Devītais maijs

“Viens, div, trīs, viens, div, trīs! Tā, tagad pagrieziens… Uzmanīgi, Brenci, pagrieziens pa labi, nevis pa kreisi! Tas ir mugurdancis, te viss ir otrādi. Spīdola, Spīdola, skaties uz mani, uz manīiii, citādi tūlīt nokritīsi!”
Taču bija jau par vēlu – Spīdola nogāzās zemē ar pamatīgu būkšķi tieši uz dibena, un jaunajos auseklīšlegingos uzziedēja svaigs caurums.
“Jūs tiešām esat pārliecināti, ka gribat uzstāties kopā ar bērniem?” Skolotājs jau kuro reizi noslaucīja sviedrus no pieres.
“Pilnīgi noteikti!” abi – Laima un Indriķis – atbildēja vienā balsī.
“Varbūt labāk, lai Spīdolas vietā Irbe?”
“Bet viņa ir tik maziņa…”
“Vēl jo labāk, tautai patiks.”
“Ilbei nedel manas pastalas!” sajūsmā izsaucās Brencis, sparīgi urbinādams degunu.
Skolotājs nopūtās. Mugurdancis Laimas un Indriķa ģimenes izpildījumā bija paredzēts kā partijas pēc-devītā-maija protesta balles atklāšanas numurs un visam vajadzēja noritēt gludi. Par dejotājiem tika izraudzīts partijas priekšsēdētāja pāris un viņu abi vecākie bērni, pārējie – Trīne, Jānis un dvīņi Irbe un Iernests tika atzīti par pārāk maziem. Taču arī abi lielākie nebija nekādi barišņikovi – viņi nemitīgi pinās un klupa atpakaļgriezienā. Tas bija mājās, bet kas notiks, kad viņi uzvilks tautastērpus?!

Viesistabas durvis pavērās, un tajās parādījās izspūrusi galva.
“Kosķik, na minutočku…”
Indriķis pietvīka. Brālēna paradums viņu saukt vecajā vārdā, vēl jo īpaši – svešu cilvēku klātbūtnē – bija vairāk nekā kaitinošs. Tikko iestājies partijā, viņš saprata, ka “Konstantīns” neizklausās pietiekami latviski un, būdams toreiz vēl nevienam nezināms vēstures students, nomainīja to pret latvisko “Indriķi”. Laimas uzvārds “Kokle-Caunīte” tam visam piešķīra protobaltu auru. Nu jau neviens vairs neatcerējās, ka pieredzējušā politiķa jaunības iesauka bija Koka Klucis. Izņemot Mišu. Viņam, protams, uz visu bija pajāt, izņemot naudu.
“Kosķik, poslušai…”
“Es neesmu Kosķiks! Cik reizes tev var teikt?”
“Nu, da. Indrikis, poslušai. Lieta tada, ka Aņečkai atnaca vestule no Kreditreforma… Vova taču bija paņemis, nu, tos – smskredit. Pirms aizbrauca uz Golandiju. Un tagad viss, divi tukstoši – s procentami. Aņečkai – kirdik.”
“Pagaidi, tu…”
Indriķis aplaizīja lūpas. Fonā žūžoja mugurdanča jestrais maršs, un Laima pētīja, vai uz Spīdolas dibena nav zilums. Bet Indriķa smadzenēs par spīti tam, ka viņš slikti orientējās Mišas draugu un pudeles brāļu aprindās un Aņečku un Vovu nepazina, uzplaiksnīja skaidra un sāpīga epifānija.
“Tu viņai naudu neiedevi?”
“Kos… Indriki, viņai jau tā kredits par boileri…”
“Tu viņai to IEDEVI???”
“Aņečku draudeja izlikt no dzivokļa…”

