Visi raksti, kuriem autors ir CEHS

Es <3 vēlēšanas

Jums nešķiet, ka kafija nedaudz smaržo pēc čurām? Varbūt čuras mēdz smaržot pēc kafijas? Varbūt man ir jāpārbauda nieres.
Man ļoti patīk vēlēšanu dienas, tas ir ļoti īpatnējs laiks, kad tauta reāli apzinās savu dažādību – līdzīgi kā tirgū, bet lemjot valsts un pašvaldību vadītājus. Latvieši ir nīgri, jo arī krievi var balsot. Krievi ir nīgri, jo viņiem nav izvēles par ko balsot. Gudrie ir nīgri, jo viņu dažas balsis pazudīs starp miljoniem muļķu balsu. Muļķi ir nīgri, jo balsošanai vispār nav nekādas jēgas. Kā jau teicu, man patīk šīs dienas. Eju uz vēlēšanas iecirkņiem ne tikai tāpēc, ka uzskatu to par katra pienākumu, bet arī tāpēc, ka man patīk tur atrasties, pētīt cilvēkus un viņu uzvedību.

Iepriekšējās bija Saeimas vēlēšanas, tās man ir ļoti spilgti iespiedušās atmiņā, uzskatu tās par jautrākajām vēlēšanām, kurās ir nācies piedalīties. Diena sākās kā Gustavo dziesmā “Jautājums”: “nožāvājos, pieceļos no rīta, izkāpju ārā no gultas, saģērbjos, nomazgājos, izeju ārā no mājas, apeju ap stūri, nostājos pieturā ar smaidu uz sejas, bet tur vienmēr atrodas kāds vecais, dēļ kura man tas smaids no sejas pazūd!”. Nu labi, ja tā padomā, diena man sākās nedaudz citādāk, jo būtu dīvaini saģērbties un tad iet mazgāties, varbūt tāpēc kāds pensionārs pievērsa pastiprinātu uzmanību pieturā stāvošam, līdz vīlei izmirkušam, jaunam cilvēkam. Varbūt Gustavo smaids pazuda, jo viņš nosala?

Lai nu kā, arī uz pieturu nebija jāiet, jo vēlēšanu iecirknis manām mājām ir tuvu, jo dzīvoju pilsētā. Pieņemu, ka laukos vēlēšanu biļetenus no mājām savāc pastnieks, bet turīgākām saimēm ir iemesls uzvilkt svētku drānas un sapulcēties pagasta centra laukumā, kur bez amatnieku tirdziņa un netiklībās apsūdzētās sievietes pēršanas var arī nobalsot par vienīgo sarakstu. Pie mana vēlēšanu iecirkņa ieejas jau pulcējās cilvēki, bet pienākot tuvāk noskaidrojās, ka šie cilvēki parasto “dzeršanu līdz rītam” komunālā dzīvokļa virtuvē bija nomainījuši uz “dzeršanu līdz rītam pie skolas”. Nopriecājos, ka viņiem bija izlādējušies telefoni un man nebija jāiepazīstas ar “Šanson TOP 40” aktualitātēm. Vēlēšanu iecirknī jeb konkrētajā skolā bija izveidojušās diezgan garas rindas pie vienīgajiem 2 galdiņiem, kur izsniedza biļetenus.

Citkārt, piemēram, pie veikala kases es būtu šķendējies par stāvēšanu rindā, taču ne vēlēšanu dienā. Starp citu, man ir vairākas metodes, kā saīsināt rindā stāvēšanas laiku, piemēram, ja man priekšā stāv jauni cilvēki, es tēloju, ka pa telefonu kādam stāstu, ka man ir rota vīruss un tai laikā cenšos vairākkārt pieskarties priekšā stāvošajam. Vecos cilvēkus stāsti par slimībām nebiedē – viņi tieši sāks priecīgi dalīties savos stāstos un burvju līdzekļiem, kas ārstē. Piemēram, Rota vīrusu var izārstēt, ja vistai izbaro pret tūpli paberzētu griķa graudu. Vecie cilvēki ir ļoti bailīgi. Rinda ātri saruks, ja tu pensionārei iečukstēsi ausī: “Mammīt, es tevi izsekošu līdz mājām!”

Tātad… Nostājos tajā rindā, kura atbilst mana uzvārda pirmajam burtam. Sākumā bija pagrūti saprast iemeslu rindu lēnajai kustībai, taču vēlāk kļuva skaidrs, ka šim atbildīgajam darbam bija izvēlētas tās divas rūpīgākās no skolotājām, kurām bez vāciešiem cienīgā pedantiskuma kopīgs bija arī pelēks apģērbs un briļļu stikli kā čigānietes kristāla lodes. Aiz manis pienāca kāda kundzīte, kura taujāja pēc divu rindu pastāvēšanas iemesla. Būdams laipns un jauns cilvēks, atbildēju: “Redziet, tai rindā stāv sociālisti – viņi balso par vairāk darba vietām rūpnīcās. Šajā rindā stāv kapitālisti – mēs balsosim par vairāk rūpnīcām.” Vecā kundzīte izskatījās nedaudz apmulsusi, bet izvēlējās “sociālistu” rindu.

Rinda virzījās diezgan lēni, kas deva man iespēju pavērot balsot sanākušos ļaudis. Jutu, ka kungs, kas stāvēja pirms manis, kļūst garlaikots un meklē iemeslu sarunai. Ilgi gaidīju, kad šis kungs saņemsies drosmi, lai izklāstītu sev aktuālo tematu, bet mēs jau tuvojāmies galdiņam, tāpēc nolēmu spert pirmo soli:

“Vai jūs jau zināt par ko balsosiet?”

“Protams! Nav jau nekādas izvēles! Es balsošu par [kandidātu], ar ko tehnikumā kopā mācījos. Īsts goda vīrs. Krietns, tikumīgs ģimenes galva, ļoti augsti vērtēts baznīcas draudzē.” Šķita, ka šos vārdus viņš vairāk izteica visiem telpā esošajiem, nevis man.

“Jūs esat dzirdējis par Denisu Reideru (Dennis Rader), viņu sauca par “Sasiet, Spīdzināt, Nogalināt” slepkavu, viņš nogalināja vismaz desmit cilvēku un viņu notvēra pateicoties tam, ka viņš izmantoja baznīcas datoru…”

“Ko jūs ar to gribat teikt?” vīrietis teju uzkliedza.

“Es tikai gribu teikt, ka mēs ļoti daudz ko nezinām par cilvēku privātajām dzīvēm. Cilvēki var stāstīt, ka tikai dod, ne zog, bet, kad neviens neredz, viņi ķeksē monētas no ziedojumu kastes.”

“NĒ! [Kandidāts] tāds nav. Viņš ir tieši tāds goda cilvēks, kāds nepieciešams šajos laikos. Paskatiet, kādi ir kļuvuši cilvēki – grēcīgi, netikumīgi, netīri! Bērni skatās filmas, kur šauj. Sacenšas tais kompjūteru spēlēs, kurš vairāk nogalinās cilvēku! Jums tas šķiet normāli? Nav brīnums, ka izaug nekam nederīgi un sodomizē viens otru!” Onkulis bija aizsvilies, bet šķita, ka tieši šī bija tā runa, ko viņš vēlējās visiem nodeklamēt.

