Monthly Archives: decembris 2018

CEHS gada topā noskaidro arī gada ‘besīgākos’ cilvēkus

Aizvadītajā gadā portāla “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorija ir veikusi krietnu darbu, analizējot un pētot svarīgākos procesus. Tāpēc šobrīd piedāvājam laboratorijas vadītāja Kristapa Āla ieskatā spilgtāko notikumu apkopojumu. Brīdinām uzreiz: konkurence bija spraiga un, iespējams, tavs mīļākais notikums nebūs iekļauts.

Nominācija: “Gada labākais bloķētājs”

Aizvadītajā gadā mums ir bijuši lieliski bloķētāji – Kristaps Porziņģis pirms traumas gūšanas veica izcilus blokus. Tāpat Zemgus Girgensons vēl tikai decembrī izpelnījās stāvovācijas no Bufalo atbalstītājiem, vīrišķīgi ieraujot krūtīs spēcīgu pretinieka metienu, vienlaikus veicot rezultatīvu piespēli. Tāpat vairāki politiķi uz nebēdu ir bloķējuši tviterī. Tomēr K. Āls par labāko nosauc bloku, kas nemaz nenotika, – Jēkaba Straumes ideju, ka uz vēlēšanu laiku valstī varētu bloķēt sociālo tīklu “Facebook”.

Nominācija: “Gada risinājums”

Latviešus ir nomākušas neskaitāmas problēmas. OIK, piemēram. Piemēram, bīstami pārpildītā krastmala 18. novembra svinībās. Piemēram, sarežģītā situācija Rīgas domē un ar to saistītajos uzņēmumos. Kamēr risinājums visām šīm problēmām tiek tikai meklēts, Rīgas “Dinamo” pilnībā atrisināja jautājumu par savu sūdīgo sniegumu aizvadītajos gados, arēnas tribīnēs liedzot ienākt raganai Jurčikam, kas atspoguļojas arī komandas rezultātos. Šobrīd Rīgas “Dinamo” pārliecinoši atrodas labāko astotniekā un gatavojas cīņai play–o… ā, paga…

Nominācija: “Gada cīņa”

Mēs esam cīnītāju tauta, kas nekad nepadodas. Ansis Ataols-Bērziņš sparīgi cīnījās par tiesībām mest ar akmeņiem pa stikliem. Vesela sabiedrības daļa cīnās pret Latvijas attīstību enerģētikas jomā, iestājoties pret vēja ģeneratoriem. Taču K. Āla ieskatā vislabākais cīnītājs aizvadītajā gadā bijis Valentīns Jeremejevs, kurš uzsāka cīņu pret degvielas cenām, aicinot auto neuzpildīt degvielas stacijā “Circle K”.

Nominācija: “Gada rinda”

Varētu padomāt, ka šajā kategorijā uzvaras laurus bez iebildēm gūs Zviedrijas mēbeļu giganta “IKEA” ienākšana valstī, kas vienā rindā sapulcēja visus bez mēbelēm dzīvojošos latviešus. Taču “Cehs.lv” ieskatā tā rinda bija mīkstajiem. Kuram gan nav grūti pastāvēt siltā laikā labi organizētā pūlī, gaidot, kad varēsi paskatīties uz krēsliem. Īstās grūtības ir, kad tev visu nakti ir jāstāv aukstumā, cerot, ka no rīta izdosies par lielām naudām iegādāties biļetes uz Dziesmu un deju svētkiem visai ģimenei. Visu cieņu!

Nominācija: “Gada notikums kultūrā”

Mēs, protams, nedrīkstam te nepieminēt Eviju Vēberi. Tāpat arī Šipkēvicu junioru. Taču K. Āla ieskatā viņi ir izpelnījušies gana daudz uzmanības. Iespējams, pat nedaudz avansā. Tāpat nevaram nepieminēt “X Faktora” uzvarētāja Artura Gruzdiņa panākumus, sadarbojoties ar “Sony Music”, kas palīdzēja viņam iegūt dalību šovā “Gandrīz ideālas vakariņas”. Taču “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs par gada notikumu kultūrā nosauc Andra Kiviča atgriešanos mūzikas lauciņā full-time režīmā, jo viņš šogad pagātnē atstājis gan savu žurnālista, gan politiķa karjeru.

Nominācija: “Gada heštags”

Latvijas futbols šogad ir gājis cauri spēcīgām pārmaiņām. Ir notikusi īsta revolūcija. Aprīlī ne bez pamatīgas cīņas publiskajā telpā par Latvijas Futbola federācijas prezidentu kļuva izcilais izlases spēlētājs Kaspars Gorkšs, kas iezīmēja jaunu domāšanu un pieeju arī komandas sniegumā. Tieši tāpēc Latvijas izlase turpmāk pie visiem zaudējumiem liek klāt heštagu #11vilki.

Specbalva: “Gada besīgākie cilvēki”

Ļaudis, kuri nemitīgi gaužas par politiku, komentē gan procesus, gan ziņu portālu rakstus, taču 6. oktobrī vēlēt nedevās, jo ārā bija baigi labs laiks izbraucienam ar ģimeni vai draugiem. Tāpat viņi sūdzas, ka vēlēšanās nevar balsot elektroniski, – redz, kas tā par neattīstītu valsti!? Pateicoties viņiem, mums bija ļoti zema vēlēšanu aktivitāte. Pateicoties viņiem, mums nav valdības. Tāpat, pateicoties viņiem, mums ir aizdi**ts internets ar komentāriem par politiku, jo viņi prot muldēt, nevis rīkoties.

Zonassvētki

Leons smagi atkrita uz izgulētā matracīša, ļodzīgajai metāla rāmja gultai pretīgi nokrīkšķot, pēc tam, kad kārtējo reizi bija piegājis pie kameras restēm un dažas no tām vāji paraustījis. It kā cerēdams, ka kāda no tām pēkšņi padosies. Ne tikai rokās, arī kājās spēka nebija, viss Leona augums bija neticībā sagumis – viņš ķurķī bija pirmo reizi, turklāt viss notika zibenīgi.

