Monthly Archives: septembris 2018

Kāpēc pensionāriem ir balsstiesības?

Tuvojoties vēlēšanām, arvien biežāk dzirdami tādi paziņojumi kā: “Paslēp vecvecāku pases, citādi viņi nobalsos par “to–un–to”!” Saprotams, ka šāda rīcība būtu ne tikai neētiska, bet arī klaji pretlikumīga, tāpēc lūdzam neviena Latvijas iedzīvotāja pasi neslēpt. Bet, no otras puses…

Ja balsstiesības Latvijā cilvēki iegūst tikai tad, kad sasnieguši 18 gadu vecumu, vai nebūtu loģiski, ja tām tiktu noteikts arī augšējais vecuma slieksnis? Nedaudz esam par šo jautājumu rakstījuši arī iepriekš, tomēr šoreiz vēlamies to apskatīt nedaudz izvērstāk.

Kas tad īsti ir vēlēšanas? Tās ir ne tikai pilsoniskais pienākums, bet arī iespēja kaut kādā mērā uzlabot savu nākotni valstiskā līmenī. Tā ir iespēja atdot savu balsi par partiju, kas plāno ieguldīt naudu izglītības sistēmas uzlabošanā, tieslietu sistēmas sakārtošanā, aizsardzībā un citās būtiskās lietās, plānu realizēšanas vārdā, iespējams, pieņemot arī nepopulārus lēmumus, jo tikai tā iespējams iegūt papildu līdzekļus.

Tā kā pensionāri lieliski apzinās, ka nedzīvos mūžīgi, saprotams, ka viņu balsojuma motīvi lielā daļā gadījumu būs mērķēti tikai un vienīgi uz savas dzīves uzlabošanu. Piemēram – lielākā daļa galvaspilsētas vecākā gadagājuma iedzīvotāju jau ir nopirkta ar bezmaksas sabiedrisko transportu, kas mētā milzu līkumus, lai piestātu pie katra tirgus durvīm, un apstājas ik pa 200 metriem, lai vecūkšņiem nebūtu lieki jāstaigā. Pārējie pilsētas iedzīvotāji tādējādi iegūst neērtu un pārbāztu sabiedrisko transportu. Un šis ir tikai viens no piemēriem.

Problēma ir tajā, ka pensionāri balso nevis par labāku nākotni visiem, bet gan par cilvēcīgākiem pēdējiem gadiem sev pašiem. Tur ir grūti ko pārmest, vienlaikus, ievēlot nākamās Saeimas sastāvu, mēs tomēr vēlamies celt visas valsts iedzīvotāju labsajūtu, nevis uzlabot tikai vienas cilvēku grupas dzīves rietu.

Mūsu piedāvātais risinājums ir pavisam elementārs – vidējais paredzamais dzīves ilgums Latvijā ir 74,6 gadi. Latvijas Republikas parlaments tiek ievēlēts uz 4 gadiem. Tātad balsstiesību vecuma slieksnim vajadzētu būt tādam, lai provizoriski visi nobalsojušie izdzīvotu līdz nākamajām vēlēšanām. Respektīvi, 74 – 4 = 70 gadu vecums jānosaka par balsstiesību beigām.

Noteikti saņemsim iebildumus par to, ka ir ļoti daudz inteliģentu, dzīvesgudru un gaišu pensionāru, kuru spriestspēja un loģiskā domāšana saglabājusies pat līdz cienījamam 90 gadu vecumam. Tā noteikti ir, bet – ir arī ļoti daudz patiesi gudru un talantīgu piecpadsmitgadnieku, tomēr viņiem, gluži tāpat kā pārējiem vienaudžiem, vecums neatļauj piedalīties vēlēšanās.

