šmuli gardu muti stumjam sejā končas, tāpēc “esmu ar dzīvi neapmierināta šķirtene, kas vēlas sabojāt sava dēla bērnību”, manuprāt, būtu precīzāks apzīmējums viņas dēla ēšanas paradumiem. Lai vai kā – bērni turpināja atzīmēt jubilejas ar konfektēm.

Biju par šo atgadījumu veiksmīgi aizmirsis, līdz tautas iniciatīvu platformā “Mana Balss” pamanīju jaunu iniciatīvu: “AIZLIEGT MAZGADĪGĀM PERSONĀM PĀRDOT SALDINĀTUS, KRĀSAINUS UN GĀZĒTUS DZĒRIENUS UN NEVESELĪGUS NAŠĶUS”. Respektīvi – līdz 14 gadu vecumam aizliegt iegādāties, piemēram, končas vai kolu. Tas ir vecums, kurā liela daļa jauniešu uzsāk dzimumdzīvi. Tagad viņi pēc seksa nevarēs ēst končas.

“Bērns cukura iespaidā var kļūt hiperaktīvs, kas ietekmēs mācību kvalitāti. Neveselīgie našķi – čipsi, saldinātie dzērieni u.c. – satur vielas, kuras ne tikai palielina risku saslimt ar nāvējošām slimībām, kā diabētu, vēzi, aptaukošanos, bet arī maina personību”, raksa iniciatīvas autore. Tā kā man, gluži kā, acīmredzot, arī iniciatīvas autorei, nav padziļinātu zināšanu uztura zinātnē, nolēmu konsultēties ar uztura zinātnes speciālisti Kseniju Andrijanovu.

Vispirms uzzināju, ka pieņēmums par cukura izraisīto hiperaktivitāti nu jau kādu laiku ir apgāzts (ar pētījumu varat iepazīties ŠEIT). Kad vaicāju, kā čipsi maina personību, Ksenija atbildēja īsi un kodolīgi: “Nekādas personības izmaiņas no junkfood un saldumiem nezinu. Ja nu vienīgi, tu paliec resns, tevi apsaukā un kļūsti depresīvs.”

Tas ļauj man pieņemt, ka vēlmei pārtikas preču veikalu apmeklējumu bērniem padarīt par izsūtīšanu uz Sibīriju, nav nekāda zinātniska pamatojuma, neskaitot domu graudus, kas, iespējams, sagrābstīti hipsteru dzīvesziņu blogu motivējošajās bildītēs, jo iniciatīvas argumentācija pozicionēta “man šķiet” un “kā visiem zināms” līmenī bez jebkāda reāla seguma. Es to vairāk redzu kā vēlmi savu neprasmi audzināt bērnus pacelt valstiskā līmenī.

Katram no mums draugu vai paziņu lokā ir kāds no TIEM cilvēkiem. No TIEM, kuru dzīve ir TIK ļoti pareiza, ka ar to ne tikai nepārtraukti jālielas, bet arī jācenšas piespiest visus pārējos dzīvot tieši tāpat. Ja viņi neēd gaļu, tad gaļu jāaizliedz visos bērnudārzos. Ja viņi ir jogas fanāti, bērnudārzos jāizveido jogas nodarbības. Ja viņu bērni fanātiski vēlas stumt savās rīklēs neveselīgus saldumus, tad jāizveido iniciatīvu ar karogu: “Zināms, ka lielākoties bērni dod priekšroku neveselīgām, pat kaitīgām uzkodām”.

Zināms, ka” ir visnotaļ lielisks veids, kā savu pieredzi pasludināt par visas tautas balsi. Man, savukārt, ir zināms, ka bērni visvairāk iekāro to, ko viņiem aizliedz, tāpēc vienīgais, ko var panākt ar šādu – nevēlos skaļi teikt vādru “idiotisku”, bet pie sevis tā nodomāju – iniciatīvu, ir radīt bērnos nepārvaramas alkas pēc cukura. Man zināms, ka skolas laikā klases lielākie kodēji bija tie, kuru vecāki bija stingri nolieguši pieskarties alkoholam, bet bērni, kuriem ir nosliece uz lieko svaru, saldumus ēd pa kluso. Zināms, ka manā virtuvē uz galda stāv milzīgs saldumu trauks, par kuru bērni pazaudēja interesi tiklīdz saprata, ka to drīkst tukšot jebkurā brīdī. Un vēl man ir zināms, ka nav nekā sliktāka par idiotu ar iniciatīvu.