Man radās āķīgs jautājums: “Sakiet, vai problēma ir anālajā seksā?”

“Problēma ir tajā, ka VĪRIETIS mīcas ar citu VĪRIETI! Tas ir PRETDABISKI! Sodomija kā tāda, varbūt, nav nekas traks, ja tas ir starp vīrieti un sievieti.”

“Ā, tad labi. Ziniet, ir tādi “straponi”, jeb mākslīgie locekļi, kurus sievietes var piesprādzēt kā jostu…”

Vecais kungs paskatījās man acīs ar izteiktu riebumu, bet bija viņa kārta saņemt biļetenus. Pamanīju, ka vecā kundzīte bija izstāvējusi pirmo rindu un saņēmusi norādi, ka viņai bija jāstājas otrajā rindā. Es viņu pasaucu un teicu, ka var iet pie galdiņa pirms manis. Viņa pateicās par manu labo sirdi. Pēc tam arī bija mana kārta apsēsties iepretim skolotājai, kas, visticamāk, pasniedza Latviešu literatūru. Viņa paņēma pasi, apskatīja bildi un paskatījās uz mani. Konstatēju, ka viņa nespēj pavērst skatienu uz augšu, neatsedzot augšējos priekšzobus. Es noreaģēju un jutekliski aplaizīju lūpas, uz ko viņa reaģēja ar novēršanos. Ceru, ka viņa tovakar nodevās netiklībām, domājot par mani.

Saņēmu savus biļetenus un tālāk viss noritēja bez starpgadījumiem. Savilku plusiņus un mīnusiņus, kā jau skolā pieklājas, un iemetu aploksni urnā, kā jau politikā pieklājas. Policija skaidrojās ar dzērājiem pie skolas ieejas. Vēlāk konstatēju, ka esmu piedalījies vēlēšanās ar nederīgu pasi. Varbūt literatūras skolotāja to tomēr pamanīja, bet nolēma būt dumpiniece un pārkāpt noteikumus. Man tā labpatīk domāt.

Barišņikovu uztveršu kā latvieti (#BUKL), kad …

Vakar, uzzinot patīkamos jaunumus par leģendārā Mihaila Barišņikova kļūšanu par Latvijas pilsoni, mūsu jūtas bija dalītas. No vienas puses – prieks, ka beidzot ir vismaz viens pasaulē pazīstams latvietis, bet no otras – cik ļoti latvietis Miša ir? Skaidrs, ka ne jau pase ir tā, kas padara kādu par ĪSTU latvieti, ir daudz svarīgāki priekšnosacījumi, kas jāizpilda, lai Barišņikovs patiesi kļūtu par latvieti. Centāmies definēt latvietību. 

Barišņikovu uztveršu kā latvieti (#BUKL), kad …

Družba: … kad viņš 3 sezonas pēc kārtas visiem čomiem stāstīs, ka: “Nē, šogad Dinamo ir reālas izredzes tikt līdz plejoffiem!”
Družba: … kad viņš pie sevis pasmaidīs atceroties Vējoņa pirmo uzrunu (jāierauj!).
Družba: … kad viņš 16. martā ies kopā ar leģionāriem.
Rupučinskis: … kad viņš Eirovīzijā nobalsos par Lietuvu un Igauniju.
Družba: … kad viņš Jāņos visiem uzbāzīsies ar savu pašdarināto sieru.
Kabacis: … kad viņš pateiks “a kam tagad viegli…”
Družba: … kad viņš paņems pirmo SMS kredītu.
Rupučinskis: … kad viņš paņems vienu ātro kredītu lai nomaksātu otru.
Kabacis: … kad viņš uzvilks Gerkena džemperi.
Rupučinskis: … kad viņš nodejos Dziesmu svētkos.
Vaidelote: … kad viņš pēc 3 mēnešiem pārvāksies uz Īriju.
Cements: … kad viņš pateiks, ka sklandrauši patiesībā ir garšīgi.
Kabacis: … kad viņš nodziedās “Uzsniga sniedziņš balts”.
Cements: … kad viņs sāks brīvo laiku pavadīt Brīvdabas muzejā pinot salmu puzurus.
Družba: … kad kāds viņam blakus pateiks: “Māt” un Barišņikovs turpinās ar: “Atkal logā zvaigznes kvēlo”.
Kabacis: … kad viņš metīsies Kuldīgas pliko skrējienā.
Družba: … kad viņš pateiks, ka NA ir diezgan laba politiskā partija un sāks sekot Dombravam tviterī.
Kabacis: … kad viņš notrausīs asaru pie Veras Singajevskas balss
Vaidelote: … kad viņš ieejot bārā prasīs: “Kas jums ir lētākais alus?”
Družba: … kad viņš satraukties par Vīķes-Freibergas kapa vietu.

Vaidelote: … kad pat viņam izbesīs krievi.
Družba: … kad viņš iepirksies Super Netto.
Kabacis: … kad viņš teiks: “Ja man būtu pelmeņi…”
Družba: … kad viņš smiesies par latgaļiem.
Kabacis: … kad viņš šausmināsies par krieviem, bet ies pie krievu maukām.
Rupučinskis: … kad viņš atzīsies, ka viņam senči no Latgales.
Družba: … kad braucot sabiedriskajā transportā sēdēs aiz smirdīga bomža, bet tā vietā, lai kaut ko darītu, ierakstīs dusmīgu tvītu.
Rupučinskis: … kad viņš sūkstīsies, ka maizes zupa no paciņas sanāk ūdeņaina.
Družba: … kad viņš publiski atzīs, ka Sāra Džesika Pārkere ir tik skaista, cik neglītākā sieviete Latvijā.
Rupučinskis: … kad viņš maijā plātīsies, ka atklājis peldēšanās sezonu.
Vaidelote: … kad savā twitter bio ierakstīs, ka ir jauno mediju eksperts.
Kabacis: … kad viņš pateiks, ka viņam ir labākais šašliks.
Kurbads: … kad viņš piesavināsies citu tautiešu sasniegumus kā savējos.
Kurbads: … kad viņš pirks Lāčplēša alu tikai pudelē, jo “bundžās jau nav īsts alus”.
Kurbads: Barišņikovu nekad neuztveršu kā latvieti, jo man viņš aizvien ir fakins krievs.
Rupučinskis: … kad viņš apciemos Madonu lai izbrauktu ar bānīti.
Družba: … kad viņš rudenī brauks uz Siguldu bildēties lapu čupā.
Kurbads: … kad viņš nodirsīs 23. februāri kā komūņizma paliekas, bet pa kluso stieps lakstus sievai 8. martā, jo iemērkt ta gribas.
Kabacis: … kad viņš zinās, kas notika Ugunsgrēkā.
Rupučinskis: … kad viņš iebraucot Latvijā no Krievijas, ievedīs litru šņabja, divas cigarešu paciņas un pilnu bāku benzīna.
Kurbads: … kad viņš no Ņujorkas apartamentiem ietvītos, ka: “Te, in Amerika, pret tevi vismaz izturas kā pret cilvēku!!!”
Družba: … kad viņš sāks fanot par King Charles.
Kabacis: … kad viņš savu dēlu nosauks par Jāni.
Družba: … kad viņš beigs dejot baletu, jo balets ir domāts gejiem un viņš nav gejs.
Kurbads: … kad viņš noslīks, aprīļa vidū mēģinot makšķerēt uz Daugavas ledus.
Družba: … kad viņš ies meklēt Renāru.
Kurbads: … kad viņš pirks tikai akcijas vīnus, bet pirms tam tos pagrozīs rokā un lietpratīgu sejas izteiksmi it kā pētīs etiķeti.
Družba: … kad viņš piedalīsies Kritiskajā masā.
Kurbads: … kad viņš šlāgeri ar overdraivotu giču sauks par Liepājas roku, bet Liepājas roku uzskatīs par roku.
Družba: … kad viņš ziedos Ūdrītim.
Kurbads: … kad viņš teiks: “Vispār jau man patīk melnais humors, bet šis gan ir par traku.”
Kabacis: … kad viņš visos soctīlkos izliks savu mūli ar pašdarināto mājas vīnu.
Kurbads: … kad viņš rīsus ar kečupu sauks par plovu.
Kabacis: … kad viņš 5. avēnijā pieprasīs auksto zupu un bukstiņbiezputru.
Družba: … kad viņš ies Fēniksā piebarot automātus.
Kabacis: … kad viņš sapratīs ka tāda māksla kā viņš ir gejropas propaganda.
Družba: … kad viņš internetā aizstāvēs homeopātiju.
Kurbads: … tikai tad, kad viņš sev pateiks “Čemodan-Vokzal-Rossija”.
Zemnieks: … kad viņš nobalsos par Kaimiņu.
Zemnieks: … kad viņš teiks – nodokļus maksāšu tikai tad, kad valdība beigs zagt.
Rupučinskis: … kad viņš sakrās Maxima uzlīmes un nopirks akcijas pannu.
Zemnieks: … kad viņš notēlos Joski lugā Skroderdienas Silmačos.
Vaidelote: … kad viņš nomirs Maximā.
Rupučinskis: … kad viņš publiski paziņos, ka Statoil viņam ir mīļāks nekā Circle K.
Rupučinskis: … kad viņš kādam palabos “kā” un “nekā” lietošanu.

Latvija, ģimene, baznīca, Beyonce

Es esmu Latvijas patriots, vienmēr tāds esmu bijis. Esmu no sirds pateicīgs vecākiem un vecvecākiem, ka man bija iespēja uzaugt mīlestības un inteliģences ieskautam. Kamēr vecvecāki bija dzīvi, man bija tā privilēģija uzklausīt stāstus par mūsu radiniekiem, kas bija spiesti cīnīties visās frontes pusēs, Otrajā pasaules karā. Šķiet, ka tieši šie stāsti radīja man tik spilgto priekšstatu, cik ļoti saplosīta, bija Latvijas teritorija un tās iedzīvotāji.
Dažreiz šķiet, ka es fiziski jūtu sāpes par faktu, ka cilvēki apvienojās un izveidoja valsti, kur veidot ģimenes, audzināt bērnus, attīstīt savu kultūru, bet dažu tirānu dēļ – to visu nomainīja ciešanas, zaudētas dzīvības, sešdesmit gadu garumā.

Pastāv ļoti izplatīts uzskats, ka patrioti ir neizglītoti, prasti cilvēki, šovinisti, rasisti un ksenofobi, taču tas nevarētu būt tālāk no patiesības un, godīgi sakot, ir ļoti aizvainojoši. Es nāku no skolotāju un kultūras darbinieku ģimenes, esmu ieguvis divas augstākās izglītības, man ir veiksmīga karjera, regulāri apmeklēju kultūras pasākumus un dievkalpojumus savā draudzē. Manā draugu lokā ir ļoti daudz personu, ar izcilu izglītību, kas sevi nebaidās saukt par patriotiem.

Vēl viens stereotips par patriotiem – ka mēs neieredzam homoseksuālas personas. Arī šis uzskats ir maldīgs, jo pērnā gada 18. novembrī, lāpu gājienā, es gāju sadevies rokās ar savu mīļoto vīrieti. Jā, es jau četrus gadus esmu kopā ar vīrieti, mums ir kopīga saimniecība, nākotnes ambīcijas un mīlestība pret šo valsti. Mēs savas attiecības neafišējam, tas, ko mēs darām divatā ir tikai un vienīgi mūsu darīšana. Par manu seksuālo orientāciju zina tikai mana ģimene, tuvākie draugi un daži vīrieši ar līdzīgu dzimuma preferenci.

To, ka esmu citādāk orientēts, sapratu jau tīņu vecumā. Atceros, ka klasesbiedri apsprieda kura meitene kuram patīk, bet es apjuku un nezināju ko atbildēt, tāpēc minēju tās meitenes vārdu, kura manuprāt vislabāk prata apģērbties. Ap to laiku izkristalizējās mana gaume vīriešos, jo vēstures stundā ieraudzīju Kārļa Ulmaņa attēlu un uzreiz saslēdzās vecvecāku stāsti par to, cik stipra personība viņš bija un no tā brīža bija skaidrs, ka man patīk stipri, ietekmīgi vīrieši. Jāatzīstas arī kādā amizantā situācijā, izrādās, ka esmu tas, ko moderni sauc par “trendsetter”, jeb tendenču veidotājs. Aptuveni pirms desmit gadiem, mēdzu satikties ar savu romantisko interešu draugiem pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa, jo tā vieta bija daudz klusāka un mierīgāka nekā Laimas pulkstenis. Tagad esmu jau diezgan ilgi kopā ar šī brīža partneri un uz randiņiem neeju, bet esmu pamanījis, ka šī tradīcija ir kļuvusi diezgan populāra homoseksuālu cilvēku vidū.

Mana orientācija arī nav bijusi šķērslis iesaistei politiskajā dzīvē. Lai arī ne ļoti aktīvs, bet esmu biedrs ļoti latviski noskaņotā partijā. Esmu piedalījies vairākos partijas organizētos pasākumos un diskusijās. Partijā iestājos, jo uzskatu, ka mans pienākums ir rūpēties par Latviju un tās iedzīvotāju labklājību, ne tikai pasīvi balsojot, bet arī aktīvi iesaistoties ar savu darbu un intelektuālo pienesumu. Lai arī man ir tā sauktā – netradicionālā seksuālā orientācija, esmu ļoti pragmatisks attiecībā uz LGBT jautājumiem. Ļoti labi apzinos, ka brīvās Latvijas sabiedrība vēl ir ļoti jauna un tā nav gatava tik pēkšņām izmaiņām ģimenes institūtā, lai atļautu viendzimuma pāriem laulāties.

Latvijas sabiedrība ir pārāk ilgi dzīvojusi “izdzīvošanas” režīmā un šī brīža ģeopolitiskā stāvokļa dēļ, tā nevar atļauties atraisīties liberālam dzīves ritējumam, kāds tas ir, piemēram, Francijā. Mums vispirms ir jānodrošina apstākļi, kas garantētu ilgstošu Latvijas teritorijas neaizskaramību, Latvijas valsts suverenitāti, Latvijas iedzīvotāju labklājību un Latvijas uzņēmējdarbības izaugsmi. Lai to panāktu, mums ir jāpieturas pie nacionālām vērtībām un latviešu kultūras stiprināšanu, kas nepieļauj nekontrolētu globalizāciju un migrāciju.

