Visi raksti, kuriem autors ir Cements

Depresīvā nedēļa II: Bezglutēna attiecības

– Man, lūdzu, Cēzara salātus, tikai pielāgojiet, lai tie būtu BEZ glutēna! – Inga bezkaislīgi nobēra oficiantei. Šie vārdi manī iedūrās gluži kā naži Jūlijā Cēzarā.

– Bļaģ, Inga, es spēju paciest tavus jobanos ultra-stilīgos “es vēlos izskatīties kā vecmāmiņa” briļļu ietvarus, to, ka vasarās pārvietojies ar fiksīti vai to, kā visiem stāsti, ka esi rakstniece, kaut gan patiesībā frīlancā raksti tekstus sūda bukletiem, bet, davai, liec mierā glutēnu – tā nav nekāda inde! Glutēns ir visur un tas ir veselīgs, tu, pārstilīgā mauka! – iztēlojos kā izkliedzu šo viņas sejā, bet klusēju, jo, neraugoties uz to, cik ļoti man pēdējo mēnešu laikā izbesījusi paša draudzene, esmu par slinku, lai atsāktu iet uz randiņiem un meklētu jaunu eksemplāru cerībā, ka tas būs mazāk kaitinošs.

Globāli ar Ingu it kā nav tik traki – viņa tīri ok gatavo, viņai ir daudz stilīgu un jaunu draugu, Ingai patīk kaķi un pēc seksa viņa parasti dodas uz savu dzīvokli, nevis piepišas ar palikšanu pie manis vai sarunām par jūtām. Bet tas glutēns, es pis…

Inga ir no tās īpašo cilvēku sugas, kurai ir jādara pilnīgi viss, kas ir trendīgs. Viņa vienmēr būs redzējusi aktuālākās Jaunā Rīgas teātra izrādes, apmeklējusi stilīgākos hipsteru restorānus pirms to oficiālās atvēršanas un katru vakaru ar draugiem dzers citā plukatu iecienītā bomžatņikā, ko apmeklē jaunie “literāti”, kuru ekspektācijas no dzīves ir vēl zemākas nekā ienākumi, tādēļ tas neizskaidrojamu iemeslu dēļ kļuvis par trendīgu bāru.

Saprotams, kolīdz kļuva stilīgi atteikties no glutēna, arī Ingai visu vajadzēja bez tā. Jūs pat nespējat iztēloties, cik pazemojoši ir šie “pielāgojiet, lai tie būtu BEZ glutēna!” katru reizi, kad izejam paēst. Reizēm gribas vienkārši atvērt viņas muti un piegāzt rīkli pilnu ar kviešu miltiem.

***

Valentīna dienā uzaicināju Ingu uz romantiskām vakariņām pie sevis. Sveces, akcijas “iesaka vīna klubs” rīslings, pāris rozes un cita romantiska huiņa, bet cepeškrāsnī – glutēna pārbagāta pica.

– Pagatavoju tev bezglutēna picu ar fetas sieru un ķiršu pipariem, – teicu, cenšoties savaldīt smīnu. Protams, tas ir nieks, tomēr sajūta bija tāda, kā pa kluso iebarojot vegānam bekonu. Inga ņukāja picu gardu muti tā, it kā nebūtu normāli ēdusi jau divas nedēļas.

– Kā garšoja?

– Labāk nekā jaunajā Centrāltirgus food-court’ā, bet sliktāk nekā pēdējā street-food eventā – kuce tomēr nespēja neiedzelt pat romantisku vakariņu laikā.

– Forši, pagatavoju to no kviešu miltiem. AR GLUTĒNU, hahahaha!

***

– Šausmas, tik jauna meitene… – aiz muguras kāds teica, kamēr biju pieliecies, lai paņemtu sauju smilšu.

– Jūs nezināt, kas atgadījās? – šoreiz balss uzrunāja mani.

– Smaga glutēna nepanesamības forma, droši vien apēda kaut kādu huiņu Centrāltirgus Gastronomijas paviljonā – atbildēju un devos prom.

Atkal jāatsāk iet uz randiņiem, bļaģ.

KinoCehs: The Pumaman (1980)

Tā kā cilvēku, kas spētu uzrakstīt sakarīgu kino recenziju Latvijā pietrūkst vēl vairāk, nekā cilvēku, kas spēj uztaisīt filmu, kuru nebūtu kauns skatīties, Cehs.lv kolektīvs nespēja vairs ilgāk stāvēt malā, tāpēc šis būs pirmais no daudziem filmu apskatiem. Nerakstīsim par jaunākajām un trendīgākajām filmām, bet pārsvarā centīsimies aplūkot nepelnīti novārtā atstātās. Kā pirmā – The Pumaman.

Stāsta galvenais varonis – amerikāņu profesors Tonijs Fārmss – aizvada mierīgas dienas strādājot vēstures muzejā Londonā. Jau pašā filmas sākumā Tonijs savam priekšniekam pastāsta, ka viņam iesāpas galva, kad sajūt tuvojamies briesmas (vēlāk to pašu pastāsta tikko satiktai meitenei, lai šī informācija pamatīgāk iegultu skatītāju atmiņā), bet viņš pat nenojauš, ka kļūs par pilsētā klejojošā psihopāta, kurš pa daudzstāveņu logiem met ārā amerikāņus, nākamo upuri. Tā arī notiek – Tonijam uzbrūk kāds milzis ar neandertālieša/čigāna vaibstiem un izmet viņu pa logu. BET…

KAPOW! Tonijs nevis nositas, bet gan lēnām noglaido uz zemes un jau brīdi vēlāk izrādas, ka slepkavojošais neandertālietis patiesībā ir labais acteku priesteris, kurš šādi centās atrast Puma-Vīru. Proti – viņš zināja, ka Puma-Vīrs prot lidot, tāpēc bija nolēmis izmest pa logu visus amerikāņus pilsētā, lai atrastu īsto. Čalim reāli nospīdēja, ka jau ar piekto piegājienu trāpīja uz īsto, citādi stāsts varētu izvērsties daudz asiņaināks.

Paralēli šiem notikumiem, arheoloģe Džeina Dobsone ir atradusi senu acteku artefaktu – zelta masku, ar kuru var ietekmēt cilvēku prātus. Viņas priekšnieks – lateksā tērptais ļaundaris Doktors Kobra – šo masku nolēmis izmantot, lai pakļautu pasauli, tomēr viņš jūt, ka pēc tās ieradīsies Puma-Vīrs, tāpēc vispirms jātiek galā ar Toniju un liek Dobsonei viņu savaldzināt un ievilināt savā bāzē.

Tikmēr milzu priesteris visu laiku skraida pakaļ Tonijam, stāstot, ka viņš ir izredzētais Puma-Vīrs un cenšoties viņu pierunāt uzvilkt tēva jostu. Tonijam uz šo ir diezgan pohuj, jo viņš saņēmis booty-call no Džeinas un labāk izvēlas vakaru pavadīt ar beibi, nekā nepazīstamu čali, kurš viņu tikko izmetis pa logu.

