Kā bērna potēšana izpostīja manu ģimeni

Nu jau pirms krietna laika satiku Patrīciju – jaunu sievieti ar glītu seju, patīkamu humora izjūtu un dabīgu seksapīlu. Iemīlējāmies un sākām kopīgas mājsaimniecības projektu. Mūsu kopdzīves pirmās vasaras tika aizvadītas, apmeklējot diezgan daudzas kāzas un bērnu raudzības. Nepārprotiet, dzīvot kopā un veidot ģimeni ir brīnišķīgi, taču kāzas ir kļuvušas pārāk pompozas un prasa pārmērīgas investīcijas no draugiem un radiniekiem.
Man šķiet nepieņemami, ka par normu ir kļuvusi naudas dāvinājumu pieprasīšana. Manā utopijā – kāzas ir priecīgs notikums starp diviem cilvēkiem, kas ir nolēmuši pavadīt kopā dzīvi, līdz kāds no viņiem nomirs. Realitātē visus kāzu ielūgumus varētu pārfrāzēt sekojoši: “Mēs esam nolēmuši kādu laiku būt kopā un padarīt neizbēgamo šķiršanās procesu sarežģītāku. Visa šī padarīšana izrādījās daudz, DAUDZ dārgāka, nekā mums šķita, tāpēc esam izvēlējušies tevi kā vienu no tiem, kas sponsorēs mūsu vispriecīgāko dienu.”

Labi atceros kādu vakaru, tas bija neilgi pēc kārtējo kāzu apmeklējuma, ar Patrīciju gulējām gultā, pirms došanās pie miera aizdomājos par tik biežu laulību iemesliem. Nonācu pie secinājuma, ka visas nupat pie vīra izgājušās līgavas tā vai citādi ir savstarpēji pazīstamas, kas varētu norādīt uz to, ka kāzas šīm lēdijām ir veids, kā sacensties savā starpā. Šķiet, ka kāzas ir iespēja sievietēm, kurām skaistums ir personības būtiskākā daļa, izlikties, ka viņas ir kas vairāk par savu laulāto draugu trofejām, ka viņas ir nopelnījušas statusu sabiedrībā. Gribēju uzsākt sarunu ar Patrīciju: “Heh, atceries to reizi, kad es Jurim pirms kāzām uzdāvināju pudeli viskija un mēs to izdzērām? Zini, ko viņš man dzērumā izstāstīja?” Gaidīju, ka mīļotā pajautās “ko?” un tad es varētu izstāstīt, ka Juris nemaz negribēja precēties, bet izdarīja to Lienes iegribu dēļ, taču viss, ko es saņēmu pretī, bija – “Es gribu bērniņu!”

Manu ķermeni pārņēma šermuļi. Sapratu, ka tā ir lieta, kas notiks, ar kuru es samierināšos, pretējā gadījumā mēs šķiramies un daži pēdējie kopdzīves gadi ir izmesti vējā. Pateicu, ka par tām lietām parunāsim rīt – cerībā, ka tas ir tikai mirkļa emocionālais uzplūds, taču jau tuvākajās dienās tiku nostādīts vairāku emocionālu faktu priekšā, kā rezultātā visi iekrājumi aizgāja idiotiskā kāzu ceremonijā – kristīgā baznīcā, braucot ar ASV ražotu auto pa Latvijas pagānu svētvietām un ēdot franču ēdienus itāļu restorānā. Jutos kā nebūtiska sastāvdaļa kolāžā no kāzu kataloga izgriezumiem. Labi, kāzu diena bija pat diezgan baudāma, sliktās lietas sākās Patrīcijas grūtniecības laikā. Lai varētu bērnam veltīt maksimāli daudz rūpju, Patrīcija aizgāja no darba jau ļoti agrīnā grūtniecības periodā, un es uzņēmos vienīgā pelnītāja lomu, kaut arī tas prasīja nedaudz vairāk darba stundu.

