Visi raksti, kuriem autors ir Zemnieks

Depresīvā nedēļa II: Astotais marts

To, ka viņš nebūs dzīvei derīgs, Vilnis zināja jau no bērnudārza laikiem. Šādus apgalvojumus viņš neskaitāmas reizes bija dzirdējis no savas audzinātājas Vallijas. Vallija bija pusmūža sieviete, kuras āriene atgādināja mazpilsētas kultūras nama direktori – tamborēta dzijas kleita un dzintara broša. Viņa allaž Vilnim teica: “Izaugsi liels, varēsi grāvjus rakt.”, bet Vilnim jau tad nepatika rakāties pa smilšu kasti. Smilšu kastē vienmēr bija kāds cits bērns vai vairāki. Lai tur spēlētos, ar viņiem būtu jādraudzējas, bet to, ka draudzēšanās ir pārvērtēta, Vilnis juta jau toreiz. Bērnu vietā viņš izvēlējās skudras. Vilnim patika kā tās čakli rāpo pa bērza balto stumbru, kas auga spēļu laukuma stūrī. Vilnis skudras spieda ar nagu, saplacinot kā kuro reizi, te galvu, te dibenu, te pilnīgi izsmērējot. Reizēm Vilnis nenospieda skudru līdz galam. Tikai noknieba pusi, lai pavērotu kā atlikušās ekstremitātes bezcerīgi mēģina turpināt rāpot.

* * *

Pulkstenis tikšķēja skaļāk kā parasti un klusums bija dziļāks kā parasti. Vilnis blenza izslēgta televizora ekrānā un ēda vēsas kotletes. Tās bija iegādātas tuvajā veikalā. Kotletes nebija garšīgas, tomēr citu vietējā veikalā nemaz nebija. Kopumā veikala klāsts bija tik pat plašs kā LMA studenta iespējas izvēlēties seksuālo orientāciju skalā no gamasjeks līdz pidarass. Tomēr Vilnis ejot mājās allaž kaut ko tajā iegādājās, jo viņam patika pārdevēja. Viņai bija īsi un trekni pirksti. Katrā no tiem bija pa zelta gredzenam un katrs no tiem atgādināja nelielu mišelin vīriņu. Vilinm patika iztēloties, ka tādejādi viņš ēd mišelin atzītu ēdienu. Košļājot kārtējo kumosu, viņš pavērās pulkstenī. Tas rādīja pusdeviņi. Māte ieslēdza televizoru. Pulksteņa vientuļo tikšķēšanu nomāca raidījuma Panorāma un reklāmu ņurdoņa. Vilnis neskatījās televizoru. To darīja viņa māte. “Tu izbeigsi vienreiz čāpstināt! Ej labāk atrodi sev sievu,” viņa uzsauca Vilnim. Vilnis stipri iekoda mēle un, sajūtot asas sāpes, ievaidējās. Māte pagrieza stulbeņkasti skaļāk. Sakošļātajai kotletei pievienojās asiņu garša. Saviebies viņš turpināja košļāšanu. Tad aizvēra acis un strauji piecēlās. Pēkšņa kņudoņa starp kāju pirkstiem strauji pārņēma Vilņa prātu.

* * *

iespējams kaulus manus
izbalinās vējš… viņš sirdi
manu atdzesēja
/松尾芭蕉/

* * *

Bija 8.marta pēcpusdiena. Pēc kārtējā poliklīnikas apmeklējuma Vilnis iegriezās puķu bodē. Pagrabināja sīknaudu treniņbikšu kabatā. Tad īsi apdomājās un palūdza puķu tantei iesaiņot trīs sarkanas tulpes. Tās bija domātas vienīgajai sev tuvajai sievietei, ko viņš pazina – mātei. Priecīgs par pirkumu Vilnis devās prom. Pārradies mājās viņš visupirms pasniedza mātei ziedus un silti noskūpstīja tās vaigu. Tad devās uz otru istabu notiesāt kārtējo bezgaršīgo piemājas veikala izstrādājumu. Līdz ar maltītes beigām bija pienācis Panorāmas laiks. Vilnis ieslēdza televizoru. Raidījuma sižetos kā allaž tika apsriesti nesaprotami un garlaicīgi notikumi. Viņš kā vienmēr tos neskatījās. Māte arī neskatījās. Māte jau ceturto nedēļu gulēja otrā istabā gultā un puva.

Dzerbudisms – īstas pārvērtības

Reiz Nahdari apciemoja divus tūkstošus gadu vecs svētais. Ješua jeb Atnācējs nu vai vienkārši Jānis. Ciemiņš sacīja:
– Es protu pārvērst ūdeni vīnā.
Pirms atbildēt vecais skolotājs aizvēra acis. Viņam bija apnikuši laicīgie māņi un maldi. Tad Nahdaris atbildēja:
– Ha! Pārvērst dievišķo dievišķajā var katrs nīkulis. Tās nav īstas pārvērtības. Es protu dievišķajā pārvērst to, kas ķeizara.
To sacījis vecais skolotājs piecēlās no Spīķeru vienīgās autobusa pieturas soliņa un, grabinot monētas netīro bikšu kabatā, aiztenterēja mīkstu soli uz vietējo vīna dzerstūzi.