Ierodoties pie Džeinas, Tonijs drīz vien saprot, ka tās ir lamatas. Viņam nākas mesties asinis stindzinošā kautiņā ar vismaz 10 Doktora Kobras vīriem, kā rezultātā viņš nonāk uz mājas jumta un, šķiet, ir jau pavisam aizmirsis, ka krītot no augstuma nevar nosisties, tāpēc domā, ka viss – pizģec būs. Par laimi, neandertālietis sekojis arī uz šejieni un aizmet viņam tēva jostu. To apliekot, Tonijs automātiski pārvēršas par Puma-Vīru, proti – viņam parādās līdz viduklim garš apmetnis, kas ir precīzi tikpat garš, kā filmas budžets, un bēšas uzvalka bikses. Priesteris paziņo: “Tagad tu vari lidot!” Ironiskā kārtā, čigānu milzis nolēmis neatklāt visas Puma-Vīra spējas uzreiz, bet pastāsta viņam par tām palēnām, piemēram, nākamā kautiņa laikā pastāstot: “Tavi pirksti ir tēraudstipri nagi!” un šeit var sākties dramatiska cīņa. Kurš uzvarēs? Puma-Vīram izdosies glābt pasauli, vai tomēr Doktors Kobra būs stiprāks? Nespoilošu – noskatieties paši.

Filma atstāja patīkamu pēcgaršu, jo tajā runāts par mūžīgo cīņu starp labo un ļauno, kuru īpaši paspilgtina varoņa iekšējā cīņa. Nelika vilties arī notikumu attīstība. Patiesībā, bija tik maz lieku kadru, ka nospriedām – režisoram noteikti ir plaša pieredze pornoindustrijā (- “Sveiki, vai jums salūzis televizors?” – “Jā…” – “GULPGULPGULP!”). Tāpat priecēja arī efektīvie specefekti – ņemot vērā, ka filma iznākusi pāris gadus pēc pirmās Zvaigžņu Karu daļas, specefekti nostaļģiski atgādināja par pašmāju šedevru Sprīdītis.

Par skaņu celiņu, savukārt, mūsu domas dalījās – dažiem šķita, ka tas ir nozagts kādam bērnu raidījumam, kamēr personīgi es uzskatu, ka tas ir nozagts liftam.

Kopumā jāteic, ka filma noteikti ir sava žanra tīrradnis un mēs ļoti gaidām, kad to no jauna uzņems Holivuda, jo, nu – tā anyway ir labāka par Black Panther. Dodu filmai 8 Ēķus.

Kartupeļu apjukums

Pēc vairākiem nesekmīgiem valdības izveidošanas mēģinājumiem, beidzot tas ir izdevies un varam vieglu sirdi pilnībā nodoties Eirovīzijas atlases dalībnieku kritizēšanai. Kamēr lielākā daļa iedzīvotāju atviegloti nopūšas un priecājas, ka beidzot tas ir paveikts, daļa vēlētāju jūtas tik “uzmesti”, ka daži alfa-tīrradņi sašutumā publiski sagrieza un sadedzināja savus partijas t-kreklus. Un tie nav Saskaņas atbalstītāji, ar kuru iecienīto partiju neviens pat nepieļāva iespēju uzsākt sarunas – tie ir cilvēki, kuru iemīļotā partija ir daļa no jaunās valdības ar trim ministru amatu posteņiem. WTF?

Tā kā vārdi “intelekts”, “viedums” un “spriestspēja” nav pirmie, kas iešaujas prātā, iztēlojoties vidējo KPV LV vēlētāju, devos uzmest aci viņu viedoklim “Latvijas tautas demonstrācija” facebook lapā. Tiem, kas nezina – tā ir partijas atbalsta grupa, kurai nesen izdevās saorganizēt iespaidīgu 100 cilvēku piketu pret Vienotības veidoto valdību, no kuriem lielākā daļa piketētāju bija dažādu mediju žurnālisti un bariņš Ždanokas čomu. Šajā lapā pēc valdības apstiprināšanas publicēta Artusa Kaimiņa bilde, zem kuras ir lērums komentāru, no kuriem pāris spīdošākos vēlos citēt. Lai spilgtāk ilustrētu savu nostāju, komentāru gramatikas, interpunkcijas, stila un veselā saprāta kļūdas atstātas nekoriģētas.

  • Edgars: “vini tikai mak solit”
  • Signe: “Vnk visiem jābrauc prom no Latvijas…lai paliek tik pensionāri…vot tad viņiem nebūs naudas ko zagt…tad nebūs nokā ņemt..būs tik jādod”
  • Amanda: “Nodevējs!!!”
  • Anita: “Nežēlīgi un ciniski piekrāpa tautu, nodeva Aldi Gobzemu! Pretīgi, Artuss!”
  • Artur: “Izdzimtenis!Lai top nolādēts viņš līdz mūža galam!!!”
  • Elita: “Ja asinīs stukaći un ćekisti ko brīnīties? Iedzimts talants..Kaut kā neticu viņam par “sarkanajām līnijām” pret Saskaņu. Tâ viņa draudzenīte kaut kâ ļoti atgādina krievuśku. Vairāk izskatas,ka runâ vienu,dara citu..kā izdevīgâk. Glużi ká radiniece ćekiste..”
  • Zigurds: “Ņēma un uzmeta… Nekas jauns, par meroni rubuļiem pārdevās?”
  • Revita: “Vistrakākais ir tas, ka šim kungam tūkstoši ticēja par jaunu sākumu šai valstī. Bet viņam šķiet Meroni naudas smarža patika labāk nekā godīgums. Viegli sevi pārdeva… Nē ne sevi, bet tautu…”
  • Edijs: “Luudzams nepobliceet sii ruksa seju. Vairs negribu redzeet. Bija kas pamodies sirdii ja aizgaaju 2 noveeleet. Bet liidz ar so face nomira viss kas biija pamodies.”
  • Dzintars: “nu artuss un vel 10 judas nodeva savus veletajus , tapec apsolu visiem no sevis ja satiksu iesplausu vinam seja bet ja viņš bus neapmierinats par to un meginas kaut ko pateikt , izdarisu to ko dara kurzeme sadosu pa muti un nepaskatisos ka vinam ir kaut kada imunitate ,bet vel labak butu savakties un uztaisit flesmopu un nometat judas ar tomatiem un olam”

Respektīvi – KPV LV atbalstītāji ir sadalījušies divās karojošās nometnēs, no kurām viena atbalsta Aldi Gobzemu un uzskata, ka valdības veidošana kopā ar Vienotību ir savu vēlētāju nodošana. Atbalsta Aldi Gobzemu, kurš pats vēl pavisam nesen nesekmīgi centās izveidot valdību, kurā bija iekļāvis ne tikai Vienotību, bet arī savas tik ļoti nīstās “vecās varas” partijas ZZS un NA. Aldi Gobzemu, kurš šobrīd asi nosoda “komunista” Reira kļūšanu par ministru, neraugoties uz to, ka paša veidotajā valdībā Reiram bija atvēlējis ekonomikas ministra krēslu.