Ja vecuma barjeras noteikšana tomēr šķiet pārāk drakoniska pieeja, vēlēšanu urnu sasniegšanai varētu uzlikt pāris normāla vecuma cilvēkiem ļoti vienkārši pārvaramus šķēršļus. Ja kādu no tiem nespēj pārvarēt – vēlēšanas iet secen. Piemēram, vispirms vēlētājam būtu jāpaiet garām bļodai ar bezmaksas ledenēm, pēc tam jāpaiet garām piemīlīgam bērnam, neaiztiekot viņa vaigu un neuzsākot sarunu, bet pašās beigās grūtākais – pašrocīgi jāpapildina telefona priekšapmaksas kartes kredīts, kā arī, izmantojot pulti, jāpārslēdz televizors miega režīmā. Pēdējā pārbaudījumā kandidāts izkrīt arī tad, ja pirms pults paņemšanas ieliek to līdzpaņemtā plastmasas maisiņā.

Mēs aicinām cieņai pret senioriem neļaut nostāties priekšā cieņai pret Latvijas jauniešu tiesībām uz cilvēcīgu nākotni un mūsdienīgu valsti. Dancojot pēc šī brīža pensionāru stabules, mēs vienkārši sačakarējam vecumdienas nākotnes pensionāriem. Padomājiet par to.

P.S.
Ierosinām arī mainīt likumus un pensionāriem Rīgas sabiedriskajā transportā bez maksas atļaut pārvietoties tikai no plkst. 9.00 līdz 16.00. Būsim reāli – ar šo laiku pilnībā pietiek aizbraukšanai uz tirgu.

Politiskā klasifikatora otrais ziņojums: Kā ņukā kandidāti?

Kamēr tu brīvdienās no stikla grāla zīdi pāļūdeni, Ceha mākslīgā intelekta laboratorijas superdators rukāja ar pilnu jaudu, lai tavām TV brīvdienu satura atmiekšķētajām smadzenēm padarītu politisko izvēli mazliet vieglāku un neļautu uz Saeimas beņķiem tīkotājiem tevi tik viegli aptīt ap pirkstu.

Pirmajā Ceha politiskā klasifikatora ziņojumā runājām par to, kā atpazīt vēlētājus pēc viņu lasīšanas paradumiem. Tagad, kad 6. oktobris jau teju spļāviena attālumā, arī politisko partiju kampaņas uzņem apgriezienus, tuvojoties kulminācijai. Sliktie izliksies par labajiem, vecie par jaunajiem, bet kreisie vai labējie pēc vajadzības auditorijas priekšā mainīs puses. Visiem nav laika rakāties CVK pieejamajos sarakstos, lai saprastu, kā tad īsti ir. Taču nebēdā, draudziņ – Cehs palīdzēs tev jau pa gabalu sazīmēt, kuru partiju kurš kandidāts pārstāv. Lai sarežģītās Ceha superdatora simulācijas būtu uztveramas pat visalternatīvāk apdāvinātajam no vēlētājiem, mēs datu gūzmu renderējām vienā no ikdienišķākajiem procesiem – ēšanā. Kā tad atpazīt kandidātu pēc tā, ko un kā viņš ņukā?

ZZS: Vienīgais iemesls, kāpēc tu neēd no siles – tādējādi arī citi tiktu klāt tumīgajai ņammai, pirms tu būtu paspējis izrīt visu. Tāpēc tev nākas samierināties ar palielu, bet tomēr bļodu. Karote ir no koka – tā mazāk dzird, cik steidzīgi tu sit kuņģī labumus no Polijas.

NA: “Ja to nevar izkult ar spriguli, tas nav ēdams.” Tu ēd tikai ar “Bordo karotīti” un “Zaļo karotīti” marķētus produktus. Tāpēc tu zini vismaz 30 veidus, kā pagatavot grūbu-griķu stūķi un proti lieliski uzgrauzdēt saldās auzas.

Saskaņa: Tu ēd no rokas cilvēkam, kurš vēlēšanās nemaz nekandidē.

KPV LV: Tu krietni piestūķē māgu ar sava elektorāta neveiksmēm un dusmām. Šīs dusmas ir saēdušās kotletes, tāpēc ir ar augstu uzturvērtību.

Rīcības partija: Tu ēd apsargājamajā objektā uz nakts maiņu līdzi paņemtās sviestmaizes. Vēlētāji allaž var tevi atrast pēc saulespuķu sēkliņu čaumalu taciņas.

