Reemigrācijas plāns darbībā

“Pizģec, bļaģ, nahuj, es tev saku, ka izsitīšu to piķi no čurkām! Jobanie čigāni.”
“Viņi nav čigāni, Andžiņ, moldāvi. Un izsitīsi tāpat kā pagājušajā reizē?…”
Andža saviebās. Pagājušajā reizē nācās atkal paspaidīt omi, lai viņa no savas lielās represēto pensijas atsūta, – stāstiņš par ļaunajiem poļu reketieriem, kuri viņu draud nogalināt, iedarbojās. Un netika jau arī daudz melots: debilais Jaceks, kurš spieda piķot par pierakstu, nebija nekas cits kā rekets. Bet tajā brīdī, kad ome gatavojās iet uz banku, lai pārskaitītu naudu, uzkūlās tā mauka Ksenija, kas izkladzināja visam pagastam, ka viņš, redz, slēpjoties ārzemēs no alimentiem. Kuce.
“Es tev zvēru, Budzi. Tie čur… moldāvi atdos piķi. Parīt.”
“Haha, kā tad! Nosvīda tavi moldāvi, jau vakar, ar visu brigādi. Ko blenz? Griša redzēja, melns busiņš. Aizbrauca uz nākamo objektu spēlēt lohotronu.”

Andža juta, kā dūres savelkas. Braukšana uz fričlandi bija liela kļūda. Lūtonā viņam klājās lieliski, pabalsti ripoja un pat sociālais dzīvoklis bija piešķirts… Ja vien nebijis tā melnā mēsla, kurš viņam trāpījās ceļā pēc viena pasākuma ar čomiem. Sasodītais pakijs. Andža bija tikai pāris reizes viņam iebakstījis ribās, bet sīkais tarakāns gandrīz galus atdeva. Nācās ātri tīt makšķeres no zaļās salas un fričlande likās okei variants, jo Budzis bija solījis palīdzēt. Aha, palīdzēt, kā tad. Izrādījās, ka Vācijā joprojām valda Hitlers – lai dabūtu pierakstu, vajadzēja darbu, bet, lai dabūtu darbu, vajadzēja pierakstu. Par oficiālu darbu, protams, nevarēja ne sapņot, – tā šmarensija Ksenija ar saviem alimentiem… Tā kā nācās vien piķot Jacekam, kurš mācēja visu nokārtot. Darba tirgū valdīja uzmetēji, pidari un čigāni, un parāds Budzim bija izaudzis līdz četrciparu skaitlim.

“Labi, nemīz… Būs arī tavā buļļa dirsā pavasaris. Man tev ir pārsteigums. Braucam šodien uz Latviju.”
“Uz to sūda valsti? Lai es tur kaut reiz savu kāju…”
“Hahaha, uzķēries, lohs ! Ne jau TĀDĀ veidā uz Latviju, – re, skaties. Būs šmiga par brīvu.”
Un viņš iebakstīja savu trekno pirkstu datora zilajā acī. Tur, feisbuka dzīlēs vizēja sarkanbaltsarkani raksti un paziņojums: “Šovakar par godu valsts simtgadei mūsu latviešu biedrība rīko koncertu draudzes namā. Ieeja par groziņiem un vakara pārsteigums …”
Nu smieties gribējās Andžam. Nudien, groziņi un šmiga par brīvu ļoti interesēja Budzim, kurš bija Jaceka labā roka un naudā peldēja. Īstais “groziņš”, kura dēļ Budzis gribēja braukt uz šo tūdaliņu pasākumu, bija pupainā Linda, savulaik viņa klasesbiedrene, nesen atbraukusi uz kaimiņu ciemu, un tās bildes feisbukā Budzis pats aizvakar tika Andžam rādījis. Linda dziedāja ansamblī, un Andža sev par lielu uzjautrinājumu saprata, ka Budzis, varenais Budzis tā kā kautrējas doties uz pasākumu viens. Jobanais tirliņš.


