Visi raksti, kuriem autors ir Benvenuto

Pamācība, kā pareizi svinēt Sieviešu dienu

Šodien Delfos tracinu kuces, metot viņām purnā Raffaello bumbiņas.

Nav noslēpums, ka 8. marts ir pretrunīgi vērtēts datums, kas, gluži kā Nilšakova divvalodīgie tvīti, skaudri atgādina, ka dzīvojam divkopienu valstī. Kārtīgs latvietis aicinājumu atzīmēt Sieviešu dienu uztver gandrīz kā ierosinājumu iespert pa vēderu Gunāram Astram. Tipisks krievs savukārt 8. marta noniecināšanu uzskata par tik nacistisku izlēcienu, ka aizrijas ar prjaņiku un no uztraukuma aizskrien piedzerties Uzvaras parkā divus mēnešus par ātru. Ņemot vērā, ka manās dzīslās rit gan latviešu, gan krievu asinis, gan stiprināts akcijas alus, uzskatu, ka mans viedoklis ir vienīgais objektīvais un jums ir reti paveicies, ka ir tas gods ar to iepazīties.

Džordža Orvela “Dzīvnieku fermā” teikts, ka visas cūkas ir vienlīdzīgas, bet dažas cūkas ir vienlīdzīgākas. Pieņemts uzskatīt, ka klasiķis ar to domājis sabiedrības noslāņošanos, elites uzkundzēšanos pār vienkāršo tautu utml. pārgudrības. Aizmirstiet šos ņuņājošo komunistisko liberastu murgus! Manuprāt, viņš to ir teicis par sievietēm tieši 8. marta kontekstā. Proti, lai arī anatomiski visas sievietes ir vienādas, dažas sieviešu grupas apsveikt šai dienā nav vajadzīgs.

Pirmkārt, 8. martā vajadzētu ignorēt mātes. Līdz ar brīdi, kad sieviete no sevis izspiež kliedzošo arbūzu, viņa no iekārojamas mūzas kļūst par piena kombinātu un faktiski pārstāj būt sieviete šī vārda dziļākajā nozīmē. Ar “dziļāku” šai gadījumā domāju – vīrieša iekāres objektu.

Otrkārt, nav nekādas vajadzības ar lakstiem un cukuru pagodināt feministes. Viņas savu izvēli ir izdarījušas – vīriešu uzmanību un aplidošanu viņas ir iemainījušas pret spilgtu matu krāsu, sejas pīrsingu un autistisku spiegšanu. “Vai nu, vai arī” – “gan, gan” var dabūt tikai pasakās.

Treškārt – kolēģes. Katrs, kuram ir bijusi pieredze ar strādāšanu sieviešu kolektīvā, lieliski zina, cik grūti ir izturēt pastāvīgās intrigas un cik neiespējami ir pierast pie sāpēm, kuras izraisa nazis mugurā. Visiem, kuri spiesti savas darbadienas pavadīt dāmu ielenkumā, rosinu par 8. martu domāt šādi: fakts, ka pēc daudziem šo kolēģu sabiedrībā pavadītiem gadiem labrīt vietā nepadodat trīsstāvīgos, jau pats par sevi ir uzskatāms par dāvanu.

Paredzu, ka pēc šī uzskaitījuma lasītāji man varētu pārmest pārlieku negatīvismu un ieciklēšanos uz latviešiem raksturīgo noliedzošo attieksmi pret Sieviešu dienu, tāpēc turpinājumā padarbināšu savu Austrumu puslodi un norādīšu uz sieviešu grupu, kuras 8. martā vajadzētu apbērt ar ziediem, dāvanām un komplimentiem.

Atšķirībā no sievietēm, kas par tādām ir piedzimušas, transpersonas ir pielikušas reālu darbu un pūles, lai kļūtu par sievieti. Viņām nekas dzīvē nav ticis pienests uz paplātes jau gatavs. Ja jums šķiet, ka transformācija no vīrieša par sievieti nav nekas īpašs, pamēģiniet izraut no zoda vienu bārdas rugāju… Un tagad iedomājaties, ka šī darbība ir jāatkārto neskaitāmas reizes visa ķermeņa platībā.

Tiem, kuri var lepoties ar augstu sāpju slieksni un kurus tāds scenārijs īpaši nebaida, varu aicināt aizdomāties par šķēršļiem un pazemojumu, kas jāpārvar neskaitāmos apavu veikalos vaicājot pēc 46. izmēra laiviņām.

Pieņemu, ka nu jau aizvadīto 8. martu esat vai nu ignorējuši vai klišejiski nosvieduši dzīvesbiedrei priekšā Rimi tulpes un vidējā izmēra Raffaello kasti. Norakstīsim to vēstures mēslainē, bet pārāk neieciklēsimies uz šo izgāšanos. Nākamgad atkal būs 8. marts un to, ar mana svinēšanas gida palīdzību, mēs visi sagaidīsim godam!