Jaunā Vienotība: Tu ienāc ēstūzī, kurā ir brīvi tikai divi galdiņi, bet izlem ciest un palikt neēdis, jo netālu no tiem maltīti ietur “Saskaņa”.

Attīstībai/Par!: Runājot ar citiem, tu centies norīt augstprātību, tomēr tā kā gaisa burbulis pēc pārāk steidzīgi norīta humusa mafina visu laiku kāpj pa kaklu augšup.

Latvijas Krievu savienība: Tev kontā ir krietna paka rubļu, sapelnīta Eiropā, aizstāvot pilnīgi visu cilvēku tiesības lietot katram savu dzimto valodu valsts līmenī, ja vien valoda ir krievu. Kamēr mājās tu uz šprotēm smērē stores ikrus, publiski tu aizvien konsekventi ieturies tikai ēdnīcās, kur sāli un piparus ar slapjiem pirkstiem var pagrābt no atvērtā tipa trauciņa.

JKP: Tu ēd nervus visiem, kam jādzird tavs kaitinošais balss tembrs un tavas sazvērestības teorijas.

Progresīvie: Tu stāsti kādai KKC satiktai, zilmatainai būtnei par ideālo Latviju. Valsti, kurai rūp. Tomēr domas klejo kaut kur citur – pie našķiem. Tu esi uzkurījis zāli un par visu labāk šobrīd pamielotos ar sarunu biedrenes stakles pārvārīto pelmeni – pavērušos, slapju un aicinošu.

Latviešu nacionālisti: Tu sapņo par to, ka ZZS kandidāts kādreiz ēdīs no tik garas siles, kur tālākajā galā pietiktu vieta pat tev.

LSDSP/KDS/GKL: Tu ēd dienas piedāvājumu apšaubāmā bistro par cenu kā deviņdesmitajos un ceri, ka vienreiz jau trāpīsies arī laimīgā loze – kaut kas puslīdz garšīgs.

No sirds Latvijai: Tu paēd no cukurgraudiņiem, kas piesūcināti ar homeopātiskajām pusdienām. Tā ir daudz ātrāk un efektīvāk.

Latvijas Reģionu apvienība: Tu ēd to, kas pagadās. Nav tā, ka vari diži izvēlēties.

Latvijas centriskā partija: Tu ēd maz, jo lielākā daļa pensijas tiek tērēta īrei, zālēm un Krievijas TV kanālu komplekta abonēšanai.

Par Alternatīvu: Tu ar dakšiņu ēd boršču.

 

Vai strukturētais sūdens aizbiedē lielo čiku?

Tevi ietekmē Mēness fāzes? Tev ir bail no lielā čika? Uztraucies par sava ķermeņa PH līmeni? Šķiet, ka krāna ūdens ir kaitīgs? Ļoti labi, arī es neticu tādām muļķībām. Bet cilvēkiem patīk ticēt, tas padara skola–darbs–nāve rutīnu nedaudz vieglāk panesamu.

Problēma nav tajā, ka cilvēki tic, problēma ir ar cilvēkiem, kuriem kādā no ticībām piemīt autoritāte. Šīs autoritātes var izmantot sekotāju pulku kā resursu savu seksuālo fantāziju īstenošanai vai kā mediju melu izplatīšanai. Par labu piemēru tam kalpo vairāki pašmāju mācītāji, kuri iestājas pret vasaras saulgriežu svinēšanu, jo tā, redz, esot pagānu būšana, vai tie, kas draud maziem bērniem, ka tad, ja viņi kādam izstāstīs par to, kas notika pēc svētdienas skolas, Dieviņš atņems viņiem mammu.

Ja lielākā daļa organizēto reliģiju mācītāju cenšas palīdzēt savu draudžu locekļiem, vienlaikus pastāv arī vistīrāko šarlatānu problēma, kuri cenšas iedzīvoties uz nezinātnisku ideju izplatīšanas un klajas maldināšanas rēķina. Runa, protams, ir par dziedniekiem, ekstrasensiem, auru čamdītājiem un idiotisku uzturā lietojamu preču izplatītājiem.

