Search Results for: zudusī apātija burkhartā

Zudusī apātija Burkhartā: vētra pēc klusuma. V daļa

Pēc daikta iespiešanas stellatslēgā situācija Bāzeles namā kļuva mazāk saspīlēta. Vismaz tuvāko gadu un četrus mēnešus noteikti. Joakims aizvien bija nojūdzies un to apzinājās, Gotlība karjera aizvien auga savā diženumā, bet Augusts aizvien bija vecs, lādzīgs un strēba kafiju litriem. Bija sajūta, ka pēdējā laikā viņš bija sācis čāpstināt vairāk kā agrāk, bet gluži kā ar vemšanu no alkohola – arī Augusta šļurpstināšanās ieguva zināmu imunitāti, tai kļūstot par normālu sastāvdaļu no kopējā procesa.

Kas attiecas uz mani pašu, tad biju jau diezgan labi iedzīvojies un jutos kā savējais. Vienīgās reizes, kas aizvien spēja sagādāt neveiklus brīžus, bija, kad sanāca būt kontaktā ar Joakimu.

Pa šo laiku viņam bija uzradies jauns hobijs – naglošana. Bija sajūta, ka monotonais darbs reizē gan izklaidē, gan nomierina viņa grūto galvu. Joakimam raksturīgās spontānās agresijas kliedēšana bija svētība visiem mājas iedzīvotājiem.

Tiesa, skaidrs, ka vienam darboties ar asām lietām viņam nedrīkst ļaut, tāpēc šo procesu allažiņ uzraudzīja viņa brālis, labākais draugs un nu jau teju terapeits – Gotlībs, kurš centās izprast, kā tieši šāda tipa rokdarbi spēj tik ļoti atslābināt.

“Skaists putnu būris, Joakim,” Gotlībs novilka, vērodams no dēļiem sasisto kasti.

“Tas ir plauktiņš garšvielām,” atcirta brālis, kurš pat neizskatījās aizvainots par netiešo uzbraucienu.

– “Kad tā tuvāk paskatās – nudien. Pieliksim šo virtuvē pie sienas. Ko tu saki?”

Joakims bija priecīgs par tādu pagodinājumu, jo tagad viņa veikums varēs krist uz nerviem visiem un visu laiku. Turklāt vainas apziņas mākti, iespējams, apkārtējie būs spiesti tur turēt garšvielas un regulāri uzslavēt, cik burvīgs izstrādājums ir pie sienas. Tomēr tas bija niecīgs upuris, salīdzinot ar to, ka blakus istabā vairs neviens jau vairāk kā gadu nav centies pakārties.

Joakimam bija uzticēts iedzīt virtuves sienā divas nagliņas, kurās pakarināt garšvielu plauktu. Protams, šo darbu uzraudzīja gan Gotlībs, gan Augusts. Joakims sajutās teju kā savā personālizstādē un ar lielu atbildību iezīmēja nagliņas atrašanās vietu, to notēmēja un uzmanīgi, uzmanīgi iedzina.

Viarākkārt pārliecinājies, ka nagliņas turās stingri un striķīši, kas turēs viņa darinājumu, ir nostiprināti gana labi. Nē, viņš neuztraucās par savu skapīti. Joakima pedantiskās rīcības ir skaidrojamas ar bailēm izgāzties. Šajā momentā viņš pirmo reizi dzīvē jutās tā, it kā būtu izdarījis kaut ko nozīmīgu pārējiem. Rūpju bērns apzinājās, ka tas ir sīkums, kas tikai turēs garšvielas, taču viņš beidzot jutās lietderīgs un spēja emocionālā līmenī attaisnot savu eksistenci. Ja kaut kas noietu greizi, tas tikai atkal atgādinātu par viņa nevarēšanu izdarīt jebko jēgpilnu.

Un nekas greizi nenogāja. Plaukts turējās braši, tajā bija saliktas visas garšvielas, ko vien varēja atrast virtuvē, un viņa prezentācija bija noritējusi godam.