Cietums. Tā taču ir vieta slepkavām un laupītājiem. Leons nebija ne viens, ne otrs. Viņš vienkārši bija cilvēks, kurš prot saskatīt izdevības tur, kur citi neprot… nu, vai kur Krimināllikums neļauj. Bet vai tad par to uzreiz tā – aiz restēm līdz turpmākam spriedumam?

Šodien ir 25. decembris. Ziemassvētki. Kaut Leons sevi vispirms uzskatīja par pareizticīgo un cerēja, ka uz to laiku varbūt viss būs atrisinājies un viņš varēs baudīt siļķi kažokā jau ģimenes lokā, viņš sevi nedaudz uzskatīja arī par katoli, jo divi Ziemassvētki ir labāk nekā vieni, un dāvanas Leonam patika saņemt. Gan paša, gan citu sagādātas. Tomēr šogad izskatījās, ka viņam pirmo reizi dzīvē varētu būt nevis viens vai divi, bet nevieni Ziemassvētki. Ir 25. decembris, un tuvojās vakars. Vakars bez dāvanām.

Pēc stundas bruņoti sargi visiem bloka zekiem vienam pēc otra uzlika rokudzelžus un nostādīja kolonnā. Kad tas bija pabeigts, maiņas vecākais uzrēja: “Tā, cērmes! Uz ēdamzāli soļļļooos – MARŠ!” un, sargu no abām pusēm pavadīta, kolonna kā apātisks simtkājis sāka šļūkāt un slīdēt uz priekšu. “Es teicu “soļos!”, nevis “slīdot!” nobaurojās maiņas vecākais, bet tikai ieraduma pēc. Viņš labi zināja, ka aurošana neko daudz nedos, un vispār viņam bija vienalga. Kamēr neviens neizbēg vai kāds nav pataisīts auksts.

Ēdamzālē Leons ilgi ar karoti bakstīja taukos peldošo ļoti neēdama paskata zirņu-speķa masu, cenšoties sadūšoties.

“Saka, ka vecā gadā jāapēd visi zirņi, tad nākamajā nebūs jāraud,” Leonu iztrūcināja zema balss no aizmugures. Viņš paskatījās pār plecu. Tur stāvēja teju divmetrīgs zeks ar izteikti masīvu pieres kaulu. Viņš nudien neizskatījās pēc ticējumu un latviskās dzīvesziņas eksperta, bet izskats mēdz būt maldinošs.

Apkārt galdam bija sastājušies vēl kādi pieci seši no bloka.

“Klausies, jauniņais, tikai nevajag mīzt,” sēdošo, kurš galvā haotiski un vispār jau bezjēdzīgi mēģināja izskaitļot, no kuras puses nāks pirmais belziens, uzrunāja milzis: “Mēs visi te esam normāli džeki. Ja zināsi savu vietu un nevārīsi sūdus, viss būs labi. Paskat’, mēs tev pat esam sarīkojuši sagaidīšanas eglīti.”

Leons nebija muļķis, viņš zināja, ka tūlīt, tūlīt jāseko sitienam, šī bija tikai iemidzināšanas taktika. “Lūdzu, nesitiet. Es nevienam netraucēšu, goda vārds!” viņš beidzot izmocīja.

“Sist? Par šitādiem vārdiem toč norausies. Kas – mēs kaut kādi mežoņi esam? Jā, esam te, pieļāvām dzīvē dažas kļūdas. Bet tieši tāpat arī tu. Tāpēc nemīz. Mēs tev atnesām sagaidīšanas dāvanu.”

“Dāvanu?” Leons, aizvien sēdēdams un gaidīdams sitienu, paskatījās uz tēvaiņa rokaspuišiem pa kreisi, cerēdams nolasīt viņu sejās jebkādu izteiksmi, kas kaut ko pateiktu priekšā. Tad pa labi – visiem sejas izteiksmes kā vienam, nemainīgas. Leons galvu uz vidu pagrieza atpakaļ tieši brīdī, kad pretī acu augstumā no divmetrīgā tēvaiņa bikšupriekšas izvēlās ar bantīti apsiets gaļas lauznis, ciets un nokrāsots sārti baltām strīpām kā svētku karameles spieķītis.

Leonam pār vaigu sāka ritēt asaras – viņš nebija iemācījies nevienu skaitāmpantiņu.

 

 

Kartona X faktors

Mēs regulāri saņemam lasītāju iesūtītus gabalus, taču visbiežāk CEHS.lv vecajo padome pieņem lēmumu, ka tas ir bijis vai nu sūds, vai pārāk garš, vai vienkārši padome bijusi pārāk skaidrā, lai izvērtētu. Vairāku apstākļu sakritības rezultātā mēs šoreiz piedāvājam lasīt apskatu par jauno O-Kartes akadēmiju jeb X-Faktoru, ko iesūtījis anonīms lasītājs, kurš parakstījies kā Rāzns Ezers.

Ja arī tu vēlies mums atrādīt savu kreatīvu, tad, neapsolot to publicēt vai atbildēt, vari provēt atsūtīt uz cehslv@gmail.com.

Mums radās aizdomas par to, ka pašmāju “X faktors” varētu būt tāda nedaudz parodija uz citu valstu piemēru fona jau tad, kad pirmajās atlasēs novērojām, ka mūsējie nav varējuši izprintēt baneri pietiekami lielos izmēros – tā, lai fotogrāfijās tas neizskatītos debili. Mūsu aizdomas par to, ka varētu nebūt labi, pastiprināja arī pieredze klātienē, kad MTG darboņi rāvās mellās miesās, lai no nelielajām skatītāju masām vismaz vienā punktā sastiķētu kopā pūli, uz kuru koncentrēt kameras. Arī no kartona salīmētais šova logo tirdzniecības centros neraisīja pacilātas sajūtas par to, ko mūsu bāleliņi būs spējīgi izdarīt ar pasaulslavenā talantu šova franšīzi. Visbeidzot mums gribētos uzņemties atbildību un atvainoties Sony Music, ka pirmās sezonas uzvarētāja garadarbs izčabēja līdz ar dažiem klausījumiem mūzikas straumēšanas vietnē Spotify.

