Visi raksti, kuriem autors ir Benvenuto

Jāņu svinēšanas tradīcijas jeb “cūka dara, kā cūka ir”

Šonedēļ Delfos satrakojies komentētaju pūlis rij no lāpstas marinētas gaļas ķeskas.

Ir trīs cilvēku kategorijas, kuras dziļi nicinu un vēlētos nosaukt augošā secībā: dzīvnieku mocītāji, bērnu sitēji, bet visvairāk: Jāņu svinētāji. Es to nerakstu tāpēc vien, lai šokētu un kaitinātu lasītājus. No sirds uzskatu, ka šie svētki atbrīvo cilvēkā zemiskākās tieksmes un kultivē greizas vērtības. Pirms plastmasas divlitru bamsli sasūkājušies un pāļa bravūras uzkurināta dižpatriotisma spēcināti pseidonacionālisti sāks bļaut, ka mani vajag sadedzināt Jāņu ugunskurā kopā ar šī raksta izdrukātiem eksemplāriem, aicinu vēsu prātu aizdomāties par Jāņu svinēšanas mūsdienu izpausmēm.

Reti kas cilvēkā tik ļoti provocē skopumu un alkatību kā iespēja nopirkt lielveikala akcijas piedāvājumā vislētāko jāņusiera pikuci un uzskatīt to par pienācīgu ciemakukuli, lai pēc tā pasniegšanas nekavējoties piesēstos pie cepta šašlika bļodas un sāktu to sistemātiski izrīt. Tas, ka jāņusiers nevienam īsti negaršo, man nav jāpierāda.

Fakts, ka tas ir vienīgais ēdiens, kas nākamajā rītā apkaltis vienmēr mētājas pa galdu, runā pats par sevi. Jāuzsver, ka šāda tipa ciemiņiem nekad nepietiek pašcieņas, lai kādā zemnieku tirdziņā vismaz nopirktu kvalitatīvu negaršīgo sieru. Tas, kā likums, ir no plastikāta vakuuma iepakojuma izslīdējis lepras slimnieka krēpu konsistences ķimeņains klunkucis.

Turpinot par cienastu, labprāt uzzinātu, kāpēc par šo it kā latviski tautisko svētku neatņemamu sastāvdaļu kļuvis šašliks? Vai tā ir nodeva mūsu valsts bagātajai koloniālo iekarojumu vēsturei Kaukāza reģionā? Varbūt izskaidrojums ir vienkāršāks – kārtīgā šmigā esošam svinētājam tik ļoti patīk stumt gaļā iesmu, ka visi piever acis uz nācijas ērtībai nacionalizēto gardumu? Gluži kā sarūgušus ābolus sarijies alnis, apdzēries jāņotājs neaizdomājas par savu darbību jēgu vai nozīmi. Viņš rīkojas sava rumpja primitīvāko vajadzību pavadā un šai naktī ik gadu piedzīvo brīnumainas pārvērtības – kļūst par lopu, kura intereses sākas un beidzas ar ēst, dzert, kopoties.

Pat alkohola nelietotāji man nesaprotamu iemeslu dēļ Jāņu laikā reducējas līdz bērndārznieka līmenim. Esmu ievērojis, ka maziem bērniem ļoti patīk katru dienu skatīties vienu un to pašu animācijas filmu vai pieprasīt mammai, lai ik vakaru viņiem nolasa priekšā vienu un to pašu pasaku. Notikumu paredzamība bērnam raisa drošības un komforta sajūtu. Manuprāt, tieši tāpēc Jāņu svinētāju vidū tik iecienīts ir ikgadējais “Skroderdienu” skatīšanās rituāls. Ja gadās nokļūt kādā no brīvdabas izrādēm, pavērojiet skatītāju sejas. Tās izskatās līdzīgas kartupeļiem, kas staro infantilā priekā katru reizi, kad uzsprāgst krāsns.

Turpinot par domāšanas nonivelēšanās līdz dārzenim fenomenu, kas tik daudzus piemeklē Jāņu laikā, mani nebeidz pārsteigt pēkšņā mīlestība pret LR2 repertuāru pat tajos līdzcilvēkos, kuri ikdienā necieš no mūzikas gaumes pāķisma. Gluži normāli biroju darbinieki, studenti vai citi lādzīgi paziņas pēkšņi atrod savos sirds dziļumos mīlestību pret pašu trulāko divpirkstu pieres tālbraucēju šlāgeri. Tie ir mūzikas pasaules ekvivalenti iepriekš pieminētajam vislētākajam jāņusieram. Neticu, ka tādus mūzikas atkritumus spēj radīt cilvēks, kurš dzimis tradicionālā ceļā, nevis brēcošs un gļotām klāts izvēlies no lielveikala nocenoto CD akcijas groza.

