Monthly Archives: jūlijs 2018

Kāpēc atgriezt no Latvijas izbraukušos idiotus?

Ik pa laikam dzirdu partiju runasvīrus izsakām lozungus, ka “jādara viss, lai savējos dabūtu atpakaļ uz Latviju”. NesAukšu vārdā partiju, kas par to kliedz visskaļāk, jo Nevēlos Aģitēt pret. Nesen kādā televīzijas diskusijā tika runāts par to, ka šie te “savējie” brauktu atpakaļ tad, ja uz rokas saņemtu 1500 € algu, un tas esot tas, ko jānodrošina, un obligāti jāpanāk, lai “savējie” atgriežas. Bet kas ir šie “savējie”?

Pazīstu daudzus, kas pārvākušies uz dzīvi citās valstīs. Pat ja sākotnēji daļa no viņiem devusies prom materiālu iemeslu dēļ, tad šobrīd viņi neapsver iespēju atgriezties Latvijā tāpēc, ka ir pieraduši pie labākas dzīves. Un “labāku dzīvi” nevajag jaukt ar “vairāk naudas”. Viņi ir pieraduši dzīvot brīvi domājošā liberālā sabiedrībā, pieraduši, ka apkārt ir smaidīgi, jauki un izpalīdzīgi cilvēki. Un viņi nebrauks atpakaļ, lai par 1500 € atkal būtu spiesti dzīvot mūžīgās sērās, gaudošanā un naidā. Respektīvi, manuprāt, ar “savējiem” netiek domāta inteliģence.

Tad ir krasi pretējs alternatīvi apdāvinātu izbraucēju slānis, kas internetā nepārtraukti dalās ar dzersmju bildēm un, pēc visa spriežot, ir devušies uz ārzemēm, lai varētu sapelnīt vairāk naudas, ko nokost. Tie ir visi tie cilvēki, kurus laukos pabalsta dienā varēja satikt pieturā pie vietējās bodes, kaujoties par pēdējo stiprā divlitreņa malku. Šie tad arī ir tie “savējie”, kurus deputāti uzskata par nepieciešamu dabūt atpakaļ. Sanāk, ka valstsvīri mērķtiecīgi strādā pie tā, lai atrastu veidus, kā pierunāt Latvijā atgriezties idiotus, liekot pamatīgu mīksto uz prom aizbraukušo inteliģenci.

Tas izskaidrojams ar to, ka inteliģences un idiotu proporcijas valstī nekad nav bijušas samērīgas un saprotamas. Ja vienīgais dzīves mērķis ir saglabāt un palielināt latviešu īpatsvaru valstī, tad ir jāspiež uz masu, nevis kvalitāti. Tātad nav būtiski, ka latvieši būs apaļi idioti, galvenais – lai mūsu būtu daudz. Galvenais – lai šeit neiedomājas atbraukt kāds ukrainis, baltkrievs vai čučmeks, par katru cenu jāpanāk, lai katrs pēdējais idiots vēlas atgriezties Latvijā naudas dēļ un radīt šeit jaunas latviešu idiotu paaudzes, kas varēs reizi mēnesī pieturā pie vietējās bodes kauties par pēdējo malku litrenē. Jo, nu – dvuļu vairs nav…

Bet kā būtu, ja mēs visi kopīgi strādātu pie tā, lai sabiedrībā vairotu mieru un mīlestību? Kā būtu, ja mēs pārstātu visus ienīst un radītu šeit augsni inteliģencei? Ja mēs samazinātu sēru dienu skaitu, bet iemainītu tās pret svētkiem? Kā būtu, ja mēs sāktu cienīt kvalitāti, nevis daudzumu? Ja mēs priecātos par 500 000 foršu latviešu, nevis censtos panākt 3 miljonus morālu kropļu? Utopija, protams.

Variet mani apsaukāt un nīst, variet apliecināt manu taisnību, vēlēšanās balsojot par vietējo idiotu partiju, kas arī ārvalstīs atradusi krietnu idiotu elektorātu, bet tas nemainīs faktu, ka man no sirds ir milzīgs prieks par to, ka no valsts izbraucis tik liels daudzums idiotu, un es tikai priecātos, ja citi idioti viņiem pievienotos. Bet mājās es vēlos nevis “savējos”, bet gan tos, kuri atpakaļ brauktu tāpēc, ka šeit ir laba dzīve, nevis liela nauda. Un labas dzīves atblāzmu pagaidām nemanu.

Un neliedzieties – jūs katrs noteikti pazīstat vairākus no Latvijas izbraukušus idiotus un klusībā priecājaties, ka viņi nebrauc atpakaļ. Ja esat aizbraucis strādāt uz ārzemēm un nesaprotat, ko par manis teikto domāt, īpaši atjautīgajiem pateikšu priekšā – tie, kas man piekrīt, ir inteliģenti cilvēki, bet tie, kas ne, – idioti.

Kāpēc Dziesmu svētku organizatori atklāti ņirgājas par sievietēm?

Pagājušajā nedēļā pēc vokāli simfoniskās mūzikas Dziesmu svētku koncerta “Arēnā Rīga” kāds žurnālists izteica sašutumu par to, ka 13 pasākumā iekļauto skaņdarbu autoru vidū bija tikai viena sieviete. Skaidrs, ka šī problēma ir visnotaļ nopietna, tāpēc nolēmu doties uz noslēguma koncertu, lai pārliecinātos, vai līdzvērtīgi pretīga dzimumu diskriminācija netiks pieļauta arī lielkoncertā.

Tikko ierados Mežaparkā, jau uzreiz nedaudz ievēmu sev mutē, jo ieraudzīju neticamu dzimumu diskrimināciju – lielākā daļa no pasākumu apsargājošā personāla bija vīrieši. Uzreiz bija pilnīgi skaidrs, ka svētku vietā šoreiz piedzīvošu tikai emocionālu vilšanos. To apstiprināja arī ielūkošanās pasākuma programmā.

Proti – no virsdiriģentiem 9 bija vīrieši, bet tikai 4 sievietes, bet goda virsdiriģentu sadalījums bija vēl šokējošāks – 7 vīrieši un tikai viena sieviete. Nemaz nerunājot par pūtēju orķestra virsdiriģentiem, starp kuriem nebija nevienas pašas sievietes. Pasākuma veidotāju vēstījums apmeklētājiem bija nepārprotams – Latvijā sievietes vieta ir virtuvē, nevis uz diriģenta podesta…

Saprotams, ka pasākuma mākslinieciskais vadītājs, režisors, arī scenogrāfs bija vīrietis. Ir skaidrs, ka viņi sievieti uztver tikai kā skaistumobjektu, kas izberž māju, pagatavo ēst un izņem no skolas bērnus. Nekā citādi šo šovinisma parādi nespēju izskaidrot. Likumsakarīgi, ka teju vai vienīgā sieviete pasākuma veidotāju vidū bija tērpu māksliniece. Jo sievietes, kā noprotams, māk tikai šūt, nevis veidot kvalitatīvus pasākumus.

It kā ar šo vājprātu jau nebūtu gana, vīru kori sāka dziedāt: “Es bij’ puika, man bij’ vara, Es varēju lielīties.” Brīdī, kad pamanīju, ka nevienā no koriem nedzied sievietes, es vienkārši piecēlos un aizgāju prom. Daudz ko spēju paciest vai izlikties nemanām, tomēr šis vīru koru maskulīnais pliķis katras Latvijas sievietes sejā bija pārāk brutāls. “Ar krūtīm kalnus gāzu, Ar kājām rušināju…” Nu jau man aiz muguras savu pārākumu turpināja manifestēt vīriešu tūkstoši, tādējādi burtiski sabradājot sieviešu iespējas uz līdztiesību. Vēlāk televīzijā redzēju, ka daudzas sievietes dziesmu laikā raudāja…

Kā pēcāk noskaidroju internetā, Dziesmu svētku noslēguma koncertā tika atskaņots 41 skaņdarbs, kuru autori bija vīrieši, bet tikai četri darbi, ko sarakstījušas sievietes. Nu, un vēl grupas “Iļģi” (4 vīrieši, 1 sieviete) dziesma. Varētu teikt, ka tas ir pret latviešu komponistēm vērsts genocīds. Tā ir mērķtiecīga sieviešu zemapziņas sadragāšana, sak: “Tu esi tikai sieviete, tu neko nespēj! Mūziku prot radīt tikai vīrieši, tāpēc sēdi, klusē un izbaudi viņu sarakstītos darbus, bet vakarā mājās uzcep vīram kotletes, jo nekam citam tu neesi derīga.”

Pats skumjākais, ka Dziesmu svētku veidotāju komandā no 16 cilvēkiem 14 ir sievietes, bet tikai divi vīrieši. Tas vēl precīzāk iezīmē problēmas apmērus, jo skaidrs, ka neviena sevi cienoša sieviete nespētu dot priekšroku vīriešu sarakstītai mūzikai. Tātad – gadsimtiem ilgušais patriarhālais terors ir salauzis šīs sievietes, iznīcinot viņu spēju domāt, kā vietā tās akli seko zemapziņā iekodētām vīriešu domām.

Manuprāt, šī problēma jārisina valstiskā mērogā, nosakot, ka primāri darbi jāatlasa tā, lai veidotos autoru dzimumu līdzsvars. Tikai brīdī, kad visos kultūras pasākumos darbosies vienāds skaits vīriešu un sieviešu, jaunās meitenes sāks pilnvērtīgi apzināties, ka spēj paveikt pilnīgi visu to pašu, ko vīrieši. Līdz tam nekas nemainīsies, jo bez vīriešu palīdzības sievietes tomēr nespēj izdarīt secinājumus un pieņemt pareizos lēmumus.

Noplūdis kārtējais ēnu kabinets – šoreiz “Attīstībai/Par!”

Bijām tik ļoti pārņemti ar domu, ka jau rīt publicēsim KPV LV ministru ēnu kabinetu, ka aizmirsām publicēt pārējos. Šodien piedāvājam iepazīties ar “Attīstībai/Par!” sarakstu.

Aizsardzības ministrs – Pavļuta zods
Ārlietu ministrs – Didzis Melbiksis
Ekonomikas ministrs – Krājbankas maksātnespējas administrators
Finanšu ministrs – Ilmārs Poikāns un Ufo
Iekšlietu ministrs – jebkurš no Vienotības pārnācis deputāts
Izglītības un zinātnes ministrs – jebkurš Twitter lietotājs ar 1000+ sekotājiem
Tieslietu ministrs – jebkurš, kuru Tviterī nobloķējis Dzintars Rasnačs
Kultūras ministrs – Viesturs Dūle
Premjerministrs: Pēteris Pūrītis vēlreiz virza no tepiķa pagatavotu Laimes Lāci
Satiksmes ministrs – Pārpildīta bēgļu laiva
Veselības ministrs – Artis Papriks
Labklājības ministrs – Artis Fapriks
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs – Jāņa Poļa ego
Zemkopības ministrs – 4,5% stiprs bumbieru sidrs (katrā ziņā zem 5% točna)

Dieviņš

Joņs cisās apsvempās uz otriem sāniem un miegā pāris reižu nočāpstinājās, pēc ķemertiņa smakojošām siekalu stīdziņām, smalkām kā rītausmas rasā starp smilgām vizuļojošiem zirnekļa tīkla dzīpariem, izstiepjoties un atkal sakļaujoties putainos purdulīšos mutes kaktiņos. Joņs šonakt grozījās īpaši bieži – Anfisa blakus bija izplājusies kā ģērēta āda un nekustēja ne par matu, Joņam atstājot vien šauru strēmeli gultas malā.

Krietnā putekļu kārta uz nelielā lodziņa rūtīm nespēja aizturēt vasaras sauli, kas sārtot sārtojās pamalē un tādā pat krāsā sāka rotāt guļamtelpu. Ausa pastorāls rīts. Viegla dūmaka glāstīja zāles stiebrus un pieguļā izlaisto kumeļu sānus, arī trīs pieguļnieku basās pēdas. Strautiņa urdzēšanu, kas naktī šķita visai skaļa, caur putnu treļļiem vairs nedzirdēja nemaz. Gailis pirmo tūri nupat bija nodziedājis, bet ciemā nekādu rosību vēl nemanīja. Arī kūtsaugšā ar kaimiņmāju skuķi draiskoties vakar uzlīdušais Kazis tikai kaut ko noņurdēja, un abi turpināja sust.

“…nāk! …nāk!” pa ceļu no viņa gala, šķiet, Lejas Dumbrāju sētas, atvēlās klusi saucieni. Jāzeps, viens no pieguļniekiem, pļavā pa miegam ar roku spēji atgaiņājās, kā no mušas. Zirgi turpat klusu sabubinājās, tad turpināja plūkt zāli.

“Nāk! Nāk!” pēc nedaudz acumirkļiem jau bija manāms arī pats saucējs – pa ceļu šurp pusapģērbts, vien noplīsušās biksēs un vienu apautu pastalu, lumpačoja vīrs pelēku bārdu, iekritušiem vaigiem, kā smagos darbos izdzenātam, bet riktīgi nebarotam kalpa puisim.

“Nāk! Nāk!”

Joņs izvēlās no gultas, Anfisa uztrūkās sēdus. Jāzeps bija beidzis atgaiņāties un cēlās kājās: “Va’ dzi’, nāk!” Abi pārējie pieguļnieki arī bija augšā, tāpat kūtsaugšā Kazis un kaimiņmājas Marija, pārāk sabijusies, lai iepļaukātu Kazi par to, ka tas visu nakti roku bija sildījis pārāk augstu tai starp ciskām. “Nāk, Kazi! Bēgam! Nāk!”

Līdz ēdamtelpai pirmais bija Joņs ar Anfisu un jau tempa no lielas krūkas, pēc dažiem mirkļiem klāt bija arī pieguļnieki un Kazis ar meiču. Visi pārmaiņus pie lūpām cēla krūku.

Vien noplukušais bārdainis vairs nebija manāms, un kā gan citādi – Dieviņam jāatpūšas. Līdz rītam, kad atkal būs jāskrien un jāsauc. Tā Skaidrums un Paģiras uz Diršu ciemu rītos nāk jau gadiem, bet ciematniekus nekad nepārsteidz. Paldies Dieviņam.