Vēl tikai gribēju pateikt, ka Beyonce koncertā Milānā satiku dažus pazīstamus puišus. Tāpat kā skolā, mēs sākām apspriest tēmu – kurā partijā ir vissmukākie vīrieši? Mana partija uzvarēja ;)

Mēs esam spiesti pārtraukt CEHS.LV darbību!

Ja kāds vēl nav lietas kursā, Janvāra sākumā mēs publicējām rakstu ar nosaukumu “Man nepatīk mans bērns”, uz ko ļoti asi reaģēja Asociācija ģimene, kas aicināja Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju (VBTAI) un Valsts policiju pārbaudīt, vai literārā tēla nosaukšana par “mazo sūdu” ir uzskatāma par naida runu. VBTAI arī reaģēja ar iesniegumu Valsts policijā.

Šodien mēs bijām ieradušies Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Zemgales iecirknī, lai sniegtu paskaidrojumus par konkrēto rakstu. Jāatzīst, ka mums radās tikai labākais iespaids par Rīgas Zemgales iecirkņa darbiniekiem, kas bija ļoti atsaucīgi, izpalīdzīgi un laipni. Tāpēc mums ir žēl, ka Valsts policijas darbinieku laiks un resursi tiek izniekoti, lai palīdzētu radīt iespaidu, ka Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija sūri strādā un nepaguruši stāv katra Latvijas bērna labklājības sardzē.

Vēl mums ir žēl, ka Asociācijas ģimene emocionāli aklā reakcija ir pietiekama, lai ietekmētu Valsts institūciju tādā mērā, ka tā sagatavo iesniegumus policijā, pieprasot pārbaudīt izdomātu tēlu un notikumu atbilstību Valsts likumdošanai. Ņemot vērā, ka rakstā nebija aprakstīti ne reāli notikumi, nedz arī izteikta vēlme vai aicinājums uz personas vai personu grupas tiesību pārkāpšanu, uzskatām, ka esam saskārušies ar centieniem, ja ne kriminalizēt un sodīt idejas, tad noteikti ieviest mediju cenzūru. Mūsu skatījumā, šis precedents diskreditē Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju kā nopietnu un kompetentu Labklājības ministrijas pārraudzībā esošu iestādi.

Mums nav ne mazāko ilūziju, ka Asociācijas ģimene locekļi būtu spējīgi saprast minētā raksta morāli, jo, spriežot pēc biedru saraksta, tāpat kā Bībeli, viņi visu uztver burtiski, selektīvi un subjektīvi. Mums arī nav ne mazāko šaubu, ka asociācija biedru rindās, senilitāte un demence ir ne mazāk izplatīta kā sifiliss viduslaiku ostas pilsētā.

Neko mēs nepārtraucam, lieta nav ierosināta, mēs turpināsim vēl bargāk.

 

Mēs mīlam mūsu partijas

Otrdien bija Valentīna diena – visu mīlētāju diena. Kā jau ierasts, mēs iepriecinājām arī savas dzīves mīļotās sievietes, aizvedot tās romantiskās vakariņās uz “Lido”. Domājot par ceturtdienas rubriku Delfi Versijās, mēs nolēmām, ka šoreiz iztiksim bez ķengāšanās, provocēšanas un izsmiekla. Sakarā ar šī gada pašvaldību vēlēšanām, nolēmām pretstatīt populārajam un negatīvajam viedoklim mūsu vislabākās domas.
Mūsu mīlestības jūtu bagātību nedaudz ierobežo latviešu valodas vārdu krājums mīlestībai, mums labpatīk izmantot seno grieķu četras izpratnes par mīlestību:

  • Agape – beznosacījuma mīlestība, cilvēka mīlestība pret Dievu, transcendējoša mīlestība;
  • Philia – draudzība, brālīgums;
  • Storge – ģimeniska mīlestība;
  • Eros – iekāre, kaisle, kvēla mīlestība;

“Vienotība”

Vispirms mēs vēlamies izteikt viskvēlākos komplimentus par nosaukuma izvēli, nekas nespēj labāk raksturot šīs partijas būtību kā vārds “vienotība”! Partija ir salīdzinoši jauna, bet tā jau ir paspējusi pārdzīvot visdažādākos pārbaudījumus un šķelšanos. Taču pārbaudījumi to darījuši tikai stiprāku un varenāku! Šāda izturība nebūtu iespējama bez spēcīga partijas mugurkaula un autoritātes, kuru, mūsuprāt, vislabāk spēj raksturot daiļā un graciozā Saeimas frakcijas priekšsēdētāja – Solvita Āboltiņa. Visemocionālākais brīdis bija, kad Jānis Junkurs realizēja sirdi plosošāko pašupurēšanos kāda pazīstama cilvēces vēsturē, atsakoties no sava mandāta, lai Solvita varētu tikt Saeimā un četrus gadus pašaizliedzīgi, nežēlojot savus spēkus, strādāt Latvijas labā! Ticam, ka nesen publiskotie partiju reitingi, kurā Vienība saņēmusi tikai 4,2% ir rupja, netaisnīga sociologu kļūda, par kuru viņi drīzumā atvainosies.

Verdikts – Agape! Mēs dievinām šo partiju! Tāpat kā Latvijas tauta, jūtam beznosacījuma mīlestību un piedodam pilnīgi visu. Ceha vīru kvēlākā vēlme ir kaut reizi paostīt Āboltiņas matus vai piespiest vaigu pie krēsla, uz kura viņa ir sēdējusi.

“Saskaņa”

Līdzīgi kā Vienotībai, arī vārds “saskaņa” raksturo šīs partijas ietekmi uz Latvijas politisko klimatu. Partija ir atsevišķu nīdēju nicināta un pelta, vainota par līgumiem ar Kremli un turēta aizdomās par aizdomīgiem finanšu darījumiem Rīgas domē un Rīgas satiksmē. Bet mēs to visu uztveram kā skauģu reakciju uz Nila Ušakova veiksmes stāstu. Mūsu skatījumā, Nils Ušakovs ir tas harizmātiskais čalis, kas ir ne tikai atraktīvs, bet arī smagi strādājošs. Kad viņš saņem algu gan kā Rīgas domes priekšsēdētājs, gan kā Rīgas brīvostas valdes loceklis, viņš joprojām mēdz tev piezvanīt un uzaicināt iedzert alu, tā teikt, neaizmirst pacanus no rajončika.

Mums šķiet, ka Nils būtu padevies spiedienam un sabrucis kā maratonā, ja nebūtu pieredzējušā Andra Amerika pleca, kurš spēj nostāties pāri visiem korupcijas skandāliem un stāvēt līdzās Nilam kā viņa vietnieks Rīgas domē un valdes priekšsēdētājs Rīgas brīvostā.

Verdikts – Storge! Mēs gribētu būt Nila ģimenes locekļi, kopā ēst rosolu, uzdzert morsu un vizināties ar džipu.

“Nacionālā apvienība”

Nav otras partijas, kura iestātos par tik cēlām Latvijas vērtībām kā dzīvesziņa, latviešu un Latvijas identitāte. Visi “Nacionālās apvienības” biedri (Raivis Dzintars, Jānis Iesalnieks, Jānis Dombrava, Imants Parādnieks u.c.) reprezentē pirmatnējo spēku un auglību. Jā, ir dzirdēti tādi nievājoši izteikumi, ka Dombrava atgādina domāt nespējošu Frankenšteina briesmoni vai glūņu no Adamsu ģimenes, vai, ka Jānis Iesalnieks tīksminās par totalitāru režīmu un āriešu rases idejām, taču ne velti ir teiciens – nespried par grāmatu pēc tās vāka!

