Monthly Archives: februāris 2019

Depresīvā nedēļa II: Bubertiņa deserts

Kleinā Klinta kaulainās kājas kusli pievilka pie sevis un ieriktējās groteskā lotosā, atgādinot sabrukušu putnubiedēkli. Turpat netālu uz gāzes degļa katliņā burbuļoja ūdens. Tikai vienam logam priekšā pieliktā plēve bija atlocīta malā, skvota telpā ielaižot gaismu. Pārējos logos gaismai nācās caursist miskastes maisu plastikātu, tāpēc viss istabā šķita netīri pelēkā krāsā. Kā februāra debesis virs slapjdraņķa ielām. Podiņu krāsns ar apdrupušiem ŗotājumiem, sapuvis parkets. Kādreiz te bija skaisti.

“Tad nu sāksim,” pret nedaudz nostāk no Klintas un katliņa puslokā sasēdušajiem pagriezās Robis: “Aicinu jūs būt lieciniekiem pašpietiekamības manifestācijai un uzspļaut “dzenies-pelni-pērc-mirsti” kārtībai performancē “Konsumācija””.

Robis, kuru skovtā sauca arī par Bubi vai Bubertu – ar ļenganu narkomāna mēli “b” sākumburts bija vieglāks uzdevums par viltīgo “rrrrr” – pieliecās un no kastes izņēma zeķbikses un šķēres. “Nost ar kaunu! Jā kailumam! Kailums – atklātība!” bļāva Robis, šņikājot zeķbikses driskās. Atlikums tika samočkāts rokā un aizmests, bet sauja drisku tūlīt pat nonāca vecā pīpē, kas kopā ar šķiltavām tika padota kailajai Klintai. “Šī ir briedināšana. Tas ir pašpietiekamības cikls, kas ik reizi pēc konsumācijas sākas no jauna. Parasti tas ilgst mēnesi, citreiz piecas vai sešas nedēļas.” Klinta tikām cītīgi pakšķināja neilonu. “Ar geraču un benzīnu briedināšana prasa mazāku laiku, bet te nu mēs esam šajā pasaulē. Cilvēks pat pie normāla gerača nevar tikt – jāpīpē zeķbikses!” turpināja deklamēt Robis. Daži no puslokā sasēdušajiem iesmējās.

“Nost ar darbu. Motori – darbs. Darbs – verdzība. Verdzība – nāve!” Robis no kastes bija izcēlis litra burku ar benzīnu. Tā nonāca pie augoņiem klātās Klintas, kura bija pabeigusi pīpēt neilonu un no varēja noskalot ar degvielu. Pāris malki mutē, atlikums nonāca katliņā ar verdošo ūdeni. Klintas čūlas un iespaidīgā izmēra furunkuli pulsēt pulsēja, brieduma pilni un gatavi dot kā brangs bērzs sulu aprīļa svaigumā.

“Kad briedums sasniegts, kad ābele augļiem pilna un tie liec koka, savas mātes, zarus pie zemes, ir ražas laiks,” Robja rokās jau bija žilete un metāla bļodiņa. “Paldies, Dabas Māt, par lekno ābeli! Paldies par auglīgo zemi!” Furunkuli pēc žiletes pavēles sprāga viens pēc otra, ilgojušies novākšanas un atdodami savu dzeltenasiņaino miesu augļkopim ar bļodu. Klinta labpatikā kunkstēja – viņas zari atkal iztaisnos muguru jaunu augļu gaidās.

“Pēc ražas novākšanas nāk svētki. Mielosimies! Mielosimies!” Robis furunkulu strutas iegāza katliņā ar benzīnu un ūdeni un sāka maisīt. Gana ilgi, līdz virums bija reducēts līdz buberta konsistencei. Pirmais strēbiens Klintai, otrais augļkopim. Tālāk pie pusloka ģindeņiem. Sanāca katram.

Pirms 15 gadiem ar šādu, tikai toreiz ar viltīgiem risinājumiem inscenētu, performanci Roberts absolvēja mākslas augstskolu. Tas bija viņa diplomdarbs. Profesori aplaudēja kājās. “Spēriens pa olām patērētāju kultūrai. Viss, kas tev vajadzīgs, esi tu pats,” bārdainajam briļļainim no jaudīgā pārdzīvojuma plikais pakausis bija iesvīdis spīdīgs. “Evaņģēliski!” ar rokām pret griestiem, pārspīlēti atdarinot sektantu mācītājus, slavēja puķainā kleitā un mežacūkas ādas vestē tērpusies rudmatainā rektore. “Bet nopietni, Robert, tu tiksi tālu. Šis ir pa īstam!” Roberts paklanījās un smaidīja, domādams par personālizstādēm Londonā un Ņujorkā.

Roberts nebija rēķinājies ar to, ka mūsdienās īsta māksla nevienam nahuj nav vajadzīga.

Depresīvā nedēļa II: Gambīts

Dzeltenais kurjerdienesta busiņš lodāja pa līkumoto lauku ceļu līdz piestāja pie nodrupušiem baltu ķieģeļu vārtiem.

“Sociālās aprūpes centrs “Vasara”?, kurjers jautāja īgna paskata apsargam. “Man ir sūtījums, taču precīzs saņēmējs nav norādīts.”

“Uzgaidiet, jums būs jārunā ar direktori,” norūca apsargs un devās uz savu stikloto sarga būdiņu, kas atgādināja palielu akvāriju, nevis dienesta telpu. Tur pie sienas bija piestiprināts telefons ar rimbuli pa vidu. Kurjers tādus bija redzējis kādreiz sen, bērnībā, un tagad izbrīnīts nolūkojās kā apsargs pacēla klausuli un ar pirkstu uzrullēja divus ciparus.

“Tiešā drāts ar vadību, normāli,” nodomāja kurjers, taču skaļi neko neteica.

“Uzgaidiet, viņa tūlīt pienāks,” apsargs norūca pa atvērto durvju spraugu un tad ieslēdzās savā caurspīdīgajā kabinetā. Sāka skanēt Top radio un apsargs likās pilnīgi aizmirsis par ciemiņu.

Pēc dažām minūtēm atnāca sieviete, kura varētu būt šis iestādes direktore. Dzimusi kaut kad septiņdesmitajos, ģērbta pēc astoņdesmito gadu modes, svars ap deviņdesmit. Svārku kostīms izskatījās mazliet par šauru un tumši lillā matu krāsa viegli vulgāra.

“Lūdzu, parakstieties te,” kurjers pastiepa planšeti un irbulīti.

“Es atvainojos, bet es neko neesmu pasūtījusi,” taisnojās sieviete.

“Šis ir apmaksāts sūtījums, jums tikai jāsaņem un jāparakstās. Visus izdevumus sedz sūtītājs.”

“No kurienes ir šī paciņa?”

“Es nezinu, te ir svītru kods, laikam Šveice, taču neko skaidrāk es nevaru izlasīt. Jūs ņemsiet? Parakstieties, lūdzu.”

Direktore nopūtās un parakstījās. Nez’, kas tajā paciņā iekšā? Reizēm gadījās, ka bijušie audzēkņi sūtīja sveicienus. Dažreiz atnāca paciņas no sponsoriem un ziedotājiem. Sponsoru paciņas, protams, bija vērtīgākas.

