Monthly Archives: maijs 2018

Pensijai jābūt atkarīgai no IQ līmeņa

Tuvojas vēlēšanu laiks un ir vairāk nekā likumsakarīgi, ka populisma kalni, ko dzirdēsim no politiķiem, kuri vēlas saglabāt savus amatus, augs ģeometriskā progresijā (precizējums īpaši atjautīgajiem: tā ir skaitļu virkne, kurā katrs loceklis tiek iegūts, iepriekšējo locekli reizinot ar konstantu no nulles atšķirīgu skaitli (precizējums komentētājiem: skaitls ļoti strauji paliek arvien lielāks)). Pirmās populisma pērles vēlētājiem jau izbārstītas – Imants Parādnieks pateicis, ka pensijai jābūt atkarīgai no cilvēka bērnu skaita.

Kas savdabīgi – Parādnieka kungs ar šo ģeniālo ideju nācis klajā Latvijas Pensionāru federācijas domes sēdē. Respektīvi – sēdē, kurā Latvijas pensionāri centās izcīnīt sev lielākas pensijas, viņiem paziņoja: “Nuuu, ja jums nav bērnu, jūs vienkārši neesat pelnījuši pensijas, lol”.

Protams, šī populistiskā utopija ir izprotama un ir saprotams, ka tas ir kārtējais “latvieši izmirst, taisiet bērnus” gājiens, tomēr laikā, kad racionālu un atbildīgu pilsoņu vidū bērnu dzemdēšana ir kļuvusi par finansiālu nevis emocionālu lēmumu, jo vairums potenciālo vecāku izvēlas izvērtēt to, vai spēs savam bērnam vai bērniem nodrošināt pilnvērtīgu un stabilu bērnību, ideja sākt ražot bērnus, lai nodrošinātu savas vecumdienas, ir principā ņirgāšanās.

Ko nozīmētu Parādnieka idejas ieviešana pensiju sistēmā? Tā nozīmētu, ka, bailēs no niecīgas pensijas vecumdienās, tautieši sāktu dzemdēt bērnus nedomājot par viņu labklājību un savu spēju viņus uzturēt. Un tas notiktu tieši trūcīgāko ģimeņu vidū, jo turīgākie iedzīvotāji nebaidītos, ka nespēs nodrošināt savas vecumdienas paši. Tātad, mēs runājam par valsts atbalstītu nabadzības un trūkumcietēju paaudzes veidošanu laikā, kad citi cīnās par bērnu namu likvidēšanu un pilnvērtīgu dzīves apstākļu nodrošināšanu katram bērnam Latvijā.

Trivializēsim to līdz konkrētam piemēram: man ir viens bērns, labprāt vēlētos vēl divus, bet apzinos, ka, palielinoties bērnu daudzumam ģimenē, mani ienākumi maģiski netrīskāršosies. Ģimenes budžeta plānošana ir ļoti strikta, tāpēc, lēmums radīt vēl divus bērnus automātiski par divām trešdaļām samazinās naudas daudzumu, ko varu atvēlēt savam pirmajam bērnam. Tātad, pārtikušu vecumdienu vārdā man nāktos upurēt iespēju nodrošināt savam vienam bērnam pilnvērtīgu bērnību. Mans bērns brauktu ekskursijās par 2/3 retāk, apmeklētu par 2/3 mazāk pulciņus un savu istabu dalītu ar vēl diviem bērniem.

Tas, protams, nav nekas traģisks, trīs un vairāk bērnu ģimenes savulaik bija ne tikai norma, bet reizēm pat nepieciešamība. Lielākā daļa no mums zina kā tas ir, kad pienāk laiks un tava vecākā brāļa apenes kļūst par ģimenes vidējā brāļa apenēm, bet pāris gadus vēlāk tās jau ir tavas apenes. No vienas puses tas ir pilnīgi normāli, no otras – kāpēc valstiskā mērogā liegt izvēli dzīvot nedaudz labāk?

Savukārt, trūkumcietēju ģimenēm pensiju pielāgošana dzemdēto bērnu daudzumam būtu zaļā gaisma bērnu fermu ieviešanai. Manuprāt, jau tāpat ir pārāk daudz gadījumu, kad internetā lūdz palīdzību septiņbērnu ģimeņu māju remontiem, jo vecāki, protams, paši ar to netiek galā. Sauciet mani par ciniķi, bet labprātāk viņiem ziedotu lielo iepakojumu ar prezervatīviem un ģimenes finanšu plānošanas lekciju apmeklējumus.

Lai arī pēcnācēju radīšana ir dabisks un pat bioloģiski nepieciešams process, es labprātāk izvēlos dzīvot savu dzīvi sev pašam, nevis kļūt par valsts subsidētu donoru piespiedu latviskā genofonda atražošanai valstiskās nākotnes un nodokļu maksātāju pieauguma veicināšanas vārdā. Man no sirds liels prieks, ka Parādnieka kungs par nodokļu maksātāju naudu spējīgs uzturēt savus sešus bērnus, bet par to maksāt viņam arī lielāku pensiju tomēr nevēlos.