Šajā visā ir tik daudz pretrunu, ka, ja godīgi, man nav skaidrs – kā cilvēki ar šādu domu gājienu spēj eksistēt parastā ikdienā? Kā viņi tiek galā ar sadzīviskiem ikdienas jautājumiem? Piemēram – vai laiku pa laikam viņi nenokrīt gar zemi, jo piemirsa, ka jāelpo? Vai, ejot pa ielu, viņi nemēdz ieskriet kādā sienā, jo sajauca kreiso ar labo pusi? Vai pirms nokārtošanās viņi atceras novilkt bikses un prot noslaucīt paši savas pēcpuses, jo to darot tomēr ne sūda nevar redzēt?

Vēl būtu ļoti interesanti uzzināt, kādas ir šo cilvēku piedāvātās alternatīvas nule izveidotajai valdībai. Pieņemot, ka ZZS vai Saskaņas veidotas valdības nav Gobzema elektorāta sapnis, atliek tikai viena iespēja – ārkārtas vēlēšanas. Tās, savukārt, no KPV LV atbalstītāju skatapunkta, būtu absolūti nejēdzīgas, jo pirmkārt – ārkārtas vēlēšanas izmaksā ļoti dārgi un tas būtu lieks spēriens pa nodokļu maksātāju maciņiem, kuru tukšums bija viens no galvenajiem kritērijiem partijas fanu bāzes izveidei. Otrkārt – ārkārtas vēlēšanās KPV LV iegūtu mazāk balsis nekā iepriekš, jo, pēc priekšvēlēšanu farsa un valdības veidošanas fiasko, partija, visticamāk, būs pazaudējusi to vēlētāju daļu, kurai bija jebkādas intelekta pazīmes un kuru balsojums bija sava veida protests.

Valdība beidzot izveidota, tāpēc kvēlākajiem tās pretiniekiem teikšu populāras multfilmas varones vārdiem: “Let it go!” Aldim Gobzemam bija sava iespēja veidot valdību, bet tā nu sagadījies, ka, priekšvēlēšanu laikā apsaukājot pārējos potenciālās valdības kolēģus par meļiem, zagļiem un oligarhu ielikteņiem, iespējams iegūt tikai “laikus” savām video tiešraidēm, nevis deputātu atbalstu savam ministru kabinetam. Utopija par absolūto balsu vairākumu vēlēšanās ir izkūpējusi gaisā gluži kā mans sapnis kādu rītu pamostoties pēkšņi konstatēt, ka man ir 30 centimetrus garš loceklis. Atļaušos piebilst, ka otrajam sapnim bija lielākas iespējas piepildīties.

Rīga – modernizācijas draugiem.lv

Jau tālajā 2013. gadā vadošā Rīgas domes partiju apvienība SC/GKR, kas nu jau vaiga sviedros par pilsētu rūpējas desmito gadu, solīja: “Šogad Rīgā sāks iekārtot jaunas, ērtas un modernas sabiedriskā transporta pieturvietas. Kopumā tiks labiekārtotas 800 pieturvietas, tai skaitā 300 nojumes tiks uzstādītas tur, kur iepriekš to nebija.” Pagājuši teju seši gadi, un beidzot galvaspilsētas iedzīvotāji saņem solīto modernizāciju – podziņu, kuru piespiežot iespējams izgaismot transporta kustības saraksta tāfelīti. Skaidrs, ka par šādām inovācijām pilsētvidē mūs varētu apskaust pat Īlons Masks.

Jaunās un modernās pieturvietu plāksnes ar apgaismojuma funkciju ir izvietotas piecās pieturvietās 13. janvāra ielā, kā arī vienā 11. novembra krastmalas pieturvietā. Tā kā, pēc pēdējiem pieejamiem datiem, pilsētā ir 1887 pieturvietas, varam sarēķināt, ka modernizēts šobrīd ir vesels 0,31% galvaspilsētas pieturu. Iespaidīgi.

Vienas šādas modernas kustības saraksta plāksnes izgaismošanas ierīkošana izmaksā tikai nieka 4300 eiro (visām pilsētas pieturvietām tie būtu vairāk nekā 8 miljoni eiro). Pat neraugoties uz faktu, ka pēc zviedru parauga veidotas elektroniskās pieturvietu tāfeles, kuras uzrāda, pēc cik minūtēm ieradīsies nākamais sabiedriskais transports, kuras darbojas ar baterijām, nevis elektrības pieslēgumu, un kuras darbojas visu diennakti, nevis tikai piespiežot podziņu, citās valstīs izmaksā par vairāk nekā tūkstoti eiro mazāk, vēlos norādīt uz vairākām niansēm, kas, manuprāt, ir daudz sāpīgākas par kārtējo naudas izmešanu vējā.

Proti – šādu “modernu” pieturvietu izbūvēšana nozīmē, ka Rīgā joprojām ir vesels lērums pieturu, kuras atrodas pilnīgā tumsā, un tā vietā, lai pieturvietas izgaismotu, kā labākais risinājums ir izvēlēta podziņa, kas izgaismo izdrukātu transporta kustības lapiņu. Podziņa ar gaismu. Acīmredzot padomju laika komunālo dzīvokļu nostalģija pārāk spēcīgi sakņojas pilsētas vadības prātos, tāpēc ir sajūta, ka, gluži kā savulaik tualetē un vannasistabā, arī uz ielas katram vajag savu slēdzi ar savu spuldzi.

Mēs dzīvojam laikā, kad uz Marsu tiek sūtīti ģeoloģiskās pētniecības roboti, taksometru vai vakariņas uz mājām var izsaukt ar diviem viedtālruņa glāstiem, var veikt videozvanu uz jebkuru pasaules vietu, satiksmes plūsmu krustojumos bez cilvēka iesaistes var regulēt mākslīgais intelekts, bet “Rīgas satiksmes” izpratne par pieturvietu modernizāciju ir podziņa ar gaismu. Būtu smieklīgi, ja nebūtu tik skumji.

Labi, tagad ignorējam to, cik absurda šāda “modernizācija” ir savā būtībā, un ejam tālāk – kāpēc šīs transporta kustības plāksnes nevar izgaismot visu nakti, neliekot iedzīvotājiem spaidīt pogas? Modernas LED spuldzes visās pilsētas pieturu plāksnēs kopā dienā patērētu aptuveni tikpat daudz elektrības, cik laternu ieslēgšana Tapešu ielā. Cik daudz naudas šādi plānots ietaupīt, salīdzinot ar visu pilsētas apgaismojumu kopā? Varētu vēl pieminēt saules baterijas, bet – hei – ko gan sajēdzu no modernizācijas? Neesmu kvēls sazvērestības teoriju piekritējs, tomēr jau tā liekā projekta sarežģīšana ar papildu mehānismu izskatās pēc kārtējā pašmērķīgā sīkuma, kuram būs nepieciešamas regulāras papildu pārbaudes, apkopes un tīrīšanas ar nanoūdeni.

