Rituāls cīņai ar vecajiem komunistiem

Andris bija allaž aizņemts ar savas vietas meklēšanu dzīvē. Viņš izmēģināja dažādas nodarbošanās – basketbols, mūzika, šova vadīšana televīzijā un pat uzrakstīja grāmatu. Taču, lai ko viņš darīja, tas nebija ne tuvu labākais sniegums un pēlēju kritika kā dadzis ķērās pie dvēseles. Andris uzskatīja, ka neskaitāmie piedzīvojumi ir padarījuši viņu ļoti dzīvesgudru, taču neredzēja sev vietu, kur izmantot šo milzīgo pieredzes un zināšanu krājumu. Sirdī Andris alka sabiedrības atzinības un vēlējās strādāt tās labā. Taču pienāca brīdis pārmaiņām gan sabiedrībā, gan Andra dzīvē.

Andris bija pamanījis Artūru un Aldi, kuru neizsīkstošā enerģija un cīņas spars viņam ārkārtīgi simpatizēja.

“Ko es varu darīt?” – Andris uzrunāja enerģijas pārpilno Artūru.

“Andri! Ļoti labi, ka izteici vēlmi mums pievienoties! Mums vajag aktīvus un jaunus cilvēkus, kas izspiedīs vecos komunistus un zagļus kā nobriedušas pumpas. Mēs tevi uzņemsim savā vidū, ja spēsi izturēt rituālu…”

Andris bija apmulsis:

“Kādu rituālu?”

Artūrs pasmaidīja, draudzīgi uzsita Andrim uz pleca un pasniedza viņam zīmīti:

“Atnāc uz šo adresi norādītajā laikā un tev viss taps skaidrs.”

Andris bija apmulsis, bet izjuta patīkamu kņudu vēderā, kā pirms liela piedzīvojuma.

Andris ieradās norādītajā vietā un laikā. Tās bija vecas, blāvas sveču gaismas piepildītas telpas. Viņu sagaidīja melnā apmetnī un kapucē tērpts vīrietis, kas izskatījās pēc veca mūka. Vecais mūks paņēma vienā rokā lielu svečturi ar 13 aizdegtām svecēm un ar žestiem norādīja kur Andrim jāiet. Viņi devās caur vairākām tukšām telpām, kur vienīgā skaņa nāca no viņu pašu soļu atbalsīm. Andris tika aizvests uz mazu telpu, kur mūks atdarīja vecas un smagas durvis, kuras veda uz pagraba celli. Andrim tika nodots svečturis un norādīts, ka tālāk viņam jāiet vienam pašam. Pagraba cellē Andri sagaidīja cits mūka talārā ģērbies vīrietis.

“Kur es esmu un kas te īsti notiek?” – Andris nolēma noskaidrot situāciju.

Vīrietis noņēma kapuci un atsedza seju, tas bija Artūrs, kura seju rotāja sirsnīgs smaids.

“Man prieks, ka nolēmi ierasties. Šovakar tu tapsi par vienu no mums. Tev tiks uzdoti vairaki jautājumi, atbildi uz tiem apstiprinoši, bet tagad tev jānoģērbjas un jāuzvelk šis…” Artūrs pasniedza Andrim baltu talāru.
Andris saminstinājās, bet paklausīja Artūram – noģērbās līdz ādai, uzvilka balto talāru un pārsedza galvu ar kapuci. Artūrs ieveda Andri apaļā telpā, kur pusaplī stāvēja 12 melnos talāros tērpti cilvēki un Artūrs tiem pievienojās kā trīspadsmitais.

“Vai šī ir jauna asins un jauna balss?” – pusapļa vidū stāvošais skaļi jautāja.
“Šī ir jauna asins un jauna balss!” – Artūrs atbildēja.
“Mums ir vēl viena balss!” – piebalsoja visi klātesošie.

“Jaunā balss, vai zvēri uzticību saviem brāļiem?”
“Zvēru uzticību saviem brāļiem!”

“Jaunā balss, vai ēdīsi starp saviem brāļiem?”
“Ēdīšu starp saviem brāļiem!”

“Jaunā balss, vai paēdis tu dosi ēst citiem?”
“Paēdis es došu citiem ēst!”

“Darbi runā skaļāk par vārdiem!” – centrālais stāvs noņēma kapuci un atsedza savu seju, ko Andris tūdaļ atpazina kā Aldi. Aldis spēra dažus soļus pretim Andrim un pamāja, aicinot viņu apaļās zāles vidū. Andris ar svečturi spēra dažus soļus Alda virzienā un svečtura gaismā pamanīja kādu četstūrīgu priekšmetu uz klona grīdas, tā bija suņu būda ar ķēdi un tukšu metāla bļodu.

“Vai tu esi nācis kails, tīrs un bez viltus?” – Aldis jautāja Andrim, liekot saprast, ka viņam ir jānovelk baltais talārs.
“Esmu nācis kails, tīrs un bez viltus!” – Andris novilka talāru un atsedza kailo ķermeni.

Aldis pacēla ķēdi un aplika to Andrim ap kaklu. Tad viņš pacēla sava melnā talāra apakšdaļu un pietupās virs tukšās bļodas. Aldis pakāpa malā un nostājās atpakaļ pusaplī. Andris pamanīja, ka bļoda vairs nav tukša.

“Ēd kā mēs visi šeit esam ēduši un kļūsti par mūsu balsi!” – Aldis skaļi sauca Andrim.

Andrim sametās slikti, taču viņa misijas apziņa bija stiprāka. Viņš nometās ceļos četrāpus pie bļodas un raudzījās tajā. Andrim sarāvās kuņģis. Viņš paskatījās uz melnajiem stāviem un saprata, ka vairs nav atpakaļceļa, šis ir vienīgais veids kā īstenot savas ambīcijas un atgūt nozagto valsti.

Andris ienira ar seju bļodā un kampa kā bada cietējs. Ar lūpām kniebjot silto masu, asaras sāka slīdēt pār viņa vaigiem un lija bļodā. Andris centās nedomāt par garšu, taču viņam šķita, ka tā atgādināja piedegušus kafijas biezumus ar cigoriņiem. Andris, sažņaudzis acu plakstiņus, notiesāja kumosu pa kumosam līdz bļoda bija tukša.

“Celies, brāli!” – Aldis lepni uzsauca Andrim.

Andris piecēlās kājās un ķēra pēc gaisa. Artūrs skatījās uz viņu ar mīlestības asarām acīs. Pēc mazas pauzes, Artūrs pienāca pie Andra un kvēli noskūpstīja viņu uz mutes, aplaizīja savas lūpas un sapņaini aizvēra acis. Bija noticis prātam neizskaidrojamais – Andris pēkšņi zināja visu kas viņam jādara un jāsaka, vārdi paši bira pār viņa lūpām:

“VISS IR JĀMAINA! VISI VECIE KOMUNISTI IR JĀIZSVĒPĒ! JĀAIZLIEDZ MEDIJIEM IZMANTOT VĀRDU “IESPĒJAMS”! ES MĀKU SPĒLĒT ĢITĀRU, TAS IR TAS PATS KAS BŪT POLITIĶIM”

6 Replies to “Rituāls cīņai ar vecajiem komunistiem”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *