Visi raksti, kuriem autors ir CEHS

Mēs visi mirsim

Varētu šķist, ka šajā vietā un laikā būtu neiespējami atrast kādu cilvēku, kas noliegtu globālās klimata pārmaiņas, jo īpaši tā iemesla dēļ, ka zinātne nav bijusi tik ļoti attīstīta. Galu galā uz šīs planētas ir cilvēki, kas spēj novērot gravitācijas viļņus no melnajiem caurumiem miljoniem gaismas gadu tālumā, ģenētiski modificēt augus, lai pabarotu pusi zemeslodes, radīt medikamentus, kas glābj dzīvības. Tomēr rodas iespaids, ka popularitāti arvien vairāk gūst tik absurdas idejas kā plakanā zeme, vakcīnu izraisīts autisms un homeopātija.

Globālās sasilšanas faktu prognozēja jau pirms 100 gadiem, un šodienas prognozes liecina, ka, visticamāk, jau ir par vēlu ko iesākt, lai nosargātu civilizācijas pastāvēšanu. Planēta jau pati sāk izmest atmosfērā siltumnīcas efektu izraisošās gāzes, kas tikai paātrinās temperatūras celšanos, kas novedīs pie vēl lielākiem plūdiem, vētrām, karstuma viļņiem un meža ugunsgrēkiem. Mēs jau ilgi novērojam, kā Eiropas dienvidos un citos attīstītos reģionos plosās dažādas stihijas, un, visticamāk, šīs teritorijas drīz kļūs neapdzīvojamas. Loģiski ir jāpieņem, ka iedzīvotāji no dienvidiem sāks pārcelties uz dzīvi ziemeļu rajonos.

Cilvēki ir kā parazīti, kuri necenšas saglabāt sevis nēsātāju pie labas veselības. Šķiet, ka cilvēkus varētu salīdzināt ar žurkām, piemēram, ja kādā teritorijā savairojas pārāk daudz žurku, tiklīdz sāk aptrūkties resursu, žurkas sāk regulēt savu populāciju, nogalinot viena otru. Ar cilvēkiem allaž ir bijis līdzīgi, un nekas neliecina, ka, tiklīdz globālo klimata izmaiņu rezultātā aptrūksies pārtikas krājumu vai teritorijas, cilvēki nesāks viens otru nogalināt. Un nogalināt cilvēki prot labāk nekā jebkura cita suga uz mūsu trauslās planētas.

“Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijā veiktie aprēķini un prognozes liecina, ka, saskaroties ar globālo klimata izmaiņu izraisītajām sekām, lielākajā daļā pasaules valstu sabiedrība izvēlēsies konservatīvus un nacionālus vadītājus, kas, lai izvairītos no līgumiem par globālās sasilšanas bēgļu uzņemšanu, izstāsies no pastāvošajām valstu savienībām un aliansēm.

Eiropā jau tiek aktīvi runāts par Eiropas armijas izveidi, kas nodrošinātu vēl lielāku integrāciju Eiropas Savienībā, kā arī iespēju nosargāt Eiropas teritoriālo integritāti nākotnē. Baltijas valstu interesēs ir vēl dziļāka integrācija un koalīcija ar Eiropas lielākajām valstīm, pat ja tas nozīmētu savā teritorijā izmitināt lielu skaitu iedzīvotāju no Eiropas dienvidiem, jo “katrs pats par sevi” apstākļos vērienīgi militāri konflikti ir neizbēgami un mazajai Latvijai šāda scenārija gadījumā draud militārs genocīds.

Kādi mums ir varianti? Akadēmiķis Kristaps Āls pauž viedokli, ka, iespējams, vislabākā rīcība gan Latvijā, gan pasaulē, būtu tās iedzīvotājiem izmirt dabīgā ceļā: “Ir jāskatās patiesībai acīs, mūsu paaudzei paveiksies, ja tā nomirs no vecuma, taču mūsu bērnu liktenis būs daudz skaudrāks. Valsts pastāvēšanu diktē tikai tās iedzīvotāju paustā griba, un nekas neliedz veselai nācijai pieņemt lēmumu par tās pastāvēšanas beigām.”

Latvijas priekšrocība ir tās ģeogrāfiskā atrašanās vieta un jau tā sarūkošais iedzīvotāju skaits. Nekustamo īpašumu pārdošana turīgiem ārvalstniekiem, kuru mērķis ir šeit apmesties uz dzīvi, ir šīs valsts iedzīvotāju labākā iespēja nodrošināt investīcijas reģionā un adekvātas vecumdienas pamatiedzīvotājiem. Latvija varētu kļūt par pirmo patvēruma centru klimata bēgļiem.

Aizmirstiet par Likteņdārzu, mums ir jābūvē jaunā Ēdene vai Bābeles tornis, kas apvienotu Latvijas teritorijā ietekmīgas personas no ārvalstīm, kas ir spējīgas investēt pārtikas ražošanas inovācijās, lai mūsu zemniekiem nebūtu katru rudeni jāčīkst pēc kompensācijām, jo sausumā gājusi bojā viņu tupeņu raža. Pēc zinātnieku aplēsēm, mums ir atlikuši aptuveni 30 gadi, līdz klimata izmaiņas sāks masveidā iznīcināt zemes floru un faunu.