Dombrava ir stalts kā ozols, savukārt Iesalnieka jaunības dienu izteikumi internetā ir vērtējami tāpat kā Donalda Trampa “ģērbtuvju sarunas” par grābšanu pie čožas. “Nacionālā apvienība” neatlaidīgi cīnās par demokrātijas stiprināšanu Latvijā, mūsu tautiešu nekrustošanos ar citām nācijām vai rasēm, patvēruma nesniegšanu kara bēgļiem, tiesību un pašnoteikšanās ierobežošanu sievietēm, seksuālo un nacionālo minoritāšu pārstāvjiem.

Verdikts – Eros un Philia! Mēs gribam pavadīt dienas ar staltajiem apvienības vīriešiem, kopīgi kuļot labību ar spriguļiem, un vakaros mēs aplietos ar rapšu eļļu un nodotos grieķu-romiešu cīņām, dienas noslēdzot, mēs atsietu Lielvārdes jostas, atsegtu savus muskuļotos ķermeņus smaržīgā pirtiņā.

“Zaļo un zemnieku savienība”

Latvija – kontrastu zeme. Ziema stindzina, vasara karsē, zemnieki izdragā laukus, zaļie iet ar viņiem politikā. Cilvēki mēdz ķengāties, ka ZZS sastāv no tupiem pagastvečiem. Taču mēs redzam cauri šai skaudībai – tie ir izdarīgi DARBA CILVĒKI, dzimuši ar pesticīdu vienā un gaisa piesārņojuma mērītāju otrā rokā. Jā, varbūt ne tie uz ārišķībām vērstākie cilvēki. Ne tie spožākie runātāji. Ne tie dziļākie domātāji. Ne tie modīgākie pilsētas dendiji. Bet, nolādēts, darba cilvēki!

Kā jau katrs organisms, tas ir tik spēcīgs, cik spēcīgs ir tā mugurkauls un ZZS ir viens no spēcīgākajiem mugurkauliem – Aivars Lembergs! Mēs ļoti augstu godājam Lemberga kungu! Uzskatām, ka Aivars Lembergs ir Latvijas paraugpilsonis, kurš ir tikai labvēlīgi ietekmējis Latvijas politisko, ekonomisko un ārpolitisko vidi! Arī pret viņu ir vērstas virknes ar negācijām un krimināllietām, bet nekas no tā nav spējis novērst viņu no pašaizliedzīgā darba Latvijas labā. Mēs uzskatām, ka Ventspils domes priekšsēdētāja amatā viņš ir spējis noturēties, pateicoties vecāka gājuma cilvēkiem, jo pensionāri, līdzīgi kā suņi, instinktīvi jūt vai cilvēks ir labs.

Verdikts – Philia un Storge! Nav nekā īstāka par māliem aiz zemnieka nagiem, mēs šos ļaudis uzskatām par godīgākajiem un patiesākajiem cilvēkiem, kas nekavēsies pateikt “kā ir!”. Būtu, protams, laimīgi, ja mums būtu sanācis piedzimt Aivara Lemberga pārtikušajā ģimenē, bet kā Laima ir lēmusi, tā roltonus ir ēduši.

“KPV”

Partija ir tikko dibināta un tās stāsts jau sāk atgādināt pasaku “Kaķīša dzirnavas”! Artuss Kaimiņš bija izcīnījis gan savu autoritāti, gan materiāli nodrošinājis partijas izveidi, bet kā jau pie mums tas notiek ar cilvēkiem, kas grib strādāt Latvijas labā, viņu izvilka caur dubļiem un vircu, apvainojot par mahinācijām ar finanšu līdzekļiem un aizdomīgiem finanšu avotiem. Jau no paša sākuma, vadot raidījumu “Suņubūda”, Artuss Kaimiņš lika saprast, ka cīnīsies pret korumpētiem ierēdņiem, neefektīvu valsts pārvaldi un oligarhu ietekmi. Tāpēc ir pašsaprotami, ka tiklīdz viņš aiz saviem vārdiem sāka likt arī darbus, Saeimā filmējot citu deputātu neizdarības, viņš kļuva nevēlams.

Uzskatām, ka Kaimiņa kungs ir nevainīgs visās apsūdzībās, ka viņa vārds un gods ir aptraipīti ar meliem, un, ka viņa plāns Latvijas attīstībai (lai kāds tas arī nebūtu) ir mūsu vislabākā iespēja apsteigt igauņus! Artus, turies, mēs ar Tevi!

Verdikts – Eros! Mēs gribētu, kaut Artuss vēl vairāk pieņemtos svarā, lai mēs varētu savienoties, ieslidinot rokas starp viņa miesas krokām.

Man nepatīk Asociācija ģimene

Pirms divām nedēļām mēs publicējām rakstu ar nosaukumu “Man nepatīk mans bērns” un lielākajai daļai lasītāju pasaule nebeidza griezties, citi to uztvēra kā joku un pasmējās, pavisam daži saprata raksta vēstījumu un padalījās ar to sociālajos tīklos. Tikmēr daži komentētāji steidza norādīt, ka mēs pildām Sorosa plānu – iznīcināt visas šķīstās proletariāta vērtības.

Un tad ir tādi sabiedrības locekļi kā Asociācijas ģimene locekļi. Viņuprāt, mēs esam vērsušies pret konkrētā raksta subjektu, zīdaini vārdā Reinholds, ar naida runu. Šāds apgalvojums gan varētu šķist nedaudz liekulīgs, ņemot vērā, ka tas ir nācis no organizācijas, kura izturas ļoti naidīgi pret jebkuru atšķirīgu viedokli par ģimeni.

Garš stāsts īss, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija mūs informēja, ka Valsts policija šobrīd izvērtējot, vai bērna nosaukšana par “mazo sūdu” ir naida runa un attiecīgi arī sodāma pēc Latvijas valsts Krimināllikuma. Līdz šim mēs tā īsti neuztraucāmies par nodokļos samaksātās naudas izlietojuma lietderību, taču šoreiz esam no sirds gandarīti, ka tā tiek tērēta, lai iepazīstinātu plašāku publiku ar mūsu daiļradi.

Rakstam par Reinholdu pamatā bija vairākas reālas vecāku “grēksūdzes” internetā, taču tam nav būtiska nozīme, jo raksta mērķis bija informēt lasītāju, ka ne visas laulības un ne visas bērnu piedzimšanas ir super priecīgas un super laimīgas izmaiņas dzīvē. Un šādos brīžos, Jūlijai Stepaņenko un viņas personīgajā Propagandas ministrijā jeb Asociācijā ģimene atskan trauksme. Redziet, Asociācija ģimene sevi pozicionē kā fizisku un juridisku personu grupu, kuras mērķis ir aizsargāt ģimeni, bet realitātē tas ir pulciņš ar hiperemocionāliem un maģiski domājošiem cilvēkiem, kas cenšas izveidot ģimenes kultu. Šis kults pielūdz ideju par ģimeni, kur laulātie ir viens vīrietis un viena sieviete, viņiem ir bērni un viņi visi ir laimīgi. Ja kāds pasaka, ka bērna piedzimšana var padarīt ģimeni nelaimīgu, Asociācija ģimene pošas džihādam. Šis precedents liek domāt, ka Jūlijai Stepaņenko ir autoritāras noslieces, ja reiz viņa grib cīnīties pret vārda brīvību.