Neesmu tik naivs, lai domātu, ka mans viedoklis par šiem svētkiem kaut kādā veidā ietekmēs kopējo sajūsmas līmeni, tāpēc Jāņos saskatu ideālu iespēju politiķiem. Tā vietā, lai realizētu dzīvē tuvredzīgo lēmumu par 2 litru plastmasas alus pudeļu aizliegšanu un zaudētu popularitāti velētāju masas vidū, ieteiktu ne tikai atļaut 2 litru taru, bet pat ar nodokļu atlaidēm iedrošināt ražotājus pievērsties 5 un 10 litru toveriem.

Tas pats attiecas uz lielākiem un lētākiem marinēto gaļas ķesku plastmasas spaiņiem un no govs krūtīm izspiestajiem ķimenīgajiem piena tauku rituļiem. Jāņi vai nejāņi, bet divritenis nav jāizgudro katru reizi no jauna. No spaiņa padzirdīts un no lāpstas piebarots lumpenis visos laikos ir bijis vislabākais politiskais kapitāls.

Noskaidroti Latvijas-Portugāles futbola spēles incidenta vainīgie

Šonedēļ Delfos piedzenam naudu no nozieguma patiesajiem vaininiekiem.

Tā kā visā pārējā laikā Latvijas izlase pārmaiņus zaudē Andorai un Lihtenšteinai, tad pie mums par futbolu plašāka publika interesējas tikai reizi padsmit gados, kad laukumā izskrien kāds no skatītājiem. 2004. gadā to izdarīja Liene Buldure (zināma arī kā Zemene), pirms tam neaizmirstot atkailināt sava ķermeņa aizraujošākās daļas. Savukārt 9. jūnijā laukumā izskrēja mazs zēns (zināms arī kā Olivers), kurš metās apskaut savu elku Krištianu Ronaldu. Kā notikušo komentēja futbolam pietuvināti darboņi: “Skriešana laukumā nav varoņdarbs, bet gan smags pārkāpums”, tāpēc šinī rakstā paskaidrošu, kurš pie tā ir un kurš nav vainojams.

Liela daļa vainas jāuzņemas apsargiem, kuri jau laikus nepamanīja un nenovērsa briestošo incidentu. Esmu pārliecināts, ka stadionu sargāja specvienības līmeņa profesionāļi un diez vai tik svarīgā spēlē ar tāda kalibra Portugāles zvaigžņu piedalīšanos apsargu nolīgšana būtu notikusi kā parasti, kad tiek apzvanītas tuvējās firmas un sarunāti lētākie. Lētākās apsardzes firmas personālu atlasa sekojoši:

– Neesi tādā pālī, lai nevarētu paiet?
– Neesmu.
– Uz kakla tribal tetovējums ir?
– Koņešno, bļe!
– Laipni lūdzam kolektīvā!

Nenoliedzami, ka savu uzdevumu augstumos nav bijuši arī Skonto stadiona īpašnieki, kuri piekrituši, ka spēle tiks aizvadīta pie viņiem, skaidri apzinoties, ka tas nav gana moderns un ne tuvu nav ideāli piemērots. Ja naudas kāre nebūtu pilnībā aizmiglojusi viņu veselo saprātu, Skonto stadiona īpašnieki būtu godprātīgi atteikušies no komandu uzņemšanas par labu kādam no daudzajām mūsdienīgajām futbola arēnām, kas Latvijā uzbūvētas pēdējo gadu laikā.

Ne mazāk smagi noziegusies ir arī mazā puisēna skola. Acīmredzams, ka zēna audzināšanu skolotāji bezatbildīgi atstājuši viņa vecāku ziņā, aizmirstot, ka Latvijā pēc likuma bērna audzināšanu līdzīgās daļās dala skola un iela, bet vecāku uzdevums ir dzemdību namā vienreiz izstumt un tad sīkajam 18 gadus ļaut palikt savā dzīvoklī pa nakti.

Neapšaubāmi vainīga ir arī sabiedrība kopumā, kas laikus nav apzinājusies Olivera sapni tikties ar futbola zvaigzni un savākusi ziedojumos pietiekami lielu summu, lai viņš varētu doties uz Portugāli un ieturēt kopīgas pusdienas ar Krištianu Ronaldu. Nepretendēju uz pilnīgi precīzu aprēķinu, tomēr pieņemu, ka ar 50 euro no katra Latvijas iedzīvotāja, ieskaitot zīdaiņus, pensionārus un invalīdus, varētu pietikt. Un kas gan ir 50 euro, ja Olivers grib?