Tāpēc iesaku katram audzināt pašam savu bērnu, nevis visus pārējos. Audzināt par patstāvīgu un lemtspējīgu jaunu cilvēku. Ja valsts mēroga aizliegumi būtu Latvijas jaunatnes spriestspējas un loģiskās domāšanas stūrakmens, valstī nebūtu mazgadīgo narkomānijas problēmu un ripas nopirkt nebūtu vieglāk, kā deviņdesmitajos paciņu cigarešu. Un galu galā – lūdzu, pārstāsim uz bērniem mēģināt izlabot savas bērnībā pieļautās kļūdas vai censties realizēt savus nepiepildītos sapņus. Paldies.

Ātro kredītu dzimtcilvēki

Šonedēļ Delfos runāju par ātrajiem kredītiem.

Pirmo reizi ar kredītsaistībām saskāros studiju gados 2000-šo pašā sākumā, kad toreizējā “Hansabanka” nolēma bez jebkādiem jautājumiem, parakstiem vai saskaņošanas uzlikt manam kontam 60 latu overdraftu. Nesapratu, no kurienes kontā uzradusies nauda, tāpēc momentā devos uz veikalu, lai iegādātos sen kāroto kabatas kompaktdisku atskaņotāju “Walkman”. Tikai pēc kāda mēneša sapratu, ka esmu apjāts un turpmāk katru mēnesi maksāšu bankai procentus.

Kopš tā laika valdība nelietīgi iegrožojusi labos kredītdevējus un šobrīd vairs nedrīkst kādu bez saskaņošanas iejūgt kredītsaistībās, tāpēc viņi nolēma ieslēgt tā saucamo “full retard” režīmu un tēlot kredītņēmēja labāko draugu. Jāremontē jumts? Hei, hei, hei – paņem ātro kredītu! Jāliek mašīnai ziemas riepas? Yo, draugs, mēs tev iedosim naudu! Atbrauca ciemos radi, bet ledusskapis tikpat tukšs kā maciņš? Aizsit radu kuņģus ar mūsu ātro piķi! Uzkāpi uz korķa un vēlies pabuhāt vēl vienu nedēļu? Neraizējies – mēs tev palīdzēsim!

“Aizdevums tev būs pa rokai vienmēr”, “kredīts bez komisijas maksas”, “ērts risinājums, kad nepieciešami papildu līdzekļi”, “nauda tavā kontā tikai 5 minūtēs”, “ņem kredītu un laimē viedtālruni”, “pirmais aizdevums ar 100% atlaidi komisijas maksai” – šie ir tikai daži no spridzīgajiem ātro kredītdevēju saukļiem, ko uz pirmo meklējumu iemet sejā “Google”. Tie priecīgi mudina latvieti ar pāris klikšķiem sākt dzīvot pāri saviem līdzekļiem un iesaistīties kredītsaistībās. Spriežot pēc tā, ka ātro kredītu firmeles no Uzņēmumu reģistra sprāgst ārā straujāk nekā sēnes pēc lietus – aitu mums ir tik daudz, ka tām vajag arvien jaunus cirpējus.

Latvieša zemapziņā joprojām sēž padomju laiks, kurā vai nu neko nevarēja atļauties, vai arī tā īsti nebija, ko pirkt. Tagad, kad nopirkt var kaut pašu nelabo, latvietim vajag visu. Un uzreiz! Gluži kā cūkām, kurām sile allaž ir par tukšu. Vajag līzingā jaunāku vāģi, aifōnu, divus toiterjerus un īrobotu, kas sievas vietā tīrīs īrēto divistabu dzīvokli Bolderājā. Un tad vēl lumpenim vajag aizbraukt uz Ēģipti, Grieķiju vai Krētu, lai safočētos pie kāda baseina un saliktu draugos bilžukus.