Nu labi, ja jau Jūlija Stepaņenko un Asociācija ģimene ir gatavi sodīt par domu noziegumiem un cīnīties par literāro varoņu tiesībām, kur jūs bijāt, kad Raudupiete ļāva noslīkt savam bērniņam akā? Kā Jūlija Stepaņenko varēja noskatīties tais vārdos, kur mazā Matīsiņa galva pazuda zem tumšajiem ūdeņiem, un neko nedarīt? Pieprasām, lai Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā būtu iesniegums par Raudupietes nevērīgo izturēšanos pret pašas miesīgā bērna drošību un lūdzam Valsts policijai izvērtēt Rūdolfa Blaumaņa rīcību, atainojot literārā darbā vardarbību pret bērnu.

Un kā ar Jāņa Poruka “Kauja pie Knipskas”? Mūsu skatījumā, pie Cibiņa nāves ir vainojama skolotāju nolaidība. Vai arī šeit mēs varam sagaidīt kādu reakciju no iekšlietu struktūrām? Runājot par skolotāju un aizbildņu nolaidību, vai Asociācija ģimene vērsīsies pret Dž. K. Roulingas kundzi, ka tā ļāva mazo zīdainīti, kas nupat bija zaudējis abus vecākus, atstāt viņa tantes ģimenē, kurā viņš nebija mīlēts, bet turēts ieslēgts istabā, kuras logiem priekšā bija aizliktas restes? Vai Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai nebija jāiejaucas, kad Harijs jau pirmajā skolas gadā tika pakļauts vairākām nāves briesmām, nemaz nerunājot par to, ka skolas direktors viņu audzēja kā cūku kaušanai, jo uzskatīja, ka viņam ir pielipusi daļa no ļauna burvja dvēseles? Ā, pareizi, jums tur daudz biedru ar maģisko domāšanu, jūs tādām lietām ticat.

Un viens no spilgtākajiem gadījumiem – Brūss Veins! Kur bija Asociācija Ģimene, kad pēc mazajam Brūsam bija jākļūst par liecinieku viņa vecāku slepkavībai? Vai tas ir normāli, ka pēc vecāku nāves, par bērna aizbildni kļūst viņa sulainis? Nav brīnums, ka mazais zēns, nesaņēmis adekvātu psiholoģisko atbalstu, izauga par sociopātu, kurš pa naktīm skraida apkārt pa pilsētu, pārģērbies par sikspārni un piekauj cilvēkus? Valsts policija jau dzen pēdas Betmenam?

Tomēr, ja tā padomā, Asociācijai Ģimene ir vairāk kopīga ar Blaumani, Sudrabu Edžu un Roulingu, nekā viņiem gribētos atzīt. Visi iepriekšminētie nodarbojas ar fikciju – kāds ar drūmu, kāds – cerīgu, savukārt Asociācija Ģimene – ar līdz vēmienam pūkainām pasakām par to, kā bērni un ģimene ir visu problēmu risinājums, ka vecākiem ar asarām acīs jāpasakās visuvarenajiem katru reizi, iedomājoties par savu bērnu, nevis reizēm godīgi jāatzīst – kā man tas mazais sūds ir izbesījis.

Vēl mēs gribētu vērst uzmanību uz Asociācijas ģimene logotipu, tas ļoti atgādina to, ko mūsdienās saprot ar “Eifeļa torni“, jeb seksuālu aktu starp diviem vīriešiem un vienu sievieti, kad sieviete ir noliekusies, lai apmierinātu katru vīrieti savā pusē, bet tie tai mirklī viens otram “dod pieci”. Mūsuprāt, šādā kontekstā iesaistīt bērnus nav tikumīgi.

 


Man nepatīk mans bērns

Reina, mana bērna māte, nebija mana pirmā mīlestība, bet tā bija mana pirmā “īstā” mīlestība. Mēs bijām jauni, pēdējo kursu studenti, nepilnas slodzes nodarbināti, lielu dzīves plānu piesātināti un līdz ausīm iemīlējušies. Ar vecāku atbalstu un svētību mēs īrējām nelielu dzīvokli, kur kopīgi rūpējāmies par savu saimniecību. Nebijām saderinājušies, bet diezgan skaidri zinājām, ka gribam pavadīt atlikušo dzīvi kopā. Mūsu attiecības arī iedrošināja ģimene un draugi, kas uzskatīja, ka esam lemti viens otram. Pārāk bieži “kas jauns?” vietā mēs dzirdējām “kad kāzas?”
Līdz stereotipiskai reklāmas attēlu ģimenei mums pietrūka tikai bērns. Populārā uzskata dēļ, ka bērns ir ģimenes lielākā laime, mēs pārtraucām lietot kontracepciju, un ilgi nebija jāgaida, kad mana mīļotā piezvanīja un teica vārdus, kurus es nekad neaizmirsīšu un, kas iezīmēja notikumu virkni, kas izmainīja manu dzīvi līdz nepazīšanai: “man šķiet, ka es esmu stāvoklī!” Tikko mēs bijām saņēmuši apstiprinājumu grūtniecībai, mēs uzaicinājām abu vecākus uz restorānu, lai paziņotu lielos jaunumus.

Šeit viss sāka iet lejup. Ja mūsu mātes, asarām acīs, priecājās par gaidāmo mazbērnu, mūsu tēviem ieslēdzās pavisam cits domāšanas režīms – mums bija jāizlemj kāzu datums! Par kāzām īpaši iestājās Reinas tēvs, ko var saprast. Es tomēr guļu ar viņa meitu, un tas nozīmēja, ka es nekad nebūšu viņa draugs. Viņš gribēja ātrāk leģitimizēt mazbērna ģimeni, lai nepiedzimtu bastards. Mans tēvs, šķiet, vairāk baidījās, ka manas un Reinas attiecības varētu izjukt bez laulību “līmes”.

Ap piekto nedēļu Reinai sākās rīta nelabumi un izrādījās, ka nelabumiem ar rītiem ir kopīgs tikai tas, ka slikta dūša ir arī no rītiem, bet ar tiem nebeidzās. Slikta dūša, vemšana un bezspēks mocīja Reinu 24 stundas diennaktī, un ieilga krietni aiz divdesmitās nedēļas. Šie nelabumi bija tik spēcīgi, ka Reina sāka zaudēt svaru. Manu prieku un mīlestību sāka nomainīt žēlums. Žēlums noraudzīties, cik ļoti mokās šī skaistā un brīnišķīgā būtne. Līdz ar pašsajūtu Reinai pasliktinājās arī garastāvoklis, apsīka dzīvesprieks un pacietība, mēs sākām strīdēties ne tikai par plānojamajām kāzām, bet pat par jebkuru ikdienišķu sīkumu. Ap šo laiku man izveidojās priekšstats, ka šis embrijs viņā nav dabas brīnums, bet drīzāk parazīts, kas no viņas lēnām izsūc dzīvību.