— — —

Es ienācu virtuvē – tur redzēju tikai Augustu, Gotlību un kaut ko jaunu pie sienas. Ātri uzmetis acis, es pastarpināti vaicāju: “Kas tas par sūdainu putnu būri pie sienas? Izskatās tā, it kā tur kāds dirsu pret sienu būtu noslaucījis.”

Augusts un Gotlībs klusējot saskatījās, bet aiz muguras es dzirdēju nokrītam āmuru un nagliņas.

Meklē šeit iepriekšējās “Zudusī apātija Burkhartā” daļas kontekstam.

Zudusī apātija Burkhartā: Stellatslēga

Joakims sēdēja uz lieveņa kāpnēm un savā nodabā spēlējās ar stellatslēgu. Tā riņķīša grozīšana viņam šķita fascinējoša – ar mazu piepūli var panākt, ka stingrais metāla klucis iegūst nepieciešamo atstatumu. Vispirms viņš atslēgā iespieda savu pirkstu, pēc tam mēli, bet vēl pirms paspēja pazibēt doma par citu ķermeņa daļu ieklemmēšanu, viņu uzrunāja Gotlībs. “Skaista stellatslēga, Joakim. Tā ir tava?”

Joakims varbūt nebija spožākā spuldzīte lustrā, staltākā priede kāpās vai gudrs, taču pat viņš saprata, ka Gotlībam stellatslēga bija pilnīgi vienalga, un būsim atklāti – kāpēc lai vispār kāds komplimentētu tavu stellatslēgu?

– Mhm, aha. Ko gribi?
– Es gribu iepazīt tavu stellatslēgu.
– Tā nemaz nav mana stellatslēga.
– Bet tomēr tev patīk tā stellatslēga, vai ne?
– Kāpēc mēs runājam par stellatslēgu?
– Runa nav par stellatslēgu, Joakim, es vienkārši gribu ar tevi parunāties.
– Es stellatslēgā iespiedu mēli un domāju tajā iespiest pimpi!

Uzklausījis šo plānu, Gotlībs iekšēji nedaudz nomira, bet ārēji pamāja ar galvu un novilka saprotošu “aha”. Tā, it kā dzirdētais nebūtu nekas neparasts. Viņā norisinājās iekšējā cīņa. No vienas puses Gotlībs vēlējās palīdzēt brālim un padarīt viņa eksistenci jēgpilnāku, taču no otras viņš dziļi sirdī saprata, ka tam nav potenciāla un katra Joakima minūte šādā eksistences formā ir ciešanas.

Tomēr vienu lietu viņš līdz galam nespēja – nogalināt.

— —

Ārā pūta negants vējš un vilka uz vētru. Man ļoti patīk šādi laikapstākļi, jo māja rada drošības sajūtu. Vienalga, kas notiek ārā, tu esi savā drošības saliņā. Tomēr tumšās debesis un vēja radītā klaboņa visapkārt nebija ne uz pusi tik atmosfēriska, kā skats, ko varēju novērot paralēli – Gotlībs sēdēja uz dīvāna un ļoti cītīgi pētīja visparastāko naglu, savukārt Joakims steigšus ar stīvām kājām un viegli ieliecies uz priekšu aizskrēja uz savu istabu. Stellatslēga mētājās uz lieveņa.

Ja nu gadījumā esi palaidis garām iepriekšējās četras vai piecas daļas, tad vari atgūt iekavēto kaut kur šeit. 

Tāpat labāk nekā tava mamma

Zudusī apātija Burkhartā: Q&A

Tā kā pēc veiksmīgi aizvadītās Cehs.lv pirmās Depresīvās nedēļas portāla pārstāvji ir devušies nelielā atvaļinājumā, šajā otrdienā tiek izlaists ierastais apātijas raksts. Galu galā kāda jēga to publicēt, ja tāpat lasa tikai Kurbads, Tas Lops un komentētājs U, kurš rakstus atver tikai tāpēc, lai papriecātos par nagliņām.