Bet nu, nav jau tā, ka pirmās sezonas uzvarētājs Arturs Gruzdiņš būtu ieguvis pliku neko – pēc šova viņš ir gatavojis ēst kopā ar Roberto ļoti skatītā TV kanālā, gatavojis ēst un ēdis arī TV3 šovā “Vakariņas četratā”. Vēl Arturam laimējies izdzīvot arī to diezgan neveiklo sajūtu ikreiz, kad viņu publiski piesaka kā X faktors 1. sezonas uzvarētāju, jo tas parasti notiek kulinārijas šovos, nevis izpārdotā Vemblija stadionā vai vismaz pašmāju Palladiumā, kur satilpst kudiš vairāk miljonu skatītāju nekā Priekuļu kultūras namā.

Bet ok, pirmoreiz nesanāca, mēģināsim vēlreiz – varbūt otrreiz sanāks labāk. Tādā ziņā jauki, ka šogad uz atlasi ieradās emocionālā Katja no Baltkrievijas, prezentējot sakarīgu vokālu un priecējot visu patriotu sirdis ar jauniegūtajām latviešu valodas zināšanām. Nav gan nesatricināmas pārliecības, ka šis būs tas gadījums, pēc kura Sony Music korķēs vaļā šampi, nespējot vien nopriecāties, ka Latvijā uztaisīja to X faktoru, taču pārējo dalībnieku sniegums arī diez vai būtu sagādājis šādu gandarījumu. Toties mēs tikām pie vēl vienas grupas “Nando”, bariņa ar bekvokālistiem un veselas paaudzes šlāgerkanālam. Ā, vēl mums tagad ir Markus Rivas hip-hopa versija. Taču nepārprotiet – kamēr mēs metam akmentiņus dalībnieku dārziņā, Vecrīgas bruģa gabalus savā dārziņā izpelnījušies mentori. Proti, pārāk bieži šovu gaitā neloģiskas šķita dziesmu izvēles (ja nu vienīgi dziedoņus mērķtiecīgi gatavoja šlāgerkanālam), izraudzītie mākslinieku tēli nereti šķita klišejiski, garlaicīgi un visādi citādi ļoti tālu no tādiem, ar kuriem Sony Music no tiesas būtu gatavi slēgt līgumu.

Žūrija ar savu vērtējumu un izvēli pārsteidza atlasēs – šķiet, mentori bija aizrāvušies ar domu, ka ir šīs spēles MVP, aizmirstot patiesos MVP – reitingus, ko nodrošina dīvāna eksperti, saukti arī par skatītājiem, atbalstītājiem un faniem. Viņu loks līdz ar šova virzību uz finālu stabili saruka, un bez skatītāju bāzes šo šovu organizēt ir tikpat bezjēdzīgi, kā klausīties par kukuļošanu apcietinātā Leonīda Bemhena pretkorupcijas konferencei sagatavoto referātu “Sabiedriskā transporta pakalpojumi – ir vai nav riski” (visu cieņu par darba praktisko daļu). Tāpēc uzskatām, ka dīvāna eksperti bija tiesīgi pieprasīt žūrijas demisiju uzreiz pēc tam, kad tika izbrāķēta meitene ratiņkrēslā ar spēcīgu vēstījumu un labu balsi, kas turklāt vēl ir paralimpiete, kā arī gaužām bēdīgais džekiņš Marks, kurš publiski paziņoja, ka cīnās ar depresiju, un tad nolika visus uz pauzes ar popsīgo, skanīgo balsi.

Šos stāstus taču varēja tiražēt medijos, ceļot raidījuma reitingus, vēl turklāt uztaisoties par sociāli atbildīgiem, tā teikt, X faktors palīdz norādīt uz samilzušām problēmām sabiedrībā – attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti vai psihoemocionālas veselības problēmām. To, starp citu, veiksmīgi darījuši, piemēram, Lielbritānijas X faktora dižgari, saprotot, ka emocionālus cilvēkstāstus bieži vien var pārdot efektīvāk par vienkārši labu vokālu. Tas laikam arī ir tas skaļi daudzinātais un cītīgi meklētais x faktors: personība, stāsts + balss.

Mēs gan tiešām novērtējam producentu centienus mēģināt šo šovu padarīt kaut cik atbilstošu pasaules standartiem – pērn paveicās ar grupas “Hurts” koncertu arēnā “Rīga”, tad nu sanāca arī pie reizes pielauzt šos ierakstīt dziesmu X faktors studijā, lai finālā viņus TV skatītājiem neveikli pieteiktu kā lielos viesmāksliniekus. Šogad mūs pārsteidza vēl vairāk – ierakstīja un tikpat neveikli fināla raidījumā iemontēja Dona un Ozola priekšnesumu, tādā ziņā neslikts kompliments abiem. Kauč Jāni Jubaltu uzraut “Spogulīt, spogulīt” Aija varēja reāllaikā pierunāt – dzirdēju, ka viņš čomiem uzspēlēt piekrīt bez samaksas. Bet, protams, visu cieņu par konsekvenci – šāda pieeja – iepriekš ierakstīt pašmāju māksliniekus – iederas vienā atvilktnē ar baneri neīstos izmēros un kartona logo. Teiksiet, ka mums nav tik daudz naudas kā, piemēram, Lielbritānijai? Tad man ir jautājums, kādēļ, piemēram, Ukraina ir spējusi savu X faktoru izveidot tādu, kuru skatoties facepalm var atlikt? Iespējams, ka šis ir brīdis atzīt, ka kaut ko mēs te darām nepareizi, varbūt vienkārši neesam gatavi šāda mēroga projektam.