Tā kā Patrīcijai bija daudz jau apsēklotu draudzeņu, par kompānijas trūkumu viņa nevarēja sūdzēties. Pirmais signāls, ka notiek kas nelabs, bija vārds “enerģija”. Un nevis elektroenerģija vai kinētiskā enerģija, nē, nē, šis vārds skanēja kontekstā ar krāsām, smaržām un pat nedēļas dienām. Arvien biežāk pamanīju Patrīciju šķirstām apšaubāma satura un reputācijas interneta medijus un forumus, taču to neņēmu nopietni, jo gribēju ticēt, ka viņa tur tikai uzjautrinās par viltus ziņām un cilvēkiem, kas tic astroloģijai.

Katru nedēļu mums bija jaunas izmaiņas uzturā, jo, piemēram, cilvēki akmens laikmetā bija veselīgāki, jo neēda ĢMO kviešus, citreiz pie vainas bija atsevišķu ēdienu sarkanā krāsa, vēl sazin kādas idiotiskas loģikas rezultātā nācās arī atteikties no daudzu ēdienu termiskas apstrādes jeb cepšanas un vārīšanas, kas manos naida kambaros atvēlēja vēl vairāk vietas vārdam Šeila.

Un tad pasaulē nāca man vissvarīgākais cilvēks pasaulē – mans dēls. Viss bija brīnišķīgi, un visi bija laimīgi, tiesa, līdz brīdim, kad pienāca laiks bērnu potēt. Es teicu, ka potēsim, tiklīdz varēsim, taču Patrīcija iebilda, sakot, ka mums par to vajagot nopietnāk padomāt. Mājās izcēlās pamatīgs skandāls, un man bija jāuzklausa tādi argumenti kā – vakcīnas izraisa komplikācijas, autismu un pat nāvi. Mani pretargumenti bija, ka autismu izraisa māmiņu forumi un žurnāla “Ko Ārsti Tev Nestāsta” lasīšana, bet vakcīnas izraisa tikai iespēju nesaslimt ar potenciāli nāvējošām slimībām. Stingri noteicu, ka bērnu pats aizvedīšu konkrētā dienā potēties un lai Patrīcija pa to laiku atjauno kontaktu ar realitāti.

Pēc dažām dienām, atgriežoties no darba, konstatēju, ka Patrīcija ir paņēmusi bērnu un aizgājusi no mājām. Tas bija vistrakākais trieciens, kādu esmu piedzīvojis. Esmu pieredzējis, kā ģimenes loceklis lēnām nomirst no vēža, un šī situācija ar pseidozinātniskiem maldiem inficētām smadzenēm šķita ļoti līdzīga un tikpat bezcerīga. Bērnu tāpat izdevās aizvest potēties, jo, kamēr Patrīcija grozīja čakras savās jogas nodarbībās, viņas tēvs, kas nav idiots un atbalsta manu nostāju, iedeva man pašam savu dēlu aizvest uz poliklīniku.

Vienoties par kopdzīves atjaunošanu neizdevās, jo “es un manas zinātnes aizmelotās ausis apdraudot mūsu bērnu”. Ironiski, ka tiesa pirmdien lēma citādi, proti, ka tieši C hepatīta plosīta hipiju komūna nenāk par labu bērna augšanai, savukārt nepotēšana apdraud personas tiesības uz dzīvību. Bērns tagad ir ar mani, sirds man ir mierīga, lēnām bīdu projektus uz Tallinu un Abū Dabī. Patrīcijas dzīvē nekas nav mainījies. Pirms tiesas sēdes viņa lasīja laikrakstu “Dienas Bizness”.

  1. Bet ko var gribeet no sievietes vaardaa Partiiicija…

  2. Sanāca pasmieties par traģisku mūsdienu problēma. Tas man patīk. Bravo autoram.

  3. Liktos pievilcīga meitene, bet tā ēšana no maisiņa drusku samaitā iespaidu.

  4. Izklausas, ka jumts saka slidet jau pirms potesanas. Tadejadi potesana vienkarsi pielika punktu.

  5. pis vinas zirgs tas mākslinieces.

  6. Sebastiāns Nekbērds-Incels

    Baigi garais raksts

Komentēt