Nevar būt ne runas par atbalstu ģimenēm vai demogrāfiskās situācijas uzlabošanai, valstij nepieciešams izmaksāt pabalstus cilvēkiem, kam nav bērnu, lai tie varētu optimāli izmantot savu laiku, strādājot pie tā, lai, kad pēc 100 gadiem smaks nost pēdējie cilvēki uz Zemes, tie varētu pieminēt, kā viedie latvieši nolēma paši sev lemt likteni, nevis plēst citiem rīkles, lai vēlāk varētu necienīgi nosmakt karstumā un putekļos.

Vai strukturētais sūdens aizbiedē lielo čiku?

Tevi ietekmē Mēness fāzes? Tev ir bail no lielā čika? Uztraucies par sava ķermeņa PH līmeni? Šķiet, ka krāna ūdens ir kaitīgs? Ļoti labi, arī es neticu tādām muļķībām. Bet cilvēkiem patīk ticēt, tas padara skola–darbs–nāve rutīnu nedaudz vieglāk panesamu.

Problēma nav tajā, ka cilvēki tic, problēma ir ar cilvēkiem, kuriem kādā no ticībām piemīt autoritāte. Šīs autoritātes var izmantot sekotāju pulku kā resursu savu seksuālo fantāziju īstenošanai vai kā mediju melu izplatīšanai. Par labu piemēru tam kalpo vairāki pašmāju mācītāji, kuri iestājas pret vasaras saulgriežu svinēšanu, jo tā, redz, esot pagānu būšana, vai tie, kas draud maziem bērniem, ka tad, ja viņi kādam izstāstīs par to, kas notika pēc svētdienas skolas, Dieviņš atņems viņiem mammu.

Ja lielākā daļa organizēto reliģiju mācītāju cenšas palīdzēt savu draudžu locekļiem, vienlaikus pastāv arī vistīrāko šarlatānu problēma, kuri cenšas iedzīvoties uz nezinātnisku ideju izplatīšanas un klajas maldināšanas rēķina. Runa, protams, ir par dziedniekiem, ekstrasensiem, auru čamdītājiem un idiotisku uzturā lietojamu preču izplatītājiem.

Astrologi ir emulsija no tūkstošiem gadu senas neizpratnes par debesu ķermeņiem un numeroloģijas, kas uzskata, ka planētu atrašanās vieta kaut kādā veidā varētu ietekmēt to, vai manai sievai ienāks prātā uz mani apvainoties bez iemesla, – šķiet, ka tas notiek pie jebkuras planētu konfigurācijas. Un vispār – astronomija ir gājusi daudz tālāk. Nez, vai astrologi ir ņēmuši vērā, ka Plutons vairs nav planēta? Un 30. februārī dzimušos rītā ietekmēs Piena ceļa supermasīvais melnais caurums?

Dziednieki ir vieni no zemiskākajiem šarlatāniem, kuriem esam jau vairākkārt veltījuši neglaimojošus vārdus, taču viņi spītīgi nepazūd no sabiedrības ķermeņa kā vēzis, ko, kā viņi paši apgalvo, spējot izārstēt. Viss ir jūsu rokās, dārgie dziednieki, beidziet uzdoties par ārstiem, noņemiet savus internetā atrastos diplomus no Zinātņu akadēmijas telpu sienām un ejiet savus buramvārdus skaitīt kartupeļu vagās. Tas ir vienīgais veids, kā jūs ar savām profesionālajām prasmēm varat sniegt sabiedrībai kādu labumu.

Ja nākotnes pareģošana būtu reāli iespējama, vai tiešām šie ekstrasensi iekasētu naudu no vecām tantēm un vientuļiem cilvēkiem, nevis sēdētu akciju biržā? Cik no viņiem pirms 10 gadiem iegādājās bitkoinus, nevis stāvēja rindā, lai pieteiktos “Ekstrasensu cīņu” raidījumam? Man gan ir aizdomas, ka šie cilvēki ir veiksmīgi apmuļķojuši paši sevi, sev neapzināti uztrenējot “auksto lasīšanas” prasmi tādā mērā, ka uzskata to par intuīciju, kad ienāk prātā, ka pēc alkohola smaržojošam klientam ir problēmas personīgajā dzīvē. Jā, cilvēki izskatās slikti un iet pie ekstrasensiem pēc palīdzības, kad viņiem ir problēmas dzīvē, nevis kad viss ir lieliski.

Un man vismīļākā grupa ir uztura speciālisti ar grādu pseidozinātnēs, neeksistējošu kritisko domāšanu un gana lokanu morālo kompasu, lai pārdotu produktus ar neeksistējošām īpašībām. Visspilgtākais piemērs, kuru būsiet pamanījuši, ja apmeklējat jogas nodarbības vai šajā priekšvēlēšanu laikā staigājat pa ielām, ir kāds uzņēmums, kas piedāvā “strukturēto” ūdeni ar atmiņu. Ja esat pievērsuši uzmanību ziņām, tad zināsiet arī to, ka KNAB ir uzsācis pārbaudi par šī uzņēmuma visnotaļ acīmredzamu reklāmas kampaņu par labu kādai partijai. Tiesa, jāatzīst, ka cilvēku maldināšana un iedzīvošanās uz lētticīgu cilvēku rēķina ir raksturīga iezīme gan “strukturētā” ūdens piedāvātājiem, gan pieminētajai partijai.