Bet nu, bez stresa – mēs mēģināsim atkal, un varbūt nākamreiz mums sanāks vismaz vēl vienas “Tautumeitas”. Tur Reynsi pērn tomēr diezgan ok pastrādāja, un meitenēm tā lieta pakustējās uz priekšu. Bet tikmēr varam turpināt priecāties par šīs sezonas sauso atlikumu – joku par miljoniem klausītāju Priekuļos.

Markus Zelta Biksiņās

Noplūdusi iespējamā Bemhena prezentācija par korupciju

Šonedēļ Delfi pakutinājām ausislasītājiem ar aktuālo Rīgas satiksmē. 

Aizvadītās nedēļas gaitā par centrālo tematu ir kļuvusi KNAB vadītāja Jēkaba Straumes vēlme izčakarēt Ziemassvētkus veselai plejādei politiķu un uzņēmēju, vienlaikus sarūpējot vienīgo patiesi jēdzīgo dāvanu valsts simtgadē, ja neskaita rokas zāģi ar LV100 logotipu (tas bija riktīgi kruta). Dižportāla “Cehs.lv” vecajo padome lēma, ka pats rēcīgākais moments šajā notikumu gaitā ir Leona Bemhena netikšana uz Rīgas domē rīkoto praktisko konferenci “Iekšējās kontroles sistēmas korupcijas novēršanai pašvaldībā”. Vēl vairāk. “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorija ir ģenerējusi viņa uzstāšanās, iespējams, precīzu repliku.

Jau vēstīts, ka Bemhenam bija paredzēts kāpt uz skatuves ar 15 minūšu referātu par tematu “Sabiedriskā transporta pakalpojumi – ir vai nav riski”. “Cehs.lv” komanda, saprotams, ņēma vērā iespējamos riskus, reproducējot Bemhena referātu, jo bija bažas, ka realitātē to par 35 tūkstošiem no interneta būs nokačājis Dzanuškāns, tāpēc uzreiz brīdinām, ka šis riska faktors, ģenerējot potenciālo sagatavi, tika manuāli izslēgts.

Iespējamā Bemhena prezentācija par korupciju, kas, iespējams, sagatavota pirms KNAB kratīšanām un Bemhena apcietināšanas aizdomās par korupciju:

Labdien Rīgas domē! Zdravstvuyte!

Man vienmēr ir paticis teikt, ka ar korupciju ir grūti. Taču bez korupcijas ir vēl grūtāk. (pauze smiekliem)

1. slaids

Korupcija – kur par to runāt?

Šis ir sarežģīts temats, par kuru ir būtiski runāt. Taču ne mazāk būtisks jautājums ir, kur, par ko un ar ko mēs par to runājam. Šādas publiskas konferences ir labs veids, lai dalītos ar vispārīgām frāzēm un raidītu sabiedrībai signālu, ka mēs par to uztraucamies. Un savā ziņā nav melots.

Mēs ļoti uztraucamies par korupciju. Līdzīgi kā mēs uztraucamies par sasuku pirms iziešanas vējainā laikā. Tu nevēlies, lai gadiem koptais ērkulis sliktos laikapstākļos izdēdētu pāris stratēģiski muļķīgu kļūdu dēļ. Tāpēc, kad tu plāno runāt par korupciju, ir būtiski izvēlēties pareizos apstākļus – katram ir sava pieeja. Dažs izvēlas to darīt Kamčatkā, dažs “Rīdzenē”, dažs kādā vīna bārā pilsētas centrā, bet vēl dažs atpūtas kompleksā “Taureņi”.

Ir jābūt radošam, jo tad tavas sarunas būs drošībā un uztraukties varēsi mazāk.

2. slaids
“Rīgas satiksme”

Tālāk es vēlos parunāt par “Rīgas satiksmi”. Paruna stāsta, ka vēsture mēdz atkārtoties. Arī veci iepirkumi ir daļa no vēstures, tāpēc mans moto ir “iepirkumi mēdz atkārtoties”. (pauze, lai ļaudis var pierakstīt kladītēs)

Piemēram, vakar uzstādītās tehnoloģijas būs novecojušas jau rīt. Cits piemērs: ja tu vakar iepērc “Mercedes Benz”, tad jau rīt vēlēsies braukt ar “Škodu”. Tāpat katra iepriekšējā reize sniedz vērtīgas mācības – kas ir izdevies un kas nav. Personīgi mana lielākā profesionālā cerība ir neatkārtot “Daimler” lietā pieļautās kļūdas, kad praktiski viss… viss darbs, kas tika izdarīts, izplēnēja vējā. To es apņemos, kā šeit stāvu. Šobrīd. Šajā 18. decembra otrdienā. Kā brīvs un atbildīgs cilvēks, kuram nav nekādu ierobežojumu, bet “Rīgas satiksme” strādā uz urrā. Es varu. Mēs varam. Mēs to izdarīsim kopā! (pauze stāvovācijām)

Tāpat es vēlos parunāt par inovācijām, ko esmu ieviesis.

Jautājums auditorijai: ko jūs šeit redzat? (ekrānā parādās attēls ar tramvaju)

Es pateikšu, ko redz profesionālis. Iespēju. Iespēju to mazgāt ar nanoūdeni. Iespēju to remontēt par garantiju vēl un vēl, pat ja tas nav nepieciešams! Iespēju to krāsot, tīrīt, apķīlāt… sasodīts! Šis darbs prasa radošu domāšanu, kolēģi.

3. slaids
Riski. Vai tādi ir?

Runājot par riskiem, es vēlos izdalīt divus stabiņus – korupcijas plusus un mīnusus.

Plusi:

Var nopirkt vairāk lietu.
Augstāka personīgā labklājība.
Konkurētspējīgs atalgojums.
Iespēja nopirkt raķešmašīnu un māju no zelta.
Iespēja satikt ietekmīgus cilvēkus privātās tikšanās.

Mīnusi:

Strādāšana virs darba laika.
Besīgas intervijas pie Dombura.
Opozīcija visu laiku par kaut ko piesienas.