Dzerbudisms – pareizais trauks

Pastaigājoties pa Huaņ-guna dievnamu Nahdaris uzdūrās savādam traukam, kuru sauca jučži.
– Kas tā par huiņu? Ānt, tu redzējies vai? Sūds kaut kāds.
Dievnama vecākais uzraugs aizrādīja, ka tas neesot vis nekāds sūds. Šis trauks atspoguļojot trauslo robežu starp uzplaukumu un norietu. Ja to piepilda ar ūdeni līdz pusei, tas stāv taisni, taču ja turpina un piepilda pilnu, tas apgāžas un viss izlīst ārā.
Nahdaris saviebās un dziļdomīgi noteica:
– Man savukārt līdzi ir trauks, ko var pieliet pilnu, taču pat, ja tas apgāzīsies ārā no tā nekas neizlīs.
Dievnama uzraugam neticīgi pacēlās uzacis. Tad vecais skolotājs pamāja Āntam norādot uz tā kuļķeni. Ānts izvilka no tās prāvu pudeli, kas bija piepildīta ar miltainu dziru. Priesteris priecīgi iesaucās:
– Ā, tas ir tas brīnumainais trauks!
Nahdaris īsi nogrieza:
– Nē, šis, – tad satvēris ciešāk pudeli, vienā piegājienā to izdzēra un nokrita zemē izgulēt.

Dzerbudisms – kaķis maisā

Tuvojās lielā talka. Kas Spīķeru skolniekiem solīja īpašu rosību. Bamšļu atcelšanas iznākums bija īpaši piedrazota Spīķeru kultūras nama pēcpuse. Tur joprojām atradās tukšais malkas šķūnis, kurā Nahdaris vadīja savus garīgos seminārus. Vadoties pēc maiju kalendāra slepenā pielikuma, pavasarī noslēdzās garīgo meklējumu aplis. Tāpēc katrs skolnieks uz semināru ieradās atrādīt gada laikā apgūtās prasmes. Ānts bija labi pastrādājis. Viņš pasniedza vecajam skolotājam šņabja pudeli, kurā iekšā bija kaķis. Uzvaras priekšnojautas smaids rotāja Ānta seju. Viņš bija pārliecināts, ka vecais skolotājs nespēs atbrīvot kaķi nesadauzot pudeli, taču sadauzot pudeli aizietu postā šņabis. Tomēr Nahdara jaunības gadi nebija veltīgi izgulēti centrālstacijas belašnīcu tuvumā. Viņš nesatricināmā mierā atgāza sāpošo galvu un vienā piegājienā izdzēra pudeli sausu kopā ar visu kaķi. Ānts ahujel.

Dzerbudisms – ceļš uz debesīm

Reiz pie Nahdara ieradās izdienējis karavīrs. Viņš bija vecs, tāpēc vēlējās pie vecā skolotāja saņemt pēdējos norādījumus laikam, kad sāks skanēt zemes flauta.
– Saki man, skolotāj, kur šajā pasaulē atrodam ceļš uz elli un kur ceļš uz debesīm, – viņš vaicāja.
Nahdari mocījā spīvas paģiras un muļķīgām sarunām galīgi nebija spēka, tāpēc viņš noskaldīja:
– Tikai sapisušies jūrnieki meklē savu jūru ceļus svešās kartēs.
Kareivis aizsvilās dusmās, bet tā kā līdzi bija paņēmis tikai polšu, tad ar to arī atvēzējās, lai ievilktu vecajam gudriniekam pa pieri.
Skolotājs viņu pārtrauca pusceļā, sacīdams:
– Lūk, tas ir ceļš uz elli.
Kareivis apstublis nosēdās pretī un nolicis pudeli malā sacīja:
– Ā, tad, ja es ielikšu pudeli atpakaļ kuļķenē, tas būs ceļš uz debesīm?
Nahdaris nopūtās, taču saņēmies izlaboja:
– Ceļš uz debesīm ir šis, – raksturīgi nokraukšķinot metālisko korķīti.

Dzerbudisms – upuris

Tuvojās pavasaris un Nahdaris kā allaž bija izsludinājis saulgriežu satsangu. Tajā katrs varēja saņemt atbildi uz kādu sev svarīgu jautājumu. Pasākums notika Spīķeru kultūras nama mazajā aktu zālē. Zāle atradās pamestās ēkas dienvidu pusē. Tā bija vienīgā telpa, kurai lokālā zelta jaunatne nebija izdauzījusi logus.
Pavasara saule bija uzsildījusi zāles gaisu. Tas smaržoja pēc mitrām tapetēm un suņu sēnēm. Zāle bija pilna.
Jautājumu uzdeva kāds svešinieks:
– Skolotāj, sakiet, lūdzu, kurā brīdī kļūda kļūst par pieredzi?
Nahdaris iekšēji nopūtās. Viņam bija iesēdušies šie smalkajās skolās gājušie sakāmvārdu mednieki.
– Pielūgšana bez upura ir grēks, – īsi noteica Nahdaris, piemetinot skaļāku – Nākošais!
Taču svešinieks nelikās mierā:
– Bet skolotāj, bet es nesaprotu…
Mirkli paklusējis, vecais meistars nokrekšķinājās un norādīja uz kasti zāles stūrī, gaisā paceļot piecus pirkstus.
Svešinieks acumirklī piesteidzās pie tās un izpildīja norādi ieslidinot ziedojumu kastē visu līdzi paņemto kāpostu.
– Tagad droši vari pist prom bez grēka, – noteica vecais skolotājs. Svešinieks apskaidrotā ahujā devās savās gaitās.

