Visi raksti, kuriem autors ir Benvenuto

Kā Rītiņš Rimi kulinārijas salātus ēda

Iecietības terorisms

Šonedēļ Delfos man beidzot piekrīt komentētāji. Jūtos netīrs.

Šķiet, ka pirmoreiz par iecietību aizdomājos, kad sešu gadu vecumā pie brokastu galda idzirdēju mātes teikto: “Ja tu to jebučo šķīvi momentāli neizēdīsi tukšu es tev to visu nahuj matos iesmērēšu!” Lai arī kopš tās dienas ir pagājuši vairāk nekā 25 gadi, tā brīža emocijas esmu nesis savā sirsniņā gluži kā kvēlojošu oglīti, kurai varu uzpūst un pārvērst to ugunskurā, kad vien tas dzīvē nepieciešams.

Līdz ar interneta kļūšanu no šauras IT sfēras darbinieku privilēģijas par katra lumpeņa cilvēktiesībām, tas ir būtiski izmainījies – kļuvis par personīgo tribīni ikvienam kretīnam, kurš var un grib uzrausties uz skatuves, lai no tās izkliegtu komandas visiem pārējiem – kā pareizi justies, runāt, domāt, ēst un dzīvot vispār. Katrs modema īpašnieks ir kļuvis par manu māti.

Ikdienas saruna no komunikācijas brīvā formā ir pārvērtusies par lavierēšanu pa mīnu lauku, kur katrs vārds var iedarbināt modernā interneta taisnības cīnītāja sašutuma sprādzienu. Pirms vērt muti vaļā par jebkuru tēmu – sākot no kulinārijas, beidzot ar jenotu labturību – jāpatur prātā jaunā pasaules kārtība. Tanī cilvēki nav resni, bet pilnslaidi, nav neglīti, bet īpaši, nav stulbi, bet alternatīvi apdāvināti. Tanī vairs nav vīriešu un sieviešu, bet ir neskaitāms daudzums dzimumu, ar kuriem var brīvi identificēties, kuri plūst un pārklājas un kurus var izgudrot arvien jaunus. Ikviens no tiem ir leģitīms un pieprasa cieņu.

Esmu ievērojis, ka ir izveidojusies jauna – paralēla – valoda, kuru izmanto publiskajā telpā. Tā ir neko konkrēti nepasakoša un no kontroversiālām tēmām un viedokļiem brīva. Iecietības misonāri ir tā iebiedējuši apkārtējos, ka līdzcilvēki sākuši baidīties publiski paust savas patiesās domas. Tās tiek atklātas tikai šauram uzticamu un labi iepazītu cilvēku lokam virtuves formāta sarunās. Gluži kā manu vecāku paaudzes laikā pēc obligātā 1. maija sarkankarogainā svētku gājiena, komunālā dzīvokļa istabiņā draugi viens otram stāstīja anekdotes par valdību un nožēlojamo padomju sadzīvi.

Turpinoties pārspīlētas un pārprastas iecietības tendencei, prognozēju, ka drīz mēs nonāksim pie situācijas, kad valdību veidos pēc rasu, oreintācijas un dzimumu dažādības principa, nevis pēc spējām. Līdzīgi nu jau daudzviet populārajām uzņēmumu valžu kvotām. Tāda valdība, protams, arī izdos atbilstošus likumus, kuros primārais būs, nedod Dievs, kādu neaizvainot. Ja nu tā būs sanācis, ka kāds būs nolēmis mani izvarot, mans pienākums būs ieņemt izvarotājam ērtu pozu, lai nepārkāptu izvarotāja tiesības uz patīkamu seksu. Ja manās mājās ielauzīsies zaglis, man būs jāpalīdz viņam iznest televizors, jo citādāk es būšu atbildīgs par zagļa gūto muguras sastiepumu. Ja mani pārkāpumi pret iecietību uzkrās valdības noteikto kritisko punktu masu, mani nosūtīs uz īpašu pāraudzināšanas iestādi, kur domu policija no manis izveidos visiem ērtu un pufīgu amorfu bezviedokļa medūzu, kas turpmāk pasaulē raudzīsies ar lobotomizēti zilām, iecietības pilnām marcipāna acīm.

