Monthly Archives: oktobris 2018

Intervija

“Tā, tā… Jaroslavs. Tu taču saproti – ja tiksi Aģentūrā, tev būs jāmaina vārds. Gan papīros, gan ikdienā. Vairs nekāda Jaroslava, vairs nekādas vecās dzīves. Aģentūrā tevi sauks par Barakudu, bet tas tikai iekšējai lietošanai, aģentu starpā, saprotams.”

Masīvkoka paneļiem klātā istabā platam abpus platam galdam sēdēja kalsns jauneklis, asiem, augstiem vaigu kauliem un plānām lūpām, un vīrietis, tumšā uzvalkā – tā starp melnu un tumši zilu, vecumā tā starp 30 un 40. Cilvēkiem no malas visa par Aģentūru pieejamā informācija bija “tā starp”.

Vīrietis ērtāk ieknosījās augstās atzveltnes ādas krēslā, jauneklis sēdēja uz vienkārša koka krēsla, rokas salicis klēpī.

“Ja nesačakarēsies intervijā un galu galā tiksi pie mums, mēs ar tevi sēdēsim un malkosim konjaku, lūk, tur tajos klubkrēslos,” vīrietis žaketē pamāja ar galvu uz istabas kamīna stūri  aiz Jaroslava, kas pagaidām vēl nebija Barakuda, aiz muguras.

Platais galds, šķiet, simbolizēja milzu aizu, kas šķīra Jaroslavu no Edvarda, Eduarda vai Edgara (Aģentūrā viss ir “tā starp”, “apmēram” vai “viens no šiem”) kā fiziski, tā statusa ziņā un visādi citādi. Uz galda Eduarda vai Edija pusē stāvēja mēģenes tipa pudelīte, caurspīdīga, ar nenosakāmu substanci tajā.

“Tu esi gatavs ziedot visu, arī dzīvību uzdevumam un Aģentūrai?” Eduarda skatiens ieurbās Jaroslavā.

“Jā.”

Edvards tikko jaušami pasmīnēja. “Redzēsim.” Un paslidināja pa galdu pudelīti jaunekļa virzienā. “Dzer. Tas var būt nekaitīgs šķidrums. Tas var būt arī nāvējošs toksīns. Uzticies?”

“Tā ir šmeka,” pārliecināti atbildēja Jaroslavs, atkorķējis mēģeni un paostījis saturu.

“Ko… kas? Muļķības!” pirmo reizi intervijas laikā Edvarta tembrs bija zaudējis pārākuma pieskaņu, bet mēģināja pārāk neizpaust sašutumu: “Šmeka? Tu domā, ka Aģentūra ir kaut kāds jokdaru klubiņš? Mēs gāžam valdības, mēs ieceļam valdības. Mēs esam apvērsumi un mēs esam vēlēšanas. Mēs esam…”

“Tā ir šmeka,” atkārtoja Jaroslavs. “Iedzer pats, ja netici.”

“Tā ir pārbaude, idiot! Pārbaude, nevis šmeka, saproti?” Edgars vairs nespēja noslēpt sašutumu. Likme bija Aģentūras prestižs. “Tad tu dzersi vai nē?”

“Nē. Dzeriet pats, ja vēlaties.”

Eduards pārliecās pāri galdam, ieskatījās acīs jauneklim, kurš sēdēja nekustīgi, paņēma mēģeni, iebāza tajā pirkstu un to nolaizīja, tad dusmās aizmeta to. “Redzi, pamuļķi? Tas ir nekaitīgs šķidrums. Elementāra lojalitātes pārbaude. Nevis inde, nevis šmeka. Un tagad pazūdi.”

Jaroslavs nesteidzīgi piecēlās un devās uz durvju pusi.

“Ā, un vēl kas, Jaroslav.”

“Jā?” jauneklis pagriezās pret Eldaru, kuram rokā bija pistole. “Tu tiešām domāji, ka pēc visa, ko intervijā uzzināji par Aģentūru, varēsi tā vienkārši aiziet?” un nospieda mēlīti.

Jaroslavs satvēra vēderu un sakņupa uz grīdas.

