Monthly Archives: decembris 2018

Rituāls cīņai ar vecajiem komunistiem

Andris bija allaž aizņemts ar savas vietas meklēšanu dzīvē. Viņš izmēģināja dažādas nodarbošanās – basketbols, mūzika, šova vadīšana televīzijā un pat uzrakstīja grāmatu. Taču, lai ko viņš darīja, tas nebija ne tuvu labākais sniegums un pēlēju kritika kā dadzis ķērās pie dvēseles. Andris uzskatīja, ka neskaitāmie piedzīvojumi ir padarījuši viņu ļoti dzīvesgudru, taču neredzēja sev vietu, kur izmantot šo milzīgo pieredzes un zināšanu krājumu. Sirdī Andris alka sabiedrības atzinības un vēlējās strādāt tās labā. Taču pienāca brīdis pārmaiņām gan sabiedrībā, gan Andra dzīvē.

Andris bija pamanījis Artūru un Aldi, kuru neizsīkstošā enerģija un cīņas spars viņam ārkārtīgi simpatizēja.

“Ko es varu darīt?” – Andris uzrunāja enerģijas pārpilno Artūru.

“Andri! Ļoti labi, ka izteici vēlmi mums pievienoties! Mums vajag aktīvus un jaunus cilvēkus, kas izspiedīs vecos komunistus un zagļus kā nobriedušas pumpas. Mēs tevi uzņemsim savā vidū, ja spēsi izturēt rituālu…”

Andris bija apmulsis:

“Kādu rituālu?”

Artūrs pasmaidīja, draudzīgi uzsita Andrim uz pleca un pasniedza viņam zīmīti:

“Atnāc uz šo adresi norādītajā laikā un tev viss taps skaidrs.”

Andris bija apmulsis, bet izjuta patīkamu kņudu vēderā, kā pirms liela piedzīvojuma.

Andris ieradās norādītajā vietā un laikā. Tās bija vecas, blāvas sveču gaismas piepildītas telpas. Viņu sagaidīja melnā apmetnī un kapucē tērpts vīrietis, kas izskatījās pēc veca mūka. Vecais mūks paņēma vienā rokā lielu svečturi ar 13 aizdegtām svecēm un ar žestiem norādīja kur Andrim jāiet. Viņi devās caur vairākām tukšām telpām, kur vienīgā skaņa nāca no viņu pašu soļu atbalsīm. Andris tika aizvests uz mazu telpu, kur mūks atdarīja vecas un smagas durvis, kuras veda uz pagraba celli. Andrim tika nodots svečturis un norādīts, ka tālāk viņam jāiet vienam pašam. Pagraba cellē Andri sagaidīja cits mūka talārā ģērbies vīrietis.

“Kur es esmu un kas te īsti notiek?” – Andris nolēma noskaidrot situāciju.

Vīrietis noņēma kapuci un atsedza seju, tas bija Artūrs, kura seju rotāja sirsnīgs smaids.

“Man prieks, ka nolēmi ierasties. Šovakar tu tapsi par vienu no mums. Tev tiks uzdoti vairaki jautājumi, atbildi uz tiem apstiprinoši, bet tagad tev jānoģērbjas un jāuzvelk šis…” Artūrs pasniedza Andrim baltu talāru.
Andris saminstinājās, bet paklausīja Artūram – noģērbās līdz ādai, uzvilka balto talāru un pārsedza galvu ar kapuci. Artūrs ieveda Andri apaļā telpā, kur pusaplī stāvēja 12 melnos talāros tērpti cilvēki un Artūrs tiem pievienojās kā trīspadsmitais.

“Vai šī ir jauna asins un jauna balss?” – pusapļa vidū stāvošais skaļi jautāja.
“Šī ir jauna asins un jauna balss!” – Artūrs atbildēja.
“Mums ir vēl viena balss!” – piebalsoja visi klātesošie.

“Jaunā balss, vai zvēri uzticību saviem brāļiem?”
“Zvēru uzticību saviem brāļiem!”

“Jaunā balss, vai ēdīsi starp saviem brāļiem?”
“Ēdīšu starp saviem brāļiem!”

“Jaunā balss, vai paēdis tu dosi ēst citiem?”
“Paēdis es došu citiem ēst!”

“Darbi runā skaļāk par vārdiem!” – centrālais stāvs noņēma kapuci un atsedza savu seju, ko Andris tūdaļ atpazina kā Aldi. Aldis spēra dažus soļus pretim Andrim un pamāja, aicinot viņu apaļās zāles vidū. Andris ar svečturi spēra dažus soļus Alda virzienā un svečtura gaismā pamanīja kādu četstūrīgu priekšmetu uz klona grīdas, tā bija suņu būda ar ķēdi un tukšu metāla bļodu.