Nevēlos no sabiedrības vidus izcelt kādu īpaši nolaidīgo, jo notikušajā esam vainīgi mēs visi, tomēr Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta, manuprāt, šoreiz ir izrādījusi apbrīnojamu nekompetenci prioritāšu izvēlē. Ja viņa būtu laikus reaģējusi un uzsākusi ziedojumu vākšanas akciju Olivera izklaidēm, mēs šobrīd nebūtu tik nepatīkamā situācijā. Tā vietā viņa uzmanību izkliedējusi slimu un vecu cilvēku ārstēšanai un aprūpei, un virknei līdzīgi mazsvarīgu projektu.

Mani nepatīkami pārsteigusi arī daudzu līdzcilvēku vēršanās pret Olivera vecākiem. Ikvienam mediju patērētājam uzreiz pēc skandāla kļuva skaidrs, ka zēna vecāki ir aktīvi sociālo tīklu lietotāji un būtu absurdi no viņiem prasīt paralēli soctīklu kontu uzturēšanai, darbam un atpūtai, vēl arī atvēlēt laiku bērna pieskatīšanai. Vecāki šinī gadījumā acīmredzami nav vainīgi. Tas ir fakts, kuru šķiet absurdi pat apspriest.

Uzskatu, ka tas ir valsts goda jautājums, lai Oliveram un viņa vecākiem atvainotos un piespriesto soda naudu solidāri segtu Latvijas Futbola federācija, apsardzes firmas īpašnieks, Rūta Dimanta, Olivera skolotājas, Skonto stadiona īpašnieki un lielāko politisko partiju vadītāji kā sabiedrības pārstāvji.

Jau drīzumā sagaidu no Olivera vecākiem medijos izplatītu turpmāko zēna vēlmju sarakstu, lai mēs visi kopā varētu novērst tamlīdzīgu problēmu atkārtošanos nākotnē.

Cehs uzsāk veidot video blogu

Jau tik daudzus gadus esam pazīstami… bet tai pat laikā neesam. Zinām viens otru tikai caur rakstītu vārdu, tomēr jūtu, ka ar to nav pietiekami. Turpmāk papildus mēģināsim sarunāties mums nepierastā un jaunā formātā – ar video bloga palīdzību. Vienkārši, tieši, personiski. Bez maskām. Atklātāk kā jebkad.

Pamācība, kā pareizi svinēt Sieviešu dienu

Šodien Delfos tracinu kuces, metot viņām purnā Raffaello bumbiņas.

Nav noslēpums, ka 8. marts ir pretrunīgi vērtēts datums, kas, gluži kā Nilšakova divvalodīgie tvīti, skaudri atgādina, ka dzīvojam divkopienu valstī. Kārtīgs latvietis aicinājumu atzīmēt Sieviešu dienu uztver gandrīz kā ierosinājumu iespert pa vēderu Gunāram Astram. Tipisks krievs savukārt 8. marta noniecināšanu uzskata par tik nacistisku izlēcienu, ka aizrijas ar prjaņiku un no uztraukuma aizskrien piedzerties Uzvaras parkā divus mēnešus par ātru. Ņemot vērā, ka manās dzīslās rit gan latviešu, gan krievu asinis, gan stiprināts akcijas alus, uzskatu, ka mans viedoklis ir vienīgais objektīvais un jums ir reti paveicies, ka ir tas gods ar to iepazīties.

Džordža Orvela “Dzīvnieku fermā” teikts, ka visas cūkas ir vienlīdzīgas, bet dažas cūkas ir vienlīdzīgākas. Pieņemts uzskatīt, ka klasiķis ar to domājis sabiedrības noslāņošanos, elites uzkundzēšanos pār vienkāršo tautu utml. pārgudrības. Aizmirstiet šos ņuņājošo komunistisko liberastu murgus! Manuprāt, viņš to ir teicis par sievietēm tieši 8. marta kontekstā. Proti, lai arī anatomiski visas sievietes ir vienādas, dažas sieviešu grupas apsveikt šai dienā nav vajadzīgs.

Pirmkārt, 8. martā vajadzētu ignorēt mātes. Līdz ar brīdi, kad sieviete no sevis izspiež kliedzošo arbūzu, viņa no iekārojamas mūzas kļūst par piena kombinātu un faktiski pārstāj būt sieviete šī vārda dziļākajā nozīmē. Ar “dziļāku” šai gadījumā domāju – vīrieša iekāres objektu.

Otrkārt, nav nekādas vajadzības ar lakstiem un cukuru pagodināt feministes. Viņas savu izvēli ir izdarījušas – vīriešu uzmanību un aplidošanu viņas ir iemainījušas pret spilgtu matu krāsu, sejas pīrsingu un autistisku spiegšanu. “Vai nu, vai arī” – “gan, gan” var dabūt tikai pasakās.