“Nu, puiši, kas jums groziņā?”
Iekšālaidēja nebija pupainā Linda, – novērtēja Andža, – bet pavītis zirgs ap piecdesmit tautastērpā, kura noteikti mainīja friču pendžām pīles un vakaros uzpildījās ar saldo šampi. Groziņa viņam nebija, taču Budzis gan bija sagatavojies – pavicināja zirgam pie deguna divus LIDL maisiņus, pilnus ar saldumiem. Pupainajai Lindai bija divi sīkie.
“Cik mīļi! Pagaidiet, mums ir vakara pārsteigums. Reemigrācijas loterija – tikai jāuzraksta savs vārds uz kartiņas, un jūs piedalīsieties Reemigrācijas fonda rīkotajā iespējā doties atpakaļ uz dzimteni. Par valsts naudu.”
Andža jau pastiepa roku, lai pagrūstu malā šo kuci ar visu viņas fakino loteriju, taču ceļu aizšķērsoja Budzis, kurš valdonīgi paķēra kartiņas un iešņāca Andžam ausī.
“Savārīsi sūdus, lisais, rēķini, ka parāds dubultosies. Mēs esam zolīdā pasākumā.”
Andža nopūtās, uzskribelēja uz lapiņas savu vārdu, e-pastu un telefonu, ar vienu aci sapņaini skenēdams galdu, kur rotājās pīrādziņi, siļķe kažokā, sviestmaizes un – aleluja! – divas lielās balzama pudeles.

Taču prieks nebija ilgs. Tiklīdz viņš spēra soli pīrādziņu virzienā, uz nelielā paaugstinājuma telpas galā kaut kas iegaudojās. Piecas sievietes garos svītrainos brunčos uzpeldēja nez no kurienes un sāka vilkt lēnu, raudulīgu melodiju. Vienīgā cērtamā no viņām bija pupainā Linda, kura viegli gorījās pašā vidū, šūpojot blondo pačku.
Kaukšana vilkās diezgan ilgi, Andža jau pamazām sāka zaudēt cerību un iekrita paģirainā, saraustītā transā, kuru vēl ļaunāku darīja sasodīto pīrādziņu smarža. Tās bija lamatas, kurās Budzis viņu tika ievilcis, sodot par parādu, un šīs mokas nebeigsies nekad! Neviena blonda blozga nebija tādu ciešanu vērta.
Taču te saldsērīgās vaimanas pēkšņi pārtrūka. Andža atvēra acis, lai noticētu savam priekam, un, protams, tas bija kārtējais māns. Uz improvizētās skatuves kāpa bārdains tuntulis maza bērna kaku krāsas uzvalkā.

“Kā jau sākumā tika minēts, es pārstāvu Ekonomikas ministrijas Reemigrācijas fondu. Šodien, šajā mazajā trimdas šūniņā tiks izlozēts tas laimīgais, kuru mēs palīdzēsim atgriezt Latvijai. Realizējot šo pilotprojektu, mēs dāvāsim iespēju šim cilvēkam sociāli un finansiāli iekļauties dzimtenē. Zinām – tas nav viegli, taču mums ir jāatgriež svešumā aizklīdušie tautieši. Katrs Latvijai zaudēts cilvēks – tā ir mūsu nācijas izmiršana.”
Pupainā Linda koķeti piešļūca pie tuntuļa ar linu maisu, no kuras viņš izvilka vienu kartiņu.
“Man ir tas gods paziņot, ka šo brīnišķīgo iespēju atgriezties Latvijā laimējis … Andrejs Tutins! Kur viņš ir? Kurš ir tas laimīgais?”

Pīrādziņu smarža nu jau pārklāja visu telpu kā indējoši rūgts tvans, un Andža saprata, ka viņu vienlaicīgi satver vairākas rokas un stumj uz skatuves pusi.

  1. Cepam pīrādziņus un sagaidām “andžas” dzimtenē!…

  2. Baigi tos urlas kādam šeit vajag.

  3. Jopmc, Frēzētāji ir paņēmuši varones Vārdu!! Lindai ir divi sīči un dzīvo te pat laukmalē.

  4. Andž, vai dzi, Andž, brauc mājās, bērni gaida un katru dienu prasa “kad būs tētis mājās?”. Viss taps piedots un aizmirsts un salīguma minetiņš garantēts. Bērniem tēvu vajag!

  5. Ble palidziet manam viram Agrim Baumanim atgriezties no afrikas!!!

  6. Not need reemigration, need more free space to populate with the faithful – forming Baltick Caliphate – coming soon!

Komentēt