Mūsu kāzas bija glītas, bet vienkāršas. Tuvākie draugi un radinieki, dzimtsarakstu nodaļa, glauns auto, tilti, citu auto taurēšana un bankets. Lai arī Reina to neatzīst, zinu, ka sirdī viņa bija sapņojusi par vērienīgākām kāzām un romantisku medus mēnesi kādā skaistā Eiropas pilsētā, taču grūtniecības dēļ diemžēl viņa nevarēja ceļot.

Dzemdības nebija vieglas, bet bez nopietnām komplikācijām. Nedaudz vairāk nekā pirms desmit gadiem laulātā ģimenē piedzima Reinholds, šis mazais sūds, un īstā elle varēja sākties. Zīdaiņu raudāšana ir drausmīgāka par velnu balsīm, kas sauc dvēseles uz elli. Tie pamodina sekundes laikā un neaizveras, lai ko tu arī darītu. Man šķita, ka nedēļa pirms diplomdarba nodošanas ir grūta, bet tas nav salīdzināms ar miega badu vesela gada garumā pēc bērna piedzimšanas. Kad tev ir divas un vairāk reizes nakts vidū jāmostas, lai barotu, mainītu pamperus, vai lai uķinātu to mazo mūdzi, kas ir izdomājis pamosties, lai papinkšķētu, tev sāk prātā nākt diezgan sliktas domas, piemēram, ka varētu viņu sapurināt, nolamāt, atstāt viņu glābējsilītē, vai pat nomest zemē, jebko, lai tikai viņš aizvērtos un ļautu vienu nakti izgulēties.

Aptuveni pēc gada mums sāka atgriezties nakts miers, taču bērns atrada citus veidus, kā padarīt mūsu ikdienu nepanesamu. Veidus, kas mums nekad nebūtu ienākuši prātā, piemēram, sadzīves ķīmijas un elektroierīču padarīšana viņam nepieejama, kas nebūt nav viegli, jo tas mazais rakņājas pa visurieni, visur cenšas ielīst un visu pagaršot. Dārziņa atrašana arī sagādāja ne vienu vien migrēnu, t.i. kamēr lolojām ilūziju atrast vietu dārziņā bez pazīšanās vai kukuļdošanas.

“Kāpēc?” fāze bija no manas puses gaidīta, jo man šķita, ka spēšu tik labi izskaidrot viņam tik nepazīstamo pasauli, un ka spēšu iztikt bez tāda vārda kā “nedrīkst”. Manā plānā bija tikai viena kļūda – nebiju iedomājies, ka tas mazais cilvēks varētu būt pārāk stulbs, lai saprastu ko viņam stāsta. Dārziņš un vēlāk skola stipri sakropļoja ģimenes budžetu, jo viņam ne tikai vajadzēja mācībām nepieciešamās preces, bet tur sākās statusu cīņas. Nevienam citam bērnam nedrīkstēja būt foršāka, dārgāka rotaļlieta, kas nostādīja mūs dilemmas priekšā – vai nopirkt sīkajam egomaniakam viņa kāroto štruntu, vai samierināties ar kārtējo pinkšķēšanas šalti. Pērt gribējās, tomēr atturējos, jo šķita, ka ja sākšu, tad būs grūti apstāties.

Te nu mēs ar Reinu esam, nedaudz sabojātu veselību, zaudējuši visus lielos sapņus, mūsu kvēlā mīlestība ir transformējusies drīzāk par tādu kā ciešu draudzību, kāda ir izveidojusies starp cilvēkiem, kas kopā ir pārdzīvojuši traumatiskus atgadījumus, piemēram, ieslodzījumu koncentrācijas nometnēs.

Reina tā arī neatguva pirms grūtniecības figūru un mierinājumu viņa centās rast ezotēriskajā literatūrā un sirsniņām pie klišejiskajām bildēm Instagramā. Man, savukārt, liels paldies jāsaka alkoholam un Anatolija Kreipāna balsij, jo bez tiem nebūtu izturējis šos desmit gadus. Mums vēl ir cerība uz medusmēnesi un pilnvērtīgu dzīvi, bet jāpagaida, kamēr Reinholds atradīs kādu jaunu meiteni, ar kuru sabojāt savas dzīves.

Zemessardzei trūkst finansējums? Nopirksim viņiem spēļu ieročus!

Tikko uzzinājām, ka Zemessardzes finansiālās un ekipējuma problēmas atrisinātas – pateicoties NA, Zemessardzes bataljons tiks apgādāts ar spēļu (Airsoft) ieročiem:

screen-shot-2016-11-28-at-12-49-52

Jūsu padevīgie kalpi CEHS.lv uzsāka aktīvu diskusiju par šo tēmu:

lodzinjsh: Aizsargāsim dzimteni ar piupiu
Zemnieks: piu piu piu, eu krievs, tu necelies, es tev trāpīju
lodzinjsh: Galvenais, lai krievu karavīri godīgi paceļ roku un pamet kardarbības zonu, kad viņiem trāpīs ar plastmasas bumbiņu
Cements: pirms kara sākuma vienīgi jāpieprasa, lai krievi šauj ar tukšām partonām, citādi nebūs česna
Sencis: “Eu, davaj, visi sametam ieročus vienā čupā un tad izdalām komandas”
Rupučinskis: Ir dzirdzēts, ka airsofts un peintbols mēdz iemācīt refleksu slēpties no lodēm aiz krūmiem, zariem un garas zāles.
lodzinjsh: Iedodiet arī pāris čaļus, jūsu ir vairāk!!!
Cements: “eu, krievi nāk, kur manas plastmasas lodītes?”
Zemnieks: nevaru atrast plasmasas lodītes, ai… pohuj, sabēršu tiktakus
Rupučinskis: Eu džeki, krieviem kalaši kā īsti, lol.
Cements: varēs pret krieviem uzraut kazakus un razboiņikus
Rupučinskis: Pavilkšu zem formas biezāku džemperi, lai trāpījumi nesāp.
Cements: pirms frontālās sadursmes abas puses vienojas “ciklons b” vietā izmantot smieklu gāzi un hēliju
Sencis: NA vēl esot aicinājuši ugunsdzēsējus aprīkot ar ūdenspistolēm
Zemnieks: NA vēl ugunsdzēsējiem atļaus darba laikā dzert alu
Cements: NA plāno iepirkt Latvijas slimnīcām jaunu aprīkojumu:
050b3cfa-8d17-4c44-93f7-d9927a802a50-jpg-_cb324271343_

Sencis: NA rosina aprīkot Zemessardzes medicīnisko paku ar homeopātiskām zālēm
Zemnieks: katra zemessarga aptieciņā turpmāk būs ceļmallapu kušķis un mammas buča
Rupučinskis: Pēc cīņas par Zilupi komandas satiekas uz šašliku un pārrunā taktiku.
Sencis: “Eu, paralēli cīņai skatāmies zemē un salasām bumbiņas – būs papildu munīcija”
Zemnieks: “stop, stop, stop, pa mani nešaujiet – es izmežģīju potīti”
Zemnieks: “Davai čaļi, atā! Man jābrauc mājās, drīz hoķis sāksies”
Sencis: Uzņēmums “Joint Systems Manufacturing Center” pēc NA pasūtījuma izgatavo pasaulē pirmo Airsoft tanku bataljonu
lodzinjsh: Cehā ir vairāk zemessargu nekā NA
Zemnieks: pēc NA ierosinājuma vēža slimnieki turpmāk tiks ārstēti ar lakatu

CEHS māca parkoties

Tā kā esam sociāli aktīva triecienbrigāde, esam izstrādājuši kartiņu, ar kuru pateikt paldies tiem autovadītājiem, kuriem ir īpaši labs auto noparkošanas talants. Aicinām ikvienu izdrukāt šo uzmundrinošo attēlu, nēsāt to līdzi un aizlikt aiz auto vējstikla parkošanās tīrradņiem.

parkinga-pidars-01Necenzēto dizaina versiju atradīsiet ŠEIT.

