Visi raksti, kuriem autors ir Cements

Valentīna dienas pastkartes #MīlestībasCehs

V-day_cards_3-03

V-day_cards_2-01

V-day_cards_2-03
Lasīt visu »

Sīrijā pamiers. Bēgļi dodas atpakaļ uz mājām!

Latvieši metas jaunā stulbingā – Kristaps Porzingis #NBAVote

Šoreiz Delfu lasītāji ir neizpratnē, jo smieties par NBA zvaigžņu spēles balsojumu ir gluži kā smieties par vēža slimnieku.

Kopš neatkarības atgūšanas Viktora dzīve gājusi tikai uz augšu – vispirms Latvija ieguva savu pirmo McDonald’s, bet pāris gadus vēlāk – arī Hesburger. Viens no tiem jaunajam vīrietim aizvietoja futbolu, bet otrs – skriešanu. Toties radās arvien vairāk brīvā laika, ko jestri pavadīt sēžot pie datora.

Pēc neskaitāmajām internetā pavadītajām stundām, Viktors sāka arvien labāk izprast pasauli. “KOOOOAAA? Rīgai nav sava monopola lauciņa? Kaut kas neiedomājams!” viņš ierēcās aizlūzušā balsī tā, ka daļa no pussagremotās vistas kājas kopā ar sulīgu siekalu strūklu iešļācās monitorā. Bija pilnīgi skaidrs, ka esam pelnījuši paši savu Monopola lauciņu. Turklāt, nevis parastu lauciņu, bet pašu dārgāko. Viktors noslaucīja pār zodu tekošo vistu tauku šmeku un devās uz internetu balsot.

“Sacenšoties ar 70 pasaules pilsētām, kas tika iekļautas interneta balsošanā, lai noteiktu tās pilsētas, kuras tiks iekļautas jaunajā galda spēles “Monopols” versijā, Rīga ir ierindojusies otrajā vietā.”

Laikam ritot, dzīve meta latviešu sejās arvien jaunus labumus. Tieši tā – vietējā tirgū ienāca Turkebab un Delisnack, kas atņēma volejbolam un peldēšanai atvēlēto laiku. Pēc burgera pasūtīšanas, kad ēstuves darbinieks novērsās, lai nodotu pasūtījumu pavāram, Viktoram patika nemanāmi pašaut zem krekla roku un cieši saspiest savu krūsgalu. “Es maksāšu ar karti”, viņš vienmēr baudpilni noelsās.

Tomēr vienu lietu gan Viktors nevarēja ciest – talantīgais latviešu hokejists Zemgus Girgensons vēl nebija iebalsots NHL zvaigžņu spēlē. Skaidrs, ka amerikāņi ir tik stulbi, ka neredzētu talantu pat tad, ja viņiem to pasniegtu uz šķīvja.

Tāpēc Viktors balsoja. Viņš nobalsoja vienreiz, tad atvēra citu interneta pārlūkprogrammu un nobalsoja vēlreiz. Sapratis, ka ar divām balsīm dienā tomēr būs par maz, Viktors uzinstalēja arī trešo interneta pārlūku, kā arī sāka savā draugiem.lv profilā katru dienu publicēt dažādus uszaukumus sekot viņa piemēram un iebalsot Zemgu tur, kur ir viņa pelnītā vieta.

“”Buffalo Sabres” uzbrucējs Zemgus Girgensons ir uzvarējis Nacionālās Hokeja līgas balsojumā un 25. janvārī piedalīsies NHL 60. Zvaigžņu spēlē Kolambusā, sestdien, 3. janvārī, paziņoja NHL.com preses dienests. Ar Latvijas fanu atbalstu Girgensons apsteidza tādas NHL zvaigznes, kā Patriks Keins un Sidnijs Krosbijs.”