Astrologi ir emulsija no tūkstošiem gadu senas neizpratnes par debesu ķermeņiem un numeroloģijas, kas uzskata, ka planētu atrašanās vieta kaut kādā veidā varētu ietekmēt to, vai manai sievai ienāks prātā uz mani apvainoties bez iemesla, – šķiet, ka tas notiek pie jebkuras planētu konfigurācijas. Un vispār – astronomija ir gājusi daudz tālāk. Nez, vai astrologi ir ņēmuši vērā, ka Plutons vairs nav planēta? Un 30. februārī dzimušos rītā ietekmēs Piena ceļa supermasīvais melnais caurums?

Dziednieki ir vieni no zemiskākajiem šarlatāniem, kuriem esam jau vairākkārt veltījuši neglaimojošus vārdus, taču viņi spītīgi nepazūd no sabiedrības ķermeņa kā vēzis, ko, kā viņi paši apgalvo, spējot izārstēt. Viss ir jūsu rokās, dārgie dziednieki, beidziet uzdoties par ārstiem, noņemiet savus internetā atrastos diplomus no Zinātņu akadēmijas telpu sienām un ejiet savus buramvārdus skaitīt kartupeļu vagās. Tas ir vienīgais veids, kā jūs ar savām profesionālajām prasmēm varat sniegt sabiedrībai kādu labumu.

Ja nākotnes pareģošana būtu reāli iespējama, vai tiešām šie ekstrasensi iekasētu naudu no vecām tantēm un vientuļiem cilvēkiem, nevis sēdētu akciju biržā? Cik no viņiem pirms 10 gadiem iegādājās bitkoinus, nevis stāvēja rindā, lai pieteiktos “Ekstrasensu cīņu” raidījumam? Man gan ir aizdomas, ka šie cilvēki ir veiksmīgi apmuļķojuši paši sevi, sev neapzināti uztrenējot “auksto lasīšanas” prasmi tādā mērā, ka uzskata to par intuīciju, kad ienāk prātā, ka pēc alkohola smaržojošam klientam ir problēmas personīgajā dzīvē. Jā, cilvēki izskatās slikti un iet pie ekstrasensiem pēc palīdzības, kad viņiem ir problēmas dzīvē, nevis kad viss ir lieliski.

Un man vismīļākā grupa ir uztura speciālisti ar grādu pseidozinātnēs, neeksistējošu kritisko domāšanu un gana lokanu morālo kompasu, lai pārdotu produktus ar neeksistējošām īpašībām. Visspilgtākais piemērs, kuru būsiet pamanījuši, ja apmeklējat jogas nodarbības vai šajā priekšvēlēšanu laikā staigājat pa ielām, ir kāds uzņēmums, kas piedāvā “strukturēto” ūdeni ar atmiņu. Ja esat pievērsuši uzmanību ziņām, tad zināsiet arī to, ka KNAB ir uzsācis pārbaudi par šī uzņēmuma visnotaļ acīmredzamu reklāmas kampaņu par labu kādai partijai. Tiesa, jāatzīst, ka cilvēku maldināšana un iedzīvošanās uz lētticīgu cilvēku rēķina ir raksturīga iezīme gan “strukturētā” ūdens piedāvātājiem, gan pieminētajai partijai.

Ūdenim nav atmiņas. Lai ar kādu spēku iedarbotos uz ūdeni, vai tas ir elektromagnētisks, kinētisks, filtrēšana caur membrānu vai pātaru skaitīšana, šķidrā agregātstāvoklī tas nevar saglabāt nekādu struktūru. Tātad arī visa teorētiskā informācija, kas tur tiek ievadīta, izzudīs piko sekunžu laikā pēc ārējās iedarbības beigām. Saprotu, ka tiem, kas man nepiekrīt, būs grūti saprast iepriekšējā teikumā teikto, tālab pārtulkošu to viņiem saprotamā piemērā: “Ziema. Auksts – brrr! Ūdens ciets! Uzčurā krustiņu. Krustiņš paliek. Pavasaris. Silts – Mmmm! Ūdens slapjš – krustiņš pazūd!”