Cehs tagad pieejams arī krievu valodā!

Jau kopš Ceha atvēršanas 2010. gadā, esam vēlējušies uzrunāt ne tikai latviešus, bet arī latgaliešus, rīdziniekus un pārējos Latvijas krievus. Šodien ar lepnumu varu paziņot, ka pēc neskaitāmu darba stundu un milzīgu līdzekļu ieguldīšanas, beidzot ir izdevies iztulkot visu Ceha arhīvu krievu valodā un atklāt nepilsoņiem paredzētu lapas versiju:

rus.cehs.lv

Vai Iveta Grigule netieši aicina pidarizēt Latviju?

Pirms pāris dienām saņēmām sašutuša Ceha lasītāja vēstuli, kurš pauda neizpratni par Ivetas Grigules personīgo apsveikumu valsts svētkos, kurā, pēc lasītāja uzskata, netieši tika pausts iedrošinājums un atbalsts grupveida homoseksuālām ģimenēm. Lūk pats apsveikums:

Lasītāja atbilde:

Gaidīsim deputātes atbildi (ja tāda būs) un informēsim par sarakstes gaitu vienīgajā objektīvajā žurnālistiskas citadelē Latvijā – portālā Cehs.lv!

P. S. Par šo gadījumu sūdzība ir nosūtīta arī Augustam Brigmanim.

Mikronodokļa grupveida izvarošana

Šodien Delfos runāju par seksu ar valsti.

No jaunā gada valsts ir ieplānojusi realizēt mikronodokļa režīma pārveidi. Turpmāk “mikro” šinī vārdā apzīmēs nevis nodokļa lielumu, bet naudas daudzumu, kas uzņēmējiem paliks pāri pēc nodokļa nomaksas. Kučinskim patraucējis gļēvums paziņot par šī nodokļu režīma likvidāciju, tāpēc viņš to nolēmis līdz nepazīšanai izkropļot, bet turpināt saukt par skaistuli, nevis “nodokli ar īpašām vajadzībām” vai gluži vienkārši “kropli”.

Izmantojot līdzīgu pieeju, miljardu vērto Dienvidu tiltu varētu saukt par mikrolaipu, Dziesmu svētkus par mikrodungošanu, bet 22cm garu cūkgaļas zobenu par mikropeni.

Nav jābūt īpaši apdāvinātam, lai prognozētu, ka janvārī tiks atlaisti desmitiem tūkstošu mikronodokli izmantojošo uzņēmumu darbinieku un neskaitāmi mikrouzņēmumi tiks likvidēti, bet pirms dažiem gadiem no pelēkās zonas iznākušie uzņēmēji, atmuguriski ierāpos tanī atpakaļ.

Gluži kā multfilmā “Skubijs Dū”, kurā katra nākamā sērijā ir identiska iepriekšējai, arī valdības lēmumi atkārto vienu un to pašu šabloniski-idiotisko piegājienu. Tā vietā, lai iespringtu un izķertu mikronodokli negodprātīgi izmantojošos uzņēmumus (piemēram, lielās takšu firmas), perspektīvais nodokļu režīms tiek sačakarēts priekš visiem. Šeit jau vairs netiek šauts ar lielgabalu pa zvirbuļiem, bet ar ballistiskajām raķetēm pa blusām.

Asaraini-liekulīgā šļupstēšana par darbošanos mikrouzņēmuma darbinieku interesēs, rūpējoties par viņu sociālajām garantijām, neiztur kritiku. Jau ieviešot šo nodokļa režīmu, tika skaidri definēti spēles noteikumi, ka mikrouzņēmuma darbinieki atsakās no sociālā nodrošinājuma (piemēram, veselības un izglītības izdevumu atmaksām) par labu atvieglotam režīmam un lēmumam savu vecumdienu fondu veidot patstāvīgi.

Turklāt mikrouzņēmuma darbiniekam vai īpašniekam nav liegts šo režīmu izmantot tikai kā piepelnīšanās variantu, paralēli patstāvīgi strādājot tradicionālā nodokļu režīmā funkcionējošā uzņēmumā.

Esmu personīgi pazīstams ar mikrouzņēmējiem, kuri nopelnīto naudu iegulda nekustamajā īpašumā paši nodrošinot sev vecumdienas un izvēloties pensijas vietā nākotnē pabarot sevi ar ieņēmumiem no to izīrēšanas. Uzņēmējs savā domāšanā fundamentāli atšķiras no darba ņēmēja, jo necer uz valsts solījumiem par nodrošinātām vecumdienām un izvēlās par tam rūpēties pats.