Laulība ir attiecību vēzis

Pastāv uzskats, ka laulība un ģimene ir valsts labklājības garants un stūrakmens. Bet kurš vēl bez cehs.lv radošās inteliģences ir atļāvies pajautāt – kāpēc? Kāpēc valstij ir nepieciešams, lai cilvēki, kuri savā starpā trin dzimumorgānus, nāktu un to apliecinātu ar parakstiem un lieciniekiem? Kāpēc laulība tiek uzskatīta par aizsargājamu tradīciju? Kāpēc valsts vairāk atbalsta tos vecākus, kas ir laulāti?
Paskatīsimies, kas ir laulība tradicionālā izpratnē. “Vecajos – labajos” laikos un daļā pasaules arī šodien, sieviete ir dzīvs īpašums, līdzīgi kā suns – saimniecībā noderīgs, sist īsti nav labi, bet neviens taču neies tevi mācīt, kā viņu audzināt. Sieviete bija prece, kuru iekāroja vīrieši, bet, lai noturētu augstu cenu, tās galvenās funkcijas nedrīkstēja būt brīvi pieejamas. Līdz ar to arī radās nevainības koncepts. Jo vecāka sieviete kļūst, jo grūtāk ir nosargāt viņas dabiskās dziņas, līdz ar to, jo ātrāk viņa tiek atdota vīram, jo drošāk, ka viņa nav zaudējusi “godu”.

Ceha antropologi vēl nav vienis prātis, vai šāda kārtība ir radusies un uzturēta apzināti, vai tā ir skaidrojama kā instinktīva rīcība, kad no sievietes tiek gaidīts, ka tā būs izvēlīga attiecībā uz pēcnācēja gēnu donoru, kamēr raženākie sēklas sējēji tiek uzskatīti par alfa tēviņiem. Katrā ziņā, šo uzskatu kopums un ap tiem apaugušie rituāli ir novecojuši, un tāpēc, no vienas puses ir nedaudz amizanti, ka liels vairums sieviešu uzskata laulības par sava mūža gaidītāko dienu. Vēl mazāk ir saprotama LGBT kopienas vēlme izcīnīt sev tiesības uz senu cilvēku tirdzniecības rituālu, bet nu ok.

Kāpēc sievietes uzskata kāzu dienu par savas dzīves svarīgāko dienu? Kāds viņām ir to pajautājis? Jo tā ir iespēja vienu dienu izdzīvot bērnības sapni – kļūt par princesi. Jums šķiet, ka baltā līgavas kleita simbolizē to pašu šķīstību un nevainību? Nē, baltā kleita simbolizē tikai un vienīgi bagātību, jo baltā krāsa kļuva populāra pēc karalienes Viktorijas kāzām 1840. gadā. Un liels nopelns baltās kāzu kleitas “haipam” bija nupat izgudrotajam fotoaparātam, jo Viktorijas kāzu kleitas foto tika pavairots neskaitāmās kopijās un apceļoja visu pasauli. Pirms tam, laulības notika izejamajās drānās, bet turīgie ļaudis varēja atļauties īpaši kāzām pagatavot apģērbus no ģimeni reprezentējošām košām krāsām un rakstiem.

Cilvēki tiecas pēc pārticības un tas ir gluži normāli un pat iedrošināmi, bet atkal ir problēma pašos cilvēkos. Lai ilgtermiņā iegūtu vairāk labuma, vairumā gadījumu, nāksies upurēt īstermiņa baudas, bet šī īpašība noteikti nav plaši sastopama. Sabiedrības vairākums drīzāk iegūs īstermiņa baudu un ilgtermiņā cietīs papildu neērtības, pajautājiet patēriņa kredīta sniedzējiem. Šī paša iemesla dēļ, Krimināllikums nepilda noziegumu preventīvu lomu, šī paša iemesla dēļ, kāzas ir kļuvušas par super dārgu pasākumu.

Varbūt, cilvēki kļūtu pragmatiskāki un apdomātu greznu kāzu rīkošanu, ja pārstātu kultivēt idiotisko uzskatu, ka, ja precās, tad uz mūžu. Paskatīsimies Centrālās statistikas pārvaldes datus, laika posmā no 2000 līdz 2015. gadam uz katrām 50 laulībām ir 27 šķirtas, tobiš, vairāk nekā puse no Latvijā noslēgtajām laulībām tiek šķirtas. Un tas ir normāli, cilvēki iemīlas un cilvēki šķiras. Ir nepieciešams laiks un pieredze, lai nomierinātos hormoni, uzkrātos pieredze un prasme sadzīvot ar citiem cilvēkiem, un šo pieredzi nevar iegūt citādāk kā veidojot attiecības ar vairākiem cilvēkiem. Taču kāzas padara jau tā emocionāli smago šķiršanos gan juridiski, gan finansiāli apgrūtinošu, tāpēc daudzas ģimenes neizjūk oficiāli, bet visi tās locekļi kļūst par “līdz nāve mūs šķirs” ķīlniekiem, un tā ir krietni sliktāka vide, kur augt bērniem, nekā gadījumā, ja viņu vecāki ietu katrs savu ceļu.

Bet nu labi, cilvēki taču var darīt ko grib. Dažas meitenes grib kļūt par princesēm, citas grib brutāli tērēt tēva naudu, citas grib bērnus, bet baidās no senilo vecūkšņo nosodošajiem čukstiem aiz muguras, ka, ja tai mātei nav vīra, tad viņa ir mauka!

Puķu tirgotāji, kas uzliek komisijas maksu ziediem, ja tie ir paredzēti kāzām, jūs esat neētiskas cērmes uzņēmējdarbības traktā. Runājot par neētiskām būtnēm, dārgie garīdznieki, kas apgalvo, ka vīrietis ir sievietes galva un, ka nāve var šķirt laulību, beidziet jaukties pa vidu tiem procesiem, kas notiek starp diviem cilvēkiem, īpaši viņu gultās, un beidziet aiztikt mazu zēnu krāniņus.

Dārgie zintnieki, suiti un citi etnogrāfisko parašu zinātāji, lūdzu izbeidziet, dzimtbūšana ir beigusies, cilvēks ir staigājis pa Mēnesi, jūsu laiks ir beidzies. Daiļās līgavas, jūs tiešām ticat, ka baltā krāsa simbolizē nevainību un, ja tā, ko jūs cenšaties apmuļķot? Staltie līgavaiņi, kādu statusu jūs cenšaties panākt ar gredzenu rokā, jums šķiet, ka tas ir nepieciešams karjerai? Aiztaupiet sev un citiem nevajadzīgus izdevumus un precieties dirst!