Pret argumentu “Jā, bet tev pašam taču negribētos, lai par tevi visu saka tieši”, varu atbildēt, ka gribētos gan. Sevi ne vienmēr ir iespējams pašam objektīvi novērtēt no malas. Tāpēc kritika, lai arī dažreiz sāpīga, ir noderīga, jo palīdz pilnveidoties. Tā vietā, lai mani iedrošinātu mesties visās savās vājībās un slavētu par padarīto sfērās, kurās man nav ne talanta, ne spēju, labāk izbaudītu patiesības šprici, kas sākumā mazliet pasāpēs, bet vēlāk pasargās no iecietības smadzeņu puves.

No sirds nevēlos nonākt uzslavu un izmainītas realitātes rozā migliņas burbulī, kurā esmu atlaidis visas bremzes, noēdies līdz 350kg, pīpēju 4 paciņas dienā, esmu bezdarbnieks un alkoholiķis, bet visi tuvinieki un draugi mani sauc par skaistu princi un, attaisnojot atkarības, par izcilu mākslinieku un dziļu personību. To visu – tikai tāpēc, ka ir iecietīgi un baidās traumēt manas jūtas.

Esmu pārliecināts, ka par augstākminēto domu izklāstu mani nekavējoties pasludinās par pretīgu atpakaļrāpuli, mēslu un Hitlera reinkarnāciju, kuram vajadzētu izšķaidīt purnu. Jo neviens tik kvēli neprot ienīst kā iecietības sludinātāji.

Oligurlas

Šonedēļ Delfos, bļe, par oligarhu sarunām, nahuj.

Tiem, kuri mēdz ceļos un pakaļā izdilušās trennūzenēs ravēt zemenes, noteikti ir gadījies fonā paklausīties LR1. Lieliski pazīstot savu auditoriju, LR1 nu jau kādu laiku piedāvā klausītājiem raidījumu “Ziņas vieglajā valodā”. Tās ir līdzīgas ierastajām, tikai izvairoties no mulsinošiem svešvārdiem un pārlieku sarežģītām teikuma konstrukcijām. Prognozēju, ka šis raidījums ir uz palikšanu, jo nesenais noplūdušo oligarhu sarunu skandāls liecina, ka vienkārša valoda ir cieņā visos sabiedrības slāņos: sākot no 2 litru bamšļa zīdēja līdz pat faberžē olas glāstošam elites pārstāvim.

Neapskaužu tesībsargājošās iestādes, kurām tagad nāksies noskaidrot vainīgos, jo situācija nav tik viekārša, kā sākumā varētu likties, izlasot sarunu:

– Eu, a davai nopizģījam?
– Davai, bļe nahuj.

Pirmkārt, Kalvītis TV24 nesen skaidri pateica, ka būtu nepieciešams izvērtēt sarunu nopludinātaju atbildību, jo tā esot iejaukšanās dalībnieku privātājā dzīvē. Vēl pēc brīža tai pašā TV kanālā Krištopans atzīmēja, ka savu teikto toreiz domājis ironiski. Īpatnējas sakritības rezultātā, tieši šobrīd Urbanovičs sācis uzrādīt senilitātes pazīmes, paskaidrojot valdības veidošanas procesa sarunas ar frāzi “es vēl vairāk atceros, ka es to neatceros.” Ar trim A arī viss nav vienkārši: Ainārs ar Aivaru pagaidām neesot sazvanāmi, jo visu laiku aizņemts. Savukārt Andris palicis ēnā, jo acīmredzot izdarījis secinājumus, kopš savas atejas izrādīšanas presē 1998. gadā. Tomēr vissliktākajā pozīcijā ir Kalnmeiers, kurš vispār nekādas sarunas neesot saņēmis, bet šobrīd publicētos fragmentus arī nav lasījis, jo baigi daudz darba.