Treškārt – kolēģes. Katrs, kuram ir bijusi pieredze ar strādāšanu sieviešu kolektīvā, lieliski zina, cik grūti ir izturēt pastāvīgās intrigas un cik neiespējami ir pierast pie sāpēm, kuras izraisa nazis mugurā. Visiem, kuri spiesti savas darbadienas pavadīt dāmu ielenkumā, rosinu par 8. martu domāt šādi: fakts, ka pēc daudziem šo kolēģu sabiedrībā pavadītiem gadiem labrīt vietā nepadodat trīsstāvīgos, jau pats par sevi ir uzskatāms par dāvanu.

Paredzu, ka pēc šī uzskaitījuma lasītāji man varētu pārmest pārlieku negatīvismu un ieciklēšanos uz latviešiem raksturīgo noliedzošo attieksmi pret Sieviešu dienu, tāpēc turpinājumā padarbināšu savu Austrumu puslodi un norādīšu uz sieviešu grupu, kuras 8. martā vajadzētu apbērt ar ziediem, dāvanām un komplimentiem.

Atšķirībā no sievietēm, kas par tādām ir piedzimušas, transpersonas ir pielikušas reālu darbu un pūles, lai kļūtu par sievieti. Viņām nekas dzīvē nav ticis pienests uz paplātes jau gatavs. Ja jums šķiet, ka transformācija no vīrieša par sievieti nav nekas īpašs, pamēģiniet izraut no zoda vienu bārdas rugāju… Un tagad iedomājaties, ka šī darbība ir jāatkārto neskaitāmas reizes visa ķermeņa platībā.

Tiem, kuri var lepoties ar augstu sāpju slieksni un kurus tāds scenārijs īpaši nebaida, varu aicināt aizdomāties par šķēršļiem un pazemojumu, kas jāpārvar neskaitāmos apavu veikalos vaicājot pēc 46. izmēra laiviņām.

Pieņemu, ka nu jau aizvadīto 8. martu esat vai nu ignorējuši vai klišejiski nosvieduši dzīvesbiedrei priekšā Rimi tulpes un vidējā izmēra Raffaello kasti. Norakstīsim to vēstures mēslainē, bet pārāk neieciklēsimies uz šo izgāšanos. Nākamgad atkal būs 8. marts un to, ar mana svinēšanas gida palīdzību, mēs visi sagaidīsim godam!

Cehs tagad pieejams arī krievu valodā!

Jau kopš Ceha atvēršanas 2010. gadā, esam vēlējušies uzrunāt ne tikai latviešus, bet arī latgaliešus, rīdziniekus un pārējos Latvijas krievus. Šodien ar lepnumu varu paziņot, ka pēc neskaitāmu darba stundu un milzīgu līdzekļu ieguldīšanas, beidzot ir izdevies iztulkot visu Ceha arhīvu krievu valodā un atklāt nepilsoņiem paredzētu lapas versiju:

rus.cehs.lv

Vai Iveta Grigule netieši aicina pidarizēt Latviju?

Pirms pāris dienām saņēmām sašutuša Ceha lasītāja vēstuli, kurš pauda neizpratni par Ivetas Grigules personīgo apsveikumu valsts svētkos, kurā, pēc lasītāja uzskata, netieši tika pausts iedrošinājums un atbalsts grupveida homoseksuālām ģimenēm. Lūk pats apsveikums:

Lasītāja atbilde:

Gaidīsim deputātes atbildi (ja tāda būs) un informēsim par sarakstes gaitu vienīgajā objektīvajā žurnālistiskas citadelē Latvijā – portālā Cehs.lv!

P. S. Par šo gadījumu sūdzība ir nosūtīta arī Augustam Brigmanim.

Mikronodokļa grupveida izvarošana

Šodien Delfos runāju par seksu ar valsti.

No jaunā gada valsts ir ieplānojusi realizēt mikronodokļa režīma pārveidi. Turpmāk “mikro” šinī vārdā apzīmēs nevis nodokļa lielumu, bet naudas daudzumu, kas uzņēmējiem paliks pāri pēc nodokļa nomaksas. Kučinskim patraucējis gļēvums paziņot par šī nodokļu režīma likvidāciju, tāpēc viņš to nolēmis līdz nepazīšanai izkropļot, bet turpināt saukt par skaistuli, nevis “nodokli ar īpašām vajadzībām” vai gluži vienkārši “kropli”.

Izmantojot līdzīgu pieeju, miljardu vērto Dienvidu tiltu varētu saukt par mikrolaipu, Dziesmu svētkus par mikrodungošanu, bet 22cm garu cūkgaļas zobenu par mikropeni.