Secinājumi: Mīnusi paliekošas sekas līdz šim nav sagādājuši, taču plusi gan. (šajā brīdī novilkt žaketi, lai publikai paveras skats ar 4 “Rolex” pulksteņiem uz vienas rokas)

Noslēguma slaids

Atceramies dažas tēzes. Ir jābūt radošam. Ir jāmācās no pagātnes kļūdām, bet pagātnes veiksmes jāatkārto. Būs reizes, kad darba dēļ nāksies strādāt atvaļinājumā vai palaist garām Ziemassvētkus. Tam ir jābūt gatavam.

Taču kā preventīvi nodrošināties gadījumā, ja pienāk stunda X? Ir svarīgi motivēt un iesaistīt pēc iespējas vairāk kolēģu un pēc iespējas vairāk augsta ranga amatpersonu. Jo plašāks būs tavs tīkls, jo lielāka iespējamība, ka X stundā, kura, cerams, nekad nepienāks, tevi kāds izručīs. Tikai kopā mēs varēsim veiksmīgi apiet iekšējās, ārējās un jebkādas citas kontroles mehānismus.

(noslēgumā visiem kopā noskaitīt moto)

Ja tu veido korupciju,
Liec, draugs, aiz auss,
Jo vairāk draugus ievelc tu,
Jo vairāk Jēkabs paliks sauss.

Rituāls cīņai ar vecajiem komunistiem

Andris bija allaž aizņemts ar savas vietas meklēšanu dzīvē. Viņš izmēģināja dažādas nodarbošanās – basketbols, mūzika, šova vadīšana televīzijā un pat uzrakstīja grāmatu. Taču, lai ko viņš darīja, tas nebija ne tuvu labākais sniegums un pēlēju kritika kā dadzis ķērās pie dvēseles. Andris uzskatīja, ka neskaitāmie piedzīvojumi ir padarījuši viņu ļoti dzīvesgudru, taču neredzēja sev vietu, kur izmantot šo milzīgo pieredzes un zināšanu krājumu. Sirdī Andris alka sabiedrības atzinības un vēlējās strādāt tās labā. Taču pienāca brīdis pārmaiņām gan sabiedrībā, gan Andra dzīvē.

Andris bija pamanījis Artūru un Aldi, kuru neizsīkstošā enerģija un cīņas spars viņam ārkārtīgi simpatizēja.

“Ko es varu darīt?” – Andris uzrunāja enerģijas pārpilno Artūru.

“Andri! Ļoti labi, ka izteici vēlmi mums pievienoties! Mums vajag aktīvus un jaunus cilvēkus, kas izspiedīs vecos komunistus un zagļus kā nobriedušas pumpas. Mēs tevi uzņemsim savā vidū, ja spēsi izturēt rituālu…”

Andris bija apmulsis:

“Kādu rituālu?”

Artūrs pasmaidīja, draudzīgi uzsita Andrim uz pleca un pasniedza viņam zīmīti:

“Atnāc uz šo adresi norādītajā laikā un tev viss taps skaidrs.”

Andris bija apmulsis, bet izjuta patīkamu kņudu vēderā, kā pirms liela piedzīvojuma.

Andris ieradās norādītajā vietā un laikā. Tās bija vecas, blāvas sveču gaismas piepildītas telpas. Viņu sagaidīja melnā apmetnī un kapucē tērpts vīrietis, kas izskatījās pēc veca mūka. Vecais mūks paņēma vienā rokā lielu svečturi ar 13 aizdegtām svecēm un ar žestiem norādīja kur Andrim jāiet. Viņi devās caur vairākām tukšām telpām, kur vienīgā skaņa nāca no viņu pašu soļu atbalsīm. Andris tika aizvests uz mazu telpu, kur mūks atdarīja vecas un smagas durvis, kuras veda uz pagraba celli. Andrim tika nodots svečturis un norādīts, ka tālāk viņam jāiet vienam pašam. Pagraba cellē Andri sagaidīja cits mūka talārā ģērbies vīrietis.

“Kur es esmu un kas te īsti notiek?” – Andris nolēma noskaidrot situāciju.

Vīrietis noņēma kapuci un atsedza seju, tas bija Artūrs, kura seju rotāja sirsnīgs smaids.

“Man prieks, ka nolēmi ierasties. Šovakar tu tapsi par vienu no mums. Tev tiks uzdoti vairaki jautājumi, atbildi uz tiem apstiprinoši, bet tagad tev jānoģērbjas un jāuzvelk šis…” Artūrs pasniedza Andrim baltu talāru.
Andris saminstinājās, bet paklausīja Artūram – noģērbās līdz ādai, uzvilka balto talāru un pārsedza galvu ar kapuci. Artūrs ieveda Andri apaļā telpā, kur pusaplī stāvēja 12 melnos talāros tērpti cilvēki un Artūrs tiem pievienojās kā trīspadsmitais.

“Vai šī ir jauna asins un jauna balss?” – pusapļa vidū stāvošais skaļi jautāja.
“Šī ir jauna asins un jauna balss!” – Artūrs atbildēja.
“Mums ir vēl viena balss!” – piebalsoja visi klātesošie.

“Jaunā balss, vai zvēri uzticību saviem brāļiem?”
“Zvēru uzticību saviem brāļiem!”

“Jaunā balss, vai ēdīsi starp saviem brāļiem?”
“Ēdīšu starp saviem brāļiem!”

“Jaunā balss, vai paēdis tu dosi ēst citiem?”
“Paēdis es došu citiem ēst!”

“Darbi runā skaļāk par vārdiem!” – centrālais stāvs noņēma kapuci un atsedza savu seju, ko Andris tūdaļ atpazina kā Aldi. Aldis spēra dažus soļus pretim Andrim un pamāja, aicinot viņu apaļās zāles vidū. Andris ar svečturi spēra dažus soļus Alda virzienā un svečtura gaismā pamanīja kādu četstūrīgu priekšmetu uz klona grīdas, tā bija suņu būda ar ķēdi un tukšu metāla bļodu.