Vienmēr esmu teicis, ka katrā draņķīgajā situācijā var atrast kaut ko pozitīvu (patiesībā mēdzu teikt, ka pat sūdā dažreiz gadās kukurūza, bet esam publiskajā telpā, kur lamāties nepieklājas). Šoreiz iepriecina bezpartejiskā prezidenta Vējoņa valstvīra cienīgā rīcība, kurš oligarhu sarunu skandāla karstākajā punktā nolēmis novirzīt sabiedrības uzmanību uz sevis pārvēlēšanas sistēmas maiņu. Līdz ar to manis augstāk publicētais sarunas fragments vieglajā valodā iegūst trešo rindiņu:

– Eu, a davai nopizģījam?
– Davai, bļe nahuj.
– Bet es tikmēr gribētu, lai par mani balso tauta, draugi.

Esmu gājis skolā deviņdesmitajos, kad valdīja “cilvēks – cilvēkam krājkasīte” likumi un lielie zēni regulāri uz ielas aplaupīja mazākos. Ar laiku iepazinu izplatītākos jauno bandītu trikus. Bija tādi, kuri nāca klāt un pieprasīja “palēkā, lai monētas dzird”. Bija arī rafinētāki, kuri mēģināja no naivu pamatskolnieku kabatām izmānīt naudu ar stāstu par savu mazo brālīti, kuram atņēmis naudu kāds, kurš izskatoties ļoti līdzīgs man. Tā kā brālītim pašam nākt klāt bail, tad man jāatdod viss savs maka saturs, kas tiks aiznests bailīgajam brālītim aiz stūra un viņš tad atpazīs savu naudu. Bija arī neizvēlīgāki, kuri nesmādēja barteri un agresīvā tonī piedāvāja “a davai, mainamies jakām”, cerot, ka atdošu savas mīlošās mātes sarūpēto skaisto vējjaku pret viņa nošmulēto treniņtērpa augšiņu.

Pieminu to tāpēc, ka saskatu līdzības deviņdesmito gadu sīko ielu huligānu domāšanā un oligarhu sarunās atklātajā. Protams, mērogs ir cits. Trīs A gadījumā “palēkāt, lai monētas dzird” liek visai valstij uzreiz.

Skolas gados kopā ar klasesbiedriem izstrādājām dažus vienkāršus rīcības modeļus, lai nedabūtu pa muti, bet arī nešķirtos no pusdienu naudas: neizrādīt bailes (nepāriet ielas otrā pusē), neskatīties acīs, neskaitāmas reizes atkārtot “man nav” un turpināt iet, kamēr urlēniem apnīk sekot un viņu uzmanība tiek pavērsta citur.

Pieņemu, ka arī tagad jārīkojas līdzīgi. Ja reiz pa muti sadot nevaru, plānoju vismaz ignorēt – neatdot savu balsi vēlēšanās. Ja līdzīgi rīkosies vairākums, kam Latvijā izdevies tikt pie pases, šie mamuta izmēra urlas būs spiesti beidzot pazust vēstures mēslainē kopā ar deviņdesmitajiem, kuros viņi acīmredzami savā prātā dzīvo joprojām.

Jāņu svinēšanas tradīcijas jeb “cūka dara, kā cūka ir”

Šonedēļ Delfos satrakojies komentētaju pūlis rij no lāpstas marinētas gaļas ķeskas.

Ir trīs cilvēku kategorijas, kuras dziļi nicinu un vēlētos nosaukt augošā secībā: dzīvnieku mocītāji, bērnu sitēji, bet visvairāk: Jāņu svinētāji. Es to nerakstu tāpēc vien, lai šokētu un kaitinātu lasītājus. No sirds uzskatu, ka šie svētki atbrīvo cilvēkā zemiskākās tieksmes un kultivē greizas vērtības. Pirms plastmasas divlitru bamsli sasūkājušies un pāļa bravūras uzkurināta dižpatriotisma spēcināti pseidonacionālisti sāks bļaut, ka mani vajag sadedzināt Jāņu ugunskurā kopā ar šī raksta izdrukātiem eksemplāriem, aicinu vēsu prātu aizdomāties par Jāņu svinēšanas mūsdienu izpausmēm.

Reti kas cilvēkā tik ļoti provocē skopumu un alkatību kā iespēja nopirkt lielveikala akcijas piedāvājumā vislētāko jāņusiera pikuci un uzskatīt to par pienācīgu ciemakukuli, lai pēc tā pasniegšanas nekavējoties piesēstos pie cepta šašlika bļodas un sāktu to sistemātiski izrīt. Tas, ka jāņusiers nevienam īsti negaršo, man nav jāpierāda.