Ūdenim nav atmiņas. Lai ar kādu spēku iedarbotos uz ūdeni, vai tas ir elektromagnētisks, kinētisks, filtrēšana caur membrānu vai pātaru skaitīšana, šķidrā agregātstāvoklī tas nevar saglabāt nekādu struktūru. Tātad arī visa teorētiskā informācija, kas tur tiek ievadīta, izzudīs piko sekunžu laikā pēc ārējās iedarbības beigām. Saprotu, ka tiem, kas man nepiekrīt, būs grūti saprast iepriekšējā teikumā teikto, tālab pārtulkošu to viņiem saprotamā piemērā: “Ziema. Auksts – brrr! Ūdens ciets! Uzčurā krustiņu. Krustiņš paliek. Pavasaris. Silts – Mmmm! Ūdens slapjš – krustiņš pazūd!”

Vēl tikai nāk prātā atsevišķi “ģēniji”, kuri cenšas bagātināt ūdeni ar skābekli, jo tas esot veselīgs. Tā nav, piešķirot H20 vēl vienu skābekli, sanāk H2O2, un tas ir ūdeņraža peroksīds, ar to 2. pasaules kara koncentrācijas nometnēs eksperimentēja kā ar līdzekli, ar ko nogalināt, ievadot to intravenozi.

Izlasi arī: 

Pieci soļi drošākas baznīcas virzienā

Sauciet mani par konservatīvu, bet es nekad neiešu ēst pie tieva itāļu pavāra un nekad neuzticēšu savus bērnus cilvēkam, kurš neuztur veselīgus, intīmus sakarus ar citiem pilngadīgiem cilvēkiem. Mana rīcība nav 100% droša prevencija, bet tā 100% ir rīcība risku samazināšanai.

Medijos izskanēja kārtējā ziņa par iespējamu seksuālās vardarbības gadījumu Romas katoļu baznīcā, šajā gadījumā – tepat Latvijā. Jautājot “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas metropolītam par šo gadījumu, Kristaps Āls pauda šaubas par mācītāja vainu seksuālā vardarbībā pret personu ar attīstības traucējumiem: “Maz ticams, ka garīdznieks tiešām ir pastrādājis šos noziedzīgos nodarījumus.

Pirmkārt, ziņas par konkrēto gadījumu ir faktuāli skopas, kas ir saprotams gan no izmeklēšanas dienestu, gan garīdznieka reputācijas perspektīvas, jo demokrātijā pastāv nevainīguma prezumpcija jeb – persona nav vainīga līdz brīdim, kad tiek pierādīts pretējais. Otrkārt, šaubu ēnu met arī noziedzīgā nodarījuma apstākļi, jo no seksuāla noziedznieka psiholoģijas viedokļa daudz tīkamāks loms ir atrodams katrā svētdienas skolā. Saprotiet, gan mazgadīgs bērns, gan persona ar garīgu atpalicību nevar sevi pārstāvēt tiesā, tāpēc, ja pastāv izvēle, labāk pusdienās ēst vīģes, nevis kartupeļus.”

Abstrahējoties no konkrētā gadījuma, līdz brīdim, kad atbildīgie dienesti izmeklēs lietas apstākļus, mums būtu lietderīgi iztirzāt problēmu ar pedofiliju garīdzniecībā, jo precedentu skaits ir ļoti liels. Īpaši šokējošus šos gadījumus padara organizētu grupu pazīmes un noziedzīgo nodarījumu slēpšana no augsti stāvošu garīdznieku puses. Statistika liecina, ka katra otrā katoļu baznīca ir bijusi iesaistīta vismaz vienā seksuālas vardarbības gadījumā. Būtu diezgan muļķīgi pieņemt, ka Latvijā nepastāv līdzīga situācija, pat tad, ja informācija par seksuālo vardarbību nenonāk atklātībā.

Šobrīd pastāv divas galvenās problēmas seksuālo noziegumu atklāšanā un varmāku sodīšanā: neziņošana par noziegumiem un vāja sabiedrības izpratne par tiem. Galvenais neziņošanas par noziegumiem iemesls ir sabiedrībā pārāk iesakņojusies upuru vainošana, kas cietušajos izraisa kaunu, vainas apziņu vai bezpalīdzības sajūtu.