“Vai tu esi nācis kails, tīrs un bez viltus?” – Aldis jautāja Andrim, liekot saprast, ka viņam ir jānovelk baltais talārs.
“Esmu nācis kails, tīrs un bez viltus!” – Andris novilka talāru un atsedza kailo ķermeni.

Aldis pacēla ķēdi un aplika to Andrim ap kaklu. Tad viņš pacēla sava melnā talāra apakšdaļu un pietupās virs tukšās bļodas. Aldis pakāpa malā un nostājās atpakaļ pusaplī. Andris pamanīja, ka bļoda vairs nav tukša.

“Ēd kā mēs visi šeit esam ēduši un kļūsti par mūsu balsi!” – Aldis skaļi sauca Andrim.

Andrim sametās slikti, taču viņa misijas apziņa bija stiprāka. Viņš nometās ceļos četrāpus pie bļodas un raudzījās tajā. Andrim sarāvās kuņģis. Viņš paskatījās uz melnajiem stāviem un saprata, ka vairs nav atpakaļceļa, šis ir vienīgais veids kā īstenot savas ambīcijas un atgūt nozagto valsti.

Andris ienira ar seju bļodā un kampa kā bada cietējs. Ar lūpām kniebjot silto masu, asaras sāka slīdēt pār viņa vaigiem un lija bļodā. Andris centās nedomāt par garšu, taču viņam šķita, ka tā atgādināja piedegušus kafijas biezumus ar cigoriņiem. Andris, sažņaudzis acu plakstiņus, notiesāja kumosu pa kumosam līdz bļoda bija tukša.

“Celies, brāli!” – Aldis lepni uzsauca Andrim.

Andris piecēlās kājās un ķēra pēc gaisa. Artūrs skatījās uz viņu ar mīlestības asarām acīs. Pēc mazas pauzes, Artūrs pienāca pie Andra un kvēli noskūpstīja viņu uz mutes, aplaizīja savas lūpas un sapņaini aizvēra acis. Bija noticis prātam neizskaidrojamais – Andris pēkšņi zināja visu kas viņam jādara un jāsaka, vārdi paši bira pār viņa lūpām:

“VISS IR JĀMAINA! VISI VECIE KOMUNISTI IR JĀIZSVĒPĒ! JĀAIZLIEDZ MEDIJIEM IZMANTOT VĀRDU “IESPĒJAMS”! ES MĀKU SPĒLĒT ĢITĀRU, TAS IR TAS PATS KAS BŪT POLITIĶIM”

Antiņ, pūt stabulīti; prātiņ, nāc mājās!

Nesen pašmāju trešais tēva dēls – Ansis Ataols Bērziņš – sasauca preses konferenci, lai kārtējo reizi pažēlotos par to, cik ļoti valsts viņam nodarījusi pāri. Tā kā kopš šī tautas glābēja varoņeposa pagājuši jau teju desmit gadi un lielākā daļa lasītāju noteikti domā: “Ansis Ataols… kas?”, paskaidrosim, ka tas ir čalis, kurš 13. janvāra nemieru laikā mētājās ar bruģi, bet, kad tiesa par to piesprieda nosacītu sodu, nolēma pamest valsti un savu ģimeni, lai rakstītu dziesmiņas par to, cik ļoti vēlas viņus satikt, un dotos “politiskajā trimdā”, tādējādi pārvēršot nosacīto sodu par reālu cietumsodu. Jau iepriekš par to rakstījām: “Cehs.lv: Ansis Ataols Bērziņš – reti draņķīgs dumpinieks“.

Atgriežoties pie Anša sasauktās preses konferences, vēlamies analizēt pāris tajā izskanējušas tēzes. Tātad Ataols uzsver, ka “Latvija nav tiesiska valsts”, jo viņš ar bruģi mētājies sabiedrības interesēs. Visupirms jānorāda uz faktu, ka Latvijas Republikas tiesiskums ir atrunāts jau Satversmē, un tā apstrīdēšana caur vienpersonisku cietēja prizmu ir spļāviens Satversmes veidotāju sejās. Otrkārt – Latvijas tiesiskumu lieliski ilustrē tas, ka cilvēkus, kas pārkāpj likumus un pēc tam izvairās no nosacīta soda, mēs liekam cietumā.

Tālāk Bērziņš norāda: “Latvijā augstākās instances tiesa piesedz zemāku instanču tiesu kļūdas un brāķi, nevis tās labo. Sistēma sagaida, ka cilvēks tai bučos roku.” Pārfrāzējot – tiesa sagaida, ka iedzīvotāji ievēros likumus. Mēs dzīvojam valstī, kurā sistēma sagaida, ka bučosim tai rokas, ievērosim likumus, maksāsim nodokļus un būsim pilsoniski aktīvi, – nudien pretīgi, tas ir kaut kas nedzirdēts. Nosauciet kaut vai vēl vienu valsti, kurā kaut kas tik neiedomājams notiek. Ā, pag…

Ansim, protams, azotē ir arī vairāki risinājumi, piemēram, viņš vēlētos, lai Latvijā tiktu ieviesta “civila kontrole pār sistēmu”. Šajā mirklī sāk kļūt neskaidri – tad Ataols vēlas, lai Latvija ir tiesiska valsts vai nē? Jo civila kontrole ir tiešs pretstats tiesiskai valstij.

Civilo kontroli Bērziņš skaidro kā augstākās uzraudzības institūciju jeb kaut ko līdzīgu “vecajo padomei”, kurā sabiedrības cienītiem speciālistiem būtu tiesības atcelt tiesu spriedumus un tos nodot jaunai izskatīšanai, ja “redzētu, ka kaut kas pieņemts netaisnīgi”. Pavisam nesen internetā tika publicēts kāds dokuments, kuru parakstījusi “Latvijas inteliģence”, tostarp arī Pujāts, Rudzītis, Veidemane, Ostrovska un citi cienīti speciālisti. Sauciet mani par idiotu, bet es ļoti nevēlos, lai šādi vai jebkādi citi speciālisti varētu brīvi caurskatīt visus tiesas spriedumus un pilnīgā chillā nolemt, kuri no tiem nav gana labi.