“Vai tu esi nācis kails, tīrs un bez viltus?” – Aldis jautāja Andrim, liekot saprast, ka viņam ir jānovelk baltais talārs.
“Esmu nācis kails, tīrs un bez viltus!” – Andris novilka talāru un atsedza kailo ķermeni.

Aldis pacēla ķēdi un aplika to Andrim ap kaklu. Tad viņš pacēla sava melnā talāra apakšdaļu un pietupās virs tukšās bļodas. Aldis pakāpa malā un nostājās atpakaļ pusaplī. Andris pamanīja, ka bļoda vairs nav tukša.

“Ēd kā mēs visi šeit esam ēduši un kļūsti par mūsu balsi!” – Aldis skaļi sauca Andrim.

Andrim sametās slikti, taču viņa misijas apziņa bija stiprāka. Viņš nometās ceļos četrāpus pie bļodas un raudzījās tajā. Andrim sarāvās kuņģis. Viņš paskatījās uz melnajiem stāviem un saprata, ka vairs nav atpakaļceļa, šis ir vienīgais veids kā īstenot savas ambīcijas un atgūt nozagto valsti.

Andris ienira ar seju bļodā un kampa kā bada cietējs. Ar lūpām kniebjot silto masu, asaras sāka slīdēt pār viņa vaigiem un lija bļodā. Andris centās nedomāt par garšu, taču viņam šķita, ka tā atgādināja piedegušus kafijas biezumus ar cigoriņiem. Andris, sažņaudzis acu plakstiņus, notiesāja kumosu pa kumosam līdz bļoda bija tukša.

“Celies, brāli!” – Aldis lepni uzsauca Andrim.

Andris piecēlās kājās un ķēra pēc gaisa. Artūrs skatījās uz viņu ar mīlestības asarām acīs. Pēc mazas pauzes, Artūrs pienāca pie Andra un kvēli noskūpstīja viņu uz mutes, aplaizīja savas lūpas un sapņaini aizvēra acis. Bija noticis prātam neizskaidrojamais – Andris pēkšņi zināja visu kas viņam jādara un jāsaka, vārdi paši bira pār viņa lūpām:

“VISS IR JĀMAINA! VISI VECIE KOMUNISTI IR JĀIZSVĒPĒ! JĀAIZLIEDZ MEDIJIEM IZMANTOT VĀRDU “IESPĒJAMS”! ES MĀKU SPĒLĒT ĢITĀRU, TAS IR TAS PATS KAS BŪT POLITIĶIM”

Antiņ, pūt stabulīti; prātiņ, nāc mājās!

Nesen pašmāju trešais tēva dēls – Ansis Ataols Bērziņš – sasauca preses konferenci, lai kārtējo reizi pažēlotos par to, cik ļoti valsts viņam nodarījusi pāri. Tā kā kopš šī tautas glābēja varoņeposa pagājuši jau teju desmit gadi un lielākā daļa lasītāju noteikti domā: “Ansis Ataols… kas?”, paskaidrosim, ka tas ir čalis, kurš 13. janvāra nemieru laikā mētājās ar bruģi, bet, kad tiesa par to piesprieda nosacītu sodu, nolēma pamest valsti un savu ģimeni, lai rakstītu dziesmiņas par to, cik ļoti vēlas viņus satikt, un dotos “politiskajā trimdā”, tādējādi pārvēršot nosacīto sodu par reālu cietumsodu. Jau iepriekš par to rakstījām: “Cehs.lv: Ansis Ataols Bērziņš – reti draņķīgs dumpinieks“.

Atgriežoties pie Anša sasauktās preses konferences, vēlamies analizēt pāris tajā izskanējušas tēzes. Tātad Ataols uzsver, ka “Latvija nav tiesiska valsts”, jo viņš ar bruģi mētājies sabiedrības interesēs. Visupirms jānorāda uz faktu, ka Latvijas Republikas tiesiskums ir atrunāts jau Satversmē, un tā apstrīdēšana caur vienpersonisku cietēja prizmu ir spļāviens Satversmes veidotāju sejās. Otrkārt – Latvijas tiesiskumu lieliski ilustrē tas, ka cilvēkus, kas pārkāpj likumus un pēc tam izvairās no nosacīta soda, mēs liekam cietumā.