Vēl tikai nāk prātā atsevišķi “ģēniji”, kuri cenšas bagātināt ūdeni ar skābekli, jo tas esot veselīgs. Tā nav, piešķirot H20 vēl vienu skābekli, sanāk H2O2, un tas ir ūdeņraža peroksīds, ar to 2. pasaules kara koncentrācijas nometnēs eksperimentēja kā ar līdzekli, ar ko nogalināt, ievadot to intravenozi.

Izlasi arī: 

Pieci soļi drošākas baznīcas virzienā

Sauciet mani par konservatīvu, bet es nekad neiešu ēst pie tieva itāļu pavāra un nekad neuzticēšu savus bērnus cilvēkam, kurš neuztur veselīgus, intīmus sakarus ar citiem pilngadīgiem cilvēkiem. Mana rīcība nav 100% droša prevencija, bet tā 100% ir rīcība risku samazināšanai.

Medijos izskanēja kārtējā ziņa par iespējamu seksuālās vardarbības gadījumu Romas katoļu baznīcā, šajā gadījumā – tepat Latvijā. Jautājot “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas metropolītam par šo gadījumu, Kristaps Āls pauda šaubas par mācītāja vainu seksuālā vardarbībā pret personu ar attīstības traucējumiem: “Maz ticams, ka garīdznieks tiešām ir pastrādājis šos noziedzīgos nodarījumus.

Pirmkārt, ziņas par konkrēto gadījumu ir faktuāli skopas, kas ir saprotams gan no izmeklēšanas dienestu, gan garīdznieka reputācijas perspektīvas, jo demokrātijā pastāv nevainīguma prezumpcija jeb – persona nav vainīga līdz brīdim, kad tiek pierādīts pretējais. Otrkārt, šaubu ēnu met arī noziedzīgā nodarījuma apstākļi, jo no seksuāla noziedznieka psiholoģijas viedokļa daudz tīkamāks loms ir atrodams katrā svētdienas skolā. Saprotiet, gan mazgadīgs bērns, gan persona ar garīgu atpalicību nevar sevi pārstāvēt tiesā, tāpēc, ja pastāv izvēle, labāk pusdienās ēst vīģes, nevis kartupeļus.”

Abstrahējoties no konkrētā gadījuma, līdz brīdim, kad atbildīgie dienesti izmeklēs lietas apstākļus, mums būtu lietderīgi iztirzāt problēmu ar pedofiliju garīdzniecībā, jo precedentu skaits ir ļoti liels. Īpaši šokējošus šos gadījumus padara organizētu grupu pazīmes un noziedzīgo nodarījumu slēpšana no augsti stāvošu garīdznieku puses. Statistika liecina, ka katra otrā katoļu baznīca ir bijusi iesaistīta vismaz vienā seksuālas vardarbības gadījumā. Būtu diezgan muļķīgi pieņemt, ka Latvijā nepastāv līdzīga situācija, pat tad, ja informācija par seksuālo vardarbību nenonāk atklātībā.

Šobrīd pastāv divas galvenās problēmas seksuālo noziegumu atklāšanā un varmāku sodīšanā: neziņošana par noziegumiem un vāja sabiedrības izpratne par tiem. Galvenais neziņošanas par noziegumiem iemesls ir sabiedrībā pārāk iesakņojusies upuru vainošana, kas cietušajos izraisa kaunu, vainas apziņu vai bezpalīdzības sajūtu.

No otras puses, ir vesela virkne viedokļu līderu un lēmējvaras pārstāvju, kas ļoti sarežģī sabiedrības izglītību gan seksuālajā audzināšanā, gan noziegumu novēršanā. Piemēram, politoloģe Ilze Ostrovska šonedēļ sociālajā tīklā “Twitter” pauda viedokli, ka bērnu podi veikala “IKEA” vīriešu tualetē varētu veicināt pedofilu personu skaita pieaugumu. Atsevišķi Nacionālās apvienības biedri, Jūlija Stepaņenko un virkne augsti stāvošu garīdznieku valsts mērogā cenšas iznīcināt seksuālo izglītību skolās. Aizdomīgi, tieši kāpēc, viņuprāt, nedrīkst paskaidrot bērniem, ka tas ir ļoti slikti, ja gar viņu intīmajām vietām knakstās kāds cilvēks, pat ja tas ir ārsts, radinieks, skolotājs vai mācītājs?