Viens no lielajiem sienas paneļiem atvērās, telpā ienāca neliela auguma vīrietis, tērpies halātā, un izpūta salkanu veipa mākoni.

“Vai es izturēju? Vai es esmu Aģentūrā?” Eduards, kura balss tonis un attieksme pēkšņi bija kļuvusi nepacietīga un pieglaimīga, vērsās pie atnācēja.

“Protams, ka nē, idiot. Mums vajag cilvēkus, kas domā ar galvu. Ar savu galvu, nevis Jaroslava. Tev bija jāpanāk, ka Jaroslavs iztukšo mēģeni. Saproti, to sauc par mārketingu. Par spēju ietekmēt. Aģentūrai jāpanāk, ka citi dara, nevis jādara pašiem. Kāpēc tu pats dzēri to šmeku? Jo intervējamais tev pateica. Intervējamais. Tu esi iespaidojams, kad tev vajadzēja iespaidot.”

“Pag, ko? Šmeku?”

“Es taču tev teicu,” no aizmugures atskanēja Jaroslava mierīgā balss.

Eduards apcirtās apkārt. Tur sēdēja Jaroslavs, ērti ieriktējies klubkrēslā, un ar pirkstu iztīrīja mēģenē atlikušo saturu.

“Kas te notiek? Es tevi nošāvu!”

“Neko tu nenošāvi. Tu pat nespēj sazīmēt atsitiena atšķirības tukšai patronai no kaujas patronas. Redzi, Jaroslavs jau sen ir Aģentūrā. Tava pārbaude bija viņa intervija. Tavs eksāmens nebija intervēt savu līdzgaitnieku, kurš varbūt tiktu Aģentūrā. Tu intervēji savu priekšnieku, nu… ne savu priekšnieku, jo tādi lohi kā tu mums, protams, nav vajadzīgi,” ik pēc 10 vārdiem izpūšot istabā šķebinoši salkanos garaiņus, paskaidroja Arturs. “Aģentūrā tu nestrādāsi, vismaz par algu ne. Bet iegaumē šo – lai arī kur tu dzīvē nonāksi, tu allaž būsi mūsu kuce. Jo, he he, vai man vienīgajam šķiet, ka te mums ir uzskatāms slepkavības mēģinājums?”

“Ar tavu rīkojumu nošaut, ja intervija izgāzīsies.”

“Jā, he he, bet es zināju, ka tās ir tukšas patronas un ka nevienu tu nenogalināsi. Un videoieraksti ir uzmini kuram? Tā kā tu esi mūsu kuce, slepkava Eduard.”

“Un šmekas ņukātājs!” no istabas kamīna kakta piemetināja Jaroslavs.

“Tu pats ēd!” Eduards atbļāva.

“Redzi – ir būtiska atšķirība,” caur meloņu veipa tvaiku sāka Arturs. “Visiem zināms, ka Jaroslavs ir peģiks. Un arī svaigēdājs. Kā tev šķiet, kurš tad piešāva to mēģeni? Zero waste dzīvesveids, draudziņ. Bet tu ņukāji no brīvas gribas. Tikai tāpēc, ka es viegli iespaidojams. Pateikšu to trešo reizi, lai tā kārtīgi ieēdas tavā trulajā pakausī – nu tu esi mūsu kuce. Mēs pakalpojumus varam izsaukt jebkurā laikā. Ja vien tu nevēlies, lai Aģentūra nopludina informāciju par vienu mums zināmu neizdevušos slepkavu.”

“Un šmekas ņukātāju,” atgādināja Jaroslavs.

“Tagad vari iet. Tu mums piederi,” Arturs stāvēja un caur gaistošo veipa mākoni smaidīja apjukušajam Eduardam tieši sejā.

Eduards norija siekalas. Angīnas dēļ tas bija visai sāpīgi. Viņš paskatījās uz Arturu, tad uz Jaroslavu. Parasti dzīve piedāvā izvēles iespējas, bet šobrīd Eduards redzēja tikai vienu iznākumu. Būs asinspirts. Viņš iebāza roku kabatā. Tur gaidīja nazītis. Nelielam taktiskam pārsvaram.

