Pastāvēs, kas pārvērtīsies

Aivars aizvēra biezo grāmatu un lēnām nolika uz virtuves galda. Galdauts mazajā virtuvītē, kas atradās padomjlaiku daudzstāvenē ne-tajā-labākajā Daugavpils rajonā, bija notraipīts ar ēdiena paliekām. ‘Tas nekas, ka grāmata paliks netīra. Šīs zinības tāpat nedrīkst nonākt ienaidnieka rokās’, nodomāja Aivars. ‘Apgaismības brīdis ir klāt un tā stunda drīz sitīs’, viņš svinīgi deklamēja savā virtuves vientulībā.

***

Kopš vakara, kad vecajā grāmatā esošās zinības izgaisa uguns liesmās uz visiem laikiem, bija pagājuši divi mēneši. Aivars bija nopietni gatavojies šai misijai, ko viņš uzskatīja par mūža svarīgāko. Sagatavošanās darbi bija veikti. Bija atlicis pēdējais etaps, pēdējā cīņa.

Rīgā viņš ieradās savā vecajā žigulī, kas bija brucis un jucis, lūzis un plīsis, bet tomēr cīņai sveiks šajā svarīgajā brīdī, kad vajadzēja nokļūt galvaspilsētā. Iebraukšana lika Aivara asinīm vārīties dusmās, tādas sajūtas izraisīja brauciens gar Salaspils memoriālu. Tomēr, tuvojoties viņa pirmajam mērķim – Rumbulas autoplačiem – Aivars priecājās, kad piefiksēja, ka degvielas bāka bija praktiski tukša. ‘Tie krievžīdi vismaz nedabūs manu degvielu’, tā bija doma, kas sildīja Aivara sirdi.

***

‘Simtu septiņdesmit eiro. Pretīgi. Simtu septiņdesmit eiro par tādu krietnu mašīnu. Sorosoīdu salašņas, okupanti-pederasti. Simtu septiņdesmit…’ Aivars bija pamatīgi uzvilcies. Pirmajos divos autoplačos viņu izsmēja, otrajā pat sastaptais perekups bija pasaucis savus kolēģus, lai smietos par Aivaru un viņa mašīnu.

Tomēr viņš bija garā stiprs ar nelokāmu pārliecību, tāpēc turpināja. Misijas izpilde prasīja līdzekļus, misijas izpilde paredzēja žiguļa pārdošanu. Trešajā placī mašīnu paņēma, piebilstot, ka šrotā gan jau divus simtus par to atdos. Šāda attieksme Aivaram likās vājprātīga, jo viņaprāt žigulis bija laba manta. ‘Misija pirmajā vietā, misija jāizpilda. Drīz viņi visi redzēs!’, viņš sevi mierināja, mērojot soļus uz autobusu.

***

Žāvēts speķis. Kūpināts speķis. Sālīts speķis. Marinēti gurķi. Kartupeļi. Vēl speķis. Un vēl daži iepakojumu ir speķi. Aivars aplūrēja savus iepirkumus, kas gulēja novietoti uz gultas misijas izpildes centrālē jeb netīrīgā numuriņā kādā necilā ostas rajonā viesnīciņā. Aivars iekšēji smaidīja, jo juta, ka pēdējā uzvara bija ļoti tuvu.

Viņš paņēma telefonu, atvēra vaļā Youtube aplikāciju, kuru viņš nelabprāt un reti lietoja, jo negribēja atbalstīt kapitālistiski-imperiālistiskos-gogležīdus, kā viņš pats mēdza dēvēt šī ASV tehnoloģijas giganta pārstāvjus, bet šī nu bija tā reize, kad vajadzēja. ‘Patriotiska dziesma būs tieši laikā, labs sākums misijai’, prātuļoja Aivars. Internets gan viņam neslēdzās iekšā. Aivars nodomāja, ka atkal CIP:s viņu bloķē, lai gan patiesībā viņam vienkārši nebija kredīta.

**

Aivars stāvēja pie Arēna Rīga ieejas. Viņam priekšā bija pārdesmit cilvēku, liela daļa tērpušies hokeja kreklos. ‘Tautas nodevēji, kārkla latvieši, aitas. Tāda tā tauta mums ir, novājināta un uzpirkta, bet drīz, drīz būs laiks, drīz mēs celsimies no šīs verdzības, celsimies pret mūsu apspiedējiem…’ Aivara prātuļojumus apturēja strups apsargs ar lūgumu uzrādīt biļeti.

‘Noteikti pidarass, visu vakaru vīriešus čamdīt, pretīgi’, viņš pie sevis murmināja, kad bija ticis iekšā Arēnā. Jo tuvāk spēles sākumam, jo lielāku riebumu Aivars izjuta. Cilvēku pūļi, kas apkārt vazājās, dzēruši. Ik pa brīdim okupantu slavinoši Dinamo saukļi. Okupantu kapitāla vārdi. Un kā kronis – PSRS himna.

“Ir laiks izpildīt misijas pēdējo fāzi”, Aivars skaļi teica – lai gan neviens viņā neklausījās.

***

Aivars iegāja tualetē, kur neviena nebija. Spēle bija sākusies. Dinamo, Dinamo Rīga! klaigāja ļaužu bars tribīnēs. Viņš izvēlējās malējo tulaeti, vistālāk no durvīm, drošs paliek nedrošs, un aiz sevis aizvēra durvis. Laiks bija pienācis. Tikai Rīga, tikai Dinamo! dārdēja virs Aivara galvas. Tā stunda bija situsi. Misijas pēdējā un vissvarīgākā fāze. Jāāāāāāāāāāā! atskanēja no tribīnēm, Rīgas Dinamo iesita pirmos vārtus.

No Aivara rīkles atskaņēja spalgs kliedziens. Viņš brēca kā aizkauts kuilis, bet viņa brēkšanu neviens nedzirdēja, lai gan viņš kliedza un kliedza. Pēc astoņdesmit astoņām sekundēm viņa balss beidzot apklusa.

***

Neparasta aina pavērās, kad pirmais cilvēks atvēra tualetes durvis. Pods un sienas bija notraipītas ar asinīm un kādu speķainu vielu. Izskatījās, it kā bija noticis kaut kāda veida sprādziens, lai gan grūti bija iedomāties, kas būtu varējis sprāgt?

Vēl dīvaināku situāciju padarīja tas, ka uz grīdas poda priekšā stāvēja brangs sivēns ar zilām acīm. Sivēns intensīvi cilāja vienu ķepu un spalgi rukšķēja.

  1. Saprotu, ka beigās atnāca Aigars un apēda Aivaru, tā nodrošinot Latvijai kārtējos treknos gadus?

  2. Nesapratu dziļo domu peldējumu.

  3. Šoreiz autors beidza priekšlaicīgi un nekvalitatīvi. Būtībā – beidza biksās.

  4. Cik augstu Tava cūka lec?

  5. Šoreiz smieklīgāki ir komentāri

  6. Autors lieliski,savā galvā notiekošo, transformēja stāstā un nodeva to lasītājam.

    Sēžu jau otro stundu, blenžot vienā punktā..

  7. Jau biju sagatavojies skaļi rēkt un… aplauzos(((

  8. Jautājums, kas noticis ar cūku sejām, kļuva lieks. Ārpusē stāvošie laida skatienu no cūkas uz cilvēku, no cilvēka uz cūku un atkal no cūkas uz cilvēku; taču pateikt, kurš ir kurš, vairs nebija iespējams.

Komentēt