No otras puses, ir vesela virkne viedokļu līderu un lēmējvaras pārstāvju, kas ļoti sarežģī sabiedrības izglītību gan seksuālajā audzināšanā, gan noziegumu novēršanā. Piemēram, politoloģe Ilze Ostrovska šonedēļ sociālajā tīklā “Twitter” pauda viedokli, ka bērnu podi veikala “IKEA” vīriešu tualetē varētu veicināt pedofilu personu skaita pieaugumu. Atsevišķi Nacionālās apvienības biedri, Jūlija Stepaņenko un virkne augsti stāvošu garīdznieku valsts mērogā cenšas iznīcināt seksuālo izglītību skolās. Aizdomīgi, tieši kāpēc, viņuprāt, nedrīkst paskaidrot bērniem, ka tas ir ļoti slikti, ja gar viņu intīmajām vietām knakstās kāds cilvēks, pat ja tas ir ārsts, radinieks, skolotājs vai mācītājs?

Ko darīt, lai situāciju labotu? “Cehs.lv” mākslīgā intelekta departamenta mašīnmācīšanās nodaļa ir sagatavojusi konkrētu veicamo pasākumu plānu:

1. Sieviešu ordinācija. Statistika liecina, ka sievietes daudz retāk pastrādā seksuāla rakstura noziegumus. Ja šobrīd baznīcās būtu godīgs dzimumu sadalījums starp mācītājiem, teju uz pusi būtu samazināta seksuālā vardarbība Latvijas baznīcās. Tātad divas reizes mazāk bezpalīdzīgu bērnu un invalīdu ciestu no vardarbības baznīcā.

2. Jāpanāk, ka katoļu priesteri drīkst veidot ģimeni. Uzskats, ka mācītājam ir jākalpo tikai draudzei, uzliek pārāk lielu psiholoģisko un fizioloģisko slogu uz cilvēka pleciem. Pat ja nostāsti par mācītāju pašapmierināšanos grēksūdžu laikā ir patiesi, masturbācija noteikti atslogo no stresa un paģirām, taču ar to nepietiek veselīgas seksuālās dzīves uzturēšanai. Ģimenes dzīve garīdzniekam palīdzētu arī daudz labāk izprast problēmas citu draudzes locekļu vidū.

3. Garīdznieku atbilstības pārbaudes. Visiem sociālajiem darbiniekiem ir dažādas pārbaudes un psihologu konsultācijas, lai izvērtētu to atbilstību ieņemamā amata pienākumu pildīšanai, bet garīdzniecībai tādu nav. Viens no variantiem varētu būt elektrodu piestiprināšana garīdznieku ķermeņa erogēnajām zonām, kas fiksē izmaiņas asins pieplūdumā konkrētajās vietās, kad tiem tiek rādīti attēli ar bērniem vecumā no 1 līdz 15 gadiem.

4. Animētā pornogrāfija, ja garīdznieks izjūt fizisku tieksmi pret mazgadīgām personām, taču vēl nav pastrādājis nevienu noziegumu. Animētā pornogrāfija (īpaši Āzijas izcelsmes) ir apliecinājusi, ka personas ar pedofilijas tieksmēm var “izraustīt savus dēmonus” un turpināt pilnvērtīgi pildīt savas funkcijas sabiedrībā, nepastrādājot nekādus noziegumus.

5. Bezmaksas kontracepcija dievnamos. Šis ir galējs un utilitārs variants. Ja garīdznieks tomēr nespēj atturēties no bezpalīdzīgu personu seksuālas izmantošanas, tad vajadzētu vismaz parūpēties, ka viņš savā recidīvā neizplata kādu seksuāli transmisīvu slimību vai nesagādā grūtniecību kādam 12 gadus vecam bērnam.

Biroja spēle “Smēriņš”

Nepieciešams: Sūrās paģiras; paķīša kebabs; biroja WC
Spēlētāju skaits: Neierobežots

Spēles gaita:
Pēc krietna rīta paķīša dodies uz biroja tualeti, kuru neganti aizdirs ar pohu sūdu, atstājot keramikas karalienē krietnu kāla štrāsi. Rūpīgi klausies, lai pārliecinātos, ka aiz WC durvīm otrā pusē neviena nav, un slepus nemanīts izlavies ārā. Apsveicam! pirmo fāzi esi noslēdzis veiksmīgi.

Uzturies turpat netālu no WC ieejas, bet ne tieši pretī. Pabaksties telefonā, gaidi. Uzdevums – sagaidīt, kad kāds no kolēģiem dosies uz piesmērēto atvieglotavu.

Kolēģim, kurš nezina, ka piedalās spēlē, gluži kā jaunajās RPG, būs divas izvēles iespējas, kas nemainīs iznākumu – viņš zaudēs jebkurā gadījumā.

Pirmais scenārijs: Kolēģis, iegājis un apzinājis situāciju, norij pašlepnumu un salkano kāla smārdu, un nobirstē tevis atstāto štrāsi. Viņam nākot ārā no tualetes, tu dodies tur iekšā. Kolēģis atviegloti nodomās, ka viņš vismaz tavās acīs nebūs cūka. Tu, konstatējis tīru podu, gandarījumā pasmīni – jaunais mārketinga projvads, kurš grib uz tevi atstāt labu iespaidu, ir birstējis tavu sūdu.