Nazītis

Edvardam sagribējās nazīti. Doma sākotnēji bija blāva un neizteikta, taču laiks ritēja uz priekšu un nazīti gribējās aizvien vairāk. Nu, zin’ kā. A ja nu uz ielas bandīti uzbrūk? Edvards iztēlojās sevi elegantā vēzienā pāršķeļot uzbrucējam seju. Tā lai ievainojums nav nāvējošs, bet sāpīgs gan morāli, gan fiziski. Lai varmāka vairs nekad nepārkāpj likumu un lai Edvardam tiek sabiedrības atzinums un varbūt pat ordenis. Un tad vēl var būt gadījums, kad darba ballītē nākas sagriezt desu maizītēm vai sāļo torti. Un tad vecenes plāta rokas un nezina ko darīt. Un tad Edvards vēsā mierā izvilktu no kabatas nazi. Mazs, bet tomēr varoņdarbs. Nazītim varētu atrast simtiem pielietojumu. Atvērt aploksni. Atvērt iepakojumu. Edvardu viegli kaitināja tas staipīgais celofāns, kurā Alīekspress tirgoņi allaž ietina savus krāmus. Tas negribēja atvērties, lipa pie pirkstiem un bija teju nepārplēšams. Uzasināt zīmuli. Izņemt telefonu no glumajiem vāciņiem. Edvardam šķita, ka nazītis atrisinās visas mazās ikdienas problēmiņas un viņš beidzot varēs netērēt laiku sīkumiem, bet dzīvot spilgtu dzīvi. Elpot pilnu krūti. Varbūt atsāks nodarboties ar sportu vai apgūs klavierspēli.

Pēc vairāku nedēļu ilgas neizlēmības, pēc interneta forumu lasīšanas, apbruņojies ar zināšanām par tērauda markām un oglekļa ietekmi uz asmeņa stiprību, Edvards devās uz medību veikalu. Tur viņš ilgi pētīja leti ar nažiem un uzdeva jautājumus konsultantam. Šveices armijas nazīti Edvards negribēja — pārāk bērnišķīgs. Franču sēņotāju nazīti arī nē — pārāk bābisks. Nē, Edvards iegādājās Amerikā ražotu salokāmo “izdzīvošanas” nazi. Tādu, kuru kādreiz izmantoja Discovery TV kanāla zvaigzne. Normāls džeks, tas sūdu nebūtu reklamējis. Nazis bija salokāms, taču no nejaušībām to pasargāja asmeņa fiksatora poga. Pārdomāts dizains. Edvards atzīmēja, ka pārdevējs bija ģērbies “takstiskās” biksēs un armijas tipa zābakos. Šo domu viņš pieglabāja.

Ejot mājās, Edvards ik pa laikam ielika roku kabatā un pataustīja naža gumijoto rokturi. Ērts. Tāds no rokām neizslīdēs. Nazis piešķīra tukšajai kabatai patīkamu smagumu, un citādi parasta, necila vējjaka, lai arī neaizpogāta, tagad mazāk plivinājās vēja brāzmās.

Nākamājā dienā Edvards paņēma nazīti uz darbu. Atstājis vējjaku garderobē, nazītis tika ievietots džinsu kabatā. Un, šķita, ka nekas vairāk nenotika. Nazis nogulēja kabatā visu dienu bez darba. Nebija nevienas aploksnes, ko atvērt, nebija nevienas desas, ko sagriezt. Palicis vienatnē Edvards ņēma nazīti rokā, atvāza un aizvēra to, klausījās metāliskajā klikšķī un glāstīja fiksatora pogu. Un kad dzirdēja tuvojamies kolēģus, Edvards paslēpa nazīti atpakaļ kabatā.

Taču neatvairāmas izmaiņas bija iestājušās, lai arī neviens tās uzreiz nepamanīja. Edvarda stāja kļuva mazliet staltāka. Edvarda gaita kļuva mazāk nervoza. Viņš mazliet vairāk izvērsa plecus un tā vīrišķīgāk izgrieza krūtis. Pirms pusdienu pārtraukuma, palicis kabinetā viens, Edvards sataisīja desmit atspiedienus un iedomājās, ka būtu jānopērk hanteles. Jau šī doma vien sildīja sirdi.