***

Kastē atradās datorpele, to Anna saprata uzreiz. Taču pele bija savāda, daudzām pogām, asiem stūriem, aprakstīta ar nesaprotamiem simboliem un diezgan smaga. Pavirzot nelielu sviru, pele izgaismojās zili, zaļi, sarkanā krāsā. Anna vēlējās pievienot peli savam “Siemens” laptopam, taču Windows XP to neatpazina. Būs jāsauc talkā kāds no audzēkņiem. Gan jau, ka Ojāriņš zinās kā rīkoties. Ojārs bija trīspadsmitgadīgs puika, kurš visu brīvo laiku pavadīja aprūpes centra bibliotēkas datorklasē. Viņš bija vājš un klibs, un citi zēni nelabprāt viņu aicināja spēlēties kopā. Dažreiz zēni mēdza viņu apsaukāt un iekaustīt, un grūti iztēloties kādus pazemojumus viņam nācās izciest aprūpes centra kopmītnēs, kad lielākā daļa pieaugušo personāla bija beiguši darba dienu un devušies uz savām mājām. Sociālās aprūpes centra nepilngadīgie klienti mēdza būt nežēlīgi un pareizās receptes konfliktu risināšanai neviens īsti nezināja. Vienkāršāk bija ļaut konfliktiem atrisināties bez pieaugušo iejaukšanās. Tas norūdīs raksturu un sagatavos zēnus pieaugušo dzīvei. Ojārs neko daudz nesūdzējās, viņš pavadīja laiku bibliotēkā un necēla troksni.

Anna nolika peli galda atvilktnē un pievērsās tekošo uzdevumu izpildei.

***

Nākamajā dienā atnāca vēl divi sūtījumi. Šoreiz tie bija portatīvie datori. Divi gabali. Komplektā ar datorsomām un pelēm, viss raibs, kantains un neona gaismiņām spīdošs. “Alienware,” Anna izburtoja nesaprotamo uzrakstu. Viņa neko daudz nezināja no datoriem, taču apzinājās, ka šitie ir dārgi. Ļoti dārgi. Tik dārgi, ka neviens sponsors nemūžam nebūtu dāvinājis kaut ko tik izšķērdīgu. Anna pacēla telefona klausuli un ar diviem diska pagriezieniem izsauca bibliotēkas numuru.

“Velta? Ojārs pie jums? Atsūti viņu šurp, lūdzu.”

Pēc dažām minūtēm kāds bikli pieklauvēja pie dermatīnā polsterētajām durvīm un Ojārs pabāza seju pa atvērto durvju spraugu.

“Nāc iekšā!” pavēlēja Anna. “Paskaties, ko tu vari teikt par šiem datoriem.”

“Šķiet… Šķiet, ka tie ir manējie.”

***

Ojārs visu paskaidroja. Pavadot laiku bibliotēkā, viņš bija iemācījies spēlēt šahu. Neviens zēns ar viņu spēlēt nevēlējās, tāpēc Ojārs spēlēja šahu vienatnē ar datoru. Bibliotēkas vecie “Siemens” portatīvie datori tāpat nevilka par šahu un dambreti nevienu jaudīgāku spēli. Ojārs pasūdzējās, ka pat “kontra” neiet, taču direktore ne līdz galam izprata pretenzijas būtību. Zēns turpināja stāstīt. Pēc kāda laika spēle pret datoru kļuva pārāk vienkārša, tāpēc Ojārs meklēja spēles partnerus internetā. Internets ļāva mazas lauku nabagmājas iemītniekam sazināties ar jebkuru cilvēku visā plašajā Pasaulē. Ojārs ātri vien apjauta, ka viegli var apspēlēt gandrīz katru partneri. Un šķita pats par sevi saprotams pieteikties šaha sacensībām. Arī caur internetu. Nevajadzēja nekur braukt, varēja sēdēt pie bibliotēkas datora un tanī pat laikā piedalīties starptautiskajos šaha turnīros. Milāna, Ņujorka, Londona. Uzvaras deva tik ļoti nepieciešamo pārliecību par saviem spēkiem. Zaudējumi stiprināja vēlmi uzlabot savas prasmes.

Un tad kādu dienu Ojārs pieteicās turnīram, kurā bija vērtīgas balvas. Dalības maksa bija salīdzinoši augsta – 30 eiro, kurus Ojārs ieguva pārdodot savu iPod mp3 pleijeri. Un te tev nu bija. Par to, ka Ojārs izrādījās turnīra jaunākais spēlētājs, viņš saņēma īpašu veicināšanas balvu – datorpeli. Par godpilno trešo vietu – datoru. Vēl viens dators balvā bija no sponsoriem – par īpaši skaisti izspēlētu kombināciju – Šveicies gambītu. Balvu saņemšanai Ojārs norādīja aprūpes centra adresi, jo citu māju viņam nebija.

“Šos datorus varētu novietot bibliotēkā,” teica Ojārs. “Lai visi var lietot. Šie ir ļoti labi datori.”

Annas acīs sariesās asaras. Viņa skatījās uz Ojāru un nevarēja saprast, kurā brīdī viņš paspēja tā izmainīties. Reiz biklais puika tagad stāvēja stalti un perināja Napoleona vērienīgus plānus.

“Ojār, es ceru, ka tu saproti ko tu esi izdarījis,” Anna iesāka. “Tu esi piedalījies azartspēlēs! No mūsu bibliotēkas telpām! Vai tad tā mēs esam tevi audzinājuši?”

“Bet es taču gribēju kā labāk!”

“Tu esi apkaunojis mūs visus!”

“Bet kā?”

“Tu apzinies, ka par šitādu pārkāpumu tevi var ielikt cietumā? Mūsu centru aizklapēs ciet un desmitiem cilvēku paliks bez darba un bez mājām! Vai to tu vēlies?”

“Bet es tos godīgi vinnēju!”

“Ko tu, puika, vispār sajēdz no goda? Ne tev goda, ne tev kauna! Tu man dabūsi mācību! Šitāds kroplis! Sēdēsi cietumā tāpat kā visa tava jobanā ģimene!” Anna reti lamājās, taču Ojāra pārkāpums šķita prātam neaptverams.

“Piedodiet, bet…”

“Piever žaunas, kropli! Vācies ārā un lai es tevi bibliotēkas telpās vairs neredzētu! Atradies te umņiks! Ārā, es teicu!”

Nodūris galvu, mēms un klibs, Ojārs atstāja telpu. Anna ieslēdza savu “Siemens” portatīvo datoru, atvēra sludinājumu portālu un sāka pētīt “Alienware” datoru cenas.