Ko darīt, lai situāciju labotu? “Cehs.lv” mākslīgā intelekta departamenta mašīnmācīšanās nodaļa ir sagatavojusi konkrētu veicamo pasākumu plānu:

1. Sieviešu ordinācija. Statistika liecina, ka sievietes daudz retāk pastrādā seksuāla rakstura noziegumus. Ja šobrīd baznīcās būtu godīgs dzimumu sadalījums starp mācītājiem, teju uz pusi būtu samazināta seksuālā vardarbība Latvijas baznīcās. Tātad divas reizes mazāk bezpalīdzīgu bērnu un invalīdu ciestu no vardarbības baznīcā.

2. Jāpanāk, ka katoļu priesteri drīkst veidot ģimeni. Uzskats, ka mācītājam ir jākalpo tikai draudzei, uzliek pārāk lielu psiholoģisko un fizioloģisko slogu uz cilvēka pleciem. Pat ja nostāsti par mācītāju pašapmierināšanos grēksūdžu laikā ir patiesi, masturbācija noteikti atslogo no stresa un paģirām, taču ar to nepietiek veselīgas seksuālās dzīves uzturēšanai. Ģimenes dzīve garīdzniekam palīdzētu arī daudz labāk izprast problēmas citu draudzes locekļu vidū.

3. Garīdznieku atbilstības pārbaudes. Visiem sociālajiem darbiniekiem ir dažādas pārbaudes un psihologu konsultācijas, lai izvērtētu to atbilstību ieņemamā amata pienākumu pildīšanai, bet garīdzniecībai tādu nav. Viens no variantiem varētu būt elektrodu piestiprināšana garīdznieku ķermeņa erogēnajām zonām, kas fiksē izmaiņas asins pieplūdumā konkrētajās vietās, kad tiem tiek rādīti attēli ar bērniem vecumā no 1 līdz 15 gadiem.

4. Animētā pornogrāfija, ja garīdznieks izjūt fizisku tieksmi pret mazgadīgām personām, taču vēl nav pastrādājis nevienu noziegumu. Animētā pornogrāfija (īpaši Āzijas izcelsmes) ir apliecinājusi, ka personas ar pedofilijas tieksmēm var “izraustīt savus dēmonus” un turpināt pilnvērtīgi pildīt savas funkcijas sabiedrībā, nepastrādājot nekādus noziegumus.

5. Bezmaksas kontracepcija dievnamos. Šis ir galējs un utilitārs variants. Ja garīdznieks tomēr nespēj atturēties no bezpalīdzīgu personu seksuālas izmantošanas, tad vajadzētu vismaz parūpēties, ka viņš savā recidīvā neizplata kādu seksuāli transmisīvu slimību vai nesagādā grūtniecību kādam 12 gadus vecam bērnam.

Biroja spēle “Smēriņš”

Nepieciešams: Sūrās paģiras; paķīša kebabs; biroja WC
Spēlētāju skaits: Neierobežots

Spēles gaita:
Pēc krietna rīta paķīša dodies uz biroja tualeti, kuru neganti aizdirs ar pohu sūdu, atstājot keramikas karalienē krietnu kāla štrāsi. Rūpīgi klausies, lai pārliecinātos, ka aiz WC durvīm otrā pusē neviena nav, un slepus nemanīts izlavies ārā. Apsveicam! pirmo fāzi esi noslēdzis veiksmīgi.

Uzturies turpat netālu no WC ieejas, bet ne tieši pretī. Pabaksties telefonā, gaidi. Uzdevums – sagaidīt, kad kāds no kolēģiem dosies uz piesmērēto atvieglotavu.