Tā vietā šonedēļ izlēmu atbildēt uz dažiem no jūsu komentāriem, ko esmu saņēmis aizvadīto piecu nedēļu laikā. Centos vairāk vai mazāk turēties raksta tematikā, taču nespēju vismaz vienu reizi neuzbraukt kāda mammai. Ja ir kādi papildus jautājumi – varbūt uz tiem atbildēšu arī šī raksta komentāros, jo tieši tik, bļeģ, sociāli aktīvs es esmu.

Nils Biruta Ušakovs
“deviņpadsmitā gadsimta priekšpēdējais gadu desmits.”
1880.gads?
HAHAHAHAHAHAHAHAHAHAHAHAH111!VIENS!!!

Godīgi sakot? Jā. HAHAHAHAHAHALOHSHAHAHAHAHAHAHAHA

Kurmis
vienīgais ko kartē ar nosaukumu Burkharta var atrast ir Geju klubs Džordžijas štata Atlantā….

Tas ir tad, ja hujova un nepareizā formātā meklē.

VaiSpejTrapitLikePogai
Hmm…Šveice ir liela… vai Lugano ?

Nē, Bāzele. Tiesa, Lugāno ir foršs ezers. Nevaru ne noliegt, ne apstiprināt, ka vienā no pēdējām daļām tieši tur kāds tiks slīcināts.

Sagūglēju
Stabili ka Augusts, vecais krabis. Dusmīgs par to, ka sievu novāca. Kaut gan viņam vairāk pedofīlija piestāvētu…

Augusts ir normāls onkulis un pēdējā lieta, ko viņš izp… ar ko viņš stājās attiecībās, bija viņa mirusī sieva. Protams, kad tā vēl bija dzīva. Pedofīls viņš noteikti nav.

Tomēr nesagūglēju
Es visu laiku gaidīju, ka būs Jakobs Burkharts, lai varu kliegt HĀĀĀ ZINĀJU! A, huju. Jāsāk gūglēt no jauna.

Gudrs gājiens. Tomēr nudien jāsāk meklēt no jauna. Virziens pareizs.

Lola
Man ir interesanti lasīt. Tā turpini. Vari arī man pa pastu atsūtīt savas biksītes.

Atstāj komentāros, lūdzu, savu adresi.

U
Nēēēē!
Tikai trīs [red. – nagliņas attēlā]…?

Romiešu cipari 1:0 U

ardux
ko es tikko izlasīju?

Es nezinu, taču es vakar izlasīju tetovējumu uz tavas mammas muguras.

the litch
Eu, es neiebraucu. Teksts, protams, labi uzrakstīts, bet, zinot cehu, gribas saskatīt referenci uz kaut ko. Dombravu vai ag, piemēram… A te… hvz.

Ne viss vienmēr griežas ap AG. Pārnestā nozīmē, protams, jo realitātē mēs visi zinām, ka viņa masa ir vienīgais iemesls, kāpēc zemei ir sava gravitācija. Tāpat dzirdēju, ka viņa viedoklis ir tik spēcīgs, ka viņš varētu uz lesbiešu orģiju pierunāt pat Līgu Dimiteri.

kretīns
Vēl pāris buildupi un noraus, to stāstu ar ” ai man apnika šito huņu rakstīt … ” Tākā Benis ar tiem rīsiem

Hehehehe, tie rīsi bija labais. Bet man šajā gadījumā ir plāns novest visu līdz galam.  Kad būšu pabeidzis savu sāpi, turpināšu dirst un ņirgt par sūdiem, kā arī taisīt visādus tizlus Twitter hashtagus. Apsolu.

Ja nu gadījumā nezini par ko ir runa – es tevi nevainoju. 

Ja nu gadījumā kaut kāda iemesla pēc tevi tas interesē: šeit ir pirmā, šeit otrā, šeit trešā un šeit ceturtā daļa. Nākamajā otrdienā būs piektā. 