Otrais scenārijs: Kolēģis, iegājis un apzinājis situāciju, nodomā – vienalga, es tikai ātri atliešu. Aiz durvīm tāpat neviena nebija. Kolēģis atstāj kāla štrāsi nenotīrītu un dodas ārā. Tu ej uz durvju atvēršanaš skaņu un pēkšņi iznirsti ap stūri viņam priekšā. Pievērs viņa uzmanību – pasveicini. Tad doties garām un taisni iekšā. Viņš iekšēji pamirst. Pēc tam ar smīnu sejā atlikušo darba dienu birojā meklē ar viņu acu kontaktu, iesaisties sarunās. Ieminies, ka rīt derētu sanākt sapulcē un parunāt par to jauno web dizaina projektu – izskatās, ka būs visai netīrs darbiņš.

Abos scenārijos – izbaudi uzvaru.

Kā bērna potēšana izpostīja manu ģimeni

Nu jau pirms krietna laika satiku Patrīciju – jaunu sievieti ar glītu seju, patīkamu humora izjūtu un dabīgu seksapīlu. Iemīlējāmies un sākām kopīgas mājsaimniecības projektu. Mūsu kopdzīves pirmās vasaras tika aizvadītas, apmeklējot diezgan daudzas kāzas un bērnu raudzības. Nepārprotiet, dzīvot kopā un veidot ģimeni ir brīnišķīgi, taču kāzas ir kļuvušas pārāk pompozas un prasa pārmērīgas investīcijas no draugiem un radiniekiem.
Man šķiet nepieņemami, ka par normu ir kļuvusi naudas dāvinājumu pieprasīšana. Manā utopijā – kāzas ir priecīgs notikums starp diviem cilvēkiem, kas ir nolēmuši pavadīt kopā dzīvi, līdz kāds no viņiem nomirs. Realitātē visus kāzu ielūgumus varētu pārfrāzēt sekojoši: “Mēs esam nolēmuši kādu laiku būt kopā un padarīt neizbēgamo šķiršanās procesu sarežģītāku. Visa šī padarīšana izrādījās daudz, DAUDZ dārgāka, nekā mums šķita, tāpēc esam izvēlējušies tevi kā vienu no tiem, kas sponsorēs mūsu vispriecīgāko dienu.”

Labi atceros kādu vakaru, tas bija neilgi pēc kārtējo kāzu apmeklējuma, ar Patrīciju gulējām gultā, pirms došanās pie miera aizdomājos par tik biežu laulību iemesliem. Nonācu pie secinājuma, ka visas nupat pie vīra izgājušās līgavas tā vai citādi ir savstarpēji pazīstamas, kas varētu norādīt uz to, ka kāzas šīm lēdijām ir veids, kā sacensties savā starpā. Šķiet, ka kāzas ir iespēja sievietēm, kurām skaistums ir personības būtiskākā daļa, izlikties, ka viņas ir kas vairāk par savu laulāto draugu trofejām, ka viņas ir nopelnījušas statusu sabiedrībā. Gribēju uzsākt sarunu ar Patrīciju: “Heh, atceries to reizi, kad es Jurim pirms kāzām uzdāvināju pudeli viskija un mēs to izdzērām? Zini, ko viņš man dzērumā izstāstīja?” Gaidīju, ka mīļotā pajautās “ko?” un tad es varētu izstāstīt, ka Juris nemaz negribēja precēties, bet izdarīja to Lienes iegribu dēļ, taču viss, ko es saņēmu pretī, bija – “Es gribu bērniņu!”

Manu ķermeni pārņēma šermuļi. Sapratu, ka tā ir lieta, kas notiks, ar kuru es samierināšos, pretējā gadījumā mēs šķiramies un daži pēdējie kopdzīves gadi ir izmesti vējā. Pateicu, ka par tām lietām parunāsim rīt – cerībā, ka tas ir tikai mirkļa emocionālais uzplūds, taču jau tuvākajās dienās tiku nostādīts vairāku emocionālu faktu priekšā, kā rezultātā visi iekrājumi aizgāja idiotiskā kāzu ceremonijā – kristīgā baznīcā, braucot ar ASV ražotu auto pa Latvijas pagānu svētvietām un ēdot franču ēdienus itāļu restorānā. Jutos kā nebūtiska sastāvdaļa kolāžā no kāzu kataloga izgriezumiem. Labi, kāzu diena bija pat diezgan baudāma, sliktās lietas sākās Patrīcijas grūtniecības laikā. Lai varētu bērnam veltīt maksimāli daudz rūpju, Patrīcija aizgāja no darba jau ļoti agrīnā grūtniecības periodā, un es uzņēmos vienīgā pelnītāja lomu, kaut arī tas prasīja nedaudz vairāk darba stundu.

Tā kā Patrīcijai bija daudz jau apsēklotu draudzeņu, par kompānijas trūkumu viņa nevarēja sūdzēties. Pirmais signāls, ka notiek kas nelabs, bija vārds “enerģija”. Un nevis elektroenerģija vai kinētiskā enerģija, nē, nē, šis vārds skanēja kontekstā ar krāsām, smaržām un pat nedēļas dienām. Arvien biežāk pamanīju Patrīciju šķirstām apšaubāma satura un reputācijas interneta medijus un forumus, taču to neņēmu nopietni, jo gribēju ticēt, ka viņa tur tikai uzjautrinās par viltus ziņām un cilvēkiem, kas tic astroloģijai.