Atklāti sakot, man šķiet, ka ir jābūt vārtrūmes lobotomijas upurim, lai pilnā nopietnībā cerētu, ka pēc 20 vai 30 gadiem valsts spēs ar pensiju iedzīvotājam nodrošināt cilvēka cienīgu iztiku. Turklāt neatkarīgi no tā, kādā nodokļu režīmā viņš līdz tam ir strādājis. Īpaši jau situācijā, kad solījumi tiek lauzti kā deguni zaļumballē, bet nodokļu režīmi mainās biežāk nekā maniakālās depresijas slimnieka garastāvoklis.

Tā kā Saeimas un Ministru kabineta krēslus berzējošās, kafiju nonstopā strebjošās klimpas ir totāli attālinājušās no jebkādas realitātes, varu viņus informēt par šī brīža noskaņojumu mazo uzņēmēju aprindās. Mēs jūtamies tā, ka katra kalendārā gada nogalē mums draud ar izvarošanu, bet šogad mūs visus ne tikai kolektīvi iegūs no aizmugures, bet visa akta laikā ausī čukstēs sūdīgas anekdotes – gluži vienkārši, lai fiziskām ciešanām pievienotu garīgas.

Nezinu kā jūs, bet es turpmāk Kučinska uzvārdā burtu č aizvietošu ar c.

Artuss Kaimiņš neizbēgami kļūs par premjeru

Vakar Delfos izrādīju savu Photoshop meistarību.

Mēdz teikt, ka mode ir cikliska. Šobrīd apģērbā atgriezušās astoņdesmito bumbierenes, bet vīriešu frizūrās dominē septiņdesmito sejas kušķi. Par ko pirms dažiem gadiem rādīja ar pirkstu un zviedza, to šovasar jau ar lepnumu un svarīgu sejas izteiksmi Agnese Kleina dēvē par trendu. Viss mazliet piemirstais ar dažu paaudžu pauzi atgriežas un mazbērni kļūst par savu vecvecāku karikatūrām.

Šim cikliskumam ir pakļautas ne tikai lupatas un frizūras, bet, manuprāt, arī sabiedrības kolektīvā apziņa. Karu pārdzīvojusī paaudze, līdz riebumam atskatījusies vardarbības festivāla sekas, centās distancēties no radikāliem līderiem un apvienot Eiropu, jo bija pieredzējusi, kas notiek, ja tā ir sašķelta. Tāpat viņiem nebija jāstāsta, pie kā noved lielu ļaužu masu sekošana līderiem, kuri piedāvā radikālas un vienkāršas atbildes uz sarežģītām problēmām.

Nākamās pāris paaudzes vēl darbojās pēc inerces, pirmo reizi vēsturē izveidojot Rietumu pasauli, kas vairs nekož viens otram pakaļā, bet sadarbojas kopēju vērtību un mērķu vārdā. Uz brīdi pat likās, ka noticis neticamais un sabiedrība ir mācījusies pati no savas vēstures.

Šodienas jaunais pilngadīgais vēlētājs ir izaudzis miera un labklājības inkubatorā un pieņem to kā pašsaprotamu vidi. Viņam ir kļuvis garlaicīgi siltumnīcā, kas stiepjas no Lisabonas līdz Urāliem, viņš ir izbesījies pats no sava vēdera speķa un viņu tirda vēlme paņemt no dobītes akmeni un izdauzīt vismaz dažas rūtis. Vienkārši tā – lai dzīve nešķiet putukrējums.

Ar katru dienu arvien vairāk jaunākās paaudzes pārstāvju pienāk pilngadība un viņi kļūst balstiesīgi. Savukārt vecākās paaudzes pārstāvju ar katru dienu kļūst mazāk, viņiem līdzi aizejot arī dzīvajām atmiņām.

Tās nav labas ziņas tiem, kas apveltīti ar funkcionējošu izdzīvošanas instinktu. Laiks nestrādā jūsu labā: uz lāča jājoša Putina reitings tuvojas tīra spirta procentam, #Brexit haštags iekaro sociālos tīklus, bet ASV par savu prezidentu grasās ievēlēt par cilvēku pārģērbtu apelsīnu.

Arī Latvija neatpaliek. Mums vienmēr ir sava mazā versija par visu: Sigulda ir mazā Šveice, Swedbank ēka ir mazā Manhetena, bet Streičs ir mazais Spīlbergs. Esmu pārliecināts, ka tuvāko dažu vēlēšanu laikā Artuss Kaimiņš ar savu Rokkafejnīcas “bļāāāģ” būs sevi iekliedzis Latvijas premjera krēslā, un tad varēsim lepoties arī ar mazo Trampu.