2015. gads bija notikumiem bagāts un atnesa Latvijā vairākas milzīgas pārmaiņas. Jā, šis gads iezīmējās zem spilgtas Subway un KFC zīmes. Tas bija vienīgais iemesls, kāpēc Viktors joprojām spēja piespiest sevi staigāt. Uz vistu ēstuves atklāšanu viņš bija ieradies trīs stundas iepriekš, lai būtu starp pirmajiem simts cilvēkiem, kas bez maksas varēs nobaudīt spaini ar eļļā un ciešanās vārītiem vistas gabaliem. Pusi no spaiņa viņš izēda apsēdies turpat, uz vecpilsētas bruģa, bet otru pusi noglabāja somā, lai vakarā pirms miega varētu ar to ierīvēt savu lumīgo ķermeni.

Tomēr prieku par šiem labumiem neatgriezeniski sabojāja fakts, ka talantīgais liepājnieks Kristaps Porziņģis nesaņēma pietiekami daudz balsu, lai iekļūtu NBA zvaigžņu spēlē. Par spīti tam, ar kādu azartu latvieši – interneta balsotāju tauta – metās jaunā sportista atbalstīšanā, visas pūles bijušas veltas. Viktors bija retvītojis vairāk nekā 300 balsojuma tvītus, izvedis pilnīgi visus savus facebook draugus, katru ierakstu vai bildi komentējot ar “Kristaps Porzingis #NBAVote”, kā arī izveidojis instagram kontu tikai tāpēc, lai varētu atdot KeiPī papildu balsis.

“Kā?” Viktors neizpratnē auroja, metot savā neremdināmi izsalkušajā rīklē taukos apceptas cūku ādas. “KĀĀĀ? RUK??!?! Par viņu balsoja visi. Balsoja Latvijas Televīzija, Prāta VētRUK, Vaira Vīķe-FreibeRRRUK un pat Vējonis, RUK! RUK! RRRUK!” Viktors atskārta, ka ir nometies četrrāpus un iespiedis seju cūkādu bļodā kā silē, pār vaigiem ritot milzīgām asaru lāsēm, nevaldāmi rij. Tu esi cūka, Viktor. Tu esi nožēlojama cūka.

P.S.
“Ja Tu kaut ko vēlies, viss Latvijas internets demonstratīvi sadodas rokās, lai tev palīdzētu.”
/P. Koelju/

porzingis2

Musulmaņi sāk pieņemt latviskās tradīcijas

2015. gada pretīgākie cilvēki

Šonedēļ nolēmu provocēt Delfu komentētājus, metot viņu sejās stilīgas frāzes, kuras pasakot kļūsti par idiotu.

Katram no mums ir vismaz viens “draugs”, kurš ir tik stilīgs, ka nespēj to paturēt pie sevis, tāpēc visu laiku uzbāžas ar wannabe gudriem un pamācošiem tekstiem. Izdzirdot “Double Coffee ir baigais mēsls, es dzeru tikai Starbucks…” un līdzīgus tekstus, roka pati no sevis savelkas dūrē un ir jāapkopo visas labās domas, lai neļautu tai automātiski lidot šī cilvēka sejas virzienā. Apskatīsim frāzes, kuras katrs no jums ir dzirdējis.

“MP3 nogalina mūziku, es klausos tikai vinilu…”
“Jā, vinilā skaņa ir izteikti mīkstāka…” Paldies par šo vērtīgo informāciju, Mocart, es, savukārt, zinu, kas tūlīt paliks mīksts, ja turpinās gvelzt šādas muļķības. Esmu gatavs saderēt, ka, ja šādam pašpasludinātam melomānam vispirms atskaņotu plati, bet pēc tam normālu audio failu, viņš nespētu noteikt atšķirību, ja vien plate nesāktu čerkstēt. Būsim reāli – ja vien tu neesi prasmīgs DJ, kurš pelna naudu mainot plates diskotēkās, šim plastmasas ritulim ir tikai sentimentāla vērtība.