Sencis raksta

Zudusī apātija Burkhartā: Depresīvā nedēļa

Es Bāzeles namā biju pavadījis jau gana daudz laika, lai būtu izdarījis novērojumus.

Biju pamanījis Augusta atkarību no kafijas, par ko viņš pats reiz izteicās kā savu potenciālo bendi. Sirmais vīrs bija vecs un ļoti labi apzinājās, ka daudz laika vairs nav atlicis. Manuprāt, viņš jau bija izplānojis, ka kafija būs tā, kas viņu piebeigs.

Tāpat skaidri biju izzinājis visas vietas, kur no Joakima tiek slēptas bīstamās lietas – medikamenti, asi priekšmeti, ķīmiska satura vielas un viss cits, kas varētu viņam kalpot sevis savainošanai.

Nevarēju arī nepamanīt kaimiņu bijību un dziļo cieņu pret visiem šīs ģimenes locekļiem. Īpaši pret Gotlību, kurš, manuprāt, bija Augusta mīļākais bērns ar augstāko potenciālu ierakstīt dzimtas vārdu vēsturē. Viņš ar mani runāja nelabprāt, tāpēc lieki neuzbāzos – es jau jutos laimīgs par iespēju tur dzīvot, tāpēc necentos vēl kādam lieki lēkt acīs.

Es neviļus pamanīju arī kaut ko neparastu. Joakimam uz kakla bija parādījušies dažādi nobrāzumi. Sākotnēji nepievērsu tam lieku uzmanību, taču mani bažīgu darīja fakts, ka tie katru rītu izskatījās svaigi. Trešajā dienā pēc kārtas, kad nobrāzumu sārtumi izskatījās sārti, es izlēmu uzrunāt Joakimu. Galu galā man ar viņu bija vairākas reizes izdevies veiksmīgs kontakts. Kādā vakarā es pat pastarīša klātbūtnē uzspēlēju līdzi paņemto akustisko ģitāru. Toreiz pirmo reizi redzēju viņu iesmejamies.

– Joakim, kas tev ir noticis ar kaklu?

Viņš ieskatījās man sejā, ar kreisās rokas pirkstiem viegli aizskāra ādamābola rajonu un tos ātri norāva. Varēja redzēt, ka viņam sāp.

– Joakim, kā tu nobrāzi kaklu?
– Ar virvi.

Es laikam nebiju gatavs atbildei, jo sabijos. Mani pārņēma vieglas šaušalas un auksti sviedri. Virve? Kāda virve? Mana pirmā doma bija, ka ieskrējis veļas auklā, bet ne jau trīs dienas pēc kārtas. Sarunu neturpināju. Tā vietā devos pie Augusta, kurš manas ziņas uztvēra ar dziļām razēm.

“Joakims reizēm apzinās savu stāvokli. Viņš vairākas reizes depresijas vadīts ir mēģinājis izdarīt pašnāvību. Reiz viņš nolēca no mājas jumta, salaužot abas kājas. Pirms dažiem gadiem viņš mēģināja noslīcināties vannā,” stāstīja Augusts. “Varbūt arī šoreiz viņš cenšas sev nodarīt pāri.”

Es apsolīju naktī uzmest acis Joakima istabai. Es vienmēr dušā gāju pēdējais, lai lieki netērētu silto ūdeni, un mans ceļš veda tieši gar viņa istabu. Tur arī es to redzēju.

Uz zemes gulēja taburete, bet no griestiem karājās striķis, kura galā bija cilpa. Un Joakims. Kad ienācu telpā, viņš ar abām rokām turējās pie cilpas, rīstījās un knosījās, vicinot pa gaisu kājas. Viņa sarkanīgo seju klāja viegla sviedru kārtiņa un sasprindzinātie muskuļi iezīmēja vēnas uz kakla.