Pārmaiņas turpinājās. Atceroties medību veikala pārdevēju un viņa izteikti vīrišķīgo izskatu, Edvards nopirka sev kamuflāžas krāsas zeķes. Ne uz ko daudz viņš necerēja, taču apzinājās, ka grūtā brīdī, kamuflāžas krāsas zeķes var sniegt pavisam nelielu, bet vajadzīgu taktisku pārsvaru. Vēl pēc dažām dienām tika nopirkts “shemagh” lakats. Nevis zaļā, bet olīvu krāsā, protams. Jo pakāpeniski mainījās arī Edvarda valoda. “Bēšīgs” kļuva par “smilšu krāsas”. Spriedzes filmu aktieri tagad izmantoja nevis “automātus”, bet “triecienšautenes”. Un tad kādu rītu Edvards nolēma neskūties, bet atstāja uz sejas bārdas rugājus.

Kādu dienu Edvards beidzot atrada nazītim pielietojumu. Un vēl kādu! Grāmtvede Veronika uz darbu atnesa grozu ar āboliem un cienāja kolēģus. Edvards, paņēmis ābolu rokā, nevis plebejiski to koda, nē, bet vispirms nogrieza elegantu šķēlīti, un tad lika to no asmens mutē. Veronika atzinīgi nopētīja Edvarda izgājienu, taču neko neteica. Pēcpusdienā viņa palūdza lai Edvards palīdz aiznest saiņus ar dokumentiem uz arhīvu, bet pēc tam palūdza vai viņš nevarētu apskatīties viņas datoru. Pēkšņi bija pazudusi skaņa. Edvards piekrita un ātri vien konstatēja, ka tumbiņu vads bija atvienojies no kontaktligzdas. Vakarā Veronika ielūdza Edvardu pie sevis ciemos uz tēju.

* * *

Edvards īsti neprata skūpstīties, taču kaislību viesulī tam nebija nozīmes. Viņa mēle lodāja ap Veronikas lūpām, vaigiem un ausīm, bet rokas pakāpeniski atbrīvoja sievieti no drēbēm. Kurpes bija atstātas koridorā, svārki mētājās kaut kur ap virtuvi, zeķubikses aizķērās aiz guļamistabas durvju roktura un blūze nokarājās no gultas malas. Edvarda roka slīdēja pa Veronikas kailo muguru un apstājās uz krūštura. Kādu mirkli viņš ķimerējās ar āķīšu attaisīšanu, taču neveiksmīgi, un lai nezaudētu laiku un erekciju, Edvards pārgrieza krūšturi ar nazi.

— Eu! Tu galīgi ahujel? — iesaucās Veronika. — Jibučījs kroplis, debīls, suka, nahuj. Bļāģ!

Viņa atgrūda Edvardu un dāvāja tam skatienu, pilnu naida un riebuma. Edvards izskatījās un jutās mazs, melns un stulbs. Ģērbts tikai apenēs un zeķēs, ar nazi rokā.

— Pag. — Veronikas acis iepletās šausmās. — No kurienes tu izvilki to nazi? No trusikiem?

Edvards iesarka. Viņš patiešām bija iešuvis slepenu kabatiņu savām kamuflāžas apakšbiksēm. Zin’ kā, visādam gadījumam. Nelielam taktiskam pārsvaram.

* * *
Durvis aizcirtās deguna priekšā. Ģērbties nācās vēsajā kāpņu telpā. Kad tika aizpogātas vējjakas pēdējās pogas, Edvards ar nazi sienā ieskrāpēja “ВЕРОHИКА СAСЁТ ХУИ”. Krieviski, lai izvairītos no liekām aizdomām.

