Odekolona someljē tramvajā

Kādu pēcpusdienu, kā jau ierasts, galvā pārcilāju dienas notikumus, turoties pie lipīgas caurules pirmajā tramvajā. Pārdomas iztraucēja asa un kodīga smaka, uz mirkli iztēlojos, ka aptuveni šādi varētu ost “Ciklons B”. Intensīvais “aromāts” nāca no kāda pusmūža vecuma kunga, kurš lielā brezenta somā pārvadāja stikla taru, bet savas bikses, acīmredzot, uztvēra kā portatīvo tualeti.

Vīrietis izvilka no kabatas neliela izmēra flakonu un kāri iestrēba no tā krietnu šļuku odekolona “Тройной”. Odekolona saldā smarža sajaucās ar aso nepieradinātās dzīves smārdu, izveidojot tramvaja vagonā šķebinošu blendu, kas, gluži kā atprātotāji Harija Potera sāgā, izsūca no apkārtējiem visas pozitīvās emocijas un vēlmi dzīvot. Šajā brīdī aizdomājos – kāda velna pēc es īsti nolēmu pārstāt pilsētā lietot automašīnu?

Savulaik ik dienas no dzīvokļa Juglā uz biroju Āgenskalnā braucu ar savu auto, nezinot raizes, tomēr paralēli komfortam mani vienmēr šaustīja apziņa, ka var taču dzīvot zaļāk, var dot pilsētai vairāk, tāpēc nolēmu savas personīgās vēlmes nestādīt augstāk par sabiedrības labumu un atstāju automašīnu nedēļas nogaļu izbraucieniem ārpus pilsētas.

Vispirms jāteic, ka mēnešbiļetes dažādiem transportiem kopā uz ģimeni izmaksāja vairāk, nekā ikdienā spēju nobraukt ar savu mazlitrāžas auto degvielā, tomēr bija sajūta, ka šādi sniedzu finansiālu atbalstu Rīgas sabiedriskā transporta tīkla modernizācijai, palīdzot kopā būvēt skaistāku un ērtāku nākotni mums visiem.

Nākamais, kas mani pārsteidza, bija cilvēku daudzums tramvajos. Karstākajās stundās tie kursē reizi piecās minūtēs, bet neraugoties uz to, regulāri ir reizes, kad pasažieri pieturā cenšas neizgāzties pa pārpildītās kastes durvīm, bet citiem tajā iekāpt vienkārši nav iespējams, tāpēc jāgaida nākamo, cerībā, ka tajā būs vieta. Un pēc tam nākamo.

Šajos brīžos parasti aizdomājos – kā izskatītos galvaspilsētas sabiedriskais transports, ja visi pilsētnieki atteiktos no auto un, pēc veiksmīgas “park and ride” sistēmas ieviešanas, Juglā tramvaja galapunktā sabiedrisko transportu ikrītu gaidītu par pārdesmit tūkstošiem cilvēku vairāk? Vai tramvaju skaits un to kursēšanas intensitāte kaut kā maģiski pieckāršotos? Iespaidīgi palielinātam autoparkam droši vien būtu daudzkārt augstākas uzturēšanas izmaksas, vai tā iespaidā nepaceltos biļešu cenas? Protams, šajā jomā neesmu lietpratējs, tāpēc ticu, ka pilsētvides entuziasti jau izstrādājuši šim trāpīgus un viegli realizējamus risinājumus.

Vēl man lielu pārsteigumu izraisīja fakts, ka ar auto ierasto divdesmitpiecu minūšu vietā, ar pirmo tramvaju no Juglas līdz Āgenskalnam jābrauc veselu stundu – 30 km/h ātruma ierobežojums visas Barona ielas garumā, pārlieku blīvā pieturvietu intensitāte, kā arī Centrāltirgus aplis viennozīmīgi dara savu. Principā, ik dienu tā ir nedaudz vairāk kā stunda laika, ko nākas nolaupīt savai ģimenei, tomēr vērtēt savas ģimenes vēlmes augstāk par sabiedrības labumu būtu klaji egoistiski. Es stāvu tam pāri.

Un tad vēl man nedod mieru jautājums – vai nav nedaudz negodīgi tas, ka pa Rīgu nepārvietojos ar savu automašīnu, lai šeit būtu svaigāks gaiss, bet brīvdienās ar auto braucu ekskursijās uz citām Latvijas pilsētām. Sanāk, ka pats savā pilsētā nevēlos sava auto izplūdes gāzes, bet par Talsu iedzīvotājiem vienalga? Ar šo vēl neesmu līdz galam ticis skaidrībā.

Odekolona someljē bija izkāpis no tramvaja jau trīs pieturas iepriekš, bet gaisā joprojām virmoja viņa dzīves sūrme. Nokļūšanai uz darbu tērēju vairāk naudas kā iepriekš, ģimeni katru dienu redzu par stundu mazāk, elpoju urīna un spirtota odekolona smārdu, turoties pie lipīgas caurules. Es vienkārši esmu labāks cilvēks par jums.

  1. Atbalsti Ņilu – brauc ar trolli

  2. Iespējams, ka jāievieš segregācija vai feiskontrols. Pirmais vagons normāliem cilvēkiem (kas nesmird un maksā Iedzivotaju Ienakuma Nodokli), otrais vagons tiem, kas būtībā ir sabiedrības atbiras – bezdarbnieki, pensionāri un citi liekēži.
    Bet principā publiskais sux, velo sux vēl vairāk. kas atliek? auto!
    1) atļaut caurbraukšanu vecrīgā. kas tas par liberastu sviestu ar gājēju zonām. pilsēta ir pilsēta. vecrīgai jākļūst par daļu no kopējā trafika
    2) jānozāgē koki kronvalda/esplanādē/vērmanes dārzā un jāuztaisa normāla stavvieta. moš pat bezmaksas… nē.. nu okai, lai ir maksas. bet stāvvietām jābūt, citādāk dienas vidū centrā nav kur normāli nolikt auto.
    3) ja katram būs auto, atkritīs vajadzība pēc ietvēm un uz tā rēkina var izveidot papildu joslas, lai atvieglotu satiksmi
    4) jāpalielina max atrums no 50 uz 70, lai satiksme pilsētā būtu raitāka. nu vismaz uz galvenajām ielām – brīvības, maskavas, dzelzavas, vienības gatvē, ganību dambī, utt.
    5) likvidējot sabiedrisko transportu mums vairs nebūs jāsastopas ar odekolona someļē un penžas paliks tur kur viniem jābūt – mājās barot mincīšus un gadīit nāvi.

  3. Odierīša veči ir dzīves gudri! Viņi var pastāstīt daudz ko par dzīvi un sadzīvi par vienu.plakano ceriņodieri.

Komentēt