Fakts, ka tas ir vienīgais ēdiens, kas nākamajā rītā apkaltis vienmēr mētājas pa galdu, runā pats par sevi. Jāuzsver, ka šāda tipa ciemiņiem nekad nepietiek pašcieņas, lai kādā zemnieku tirdziņā vismaz nopirktu kvalitatīvu negaršīgo sieru. Tas, kā likums, ir no plastikāta vakuuma iepakojuma izslīdējis lepras slimnieka krēpu konsistences ķimeņains klunkucis.

Turpinot par cienastu, labprāt uzzinātu, kāpēc par šo it kā latviski tautisko svētku neatņemamu sastāvdaļu kļuvis šašliks? Vai tā ir nodeva mūsu valsts bagātajai koloniālo iekarojumu vēsturei Kaukāza reģionā? Varbūt izskaidrojums ir vienkāršāks – kārtīgā šmigā esošam svinētājam tik ļoti patīk stumt gaļā iesmu, ka visi piever acis uz nācijas ērtībai nacionalizēto gardumu? Gluži kā sarūgušus ābolus sarijies alnis, apdzēries jāņotājs neaizdomājas par savu darbību jēgu vai nozīmi. Viņš rīkojas sava rumpja primitīvāko vajadzību pavadā un šai naktī ik gadu piedzīvo brīnumainas pārvērtības – kļūst par lopu, kura intereses sākas un beidzas ar ēst, dzert, kopoties.

Pat alkohola nelietotāji man nesaprotamu iemeslu dēļ Jāņu laikā reducējas līdz bērndārznieka līmenim. Esmu ievērojis, ka maziem bērniem ļoti patīk katru dienu skatīties vienu un to pašu animācijas filmu vai pieprasīt mammai, lai ik vakaru viņiem nolasa priekšā vienu un to pašu pasaku. Notikumu paredzamība bērnam raisa drošības un komforta sajūtu. Manuprāt, tieši tāpēc Jāņu svinētāju vidū tik iecienīts ir ikgadējais “Skroderdienu” skatīšanās rituāls. Ja gadās nokļūt kādā no brīvdabas izrādēm, pavērojiet skatītāju sejas. Tās izskatās līdzīgas kartupeļiem, kas staro infantilā priekā katru reizi, kad uzsprāgst krāsns.

Turpinot par domāšanas nonivelēšanās līdz dārzenim fenomenu, kas tik daudzus piemeklē Jāņu laikā, mani nebeidz pārsteigt pēkšņā mīlestība pret LR2 repertuāru pat tajos līdzcilvēkos, kuri ikdienā necieš no mūzikas gaumes pāķisma. Gluži normāli biroju darbinieki, studenti vai citi lādzīgi paziņas pēkšņi atrod savos sirds dziļumos mīlestību pret pašu trulāko divpirkstu pieres tālbraucēju šlāgeri. Tie ir mūzikas pasaules ekvivalenti iepriekš pieminētajam vislētākajam jāņusieram. Neticu, ka tādus mūzikas atkritumus spēj radīt cilvēks, kurš dzimis tradicionālā ceļā, nevis brēcošs un gļotām klāts izvēlies no lielveikala nocenoto CD akcijas groza.

Neesmu tik naivs, lai domātu, ka mans viedoklis par šiem svētkiem kaut kādā veidā ietekmēs kopējo sajūsmas līmeni, tāpēc Jāņos saskatu ideālu iespēju politiķiem. Tā vietā, lai realizētu dzīvē tuvredzīgo lēmumu par 2 litru plastmasas alus pudeļu aizliegšanu un zaudētu popularitāti velētāju masas vidū, ieteiktu ne tikai atļaut 2 litru taru, bet pat ar nodokļu atlaidēm iedrošināt ražotājus pievērsties 5 un 10 litru toveriem.

Tas pats attiecas uz lielākiem un lētākiem marinēto gaļas ķesku plastmasas spaiņiem un no govs krūtīm izspiestajiem ķimenīgajiem piena tauku rituļiem. Jāņi vai nejāņi, bet divritenis nav jāizgudro katru reizi no jauna. No spaiņa padzirdīts un no lāpstas piebarots lumpenis visos laikos ir bijis vislabākais politiskais kapitāls.