Odekolona someljē tramvajā

Kādu pēcpusdienu, kā jau ierasts, galvā pārcilāju dienas notikumus, turoties pie lipīgas caurules pirmajā tramvajā. Pārdomas iztraucēja asa un kodīga smaka, uz mirkli iztēlojos, ka aptuveni šādi varētu ost “Ciklons B”. Intensīvais “aromāts” nāca no kāda pusmūža vecuma kunga, kurš lielā brezenta somā pārvadāja stikla taru, bet savas bikses, acīmredzot, uztvēra kā portatīvo tualeti.

Vīrietis izvilka no kabatas neliela izmēra flakonu un kāri iestrēba no tā krietnu šļuku odekolona “Тройной”. Odekolona saldā smarža sajaucās ar aso nepieradinātās dzīves smārdu, izveidojot tramvaja vagonā šķebinošu blendu, kas, gluži kā atprātotāji Harija Potera sāgā, izsūca no apkārtējiem visas pozitīvās emocijas un vēlmi dzīvot. Šajā brīdī aizdomājos – kāda velna pēc es īsti nolēmu pārstāt pilsētā lietot automašīnu?

Savulaik ik dienas no dzīvokļa Juglā uz biroju Āgenskalnā braucu ar savu auto, nezinot raizes, tomēr paralēli komfortam mani vienmēr šaustīja apziņa, ka var taču dzīvot zaļāk, var dot pilsētai vairāk, tāpēc nolēmu savas personīgās vēlmes nestādīt augstāk par sabiedrības labumu un atstāju automašīnu nedēļas nogaļu izbraucieniem ārpus pilsētas.

Vispirms jāteic, ka mēnešbiļetes dažādiem transportiem kopā uz ģimeni izmaksāja vairāk, nekā ikdienā spēju nobraukt ar savu mazlitrāžas auto degvielā, tomēr bija sajūta, ka šādi sniedzu finansiālu atbalstu Rīgas sabiedriskā transporta tīkla modernizācijai, palīdzot kopā būvēt skaistāku un ērtāku nākotni mums visiem.

Nākamais, kas mani pārsteidza, bija cilvēku daudzums tramvajos. Karstākajās stundās tie kursē reizi piecās minūtēs, bet neraugoties uz to, regulāri ir reizes, kad pasažieri pieturā cenšas neizgāzties pa pārpildītās kastes durvīm, bet citiem tajā iekāpt vienkārši nav iespējams, tāpēc jāgaida nākamo, cerībā, ka tajā būs vieta. Un pēc tam nākamo.

Šajos brīžos parasti aizdomājos – kā izskatītos galvaspilsētas sabiedriskais transports, ja visi pilsētnieki atteiktos no auto un, pēc veiksmīgas “park and ride” sistēmas ieviešanas, Juglā tramvaja galapunktā sabiedrisko transportu ikrītu gaidītu par pārdesmit tūkstošiem cilvēku vairāk? Vai tramvaju skaits un to kursēšanas intensitāte kaut kā maģiski pieckāršotos? Iespaidīgi palielinātam autoparkam droši vien būtu daudzkārt augstākas uzturēšanas izmaksas, vai tā iespaidā nepaceltos biļešu cenas? Protams, šajā jomā neesmu lietpratējs, tāpēc ticu, ka pilsētvides entuziasti jau izstrādājuši šim trāpīgus un viegli realizējamus risinājumus.

Vēl man lielu pārsteigumu izraisīja fakts, ka ar auto ierasto divdesmitpiecu minūšu vietā, ar pirmo tramvaju no Juglas līdz Āgenskalnam jābrauc veselu stundu – 30 km/h ātruma ierobežojums visas Barona ielas garumā, pārlieku blīvā pieturvietu intensitāte, kā arī Centrāltirgus aplis viennozīmīgi dara savu. Principā, ik dienu tā ir nedaudz vairāk kā stunda laika, ko nākas nolaupīt savai ģimenei, tomēr vērtēt savas ģimenes vēlmes augstāk par sabiedrības labumu būtu klaji egoistiski. Es stāvu tam pāri.