Kolēģim, kurš nezina, ka piedalās spēlē, gluži kā jaunajās RPG, būs divas izvēles iespējas, kas nemainīs iznākumu – viņš zaudēs jebkurā gadījumā.

Pirmais scenārijs: Kolēģis, iegājis un apzinājis situāciju, norij pašlepnumu un salkano kāla smārdu, un nobirstē tevis atstāto štrāsi. Viņam nākot ārā no tualetes, tu dodies tur iekšā. Kolēģis atviegloti nodomās, ka viņš vismaz tavās acīs nebūs cūka. Tu, konstatējis tīru podu, gandarījumā pasmīni – jaunais mārketinga projvads, kurš grib uz tevi atstāt labu iespaidu, ir birstējis tavu sūdu.

Otrais scenārijs: Kolēģis, iegājis un apzinājis situāciju, nodomā – vienalga, es tikai ātri atliešu. Aiz durvīm tāpat neviena nebija. Kolēģis atstāj kāla štrāsi nenotīrītu un dodas ārā. Tu ej uz durvju atvēršanaš skaņu un pēkšņi iznirsti ap stūri viņam priekšā. Pievērs viņa uzmanību – pasveicini. Tad doties garām un taisni iekšā. Viņš iekšēji pamirst. Pēc tam ar smīnu sejā atlikušo darba dienu birojā meklē ar viņu acu kontaktu, iesaisties sarunās. Ieminies, ka rīt derētu sanākt sapulcē un parunāt par to jauno web dizaina projektu – izskatās, ka būs visai netīrs darbiņš.

Abos scenārijos – izbaudi uzvaru.

Pastāvēs, kas pārvērtīsies

Aivars aizvēra biezo grāmatu un lēnām nolika uz virtuves galda. Galdauts mazajā virtuvītē, kas atradās padomjlaiku daudzstāvenē ne-tajā-labākajā Daugavpils rajonā, bija notraipīts ar ēdiena paliekām. ‘Tas nekas, ka grāmata paliks netīra. Šīs zinības tāpat nedrīkst nonākt ienaidnieka rokās’, nodomāja Aivars. ‘Apgaismības brīdis ir klāt un tā stunda drīz sitīs’, viņš svinīgi deklamēja savā virtuves vientulībā.

***

Kopš vakara, kad vecajā grāmatā esošās zinības izgaisa uguns liesmās uz visiem laikiem, bija pagājuši divi mēneši. Aivars bija nopietni gatavojies šai misijai, ko viņš uzskatīja par mūža svarīgāko. Sagatavošanās darbi bija veikti. Bija atlicis pēdējais etaps, pēdējā cīņa.

Rīgā viņš ieradās savā vecajā žigulī, kas bija brucis un jucis, lūzis un plīsis, bet tomēr cīņai sveiks šajā svarīgajā brīdī, kad vajadzēja nokļūt galvaspilsētā. Iebraukšana lika Aivara asinīm vārīties dusmās, tādas sajūtas izraisīja brauciens gar Salaspils memoriālu. Tomēr, tuvojoties viņa pirmajam mērķim – Rumbulas autoplačiem – Aivars priecājās, kad piefiksēja, ka degvielas bāka bija praktiski tukša. ‘Tie krievžīdi vismaz nedabūs manu degvielu’, tā bija doma, kas sildīja Aivara sirdi.

***

‘Simtu septiņdesmit eiro. Pretīgi. Simtu septiņdesmit eiro par tādu krietnu mašīnu. Sorosoīdu salašņas, okupanti-pederasti. Simtu septiņdesmit…’ Aivars bija pamatīgi uzvilcies. Pirmajos divos autoplačos viņu izsmēja, otrajā pat sastaptais perekups bija pasaucis savus kolēģus, lai smietos par Aivaru un viņa mašīnu.

Tomēr viņš bija garā stiprs ar nelokāmu pārliecību, tāpēc turpināja. Misijas izpilde prasīja līdzekļus, misijas izpilde paredzēja žiguļa pārdošanu. Trešajā placī mašīnu paņēma, piebilstot, ka šrotā gan jau divus simtus par to atdos. Šāda attieksme Aivaram likās vājprātīga, jo viņaprāt žigulis bija laba manta. ‘Misija pirmajā vietā, misija jāizpilda. Drīz viņi visi redzēs!’, viņš sevi mierināja, mērojot soļus uz autobusu.