Joakims bija dzīvs un tāds arī palika. Viņš neprata uzsiet slīdošo mezglu.

Piepacēlu aiz kājām un pagaidīju, kamēr viņš atbrīvo sevi no cilpas. Līdz ko nolaidu zemē, Joakimā izsprāga dusmas. Es pat neko nepaspēju pārmest, pirms viņš saraustītā valodā sāka man kliegt virsū. “Tu… tu vispār zini, c-c-cik tas ir grūti? V-visi vaino mani pie ma-mammas… n-n-n… Es… es ne-negribu tā ilgāk…” Viņa kliedzieni mijās ar dusmu asarām un histēriju. Kakls atkal bija nobrāzts – šoreiz krietni vairāk kā citreiz. Es nespēju koncentrēties uz Joakima izvirdumu, jo visu laiku prātoju, ka viņam tikt pie virves šajā mājā nebūtu viegli.

– Joakim? Kur tu dabūji striķi?
– M… Ma-man iedeva…

4. daļas beigas.
Lasīt 1. daļu
Lasīt 2. daļu
Lasīt 3. daļu
5. daļa: nākamajā otrdienā
Zudusī apātija Burkhartā

Zudusī apātija Burkhartā: 10. un 3. bērns

Mani nekavējoties pārsteidza mājas apjomi. Pievēršot uzmanību detaļām, nekā īpaši izsmalcināta nebija, taču tā pilnīgi noteikti atstāja masīvas un kvalitatīvas ēkas iespaidu – kantaina, bēšīga celtne trijos stāvos. Tā bija arī ļoti gara – izskaitīju rindā septiņus logus. Arī dārzs un mauriņš bija labi kopti, taču bez liekām greznībām. Šur tur pa kādai eglei un krūmam, taču puķudobes nekur nemanīju. Uz lieveni, kas tumši brūnā krāsā bija pieskaņots, jumtam un logu slēģiem, veda seši betona pakāpieni. Uz tiem mani sagaidīja Augusts.

85 gadus vecais vīrs aizvien bija gana sprigans un nekas neliecināja par vecuma delīriju un plānprātību. Viņš bija cienījams fiziķis ar plašu un inteliģencei pazīstamu ģimeni. Un ar “plašu” es domāju tiešām plašu.

Augusts bija precējies divas reizes. Pirmā sieva krita nežēlastībā tuberkolozei, taču viņa paspēja Augustam dāvāt septiņas atvases. Vīrs atraitņa statusā uzturējās tikai gadu – jau pavisam drīz viņš bija apgredzenots ar gados jaunāko Evu. Viņai ar dzemdībām pagalam neveicās, proti, tajās mira trīs no pieciem bērniem. Liktenīgajā reizē, kad pasaulē nāca pastarītis Joakims, aizsaulē devās pati māmuļa. Arī bērna izdzīvošana bija tikai laimīgas sakritības rezultāts. Tiesa, daži gan vēlējās kaut liktenis būtu citādāk izspēlējis kārtis – Joakims bija visas ietekmīgās ģimenes rūpju bērns visus šos gadus.

“Viņš ir… Viņš ir citādāks,” nodurot skatienu un nopūšoties noteica Augusts. “Cik nu man tā spēka un teikšana vairs, taču es viņu sargāju. Viņš man atgādina par Evu. Katru reizi, kad veros Joakima izspūrušajos matos un nesakarīgajā vervelēšanā, apzinos, ka Eva tā dēļ atdeva dzīvību. Uzskatu to par pārbaudījumu. Kādu tieši – nezinu? Bet viņš man ir svarīgs.”

Joakimam visticamāk bija dzemdību laikā gūtas galvas traumas, kas ietekmēja turpmāko attīstību. Viņš bija izaudzis par jaunu vīrieti, kurš bija pārāk nespējīgs, lai par sevi parūpētos, taču pietiekami funkcionāls, lai apzinātos sevi kā fizisku un morālu slogu visai ģimenei. Tas bija novērojams arī viņa uzvedībā, proti, visas viņa darbības bija ar labiem nodomiem un mērķi kaut kur mirkli pazaudēt savu depresīvās pseido-eksistences sajūtu, taču tas nekad nesekmējās ar panākumiem. Varētu pat teikt, ka Eva bija zaudējusi abas cīņas.