Kad sagrābtie kredīti ir pārāk lieli, lai ikmēneša maksājumus nosegtu ar vienu algu un glābiņu jāmeklē ātrajā kredītā, pienācis laiks no kredītu piedzinējiem bēgt prom uz Īriju – tur vismaz cilvēku novērtē un ciena! Vainīga, protams, ir valsts un zagļi valdībā, nevis nespēja objektīvi izvērtēt savas vajadzības un iespējas tās realizēt.

Lūk, pāris rindas no mūsu Dainu skapja, kas ietver sevī latviskās dzīvesziņas pašu esenci, tāpēc būtu pelnījušas atrasties Satversmes preambulā vairāk, nekā kristīgās vērtības:

Būt’ man bijse tā naudiņa,
Kas guļ jūras dibenā,
Es nopirktu Rīgas pili
Ar visiem Vāciešiem.
Es Vāciešam tā darītu,
Kā Vācietis man darīja:
Dienā liktu mežā braukt,
Naktī riju kuldināt,
Kas tievāki, mālus mīt,
Kas resnāki, celmus lauzt.
Redz, Vācieti, vella bērns,
Kā maizīte japelnī.

Mūsdienās gan nauda guļ nevis jūras dibenā, bet ātrajā kredītā. Vācietis ir Saeimā ievēlētais kangars, par kuru, protams, balsojis kāds cits. Rīgas pils vietā, savukārt, drīzāk tiktu nopirktas pāris septiņgrādīgās ampulas. Pats to neapzinoties, latvietis ir atradis sev jaunu vagaru un kļuvis par ātro kredītu dzimtcilvēku.

rainis

Rubrika: CEHS.LV atbild. Liene Šomase.

screen-shot-2016-12-01-at-09-29-53

screen-shot-2016-12-01-at-09-30-18

screen-shot-2016-12-01-at-09-30-45

screen-shot-2016-12-01-at-09-31-04

rr20te9

Demokrātija 2.0

Šonedēļ nolēmu kacināt Delfu lasītājus, ierosinot aizliegt vēlēšanās piedalīties idiotiem.

Atceros kā pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām smīkņāju par Artusa Kaimiņa iespējām iekļūt Saeimā. Līdzīgi jutos arī pirms Anglijas #brexit balsojuma. Pirms ASV prezidenta vēlēšanām jau smējos balsī – nu nevar taču visa pasaule būt tādi idioti? Var gan, LOL.

Tāpēc teikšu skaļus un nepatīkamus vārdus – laikā, kad vidējā pasaules iedzīvotāja intelekta kapacitāte ir mazāka, nekā kartupelim – demokrātija, vismaz tās patreizējā formā, ir sevi izsmēlusi. Protams, demokrātija ir pati labākā valsts pārvaldes forma, kāda pagaidām pastāvējusi, tomēr neviļus mēs esam nonākuši laikā, kad vara pieder tautai, bet lielākā daļa tautas ir, atvainojos, pēdējie idioti, tāpēc uzskatu, ka pienācis laiks demokrātiju pilnveidot.

Ja es teiktu, ka jāveic obligātie visu valsts iedzīvotāju IQ testi un visiem idiotiem jāaizliedz balsot, tas būtu prettiesiski, tāpēc to neteikšu. Bet, kā būtu, ja uz katra balsošanas biļetena būtu pāris triviāli matemātikas uzdevumi un balsojums tiktu ieskaitīts vienīgi tad, ja tie izpildīti pareizi? Nekas pārlieku sarežģīts, 5. klases viela. Piemēram:

  1. Cik ir π?
  2. x – (3 – 5) = 3, cik ir x?
  3. 2 + 3 (5 – 2) + 1 = ?

Sākumā, protams, šķiet, ka jebkurš lumpenis, kurš iemācījies lasīt un spējis izlasīt tekstu līdz šai vietai, spēs pareizi atbildēt uz visiem trim jautājumiem, tomēr – Kaimiņš ir Saeimā, Anglija ir ārā no ES un Tramps atkal padarīs Ameriku varenu. Varu saderēt, ka sava puse no aktīvākajiem Ceha rakstu komentētājiem nespētu atbildēt pareizi.