Dzerbudisms – vīns

Skolotājs sildīja spīķeru kultūras nama pagales.
Bija atvērto durvju diena. Katrs varēja traucēt Nahdara mieru. Ānts izmantoja izdevību:
– Vai Jēzus tiešām spēja pārvērst ūdeni vīnā, – viņš jautāja.
Nahdaris atbildēja:
– Pārvērst vīnu ūdenī var katrs muļķis.
– Bet es jautāju – vai var pārvērst ūdeni vīnā?
– Pārvērst ūdeni vīnā var katrs muļķis, – skaudīgi pārlaboja sevi vecais skolotājs.

* * *

tu nāc / tu ej
jūti sākušies
vēji

tu krāj / tu sēj
mēs atveram
lejā

durvis / kāpnes
smagumu
iz-nes

solis / solis
bedre / aka

vaga / vagā
mitrs / sākums

Dzerbudisms – dzīves jēga

Bija 9. maijs. Vecais skolotājs bija svinīgā noskaņojumā. Ne jau tāpēc, ka uzvaras diena, bet gan tāpēc, ka 9. maijs ir tikai vienu reizi gadā. Tas tika atzīmēts.
Skolotājs izgulēja svinīgo noskaņojumu Spīķeru kultūras nama šķūnī. Te pēkšņi iečīkstējās šķūnīša durvis un tajās parādījās Ānta ūdeņainākā ķermeņa daļa. Ānts jautāja:
– Skolotāj, kāda ir dzīves jēga?
Nahdaris šo jautājumu bija dzirdējis tūkstošiem reižu. Katru reizi kā pirmo. Neatvēris acis skolotājs atbildēja:
– Īsti nezinu, kāda ir dzīves jēga, taču zinu droši – tavai dzīvei tās nav.
Neaizvēris šķūņa durvis skolnieks aizgāja apskaidrots.

Dzerbudisms – nenotikusī cīņa

Bija brūnais gadalaiks, piektais rudens mēnesis. Nahdaris priecājās, par gaisa mitrumu un vēsumu. Paģiras tajā bija pat baudāmas. Skolotājs veldzējās Spīķeru kultūras nama šķūnīti, kad pēķšņi klusumu pārtrauca samtaina balss:
– Labrīt, hehe. Te sunītis Pifs, hehe.
Nahdaris neatvēra acis. Mūža gaitā izkoptā spēja uztvert lietas kādas tās ir, ļāva vecajam skolotājam sajust, ka ciemiņš ir pedūža ūsām rotāts plikpaurans pusmūža rižlūzeris.
– Kam ieradies negaidītais ciemiņ, – mierīgi pavaicāja Nahdaris, joprojām sēdēdams aizvērtām acīm.
– Esmu dzirdējis, ka tu sevi sauc par dzeršanas maģistru, par dižās paģiras pavēlnieku. Ļauj man apšaubīt tavas spējas. Esmu pārdzēris tādus dižgarus kā Freimani, Grodumu, Brīzi un Reini. Ierados pārdzert arī tevi, hehe. Es tevi izaicinu!
Nahdaris lēnām atvēra acis un mierīgi atbildēja:
– Izaicinies dirst, puikiņ. Man nav laika tādām muļķībām. Kungi, kurus tu nosauci. Es tieši devos pie viņiem uz dropi, – to noteicis Nahdaris ciemiņa acu priekšā izšķīda gaisā.

Dzerbudisms – jautājums

Bija augusta vidus. Tuvojās jaunais mācību gads un Nahdaris vēlējās saviem skolniekiem sniegt īpašu mācību, tāpēc sprediķa beigās sacīja:
– Nav tāda jautājuma, uz kuru man nebūtu atbildes.
Ānts satrūkās. Viņam neatbildētu jautājumu bija aizgūtnēm. Nolaistām acīm Ānts ierunājās:
– Skolotāj, lai atsijātu pelavas no graudiem, derēsim. Ja nespēsiet atbildēt, jūs gadu no vietas man mazgāsiet kājas, ja spēsiet – te būs mana visa mācību gada nauda.
Nahdaris pārcēla smagumu no vienas uzacs uz otru, tad klusu noteica:
– Lai notiek.
– Kāda ir Bodhisatvas atnākšanas no dienvidiem jēga?
Ānts lepni smaidīja par savu jautājuma izvēli, taču skolotājs nesatricināmā mierā atbildēja:
– Nezinu, – tad ar vienu rokas kustību pāri galdam savāca piķi, piecēlās un aizgāja maukās.