Depresīvā nedēļa II: Astotais marts

To, ka viņš nebūs dzīvei derīgs, Vilnis zināja jau no bērnudārza laikiem. Šādus apgalvojumus viņš neskaitāmas reizes bija dzirdējis no savas audzinātājas Vallijas. Vallija bija pusmūža sieviete, kuras āriene atgādināja mazpilsētas kultūras nama direktori – tamborēta dzijas kleita un dzintara broša. Viņa allaž Vilnim teica: “Izaugsi liels, varēsi grāvjus rakt.”, bet Vilnim jau tad nepatika rakāties pa smilšu kasti. Smilšu kastē vienmēr bija kāds cits bērns vai vairāki. Lai tur spēlētos, ar viņiem būtu jādraudzējas, bet to, ka draudzēšanās ir pārvērtēta, Vilnis juta jau toreiz. Bērnu vietā viņš izvēlējās skudras. Vilnim patika kā tās čakli rāpo pa bērza balto stumbru, kas auga spēļu laukuma stūrī. Vilnis skudras spieda ar nagu, saplacinot kā kuro reizi, te galvu, te dibenu, te pilnīgi izsmērējot. Reizēm Vilnis nenospieda skudru līdz galam. Tikai noknieba pusi, lai pavērotu kā atlikušās ekstremitātes bezcerīgi mēģina turpināt rāpot.

* * *

Pulkstenis tikšķēja skaļāk kā parasti un klusums bija dziļāks kā parasti. Vilnis blenza izslēgta televizora ekrānā un ēda vēsas kotletes. Tās bija iegādātas tuvajā veikalā. Kotletes nebija garšīgas, tomēr citu vietējā veikalā nemaz nebija. Kopumā veikala klāsts bija tik pat plašs kā LMA studenta iespējas izvēlēties seksuālo orientāciju skalā no gamasjeks līdz pidarass. Tomēr Vilnis ejot mājās allaž kaut ko tajā iegādājās, jo viņam patika pārdevēja. Viņai bija īsi un trekni pirksti. Katrā no tiem bija pa zelta gredzenam un katrs no tiem atgādināja nelielu mišelin vīriņu. Vilinm patika iztēloties, ka tādejādi viņš ēd mišelin atzītu ēdienu. Košļājot kārtējo kumosu, viņš pavērās pulkstenī. Tas rādīja pusdeviņi. Māte ieslēdza televizoru. Pulksteņa vientuļo tikšķēšanu nomāca raidījuma Panorāma un reklāmu ņurdoņa. Vilnis neskatījās televizoru. To darīja viņa māte. “Tu izbeigsi vienreiz čāpstināt! Ej labāk atrodi sev sievu,” viņa uzsauca Vilnim. Vilnis stipri iekoda mēle un, sajūtot asas sāpes, ievaidējās. Māte pagrieza stulbeņkasti skaļāk. Sakošļātajai kotletei pievienojās asiņu garša. Saviebies viņš turpināja košļāšanu. Tad aizvēra acis un strauji piecēlās. Pēkšņa kņudoņa starp kāju pirkstiem strauji pārņēma Vilņa prātu.

* * *

iespējams kaulus manus
izbalinās vējš… viņš sirdi
manu atdzesēja
/松尾芭蕉/

* * *

Bija 8.marta pēcpusdiena. Pēc kārtējā poliklīnikas apmeklējuma Vilnis iegriezās puķu bodē. Pagrabināja sīknaudu treniņbikšu kabatā. Tad īsi apdomājās un palūdza puķu tantei iesaiņot trīs sarkanas tulpes. Tās bija domātas vienīgajai sev tuvajai sievietei, ko viņš pazina – mātei. Priecīgs par pirkumu Vilnis devās prom. Pārradies mājās viņš visupirms pasniedza mātei ziedus un silti noskūpstīja tās vaigu. Tad devās uz otru istabu notiesāt kārtējo bezgaršīgo piemājas veikala izstrādājumu. Līdz ar maltītes beigām bija pienācis Panorāmas laiks. Vilnis ieslēdza televizoru. Raidījuma sižetos kā allaž tika apsriesti nesaprotami un garlaicīgi notikumi. Viņš kā vienmēr tos neskatījās. Māte arī neskatījās. Māte jau ceturto nedēļu gulēja otrā istabā gultā un puva.

Depresīvā nedēļa II: Bezglutēna attiecības

– Man, lūdzu, Cēzara salātus, tikai pielāgojiet, lai tie būtu BEZ glutēna! – Inga bezkaislīgi nobēra oficiantei. Šie vārdi manī iedūrās gluži kā naži Jūlijā Cēzarā.

– Bļaģ, Inga, es spēju paciest tavus jobanos ultra-stilīgos “es vēlos izskatīties kā vecmāmiņa” briļļu ietvarus, to, ka vasarās pārvietojies ar fiksīti vai to, kā visiem stāsti, ka esi rakstniece, kaut gan patiesībā frīlancā raksti tekstus sūda bukletiem, bet, davai, liec mierā glutēnu – tā nav nekāda inde! Glutēns ir visur un tas ir veselīgs, tu, pārstilīgā mauka! – iztēlojos kā izkliedzu šo viņas sejā, bet klusēju, jo, neraugoties uz to, cik ļoti man pēdējo mēnešu laikā izbesījusi paša draudzene, esmu par slinku, lai atsāktu iet uz randiņiem un meklētu jaunu eksemplāru cerībā, ka tas būs mazāk kaitinošs.

Globāli ar Ingu it kā nav tik traki – viņa tīri ok gatavo, viņai ir daudz stilīgu un jaunu draugu, Ingai patīk kaķi un pēc seksa viņa parasti dodas uz savu dzīvokli, nevis piepišas ar palikšanu pie manis vai sarunām par jūtām. Bet tas glutēns, es pis…

Inga ir no tās īpašo cilvēku sugas, kurai ir jādara pilnīgi viss, kas ir trendīgs. Viņa vienmēr būs redzējusi aktuālākās Jaunā Rīgas teātra izrādes, apmeklējusi stilīgākos hipsteru restorānus pirms to oficiālās atvēršanas un katru vakaru ar draugiem dzers citā plukatu iecienītā bomžatņikā, ko apmeklē jaunie “literāti”, kuru ekspektācijas no dzīves ir vēl zemākas nekā ienākumi, tādēļ tas neizskaidrojamu iemeslu dēļ kļuvis par trendīgu bāru.

Saprotams, kolīdz kļuva stilīgi atteikties no glutēna, arī Ingai visu vajadzēja bez tā. Jūs pat nespējat iztēloties, cik pazemojoši ir šie “pielāgojiet, lai tie būtu BEZ glutēna!” katru reizi, kad izejam paēst. Reizēm gribas vienkārši atvērt viņas muti un piegāzt rīkli pilnu ar kviešu miltiem.

***

Valentīna dienā uzaicināju Ingu uz romantiskām vakariņām pie sevis. Sveces, akcijas “iesaka vīna klubs” rīslings, pāris rozes un cita romantiska huiņa, bet cepeškrāsnī – glutēna pārbagāta pica.

– Pagatavoju tev bezglutēna picu ar fetas sieru un ķiršu pipariem, – teicu, cenšoties savaldīt smīnu. Protams, tas ir nieks, tomēr sajūta bija tāda, kā pa kluso iebarojot vegānam bekonu. Inga ņukāja picu gardu muti tā, it kā nebūtu normāli ēdusi jau divas nedēļas.

– Kā garšoja?

– Labāk nekā jaunajā Centrāltirgus food-court’ā, bet sliktāk nekā pēdējā street-food eventā – kuce tomēr nespēja neiedzelt pat romantisku vakariņu laikā.

– Forši, pagatavoju to no kviešu miltiem. AR GLUTĒNU, hahahaha!

***

– Šausmas, tik jauna meitene… – aiz muguras kāds teica, kamēr biju pieliecies, lai paņemtu sauju smilšu.