Joakima liktenis galvenokārt atradās Augusta un trešā vecākā brāļa rokās. “Katrs šajā mājā ir ar savu karjeru un ar saviem darbiem. Visi ir aizņemti cilvēki un nevienam nav laika gādāt par Joakimu,” sūrojās vecais vīrs. “Man lūzt sirds to redzot, taču paldies Dievam Gotlībs atrod laiku, lai man palīdzētu. Daļēji pateicoties Joakimam, Gotlībs ir pievērsies medicīnai. Kas zina… Varbūt viņš savas dzīves laikā atklās veidu, kā padarīt Joakimu mazāk… Mazāk traumētu.”

Es skaidri sapratu, ko Augusts domāja ar “mazāk traumētu”. Kad pirmo reizi tikos ar Joakimu, viņš stāvēja koridorī un ar neviltotu interesi pētīja mazu, baltu sienas plauktiņu. Tas nebija nekas īpašs – neliela koka konstrukcija, kur novietot grāmatu vai sveci. Visticamāk viņš ar šo plauktiņu sadzīvo vienā mājā jau daudzus gadus, taču tas viņu bija uzrunājis tieši šobrīd. Es zinu, ka viņu interesēja tieši plauktiņš, jo attiecīgajā momentā nekas uz tā neatradās.

Man ir grūti aizmirst pirmo reizi, kad ar viņu runāju.

– “Sveiks, Joakim. Skaists plauktiņš, vai ne?”
– “Man patīk tas dēlītis.”

Joakims uz mani pat nepaskatījās.

3. daļas beigas

>Pirmā daļa
>> Otrā daļa
4. daļa: nākamajā otrdienā

Zudusī apātija Burkhartā

Zudusī apātija Burkhartā: Personības raksturojums

Pirms sāku savu stāstu, man bija šis tās jāprecizē ar savu klausītāju. Auditorija nebija tā spožākā, taču tas nedod man tiesības haltūrēt, ja jau reiz esmu iesācis.

Es: Tātad tu, Kaspar, apgalvo, ka lasi Cehu. Vai tu esi pazīstams ar Dzerbudismu? 

Kaspars: Nu, kā to ņem… Nu… Tu kaut ko konkrētu?

Man bija skaidrs, ka Kaspars ir starp tiem lasītājiem, kuri, ieraugot pāris izvērstas rindkopas, nobīstas no teksta un pasludina to par neizdevušos. Viņu galvenokārt interesē bildītes.

Nespēja sagremot garāku literatūru Kasparam nav attīstījusi spēju virspusēji atbildēt uz jautājumiem, nezinot atbildi. Šajā brīdī manā priekšā bija cilvēks, kurš vienlaicīgi darīja divas lietas: nesakarīgi murmināja un kautrējās pateikt “nē, man nav ne jausmas par ko tu runā.”

Es: Redzi, Dzerbudismā reiz tika iekļauta atziņa, kas palīdzēs tev labāk izprast arī tālāko stāstu. Citējot autoru Zemnieku, “Cilvēki ir jāmīl, bet pidari un maukas – nē.” Mums visiem ir cilvēki, kuri no sirds nepatīk. Tāpat kā ir subjekti, kuriem no sirds nepatīc tu. Šie ļaudis vēl tev sliktu – viņi vēlas redzēt tevi ciešam. Tu varbūt aptuveni nojaut, ko tu ienīsti, taču tev nav ne mazākās nojausmas, kas ienīst tevi.

Kaspars: Tu vēlies sacīt, ka es esmu pidars? 