Tomēr piedāvāju pilsētas domei un “Rīgas satiksmei” neapstāties pie jau ieviestās modernizācijas un iet vēl tālāk. Piemēram – visos Rīgas luksoforos uzstādot podziņu, kuru nospiežot var apskatīties, kāda gaisma konkrētajā brīdī deg luksoforā. Visām mikrorajonu laternām pievienot slēdžus ar taimeri, kas, gluži kā blokmāju kāpņutelpās, ieslēdz apgaismojumu uz konkrētu laiku, kamēr gājējs aiziet līdz nākamajam slēdzim, bet tad atslēdzas, lai lieki netērētu elektrību.

Tāpat pogas, ar ko uz mirkli ieslēgt apgaismojumu, vajadzētu uzstādīt arī pie Brīvības pieminekļa, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Nacionālās operas un citiem tūrisma objektiem, kas naktīs bieži vien izgaismoti pilnīgi pa tukšo. Pat vēl labāk – pie šiem objektiem podziņas piespiešana varētu būt maksas pakalpojums, teiksim – 2 eiro par gaismas ieslēgšanu uz minūti.

Vēl ierosinu ziemas sezonā visus sabiedriskā transporta līdzekļus aprīkot ar sniega tīrīšanas lāpstām, tādējādi atrisinot sniega tīrīšanas problēmas pilsētā, jo, nu, sabiedriskajam tāpat jābraukā apkārt, vismaz nebūs pa tukšo. Vasarā savukārt visiem, kas iebrauc pilsētā, varētu piešķirt šķembu maisiņus, ar ko, sēžot sastrēgumos, aizbērt Čaka ielas bedres.

Šīs ir tikai dažas ātras idejas. Ja Rīgas domei vai “Rīgas satiksmei” ir interese par ilgtermiņa sadarbību ar “Cehs.lv”, lūdzu, rakstiet cehslv@gmail.com – mēs jums palīdzēsim. Smukās meitenes savukārt uz šo pašu e-pastu var sūtīt sava torsa bildes.

Antiņ, pūt stabulīti; prātiņ, nāc mājās!

Nesen pašmāju trešais tēva dēls – Ansis Ataols Bērziņš – sasauca preses konferenci, lai kārtējo reizi pažēlotos par to, cik ļoti valsts viņam nodarījusi pāri. Tā kā kopš šī tautas glābēja varoņeposa pagājuši jau teju desmit gadi un lielākā daļa lasītāju noteikti domā: “Ansis Ataols… kas?”, paskaidrosim, ka tas ir čalis, kurš 13. janvāra nemieru laikā mētājās ar bruģi, bet, kad tiesa par to piesprieda nosacītu sodu, nolēma pamest valsti un savu ģimeni, lai rakstītu dziesmiņas par to, cik ļoti vēlas viņus satikt, un dotos “politiskajā trimdā”, tādējādi pārvēršot nosacīto sodu par reālu cietumsodu. Jau iepriekš par to rakstījām: “Cehs.lv: Ansis Ataols Bērziņš – reti draņķīgs dumpinieks“.

Atgriežoties pie Anša sasauktās preses konferences, vēlamies analizēt pāris tajā izskanējušas tēzes. Tātad Ataols uzsver, ka “Latvija nav tiesiska valsts”, jo viņš ar bruģi mētājies sabiedrības interesēs. Visupirms jānorāda uz faktu, ka Latvijas Republikas tiesiskums ir atrunāts jau Satversmē, un tā apstrīdēšana caur vienpersonisku cietēja prizmu ir spļāviens Satversmes veidotāju sejās. Otrkārt – Latvijas tiesiskumu lieliski ilustrē tas, ka cilvēkus, kas pārkāpj likumus un pēc tam izvairās no nosacīta soda, mēs liekam cietumā.

Tālāk Bērziņš norāda: “Latvijā augstākās instances tiesa piesedz zemāku instanču tiesu kļūdas un brāķi, nevis tās labo. Sistēma sagaida, ka cilvēks tai bučos roku.” Pārfrāzējot – tiesa sagaida, ka iedzīvotāji ievēros likumus. Mēs dzīvojam valstī, kurā sistēma sagaida, ka bučosim tai rokas, ievērosim likumus, maksāsim nodokļus un būsim pilsoniski aktīvi, – nudien pretīgi, tas ir kaut kas nedzirdēts. Nosauciet kaut vai vēl vienu valsti, kurā kaut kas tik neiedomājams notiek. Ā, pag…

Ansim, protams, azotē ir arī vairāki risinājumi, piemēram, viņš vēlētos, lai Latvijā tiktu ieviesta “civila kontrole pār sistēmu”. Šajā mirklī sāk kļūt neskaidri – tad Ataols vēlas, lai Latvija ir tiesiska valsts vai nē? Jo civila kontrole ir tiešs pretstats tiesiskai valstij.

Civilo kontroli Bērziņš skaidro kā augstākās uzraudzības institūciju jeb kaut ko līdzīgu “vecajo padomei”, kurā sabiedrības cienītiem speciālistiem būtu tiesības atcelt tiesu spriedumus un tos nodot jaunai izskatīšanai, ja “redzētu, ka kaut kas pieņemts netaisnīgi”. Pavisam nesen internetā tika publicēts kāds dokuments, kuru parakstījusi “Latvijas inteliģence”, tostarp arī Pujāts, Rudzītis, Veidemane, Ostrovska un citi cienīti speciālisti. Sauciet mani par idiotu, bet es ļoti nevēlos, lai šādi vai jebkādi citi speciālisti varētu brīvi caurskatīt visus tiesas spriedumus un pilnīgā chillā nolemt, kuri no tiem nav gana labi.

Ironiskā kārtā Latvijā pēdējo gadu laikā tikai divi cilvēki ir piedāvājuši savu alternatīvo tiesu. Viens ir Ansis Ataols Bērziņš, bet otra – kāda sagadīšanās – jau iepriekšējā rakstā par šo tēmu pieminētā Ditta Rietuma, kura sevi pasludināja par pamatiedzīvotāju ķēniņieni un mēģināja norēķināties ar koka sprigulīšiem.

Vēl jāpiebilst, ka Ansis Ataols veselas divas reizes lūdza Valsts prezidentam apžēlošanu. Tā kā ir skaidrs, ka šādus lēmumus prezidents, visticamāk, nepieņem vienpersoniski un emociju vadīts, bet gan apspriežas par tiem vismaz ar sievu, taču, visdrīzāk, ar veselu gūzmu savu padomnieku, tad zināmā mērā šis sabiedrībā cienīto speciālistu lēmums Bērziņu neatbrīvot no cietumsoda varētu tikt uzskatīts par jau realizētu “vecajo padomi”. Bet tas nu tā.

Visubeidzot – savas darbības Ansis Ataols Bērziņš ir nosaucis par uzupurēšanos valsts vārdā. Hei, Latvijas brīvības cīņu karavīri, kas bija gatavi doties pretī drošai nāvei, lai realizētu sapni par brīvu Latviju; visi izsūtītie latvieši, kas bija spiesti dzīvi pavadīt trimdā Sibīrijā, jo pārāk mīlēja savu valsti; čekas pagrabos nomirušie patrioti; Bastejkalna apšaudēs bojā gājušie, paejiet malā – Ansis tūdaļ raidīs trāpīgu bruģa gabalu tieši logā un pēc tam nodziedās par to dziesmiņu, kožot siltā viesnīcas numuriņā Čehijā. Tas bija upuris, kuru nākamās paaudzes atcerēsies un daudzinās vēl otrajā Latvijas simtgadē. Bravo!