Ironiskā kārtā Latvijā pēdējo gadu laikā tikai divi cilvēki ir piedāvājuši savu alternatīvo tiesu. Viens ir Ansis Ataols Bērziņš, bet otra – kāda sagadīšanās – jau iepriekšējā rakstā par šo tēmu pieminētā Ditta Rietuma, kura sevi pasludināja par pamatiedzīvotāju ķēniņieni un mēģināja norēķināties ar koka sprigulīšiem.

Vēl jāpiebilst, ka Ansis Ataols veselas divas reizes lūdza Valsts prezidentam apžēlošanu. Tā kā ir skaidrs, ka šādus lēmumus prezidents, visticamāk, nepieņem vienpersoniski un emociju vadīts, bet gan apspriežas par tiem vismaz ar sievu, taču, visdrīzāk, ar veselu gūzmu savu padomnieku, tad zināmā mērā šis sabiedrībā cienīto speciālistu lēmums Bērziņu neatbrīvot no cietumsoda varētu tikt uzskatīts par jau realizētu “vecajo padomi”. Bet tas nu tā.

Visubeidzot – savas darbības Ansis Ataols Bērziņš ir nosaucis par uzupurēšanos valsts vārdā. Hei, Latvijas brīvības cīņu karavīri, kas bija gatavi doties pretī drošai nāvei, lai realizētu sapni par brīvu Latviju; visi izsūtītie latvieši, kas bija spiesti dzīvi pavadīt trimdā Sibīrijā, jo pārāk mīlēja savu valsti; čekas pagrabos nomirušie patrioti; Bastejkalna apšaudēs bojā gājušie, paejiet malā – Ansis tūdaļ raidīs trāpīgu bruģa gabalu tieši logā un pēc tam nodziedās par to dziesmiņu, kožot siltā viesnīcas numuriņā Čehijā. Tas bija upuris, kuru nākamās paaudzes atcerēsies un daudzinās vēl otrajā Latvijas simtgadē. Bravo!

Vizīte pie tipiskas antivaxeru ģimenes

Mana mīļotā sieviete ir pirmā bērniņa gaidībās, kas nozīmē pirmreizēju saskarsmi ar visdažādākajām problēmām un lēmumiem. Viens no būtiskākajiem jautājumiem bija par mūsu bērniņa vakcināciju, jo publiskajā telpā ir viruši neskaitāmi strīdi par šo jautājumu. Man ir tikai viens mērķis – lai mans bērniņš būtu vesels.

Esmu izlasījis internetu krustu šķērsu, taču informācijas ir tik daudz, ka galva sāk reibt. Sociālo tīklu strīdos par šo tēmu pamanīju kādu ģimeni (Dzintars un Evija). Abi šķita ļoti racionāli vakcinācijas pretinieki, kas nebaidījās paust savu viedokli un pamatot to ar dažādām saitēm internetā. Sazinājos ar Dzintaru, un viņi laipni piekrita uzņemt mani kā viesi savās viesmīlīgajās mājās.

Ierodoties pie saimniekiem, uzreiz sapratu, ka tur dzīvo cilvēki, kuri ļoti augstā vērtē tur tradīcijas, ģimeni un vērtības, par to liecināja ļoti sakoptā teritorija, kas vasarā noteikti izskatās absolūti pasakaini. Dārzā varēja pamanīt dažādus latvju un Austrumu simbolus, daži no tiem bija iekārti kokos, citi atradās pie mājas un šķūnīša ieejas. Mani sveicināt steidzās Dzintars un viņa suns vārdā Šantijs jeb Mieriņš, un jāatzīst, ka vārds viņam bija gluži piemērots, jo viņš draudzīgi paluncināja asti, apostīja man roku un lēnām aizslāja atpakaļ māju virzienā. “Viņš ir tikko paēdis, grib nodoties diendusai,” Dzintars paskaidroja un aicināja uz iekštelpām iepazīties ar ģimeni. Mājā mani sagaidīja vīraka smarža un garos, krāsainos brunčos tērptā Evija, kas iepazīstināja mani ar abiem dēliņiem – Pēteri (4) un Uģi (2).

Izstāstīju par gaidāmo ģimenes pieaugumu un vakcinācijas jautājumu. Dzintars saprotoši uzsmaidīja un teica, ka arī viņi vēl pirms dažiem gadiem esot “staigājuši manās kurpēs”. Evija teica, ka jaunībā esot daudz lasījusi un meklējusi gudrības, kā dzīvot, bet nekas nav spējis uzrunāt vai pārliecināt. Taču viss mainījās pirmās grūtniecības laikā. “Viss nostājas savās vietās, ja ļauj runāt intuīcijai, nevis prātam. Internets, televīzija, pat reklāmas uz ielām neveicina domāšanu, tieši pretēji – viedokļi tiek implantēti smadzenēs. Cilvēks kļūst par robotu! Es ilgi dzīvoju robota dzīvi starp citiem robotiem – mašīna, darbs, mašīna, vakariņas, televizors un tā uz riņķi. Tikai, kad paliku stāvoklī ar Pēteri, sapratu, ka tas tā nevar turpināties. Tik vienkārši – atnāk bērniņš un tu instinktīvi zini, kas jādara, lai viņam būtu vislabākais dzīvē.”

Pie galda neveikli piesteberēja mazais Uģis, un tēvs viņu nosēdināja sev uz ceļa. Kamēr Evija man stāstīja par pēkšņo paradigmas maiņu, Dzintars paņēma tējkaroti mīksta sviesta un sāka to barot mazajam knēvelim, kurš to arī bezrūpīgi čāpstināja mutē. “Vai ir labi dot bērnam ēst sviestu?” atļāvos pajautāt. Abi vecāki man pastāstīja, ka tas ir viens no labākajiem ēdieniem, jo tas ir tīrs lauku sviests no netālās zemnieku saimniecības, no nepasterizēta piena, bez konservantiem un ķīmijas, pilns ar veselīgajām baktērijām. Tauki esot ļoti svarīgi ikdienas uzturā, jo ketoze uzlabo domāšanu, smadzeņu attīstību un pagarina mūžu. Pieņēmu zināšanai, un mēs pārgājām pie vakcīnu jautājuma.