Katru nedēļu mums bija jaunas izmaiņas uzturā, jo, piemēram, cilvēki akmens laikmetā bija veselīgāki, jo neēda ĢMO kviešus, citreiz pie vainas bija atsevišķu ēdienu sarkanā krāsa, vēl sazin kādas idiotiskas loģikas rezultātā nācās arī atteikties no daudzu ēdienu termiskas apstrādes jeb cepšanas un vārīšanas, kas manos naida kambaros atvēlēja vēl vairāk vietas vārdam Šeila.

Un tad pasaulē nāca man vissvarīgākais cilvēks pasaulē – mans dēls. Viss bija brīnišķīgi, un visi bija laimīgi, tiesa, līdz brīdim, kad pienāca laiks bērnu potēt. Es teicu, ka potēsim, tiklīdz varēsim, taču Patrīcija iebilda, sakot, ka mums par to vajagot nopietnāk padomāt. Mājās izcēlās pamatīgs skandāls, un man bija jāuzklausa tādi argumenti kā – vakcīnas izraisa komplikācijas, autismu un pat nāvi. Mani pretargumenti bija, ka autismu izraisa māmiņu forumi un žurnāla “Ko Ārsti Tev Nestāsta” lasīšana, bet vakcīnas izraisa tikai iespēju nesaslimt ar potenciāli nāvējošām slimībām. Stingri noteicu, ka bērnu pats aizvedīšu konkrētā dienā potēties un lai Patrīcija pa to laiku atjauno kontaktu ar realitāti.

Pēc dažām dienām, atgriežoties no darba, konstatēju, ka Patrīcija ir paņēmusi bērnu un aizgājusi no mājām. Tas bija vistrakākais trieciens, kādu esmu piedzīvojis. Esmu pieredzējis, kā ģimenes loceklis lēnām nomirst no vēža, un šī situācija ar pseidozinātniskiem maldiem inficētām smadzenēm šķita ļoti līdzīga un tikpat bezcerīga. Bērnu tāpat izdevās aizvest potēties, jo, kamēr Patrīcija grozīja čakras savās jogas nodarbībās, viņas tēvs, kas nav idiots un atbalsta manu nostāju, iedeva man pašam savu dēlu aizvest uz poliklīniku.

Vienoties par kopdzīves atjaunošanu neizdevās, jo “es un manas zinātnes aizmelotās ausis apdraudot mūsu bērnu”. Ironiski, ka tiesa pirmdien lēma citādi, proti, ka tieši C hepatīta plosīta hipiju komūna nenāk par labu bērna augšanai, savukārt nepotēšana apdraud personas tiesības uz dzīvību. Bērns tagad ir ar mani, sirds man ir mierīga, lēnām bīdu projektus uz Tallinu un Abū Dabī. Patrīcijas dzīvē nekas nav mainījies. Pirms tiesas sēdes viņa lasīja laikrakstu “Dienas Bizness”.

Vilks aitādā

Cehs.lv radošā triecienbrigāde šogad ir piedalījusies tikai divos publiskos pasākumos – Cehstivālā un Baltijas praidā. Abos šajos pasākumos mēs satikām mūsu ilggadēju lasītāju vārdā Ainārs (vārds mainīts 2 reizes) un nolēmām piedāvāt saviem lasītājiem interviju ar šo visnotaļ interesanto personību.
Cehs.lv: Ainār, tu teici, ka esi nacionāli noskaņotas partijas biedrs. Kāpēc nolēmi iesaistīties politikā?

Ainārs: Šķiet, ka tā bija vēlme darīt dzīvē “lielas lietas” un kontrasts starp lietām ko rādīja pa TV un mazpilsētas dzīvi aiz loga. Uz pamatskolas izlaidumu man bija nopirkts uzvalks, kurā pirmo reizi sajutos pieaudzis vai drīzāk – līdzvērtīgāks pieaugušajiem. Ap to laiku arī sapratu, ka netaisos pavadīt dzīvi mazpilsētā, es gribēju strādāt ofisā ar skatu uz Manhetenu (smejas). Tā nu ar visu savu tīņa apņēmību un maksimālismu iestājos partijas jauniešu organizācijā.

Cehs.lv: Kāpēc izvēlējies tieši to partiju?

Ainārs: Pamatā, laikam, tieši tā paša iemesla dēļ, kāpēc citi jaunieši tur iestājās – mazpilsētās ir izteiktāka latviešu kopienas, neticība lielajām partijām un bailes no atkārtotas okupācijas.

Cehs.lv: Bet ir tavas dzīves apstāklis, kas mūsuprāt, varētu konfliktēt nacionāli noskaņotas partijas statūtiem.

Ainārs: Par ko jūs runājat? Es neesmu krievs! (smejas) Labi, saprotu, ka runa par manu seksuālo orientāciju. Jā, esmu gejs, neslēpju, bet arī neafišēju. Kā tas ietekmēja uz būšanu partijā? – Nu, īsti nekādi. Drīzāk, būšana partijas jauniešu organizācijā vairāk atsaucās uz manu orientāciju.