“Tu skaties filmas mājās? Labu filmu iespējams izbaudīt tikai kinoteātrī…”
Protams, lai pilnībā izbaudītu bojeviku, man vajag atrasties vienā telpā ar divsimt cilvēkiem, kas sinhroni stumj savās sejās ēdienu pa taisno no spaiņa. Man vajag, lai blakussēdētājs visu laiku spīdina man acīs savu telefonu, aizmugurē sēdošais spārda manu krēslu, bet nedaudz tālāk kāda māmiņa savai lasīt neprotošajai atvasei lasa priekšā subtitrus, jo viņai šķiet, ka piecgadīgam bērnam laiks iepazīties ar Tarantino daiļradi. Man vajag, lai kāds sadzēries lohs neadekvāti skaļi smejas un filmas laikā piecas reizes lien man garām, lai aizietu uz tualeti un pēc vēl kāda alkohola. Parasti kinoteātri izbaudu tik ļoti, ka nosolos to vairs nekad neapmeklēt.

“O, tev ir televizors, haha? Neesmu to skatījies jau piecus gadus…”
Viņš skaļi paziņos, ka TV jau sen vairs neko labu nerāda, tomēr internetā būs noskatījies visus raidījumus “TE”, “Adreses” un “Sirmā kulta ēdieni”. Tāpat, ierodoties ciemos, viņš no tava televizora nespēs atraut acis. Pat reklāmu laikā. Šiem varoņiem ir ļoti raksturīgi par tā saucamās idiotu kastes neskatīšanos lielīties internetā. Tiesa, kā teica kāds gudrs cilvēks – neskatīties televizoru un lielīties par to internetā ir tāpat, kā cirst vēnā heroīnu un lielīties, ka neesi alkoholiķis.

“Vegeta? Acīmredzot, tu pilnīgi neko nesajēdz no gatavošanas…”
Līdzīgi kā visi, kas nopirkuši spoguļkameru sāk sevi uzskatīt par fotogrāfiem, cilvēki, kas noskatījušies pāris Gordona Remzija pavāršovus uzskata, ka ir šefpavāri. Tas gan neizskaidro milzīgo naidu pret Vegetu, kas ir parasts sāls, cukura, kaltētu dārzeņu un citu garšvielu maisījums. Esmu vienkāršs latvietis un uz savas tomātmaizes vēlos redzēt Vegetu, nevis rozā Alpu sāli. Un vārot pelmeņus es klāt beru Vegetu, nevis safrānu. Iepūtiet.

“Pa īstam ziemu izbaudīt var tikai tad, ja tev ir Subaru…”
Ir jābūt īpaši apdāvinātam cilvēkam, lai iedomātos, ka spēja atļauties nopirkt Subaru tevi automātiski padara par kaut kādu rallija dievu un auto vadīšanas virtuozu. Patiesībā tas norāda tikai uz viduvēju gaumi un problēmām ar dzimumlocekļa izmēru. “Skatieties uz mani – es māku noraut rokasbremzi!!!” Ar pilnpiedziņu braukt mācētu pat astoņgadīgs bērns. Labāk pamēģiniet izbraukt apledojušu Slāvu apli ar trīslitrīgu 89-tā gada Ford Scorpio, kuram atteikušās bremzes un uzliktas nobrauktas vasaras riepas – pēc tam parunāsim par prasmēm.

“Fonds “Viegli” ir lielisks, jo viņi izmanto Ziedoņa dzeju…”
Patiesībā fondam “Viegli” vajadzēja pārstāt eksistēt jau pēc pirmā albuma, bet šķiet, ka viņiem to neviens vēl nav pateicis. Fonds “Viegli” ir lieks. Katrs nākamais fonda albums atgādina pašmērķīgu masturbāciju uz veciem lauriem. “Mīliet mūs vai arī jūs necienāt Ziedoni!” Man fonda dalībniekiem ir tikai viens jautājums: kā jums šķiet – Imantam Ziedonim patiktu, ka jūs plēšat 25 € par koncerta biļetēm, kurās dziedat viduvējas dziesmas ar meistara tekstiem? Paldies, drīkstat arī neatbildēt.

“Redzēji pēdējo Skuteļa stendapu? Viņš ir tik smieklīgs…”
Nē.