– Jūs nezināt, kas atgadījās? – šoreiz balss uzrunāja mani.

– Smaga glutēna nepanesamības forma, droši vien apēda kaut kādu huiņu Centrāltirgus Gastronomijas paviljonā – atbildēju un devos prom.

Atkal jāatsāk iet uz randiņiem, bļaģ.

Cehs.lv analīze – kam vajag uzvarēt Eirovīzijā?

Jau divas sestdienas šovs “Supernova” atceļ manus ierastos nedēļas nogales plānus bezcerīgi lupīt sienā un domāt par to, ko iesākt ar savu dzīvi. Tā vietā es pieslēdzos raidījumam un raugos uz ļaudīm, kuri līdz eksistenciālām domām, izskatās, vēl nav tikuši. Un var jau arī saprast – slava un zvaigznes statuss, ko piedāvā dalība šādā raidījumā, var izmainīt visu dzīvi.

Piemēram, dziedātājs Justs Sirmais pēc triumKafa “Supernovā” nākamajā gadā tika pie galvu reibinošas iespējas to vadīt, bet pērnā gada zvaigzne Laura Rizoto ieguva iespēju gadu no vietas klausīties vienu un to pašu joku par viņas uzvārda fonētisko līdzību ar ēdienu.

Šie bija pietiekami spēcīgi argumenti, lai “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorija izpētītu šī gada “Supernovas” finālistu piedāvājumu. Raidījuma vērošanu analīzes nolūkos atviegloja ļoti stilīgā skatuve un kopumā glīti producētais un organizētais raidījums, par to – visu cieņu! Taču apgrūtināja traģiski nesmieklīgais scenārijs ar jokiem no komiksu anekdošu sadaļām, neizpaliekot arī prikolam par Rizoto uzvārdu.

Edgars Kreilis – “Cherry Absinthe”

Dziesma ir tik atmiņā paliekoša, ka aizmirsu to jau skanēšanas laikā, taču “Supernovas” dzīvajā izpildījumā pirmajos kadros redzamais šovs ar fona solistes rokām, kas grābstās gar Edgara pleciem, ir ļoti grandiozs, īpaši brīžos, kad tuvplānā pavīd meitenes ne pārāk labi slēptais pakausis. Arī turpmākā dziesmas gaita iezīmē Kreiļa vēlmi tikt apgrābstītam torsa rajonā. Šī dziesma labākajā gadījumā varētu tikt piesprausta pie “Supernovas” ledusskapja, taču tās atrašanās Latvijas finālā rada nopietnas bažas par visa pasākuma uzstādīto latiņu. Tas tiešām ir “Top 8”?

Samanta Tīna – “Cutting the Wire”

Šīs dziesmas dzīvo izpildījumu, iespējams, noklausījos visvairāk reižu. Visas reizes ar mērķi saprast tekstu. Ja piedziedājumu pasaka priekšā nosaukums, tad panta laikā man var sist ar bambusa mietu pa muguru, bet es pastāvēšu uz savu, ka viņa izrunā vien sev saprotamas “džiberiš” valodas zilbes. Tomēr piebildīšu, ka Tīnu nav iespējams vērtēt, nedomājot par video ar Samantu uz galda, un šajā ziņā, jāsaka, viņa ir piedzīvojusi strauju izaugsmi.

Aivo Oskis – “Somebody’s Got My Lover”

Pēc sajūtām līdzīgs Edgara Kreiļa priekšnesumam, tikai sliktāks. Vienīgais, kas piesaistīja uzmanību, – kādu vēstījumu sūtīja viņa T-krekls ar uzrakstu “Never trust a surfer / SVG archives by neighbourhood Tokyo”. Kāds sērfotājs atņēma viņa mīļoto, ko dokumentēja kaut kādi kaimiņi Tokijā? Man šis vēstījums ir nedaudz par dziļu, bet dziesma nedaudz par seklu. Nesaistīti: man vienīgajam Oskis izskatās pēc Rūdolfa Kugrēna un Didža Meldera slepenā bērna?

“Laime pilnīga” – “Awe”

Visvairāk žēl uz “Supernovas” skatuves man bija redzēt grupu “Laime pilnīga”. Taču pilnīgi citu apsvērumu dēļ. Diemžēl arī šis ansamblis ir nonācis pie tā, ka lēmis par savas atpazīstamības veicināšanu, sacenšoties, kurš labāks mūziķis, ar Marku Rivu un Samantu Tīnu. Vēl skumjāk būs, kad “Laime pilnīga” viņiem zaudēs, jo “Eirovīzijai” izvēlētā dziesma nav lipīgākā grupas kompozīcija. Tās pirmais lielais atspēriena punkts – dziesmas “I’m In Love With the Money” videoklips – arī sekoja pēc uzvaras MTV un “Coca-Cola” konkursā “Soundwave” pirms simt gadiem, taču šis varētu nebūt tas gadījums. Par grupas iekšējo nespēju saprast, uz kādas skatuves viņi atrodas, liecina arī solista frizūra. Puse aizvien saka “rokenrols”, bet otra – “Eirovīzija”.

“Carousel” – “That Night”

Vēl viens mēģinājums “Laime pilnīga” tikt uz “Eirovīziju”, ņemot vērā, ka ģitārists Mārcis Vasiļevskis ir arī šī ansambļa sastāvā. Iepriekš par šādu grupu nezināju. Tagad zinu. Pieņemu, tā ir daudziem “Supernovas” skatītājiem, tāpēc varam uzskatīt, ka viņi savu jau ir sasnieguši. “Carousel” ar intelektuālu un kvalitatīvu dziesmu dodas uz sacīkstēm, kur, lai uzvarētu, ir nepieciešams uz skatuves klukstēt kā vistai. Es nedomāju, ka viņiem pašiem ir ambīcijas uz uzvaru.

“Double Faced Eels” – “Fire”

Šovā, kur pavadījumam skanēja fonogramma, DFE izlēma, ka uz skatuves ir vajadzīgi divi lieli bungu komplekti, neskatoties uz to, ka dziesmā īstas bungas nemaz nav dzirdamas. Tas nedaudz atsauc atmiņā šlāgeru kanālā redzēto, kur Madonas estrādē mākslinieki ļoti centās notēlot ģitāras solo vietās, kur fonogrammā skan akordeona solo. Grūti iztēloties, kāda bijusi argumentācija aiz šajā reizē, taču lai jau – ceru, finālā būs pārsteigums ar četrām bungām, stīgu orķestri, baznīcas zvanu un kori. Neskatoties uz to, “Double Faced Eels” dziesmu ir viegli iztēloties uzvaram Latvijas “Supernovā”, taču grūti iztēloties to izceļamies lielajā “Eirovīzijā”, jo ar nelielo liesmiņu rokā un Marka lēcienu ar ģitāru būs par maz.