Ja es teiktu, ka jāaizliedz balsot daudzu reliģisko konfesiju pārstāvjiem, jo, piemēram, ticēšana runājošai čūskai vai evolūcijas noliegšana nekādi nepadara cilvēku spriestspējīgu, arī tas būtu prettiesiski un necilvēcīgi, tāpēc nekādā gadījumā tā neteikšu. Tā vietā piedāvāju uz vēlēšanu biļetena uzdrukāt vairākus teikumus, no kuriem var atķeksēt tikai vienu sev tīkamāko:

  • Cilvēks radies evolūcijas rezultātā
  • Jēzus ir Dieva dēls un mira par mūsu grēkiem
  • Muhameds saņēma erceņģeļa atklāsmes

Balss tiktu ieskaitīta tikai tad, ja atzīmētais teikums atbilst realitātei, nevis ir pasaka. Šādā veidā tiktu nodrošināts, ka pieauguši cilvēki, kas nespēj atšķirt pasakas no realitātes, nepiedalās valsts pārvaldē.

Tāpat man nav īsti skaidrs, kāpēc līdz šim nav noteikti balsstiesību vecuma griesti? Ja reiz balsot drīkst tikai pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas, balsstiesībām vajadzētu noteikt arī beigu termiņu. Tie varētu būt, teiksim, 75 gadi. Pirmkārt, ir vairāk nekā skaidrs, ka tuvojoties dzīves norietam, cilvēka asās domas pavediens un loģiska spriestspēja arvien samazinās. Otrkārt – ņemot vērā tīri statistisku vidējo latvieša dzīves ilgumu, varu teikt, ka viņiem vairs nav pārāk daudz atlicis un šie vecūkšņi balso par to, ko paši, iespējams, nemaz nepiedzīvos.

No vienas puses, katrs sevi cienošs liberālis teiks, ka šīs idejas ir klajā pretrunā demokrātijas pamatprincipiem, jo tiesībām balsot jābūt katram Zemes iedzīvotājam. No otras puses – paskatieties, uz kurieni tas ved pasauli. Lai vadītu automašīnu, jāspēj nokārtot autovadītāja apliecību. Lai kļūtu par ķirurgu, jāiegūst mediķa grāds. Līdzīgi – arī balsstiesību iegūšanai vajadzētu izpildīt kaut vai niecīgus priekšnosacījumus, lai nodrošinātos pret idiotiem.

Iztēlojieties tautieti ar nepabeigtu piecu klašu izglītību, kura vienīgās dzīves ekspektācijas ir ik dienu izdzert pāris divlitrenes septiņgrādīgas ļergas un uzsākt kopdzīvi ar savu māsu. Viņa balsij nākamajās vēlēšanās būs tieši tikpat liels svars kā jūsējai. Stulbi, ne?

trampinjsh_2

Latvietis pret svētkiem jeb “saldumus vai izvarosim*”

Šonedēļ Delfos parunāju par latviešu vēlmi ienīst visus svētkus.

Ir vairākas reizes gadā, kad katrs sevi cienošs tūdaliņš kategoriski iestāsies pret kādiem svētkiem. Kā piemēram, nule aizvadītais helovīns. “Tie ir no aizokeānijas ievazāti svētki, kuriem ar Latviju nav nekāda sakara! Tā ir ASV tradīcija, kurai šeit nav vietas!” viņi kliegs, siekalām šļācoties pār lūpu kaktiņiem. Jo dzert kolu un ēst burgerus ir ok, bet šie svētki – tas vienkārši ir par daudz…

Vispār jau helovīns Amerikā tika ievazāts no Eiropas un šai dienai ir spēcīgas saknes ne tikai kristietībā, bet arī pagāniskajā ķeltu kultūrā, bet ko nu par to – “stūlbie amerikāņu svētki!”

“Tā tomēr ir mirušo piemiņas diena un mūsu kultūrā kaut kas tāds nekad nav bijis pieņemams!” viņi teiks. Ā, pag, veļu laikā Latvijā reizi gadā dzīvie aicina veļus uz mielastu savā sētā… “Jā, bet latvieši nekad nepārģērbās briesmoņu kostīmos un nestaigāja apkārt no mājas uz māju, pieprasot par to saldumus!” Ja neskaita ķekatās iešanu, kad maskās tērpušies letiņi gāja no vienas mājas uz otru, lai aizdzītu prom dažādus ļaunos garus un pēc tam tiktu pacienāti ar našķiem no svētku galda.

“Jā, bet helovīns ir ļoti komercializēts, bērni nemaz nezina, kas tie par svētkiem, vienkārši staigā apkārt prasot konfektes!” Šis arguments kritiku varētu izturēt tikai tad, ja tu dzīvo Imantā. Bērnus neinteresē svētku mitoloģiskie vai reliģiskie pamatojumi, viņi nedomā šādās kategorijās. Bērniem viss ir vienkārši – helovīns ir končas, Lieldienas ir olas, Ziemassvētki ir dāvanas.

Tiesa, pret Ziemassvētkiem parasti nevienam no kliedzējiem pretenziju nav – visi ar smaidu sejās un rūķu cepurēm galvās gatavi cept piparkūkas un skaitīt dzejoļus, lai saņemtu dāvanas. Draugi – ja reiz heitojat no nelatvijas ievazātus svētkus un parašas, tad, lūdzu, Jēzulīša dzimšanas dienā ejiet uz darbu, jo šie svētki nav jums. Tā vietā, pāris dienas iepriekš, “īstajos ziemas saulgriežos” variet uzdāvināt saviem bērniem tupeni, kurā sasprausti salmi, un svētku vakaru pavadīt pinot puzurus un veļot ap māju ozola bluķi. Jūsu bērni būs sajūsmā. Lai dāvanas tiek stūlbajiem rietumnieku bērniem.

Tūdaliņš vulgaris vienmēr būs gatavs mesties cīņā, lai protestētu pret kādiem “neīstajiem svētkiem”. Viņam vienmēr būs azotē kāds interneta motivējošā citāta bildītē sagrābstīts viedoklis, kurš bez padziļinātas painteresēšanās par tēmu piesavināts kā savējais. “Sieviešu diena? Valentīna diena? Savu sievieti jāmīl katru dienu – man tam nevajag īpašu datumu!” Tomēr, kad pienāks “Mātes diena”, viņš brauks ciemos un apsveiks māti ar ziediem un kūku. Jo, acīmredzot, savu mammu nav jāmīl katru dienu, bet tikai noteiktos datumos. Pssst – varu pačukstēt – Māmiņu diena Latvijā ievazāta no Amerikas.

Latvietis nav svinētājs, latvietis ir cietējs. Pretojoties globalizācijai, latvietis kategoriski iebildīs pret jaunu svētku dienu, kurā var saģērbties smieklīgos kostīmos un ar draugiem kārtīgi izpriecāties. Tā vietā latvietis uzcels Likteņdārzu, lai būtu kurp doties pasērot par savu un visas tautas sūro likteni. Par septiņsimts jūga gadiem, par padomju laika represijām un valsts izzagšanu deviņdesmitajos. Par Kalvīša treknajiem gadiem, par sūdīgo labības ražu un augstajiem nodokļiem. Par to, ka šefs par maz maksā un vispār – ATLAJST SAJMU!

Bet tas ir pilnīgi aplami. Pietiek gausties un dzīvot pagātnē – pienācis laiks uzsūkt labo pieredzi un svētkus no citām valstīm un kultūrām. Dodiet man vēl helovīnus un Valentīna dienas. Dodiet man masļeņicas un atkārtotus jaunos gadus. Dodiet man kaut vai amerikāņu neatkarības dienu ar visu tītara cepšanu – man patīk mana dzīve, tāpēc esmu gatavs to svinēt un priecāties pie katras iespējas. Iesaku to darīt arī jums.

tumblr_nb0juwlbnb1qct1yto1_1280

*https://twitter.com/normalameitene/status/793211240143355904