Ja vēlies pamēģināt seksu ar arbūzu, izlēkt ar gumiju, eksperimentēt ar sēnēm vai ar stopiem apceļot Afganistānu, šis ir īstais brīdis. Ja līdz šim esi atlicis savus vājprātīgos sapņus, bremzējot tos ar racionāliem argumentiem – vari atlaist pedāli. Mēs visi sēžam autobusā, kuru vada pāķu vairākuma un šīs paaudzes amnēzijas izauklēti šoferi, kuri dod ručkā tieši līkumā augošā ozola virzienā. Tāpēc neatliec uz rītdienu! Laika ir maz un… turklāt, ir taču arbūzu sezona.

Neprecīzi citējot Māronkuli: pīpējiet trīs paciņas dienā, dzeriet litru šņabja brokastīs, niciniet prezervatīvus, pārkāpiet ātrumu un laulību, arī trekns ēdiens ir lieliska izvēle! Jums strauji tuvojas mūžība bez visiem šiem labumiem.

Par brančos un krāmu tirdziņos bāzētu ekonomiku

Šodien Delfos Otto Ozola sūdīgo rakstu neviens pat never vaļā, jo visi lasa manējo.

Draugu vidū esmu pazīstams kā ātri pagatavojamo makaronu eksperts. Kad pirms piecpadsmit gadiem manas lūpas pirmo reizi pieskārās ļenganajām “Roltona” šķiedrām, tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Kopš tām senajām dienām esmu iepazinis neskaitāmus ātro nūdeļu paveidus un nodevies prātam neaptveramiem budžeta klases gurmāna eksperimentiem, bet ne jau garša vai cena mani tik ļoti vilina atkal no jauna apliet ar verdošu ūdeni šos kulināros mēslus. Galvenais ir tas, ka ātri pagatavojamie makaroni, manuprāt, ir simbols Latvijas jauno uzņēmumu impotencei. Gluži kā ar karstu ūdeni pildīts makarons, teju katrs stārtaps ir nolemts nekad neizslieties taisni un cieti, bet impotenti nokarāties kā pamesta rotaļu laukuma šūpoles vai – kā jau no ievada uzminējāt – silta un miltaina nūdele.

Kad ar naudu ir tā pašvakāk, esmu spiests pirkt lētākās “Mivina”, kas padara ūdeni nepatīkami tumīgu un kurām pietrūkst mazliet dārgākā “Roltona” dzēšgumijas konsistences atsperīguma. Valsts svētkos vai pēc veiksmīgi noslēgta darījuma mēdzu sevi palutināt ar “premium” segmentu – trīskārt dārgāko “Knorr”, kura sausais buljons nesmird pēc kaulu miltiem un vistu genocīda. Diemžēl neviens no augstāk minētājiem ražotājiem nav vietējais. Latvijas uzņēmēju neizdarības dēļ, man nav iespējas pildīt vēderu ar patriotismu. Varbūt kādā ēnainā Miera ielas dzīvoklī tiek ražotas ātri pagatavojamās nūdeles, tomēr, zinot vietējo uzņēmēju domāšanas veidu, tās, visticamāk, tiek iepakotas kartona krāsas kastītēs, etiķetes zīmētas ar roku, iepakojums apsiets ar prievīti un cena plauktā sasniedz gandrīz 4 EUR par vienību. Un te es beidzot nonāku pie pamattēzes: ļoti lielai daļai Latvijas uzņēmēju trūkst spējas domāt globāli un ražot masām.

Esmu no sirds noguris no brančos, krāmu tirdziņos un ar latvju zīmēm izrakstītās stabulītēs bāzētas ekonomikas!

Kurš vainīgs? Pirmkārt jau tu – katru reizi, kad iesāc teikumu ar “mēs jau esam maza valsts…”, “mūsu ir maz…”. Otrkārt, uzvalkotais onkulis televizorā, kurš katrā otrajā politiskā diskusijā šos pašus teikumus atkārto. Teritorijas lielums jau sen vairs nav faktors, bet globālā ciemata apstākļos nav svarīgi, cik cilvēkiem vārds ir Jānis.

Brīnos, ka spēju bez dramatiskām kļūdām uzrakstīt šos vārdus, jo manas rokas dusmās trīc katru reizi, kad feisbukā mani uzaicina sekot draugu drauga jaunajam uzņēmumam, kas plānojis ražot bišu pakaļu vaska sveces vai virtuves izlietnē samaisītu ekosaldējumu. Nemelošu – aiz cieņas pret saviem draugiem, esmu arī kļuvis par vairāku tamlīdzīgu uzņēmēju aktivitāšu sekotāju, bet savai aizstāvībai var minēt, ka “like” pogu nospiedu ar vidējo pirkstu.