Markus Riva – “You Make Me So Crazy”

Markus Riva šogad ir izlēmis piedalīties ar tieši to pašu dziesmu, ar kuru visus citus gadus. Varbūt pie vainas ir mana nespēja orientēties šajā mūzikas žanrā, taču es varu apzvērēt, ka Markus ir sēdējis pie savām pagājušo gadu dziesmām, domājot: “Ko es daru nepareizi?” Un līdz ar debesu zvaniem un eņģeļu fanfarām nākusi apziņa, ka vajag vēl spīdīgākas lateksa bikses un makšķernieku vesti. Taču, ja, piemēram, Kreilis vai Oskis šajā žanrā izskatās nedabiski, tad Markus Riva izskatās kā zivs ūdenī. Kā pīle dīķī. Kā cīsiņš mīklā. Kā buljona gaļa pīrādziņā. Ļoti nesamāksloti un patiesi.

“Dziļi violets” feat. Kozmens – “Tautasdziesma”

Pirms “Supernovas” es biju pilnīgi pārliecināts, ka šis būs uzvarētājs. Nedaudz ironijas, nedaudz mūzikas un džeki, kuri saprot gan vienu, gan otru, noteikti ir zelta medaļas salikums. Tomēr, noskatoties šo dziesmu, sapratu, ka es to nesaprotu. Es īsti neiebraucu prikolā. Man bija sajūta, ka viņi ir centušies izbraukt tā, lai patiktu gan klasiskam “Supernovas” skatītājam, gan arī heiterim, kurš vēlas parēkt par “Eirovīziju”, rezultātā sanākot ne šim, ne tam. Turklāt no visām lietām, ko viņi varēja darīt uz “Supernovas” skatuves, viņi izvēlējās darīt precīzi neko, ja neskaita Kozmena ietērpšanu skotu svārkos. Tas atgādina reizi, kad Latvija aizsūtīja Muktiņu un Jaukušu padziedāt cilindros, jo, haha, tas taču ir Muktiņš un Jaukušonoks cilindros zem lētas ļergas nosaukuma, dziedot itāliski.

Secinājums:

Šogad lielākais plusiņš visiem mūziķiem ir zemā konkurence. “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs Kristaps Āls paredz, ka nav neviena izteikta un grandioza favorīta, tāpēc iznākums var būt pārsteigums. Starp favorītiem varētu būt gan “Dziļi violets”, gan “Double Faced Eels”, taču Āls pauž cerību, ka uzvarēs Markus Riva, kurš, objektīvi skatoties, vienīgais šajā pasākumā ir ar sirdi un dvēseli.

Ja mums ir lemts kārtējo reizi palikt pēdējiem, tad vismaz piepildīsim sapni kādam, kuram tiešām deg acis par “Eirovīziju”, nevis dosim platformu kādam, kurš izlēmis tādā veidā īslaicīgi uzkačāt skatījumus dažām dziesmām, lai no tā ilgtermiņā neiegūtu absolūti neko.

KinoCehs: The Pumaman (1980)

Tā kā cilvēku, kas spētu uzrakstīt sakarīgu kino recenziju Latvijā pietrūkst vēl vairāk, nekā cilvēku, kas spēj uztaisīt filmu, kuru nebūtu kauns skatīties, Cehs.lv kolektīvs nespēja vairs ilgāk stāvēt malā, tāpēc šis būs pirmais no daudziem filmu apskatiem. Nerakstīsim par jaunākajām un trendīgākajām filmām, bet pārsvarā centīsimies aplūkot nepelnīti novārtā atstātās. Kā pirmā – The Pumaman.

Stāsta galvenais varonis – amerikāņu profesors Tonijs Fārmss – aizvada mierīgas dienas strādājot vēstures muzejā Londonā. Jau pašā filmas sākumā Tonijs savam priekšniekam pastāsta, ka viņam iesāpas galva, kad sajūt tuvojamies briesmas (vēlāk to pašu pastāsta tikko satiktai meitenei, lai šī informācija pamatīgāk iegultu skatītāju atmiņā), bet viņš pat nenojauš, ka kļūs par pilsētā klejojošā psihopāta, kurš pa daudzstāveņu logiem met ārā amerikāņus, nākamo upuri. Tā arī notiek – Tonijam uzbrūk kāds milzis ar neandertālieša/čigāna vaibstiem un izmet viņu pa logu. BET…

KAPOW! Tonijs nevis nositas, bet gan lēnām noglaido uz zemes un jau brīdi vēlāk izrādas, ka slepkavojošais neandertālietis patiesībā ir labais acteku priesteris, kurš šādi centās atrast Puma-Vīru. Proti – viņš zināja, ka Puma-Vīrs prot lidot, tāpēc bija nolēmis izmest pa logu visus amerikāņus pilsētā, lai atrastu īsto. Čalim reāli nospīdēja, ka jau ar piekto piegājienu trāpīja uz īsto, citādi stāsts varētu izvērsties daudz asiņaināks.

Paralēli šiem notikumiem, arheoloģe Džeina Dobsone ir atradusi senu acteku artefaktu – zelta masku, ar kuru var ietekmēt cilvēku prātus. Viņas priekšnieks – lateksā tērptais ļaundaris Doktors Kobra – šo masku nolēmis izmantot, lai pakļautu pasauli, tomēr viņš jūt, ka pēc tās ieradīsies Puma-Vīrs, tāpēc vispirms jātiek galā ar Toniju un liek Dobsonei viņu savaldzināt un ievilināt savā bāzē.

Tikmēr milzu priesteris visu laiku skraida pakaļ Tonijam, stāstot, ka viņš ir izredzētais Puma-Vīrs un cenšoties viņu pierunāt uzvilkt tēva jostu. Tonijam uz šo ir diezgan pohuj, jo viņš saņēmis booty-call no Džeinas un labāk izvēlas vakaru pavadīt ar beibi, nekā nepazīstamu čali, kurš viņu tikko izmetis pa logu.

Ierodoties pie Džeinas, Tonijs drīz vien saprot, ka tās ir lamatas. Viņam nākas mesties asinis stindzinošā kautiņā ar vismaz 10 Doktora Kobras vīriem, kā rezultātā viņš nonāk uz mājas jumta un, šķiet, ir jau pavisam aizmirsis, ka krītot no augstuma nevar nosisties, tāpēc domā, ka viss – pizģec būs. Par laimi, neandertālietis sekojis arī uz šejieni un aizmet viņam tēva jostu. To apliekot, Tonijs automātiski pārvēršas par Puma-Vīru, proti – viņam parādās līdz viduklim garš apmetnis, kas ir precīzi tikpat garš, kā filmas budžets, un bēšas uzvalka bikses. Priesteris paziņo: “Tagad tu vari lidot!” Ironiskā kārtā, čigānu milzis nolēmis neatklāt visas Puma-Vīra spējas uzreiz, bet pastāsta viņam par tām palēnām, piemēram, nākamā kautiņa laikā pastāstot: “Tavi pirksti ir tēraudstipri nagi!” un šeit var sākties dramatiska cīņa. Kurš uzvarēs? Puma-Vīram izdosies glābt pasauli, vai tomēr Doktors Kobra būs stiprāks? Nespoilošu – noskatieties paši.

Filma atstāja patīkamu pēcgaršu, jo tajā runāts par mūžīgo cīņu starp labo un ļauno, kuru īpaši paspilgtina varoņa iekšējā cīņa. Nelika vilties arī notikumu attīstība. Patiesībā, bija tik maz lieku kadru, ka nospriedām – režisoram noteikti ir plaša pieredze pornoindustrijā (- “Sveiki, vai jums salūzis televizors?” – “Jā…” – “GULPGULPGULP!”). Tāpat priecēja arī efektīvie specefekti – ņemot vērā, ka filma iznākusi pāris gadus pēc pirmās Zvaigžņu Karu daļas, specefekti nostaļģiski atgādināja par pašmāju šedevru Sprīdītis.