Un tad vēl man nedod mieru jautājums – vai nav nedaudz negodīgi tas, ka pa Rīgu nepārvietojos ar savu automašīnu, lai šeit būtu svaigāks gaiss, bet brīvdienās ar auto braucu ekskursijās uz citām Latvijas pilsētām. Sanāk, ka pats savā pilsētā nevēlos sava auto izplūdes gāzes, bet par Talsu iedzīvotājiem vienalga? Ar šo vēl neesmu līdz galam ticis skaidrībā.

Odekolona someljē bija izkāpis no tramvaja jau trīs pieturas iepriekš, bet gaisā joprojām virmoja viņa dzīves sūrme. Nokļūšanai uz darbu tērēju vairāk naudas kā iepriekš, ģimeni katru dienu redzu par stundu mazāk, elpoju urīna un spirtota odekolona smārdu, turoties pie lipīgas caurules. Es vienkārši esmu labāks cilvēks par jums.

Pikets atrisina problēmas velosipēdistu galvā

17. oktobrī pulksten 12.00 Rātslaukumā pie Rīgas domes notika pikets “Par velo!”, kas norisinājās, lai pievērstu Rīgas domes deputātu uzmanību samilzušajām satiksmes drošības problēmām un aicinātu nekavējoties uzlabot veloinfrastruktūru galvaspilsētā. Cehs.lv komanda labprāt būtu ieradusies, bet diemžēl, pie rātsnama nav iespējams piebraukt ar automašīnu, turklāt, pieaugušiem cilvēkiem šajā laikā jābūt darbā.

Lai vai kā, pilnībā atbalstām pilsētvides aktīvistu entuziasmu un ticam, ka šis hepenings nekavējoties liks domes deputātiem atskārst pieļautās kļūdas un sākt rīkoties. Gara acīm jau iztēlojamies, kā Nils izskrien no domes, pamāj visiem piketētājiem žestu par aizmāršību un sāk uz Krasta ielas krāsot velojoslas.

Veloaktīvisti jau iepriekš rīkojuši dažādas pārdomātas un lietderīgas akcijas, tādējādi uzlabojot veloinfrastruktūru galvaspilsētā. Kā spilgtākos no piemēriem varam minēt:
– velosipēdu “kritisko masu”, kuras laikā pāris simti riteņbraucēju traucas pa pilsētu, neievērojot ceļu satiksmes noteikumus, bloķējot automašīnu satiksmi un autovadītājiem, kas nav ar to apmierināti, rādot uz augšu izstieptus vidējos pirkstus
– patvaļīgi uzzīmējot nesaskaņotu velojoslu vienīgajā Brīvības ielas posmā, kur to atļauj ielas platums
– minoties pa Brīvības ielas vidu, lai dabūtu pa muti no nikna bembista.

Tā kā iepriekšējās aktivitātes vēlamos augļus nav nesušas, ir pilnīgi skaidrs, ka pēc vakardienas piketa izmaiņas veloinfrastruktūrā notiks nekavējoties. Pilnīgi iespējams, ka brīdī, kad lasāt šīs rindas, Rīgas centrā jau ir aizliegta iebraukšana ar automašīnām, Čaka iela pārvērsta par velomaģistrāli, Ceļu satiksmes noteikumos tiek veiktas izmaiņas, lai atrunātu, ka velosipēdistiem sarkanā luksofora gaismai ir tikai rekomendējoša nozīme, bet likuma preambulā tiek ierakstīts: “Divas riepas – labi, četras riepas – slikti!”