100% ‘zero waste’ dzīve

Ir skaudri rudenīgs rīts, sēžu uz soliņa Dailes teātra skvērā, dzeru savu ikrīta kafiju un cenšos atcerēties – kā tas viss sākās? Kā tieši es kļuvu pilnīgi neatkarīgs no komercializācijas, modernajām tehnoloģijām, patērēšanas kulta un vides piesārņošanas, kas lielākajai daļai aitu (tā saucu visus pārējos cilvēkus, kas vēl nav sasnieguši manu apskaidrību) ir neatņemama dzīves sastāvdaļa?

Šķiet, tas sākās pirms kādiem desmit gadiem, kad toreizējā draudzene piedāvāja man pamēģināt veģetārismu. Domāju, ka tikai tajā brīdī man tā pa īstam izveidojās kritiskā domāšana. Drīz vien kļuva sāpīgi iedomāties, ka visu iepriekšējo mūžu biju pavadījis, katru dienu ēdot līķus (tā tagad saucu jebkuru gaļas produktu) un manu nepamatoto iegribu apmierināšanai bija jāmirst milzīgam skaitam dzīvu radību. Gaļa ir slepkavība, un, par laimi, attīstītā sabiedrībā to saprot arvien lielāks skaits cilvēku. Bet arī viņiem līdz manai apskaidrībai vēl tāls ceļš ejams.

Jauno apvāršņu atklāšana bija kā sniega bumba, kas palaista ripot lejā pa apsnigušu kalnu un veļas lejup arvien lielākā garīgās izaugsmes lavīnā. Saprotams, visai drīz pēc tam kļuvu par vegānu. Bija pretīgi iedomāties, ka manas apetītes remdēšanai būtu pieļaujama dzīvnieku spīdzināšana. Neviena pati vista nav pelnījusi, lai to turētu šaurā sprostā un kāds brokastīs sakultu viņas nākamos bērnus. Neviena pati govs nav pelnījusi, lai to mākslīgi apaugļotu un pēc tam padarītu par piena pumpi. Tas ir nehumāni un pretīgi.

Ir tikai likumsakarīgi, ka aktīvi iesaistījos biedrībā “Dzīvnieku brīvība” un kopā ar domubiedriem piedalījos visos svarīgākajos protestos, cīnoties pret globalizācijas ietekmi uz dzīvām radībām, kas pašas sevi nespēj aizstāvēt.

Jau labu laiku biju pārvietojies tikai un vienīgi ar velosipēdu vai sabiedrisko transportu, kas darbojas, pateicoties elektrībai, tomēr nepameta sajūta, ka viss iepriekš paveiktais kaut kā nav līdz galam pilnvērtīgs un noteikti jābūt veidiem, kā būt vēl lielākā harmonijā ar sevi un dabu. Atkritumus šķiroju jau vairākus gadus, bet to joprojām bija par daudz, tāpēc biju patīkami satraukts, uzzinot par “zero waste” dzīvesveidu. Tā ir dzīvošana, cenšoties radīt pēc iespējas mazāk atkritumu.

Sākotnēji pilnībā atteicos no iepirkšanās lielveikalos un iepirkos tikai tirgū vai specializētos veikalos, kuros produktus iespējams nopirkt, nosverot paša līdzpaņemtos traukos, nevis plastmasas iepakojumā, kā tas ierasts lielajās veikalu ķēdēs. Dārzeņu un sakņaugu mizas nemetu atkritumos, bet gan noglabāju īpašā tvertnē saldētavā, lai reizi mēnesī izvestu uz komposta kaudzi savā piepilsētas mazdārziņā. Izmantoju tikai auduma maisiņus, bet produktiem – stikla burciņas, jo tās var nekaitīgi izmantot atkārtoti. Tualetes papīru aizvietoju ar dabai draudzīgiem un atkārtoti mazgājamiem auduma gabaliņiem. Manis radīto atkritumu daudzums bija sarucis līdz minimumam, tomēr joprojām urdīja doma, ka ir iespējams dzīvot vēl pareizāk.

Pēc kāda laika sāku apzināties, ka mobilais telefons, televizors un elektrības izmantošana domāta tikai lielo korporāciju naudas maku pildīšanai un mūsdienīga dabas drauga dzīvē tam visam nav vietas. Neilgi pēc atteikšanās no elektrības pazaudēju darbu, jo priekšnieks acīmredzot nebija pietiekami emocionāli un garīgi nobriedis, lai būtu gatavs algot mūsdienīgi domājošu darbinieku, bet par to pārāk neraizējos, jo savulaik, skvotojot Spānijā, biju iepazinies ar tā saucamo “freegan” kultūru. Tas ir dzīvesveids, kas pilnībā sagrauj ierasto patēriņa kultūru. Proti – Spānijā lielveikali ik dienu nederīgos pārtikas produktus novietoja veikala aizmugurē un tie bija bez maksas brīvi pieejami jebkuram interesentam.

Tā kā Latvijā šī prakse vēl netiek pārāk plaši piekopta, nācās improvizēt, un atbilde nāca pavisam vienkārši – pārtikā ļoti ērti lietot produktus, no kuriem kāds cits atteicies. Jūs pat nespējat iedomāties, cik daudz pilnīgi normālu pārtikas produktu iespējams atrast atkritumu konteineros tikai tāpēc, ka kāds, redz, ir pārāk smalks kundziņš, lai nogrieztu maizei pelējuma garozu vai apēstu jogurtu, kuram pirms divām dienām beidzies derīguma termiņš! Tā es ik vakaru sarūpēju sev krietnu maltīti un smīnot skatījos uz patēriņa kultūrā iesprostotajām aitām, kas gāja garām, nesot negausīgi pārpildītus lielveikalu polietilēna iepirkumu maisus. Pilnīgi skaidrs, ka maisi bija pildīti ar līķi, paverdzinātām olām un plastmasu.

Ir skaudri rudenīgs rīts, sēžu uz soliņa Dailes teātra skvērā, jo dzīvokli un ģimeni pazaudēju jau sen, un dzeru savu ikrīta kafiju, kuru kāds garāmgājējs bija neizdzertu izmetis atkritumos. Tikai šādi cilvēks var būt patiesi brīvs un balansā ar Visumu un dabu. Tomēr nepamet sajūta, ka pasaules labā varētu darīt vēl vairāk. Elpojot es tomēr radu ogļskābo gāzi. Vajadzētu pārstāt elpot un kļūt par mēslojumu kādam kokam.

Par neaudzinātiem šmuļiem koncertos

Nesen sociālajos tīklos uzvirmoja diskusijas, kurās vairāki pasākumu apmeklētāji norādīja, ka uz koncertiem nevajadzētu ņemt līdzi mazus bērnus, kuri pasākumu laikā trokšņo. Komentāri, kā jau ierasts, sadalījās divās karojošās daļās – vieni šim uzstādījumam pilnībā piekrita, kamēr pārējie uzskatīja, ka “ņuņņājošs un kliedzošs sīcis” koncertā ir viņu pamattiesības un pret to varētu iebilst tikai bezbērnu feministes un cilvēki, kuri neko nesaprot no patiesās dzīves jēgas.