“Gaļa? Nesaprotu, kā tu spēj ēst līķi…”
Ir ļoti jauki, ka ir cilvēki, kas neēd gaļu. Arī man ļoti garšo dažādi veģetāri salāti, jo tie ir lieliska piedeva īstam ēdienam. Novērtēju, ka ir cilvēki, kuru lielākais dzīves prieks ir visiem stāstīt, cik lieliski ir diedzēt redīsus, tomēr varbūt labāk parunāsim par kaut ko normālu? Piemēram cūku bērēm un to, kā es pēc tām ņukāju iekšā asinsdesu.

Nobeigumā īsa anekdote par vegāniem:
Lidmašīnā mirst cilvēks, stjuarte izmisusi kliedz: “Vai starp pasažieriem ir kāds ārsts?!”
Pieceļas vegāns un saka: “Es esmu vegāns”.

HAHAHA!

VEGAANS

Rīgai vajag mākslas telpu, nevis mākslu

Šonedēļ pārsteidzu delfu komentētājus ar rakstu par mākslu.

Nesen kultūru un mākslu mīlošo latviešu sabiedrības daļu pāršalca satraucoša prieka vēsts – pēc teju vai trīs gadus ilgušiem rekonstrukcijas darbiem, beidzot savas durvis vēris Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Pirmā ekspozīcija jaunajās telpās gan paredzēta tikai nākamā gada maijā, tomēr visi interesenti piecu atvērto durvju dienu laikā varēja iepazīties ar izremontētajām telpām. Ļoti jauki.

Tomēr liels bija mans pārsteigums, uzzinot, ka šo piecu dienu laikā muzeju apmeklējuši vairāk, nekā 100 000 cilvēku. Respektīvi – identisks daudzums tam cilvēku skaitam, kas apmeklē muzeju viena gada laikā (pēc wikipedia datiem). Tātad, lai panāktu, ka latvieši apmeklē mākslas muzeju, no tā atlika vienkārši izvākt ārā mākslu.

Principā, atvērto durvju dienu laikā, muzejā bija apskatāma homeopātiskā māksla, jo darbiem ilgstoši atrodoties telpās, māksla uzsūkusies sienās un beidzot sasniegusi tādu līmeni, kas vidējam iedzīvotājam ir uztverams. Varētu pat teikt, ka tagad māksla uztverama daudz izteiktāk. Latviešu mīlestība pret homeopātiju ir vienīgais racionālais iemesls, kas izskaidrotu 100 tūkstošu cilvēku vēlmi stāvēt rindā, lai apskatītu svaigu remontu.

Kas gan ir 52 000 Latvijas, Baltijas un Krievijas gleznotāju un tēlnieku mākslas darbi, kas glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, salīdzinot ar iespēju apskatīt svaigi krāsotu riģipsi un prasmīgi noslīpētas grīdas. Kas ir leģendāru latviešu lielmeistaru nemirstīgi un nenovērtējami darbi, salīdzinot ar tautā tik silti pazīstamās un mīlētās būvfirmas RE&RE prasmīgo celtnieku veikumu. Ironiski, ka vislielāko apmeklētāju ievērību izpelnījās izremontētā muzeja bēniņu telpa – kupols – jo, acīmredzot, visi vēlējās redzēt, kā izskatās RE&RE uzstādīts jumts. Tā teikt – 34 miljonu remontam vajadzētu turēties, haha.

Pēdējo gadu laikā daudz runāts par to, ka Rīgas iedzīvotājiem nepieciešama sava “mākslas telpa” un sakopta “kultūrvide”. Tukšu Nacionālo muzeju apmeklējušo cilvēku skaits pavisam skaidri norādīja, ka mākslas telpa mums tik tiešām ir nepieciešama. Un tieši pati telpa, nevis māksla. Mēs – latvieši – esam praktiski cilvēki. Tā vietā, lai sarauktu pieri izliktos, ka izprotam kādas gleznas gaismspēli, dziļo mākslinieka domu vai ekspresionisma otas triepienu, mēs labprātāk novērtēsim un komentēsim sienu līstēs nemanāmi paslēptas skrūves, vai prasmīgi kopā salaistus parketa dēlīšus.