Noskaidroti Latvijas-Portugāles futbola spēles incidenta vainīgie

Šonedēļ Delfos piedzenam naudu no nozieguma patiesajiem vaininiekiem.

Tā kā visā pārējā laikā Latvijas izlase pārmaiņus zaudē Andorai un Lihtenšteinai, tad pie mums par futbolu plašāka publika interesējas tikai reizi padsmit gados, kad laukumā izskrien kāds no skatītājiem. 2004. gadā to izdarīja Liene Buldure (zināma arī kā Zemene), pirms tam neaizmirstot atkailināt sava ķermeņa aizraujošākās daļas. Savukārt 9. jūnijā laukumā izskrēja mazs zēns (zināms arī kā Olivers), kurš metās apskaut savu elku Krištianu Ronaldu. Kā notikušo komentēja futbolam pietuvināti darboņi: “Skriešana laukumā nav varoņdarbs, bet gan smags pārkāpums”, tāpēc šinī rakstā paskaidrošu, kurš pie tā ir un kurš nav vainojams.

Liela daļa vainas jāuzņemas apsargiem, kuri jau laikus nepamanīja un nenovērsa briestošo incidentu. Esmu pārliecināts, ka stadionu sargāja specvienības līmeņa profesionāļi un diez vai tik svarīgā spēlē ar tāda kalibra Portugāles zvaigžņu piedalīšanos apsargu nolīgšana būtu notikusi kā parasti, kad tiek apzvanītas tuvējās firmas un sarunāti lētākie. Lētākās apsardzes firmas personālu atlasa sekojoši:

– Neesi tādā pālī, lai nevarētu paiet?
– Neesmu.
– Uz kakla tribal tetovējums ir?
– Koņešno, bļe!
– Laipni lūdzam kolektīvā!

Nenoliedzami, ka savu uzdevumu augstumos nav bijuši arī Skonto stadiona īpašnieki, kuri piekrituši, ka spēle tiks aizvadīta pie viņiem, skaidri apzinoties, ka tas nav gana moderns un ne tuvu nav ideāli piemērots. Ja naudas kāre nebūtu pilnībā aizmiglojusi viņu veselo saprātu, Skonto stadiona īpašnieki būtu godprātīgi atteikušies no komandu uzņemšanas par labu kādam no daudzajām mūsdienīgajām futbola arēnām, kas Latvijā uzbūvētas pēdējo gadu laikā.

Ne mazāk smagi noziegusies ir arī mazā puisēna skola. Acīmredzams, ka zēna audzināšanu skolotāji bezatbildīgi atstājuši viņa vecāku ziņā, aizmirstot, ka Latvijā pēc likuma bērna audzināšanu līdzīgās daļās dala skola un iela, bet vecāku uzdevums ir dzemdību namā vienreiz izstumt un tad sīkajam 18 gadus ļaut palikt savā dzīvoklī pa nakti.

Neapšaubāmi vainīga ir arī sabiedrība kopumā, kas laikus nav apzinājusies Olivera sapni tikties ar futbola zvaigzni un savākusi ziedojumos pietiekami lielu summu, lai viņš varētu doties uz Portugāli un ieturēt kopīgas pusdienas ar Krištianu Ronaldu. Nepretendēju uz pilnīgi precīzu aprēķinu, tomēr pieņemu, ka ar 50 euro no katra Latvijas iedzīvotāja, ieskaitot zīdaiņus, pensionārus un invalīdus, varētu pietikt. Un kas gan ir 50 euro, ja Olivers grib?

Nevēlos no sabiedrības vidus izcelt kādu īpaši nolaidīgo, jo notikušajā esam vainīgi mēs visi, tomēr Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta, manuprāt, šoreiz ir izrādījusi apbrīnojamu nekompetenci prioritāšu izvēlē. Ja viņa būtu laikus reaģējusi un uzsākusi ziedojumu vākšanas akciju Olivera izklaidēm, mēs šobrīd nebūtu tik nepatīkamā situācijā. Tā vietā viņa uzmanību izkliedējusi slimu un vecu cilvēku ārstēšanai un aprūpei, un virknei līdzīgi mazsvarīgu projektu.