“Kā jau Evija teica, kad pieteicās Pēterītis, mums viss bija jāmaina – jādzīvo veselīgi un pie dabas. Protams, tas izslēdza arī jebkādu vakcināciju. Slimības izraisa neveselīgs dzīvesveids un neveselīgas domas. Dabā nav tādas lietas kā slimības, tās visas ir cilvēku izraisītas un radītas. Slimības ir milzīgs peļņas avots zāļu ražotājiem, tātad izdevīgi ir arī kaites ārstēt pēc iespējas lēnāk. Korporācijas cilvēkus pieradina pie saviem produktiem. Ziņas, filmas, mūzika, uzturs, sociālie tīkli – tas viss ir uzbūvēts ar mērķi palielināt peļņu. Tāpēc arī pasaule ir pilna ar cilvēkiem ar lieko svaru, kas nepaceļ acis no ekrāna,” man izskaidroja Dzintars un devās nolikt mazo Uģi diendusā, bet es aizdomājos par dzirdēto.

Evija piekrītoši pamāja: “Es jums neiesaku vakcinēt bērniņu, bet šis lēmums ir jāpieņem vecākiem pašiem. Bet ņem vērā, ka ir daudz pētījumu, kas liecina, ka vakcīnas satur dzīvsudrabu, kas, kā jau tu ļoti labi zini, ir ļoti kaitīgs. Modificētu dzīvnieku gēnu injicēšana savā organismā, piekritīsi, galīgi nešķiet laba lieta. Kāpēc lai es to nodarītu mazam, neaizsargātam bērnam? Galu galā veselam cilvēkam ir veselīga baktēriju mikroflora, ja kaut kas izjauc balansu mikroflorā – rodas tas, ko sauc par slimībām. Un ar ko ārstē šīs slimības? Ar ķīmiju, kas vēl vairāk izjauc līdzsvaru cilvēka ķermenī.”

Nolēmu apjautāties par to, kur šie cilvēki ir smēlušies zināšanas par mikrofloru un veidiem, kā dzīvot: “Lielākoties mēs jau intuitīvi jutām lietas, kuras jādara pareizi, bet mums ļoti palīdzēja arī daudzi citi, cilvēki, kas aktīvi interesējas par šīm lietām. Gājām uz dažādām lekcijām, un ļoti iepatikās Uģis Kuģis. Mēs ar Uģi ļoti sadraudzējāmies un viņam par godu arī nosaucām mūsu jaunāko puiku.” Dzintars atnesa dažas grāmatas, kuras man izpētīt, pārsvarā tie bija tulkoti Indijas autoru darbi. Vīrietis turpināja: “Uģis mums ļoti pavēra acis par to, kā sadzīvot ģimenē. Mēs atskārtām, ka sabiedrība ir pilnīgi sabojājusi attiecības – cilvēki iemīlas un drīz šķiras, tas nav normāli, senāk cilvēki iemīlējās un nodzīvoja visu mūžu kopā.”

Apjautājos, kā vēl ir izmainījušās attiecības pēc šīm mācībām: “Mums ir pazudis sabiedrības uzliktais tabu mīlestībai. Piemēram, kad mēs ar Eviju nodarbojamies ar seksu, mēs neslēdzam durvis un puikas to var redzēt, jo tas ir gluži dabīgs dzīves process. Pirmajā reizē Pēteris ieraudzīja mūs no aizmugures un sāka gauži raudāt!” Abi vecāki smējās un saskatījās. Evija izteica minējumu, ka Pēterim nebija saprotams, kāpēc tētim tik jocīgi kustas dibens un mamma sten. Dzintars turpināja: “Sekss ir vēl viena no tām lietām, ko sabiedrība ir padarījusi par tabu, lai to varētu pārdot, bet patiesībā tas ir dabisks, ikdienišķs un veselīgs. Sievietes vagīnā ir ļoti vērtīga baktēriju mikroflora. Evija katru rītu man un arī puikām ar pirkstu uzsmērē uz mēles drusku šīs mikrofloras. Man kādreiz bija problēmas ar vēderu, bet nu tās visas ir pagaisušas. Evija arī paskalo pirkstu ūdenī, un es to nesu savam kolēģim, kuram ir C hepatīts. Domājam, ka viņš būs vesels pēc dažiem mēnešiem un farmācijas nozare paliks bešā.”

Lai mani pārliecinātu, Dzintars un Evija piedāvāja man pavērot viņu mīlestības aktu, bet es atteicos un ar iegūtajiem iespaidiem devos atpakaļ uz “cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratoriju. Grūti sagremot, ko ieguvu no šīs vizītes pie antivaxeru ģimenes. Cilvēki ir ļoti patiesi, laipni un jauki. Viņi ļoti augstu vērtē veselību un mīlestību, taču bažas radīja informācijas avoti, uz kuriem šie cilvēki balsta savu uzticību. Informācija pārsvarā nāk no pasaules daļas, kur ūdens uzturam tiek ņemts no upēm, kur krokodiliem tiek izbaroti mirušie ģimenes locekļi.

Apšaubāmi ir arī balstīt ģimenes modeli uz guru mācībām, kuriem pašiem nav ģimenes. Bet var jau būt, ka es kļūdos. Galu galā vecāki gadu simtiem ir veduši savus bērnus pie katoļu mācītājiem – un cik daudz krietnu kristiešu izaudzis, pat ja šajā procesā ir cietuši daži altāra zēni. Līdzīgi kā ar vakcīnām – paglābj tūkstošus no drošas nāves, pat ja dažiem tas izraisa veselības problēmas.