Izskanēja tādi komentāri kā:
– “Vecmeitas pret bērnu vecākiem”
– “Drīz koncertos aizliegs arī elpot..”
– “Tiem, kuri sevi tik augstu vērtē, ka traucē bērni un citi cilvēki, ir visas iespējas pasūtīt privātus koncertus!”
– “Ja bērnu nav, kur atstāt, man tiešām tagad septiņus gadus vajadzētu sēdēt mājās un pūt?”
– “Man nav bērni bet es tik un tā izlasot tad komentu saprotu ka tu esi neaudzinata dura”.

Lai arī ir pavisam vienkārši izprast abas karojošās puses, domāju, ka patiesā problēma ir daudz dziļāka. Ņuņņājošo knēveļu problēma radās brīdī, kad jaunie vecāki saklausījās tādus modernos audzināšanas padomus, kā “Bērnam nekad nedrīkst teikt “nē”!” Pagāja laiks un vesela vecāku-lupatu paaudze radīja neaudzinātu, izlutinātu un visatļautības pilnu bērnu baru. Kad bērnu uzvedība kļuva pilnīgi nekontrolējama, radās mīts par “indigo bērniem”, jo daudz vienkāršāk ir stāstīt visiem, ka tavs super-duper-apdāvinātais bērns ir īpašs un viņa histērijas ir pilnīgi normālas, nevis atzīt, ka esi bijis nekam nederīgs vecāks un neesi bērna audzināšanai veltījis pietiekami daudz laika.

Un – tavu brīnumu – bērns, no kura uzmanības vecāki gadiem atpirkušies ar planšetēm, mobilajiem telefoniem un saldumiem, koncertā nav spējīgs koncentrēt uzmanību ilgāk par 20 minūtēm, sāk trokšņot un traucēt apkārtējiem, bet vecāki neliekas ne zinis, jo viņu bērniņš taču ir tik īpašs, un visiem apkārtējiem tas jāsaprot un jārespektē.

Neaudzināto tīrradņu īpatsvars pieaudzis tik krietni, ka cilvēki pasākumos ar šķību aci skatās arī uz normāliem bērniem, jo ir ļoti maza ticība, ka jau mirkli vēlāk tie nesāks ārdīties.

Risinājums ir pavisam vienkāršs – nevediet savus bērnus uz pasākumiem un koncertiem, kuri tos neinteresē. Ja jums šķiet, ka trīsgadnieks ļoti daudz iegūs, apmeklējot simfoniskās vai koru mūzikas koncertu, vispirms nosēdiniet viņu pie koncertieraksta televizorā un pārliecinieties, ka juniors divas stundas ar interesi sekos līdzi pasākumam. Sēdiet viņam blakus un iztēlojaties, ka esat par šī pasākuma biļeti samaksājis brangu naudu un tas nav jūsu bērns. Diez kas nav, ne?

Ja neesat droši, ka jūsu bērni spēs pasākuma laikā nevienam netraucēt, vediet viņus uz bērnu koncertiem, bērnu izrādēm, bērnu seansiem kinoteātros, vediet viņus uz vasaras mūzikas festivāliem brīvā dabā un rokmūzikas koncertiem iekštelpās. Vediet viņus uz leļļu teātri un cirku. Brauciet ekskursijās apskatīt Latvijas skaistākās vietas, uzsāciet kopīgas fiziskās aktivitātes, sūtiet viņus uz dziedāšanas, dejošanas un jogas pulciņiem. Tikai, lūdzu, pārstājiet dirst, ka akustiskās mūzikas koncerti ir jūsu vienīgā iespēja izrauties no dzīvokļa, kurā esat ieslodzīti.

Ja nu tomēr ir dramatiska un nepārvarama vēlme savu atvasi piespiedu kārtā aizvilkt uz kādu pasākumu, kurā pieklājas mierīgi sēdēt un nesarunāties – tiklīdz jūsu bērns sāk garlaikoties – celieties kājās un dodieties prom. Kā rakstīja internetā: “Visai pasaulei nav jātolerē fakts, ka tev ir bērni”. Bērna audzināšana ir tava, nevis apkārtējo pienākums un problēma.

Koncertos ir pietiekami daudz cilvēku, kuri sarunājuši kādu, kas pieskata viņu atvases, lai paši varētu kopā doties baudīt labu mūziku vai izrādi, kā arī – lai beidzot atpūstos no bērniem. Iespējams, jūsu egoistiskā vēlme savas interesītes stādīt augstāk par vairākiem simtiem citu interešu, tikko sačakarēja viņiem vienīgo vakaru bez bērnu kliegšanas gadā.

P. S.
Ja uzskati, ka tev ir “indigo bērns”, lūdzu, pārstāj vairoties vai lec Daugavā.

Odekolona someljē tramvajā

Kādu pēcpusdienu, kā jau ierasts, galvā pārcilāju dienas notikumus, turoties pie lipīgas caurules pirmajā tramvajā. Pārdomas iztraucēja asa un kodīga smaka, uz mirkli iztēlojos, ka aptuveni šādi varētu ost “Ciklons B”. Intensīvais “aromāts” nāca no kāda pusmūža vecuma kunga, kurš lielā brezenta somā pārvadāja stikla taru, bet savas bikses, acīmredzot, uztvēra kā portatīvo tualeti.

Vīrietis izvilka no kabatas neliela izmēra flakonu un kāri iestrēba no tā krietnu šļuku odekolona “Тройной”. Odekolona saldā smarža sajaucās ar aso nepieradinātās dzīves smārdu, izveidojot tramvaja vagonā šķebinošu blendu, kas, gluži kā atprātotāji Harija Potera sāgā, izsūca no apkārtējiem visas pozitīvās emocijas un vēlmi dzīvot. Šajā brīdī aizdomājos – kāda velna pēc es īsti nolēmu pārstāt pilsētā lietot automašīnu?

Savulaik ik dienas no dzīvokļa Juglā uz biroju Āgenskalnā braucu ar savu auto, nezinot raizes, tomēr paralēli komfortam mani vienmēr šaustīja apziņa, ka var taču dzīvot zaļāk, var dot pilsētai vairāk, tāpēc nolēmu savas personīgās vēlmes nestādīt augstāk par sabiedrības labumu un atstāju automašīnu nedēļas nogaļu izbraucieniem ārpus pilsētas.

Vispirms jāteic, ka mēnešbiļetes dažādiem transportiem kopā uz ģimeni izmaksāja vairāk, nekā ikdienā spēju nobraukt ar savu mazlitrāžas auto degvielā, tomēr bija sajūta, ka šādi sniedzu finansiālu atbalstu Rīgas sabiedriskā transporta tīkla modernizācijai, palīdzot kopā būvēt skaistāku un ērtāku nākotni mums visiem.