Ko darīt? Kā to labot? Pirmkārt, katram jaunam uzņēmējam vajadzētu no cieši apspiestām apakšbiksēm pārsēsties bokseršortos, lai olām būtu iespēja noslīdēt kādus centimetrus zemāk. Tikai ar vareniem un nokareniem pautiem ir vērts no darba ņēmēja kļūt par darba devēju. Otrkārt, pārstāt pārprast tikumības jēdzienu – trūkums un pieticība nav tikums, bet turīgi cilvēki nav blēži un mēsli. Treškārt, domāt globāli – pirms kaut ko uzsākt, pavaicāt sev, vai šai idejai ir ticama iespēja sasniegt vairāk par Valmieras gadatirgus telti? Angliski šis jautājums skanētu “Will it scale?” un to es šeit netulkošu, jo, ceturtkārt, valodas ir jāzina un jābūt gatavam tajās komunicēt.

Sagaidot, ka komentāros man tiks uzdots jautājums “ko gan tu pats esi izdarījis?” vai teikts “davai, rādi piemēru pats pirms gudri dirst”, paskaidrošu – jau piecpadsmit gadus strādāju eksportam un neesmu darījis algotu darbu, tomēr mans gadījums nav gluži parasts. Par uzņēmēju kļuvu nevis tāpēc, ka man ir tam īpašas dotības, bet apstākļu spiests – esmu tāds kretīns, ka savā kolektīvā mani redzēt negrib neviens.

Viena diena Nila dzīvē

Vakar Delfos sataisīju īstu negantnieku.

– Labdien! – Nilu no rīta ienākot domē sveicināja apsargs. Nils pielika soli.
– Dobrij denj! – sabijies, ka nepiemērotā formā uzrunājis priekšnieku, vēlreiz mēģināja apsargs. Nils pat nepacēla acis.

Iegājis kabinetā, viņš sāpēs saviebās, ieraugot ka sabiedrisko attiecību speciālists atkal bija atvilcis fotogrāfu un abus kaitinošos spalvu kušķus. Nilam jau no bērnības bija alerģija pret kaķiem. Bija ceturtdiena, tātad nāksies nekam nederīgos ņaudošos izdzimteņus staipīt pa klēpi un lipināt kopā muļķīgas bildītes priekš sociālajiem tīkliem.

– Genādij, lūdzu uz mirkli izejiet no kabineta. – caur pulsējošām galvassāpēm izgrūda Nils. Fotogrāfs paņēma padusēs abus matainos smerdeļus un izgāja uzgaidāmajā telpā. Nils aiz viņiem aizslēdza durvis. Kad pēc 20 minūtēm, fotogrāfs nervozi klauvēja pie durvīm, Nils palūdza viņu ātri aizbraukt uz Purvciema Maksimu pēc burciņas ievārījuma. Uz fotogrāfa neizpratnes pilno “Kāpēc?”, viņš atbildēja ar “Hujāpēc.” un fotogrāfs pieņēma, ka šodien strīdēties pretī nevajadzētu. Ielogojies domes datorsistēmā, viņš uzmeklēja Genādija Sergējeviča e-talonu un anulēja to. Vismaz uz dažām stundām būs miers.

Atvēris portatīvo datoru, viņš turpmāko pusstundu šķirstīja e-pastu. Nesen Bolderājā uzceltajā sociālajā mājā iedzīvotāji bija jau trešo reizi mēneša laikā nodevuši metāllūžņos kāpņutelpas ārdurvis. Nils ieķiķinājās. Viņš nespēja dusmoties uz cilvēkiem ar tik radošu pieeju.

Pa iekšējo līniju zvanīja Natālija Fjodorovna. Vaicāja, cik šogad paredzēts tērēt sabiedrisko aktivitāšu nodrošināšanai. Nils lūdza mazliet uzgaidīt. Izņēmis no atvilknes kalkulatoru, viņš atcerējās pamatskolā populāro joku un uzrakstīja 80085, kas melnbaltajā taisnstūra ekrānā tik amizanti atgādināja vārdu, kas no angļu valodas tulkojas kā “ciči”. Nils iespurdzās vēlreiz un ar prieku secināja, ka galvassāpes sāk atkāpties.

– Vot, Natālij, paņem 80085 un pareizini ar astoņi vai deviņi. Es tagad nevaru, šausmīgi daudz darba. – Nils nolika klausuli un pašapmierināti atlaidās ar zilu samtu apšūtajā biroja krēslā. Viņš to bija pasūtījis internetā, jo ražotājs tam bija piešķīris nosaukumu “Chief Executive” un slavēja krēslu kā visērtāko no visa produkcijas klāsta. Nils nevarēja noliegt, abas puslodes tanī tik tiešām iegūlās kā mīkstā mākonī.

Savas asprātības pacilāts, Nils izņēma no atvilknes Barona ielas rekonstrukcijas plānu, saņurcīja to bumbā un ar pieredzējuša basketbolista cienīgu grāciju meta atkritumu urnas virzienā. Papīra bumba atsitās pret malu un atripoja atpakaļ pie viņa kājām. Pacēlis rekonstrukcijas plānu, viņš pārvilka ar zīmuli katru burzījuma līniju un piezvanīja Natālijai.