Mani nepatīkami pārsteigusi arī daudzu līdzcilvēku vēršanās pret Olivera vecākiem. Ikvienam mediju patērētājam uzreiz pēc skandāla kļuva skaidrs, ka zēna vecāki ir aktīvi sociālo tīklu lietotāji un būtu absurdi no viņiem prasīt paralēli soctīklu kontu uzturēšanai, darbam un atpūtai, vēl arī atvēlēt laiku bērna pieskatīšanai. Vecāki šinī gadījumā acīmredzami nav vainīgi. Tas ir fakts, kuru šķiet absurdi pat apspriest.

Uzskatu, ka tas ir valsts goda jautājums, lai Oliveram un viņa vecākiem atvainotos un piespriesto soda naudu solidāri segtu Latvijas Futbola federācija, apsardzes firmas īpašnieks, Rūta Dimanta, Olivera skolotājas, Skonto stadiona īpašnieki un lielāko politisko partiju vadītāji kā sabiedrības pārstāvji.

Jau drīzumā sagaidu no Olivera vecākiem medijos izplatītu turpmāko zēna vēlmju sarakstu, lai mēs visi kopā varētu novērst tamlīdzīgu problēmu atkārtošanos nākotnē.

Cehs uzsāk veidot video blogu

Jau tik daudzus gadus esam pazīstami… bet tai pat laikā neesam. Zinām viens otru tikai caur rakstītu vārdu, tomēr jūtu, ka ar to nav pietiekami. Turpmāk papildus mēģināsim sarunāties mums nepierastā un jaunā formātā – ar video bloga palīdzību. Vienkārši, tieši, personiski. Bez maskām. Atklātāk kā jebkad.

Pamācība, kā pareizi svinēt Sieviešu dienu

Šodien Delfos tracinu kuces, metot viņām purnā Raffaello bumbiņas.

Nav noslēpums, ka 8. marts ir pretrunīgi vērtēts datums, kas, gluži kā Nilšakova divvalodīgie tvīti, skaudri atgādina, ka dzīvojam divkopienu valstī. Kārtīgs latvietis aicinājumu atzīmēt Sieviešu dienu uztver gandrīz kā ierosinājumu iespert pa vēderu Gunāram Astram. Tipisks krievs savukārt 8. marta noniecināšanu uzskata par tik nacistisku izlēcienu, ka aizrijas ar prjaņiku un no uztraukuma aizskrien piedzerties Uzvaras parkā divus mēnešus par ātru. Ņemot vērā, ka manās dzīslās rit gan latviešu, gan krievu asinis, gan stiprināts akcijas alus, uzskatu, ka mans viedoklis ir vienīgais objektīvais un jums ir reti paveicies, ka ir tas gods ar to iepazīties.

Džordža Orvela “Dzīvnieku fermā” teikts, ka visas cūkas ir vienlīdzīgas, bet dažas cūkas ir vienlīdzīgākas. Pieņemts uzskatīt, ka klasiķis ar to domājis sabiedrības noslāņošanos, elites uzkundzēšanos pār vienkāršo tautu utml. pārgudrības. Aizmirstiet šos ņuņājošo komunistisko liberastu murgus! Manuprāt, viņš to ir teicis par sievietēm tieši 8. marta kontekstā. Proti, lai arī anatomiski visas sievietes ir vienādas, dažas sieviešu grupas apsveikt šai dienā nav vajadzīgs.

Pirmkārt, 8. martā vajadzētu ignorēt mātes. Līdz ar brīdi, kad sieviete no sevis izspiež kliedzošo arbūzu, viņa no iekārojamas mūzas kļūst par piena kombinātu un faktiski pārstāj būt sieviete šī vārda dziļākajā nozīmē. Ar “dziļāku” šai gadījumā domāju – vīrieša iekāres objektu.

Otrkārt, nav nekādas vajadzības ar lakstiem un cukuru pagodināt feministes. Viņas savu izvēli ir izdarījušas – vīriešu uzmanību un aplidošanu viņas ir iemainījušas pret spilgtu matu krāsu, sejas pīrsingu un autistisku spiegšanu. “Vai nu, vai arī” – “gan, gan” var dabūt tikai pasakās.