Es: … vai arī mauka. Taču jā. Ir cilvēki, kuri tevi par tādu uzskata.

Kaspars: Bet es nevienam neko tādu neesmu nodarījis. 

Es agrāk uzskatīju, ka naids ir līdzīgs mīlestībai. Iespējams, pat viens un tas pats. Tu bieži nesaproti no kurienes tas nāk un uz kurieni aizvedīs. Tu nesaproti, kāpēc tas tevi ir piemeklējis un kā no tā tikt vaļā. Tāpat tu reizēm nesaproti, kāpēc kāds subjekts ienīst tevi. Un mīlestība pastāv arī ģimenē.

Es: Pietiek jau ar to, ka tu esi.

— —

Es biju svaigi sācis strādāt jaunatklātajā Rīgas stikla rūpnīcā “Sarkandaugava”. Ražojām visu ko – glāzes, logu stiklus, mozaīkas, taču es specializējos uz medicīnas trauku izgatavošanu. Darbs bija labs un man izdevās nopelnīt atlikušo naudu studijām Rietumeiropā. Tas bija deviņpadsmitā gadsimta priekšpēdējais gadu desmits.

Mani aizrāva medicīna un rakstīšana, taču jau tad man bija pilnīga pārliecība, ka vismaz vēl dažus tuvākos gadu simtus rakstnieki tiks novērtēti tikai pēc savas nāves, tāpēc es pat necentos. Dzirdēju, ka tolaik paralēli Pumpurs aktīvi skribelēja savu sacerējumu. Es izlēmu, ka iegūšu īstu darbu un pekstiņu drukāšanu atstāšu hobija līmenim. Taču medicīnā gan es saskatīju potenciālu. Gadsimta sākumā bija definēta psihiatrija, taču jau tā beigās savu uzrāvienu uzsāka psiholoģija. Tomēr kaut kur muguras smadzenēs man bija nojauta, ka abas aizraušanās izdosies apvienot.

Tolaik biju ļoti satraucies par dzīvesvietas maiņu, tāpēc ļāvos notikumu plūsmai. Caur draugu draugiem un viņu paziņām Rietumeiropā biju atradis īslaicīgu patveršanās vietu – kādu palielu māju, kurā trīs paaudzēs dzīvoja inteliģenta ģimene.

Sākotnēji uztraucos, ka jutīšos lieks un dzīvošu ļoti neveiklā stāvoklī, taču mierināju sevi, ka tas ir tikai pagaidu variants. Galu galā sevis mierināšanai un dažādu scenāriju izspēlēšanai man bija daudz laika – brauciens ar kuģi un vilcienu līdz nepieciešamajai Šveices pilsētai ilga teju nedēļu.

Durvis man atvēra, šķiet, ģimenes vecākais. Sirms vīrs ar labi koptu bārdu un uz kreiso pusi saķēmmētiem matiem, kas bija atkāpušies tieši tik daudz, lai atsegtu norūpētas pieres grumbas.

“Sveicināts, tu laikam esi Mārcis. Prieks, ka esi ieradies. Mani sauc Augusts.”

2. daļas beigas

> Lasīt 1. daļu
Nākamā – nākamās otrdienas vakarā

Apātija Burkhartā

Zudusī apātija Burkhartā #1 – Vakars, kad Kaspars salūza

Man patīk atrasties apķērīgu, izskatīgu un inteliģentu cilvēku kompānijā, tāpēc šad tad mēdzu vienatnē pasēdēt kādā bārā. Šajā vakarā biju izlēmis palutināt sevi ar ķiršu šņabi, kolu un šķipsniņas svaigas laima sulas, kas pasniegts pilnā glāzē ar ledu. Nevērtējiet pārāk skarbi – ierastā viskija vietā tieši šajā vakarā izlēmu padzert ko saldu uz bezalkoholisku. Laima sula rada sajūtu, ka dzērienā nebūtu šņabis.