***

Žāvēts speķis. Kūpināts speķis. Sālīts speķis. Marinēti gurķi. Kartupeļi. Vēl speķis. Un vēl daži iepakojumu ir speķi. Aivars aplūrēja savus iepirkumus, kas gulēja novietoti uz gultas misijas izpildes centrālē jeb netīrīgā numuriņā kādā necilā ostas rajonā viesnīciņā. Aivars iekšēji smaidīja, jo juta, ka pēdējā uzvara bija ļoti tuvu.

Viņš paņēma telefonu, atvēra vaļā Youtube aplikāciju, kuru viņš nelabprāt un reti lietoja, jo negribēja atbalstīt kapitālistiski-imperiālistiskos-gogležīdus, kā viņš pats mēdza dēvēt šī ASV tehnoloģijas giganta pārstāvjus, bet šī nu bija tā reize, kad vajadzēja. ‘Patriotiska dziesma būs tieši laikā, labs sākums misijai’, prātuļoja Aivars. Internets gan viņam neslēdzās iekšā. Aivars nodomāja, ka atkal CIP:s viņu bloķē, lai gan patiesībā viņam vienkārši nebija kredīta.

**

Aivars stāvēja pie Arēna Rīga ieejas. Viņam priekšā bija pārdesmit cilvēku, liela daļa tērpušies hokeja kreklos. ‘Tautas nodevēji, kārkla latvieši, aitas. Tāda tā tauta mums ir, novājināta un uzpirkta, bet drīz, drīz būs laiks, drīz mēs celsimies no šīs verdzības, celsimies pret mūsu apspiedējiem…’ Aivara prātuļojumus apturēja strups apsargs ar lūgumu uzrādīt biļeti.

‘Noteikti pidarass, visu vakaru vīriešus čamdīt, pretīgi’, viņš pie sevis murmināja, kad bija ticis iekšā Arēnā. Jo tuvāk spēles sākumam, jo lielāku riebumu Aivars izjuta. Cilvēku pūļi, kas apkārt vazājās, dzēruši. Ik pa brīdim okupantu slavinoši Dinamo saukļi. Okupantu kapitāla vārdi. Un kā kronis – PSRS himna.

“Ir laiks izpildīt misijas pēdējo fāzi”, Aivars skaļi teica – lai gan neviens viņā neklausījās.

***

Aivars iegāja tualetē, kur neviena nebija. Spēle bija sākusies. Dinamo, Dinamo Rīga! klaigāja ļaužu bars tribīnēs. Viņš izvēlējās malējo tulaeti, vistālāk no durvīm, drošs paliek nedrošs, un aiz sevis aizvēra durvis. Laiks bija pienācis. Tikai Rīga, tikai Dinamo! dārdēja virs Aivara galvas. Tā stunda bija situsi. Misijas pēdējā un vissvarīgākā fāze. Jāāāāāāāāāāā! atskanēja no tribīnēm, Rīgas Dinamo iesita pirmos vārtus.

No Aivara rīkles atskaņēja spalgs kliedziens. Viņš brēca kā aizkauts kuilis, bet viņa brēkšanu neviens nedzirdēja, lai gan viņš kliedza un kliedza. Pēc astoņdesmit astoņām sekundēm viņa balss beidzot apklusa.

***

Neparasta aina pavērās, kad pirmais cilvēks atvēra tualetes durvis. Pods un sienas bija notraipītas ar asinīm un kādu speķainu vielu. Izskatījās, it kā bija noticis kaut kāda veida sprādziens, lai gan grūti bija iedomāties, kas būtu varējis sprāgt?

Vēl dīvaināku situāciju padarīja tas, ka uz grīdas poda priekšā stāvēja brangs sivēns ar zilām acīm. Sivēns intensīvi cilāja vienu ķepu un spalgi rukšķēja.