– Natālij, ienāciet lūdzu pie manis. Jā. Jā. Steidzami. Jums jau šodien jānogādā sūtījums Rīgas siltumam. Esmu plānā norādījis maināmo siltumtrašu vietas. Mhm. Nekavējoties, Natālij. Paldies!

Pēc mirkļa atvērās durvis un ienāca Natālija Fjodorvna. Nesakot ne vārda viņa paņēma saņurcīto papīra lapu un devās ārā no kabineta, bet durvīs apmainījās ar Genādiju, kurš steigā nosvīdis bija nupat pārradies no veikala ar ievārījuma burciņu rokās.

– Genādij, nu tad beidzot. Kur jūs tik ilgi?
– Mans e-tal…
– Mhm, jā, izstāstīsiet rīt, kad fotogrāfēsimies. Šodien nekādīgi nevaru, šausmīgi steidzami mainījušies pāni. – Nils izgrūda Genādiju Sergējeviču pa durvīm un, priecīgi grozot rokās zemeņu ievārījuma burciņu, apsēdās pie datora.

Atvēris 200 tūkstošus euro vērto portālu Riga.lv viņš ielogojās tā administrācijas panelī. Pagriezis pret sevi burciņas etiķetes aizmuguri, viņš sāka norakstīt ievārījuma sastāvu. Nils bija izlēmis šo rakstu saukt “Kā ātri un vienkārši pagatavot zemeņu ievārījumu?” un vēlējās to paspēt nopublicēt līdz darba dienas beigām. Galvas sāpes un īgnums bija pazudušas pavisam. Intensīvas un produktīvas darba dienas vienmēr uzlaboja jaunā un daudzsološā mēra garastāvokli.

Pirmais IT apskats Cehā! PC un Apple salīdzinājums!

Bija ļoti grūti pārsēsties no PC uz Mac. Ne jau dēļ pierašanas grūtībām pie līdz šim svešas operētājsistēmas vides – drīzāk tāpēc, ka pēdējos piecpadsmit gadus Apple produktu lietotājus biju saukājis par pimpi dievinošiem pedūžiem. Tagad esmu spiests aizbildināties, ka esmu vienīgais heteroseksuālais cilvēks Mac OS vidē – izņēmums, kas apstiprina likumsakarību.

Apple dators man bija nepieciešams, jo nejutos ērti sēžot klusā centra kofīšopā ar melnu ASUS. Ja no tava datora ekrāna aizmugures nemirdz ābolītis, tevi, protams, ārā nedzen, tomēr nicinoši vai līdzjūtības pilni skatieni ir garantēti. Tādu situāciju nepieļaut man bija izšķiroši svarīgi, jo vienīgais iemesls, kāpēc katru dienu vairākas stundas vispār apmeklēju trendīgas kafejnīcas, ir iespēja savā prātā nodirst katru garāmgājēju aiz loga vai kafijotāju sev līdzās.

Lēnos brīvdienu rītos vai uz klusākām ielām nobāzētās kafejnīcas izvēlos apmeklēt, kad prāts nesas uz kvalitatīvu jeb padziļinātu dirsienu. Šādās reizēs atlasu vienu no dažiem redzes laukā esošajiem eksemplāriem un aptuveni 20 minūtes domās noleju ar sūdiem pilnīgi visu: sākot ar ģērbšanās stilu, beidzot ar anatomiskām īpatnībām, pa vidu neaizmirstot sacerēt pazemojošas epizodes no viņa bērnības un izfantazēt šī brīža neveiksmes attiecībās ar pretējo dzimumu, kas, protams, sakņojas viņa mikropenī.

Savukārt trauksmainās darba dienās biežāk izvēlos piesēst kādā no centrālo ielu ķēdes kafejnīcām. Iekārtojoties pie loga, varu novērot nebeidzamu straumi cilvēku, kas steidzas ikdienas gaitās pat nenojaušot, ka kalpo par munīciju otram apdiršanas veidam – kvantitatīvajam dirsienam. Kvantitatīvais jeb sērijveida dirsiens ir teicams veids, kā asināt reakciju un noslīpēt meistarību apvainojumu pingpongā. Katram objektam veltu vien dažas sekundes savu domu laika un aprobežojos ar “aizpistais dildaunis”, “resnā, rijīgā sterva” vai “defektīvais cūkupisējs” un uzreiz ar acīm skrienu pie nākamā. Galvenais noteikums: paspēt uzdirst pirms cilvēks pazudis aiz kafejnīcas loga robežām.

Esmu pastāvīgi izbesīts un īgns, jo apzinos, ka man nekad neizdosies sasniegt vienīgo stāvokli, kurā spēju būt patiesi laimīgs: dirst visiem tieši sejā, kamēr viņi mani nēsā uz rokām.