Nav jābūt īpaši apdāvinātam, lai prognozētu, ka janvārī tiks atlaisti desmitiem tūkstošu mikronodokli izmantojošo uzņēmumu darbinieku un neskaitāmi mikrouzņēmumi tiks likvidēti, bet pirms dažiem gadiem no pelēkās zonas iznākušie uzņēmēji, atmuguriski ierāpos tanī atpakaļ.

Gluži kā multfilmā “Skubijs Dū”, kurā katra nākamā sērijā ir identiska iepriekšējai, arī valdības lēmumi atkārto vienu un to pašu šabloniski-idiotisko piegājienu. Tā vietā, lai iespringtu un izķertu mikronodokli negodprātīgi izmantojošos uzņēmumus (piemēram, lielās takšu firmas), perspektīvais nodokļu režīms tiek sačakarēts priekš visiem. Šeit jau vairs netiek šauts ar lielgabalu pa zvirbuļiem, bet ar ballistiskajām raķetēm pa blusām.

Asaraini-liekulīgā šļupstēšana par darbošanos mikrouzņēmuma darbinieku interesēs, rūpējoties par viņu sociālajām garantijām, neiztur kritiku. Jau ieviešot šo nodokļa režīmu, tika skaidri definēti spēles noteikumi, ka mikrouzņēmuma darbinieki atsakās no sociālā nodrošinājuma (piemēram, veselības un izglītības izdevumu atmaksām) par labu atvieglotam režīmam un lēmumam savu vecumdienu fondu veidot patstāvīgi.

Turklāt mikrouzņēmuma darbiniekam vai īpašniekam nav liegts šo režīmu izmantot tikai kā piepelnīšanās variantu, paralēli patstāvīgi strādājot tradicionālā nodokļu režīmā funkcionējošā uzņēmumā.

Esmu personīgi pazīstams ar mikrouzņēmējiem, kuri nopelnīto naudu iegulda nekustamajā īpašumā paši nodrošinot sev vecumdienas un izvēloties pensijas vietā nākotnē pabarot sevi ar ieņēmumiem no to izīrēšanas. Uzņēmējs savā domāšanā fundamentāli atšķiras no darba ņēmēja, jo necer uz valsts solījumiem par nodrošinātām vecumdienām un izvēlās par tam rūpēties pats.

Atklāti sakot, man šķiet, ka ir jābūt vārtrūmes lobotomijas upurim, lai pilnā nopietnībā cerētu, ka pēc 20 vai 30 gadiem valsts spēs ar pensiju iedzīvotājam nodrošināt cilvēka cienīgu iztiku. Turklāt neatkarīgi no tā, kādā nodokļu režīmā viņš līdz tam ir strādājis. Īpaši jau situācijā, kad solījumi tiek lauzti kā deguni zaļumballē, bet nodokļu režīmi mainās biežāk nekā maniakālās depresijas slimnieka garastāvoklis.

Tā kā Saeimas un Ministru kabineta krēslus berzējošās, kafiju nonstopā strebjošās klimpas ir totāli attālinājušās no jebkādas realitātes, varu viņus informēt par šī brīža noskaņojumu mazo uzņēmēju aprindās. Mēs jūtamies tā, ka katra kalendārā gada nogalē mums draud ar izvarošanu, bet šogad mūs visus ne tikai kolektīvi iegūs no aizmugures, bet visa akta laikā ausī čukstēs sūdīgas anekdotes – gluži vienkārši, lai fiziskām ciešanām pievienotu garīgas.

Nezinu kā jūs, bet es turpmāk Kučinska uzvārdā burtu č aizvietošu ar c.

Artuss Kaimiņš neizbēgami kļūs par premjeru

Vakar Delfos izrādīju savu Photoshop meistarību.

Mēdz teikt, ka mode ir cikliska. Šobrīd apģērbā atgriezušās astoņdesmito bumbierenes, bet vīriešu frizūrās dominē septiņdesmito sejas kušķi. Par ko pirms dažiem gadiem rādīja ar pirkstu un zviedza, to šovasar jau ar lepnumu un svarīgu sejas izteiksmi Agnese Kleina dēvē par trendu. Viss mazliet piemirstais ar dažu paaudžu pauzi atgriežas un mazbērni kļūst par savu vecvecāku karikatūrām.

Šim cikliskumam ir pakļautas ne tikai lupatas un frizūras, bet, manuprāt, arī sabiedrības kolektīvā apziņa. Karu pārdzīvojusī paaudze, līdz riebumam atskatījusies vardarbības festivāla sekas, centās distancēties no radikāliem līderiem un apvienot Eiropu, jo bija pieredzējusi, kas notiek, ja tā ir sašķelta. Tāpat viņiem nebija jāstāsta, pie kā noved lielu ļaužu masu sekošana līderiem, kuri piedāvā radikālas un vienkāršas atbildes uz sarežģītām problēmām.