Rubrika “Cehs atbild”: Patriotu gads

Paskaidrojums lasītājiem, kas nav aktīvi sekojuši līdzi mūsu gaitām:
Kādu laiku pēc tam, kad bijām uzsākuši savu radošo darbību, ar mums nesaistīti cilvēki dibināja ar reklāmu un ražošanu saistītu uzņēmumu, neapdomīgi nosaucot to par Cehu. Tā rezultātā, savā e-pastā neregulāri saņemam interesantas vēstis un, protams, atbildam uz tām. Labākās publicējam gluži kā sekojošo.

Preses relīze: Tuvojoties Cehstivālam, noskaidrota mākslinieku proporcionalitāte

Tuvojoties sestajam “Cehstivālam”, kas 1. jūnijā pulksten 22:00 sāks savu norisi Cēsu “Fonoklubā”, “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorija ir veikusi pētījumu, kas skaidro mākslinieku proporcionalitāti sabiedrībā.

Šis laikmets ir radīšanas laikmets,” norādīja “Cehs.lv” sabiedrisko attiecību speciālists, citējot kādu slavenu mūziķi. “Katrs drīkst zīmēt visu, ko vēlas, drīkst dziedāt, dejot un rādīt visiem dirsu,” piebilda K. Āls.

Visaptverošais pētījums iekļāva kvantitatīvās izpētes metodes, piemēram, telefonintervijas “Cehs.lv” valdes biedru vidū, gan interneta diskusiju paneli, kurā “Cehs.lv” valdes biedru paustais viedoklis pārsteidzoši korelēja ar telefoninterviju aptaujās iegūtajiem rādītājiem.

“Protams, mēs sagaidām arī kritiku, jo vienmēr respondentu skaits varētu būt plašāks, bet metodes – diversificētākas, taču būsim atklāti – laboratorijas pielietotās metodes ir acīmredzami daudz uzticamākas par tām, kas tika izmantotas, iegūstot pērno pašvaldību vēlēšanu exit poll datus,” norādīja K. Āls.

Lai stiprinātu pētījuma rezultātus, tika veikta arī satura analīze grupas “Jūdas graši” dziesmu tekstos, taču kopējais verdikts palika stingrs kā tā neveiklā erekcija, kad astotajā klasē skolotāja izsauc pie tāfeles, bet tev ir plānas auduma bikses: katrs mudaks tagad ir mākslinieks.

Absolūti nejaušas sakritības rezultātā, grupa “Jūdas graši” uzstāsies “Cehstivālā”, kas, kā jau ziņots, norisināsies 1. jūnijā Cēsīs, Rīgas ielā 47 jeb “Fonoklubā”.

Jūdas graši – “Par māksliniekiem”

Das schmeckt!

“Uf, gards kefīrs!”, mīļā nolika glāzi un smagi pasmaidīja. “Balts un biezs. Kā šmeka!”

Es nodūru acis un vaigi nodevīgi iesarka. Esmu pieradis pie viņas humora izjūtas, taču kaza varēja pacensties un noturēt sevi normas robežās. Pirmā tikšanās ar maniem vecākiem tomēr. Vakariņas mājās. Būtu jāuzvedas pieklājīgāk.

“Kā lūdzu?”  mamma neizpratnē paskatījās uz Alisi un tad uz mani. “Das šmekt? Tu esi mācījusies vācu valodu?”

“Ha!” tēvs iesmējās. Mēs ar viņu saskatījāmies. Mēs abi pazinām mammu, tik mīļa un naiva, un tik ļoti tāla no pasaules samaitātības. Tēva acīs iedegās liesmiņas.

“Viņa teica…” tēvs ievilka gaisu un ieķiķinājās. “Oi, es nevaru. Viņa teica…” paps nespēja pabeigt iesākto teikumu un gardi iesmēja. “ĀHAHAHA! Viņa teica, ka kefīrs…” tēvs atgāza galvu, turējās aiz sāniem un kratījās smieklos. Tad viņš novēlās uz grīdas, turpināja kratīties un tad pierima. Pa mutes kaktiņu uz grīdas notecēja siekalu tērcīte.

* * *

Uz bērēm ieradās tikai paši tuvākie. Es, mamma un daži tēva darba kolēģi. Īstu draugu viņam nebija. Ieradās arī mana oma — tēva māte, kura bija pārdzīvojusi abus savus bērnus. Jaunākais nomira gadus trīsdesmit atpakaļ, kad viņam bija astoņpadsmit. Nelaimes gadījums armijā, precīzus nāves apstākļus neviens ģimenei neatklāja. Tagad arī otrs dēls, mans paps, viņam bija 56.