Tālāk Bērziņš norāda: “Latvijā augstākās instances tiesa piesedz zemāku instanču tiesu kļūdas un brāķi, nevis tās labo. Sistēma sagaida, ka cilvēks tai bučos roku.” Pārfrāzējot – tiesa sagaida, ka iedzīvotāji ievēros likumus. Mēs dzīvojam valstī, kurā sistēma sagaida, ka bučosim tai rokas, ievērosim likumus, maksāsim nodokļus un būsim pilsoniski aktīvi, – nudien pretīgi, tas ir kaut kas nedzirdēts. Nosauciet kaut vai vēl vienu valsti, kurā kaut kas tik neiedomājams notiek. Ā, pag…

Ansim, protams, azotē ir arī vairāki risinājumi, piemēram, viņš vēlētos, lai Latvijā tiktu ieviesta “civila kontrole pār sistēmu”. Šajā mirklī sāk kļūt neskaidri – tad Ataols vēlas, lai Latvija ir tiesiska valsts vai nē? Jo civila kontrole ir tiešs pretstats tiesiskai valstij.

Civilo kontroli Bērziņš skaidro kā augstākās uzraudzības institūciju jeb kaut ko līdzīgu “vecajo padomei”, kurā sabiedrības cienītiem speciālistiem būtu tiesības atcelt tiesu spriedumus un tos nodot jaunai izskatīšanai, ja “redzētu, ka kaut kas pieņemts netaisnīgi”. Pavisam nesen internetā tika publicēts kāds dokuments, kuru parakstījusi “Latvijas inteliģence”, tostarp arī Pujāts, Rudzītis, Veidemane, Ostrovska un citi cienīti speciālisti. Sauciet mani par idiotu, bet es ļoti nevēlos, lai šādi vai jebkādi citi speciālisti varētu brīvi caurskatīt visus tiesas spriedumus un pilnīgā chillā nolemt, kuri no tiem nav gana labi.

Ironiskā kārtā Latvijā pēdējo gadu laikā tikai divi cilvēki ir piedāvājuši savu alternatīvo tiesu. Viens ir Ansis Ataols Bērziņš, bet otra – kāda sagadīšanās – jau iepriekšējā rakstā par šo tēmu pieminētā Ditta Rietuma, kura sevi pasludināja par pamatiedzīvotāju ķēniņieni un mēģināja norēķināties ar koka sprigulīšiem.

Vēl jāpiebilst, ka Ansis Ataols veselas divas reizes lūdza Valsts prezidentam apžēlošanu. Tā kā ir skaidrs, ka šādus lēmumus prezidents, visticamāk, nepieņem vienpersoniski un emociju vadīts, bet gan apspriežas par tiem vismaz ar sievu, taču, visdrīzāk, ar veselu gūzmu savu padomnieku, tad zināmā mērā šis sabiedrībā cienīto speciālistu lēmums Bērziņu neatbrīvot no cietumsoda varētu tikt uzskatīts par jau realizētu “vecajo padomi”. Bet tas nu tā.

Visubeidzot – savas darbības Ansis Ataols Bērziņš ir nosaucis par uzupurēšanos valsts vārdā. Hei, Latvijas brīvības cīņu karavīri, kas bija gatavi doties pretī drošai nāvei, lai realizētu sapni par brīvu Latviju; visi izsūtītie latvieši, kas bija spiesti dzīvi pavadīt trimdā Sibīrijā, jo pārāk mīlēja savu valsti; čekas pagrabos nomirušie patrioti; Bastejkalna apšaudēs bojā gājušie, paejiet malā – Ansis tūdaļ raidīs trāpīgu bruģa gabalu tieši logā un pēc tam nodziedās par to dziesmiņu, kožot siltā viesnīcas numuriņā Čehijā. Tas bija upuris, kuru nākamās paaudzes atcerēsies un daudzinās vēl otrajā Latvijas simtgadē. Bravo!

Vizīte pie tipiskas antivaxeru ģimenes

Mana mīļotā sieviete ir pirmā bērniņa gaidībās, kas nozīmē pirmreizēju saskarsmi ar visdažādākajām problēmām un lēmumiem. Viens no būtiskākajiem jautājumiem bija par mūsu bērniņa vakcināciju, jo publiskajā telpā ir viruši neskaitāmi strīdi par šo jautājumu. Man ir tikai viens mērķis – lai mans bērniņš būtu vesels.