Tiesa, būtu lietderīgi padomāt arī par to, kāpēc Latvijas Nacionālo mākslas muzeju gada laikā vidēji apmeklē mazāks cilvēku skaits, kā, piemēram, Marka Rotko mākslas centru Daugavpilī? Atkārtošu vēlreiz – DAUGAVPILĪ! Padomāt, vai restaurēta ēka padarīs mākslas darbus aizraujošākus un veicinās apmeklētāju skaita pieaugumu arī pēc gada, kad interese par svaigo remontu būs noplakusi.

Pēdējā desmitgadē citur pasaulē muzejos un mākslas telpā dominē inovatīvi un interaktīvi risinājumi, kas apvieno moderno ar seno, tādējādi rosinot apmeklētājus iedziļināties un labāk izprast mākslu. Galu galā – rosinot kaut vai tik vien, kā nežēlot naudu un regulāri apmeklēt muzejus. Bet rīdzinieks, izdzirdot, ka “muzejā atvērta jauna ekspozīcija” diemžēl nodomā “forši, viņi atkal samainīja vietām gleznas”. Un grūti viņam kaut ko pārmest.

Protams, mākslas muzejs jau krietni sen bija pelnījis rekonstrukciju, tomēr aicinu neapstāties pie padarītā, un nākamos līdzekļus ieguldīt tam, lai nākotnē apmeklētājus priecētu ne tikai svaigs remonts un vecas, garlaicīgas gleznas, bet arī kaut kas, ko 21. gadsimta kontkstā patiesi drīkstētu nosaukt par ekspozīciju. Nacionālais mākslas muzejs ir katras sevi cienošas galvaspilsētas seja, tāpēc būtu jauki, ja mūsējā būtu kā Lelde Lietaviete, nevis Laimdota Straujuma.

siena

Deputātu algas ir smieklīgas

Šonedēļ šokēju Delfu lasītājus ar savu viedokli par deputātu atalgojumu.

Nesen liela daļa pašmāju lumpeņu sāka sociālajos tīklos ļoti aktīvi šērot Saeimas deputātu algu sarakstu. Iedomājieties – algas svārstās no 1400 līdz 2500 €. Arī pats sākumā nodomāju, ka tas ir kaut kas neiedomājams un nepieņemams, jo tik zemas algas simts valsts gudrākajām galvām tik tiešām ir apkaunojošas. Tikai pēc tam sāku lasīt pavadošos komentārus, kuros izrādījās, ka šīs te algas esot daudz par lielu. Par lielu bija airBaltic vadītāja Bertolda Flika 41000 € mēnešalga, bet šīs? Piedodiet…

Tomēr deputāti saņemot par daudz, jo, redz, Līgas vecmāmiņas pensija ir 210 €, Viktora tēva invaliditātes pabalsts ir 90 €, bet Daiga par pilnas slodzes darbu skolā saņem 300 € pirms nodokļiem. Respektīvi – ja es pelnu sūdīgi, tad arī neviens cits par adekvāti padarītu darbu nav pelnījis saņemt pienācīgu samaksu. Ja es pēc labākās sirdsapziņas strādājot jau 30 gadus joprojām saņemu kapeikas, vainīgs ir tas jaunais, mērķtiecīgais čalis, kurš savos 25 gados saņem piecreiz vairāk. Ja kādam citam ir nauda – droši vien zog!

Šī situācija ir vēl skumjāka par deputātu algām, jo liecina, ka cilvēkiem nav absolūti nekādas izpratnes par Saeimas darba nozīmīgumu. Tieši šis izpratnes trūkums ir viens no pamatiemesliem, kāpēc vēlēšanās latvietis balsos nevis par labāko, gudrāko un spējīgāko kandidātu, bet gan par “savējo”. Latvietis iebalsos Saeimā Ščerbatiku tāpēc, ka viņš tīri tā nekas cilā svarus vai Kaimiņu tāpēc, ka viņš atļāvies publiski pateikt “bļaģ”.