Nākamais, kas mani pārsteidza, bija cilvēku daudzums tramvajos. Karstākajās stundās tie kursē reizi piecās minūtēs, bet neraugoties uz to, regulāri ir reizes, kad pasažieri pieturā cenšas neizgāzties pa pārpildītās kastes durvīm, bet citiem tajā iekāpt vienkārši nav iespējams, tāpēc jāgaida nākamo, cerībā, ka tajā būs vieta. Un pēc tam nākamo.

Šajos brīžos parasti aizdomājos – kā izskatītos galvaspilsētas sabiedriskais transports, ja visi pilsētnieki atteiktos no auto un, pēc veiksmīgas “park and ride” sistēmas ieviešanas, Juglā tramvaja galapunktā sabiedrisko transportu ikrītu gaidītu par pārdesmit tūkstošiem cilvēku vairāk? Vai tramvaju skaits un to kursēšanas intensitāte kaut kā maģiski pieckāršotos? Iespaidīgi palielinātam autoparkam droši vien būtu daudzkārt augstākas uzturēšanas izmaksas, vai tā iespaidā nepaceltos biļešu cenas? Protams, šajā jomā neesmu lietpratējs, tāpēc ticu, ka pilsētvides entuziasti jau izstrādājuši šim trāpīgus un viegli realizējamus risinājumus.

Vēl man lielu pārsteigumu izraisīja fakts, ka ar auto ierasto divdesmitpiecu minūšu vietā, ar pirmo tramvaju no Juglas līdz Āgenskalnam jābrauc veselu stundu – 30 km/h ātruma ierobežojums visas Barona ielas garumā, pārlieku blīvā pieturvietu intensitāte, kā arī Centrāltirgus aplis viennozīmīgi dara savu. Principā, ik dienu tā ir nedaudz vairāk kā stunda laika, ko nākas nolaupīt savai ģimenei, tomēr vērtēt savas ģimenes vēlmes augstāk par sabiedrības labumu būtu klaji egoistiski. Es stāvu tam pāri.

Un tad vēl man nedod mieru jautājums – vai nav nedaudz negodīgi tas, ka pa Rīgu nepārvietojos ar savu automašīnu, lai šeit būtu svaigāks gaiss, bet brīvdienās ar auto braucu ekskursijās uz citām Latvijas pilsētām. Sanāk, ka pats savā pilsētā nevēlos sava auto izplūdes gāzes, bet par Talsu iedzīvotājiem vienalga? Ar šo vēl neesmu līdz galam ticis skaidrībā.

Odekolona someljē bija izkāpis no tramvaja jau trīs pieturas iepriekš, bet gaisā joprojām virmoja viņa dzīves sūrme. Nokļūšanai uz darbu tērēju vairāk naudas kā iepriekš, ģimeni katru dienu redzu par stundu mazāk, elpoju urīna un spirtota odekolona smārdu, turoties pie lipīgas caurules. Es vienkārši esmu labāks cilvēks par jums.

Pikets atrisina problēmas velosipēdistu galvā

17. oktobrī pulksten 12.00 Rātslaukumā pie Rīgas domes notika pikets “Par velo!”, kas norisinājās, lai pievērstu Rīgas domes deputātu uzmanību samilzušajām satiksmes drošības problēmām un aicinātu nekavējoties uzlabot veloinfrastruktūru galvaspilsētā. Cehs.lv komanda labprāt būtu ieradusies, bet diemžēl, pie rātsnama nav iespējams piebraukt ar automašīnu, turklāt, pieaugušiem cilvēkiem šajā laikā jābūt darbā.

Lai vai kā, pilnībā atbalstām pilsētvides aktīvistu entuziasmu un ticam, ka šis hepenings nekavējoties liks domes deputātiem atskārst pieļautās kļūdas un sākt rīkoties. Gara acīm jau iztēlojamies, kā Nils izskrien no domes, pamāj visiem piketētājiem žestu par aizmāršību un sāk uz Krasta ielas krāsot velojoslas.

Veloaktīvisti jau iepriekš rīkojuši dažādas pārdomātas un lietderīgas akcijas, tādējādi uzlabojot veloinfrastruktūru galvaspilsētā. Kā spilgtākos no piemēriem varam minēt:
– velosipēdu “kritisko masu”, kuras laikā pāris simti riteņbraucēju traucas pa pilsētu, neievērojot ceļu satiksmes noteikumus, bloķējot automašīnu satiksmi un autovadītājiem, kas nav ar to apmierināti, rādot uz augšu izstieptus vidējos pirkstus
– patvaļīgi uzzīmējot nesaskaņotu velojoslu vienīgajā Brīvības ielas posmā, kur to atļauj ielas platums
– minoties pa Brīvības ielas vidu, lai dabūtu pa muti no nikna bembista.

Tā kā iepriekšējās aktivitātes vēlamos augļus nav nesušas, ir pilnīgi skaidrs, ka pēc vakardienas piketa izmaiņas veloinfrastruktūrā notiks nekavējoties. Pilnīgi iespējams, ka brīdī, kad lasāt šīs rindas, Rīgas centrā jau ir aizliegta iebraukšana ar automašīnām, Čaka iela pārvērsta par velomaģistrāli, Ceļu satiksmes noteikumos tiek veiktas izmaiņas, lai atrunātu, ka velosipēdistiem sarkanā luksofora gaismai ir tikai rekomendējoša nozīme, bet likuma preambulā tiek ierakstīts: “Divas riepas – labi, četras riepas – slikti!”

Tāpat skaidrs, ka pēc šī piketa nekavējoties notiks arī sekojošās lietas:
– velosipēdisti pārstās braukt kā idioti,
– tas viens no muļķiem pēkšņi tomēr atzīs, ka ir OK lietot ķiveri,
– velosipēdisti pēkšņi atcerēsies, ka sarkanais un pat dzeltenais ir kustību aizliedzoši signāli,
– sāks krustojumus šķērsot gājēju ātrumā,
– pārstās pa trotuāriem lidot uz 30 km/h,
– iegādāsies velosipēdus ar bremzēm,
– lai izlasītu telefonā iekritušo ziņu, apstāsies trotuāra malā, nevis lasīs to braucot,
– pārstās zīmēt savus ceļu apzīmējumus,
– nemīsies cauri tramvaja pieturai, kad no sabiedriskā transporta kāpj ārā pasažieri,
– vismaz līkumos uzliks rokas uz stūres,
– pārstās mīties pa vidu Brīvības ielai un saprātīgi izmantos ietvi,
– atzīs, ka sava daļa taisnības tomēr Timrotam ir,
– piekritīs, ka trīsgadīgu bērnu ziemā tomēr labāk uz dārziņu aizvest ar sabiedrisko, nevis uzsēdināt uz rāmīša, minoties pa apledojušiem trotuāriem,
– pārstās sist ar roku pa sāniem automašīnām, kuras ir apstājušās, lai izkrautu vai iekrautu mantas – tā vietā samazinās ātrumu un mierīgā garā apbrauks šķērsli,
– sapratīs, ka “kritiskajā masā” tomēr ir iespējams braukt ievērojot CSN, un nerādot autovadītājiem fakučus,
– sapratīs, ka ne visi, kuri nepiekrīt viņu viedoklim, ir Saskaņas/Rīgas domes apmaksāti troļļi,
– pieņems, ka tomēr eksistē velosipēdisti, kuriem pārvietošanās pa pilsētu nesagādā neērtības,
– atzīs, ka atstarojošā veste tumšā laikā tomēr ir lielisks veids kā uzlabot savu drošību, nevis žīdmasonu sazvērestība.