Manu priecāšanos par kvalitatīvo kompāniju un klusumu pārtrauca kāds nošmulējies jaunietis, kurš mani uzrunāja: “Eu, tu taču Cehā raksti kā Sencis, ne?” Viņam sejā bija tāds kā mirdzums, taču nevarēju saprast kāpēc. Vai nu sajūsma, vai gluži vienkārši taukaina seja.

“Es te gribēju pavaicāt… Artusa partija, smiešanās par Dombravu, Āboltiņas joki, Ušakovs… Kāpēc jūs tik daudz pēdējā laikā rēcat par politiku? Kur palikuši visi tie tumšie joki?”

Es īsti nevarēju piekrist šmurgulim, jo statistika nebūt neliecina par nospiedošu politiska satura vairākumu, taču ar cipariem to pamuļķi negribēju apgrūtināt. Turklāt bija pagājis gana laika, lai es konstatētu, ka mirdzums bija no krēmīgām bulciņām un majonēzes, nevis sajūsmas.

“Sēdies, puis. Es tev pastāstīšu par reizi, kad rakstīju Ceham tik ļaunu materiālu, ka kolektīvs lūdza nepublicēt. Pat Zemnieks to nevēlējās iekļaut Dzerbudismā. Pat Lodzinjsh to nevēlējās adoptēt. Cements atteicās par to tvītot, bet Benvenuto bija tik lielā šokā, ka no jauna piereģistrēja Nemirst.lv, lai varētu atkal izdzēsties no interneta… Vaidelote sāka raudāt.”

Oskars, kā es viņu pats biju nodēvējis, piesēdās blakus un pasūtīja alu, divreiz pārvaicājot, vai gadījumā nav laimīgā stunda. Šmurgulis kas šmurgulis.

Es: Vai tu klausies, Oskar? Jo sākums ir…
Oskars: Bet mani nesauc Oskars…
Es: Kā tad tevi sauc?
Oskars: Kaspars
Es: Prieks iepazīties, Kaspar
Kaspars: Paldies, man arī.

Varbūt man uzreiz vajadzēja iedomāties, ka arī Kaspara dzīve nekad vairs nebūs tāda, kā līdz šim. Varbūt man vajadzēja viņu pasaudzēt un uz politizētā Ceha repliku atbildēt ar vienaldzību. Es īsti nezinu, kas bija tas, kāpēc izlēmu Osk… Kasparu pamest zem šī akmens, taču viens ir skaidrs – es aizvien jūtos nedaudz vainīgs, jo vēl nesen pamanīju, ka viņš ir arī izdzēsies no sociālajiem tīkliem.

Tā kā es apsolīju stāstu nepublicēt, šis būs stāsts, kā es to rakstīju. Tas nebūs pilnīgs. Tas nebūs tīrs. Bet ticiet man – ar to būs gana.

1. daļas beigas

Zudusī apātija Burkhartā: Anotācija

Vai spēj iztēloties pasauli, kurā notiek ikviens Līpenīša organizētais pasākums? Kurā Kivičs ir beidzot pietuvojies sev tik ļoti, ka bēgt vairs nav iespējams – ne tev no viņa, ne viņam no sevis? Pasauli, kurā uz ielas garāmejošais vegāns iecietīgi paklusē, redzot tevi baudām hotdogu? Ik nodaļa Senča sāgā ir kā akmens Stounhendžā. Katrs par sevi tie jēgu varbūt neveido, kaut tāpat nenoliedzami ir gana diži. Taču, saliekot bluķi pie bluķa, nodaļu pie nodaļas, radies šis vēstures annālēs mūžīgi iegravētais monolīts.  Tas ir viss, uz ko Cehs spriedzes pilnos gadus ir gājis. Absolūta katarse.

Iespējams, šis būs pēdējais Senča darbs, jo tik tuvu galīgajam risinājumam ar savu mūža darbu nav bijis pat pazīstamais austriešu gleznotājs.

/Kurbads/

Zudusī apātija Bukhartā