Nākamās pāris paaudzes vēl darbojās pēc inerces, pirmo reizi vēsturē izveidojot Rietumu pasauli, kas vairs nekož viens otram pakaļā, bet sadarbojas kopēju vērtību un mērķu vārdā. Uz brīdi pat likās, ka noticis neticamais un sabiedrība ir mācījusies pati no savas vēstures.

Šodienas jaunais pilngadīgais vēlētājs ir izaudzis miera un labklājības inkubatorā un pieņem to kā pašsaprotamu vidi. Viņam ir kļuvis garlaicīgi siltumnīcā, kas stiepjas no Lisabonas līdz Urāliem, viņš ir izbesījies pats no sava vēdera speķa un viņu tirda vēlme paņemt no dobītes akmeni un izdauzīt vismaz dažas rūtis. Vienkārši tā – lai dzīve nešķiet putukrējums.

Ar katru dienu arvien vairāk jaunākās paaudzes pārstāvju pienāk pilngadība un viņi kļūst balstiesīgi. Savukārt vecākās paaudzes pārstāvju ar katru dienu kļūst mazāk, viņiem līdzi aizejot arī dzīvajām atmiņām.

Tās nav labas ziņas tiem, kas apveltīti ar funkcionējošu izdzīvošanas instinktu. Laiks nestrādā jūsu labā: uz lāča jājoša Putina reitings tuvojas tīra spirta procentam, #Brexit haštags iekaro sociālos tīklus, bet ASV par savu prezidentu grasās ievēlēt par cilvēku pārģērbtu apelsīnu.

Arī Latvija neatpaliek. Mums vienmēr ir sava mazā versija par visu: Sigulda ir mazā Šveice, Swedbank ēka ir mazā Manhetena, bet Streičs ir mazais Spīlbergs. Esmu pārliecināts, ka tuvāko dažu vēlēšanu laikā Artuss Kaimiņš ar savu Rokkafejnīcas “bļāāāģ” būs sevi iekliedzis Latvijas premjera krēslā, un tad varēsim lepoties arī ar mazo Trampu.

Ja vēlies pamēģināt seksu ar arbūzu, izlēkt ar gumiju, eksperimentēt ar sēnēm vai ar stopiem apceļot Afganistānu, šis ir īstais brīdis. Ja līdz šim esi atlicis savus vājprātīgos sapņus, bremzējot tos ar racionāliem argumentiem – vari atlaist pedāli. Mēs visi sēžam autobusā, kuru vada pāķu vairākuma un šīs paaudzes amnēzijas izauklēti šoferi, kuri dod ručkā tieši līkumā augošā ozola virzienā. Tāpēc neatliec uz rītdienu! Laika ir maz un… turklāt, ir taču arbūzu sezona.

Neprecīzi citējot Māronkuli: pīpējiet trīs paciņas dienā, dzeriet litru šņabja brokastīs, niciniet prezervatīvus, pārkāpiet ātrumu un laulību, arī trekns ēdiens ir lieliska izvēle! Jums strauji tuvojas mūžība bez visiem šiem labumiem.

Par brančos un krāmu tirdziņos bāzētu ekonomiku

Šodien Delfos Otto Ozola sūdīgo rakstu neviens pat never vaļā, jo visi lasa manējo.

Draugu vidū esmu pazīstams kā ātri pagatavojamo makaronu eksperts. Kad pirms piecpadsmit gadiem manas lūpas pirmo reizi pieskārās ļenganajām “Roltona” šķiedrām, tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Kopš tām senajām dienām esmu iepazinis neskaitāmus ātro nūdeļu paveidus un nodevies prātam neaptveramiem budžeta klases gurmāna eksperimentiem, bet ne jau garša vai cena mani tik ļoti vilina atkal no jauna apliet ar verdošu ūdeni šos kulināros mēslus. Galvenais ir tas, ka ātri pagatavojamie makaroni, manuprāt, ir simbols Latvijas jauno uzņēmumu impotencei. Gluži kā ar karstu ūdeni pildīts makarons, teju katrs stārtaps ir nolemts nekad neizslieties taisni un cieti, bet impotenti nokarāties kā pamesta rotaļu laukuma šūpoles vai – kā jau no ievada uzminējāt – silta un miltaina nūdele.