Veidojas apburtais loks – mēs ievēlam amatos klaunus, kuri nesaprot, kas ir labs atalgojums, tajā pat laikā zemais deputātu atalgojums nekādi nemotivē valsts pārvaldes darbā iesaistīties dažādu nozaru un politikas speciālistus. Sekojoši, savam darbam ļoti vāji kvalificēti (atsevišķos gadījumos – absolūti klaji nekvalificēti imbecīļi) deputāti nespēj izstrādāt un pieņemt labus un darboties spējīgus likumprojektus, kā rezultātā vēlētājs var kliegt: “Atlaist Saeimu!” Pēc tam sarodas kārtējais bars varoņu, kuriem šķiet, ka divas štukas ir nenormāla nauda un viņi spēj vadīt valsti. Tā teikt – ko sēsi, to pļausi.

Apskatīsim, ko Latvija var piedāvāt tikko Hārvardu pabeigušam ekonomistam, kurš būtu spējīgs kvalitatīvi darboties Saeimā un izstrādāt valsts ekonomiku veicinošus likumprojektus:
Plusi: alga kas ļauj iepirkties H-M atlaižu pakaramajos.
Mīnusi: nenormēts darbalaiks; visu sadzīves detaļu publiskošana un privātās dzīves iznīcināšana; nepārtraukti kompromisi ar populistiem par likumu saturu; skaļi idioti pēdējā solā Saeimā; no sazin kurienes izvilktas un dzeltenajos portālos publicētas jaunības kailbildes; visādu darbonīšu piedāvāti kukuļi un vēlme “sarunāt”; lai ko tu darītu, tauta kliegs, ka esi zaglis.

Vidējais latvietis izdzird ciparu “2000 €” un viņam rodas iespaids, ka ar šo summu varētu atrisināt visas Latvijas problēmas. Samazinot visu deputātu algas varētu palielināt skolotāju, mediķu, policistu un ugunsdzēsēju algas. Un šis nav vienkārši prasts pārspīlējums, pavei, portālā manabalss.lv kāds iesniedzis iniciatīvu samazināt Saeimas deputātu skaitu līdz 50, jo: “Samazinot deputātu skaitu tiktu iegūti finanšu līdzekļi, tādējādi nebūtu nepieciešamības samazināt citu iestāžu skaitu, piemēram, slimnīcas.” Šo iniciatīvu parakstījuši teju 3000 cilvēki…

Ir ļoti viegli matemātiski aprēķināt idiotismu un domātnespēju, kas slēpjas idejā samazināt deputātu algas, lai palīdzētu tiem, kam nauda “nepieciešama vairāk”. Šī gada oktobrī deputātu algās izmaksāti 176 416 €. Samazinot katra deputāta algas līdz 500 € mēnesī, naudas ieguvums būtu 126 416 €. Ar šo summu pietiktu, lai katram no 472 tūkstošiem Latvijas pensionāriem paaugstinātu pensiju par precīzi 26 eirocentiem. Protams, ja vien nevēlamies par šo pašu naudu palielināt arī skolotāju, ārstu un policistu algas.

Līdzvērtīgi absurds bija arī mūsu nacionālā zieda izstrādātais likumprojekts par deputātu algu iesaldēšanu. Principā tas ir tas pats, kas skaidri un gaiši pateikt: “Mēs nestrādājam atbilstoši mūsu saņemtajām algām un arī turpmāk negrasāmies sākt strādāt labāk, tāpēc neesam pelnījuši algas palielināšanu arī nākotnē, neraugoties uz to, ka algas pieaug visā valstī”. Nē, nopietni, vienkārši padomājiet vai spējat iztēloties kādu garīgi stabilu un veselu cilvēku, kurš pilnā nopietnībā teiktu priekšniekam: “Nē, šef, es nevēlos lielāku algu un nevēlēšos to lielāku arī pēc diviem gadiem.”