Tāpat skaidrs, ka pēc šī piketa nekavējoties notiks arī sekojošās lietas:
– velosipēdisti pārstās braukt kā idioti,
– tas viens no muļķiem pēkšņi tomēr atzīs, ka ir OK lietot ķiveri,
– velosipēdisti pēkšņi atcerēsies, ka sarkanais un pat dzeltenais ir kustību aizliedzoši signāli,
– sāks krustojumus šķērsot gājēju ātrumā,
– pārstās pa trotuāriem lidot uz 30 km/h,
– iegādāsies velosipēdus ar bremzēm,
– lai izlasītu telefonā iekritušo ziņu, apstāsies trotuāra malā, nevis lasīs to braucot,
– pārstās zīmēt savus ceļu apzīmējumus,
– nemīsies cauri tramvaja pieturai, kad no sabiedriskā transporta kāpj ārā pasažieri,
– vismaz līkumos uzliks rokas uz stūres,
– pārstās mīties pa vidu Brīvības ielai un saprātīgi izmantos ietvi,
– atzīs, ka sava daļa taisnības tomēr Timrotam ir,
– piekritīs, ka trīsgadīgu bērnu ziemā tomēr labāk uz dārziņu aizvest ar sabiedrisko, nevis uzsēdināt uz rāmīša, minoties pa apledojušiem trotuāriem,
– pārstās sist ar roku pa sāniem automašīnām, kuras ir apstājušās, lai izkrautu vai iekrautu mantas – tā vietā samazinās ātrumu un mierīgā garā apbrauks šķērsli,
– sapratīs, ka “kritiskajā masā” tomēr ir iespējams braukt ievērojot CSN, un nerādot autovadītājiem fakučus,
– sapratīs, ka ne visi, kuri nepiekrīt viņu viedoklim, ir Saskaņas/Rīgas domes apmaksāti troļļi,
– pieņems, ka tomēr eksistē velosipēdisti, kuriem pārvietošanās pa pilsētu nesagādā neērtības,
– atzīs, ka atstarojošā veste tumšā laikā tomēr ir lielisks veids kā uzlabot savu drošību, nevis žīdmasonu sazvērestība.

Tā kā, pateicoties piketam, veloinfrastruktūras problēmas valstī beidzot ir atrisinātas, šorīt atļāvos pagulēt ilgāk, jo tā vietā, lai savu septiņgadīgo dēlu no Bolderājas uz skolu pilsētas centrā vestu ar automašīnu, pateicu, lai viņš minas ar velosipēdu.

Pirmais jēdzīgais partiju klasifikators jauniešiem

Kā jau izsenis ierasts jebkuru priekšvēlēšanu laikā, mediji un politiķi ļoti nemākulīgi cenšas komunicēt ar jauniešu auditoriju. Šo komunikāciju veido jauni profesionāļi ap 30, jo domā, ka “joprojām taču esmu jauns un zinu, kā viņi domā”, kamēr sabiedriskajā transportā, nostājoties blakus sēdošam jaunietim, visdrīzāk, viņus palaistu apsēsties. Pienācis laiks saprast, ka politisko jautājumu analīze, lai nolemtu, par kuru partiju balsot, mūsdienu jaunietim ir pārāk sarežģīts uzdevums.

Tieši tāpēc Cehs.lv, būsim atklāti – vienīgais jauniešus patiesi uzrunājošais portāls, izdarījis visu analizēšanu un domāšanu savā mākslīgā intelekta laboratorijā un sniedz skaidrus rezultātus, kas ir kas. Lai “Instagram” sēdoša astoņpadsmitgadnieka deģenerētās smadzenes spētu šo informāciju saprast, Cehs.lv laboratorija rezultātus pielīdzināja analoģijai ar vidusskolu – kura partija ir kurš klases skolēns.

KPV LV – klases kauslis. Tā kā smadzeņu kapacitāte ierindotu viņu pēdējā vietā klasē, savu rangu nākas izkarot ar dūrēm. Statusa apliecināšanai regulāri piesola kādam no gudrākajiem klasesbiedriem pa seju vai atņem pusdienu naudu. Traucē darbu stundās, izdvešot neartikulētas skaņas, apsaukājot skolotāju vai kliedzot viņai: “Kas tu tāda esi, lai mani mācītu?” Vienmēr sola, ka mājasdarbu atnesīs rīt.

LRA – klases sportists. Nepamatoti skaļš un bravūrīgs, jo nekad nav izcēlies ar pārāk augstām sekmēm, tomēr ir pamanāmākais sporta nodarbībās. Vienmēr aizstāv skolas godu sporta sacensībās un sēž matemātikas un ekonomikas pēcstundās.