Cehs.lv: Tev šo vajadzēs nedaudz paskaidrot…

Ainārs: Labi. Kad iestājos jauniešu organizācijā, man bija 15 gadu. Tobrīd savu seksuālo orientāciju vēl līdz galam neapjautu, bet to, ka man patīk čaļi sapratu vienā no partijas jauniešu nodaļas nometnēm.

Cehs.lv: Kas īsti notiek jauniešu organizācijas nometnēs, īpaši jau tāds, kas liek apzināties savu seksuālo orientāciju?

Ainārs: (Smejas) Nekas seksuāls, protams. Tā drīzāk bija apstākļu sakritība. Precīzu laiku neatceros, bet tā bija ziema. Rīts sākās ar to, ka mums puišiem bija jāiet ārā nodarboties ar brīvo cīņu, kamēr meitenes klāja galdus. Laušanās ar puikām tāpat bija pierasta lieta, bet tur tas notika ziemā un bez krekliem. Šķiet, tieši tā varas un dominances dinamika atraisīja pirmās pārdomas. Pa dienu bija dažādas lekcijas, kur mums mācīja kā uzvarēt debatēs, izmantot pretinieku vājās vietas, personības trūkumus utt. Vakarā gājām pirtī, kur arī sapratu, ka mani pārāk neinteresē sieviešu ķermeņi.

Cehs.lv: Jūs pirtī gājāt kopā ar meitenēm?

Ainārs: Jā, visi jaunieši kopā ar citiem partijas biedriem. Pēc pirts čaļi sagūlās sniegā vienā rindā un meitenes ar basām kājām soļoja mums pāri.

Cehs.lv: Īpatnēji! Īpaši jau ņemot vērā partijas augstos standartus tikumības jautājumos. Vecākiem nebija pretenziju, ka, piemēram, pieauguši vīrieši iet pirtī kopā ar pusaudžu meitenēm?

Ainārs: Retrospektīvā tas skan dīvaini, taču tobrīd tas šķita jautri un nevainīgi, pat saliedējoši. Vecākus pārāk neinteresē kas notiek šādās nometnēs, galvenais, lai ir paēduši un nav satraumēti.

Cehs.lv: Tu pats gribētu ģimeni ar bērniem?

Ainārs: Šobrīd nē, bet nākotnē es noteikti gribētu ģimeni.

Cehs.lv: Kas tavuprāt ir ģimene?

Ainārs: (ilgi aizdomājas) Laikam jau kas nedaudz vairāk par mīlēšanu un būt mīlētam. Pats nāku no ļoti saliedētas un mīlošas ģimenes. Ģimenē vienmēr ir atbalsts, kad tas nepieciešams. Ģimenē vienmēr mīlestība, kad tas ir nepieciešams. Ģimenē viens par otru gādā, gatavo ēdienus, spēlē galda spēles. Ģimene kopā smejas un kopā raud.

Cehs.lv: Vai laulāts pāris ar bērniem, kas konfliktē savā starpā un neizrāda mīlestību viens pret otru, ir ģimene?

Ainārs: Valsts izpratnē tā ir ģimene. Es gan to neuzskatu par ģimeni, manuprāt, tādus cilvēkus satur kopā nevis mīlestība, bet nedrošība, trūkums un citas negatīvas lietas.

Cehs.lv: Vai tev šķiet godīgi, ka partija, kuru pārstāvi, neatbalsta viendzimuma laulību un attiecīgi arī neatzīst viendzimuma pāru ģimenes?

Ainārs: Man šķiet, ka tur savu lomu spēlē daudzi citi faktori, piemēram, sabiedrības negatavība pieņemt savā starpā viendzimuma pārus, īpaši tādus, kas audzina bērnus.

Cehs.lv: Bet šobrīd jau ir vairāki publiski zināmi viendzimuma pāri, kas audzina bērnus, varbūt sabiedrība ir gatava šādu ģimenes formu pieņemt, bet tam traucē daži skaļākie oponenti, kas ietekmē sabiedrības domu? Piedevām, nereti nākas sastapties ar argumentu, ka, ja divi vīrieši grib audzināt bērnu, viņi ir motivēti tikai ar vēlmi tos seksuāli izmantot.

Ainārs: Pirmkārt, pedofilija un homoseksualitāte ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas, bet varu piekrist, ka daļā sabiedrības nav skaidra šī atšķirība. Sabiedrībā ir zināmas gan tikai vairāki sieviešu pāri ar bērniem, ir, protams, arī vīriešu pāri, bet viņi daudz biežāk izvēlas to turēt noslēpumā, lai nesaņemtu nosodījumu vai pat draudus. Bailes no pedofilijas kā propagandas ieroci izmanto atsevišķi cilvēki. Starp citu, biju iesaistīts vienā projektā ar psihologiem, kur gadījās uzklausīt vienu pedofilu. Tiem cilvēkiem ir pilnīgi citādāka situācija.

Cehs.lv: Kāda ir situācija ar pedofiliju Latvijā?