Ko ar šo visu vēlējos pateikt? Tikai to, ka Saeimas deputātiem ne tikai jākliedz vienam uz otru publiskās diskusijās, bet arī jāvairo tautas izpratni par to, ko viņi dara ikdienā un cik komplicēts darbs tas patiesībā ir. Jāskaidro tā, lai katrs sētnieks, sportists vai pat aktieris saprastu, ka viņam tas nebūtu pa spēkam. Tautai, savukārt, jāizvelk savas galvas ārā no pakaļām un jāpārstāj līst citu maciņos.

Rh6OdmN

Izgooglētā Latvija

Šonedēļ nolēmu sašutināt Delfu komentētājus, izsakoties par sporta bezjēdzību.

Nesen kādas interneta diskusijas laikā, pēc tam kad biju viegli nievājoši izteicies par latviešu nepieciešamību trenēt savus velosportistu talantus uz Siguldas šosejas un ierosinājis šo nodarbi aizliegt ar likumu, saņēmu atbildi: “Tad jau drīz mums nebūs ne velosportistu, ne bobslejistu, ne skeletonistu, utt.” Pēc šāda spēcīga argumenta, pie manis nekavējoties nāca arī likumsakarīga atbilde – nu un tad?

“Jā, bet Romāns Vainšteins 2001. gadā bija pasaules čempions grupu braucienā…” Nu un tad? Droši vien ir ļoti maz cilvēku, kuri par šo faktu ir informēti. Vēl mazāks ir to cilvēku skaits, kurus šis fenomenālais sasniegums satrauc. Diezgan bieži esmu bijs ārzemēs un daudzu gadu laikā aptaujājot dažādu pasaules malu iedzīvotājus, esmu noskaidrojis, ka precīzi neviens no viņiem nav dzirdējis par Vainšteinu. Tomēr ir ļoti daudz cilvēku, kuri joprojām dzīvo Atmodas laika ilūzijās par to, ka ar sportu mēs “nesīsim Latvijas vārdu pasaulē”.

Sports ir visnotaļ savdabīga nodarbošanās, kuru katrs no mums var interpretēt pilnīgi atšķirīgi. Ja vienam hokejs šķiet kā 21. gadsimta gladiatoru cīņa, cits tajā redz bariņu pieaugušu vīriešu, kas ar koka nūjām dzenā pa laukumu kaučuka gabalu. Ja viens augstu vērtē latviešu sasniegumus bobslejā, cits redz tikai vīrus pārāk apspīlētos triko, kas cieši pieglaužas viens otram, slidinoties no kalna metāla skapī. Kāds kaislīgi jūt līdzi lodes grūšanai, kamēr cits redz neveselīgi uzbarojušos kuiļus, kas stulbi spiedzot met pa gaisu bumbiņas. Tomēr mūs visus lielākā vai mazākā mērā interesē sports.

Mums ir daudz sportistu ar labiem un pat izciliem sasniegumiem. Ikreiz, tiešraidē vērojot latviešus ierakstām savus vārdus pasaules sporta vēsturē, dziļi sirsniņā notrīs viegls lepnums, sak’, redz kā mēs – latvieši – visiem parādījām. Diemžēl, visa pārējā pasaule paliek vienaldzīga. Diemžēl, ārvalstu investori neuzsāk Latvijā biznesu tāpēc, ka Igors Vihrovs 2000. gadā saņēma olimpisko zeltu brīvajās kustībās, bet bagāti tūristi nebrauc notriekt savus uzkrājumus Rīgā tāpēc, ka Ineta Radēviča 2011-tajā aizlēca līdz bronzas medaļai. Diemžēl, no Latvijas aizbraukušie jaunieši nebrauks atpakaļ tikai tāpēc, ka Māris Štormbergs prot ļoti ātri braukt ar bērnu velosipēdu.