Indriķis sagrāba Mišas stiegraino kaklu! Cik reizes, cik neskaitāmas reizes bija gribējis to izdarīt – nožņaugt šo žurku vai sadauzīt viņa pauri pret tuvējo sienu. Diemžēl to nedrīkstēja darīt, lai cik liels būtu kārdinājums. Pirmkārt, Miša bija viņa brālēns, otrkārt, tēvs viņa bērniem – pats Indriķis bija neauglīgs, – un bez tiem viņu neieliktu priekšgalā partijai, kam viens no galvenajiem lozungiem bija „Daudzbērnu ģimenes – nākotnes Latvijai!”. Treškārt, un tas bija pats svarīgākais, Miša bija viņa taisnais vads ar kustību PPF – Pensionāri Pret Fašismu. Viņi bija saistīti neredzamām saitēm kā Rems un Romuls, kuri zīduši vienas vilcenes pupu. Nebūtu Mišas, nebūtu Indriķa un otrādi.
“Tagad tā,” Indriķis sakopoja visus spēkus, lai vārdi skanētu pēc iespējas aukstasinīgāk. “Tātad to naudu tu Pensionāriem Pret Fašismu neatdevi?”
“Neatdevu… es nepaspeju… “
“Un kas būs ar devītā maija svinēšanu?”
“Es…” Miša izskatījās nobijies, bet tikai uz mirkli, tad atkal saslējās stāvus trešās skurbuļa dienas pašcieņā un ieņirdza Indriķim tieši sejā. “Svinešanas nebus. Pensionariem tagad darzs jastada, dačnij sezon. Ņina jau aizbrauca uz Karsavu.”
“Kādu vēl Kārsavu!? Tu jucis esi?”
No tādas nekaunības Indriķim viss iekšā apgriezās kājām gaisā. Ņina bija aktīvākā PPF dalībniece, viņu allaž rādīja visos vietējos, Krievijas un ārzemju TV kanālos, kur viņa, bruņojusies ar sarkanām neļķēm un milzīgu zeltzobainu harismu, nebeidza stāstīt, cik ļoti viņu apspiež Latvijā un ka viņa dosies uz ANO un Eiropas Cilvēktiesību tiesu.
“Paklausies, tu! Tūlīt pat auj savas kerzainās kājas un lai pēc pāris stundām Ņina būtu šeit! Tāpat kā viss pārējais PPF! Tu apjēdz, ka devītais maijs ir jau rīt? Mums visa programma ir sastādīta, žurnālisti saaicināti, Biedrības nams rezervēts, pati Sīpoliņa teiks runu, ka mums jācīnās par latvisku Latviju!”
“A ģeņgi? Ņina bez piķa nebrauks. Un viņai tikko vnučka piedzima, nado piemest vairak.”
Indriķis ievilka elpu. Mišas bezkaunība jau tā pārspēja jebkādas robežas, bet nu tā bija sasniegusi jaunus apvāršņus. Nē, šoreiz viņš nenoturēsies un to gnīdu…

“Ai, ai, puiši, kas te notiek? Par ko ņemšanās?”
Laima bija pienākusi klāt un uzlika tiem rokas uz pleciem – kreiso uz Indriķa un labo uz Mišas. Viņa mīlēja viņus abus – gudro un spītīgo Indriķi un lēnīgo, taču kaislīgo Mišu, un visvairāk par visu viņa vēlējās, lai tie nekad nestrīdētos.

  1. OK Go – Obsession
    LieliskI!

  2. piesvīdis adīklis

    Eu, čiuļi.,.. kas i ko?? Cik ilgi jums pareizrakstība būs jāmāca..a? “Kosķik”, “ģeņgi”, pļa… vnk LOL!

  3. Sūds. Autoram vajadzētu vairāk pamācīties no vecajiem…

  4. Komentārs, kas nav tieši šo rakstu, bet Ceha vakardienas rakstu delfos, kur man liegts komentēt, jo laikam būšu kaut ko pārāk sūru vai nepietiekami glaimojošu bildis tai vakardienas datumā, tāpēc ierakstīšu šeit. Vairāk Ceha lapā laikam tie delfos publicētie teksti nenonāk, par ko mazliet žēl.

    Doma par latviešu-krievu savstarpējo apdāvināšanos, atdodot krieviem Likteņdārzu, bet sev paturot Uzvaras parku, – tā ir ļoti konceptuāla, neapšaubāmi drosmīga. Un sasaucas ar kādu manu diezgan senu, bet līdzīgu ideju. Tā gan attiecās uz datumiem, – ka vajag starp tiem nežēlīgi strīdīgajiem datumiem – 16. martu un 9. maiju tā konceptuāli, ar vēsu prātu un matemātiski izrēķināt vidējo (respektīvi, – kaut kad aprīlī) un to tad arī pieņemt par abām “kopienām” kopīgo svētku un atceres dienu cīņai kā pret nacismu, tā komunismu, reizē atmetot un aizmirstot abus pārējos nesamierināmos datumus. Šajā vienīgajā un vienojošajā dienā tad arī varētu pieminēt, atcerēties, svinēt, dziedāt, gājienos iet un puķes pie pieminekļiem likt uttt., – būtu civilizēts un cienījams risinājums.

  5. Tīri veikli satamborēts – it kā par mīlu, bet sanāk par politiku.

  6. a Laima tā neko

  7. Kaut kāda pornuha.
    Man ar Lindu un Veroniku sanāca labāk)

Komentēt