Ainārs: Nezinu par situāciju Latvijā vai kur citur. Mums vienkārši bija iespēja uzklausīt kādu cilvēku, kas ir nācis striktas un ļoti ticīgas ģimenes. Vienā no savas dzīves posmiem viņš bija atskārtis savas tieksmes, pamatīgi nobijies un noslēdzies no sabiedrības. Lai tiktu vaļā no savām tieksmēm, viņš bija meklējis glābiņu pie Dieva. Viņš sāka kalpot vienā no baznīcām un katru dienu lūdzās, lai Dievs viņu svētī ar normāla cilvēka dzīvi. Diezgan briesmīga dzīve, ja tā padomā.

Cehs.lv: Ne jau visi pedofili izdara krimināli sodāmas darbības.

Ainārs: Tā ir. Lasīju, ka seksuālas tieksmes pret bērniem izjūt līdz pat 2 procentiem sabiedrības, taču ļoti maz no šiem cilvēkiem kaut kādā veidā cenšas tās realizēt. Daudzi no šiem cilvēkiem pat dzīvo laimīgās laulībās, audzina savus bērnus un neko ļaunu nenodara.

Cehs.lv: Vai partijā, bez tevis, ir citi homoseksuāli cilvēki?

Ainārs: Jā, protams. Daudz nav, bet vienu, otru zinu.

Cehs.lv: kas partijā ir vairāk – geji vai krievi?

Ainārs: Šo es nekomentēšu (smejas)

Pieveru acis un smaidu, es Diršu pieturā

Cehs.lv lasītājs, kurš parakstās kā jaunās paaudzes literāts Skeptiķis-Etiķis, aizvien dziļāk sevī izjūtot Latvijas simtgadi un Dziesmu svētkus, vēlējās dot tautai un valstij arī mazu sveicienu no sevis. Portāla valde lēma, ka šis būs tas gadījums, kurā Ceham iesūtīto lasītāja materiālu arī nodosim tālāk, jo esam pārliecināti, ka jau pavisam drīz šīs dzejas rindas tetovējuma formātā rotās ne vienu vien patriota ķermeni.

Diršu pieturā

Rēzeknes novada Dirši
Ir mīlīga sādžiņa,
Dziesmas dzimtajā valodā
Skan tur no rādžiņa.
Lai izprastu senču zintis
Man nevajag dievturu,
Es iztēlē sevi pārceļu
Uz Diršu pieturu.
Ir tautas dzīvesziņa
Kā krekls man mugurā,
Pieveru acis un smaidu
Es Diršu pieturā.
Kur stiprāk var sajust Latviju,
Tai ieausties dzīparā?
Mēs mūžīgi brāļi un māsas
Tur Diršu pieturā.

/Skeptiķis – Etiķis/

Preses relīze: Cehs.lv gatavojas sākt izsūtīt preses relīzes

Populārākais un lasītākais kultūras un patstāvīgas domas interneta žurnāls Cehs.lv ziņo, ka tuvākajā laikā sāks izsūtīt preses relīzes saistībā ar Latvijas simtgadei veltīto dižpasākumu “Cehstivāls”, kas norisināsies 1. jūnijā Fonoklubā Cēsīs. Jau iepriekš ziņots, ka “Cehstivāls” ir festivāls, kurš pēdējo gadu laikā kļuvis ļoti iecienīts kontrkultūras pārstāvju vidū, pasākumu programmās iekļaujot tautā iemīļotas grupas un dzērienus.

“Preses relīzes, ko plānojam izsūtīt, būs kā Gaismas pils augšāmcelšanās. Tas būs labāk par Jēzus otro atgriešanos un Gustavo veco stafu. Zināms, ka portāliem, kas mūsu preses relīzes nepārpublicēs, novītīs dzimumorgāni”, par ieplānotajām pasākuma preses relīzēm pieticīgi izsakās Cehs.lv sabiedrisko attiecību speciālists Kristaps Āls. “Nevaru nedz noliegt, nedz apstiprināt, ka pasākumā uzstāsies grupa Prāta Vētra.”

Cehs.lv radošais kolektīvs ļoti rūpīgi gatavojas sākt rakstīt preses relīzes par tuvojošos pasākumu. Lūk, pāris autoru komentāri par preses relīžu izsūtīšanu:
Cements: “Esmu teju vai sācis rakstīt.”
Kurbads: “Spalva iecirtīsies lapā gluži kā mans cīpslainais gaļas lauznis jaunuves grēka rievā.”
Rupučinskis: “Buļba, buļba!”
Zemnieks: “Zagt ir grēks, bet dzert nav.”

Preses relīžu izsūtīšanu plānots uzsākt 23., 24. vai 25. maijā.

Paldies vectēvam

Kārlis: “Lāčplēša cienītājs paguris 9. maija cīņā pret sarkano bruņinieku un paņēmis pauzi Teikā”.

Moodboard Rīgas 82. pasta nodaļā

Paldies par iesūtīto materiālu, Lauri.

“Momentfoto no pasta nodaļas.
Kamēr tante nes ebay paku, purvciemieši informē par aktualitātēm uz pildspalvas turētāja,” raksta Lauris.