Dieviņš

Joņs cisās apsvempās uz otriem sāniem un miegā pāris reižu nočāpstinājās, pēc ķemertiņa smakojošām siekalu stīdziņām, smalkām kā rītausmas rasā starp smilgām vizuļojošiem zirnekļa tīkla dzīpariem, izstiepjoties un atkal sakļaujoties putainos purdulīšos mutes kaktiņos. Joņs šonakt grozījās īpaši bieži – Anfisa blakus bija izplājusies kā ģērēta āda un nekustēja ne par matu, Joņam atstājot vien šauru strēmeli gultas malā.

Krietnā putekļu kārta uz nelielā lodziņa rūtīm nespēja aizturēt vasaras sauli, kas sārtot sārtojās pamalē un tādā pat krāsā sāka rotāt guļamtelpu. Ausa pastorāls rīts. Viegla dūmaka glāstīja zāles stiebrus un pieguļā izlaisto kumeļu sānus, arī trīs pieguļnieku basās pēdas. Strautiņa urdzēšanu, kas naktī šķita visai skaļa, caur putnu treļļiem vairs nedzirdēja nemaz. Gailis pirmo tūri nupat bija nodziedājis, bet ciemā nekādu rosību vēl nemanīja. Arī kūtsaugšā ar kaimiņmāju skuķi draiskoties vakar uzlīdušais Kazis tikai kaut ko noņurdēja, un abi turpināja sust.

“…nāk! …nāk!” pa ceļu no viņa gala, šķiet, Lejas Dumbrāju sētas, atvēlās klusi saucieni. Jāzeps, viens no pieguļniekiem, pļavā pa miegam ar roku spēji atgaiņājās, kā no mušas. Zirgi turpat klusu sabubinājās, tad turpināja plūkt zāli.

“Nāk! Nāk!” pēc nedaudz acumirkļiem jau bija manāms arī pats saucējs – pa ceļu šurp pusapģērbts, vien noplīsušās biksēs un vienu apautu pastalu, lumpačoja vīrs pelēku bārdu, iekritušiem vaigiem, kā smagos darbos izdzenātam, bet riktīgi nebarotam kalpa puisim.

“Nāk! Nāk!”

Joņs izvēlās no gultas, Anfisa uztrūkās sēdus. Jāzeps bija beidzis atgaiņāties un cēlās kājās: “Va’ dzi’, nāk!” Abi pārējie pieguļnieki arī bija augšā, tāpat kūtsaugšā Kazis un kaimiņmājas Marija, pārāk sabijusies, lai iepļaukātu Kazi par to, ka tas visu nakti roku bija sildījis pārāk augstu tai starp ciskām. “Nāk, Kazi! Bēgam! Nāk!”

Līdz ēdamtelpai pirmais bija Joņs ar Anfisu un jau tempa no lielas krūkas, pēc dažiem mirkļiem klāt bija arī pieguļnieki un Kazis ar meiču. Visi pārmaiņus pie lūpām cēla krūku.

Vien noplukušais bārdainis vairs nebija manāms, un kā gan citādi – Dieviņam jāatpūšas. Līdz rītam, kad atkal būs jāskrien un jāsauc. Tā Skaidrums un Paģiras uz Diršu ciemu rītos nāk jau gadiem, bet ciematniekus nekad nepārsteidz. Paldies Dieviņam.

  1. Autoram tiek ievilkts pluss

  2. Ak. Dievs. Cik. Skaisti!

  3. Patiešām labs mēģinājums 19. gadsimta reālismu ielikt tādā īsstāsta formā, – skaisti pastorālas ainas, kādas mūsdienās reti nākas lasīt.

Komentēt