Treškārt – kolēģes. Katrs, kuram ir bijusi pieredze ar strādāšanu sieviešu kolektīvā, lieliski zina, cik grūti ir izturēt pastāvīgās intrigas un cik neiespējami ir pierast pie sāpēm, kuras izraisa nazis mugurā. Visiem, kuri spiesti savas darbadienas pavadīt dāmu ielenkumā, rosinu par 8. martu domāt šādi: fakts, ka pēc daudziem šo kolēģu sabiedrībā pavadītiem gadiem labrīt vietā nepadodat trīsstāvīgos, jau pats par sevi ir uzskatāms par dāvanu.

Paredzu, ka pēc šī uzskaitījuma lasītāji man varētu pārmest pārlieku negatīvismu un ieciklēšanos uz latviešiem raksturīgo noliedzošo attieksmi pret Sieviešu dienu, tāpēc turpinājumā padarbināšu savu Austrumu puslodi un norādīšu uz sieviešu grupu, kuras 8. martā vajadzētu apbērt ar ziediem, dāvanām un komplimentiem.

Atšķirībā no sievietēm, kas par tādām ir piedzimušas, transpersonas ir pielikušas reālu darbu un pūles, lai kļūtu par sievieti. Viņām nekas dzīvē nav ticis pienests uz paplātes jau gatavs. Ja jums šķiet, ka transformācija no vīrieša par sievieti nav nekas īpašs, pamēģiniet izraut no zoda vienu bārdas rugāju… Un tagad iedomājaties, ka šī darbība ir jāatkārto neskaitāmas reizes visa ķermeņa platībā.

Tiem, kuri var lepoties ar augstu sāpju slieksni un kurus tāds scenārijs īpaši nebaida, varu aicināt aizdomāties par šķēršļiem un pazemojumu, kas jāpārvar neskaitāmos apavu veikalos vaicājot pēc 46. izmēra laiviņām.

Pieņemu, ka nu jau aizvadīto 8. martu esat vai nu ignorējuši vai klišejiski nosvieduši dzīvesbiedrei priekšā Rimi tulpes un vidējā izmēra Raffaello kasti. Norakstīsim to vēstures mēslainē, bet pārāk neieciklēsimies uz šo izgāšanos. Nākamgad atkal būs 8. marts un to, ar mana svinēšanas gida palīdzību, mēs visi sagaidīsim godam!

Cehs tagad pieejams arī krievu valodā!

Jau kopš Ceha atvēršanas 2010. gadā, esam vēlējušies uzrunāt ne tikai latviešus, bet arī latgaliešus, rīdziniekus un pārējos Latvijas krievus. Šodien ar lepnumu varu paziņot, ka pēc neskaitāmu darba stundu un milzīgu līdzekļu ieguldīšanas, beidzot ir izdevies iztulkot visu Ceha arhīvu krievu valodā un atklāt nepilsoņiem paredzētu lapas versiju:

rus.cehs.lv

Vai Iveta Grigule netieši aicina pidarizēt Latviju?

Pirms pāris dienām saņēmām sašutuša Ceha lasītāja vēstuli, kurš pauda neizpratni par Ivetas Grigules personīgo apsveikumu valsts svētkos, kurā, pēc lasītāja uzskata, netieši tika pausts iedrošinājums un atbalsts grupveida homoseksuālām ģimenēm. Lūk pats apsveikums:

Lasītāja atbilde:

Gaidīsim deputātes atbildi (ja tāda būs) un informēsim par sarakstes gaitu vienīgajā objektīvajā žurnālistiskas citadelē Latvijā – portālā Cehs.lv!

P. S. Par šo gadījumu sūdzība ir nosūtīta arī Augustam Brigmanim.

Mikronodokļa grupveida izvarošana

Šodien Delfos runāju par seksu ar valsti.