NA – klases militārists. Mazākajās klasēs bija aktīvs skautu pulciņā, bet tagad lepojas ar dalību jaunsargos. Lepojas tik ļoti, ka klasesbiedriem jau konkrēti apriebies par to klausīties katrā starpbrīdī. Viegli atpazīt pēc kamuflāžas biksēm un T-krekla, kura rokas uzrullētas uz augšu tā, lai atsegtu necilos bicīšus. Nēsā līdzi nazi, tāpēc pārējie klasesbiedri uzskata, ka viņš ir nedaudz traks, un no viņa raustās pat klases kauslis.

Saskaņa” – klases smirdīgais čalis. Viņš uz skolu brauc no dziļiem laukiem, ģērbjas pieklājīgi, tomēr jūtams, ka pēc ikrīta govju slaukšanas nav paspējis ieiet dušā laika vai arī siltā ūdens trūkuma dēļ. Lai arī ne klases gaišākais prāts, tomēr apveltīts ar zināmu devu intelekta. Rūpīgi mācās, maz runā, jo nevēlas, lai klases militārists viņu kārtējo reizi apsauc par smerdeli. Vienīgais klasē, kuru aizstāv klases kauslis.

JV – čalis, kurš palicis uz otru gadu. Diezgan normāls un gudrs puisis, bet palicis uz otru gadu tāpēc, ka iepriekšējā gadā bija pārlieku slinks un palaidies. Sola saņemties mācībās, bet jaunie klasesbiedri par viņu ņirgājas un aiz muguras apsaukā par otrgadnieku un vecūksni, un vaino viņu diskotēkas pārtraukšanā iepriekšējā gadā, jo kāds esot piepīpējis toču. Runā, ka pēc stundām pa kluso mēdzot iet paraustīt vienroci “Fēniksā”.

ZZS – klases kautrīgās meitenes. Vienmēr ir bariņos, stundās rūpīgi mācās, jo ir pietiekami gudras, lai saprastu, ka nav pašas gudrākās un skaistākās klasē, tāpēc vienīgais veids, kā dzīvē kaut ko sasniegt, ir zubrīšana. Starpbrīžos klusi sačukstas, ķiķina un aprunā visus pārējos. Tik klusi, ka neviens tā arī nesaprot, ko un kāpēc viņas runā vai dara.

Attīstībai/Par!” – klases seksīgais zaķis. Nav pati gudrākā klasē, nav arī stulbākā, tomēr ir jauna, skaista un seksīga, tāpēc pievērš visu uzmanību un nekad nepaliek nepamanīta. Klasē runā, ka savulaik skolas diskotēkas laikā viņa tualetē uztaisījusi prasmīgu minetu otrgadniekam.

JKP – klases stukačs. Tas čalis, kurš vienmēr nostučīs klasesbiedrus skolotājai par špikošanu, kamēr pats ar matemātikas formulām ir aprakstījis visu penāli, galda virsmu un rokas. Stučīs par skolas kafejnīcā nospertu bulciņu, sniega piku pa kautrīgās meitenes pakausi, kniepadatu uz skolotājas krēsla un pat padeni sīkajam, kaut gan pats to visu labprāt vērojis, izbaudījis no malas un nav iejaucies.

LKS – apmaiņas students no Francijas. Viņš ne vārda nesaprot nedz latviešu, nedz angļu valodā un arī negrasās tās apgūt, jo Francijā tās tāpat nelieto. Vienīgo komunikāciju ar klasesbiedriem uzsāks tad, kad tie būs apguvuši sarunvalodas pamatus viņa valodā.

NSL – klases pajols. Aktīvi cenšas visus pārliecināt, ka pirms pāris gadiem viņu nolaupīja citplanētieši, bet skolas direktors patiesībā ir ķirzakcilvēks. Vienmēr tramīgs un taukainiem matiem. Nekaitīgs, bet izteikti kaitinošs.

Visas pārējās partijas – tie cilvēki, kuru vārdus tu neatceries pat klases izlaidumā. Viņi vienkārši visus šos gadus atradušies ar tevi vienā telpā, bet neviens tos nav pamanījis.

Ceram, ka šis raksts palīdzēs izskaidrot jūsu bērniem, kas ir kura partija, un pieņemt pareizo lēmumu Saeimas vēlēšanās. Ņemiet par labu!