Par skaņu celiņu, savukārt, mūsu domas dalījās – dažiem šķita, ka tas ir nozagts kādam bērnu raidījumam, kamēr personīgi es uzskatu, ka tas ir nozagts liftam.

Kopumā jāteic, ka filma noteikti ir sava žanra tīrradnis un mēs ļoti gaidām, kad to no jauna uzņems Holivuda, jo, nu – tā anyway ir labāka par Black Panther. Dodu filmai 8 Ēķus.

Depresīvo stāstu nedēļa II

Domājams, ka virsraksts visu jau pastāstīja – nākamnedēļ būs nu jau otrā Ceha depresīvo stāstu nedēļa. Respektīvi – katru dienu vismaz viens depresīvs stāsts. Iespējams pat vairāki. Iespējams – pat vairāk nekā nedēļu. Bez diršanas atzīstam, ka šis nenotiek ilgas un rūpīgas plānošanas rezultātā, bet gan tāpēc, ka facebook memories parādījās atmiņa par pirmo depresīvo nedēļu pirms trim gadiem. Ierijiet līdz mandelēm, jo mums ir reāli virs vidējā.

Vienmēr jūsu,
CEHS.lv administrācija

Iepriekšējās depresīvās nedēļas stāsti:
Atceries
– Veca mīlestība nerūs
– Zudusī apātija Burkhartā: Depresīvā nedēļa
Rūdolfs
Mīkstais
Dzimšanas diena
Slimie
– Tēvs
Prezentāciju ērmi

Pulkstenis III

“Skaties, skaties, Deimons tūlīt noskūpstīs Elenu!”
“Labi, mazā, lai viņi bučojas, bet man jāiet… parkinga laiks beidzas.”
Ņikita noglāstīja meitenes pakausi. Tā bija tradicionāla atruna, ko viņš lietoja šādām Tindera čiepiņām. Netflix and chill – tā viņi bija nosaukuši šo vakaru, taču Netfliksā skatīties vampīru seriālu ar Zandu viņš netaisījās.
“Es tev uzpīkstināšu!” viņš uz atvadām izsauca vēl vienu rituālo frāzi, lai gan zvanīt netaisījās un to, domājams, zināja viņi abi.
Jau atnācis mājās un iegājis dušā, Ņikita pēkšņi satrūkās – pulkstenis!!! Viņa glītais, tūrisma izstādē uzdāvinātais koka pulkstenis bija palicis pie Zandas. Laikrādi gan viņš bija dabūjis na haļavu, no biznesa partneriem, taču bija jau to paspējis iemīļot, un tradicionālā pulksteņa nakts atdusas vieta mazajā sarkanajā kastītē uz tumbiņas tagad it kā mēdījās ar ļaunu tukšumu. Varbūt tomēr uzzvanīt Zandai? Bet tad būs atkal pie viņas jābrauc un bezmaz vai jāuzsāk attiecības. Nu nē, lai paliek.

Zanda nemaz negaidīja, ka Ņikita zvanīs. Tādus puišus viņa satika bieži, kamēr Stass bija Polijā, un viņai bija vienalga. Taču pulksteni gan vērīgā acs pamanīja jau tajā pašā vakarā, turpat pie gultas, blakus prezervatīvu paciņas iepakojumam. Abi lietiskie pierādījumi bija steidzami jānovāc, jo Stass būs klāt jau pēc divām dienām. Iepakojums, saprotams, tūlīt pat nokļuva misenē, taču pulkstenis… kaut kāds jocīgs, koka ar dīvainu ķeburu. Būtu vēl metāla, varētu uz lombardu aiznest. Izmest?… Žēl, pulkstenis tomēr gāja. Un tad Zandu pārņēma epifānija – rīt taču bija jāiet uz Sigitas sīča dzimšanas dienu un viņai joprojām nebija dāvanas. Lūk!

Toms lēnām attina vaļā iepakojumu. Dāvana bija kvadrātaina, vai tiešām atkal grāmata? Taču, nē, tā bija kaste, kurā atradās … pulkstenis. Tāds dīvains, koka, ar hieroglifu apakšā. Pulkstenis – viņam?! Hm, nu labi, pamēģinās.
“Tu lohs esi, kas tas par jefismu?”
Garais Jānis un Zilenieks ņirdza tieši sejā.
“Tas? Pulkstenis… mammas draudzene uzdāvināja.”
“Pulksteņus nēsā tikai pediņi. Un šis ir riktīgs pidarasu pulkstenis, no koka.”
“Paši jūs esat pediņi! Ejiet dirst!”
Toms pietvīka, taču draugiem principā bija taisnība. Pulkstenis dīvaini spieda roku, laiku viņš tāpat skatījās telefonā, un arī tas koks… dīvaini.
Pusdienlaikā lēmums tika pieņemts. Viņš devās pie Dedpūla.
“Klau, man ir viens baigais gadžets. Pulkstenis. Mainu pret trim zaļajiem.”
“Kāds vēl gadžets. Parādi. Koaaa? Kas tas par sviestu? Tu zini, cik zaļais maksā?”
“Tas ir koka…”
“Hujoka.”
“Bet te ir hieroglifs!”
“Kāds vēl hieroglifs, tas ir Jumis, bambān. Labi, viens zaļais.”
“Varbūt divi?”
“Iebāz sev dibenā to koka sūdu, dzirdi.”
“Labi, labi.”

Dedpūls jeb Kristaps ar nevērīgu žestu sagrāba pulksteni un iebāza to kabatā, pretī izsniegdams maisiņu. Tiklīdz Toms pazuda aiz stūra, viņa seja savilkās triumfējošā smīnā. Sīkais bambāns bija par vienu – vienu zaļo notirgojis pulksteni. Un vēl kādu! Koka ar iegrebtu latvisko zīmi!
Pulksteni Depūls nēsāt netaisījās, taču viņam bija cita ideja. Ar šo koka brīnumu viņam beidzot bija iemesls atjaunot attiecības ar Paulu, kura no pulksteņa detaļām taisīja rotas.

“Kas tas tāds?” Paula savilka uz augšu šaurās uzzīmētās uzacis.
“Tu taču taisi rotas no detaļām… Dāvana tev.” Skarbais Dedpūls savilka lūpas mīlīgā rozītē.
“Muļķis! Es vairs netaisu rotas. Tagad gatavoju skrubjus.”
Taču dāvanu Paula iebāza somā. Lai vienkārši atriebtos tam kretīnam par to reizi, kad viņa tualetē bija pieķērusi Kristapu ar daiktu Resnās Lilitas mutē.

“No kurienes tev tas?”
“Ai, viens puika skolā uzdāvināja. Nezinu, ko ar to darīt, varētu ielikt bildi, bet man jau pilns instagrams ar pulksteņiem.”
“Eu, man reāli patīk. Nekas, ja es paņemšu?”
“Protams, tēt.”
Vents uzlika pulksteni uz rokas. Nudien stilīgs. Meitai bija laba gaume, gluži kā mātei, viņš atzinīgi nodomāja.