No jaunā gada valsts ir ieplānojusi realizēt mikronodokļa režīma pārveidi. Turpmāk “mikro” šinī vārdā apzīmēs nevis nodokļa lielumu, bet naudas daudzumu, kas uzņēmējiem paliks pāri pēc nodokļa nomaksas. Kučinskim patraucējis gļēvums paziņot par šī nodokļu režīma likvidāciju, tāpēc viņš to nolēmis līdz nepazīšanai izkropļot, bet turpināt saukt par skaistuli, nevis “nodokli ar īpašām vajadzībām” vai gluži vienkārši “kropli”.

Izmantojot līdzīgu pieeju, miljardu vērto Dienvidu tiltu varētu saukt par mikrolaipu, Dziesmu svētkus par mikrodungošanu, bet 22cm garu cūkgaļas zobenu par mikropeni.

Nav jābūt īpaši apdāvinātam, lai prognozētu, ka janvārī tiks atlaisti desmitiem tūkstošu mikronodokli izmantojošo uzņēmumu darbinieku un neskaitāmi mikrouzņēmumi tiks likvidēti, bet pirms dažiem gadiem no pelēkās zonas iznākušie uzņēmēji, atmuguriski ierāpos tanī atpakaļ.

Gluži kā multfilmā “Skubijs Dū”, kurā katra nākamā sērijā ir identiska iepriekšējai, arī valdības lēmumi atkārto vienu un to pašu šabloniski-idiotisko piegājienu. Tā vietā, lai iespringtu un izķertu mikronodokli negodprātīgi izmantojošos uzņēmumus (piemēram, lielās takšu firmas), perspektīvais nodokļu režīms tiek sačakarēts priekš visiem. Šeit jau vairs netiek šauts ar lielgabalu pa zvirbuļiem, bet ar ballistiskajām raķetēm pa blusām.

Asaraini-liekulīgā šļupstēšana par darbošanos mikrouzņēmuma darbinieku interesēs, rūpējoties par viņu sociālajām garantijām, neiztur kritiku. Jau ieviešot šo nodokļa režīmu, tika skaidri definēti spēles noteikumi, ka mikrouzņēmuma darbinieki atsakās no sociālā nodrošinājuma (piemēram, veselības un izglītības izdevumu atmaksām) par labu atvieglotam režīmam un lēmumam savu vecumdienu fondu veidot patstāvīgi.

Turklāt mikrouzņēmuma darbiniekam vai īpašniekam nav liegts šo režīmu izmantot tikai kā piepelnīšanās variantu, paralēli patstāvīgi strādājot tradicionālā nodokļu režīmā funkcionējošā uzņēmumā.

Esmu personīgi pazīstams ar mikrouzņēmējiem, kuri nopelnīto naudu iegulda nekustamajā īpašumā paši nodrošinot sev vecumdienas un izvēloties pensijas vietā nākotnē pabarot sevi ar ieņēmumiem no to izīrēšanas. Uzņēmējs savā domāšanā fundamentāli atšķiras no darba ņēmēja, jo necer uz valsts solījumiem par nodrošinātām vecumdienām un izvēlās par tam rūpēties pats.

Atklāti sakot, man šķiet, ka ir jābūt vārtrūmes lobotomijas upurim, lai pilnā nopietnībā cerētu, ka pēc 20 vai 30 gadiem valsts spēs ar pensiju iedzīvotājam nodrošināt cilvēka cienīgu iztiku. Turklāt neatkarīgi no tā, kādā nodokļu režīmā viņš līdz tam ir strādājis. Īpaši jau situācijā, kad solījumi tiek lauzti kā deguni zaļumballē, bet nodokļu režīmi mainās biežāk nekā maniakālās depresijas slimnieka garastāvoklis.

Tā kā Saeimas un Ministru kabineta krēslus berzējošās, kafiju nonstopā strebjošās klimpas ir totāli attālinājušās no jebkādas realitātes, varu viņus informēt par šī brīža noskaņojumu mazo uzņēmēju aprindās. Mēs jūtamies tā, ka katra kalendārā gada nogalē mums draud ar izvarošanu, bet šogad mūs visus ne tikai kolektīvi iegūs no aizmugures, bet visa akta laikā ausī čukstēs sūdīgas anekdotes – gluži vienkārši, lai fiziskām ciešanām pievienotu garīgas.

Nezinu kā jūs, bet es turpmāk Kučinska uzvārdā burtu č aizvietošu ar c.