Tikpat labi mēs varētu cerēt, ka Latvijas ekonomisko stāvokli, publisko statusu vai atpazīstamību pasaules acīs varētu vairot, piemēram, Zigismunda Sirmā 32. vieta šķēpmešanā 2011. gada Pasaules čempionātā, vai Ilmāra Briča 74. vieta Vankūveras Olimpiādē. Ja runājam par biatlonam atvēlēto naudu, tad to varētu izmantot arī daudz lietderīgāk, piemēram, samainot to 5 € banknotēs un uzslaukot ar tām gudrona dīķus. Tas būtu prātīgāk, nekā finansēt vājus sportistus ar trīcošām rokām…

“Bet mums i’ labākie hokeja fani pasaulē!” Ok, kurā klubā spēlē Roberts Lipsbergs? Neviens nezina, jo patiesībā mums ir nevis paši labākie fani, bet gan paši labākie alkohola reibumā aurotāji pasaulē. Rīgas Dinamo pašmāju spēļu laikā bieži vien var redzēt, ka daži fani ir tik labi, ka spēles vidū viegli iemiguši. Sports ir pārvērsts par savdabīgu attaisnojumu regulārai sejas aizliešanai: “Nē, es neesmu dzērājs, ko jūs, es vienkārši skatījos hokeju. Trīs līdz četras reizes nedēļā.” Komandai veicas – jānosvin piedzeroties, komandai neiet – jānoskalo rūgtums. Jākapā – hokejs taču nav nekāda daiļslidošana. DZERAM! Tādi ir mūsu pasaulē tik ļoti izslavētie fani. Diemžēl.

Pirms pāris gadiem, kad latvieši uzvarēja amerikāņus pludmales volejbolā, Latvijas vārds pāršalca visu internetu. Daudzi ārzemnieki vēlējās zināt – kas ir Latvija un kur īsti tā atrodas. Tobrīd visi valsts sporta fani līksmi priecājās par to, kā izdevies “iznest Latvijas vārdu pasaulē”. Tiesa, viņi palaida garām šī notikuma nepatīkamo pusi – neraugoties uz citu mūsu sportistu augstajiem panākumiem un gadu desmitiem ilgstošu Latvijas vārda nešanu pasaulē, neviens joprojām nezināja, kas ir Latvija un kur tāda atrodas. Viņi mūs meklēja googlē. Diemžēl.

google

Vadošais interneta eksperts iepazīstas ar Cehu

1

2

3

4

5

6

7

8

9

10

11

12

13

14

Šis raksts, protams, būtu nepilnīgs, ja mēs nepublicētu arī Rinalda atsūtīto reklāmrakstu un mūsu izlaboto raksta versiju.

Šeit būs oriģināls: SPIED UN LASI
Bet šeit uzlabotā rakstaa versija: SPIED UN LASI!

Vēlos spaidīt Stepaņenko jaunavīgās krūtis un izšļākt uz tām kā zirgs

Jāteic, ka nekad neesmu bijis nedz īpaši tikumīgs, nedz pārlieku dievbijīgs, tomēr pēdējo dienu notikumu gaismā izkristalizējās fakts, kuru pagaidām neviens vēl nav pateicis skaļi: tā saucamais “tikumības likums” ir pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes preambulu!

Preambulā, kurā norādītas latviešu identitātes saknes, teikts: “Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības.”

Kristīgās vērtības, savukārt, mums māca Bībele. Piemēram, šāds te citāts no Tā Kunga vārda:

11224158_10153730112464214_4768613561138248131_nAttēls godīgi nopizģīts no šī te kunga: SKATĪT PIRMAVOTU.

Pēc šī Bībeles fragmenta izlasīšanas, top skaidrs, ka latviskajai dzīvesziņai un preambulai nav pretenziju, ja sēdināšu Stepaņenko uz sava ēzeļa izmēra rīka, spaidīšu viņas jaunavīgās krūtis un pēc tam šļākšu uz tām kā zirgs. Paldies par uzmanību.

P.S.
Vai kādam nav lieks Bībeles eksemplārs?