Uzkāpis otrajā stāvā, viņš atvēra gribu.lv. Kā parasti, inkognito variantā, sieva gan viņa datorā nelīda, bet mazums. Tad uzklikšķināja uz attiecīgo sadaļu un pārskrēja pāri sludinājumiem, kamēr atrada to, kas viņu interesēja. Pirmkārt, lai puisim būtu ap trīsdesmit, vecāki viņam nepatika, otrkārt, krieviski runājošu. Latviešu vidē viņš – veiksmīgais uzņēmējs un mecenāts – bija diezgan pazīstams, krievu valoda tomēr garantēja lielāku anonimitāti.

“Nu man ir jāiet… “ Viņš pameta atvadu sveicienu Ņikitam. “Parkinga laiks beidzies.” Puisis saprotoši nožāvājās un pamāja pretī.
Tikai, jau iesēdies mašīnā, Vents saprata, ka pulkstenis, jaunais koka pulkstenis, kuru viņš bija paņēmis no meitas, bija palicis uz Ņikitas tumbiņas. Viņš to bija nolicis blakus lampai, starp grāmatām un prezervatīviem. Tur atradās maza sarkana kastīte, kurā pulkstenis perfekti iegūla, tā it kā šī vieta būtu paredzēta tieši tam.

Visas pareizās atbildes

“Hua-hua-hua, tie puņķutapas neko nejēdz,”  apmierināti nohuhināja Guntis, uzsitot ar rādītājprikstu pa nospeķoto “Enter”. Ar lielu loku un nedaudz teatrāli. Visi punkti uz visiem “i” reizē un punkts teikuma galā, pēc kura nevienam nebūs preargumentu. Kā jau katrs Gunta komentārs ziņu portālā. Šoreiz Guntis bija nokomentējis rakstu par ģenētiski modificētu pārtiku.

“Nu, naivie jau var rīt zivs un gēnus apelsīnā un tikt pie vēža. Es gan labāk ēdīšu apelsīnu pareizi. Tikai tie ar izskalotajām smadzenēm ēd visu apelsīnu, ja to vispār var nosaukt par apelsīnu. Pateikšu jums priekšā – īstais apelsīns ir tikai tas mazais bumbulītis, kas parasti ir lielajam auglim “pakaļgalā”. Tieši tik lieli vēl pirms pārdesmit gadiem gadiem bija visi apelsīni, pirms ĢMO. Lielais “apelsīns” ir modificēto gēnu masa, bet ēst var tikai apelsīna tīro daļu – mazo bumbuli. Nav par ko.”

Pēc 40 minūtēm Guntis atčāpoja atpakaļ no piemājas veikala. Bija nešķīsti karsts, un vienlīdz stipri svīda gan tā pēdu daļa, kuru nosedza sandaļu brūnās ādas strēmelītes, gan tā, kas uztūkusi kā mikls zefīrs spiedās starp strēmelītēm pretī saules glāstiem. Guntis atgāzās krēslā pie datora, sandales nenovilcis, un atplēsa otro saldētās sulas čūpstekli uz kociņa. Cukurs un pārtikas krāsvielas, pretēji ĢMO draudiem, viņu nebiedēja. Ja jau valdība vielas atļauj rakstīt uz etiķetes un no cilvēkiem neslēpj, tad tās ir vienas no nedaudzajām, kas nav produktā ar mērķi balto cilvēku populāciju padarīt impotentu un masveidīgi izplatīt vēzi dekristianizācijas nolūkā. No jauna ielādējis vaļā atstāto portāla lapu, viņš ar patiku secināja, ka komentāram bija 5 plusi, kādi 10 smaidiņi, vēl divtik mīnusi un viens komentārs “Aizmirsti!”

“Hua-hua-hua,” Guntis iehuhinājās tā, ka čīkstēja arī krēsls. “Puišeļi neko nesaprot. Nekas jauns. Tā ir, kad mediji izskalo paurīšus tukšus. Tā, kas mums labs te vēl ir?” ar kūstošā cukurūdens sūķa salipinātajiem pirkstiem tika pāršķirstītas visas populārāko ziņu portālu lapas. Gunta sejā ievilkās pašapmierināts smīns, ieraugot virsrakstu: “Ukrainas austrumos kārtējo reizi pārkāpts pamiers; krituši trīs Ukrainas karavīri un viens civiliedzīvotājs.”

“Lūk, pirmklasīga dezinformācijas paraugstunda, hua-hua-hua. Varu derēt, ka lielākā daļa šito norij bez sakošļāšanas,” Guntis pavirši izlasīja raksta pirmo rindkopu, bet vairāk arī nebija vajadzīgs – visu pateica bilde, kurā bija redzama ložu sadrupināta ķieģeļu siena. “Hua-hua-hua-ēēēē-hua-hua-hua!” jautrību izraisīja arī atsauce pie bildes – ziņu aģentūras nosaukums un iekavās norādītā atruna, ka attēls ir tikai ar ilustratīvu nozīmi.

“Un šito apšaudi “ilustratīvajā attēlā”, pieņemu, sarīkoja “prokrieviskie” kaujinieki, vai ne? :))) Es šo to zinu par ieročiem no dienesta specnazā. Tie, protams, tikai tiem, kas armiju vienīgi filmās redzējuši, izskatās pēc 5,45mm kalibra caurumiem. Bet siena sacaurumota ar pieci-komā-pieēsmitsešiniekiem. Tiem, kam vēl nav skaidrs, pateikšu priekšā – visticamāk amerikosu diversanti, protams, ne bez Vāgnera grupas ziņas. Tur viss augšā sen sarunāts starp amerikosiem un krieviem Jeruzalemes baņķieru virsvadībā,” ar kārtējo “hua-hua-hua”, kas skanēja pēc veca dīzeļa izmisīgajiem mēģinājumiem -20 grādu rītā, Guntis nospieda “Komentēt” pogu. Pāris laiki, krietni daudzāk smaidiņu, pāris komentāru ar sacenšanos asprātībā un viens “Aizmirsti!”

Guntis bija visai apmierināts. Atvaļinājums tikko sācies. Priekšā viss vakars un vēl 12 tādi netraucētas pētniecības un zinību smelšanās .ru domēna blogos, lai pēc tam izpētīto nedaudz vieglā garā ar šķipsnu pārākuma apziņas atstātu .lv domēna ziņu portālu komentāru sadaļā. Darbā bija nedaudz grūtāk – ik pēc stundas bija jāiet apgaitā pa teritoriju, kas prasīja minūtes desmit, pirms atgriezties sarga būdā pie laptopa. Kaut kā izsita no ritma.

“Pasaules okeāns sasilst krietni ātrāk par pētnieku iepriekš prognozēto” – āāāā… medusmaize. Guntis iekrekšķējās un ķērās apgaismot komentāru sadaļas lasītājus par Ķīnas klimatiskajiem ieročiem.