Esmu izlasījis internetu krustu šķērsu, taču informācijas ir tik daudz, ka galva sāk reibt. Sociālo tīklu strīdos par šo tēmu pamanīju kādu ģimeni (Dzintars un Evija). Abi šķita ļoti racionāli vakcinācijas pretinieki, kas nebaidījās paust savu viedokli un pamatot to ar dažādām saitēm internetā. Sazinājos ar Dzintaru, un viņi laipni piekrita uzņemt mani kā viesi savās viesmīlīgajās mājās.

Ierodoties pie saimniekiem, uzreiz sapratu, ka tur dzīvo cilvēki, kuri ļoti augstā vērtē tur tradīcijas, ģimeni un vērtības, par to liecināja ļoti sakoptā teritorija, kas vasarā noteikti izskatās absolūti pasakaini. Dārzā varēja pamanīt dažādus latvju un Austrumu simbolus, daži no tiem bija iekārti kokos, citi atradās pie mājas un šķūnīša ieejas. Mani sveicināt steidzās Dzintars un viņa suns vārdā Šantijs jeb Mieriņš, un jāatzīst, ka vārds viņam bija gluži piemērots, jo viņš draudzīgi paluncināja asti, apostīja man roku un lēnām aizslāja atpakaļ māju virzienā. “Viņš ir tikko paēdis, grib nodoties diendusai,” Dzintars paskaidroja un aicināja uz iekštelpām iepazīties ar ģimeni. Mājā mani sagaidīja vīraka smarža un garos, krāsainos brunčos tērptā Evija, kas iepazīstināja mani ar abiem dēliņiem – Pēteri (4) un Uģi (2).

Izstāstīju par gaidāmo ģimenes pieaugumu un vakcinācijas jautājumu. Dzintars saprotoši uzsmaidīja un teica, ka arī viņi vēl pirms dažiem gadiem esot “staigājuši manās kurpēs”. Evija teica, ka jaunībā esot daudz lasījusi un meklējusi gudrības, kā dzīvot, bet nekas nav spējis uzrunāt vai pārliecināt. Taču viss mainījās pirmās grūtniecības laikā. “Viss nostājas savās vietās, ja ļauj runāt intuīcijai, nevis prātam. Internets, televīzija, pat reklāmas uz ielām neveicina domāšanu, tieši pretēji – viedokļi tiek implantēti smadzenēs. Cilvēks kļūst par robotu! Es ilgi dzīvoju robota dzīvi starp citiem robotiem – mašīna, darbs, mašīna, vakariņas, televizors un tā uz riņķi. Tikai, kad paliku stāvoklī ar Pēteri, sapratu, ka tas tā nevar turpināties. Tik vienkārši – atnāk bērniņš un tu instinktīvi zini, kas jādara, lai viņam būtu vislabākais dzīvē.”

Pie galda neveikli piesteberēja mazais Uģis, un tēvs viņu nosēdināja sev uz ceļa. Kamēr Evija man stāstīja par pēkšņo paradigmas maiņu, Dzintars paņēma tējkaroti mīksta sviesta un sāka to barot mazajam knēvelim, kurš to arī bezrūpīgi čāpstināja mutē. “Vai ir labi dot bērnam ēst sviestu?” atļāvos pajautāt. Abi vecāki man pastāstīja, ka tas ir viens no labākajiem ēdieniem, jo tas ir tīrs lauku sviests no netālās zemnieku saimniecības, no nepasterizēta piena, bez konservantiem un ķīmijas, pilns ar veselīgajām baktērijām. Tauki esot ļoti svarīgi ikdienas uzturā, jo ketoze uzlabo domāšanu, smadzeņu attīstību un pagarina mūžu. Pieņēmu zināšanai, un mēs pārgājām pie vakcīnu jautājuma.

“Kā jau Evija teica, kad pieteicās Pēterītis, mums viss bija jāmaina – jādzīvo veselīgi un pie dabas. Protams, tas izslēdza arī jebkādu vakcināciju. Slimības izraisa neveselīgs dzīvesveids un neveselīgas domas. Dabā nav tādas lietas kā slimības, tās visas ir cilvēku izraisītas un radītas. Slimības ir milzīgs peļņas avots zāļu ražotājiem, tātad izdevīgi ir arī kaites ārstēt pēc iespējas lēnāk. Korporācijas cilvēkus pieradina pie saviem produktiem. Ziņas, filmas, mūzika, uzturs, sociālie tīkli – tas viss ir uzbūvēts ar mērķi palielināt peļņu. Tāpēc arī pasaule ir pilna ar cilvēkiem ar lieko svaru, kas nepaceļ acis no ekrāna,” man izskaidroja Dzintars un devās nolikt mazo Uģi diendusā, bet es aizdomājos par dzirdēto.