Par dzimtenes mīlestību un artišoku

Šonedēļ Delfos liekulīgi izliekos par patriotu tikai tāpēc, lai palielīltos, ka biju ceļojumā.

Nesen kopā ar draugiem biju izbraucis nelielā ceļojumā ārpus Latvijas. Neminēšu precīzu valsti, tāpēc, ka pēc tik sensitīvas informācijas publicēšanas, kāds lasītājs varētu atklāt manu patieso identitāti un mēģināt ielauzt man galvaskausu. Tātad, ASV Kalifornijas štata mazpilsētas Castroville galvenā tūrisma objekta paēnā izdzirdēju kaut ko reizē svešu un pazīstamu. Mirkli ieklausoties sapratu, ka pretrunīgās sajūtas manī bija izraisījusi netālu stāvošā meitene, kura spēcīga latviešu akcenta iezīmētā angļu valodā savam sarunu biedram stāstīja par Latviju.

Precīzi nocitēt nespēšu, bet vēstījums bija tāds: Latvija ir nabadzīga valsts Eiropas nomalē, kur ir ļoti auksts un tumšs, valdība stipri zog, bet neviens īpaši neiebilst, jo ir ļoti nobijies no krieva. Acīmredzami, ka meitenei gribējās pastāstīt par savu valsti kaut ko interesantu, lai nelaistu prom potenciālo kavalieri, tomēr viņas vārdi drīzāk panāca pretējo. Vēl sirreālāku visu situāciju padarīja fakts, ka iepriekšējā rindkopā minētais slavenais tūrisma objekts, pie kura stāvējām, bija pasaulē lielākais artišoks.

Mazajai pilsētiņai, kas sastāvēja no ātrās ēdināšanas restorāniem, dažiem noplukušiem moteļiem un vieglas konstrukcijas dzīvojamiem kvartāliem, acīmredzami nebija ar ko lepoties. Vecākajai ēkai nevarēja būt vairāk gadu, kā manam tēvam, pilsētā nebija dzimis neviens ievērojams cilvēks, bet visi nozīmīgie vēstures notikumi šai nomalei bija metuši līkumu. Saprotot, ka kaimiņu pilsētiņas “košļājamo gumiju ielai” bija kaut kas jāliek pretī, iedzīvotāji salika kopā prātus un no betona bija izlējuši sev lepnuma objektu: milzīgu, zaļu artišoku.

Esmu pārliecināts, ka meitene no sirds mīlēja un joprojām mīl Latviju, tomēr esmu ievērojis, ka latvieši mēdz mīlestību izrādīt īpatnējā veidā: nodiršot. It kā pastāstot interesantus faktus, bet negatīvā gaismā. Šis uzvedības modelis vienlīdz attiecas gan uz valsti kā tādu, gan kino, gan tūrisma objektiem, gan tādām C kategorijas slavenībām, kā šo rindu autors. Tikai tad, kad mīlestības objekts ir iznīcināts, viedoklis mainās uz pretējo un – paradoksāli, bet no tām pašām mutēm plūst atzinības vārdi.

Lai vieglāk atcerēties, ietvēru nacionālās mīlestības definīciju viegli iegaumējamā pantiņā:

Latvietis bezgalīgi mīl savu dzimteni,
tāpēc to nežēlīgi nodirš.
Latvietim pārstāj besīt “tas pediņš Freimanis”,
tikai tad, kad viņš nomirst.

Lūk kāpēc man radās revolucionāra ideja, kuru atļaušos rosināt šeit un tagad: tā kā mūsu valstī ir virkne iespaidīgāku lietu par betona dārzeņiem, varbūt būtu vērts izcelt tās un vismaz neakcentēt trūkumus. Katru reizi, kad tūrists no Latvijas rada iespaidu par savu valsti kā par atpalikušu starpnacionālā naida plosītu kartupeļu pagrabu, viņš runā arī pats par sevi.

Rezultātā arī jūsu pašapziņa piepūtīsies lielāka, draudzene mīlēs stingrāk un tas kopumā darīs sirdi laimīgāku, kas savukārt ļaus jums produktīvāk strādāt un par paaugstinājuma bonusu doties pateicības svētceļojumā pie artišoka.

Rijības un stulbuma anatomija

Šonedēļ čūpstinām Sorosa diņķi tikai tā.

Izdodot dobjus rukšķus un sulīgus krakšķus, pirmatnējais cilvēks aizgūtnēm rija saldo, gardo sakni. Sasalumam pamazām atkāpjoties un atsedzot augsni, negaidīti bija kļuvušas pieejamas gadu tūkstošiem slēptās bagātības. Skarbajā Baltijas jūras reģiona klimatā salda maltīte bija liels retums, tāpēc bija jāsteidzas – jāpaspēj aprīt guvums pirms stiprākie ciltsbrāļi to pamanījuši un atņēmuši. Šajā sabiedrībā bija skaidra hierarhija – stiprākajam, ātrākajam vai veiksmīgākajam pienācās saldā sakne, bet zaudētājam – pārsists purns un gurkstošs vēders.

Ja vien pirmatnējais cilvēks būtu zinājis, ka tepat tuvējā meža ielokā cilts ir atradusi ko ne mazāk retu, viņš nebūtu tā steidzies. Viņš būtu kodis saknē maziem, plāniem kumosiņiem un ļāvis tās saldajām šķiedrām izkust uz mēles. Viņš būtu zelējis sakni un ar lūpām sūcis reibinošo sulu, un čāpstinot pūtis ķepīgu siekalu burbuļus, ļaujot svaigajam gaisam bagātināt cukuroto garšas buķeti.

Koku ieskautā klajumā uz lielā akmens satupuši rīmas ciltsbrāļi vēroja skatu, kas gadījās vien reizi mūžā. Kāds klejojošs kaimiņu cilts jaunulis bija iemaldījies viņu teritorijā un, neuzmanīgi skrienot pa nepazīstamo apvidu, iesprūdis starp divām cieši saaugušām priedēm.

Jebkurš pieredzējis mednieks būtu klusi un pacietīgi gaidījis, kamēr viņa ķermenis notievētu un viņš atbrīvotos no slazda. Tā vietā pamuļķis bija sācis kliegt, lai sasauktu palīdzību, bet koku spiediena rezultātā viņa deformētais krūšukurvis bija izmainījis viņa balsi. Cilvēkam raksturīgu skaņu vietā iespiestā jaunekļa kliedzieni vairāk līdzinājās aļņu mātītes riesta saucienam. Lieki piebilst, ka tas bija tikai dažu mirkļu jautājums, līdz pirmais aļņu tēviņš saslējās pakaļkājās un strauji ieguva iesprūdušo mednieku no mugurpuses. Ņiprās aļņa gurnu kustības radīja jaunus kliedzienus, kas savukārt atkal piesaistīja jaunus aļņu tēviņus, kuri šķietami nebeidzamā straumē plūda no visiem meža nostūriem.

Skarbajā pirmatnējajā kopienā izdzīvoja tikai veiklākais, stiprākais un gudrākais. Neveiklie un pamuļķie mira jau bērnībā un iepriekš aprakstītais skats bija liels retums. Evolūcijas atlases veiktais ciltsdarbs bija nežēlīgs, bet taisnīgs.

No gaļas un sūrām pākstīm sastāvošajā ēdienkartē, saldi kārumi parādījās tikai sagadīšanās pēc, tāpēc ikviens cilts pārstāvis vēl gadiem ilgi atcerējās tās retās reizes, kad viņam palaimējās baudīt cukurotu kārumu.

2016. gada jūnija vidū Purvciema dzīvoklī blāvi sarkanā ādas imitācijas dīvānā gulošā Natālija īgni spaidīja TV pulti. Neviens no daudzajiem kanāliem nespēja apmierināt viņas tieksmi pēc prātu nesasprindzinošas izklaides. Viņa alka ieraudzīt kādu uz slapjas grīdas paslīdošu punduri vai vismaz kucēnu, kurš muļķīgi tvarsta savu asti. Ar katru pogas spiedienu garastāvoklis arvien pasliktinājās. Jau veselas 35 minūtes viņa savā trim dubultzodiem rotātajā mutē nebija iestūmusi neko saldu. Cukura līmenis kuņģī draudēja nokrist no iedaļas īgnums līdz iedaļai dusmas.

Izslēgusi televizoru, Natālija, gandrīz piemetoties aizdusai, pasniedzās pēc portatīvā datora un Polijā ražotas vafeļu tortes. Novietojusi datoru uz saviem amatieru lidlauka izmēra tesmeņiem, viņa izklaidīgi nospieda uz pirmā YouTube video, kas izleca rekomendēto sarakstā. Tas bija raidījums “Suņu būda”, kurā raidījuma vadītājs uzdeva piedauzīgus jautājumus uzaicinātajam viesim, bet atbilžu laikā viesi pārtrauca un centās pazemot, izsmejot viņa atbildes.

Speķaini spīdīgos Natālijas vaigus kunkuļos sastūma smaids. Ar gluži automātisku kustību viņa kā maizes šķēli satvēra plaukstā visu vafeļu torti un nokoda lielu gabalu. Izdodot dobjus rukšķus un sulīgus krakšķus, Natālija košļāja taukaini saldo našķi.

Viņa bija izvilkusi laimīgo lozi. Gadu tūkstošu evolūcijas laikā tik reti pieejamais cukurs un muļķība plūda Natālijā iekšā vienlaikus. Viņa baudīja luksusu par kuru senie cilvēki varēja tikai sapņot.