Kad ar naudu ir tā pašvakāk, esmu spiests pirkt lētākās “Mivina”, kas padara ūdeni nepatīkami tumīgu un kurām pietrūkst mazliet dārgākā “Roltona” dzēšgumijas konsistences atsperīguma. Valsts svētkos vai pēc veiksmīgi noslēgta darījuma mēdzu sevi palutināt ar “premium” segmentu – trīskārt dārgāko “Knorr”, kura sausais buljons nesmird pēc kaulu miltiem un vistu genocīda. Diemžēl neviens no augstāk minētājiem ražotājiem nav vietējais. Latvijas uzņēmēju neizdarības dēļ, man nav iespējas pildīt vēderu ar patriotismu. Varbūt kādā ēnainā Miera ielas dzīvoklī tiek ražotas ātri pagatavojamās nūdeles, tomēr, zinot vietējo uzņēmēju domāšanas veidu, tās, visticamāk, tiek iepakotas kartona krāsas kastītēs, etiķetes zīmētas ar roku, iepakojums apsiets ar prievīti un cena plauktā sasniedz gandrīz 4 EUR par vienību. Un te es beidzot nonāku pie pamattēzes: ļoti lielai daļai Latvijas uzņēmēju trūkst spējas domāt globāli un ražot masām.

Esmu no sirds noguris no brančos, krāmu tirdziņos un ar latvju zīmēm izrakstītās stabulītēs bāzētas ekonomikas!

Kurš vainīgs? Pirmkārt jau tu – katru reizi, kad iesāc teikumu ar “mēs jau esam maza valsts…”, “mūsu ir maz…”. Otrkārt, uzvalkotais onkulis televizorā, kurš katrā otrajā politiskā diskusijā šos pašus teikumus atkārto. Teritorijas lielums jau sen vairs nav faktors, bet globālā ciemata apstākļos nav svarīgi, cik cilvēkiem vārds ir Jānis.

Brīnos, ka spēju bez dramatiskām kļūdām uzrakstīt šos vārdus, jo manas rokas dusmās trīc katru reizi, kad feisbukā mani uzaicina sekot draugu drauga jaunajam uzņēmumam, kas plānojis ražot bišu pakaļu vaska sveces vai virtuves izlietnē samaisītu ekosaldējumu. Nemelošu – aiz cieņas pret saviem draugiem, esmu arī kļuvis par vairāku tamlīdzīgu uzņēmēju aktivitāšu sekotāju, bet savai aizstāvībai var minēt, ka “like” pogu nospiedu ar vidējo pirkstu.

Ko darīt? Kā to labot? Pirmkārt, katram jaunam uzņēmējam vajadzētu no cieši apspiestām apakšbiksēm pārsēsties bokseršortos, lai olām būtu iespēja noslīdēt kādus centimetrus zemāk. Tikai ar vareniem un nokareniem pautiem ir vērts no darba ņēmēja kļūt par darba devēju. Otrkārt, pārstāt pārprast tikumības jēdzienu – trūkums un pieticība nav tikums, bet turīgi cilvēki nav blēži un mēsli. Treškārt, domāt globāli – pirms kaut ko uzsākt, pavaicāt sev, vai šai idejai ir ticama iespēja sasniegt vairāk par Valmieras gadatirgus telti? Angliski šis jautājums skanētu “Will it scale?” un to es šeit netulkošu, jo, ceturtkārt, valodas ir jāzina un jābūt gatavam tajās komunicēt.

Sagaidot, ka komentāros man tiks uzdots jautājums “ko gan tu pats esi izdarījis?” vai teikts “davai, rādi piemēru pats pirms gudri dirst”, paskaidrošu – jau piecpadsmit gadus strādāju eksportam un neesmu darījis algotu darbu, tomēr mans gadījums nav gluži parasts. Par uzņēmēju kļuvu nevis tāpēc, ka man ir tam īpašas dotības, bet apstākļu spiests – esmu tāds kretīns, ka savā kolektīvā mani redzēt negrib neviens.

Viena diena Nila dzīvē

Vakar Delfos sataisīju īstu negantnieku.

– Labdien! – Nilu no rīta ienākot domē sveicināja apsargs. Nils pielika soli.
– Dobrij denj! – sabijies, ka nepiemērotā formā uzrunājis priekšnieku, vēlreiz mēģināja apsargs. Nils pat nepacēla acis.

Iegājis kabinetā, viņš sāpēs saviebās, ieraugot ka sabiedrisko attiecību speciālists atkal bija atvilcis fotogrāfu un abus kaitinošos spalvu kušķus. Nilam jau no bērnības bija alerģija pret kaķiem. Bija ceturtdiena, tātad nāksies nekam nederīgos ņaudošos izdzimteņus staipīt pa klēpi un lipināt kopā muļķīgas bildītes priekš sociālajiem tīkliem.

– Genādij, lūdzu uz mirkli izejiet no kabineta. – caur pulsējošām galvassāpēm izgrūda Nils. Fotogrāfs paņēma padusēs abus matainos smerdeļus un izgāja uzgaidāmajā telpā. Nils aiz viņiem aizslēdza durvis. Kad pēc 20 minūtēm, fotogrāfs nervozi klauvēja pie durvīm, Nils palūdza viņu ātri aizbraukt uz Purvciema Maksimu pēc burciņas ievārījuma. Uz fotogrāfa neizpratnes pilno “Kāpēc?”, viņš atbildēja ar “Hujāpēc.” un fotogrāfs pieņēma, ka šodien strīdēties pretī nevajadzētu. Ielogojies domes datorsistēmā, viņš uzmeklēja Genādija Sergējeviča e-talonu un anulēja to. Vismaz uz dažām stundām būs miers.

Atvēris portatīvo datoru, viņš turpmāko pusstundu šķirstīja e-pastu. Nesen Bolderājā uzceltajā sociālajā mājā iedzīvotāji bija jau trešo reizi mēneša laikā nodevuši metāllūžņos kāpņutelpas ārdurvis. Nils ieķiķinājās. Viņš nespēja dusmoties uz cilvēkiem ar tik radošu pieeju.

Pa iekšējo līniju zvanīja Natālija Fjodorovna. Vaicāja, cik šogad paredzēts tērēt sabiedrisko aktivitāšu nodrošināšanai. Nils lūdza mazliet uzgaidīt. Izņēmis no atvilknes kalkulatoru, viņš atcerējās pamatskolā populāro joku un uzrakstīja 80085, kas melnbaltajā taisnstūra ekrānā tik amizanti atgādināja vārdu, kas no angļu valodas tulkojas kā “ciči”. Nils iespurdzās vēlreiz un ar prieku secināja, ka galvassāpes sāk atkāpties.

– Vot, Natālij, paņem 80085 un pareizini ar astoņi vai deviņi. Es tagad nevaru, šausmīgi daudz darba. – Nils nolika klausuli un pašapmierināti atlaidās ar zilu samtu apšūtajā biroja krēslā. Viņš to bija pasūtījis internetā, jo ražotājs tam bija piešķīris nosaukumu “Chief Executive” un slavēja krēslu kā visērtāko no visa produkcijas klāsta. Nils nevarēja noliegt, abas puslodes tanī tik tiešām iegūlās kā mīkstā mākonī.

Savas asprātības pacilāts, Nils izņēma no atvilknes Barona ielas rekonstrukcijas plānu, saņurcīja to bumbā un ar pieredzējuša basketbolista cienīgu grāciju meta atkritumu urnas virzienā. Papīra bumba atsitās pret malu un atripoja atpakaļ pie viņa kājām. Pacēlis rekonstrukcijas plānu, viņš pārvilka ar zīmuli katru burzījuma līniju un piezvanīja Natālijai.

– Natālij, ienāciet lūdzu pie manis. Jā. Jā. Steidzami. Jums jau šodien jānogādā sūtījums Rīgas siltumam. Esmu plānā norādījis maināmo siltumtrašu vietas. Mhm. Nekavējoties, Natālij. Paldies!

Pēc mirkļa atvērās durvis un ienāca Natālija Fjodorvna. Nesakot ne vārda viņa paņēma saņurcīto papīra lapu un devās ārā no kabineta, bet durvīs apmainījās ar Genādiju, kurš steigā nosvīdis bija nupat pārradies no veikala ar ievārījuma burciņu rokās.

– Genādij, nu tad beidzot. Kur jūs tik ilgi?
– Mans e-tal…
– Mhm, jā, izstāstīsiet rīt, kad fotogrāfēsimies. Šodien nekādīgi nevaru, šausmīgi steidzami mainījušies pāni. – Nils izgrūda Genādiju Sergējeviču pa durvīm un, priecīgi grozot rokās zemeņu ievārījuma burciņu, apsēdās pie datora.

Atvēris 200 tūkstošus euro vērto portālu Riga.lv viņš ielogojās tā administrācijas panelī. Pagriezis pret sevi burciņas etiķetes aizmuguri, viņš sāka norakstīt ievārījuma sastāvu. Nils bija izlēmis šo rakstu saukt “Kā ātri un vienkārši pagatavot zemeņu ievārījumu?” un vēlējās to paspēt nopublicēt līdz darba dienas beigām. Galvas sāpes un īgnums bija pazudušas pavisam. Intensīvas un produktīvas darba dienas vienmēr uzlaboja jaunā un daudzsološā mēra garastāvokli.