Evija piekrītoši pamāja: “Es jums neiesaku vakcinēt bērniņu, bet šis lēmums ir jāpieņem vecākiem pašiem. Bet ņem vērā, ka ir daudz pētījumu, kas liecina, ka vakcīnas satur dzīvsudrabu, kas, kā jau tu ļoti labi zini, ir ļoti kaitīgs. Modificētu dzīvnieku gēnu injicēšana savā organismā, piekritīsi, galīgi nešķiet laba lieta. Kāpēc lai es to nodarītu mazam, neaizsargātam bērnam? Galu galā veselam cilvēkam ir veselīga baktēriju mikroflora, ja kaut kas izjauc balansu mikroflorā – rodas tas, ko sauc par slimībām. Un ar ko ārstē šīs slimības? Ar ķīmiju, kas vēl vairāk izjauc līdzsvaru cilvēka ķermenī.”

Nolēmu apjautāties par to, kur šie cilvēki ir smēlušies zināšanas par mikrofloru un veidiem, kā dzīvot: “Lielākoties mēs jau intuitīvi jutām lietas, kuras jādara pareizi, bet mums ļoti palīdzēja arī daudzi citi, cilvēki, kas aktīvi interesējas par šīm lietām. Gājām uz dažādām lekcijām, un ļoti iepatikās Uģis Kuģis. Mēs ar Uģi ļoti sadraudzējāmies un viņam par godu arī nosaucām mūsu jaunāko puiku.” Dzintars atnesa dažas grāmatas, kuras man izpētīt, pārsvarā tie bija tulkoti Indijas autoru darbi. Vīrietis turpināja: “Uģis mums ļoti pavēra acis par to, kā sadzīvot ģimenē. Mēs atskārtām, ka sabiedrība ir pilnīgi sabojājusi attiecības – cilvēki iemīlas un drīz šķiras, tas nav normāli, senāk cilvēki iemīlējās un nodzīvoja visu mūžu kopā.”

Apjautājos, kā vēl ir izmainījušās attiecības pēc šīm mācībām: “Mums ir pazudis sabiedrības uzliktais tabu mīlestībai. Piemēram, kad mēs ar Eviju nodarbojamies ar seksu, mēs neslēdzam durvis un puikas to var redzēt, jo tas ir gluži dabīgs dzīves process. Pirmajā reizē Pēteris ieraudzīja mūs no aizmugures un sāka gauži raudāt!” Abi vecāki smējās un saskatījās. Evija izteica minējumu, ka Pēterim nebija saprotams, kāpēc tētim tik jocīgi kustas dibens un mamma sten. Dzintars turpināja: “Sekss ir vēl viena no tām lietām, ko sabiedrība ir padarījusi par tabu, lai to varētu pārdot, bet patiesībā tas ir dabisks, ikdienišķs un veselīgs. Sievietes vagīnā ir ļoti vērtīga baktēriju mikroflora. Evija katru rītu man un arī puikām ar pirkstu uzsmērē uz mēles drusku šīs mikrofloras. Man kādreiz bija problēmas ar vēderu, bet nu tās visas ir pagaisušas. Evija arī paskalo pirkstu ūdenī, un es to nesu savam kolēģim, kuram ir C hepatīts. Domājam, ka viņš būs vesels pēc dažiem mēnešiem un farmācijas nozare paliks bešā.”

Lai mani pārliecinātu, Dzintars un Evija piedāvāja man pavērot viņu mīlestības aktu, bet es atteicos un ar iegūtajiem iespaidiem devos atpakaļ uz “cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratoriju. Grūti sagremot, ko ieguvu no šīs vizītes pie antivaxeru ģimenes. Cilvēki ir ļoti patiesi, laipni un jauki. Viņi ļoti augstu vērtē veselību un mīlestību, taču bažas radīja informācijas avoti, uz kuriem šie cilvēki balsta savu uzticību. Informācija pārsvarā nāk no pasaules daļas, kur ūdens uzturam tiek ņemts no upēm, kur krokodiliem tiek izbaroti mirušie ģimenes locekļi.

Apšaubāmi ir arī balstīt ģimenes modeli uz guru mācībām, kuriem pašiem nav ģimenes. Bet var jau būt, ka es kļūdos. Galu galā vecāki gadu simtiem ir veduši savus bērnus pie katoļu mācītājiem – un cik daudz krietnu kristiešu izaudzis, pat ja šajā procesā ir cietuši daži altāra zēni. Līdzīgi kā ar vakcīnām – paglābj tūkstošus no drošas nāves, pat ja dažiem tas izraisa veselības problēmas.