Bija atvasara, Guntis, nomainījis ādas sloksnīšu sandales pret apsarga melnajiem šņorzābakiem, atkal sēdēja sarga būdā. Pēc karstas vasaras, visticamāk, būs auksta ziema, ja vien Ķīnai nebūs citu plānu. Augļu koncentrāta cukurūdens sūķi kā pirmo izvēli sutīgajā vasarā tagad aizstāja krietni barojošāks vairants – saldā krējuma saldējumu vafelē. Aukstumkaste darba vietā bija izcils pirkums. Viņš tīksmi atlaidās krēslā un nolaizīja balto micīti.

Nākamais, ko Guntis redzēja, bija viņam pretī notupies vīrs melnā uniformā, stūrainu zodu un dzeloši asu skatienu – tiešs pretstats Gunta skatienam, kas pamatīgi miglojās.

“Tu, protams, zini, kas es esmu. Nu, ne vārdu, bet ko es pārstāvu. Un tu, protams, saproti, kāpēc tev nācās pagaršot nervu indi. Tu, protams, arī zini, ka tas vis nav nekāds novičoks, kā mēs iebarojām medijiem un tālāk arī lētticīgajiem lasītājiem, bet gan sorosmijs. Ironiski, ka tev ir visas pareizās atbildes, bet parunāt vairs nevari. Tā… Sirdij vajadzētu apstāties pēc 30-40 sekundēm. Vajadzēja aizvērties, kad tevi draudzīgi brīdināja. Protams, visi tavi komentāri un atbildes uz tiem pazudīs jau šovakar. Patiesība nav paredzēta visiem, un par pareizām atbildēm ir jāsamaksā pareizā cena. Ne tu pirmais, ne pēdējais. Arlabunakti,” vīrietis paliecās uz priekšu, papliķēja Guntim pa vaigu. Pēdējā informācija, ko apstrādāja dziestošais prāts, pirms visu paņēma tumsa, bija uzšuve uz vīrieša uniformas piedurknes.

Integranālās personības tests

Pēdējā laikā sabiedrībā palielinājusies interese par personības izpētes jautājumiem. Cilvēks kā mentāli, emocionāli, sociāla un ķermeniska būtne – šādi mūs definē integrālās izglītības institūts, kura apzinātības kursi ierēdņiem sacēla vētru masu medijos. Un nepamatoti – personība ir jāpēta un jāanalizē, nevis tikai tupi jānodirš.

Ceha mākslīgā intelekta laboratorija arī ir spērusi soli šajā gaismas misijas virzienā, kā vienmēr ne bez Kristapa Āla līdzdalības. Plānojam vairākus pasākumus, taču, ņemot vērā sabiedrības garīgo trauslumu, pagaidām nevaram atklāt projekta nianses. Šobrīd padalīsimies ar pirmo produktu – integranālās personības testu. Tas ir pavisam vienkāršs un pilnīgi par velti. Ir tikai jāatbild uz jautājumiem, ko tu domā par šobrīd sabiedrībā notiekošajiem procesiem, un atkarībā no atbildes mēs noteiksim tavu personības integranālo tipu.

Tavas domas par:

Kiviča un Skulmes duo. Šķiršanās, saplūšana, ceļojums uz Berlīni, Vislatvijas tūre un iespējamā emigrācija

a) Divi lohi, kas atraduši viens otru. Dodu šai savienībai maksimums pusgadu, kas beigsies ar citu blondīni.

b) Ir tik brīnišķīgi, ka mūziķis un māksliniece (žurnāliste/ deputāta palīdze/ gandrīz pilote/ dziedātāja/ cilvēks orķerstris) ir atraduši viens otru. Divas radošas dvēseles, kuras sabiedrībai nesaprast.

c) Vairs nav aktuāli, tagad modē Gobzema puņķi.

d) Nepiš.

Imants Parādnieks kā Ministru prezidenta padomnieks demogrāfijas jautājumos

a) Tas tiešām nav cehraksts, bet delfu ziņa?

b) Cienījams vīrs, kurš pats ar savu personisko piemēru uzlabojis mūsu bēdīgo demogrāfiju un tātad pilnībā kompetents.

c) Kā teicis Kivičs: “Svarīgāk, kā dzīvot labi, ir dzīvot interesanti.”

d) Nepiš.

Dzelteno vestu protests pie Saeimas

a) Kotlešpartijas izklaides piketu tukšuma laikā (koki izcirsti, olšūnas beigušās, dzīvnieku cirkā nav).

b) Dzeltenās vestes ir sena latviešu budēļu tradīcija. Steidzami jādibina “vecajo padome”, kas izlems lietas bez tiesas, un tās biedri valkās vestes ar auseklīšiem.

c) Kas ir dzeltenās vestes?

d) Nepiš.

Ušakova kratīšana

a) Kārtējā pokazuha, pakratīs un neko neatradīs. Gobzema puņķi interesantāki.

b) Beidzot pienācis taisnais sods! Atlaist Rīgas Domi, apliet visus ar nano ūdeni un pieņemt vietā Parādnieka sievas un bērnus.

c) Izkratiet taču Ušakova kaķus!

d) Nepiš.

Gobzema un Kaimiņa šķiršanās

a) Tas jau bija paredzams. Kurš no viņiem ir lielākais mudaks?

b) Sorosa sazvērestība pret Latviju. Viņš ar saviem čemtrailiem ir nozombējis šo krietno vīru smadzenes, lai tie sanīstos un mūsu tauta iznīktu. Lūgsimies visi Pokaiņos par viņu atpakaļsaplūšanu!

c) Man garšo puņķi.

d) Nepiš.

Narcos Latvijā – Koknesē aiztur rekordlielu kokaīna kravu, Priverts publicē grāmatu par saviem kurjera piedzīvojumiem

a) Truksnis raud, Eskobārs kapā apgriežas.

b) Arī žīdmasonu sazvērestība. Šodienas narkomāniem dzims bērni – geji.  

c) Man sen ir pašam savi krājumi.

d) Nepiš.  

Testa rezultāti. Saskaiti, kuras atbildes esi izvēlējies visvairāk,  un tāds arī būs tavas personības integranālais tips.

a) Tev pašam liekas, ka esi bezgala asprātīgs ciniķis, kurš visu noliedz un ir ļoti stilīgs. Patiesībā tu esi tieši tik pat liela meinstrīm aita kā tie, kas pārposto fenikssfun jokus. Tu noteikti staigā apkārt, visiem izrādīdams savu tetovējumu vai, ja esi beibe, liec instī bildes ar rozā gumijas zābakiem. Tavs alternatīvisms ir tikpat klišejisks kā dročīšana uz Kimas Kardašjanas dibenu.

b) Draugs, no offence, bet esi sajaucis lapu, DDD laikrakstam ir cits links. Varam tev tikai novēlēt nenosalt Pokaiņos. Es, raksta autors, tev personīgi rekomendēju lielisku FB grupu – Atpazīsim masonu un citu tumšo spēku un pelēko viltības!

c) Tu lieto ko tādu, ko mēs nezinām. Neesi cūka, padalies ar recepti!

d) Ja uz lielāko daļu jautājumu vai pat visiem atbildēji ar “Nepiš”, apsveicam! Tu esi sasniedzis dziļāko integranālās personības attīstības stadiju un kļuvis par meistaru. Tu to, protams, zini un arī, iespējams, kā magnēts jau pievelc mācekļus. Taču tāda veida sava ego glāstīšana tev nav vajadzīga – tevi vienkārši nepiš.