Tā kā, pateicoties piketam, veloinfrastruktūras problēmas valstī beidzot ir atrisinātas, šorīt atļāvos pagulēt ilgāk, jo tā vietā, lai savu septiņgadīgo dēlu no Bolderājas uz skolu pilsētas centrā vestu ar automašīnu, pateicu, lai viņš minas ar velosipēdu.

Pirmais jēdzīgais partiju klasifikators jauniešiem

Kā jau izsenis ierasts jebkuru priekšvēlēšanu laikā, mediji un politiķi ļoti nemākulīgi cenšas komunicēt ar jauniešu auditoriju. Šo komunikāciju veido jauni profesionāļi ap 30, jo domā, ka “joprojām taču esmu jauns un zinu, kā viņi domā”, kamēr sabiedriskajā transportā, nostājoties blakus sēdošam jaunietim, visdrīzāk, viņus palaistu apsēsties. Pienācis laiks saprast, ka politisko jautājumu analīze, lai nolemtu, par kuru partiju balsot, mūsdienu jaunietim ir pārāk sarežģīts uzdevums.

Tieši tāpēc Cehs.lv, būsim atklāti – vienīgais jauniešus patiesi uzrunājošais portāls, izdarījis visu analizēšanu un domāšanu savā mākslīgā intelekta laboratorijā un sniedz skaidrus rezultātus, kas ir kas. Lai “Instagram” sēdoša astoņpadsmitgadnieka deģenerētās smadzenes spētu šo informāciju saprast, Cehs.lv laboratorija rezultātus pielīdzināja analoģijai ar vidusskolu – kura partija ir kurš klases skolēns.

KPV LV – klases kauslis. Tā kā smadzeņu kapacitāte ierindotu viņu pēdējā vietā klasē, savu rangu nākas izkarot ar dūrēm. Statusa apliecināšanai regulāri piesola kādam no gudrākajiem klasesbiedriem pa seju vai atņem pusdienu naudu. Traucē darbu stundās, izdvešot neartikulētas skaņas, apsaukājot skolotāju vai kliedzot viņai: “Kas tu tāda esi, lai mani mācītu?” Vienmēr sola, ka mājasdarbu atnesīs rīt.

LRA – klases sportists. Nepamatoti skaļš un bravūrīgs, jo nekad nav izcēlies ar pārāk augstām sekmēm, tomēr ir pamanāmākais sporta nodarbībās. Vienmēr aizstāv skolas godu sporta sacensībās un sēž matemātikas un ekonomikas pēcstundās.

NA – klases militārists. Mazākajās klasēs bija aktīvs skautu pulciņā, bet tagad lepojas ar dalību jaunsargos. Lepojas tik ļoti, ka klasesbiedriem jau konkrēti apriebies par to klausīties katrā starpbrīdī. Viegli atpazīt pēc kamuflāžas biksēm un T-krekla, kura rokas uzrullētas uz augšu tā, lai atsegtu necilos bicīšus. Nēsā līdzi nazi, tāpēc pārējie klasesbiedri uzskata, ka viņš ir nedaudz traks, un no viņa raustās pat klases kauslis.

Saskaņa” – klases smirdīgais čalis. Viņš uz skolu brauc no dziļiem laukiem, ģērbjas pieklājīgi, tomēr jūtams, ka pēc ikrīta govju slaukšanas nav paspējis ieiet dušā laika vai arī siltā ūdens trūkuma dēļ. Lai arī ne klases gaišākais prāts, tomēr apveltīts ar zināmu devu intelekta. Rūpīgi mācās, maz runā, jo nevēlas, lai klases militārists viņu kārtējo reizi apsauc par smerdeli. Vienīgais klasē, kuru aizstāv klases kauslis.

JV – čalis, kurš palicis uz otru gadu. Diezgan normāls un gudrs puisis, bet palicis uz otru gadu tāpēc, ka iepriekšējā gadā bija pārlieku slinks un palaidies. Sola saņemties mācībās, bet jaunie klasesbiedri par viņu ņirgājas un aiz muguras apsaukā par otrgadnieku un vecūksni, un vaino viņu diskotēkas pārtraukšanā iepriekšējā gadā, jo kāds esot piepīpējis toču. Runā, ka pēc stundām pa kluso mēdzot iet paraustīt vienroci “Fēniksā”.

ZZS – klases kautrīgās meitenes. Vienmēr ir bariņos, stundās rūpīgi mācās, jo ir pietiekami gudras, lai saprastu, ka nav pašas gudrākās un skaistākās klasē, tāpēc vienīgais veids, kā dzīvē kaut ko sasniegt, ir zubrīšana. Starpbrīžos klusi sačukstas, ķiķina un aprunā visus pārējos. Tik klusi, ka neviens tā arī nesaprot, ko un kāpēc viņas runā vai dara.

Attīstībai/Par!” – klases seksīgais zaķis. Nav pati gudrākā klasē, nav arī stulbākā, tomēr ir jauna, skaista un seksīga, tāpēc pievērš visu uzmanību un nekad nepaliek nepamanīta. Klasē runā, ka savulaik skolas diskotēkas laikā viņa tualetē uztaisījusi prasmīgu minetu otrgadniekam.

JKP – klases stukačs. Tas čalis, kurš vienmēr nostučīs klasesbiedrus skolotājai par špikošanu, kamēr pats ar matemātikas formulām ir aprakstījis visu penāli, galda virsmu un rokas. Stučīs par skolas kafejnīcā nospertu bulciņu, sniega piku pa kautrīgās meitenes pakausi, kniepadatu uz skolotājas krēsla un pat padeni sīkajam, kaut gan pats to visu labprāt vērojis, izbaudījis no malas un nav iejaucies.

LKS – apmaiņas students no Francijas. Viņš ne vārda nesaprot nedz latviešu, nedz angļu valodā un arī negrasās tās apgūt, jo Francijā tās tāpat nelieto. Vienīgo komunikāciju ar klasesbiedriem uzsāks tad, kad tie būs apguvuši sarunvalodas pamatus viņa valodā.

NSL – klases pajols. Aktīvi cenšas visus pārliecināt, ka pirms pāris gadiem viņu nolaupīja citplanētieši, bet skolas direktors patiesībā ir ķirzakcilvēks. Vienmēr tramīgs un taukainiem matiem. Nekaitīgs, bet izteikti kaitinošs.

Visas pārējās partijas – tie cilvēki, kuru vārdus tu neatceries pat klases izlaidumā. Viņi vienkārši visus šos gadus atradušies ar tevi vienā telpā, bet neviens tos nav pamanījis.

Ceram, ka šis raksts palīdzēs izskaidrot jūsu bērniem, kas ir kura partija, un pieņemt pareizo lēmumu Saeimas vēlēšanās. Ņemiet par labu!