“Kā viņš nomira?” ome jautāja. Svarīgāko jautājumu viņa uzdeva man, nevis mammai. Visu savu mūžu viņa uzskatīja, ka tēva kāzas ar mammu bija kļūda. Viņas īsti labi nesatika. Pieļauju, ka tagad oma vainoja māti par tēva nāvi.

“Es vēlāk, tagad nav īsti piemērots laiks,” es čukstus atbildēju. Turpinājās bēru ceremonija, patreiz katoļu mācītājs lasīja skumju dzejoli un es negribēju traucēt.

“Kā? Nedzirdu, runā skaļāk!” ome pieprasīja.

“Viņš nomira no smiekliem,” es stāstīju un centos nebūt pārāk skaļš. “Mana draudzene pateica kaut ko stulbu, un tēvs smējās, un nokrita. Sirds neizturēja”.

“Ko tādu viņa pateica?” ome nelikās mierā.

“Viņa teica, ka kefīrs ir balts un biezs kā šmeka.” Mācītājs apklusa, mums pievērsās apkārtējo skatieni.

“Das šmekt? Tava draudzene ir no Vācijas?”

Tēva kolēģi iespurdzās. Mācītājs saknieba lūpas un smagi elpoja. Viņš centās turpināt sprediķi godpilnā manierē, taču nespēja saglabāt mierīgu balsi. Viņš sažmiedza acis, pa vaigu noritēja asaru lāse un zem nāss uzsprāga puņķa burbulis. Tad arī oma neizturēja. Viņa palaida sirsnīgu smieklu un zobu protēzes iekrita kapa bedrē. Mācītājs pārlocījās uz pusēm, turēja vēderu un smējās, oma pasniedzās pēc protēzes, kāja paslīdēja pret svaigi uzrakto zemi un viņa ar galvu uz priekšu ielidoja grāvī. Smieklīgam būkšķim sekoja draudīgs krakšķis un klusums.

* * *

Ar Alisi es neizšķīros un mūsu attiecības kādu laiku turpinājās. Es saprotu, ka viņa nebija vainīga man tuvu cilvēku nāvē. Lai gan ar debīlu humora izjūtu apveltīta, viņai bija arī vairākas pozitīvas īpašības. Glīta seja un tvirta pakaļa. Krūtis arī tīri neko tādas, ar nelielām areolām, viss kā man patīk.

Mēs sēdējām virtuvē, dzērām zaļo tēju. Piezvanīja māte.

“Halo, mām?”

“Uzvelc apenes!” iekliedzās Alise. “Beidz sosīt pipeli, kad runā ar māti! Eu, eu, beidz, tā šļirce ir lietota! Aids!”

“Dēls, tu esi pārliecināts par savu izvēli?” māte jautāja un viņas balsī bija dzirdams kosmiska mēroga nogurums.

Alise sāka imitēt vīrieša balsi. Zemā tonī viņa teica “Ejam nopisties! Sarīkosim geju orģiju! Rādi, kur ir tavs ānuss, a?”

“Studēt ajūrvēdu LU? Protams, esmu to nopietni apdomājis, izvēle ir acīmredzama.”

“Sosī lielu piepeli! Zīd, kuce, zīd! Te nāk bukakē!”

“Ne jau par to es runāju, ak jēziņ. Par Alisi. Jums viss nopietni? Pa īstam?”

„Kakaja ogromnaja žopa! Kakoj pidaras!”

“Nē, taču. Viņa ir tikai drāžamais aparāts un nekas vairāk. Izšķirsimies, kad apniks.”

“Čmok! Čmok! Sosītāji!”

“Paldies, dēls. Mēs ar tēvu tevi labi uzaudzinājām. Ar pareizu attieksmi pret sievietēm.”

“Atā, mam.”

Es izslēdzu telefonu.

 

Preses relīze: Cehs.lv uzsāk preses relīžu izsūtīšanu

Kā jau iepriekš ziņots, portāls Cehs.lv gatavojās uzsākt preses relīžu izsūtīšanu medijiem. Šodien izziņojam vienu no lielākajiem pasākuma headlaineriem. “Mums ar grupu ir ļoti liels prieks, ka Cehstivāla organizatori uzaicināja mūs piedalīties festivālā”, stāsta R.Kaupers, “Pēc veiksmīgām tūrēm Krievijā un jaunā albuma izdošanas, šis pasākums grupai ir kā likumsakarīgs nākamais solis un pakāpiens augšup. Jūtamies pagodināti un nepievilsim savus fanus.”

Uz jautājumu par koncerta programmu Kaupers atbild izvairīgi: “Pārsvarā spēlēsim gabalus no jaunā albuma, bet noteikti būs arī vairākas vecās dziesmas, kuras fani jau zina. Tāpat, vakara gaitā, plānojam oficiāli uzņemt grupā mūsu jaunāko dalībnieku – Ingaru – viņš to jau sen ir pelnījis.”

Atgādinām, ka “Cehstivāls” notiks 1. jūnijā Fonoklubā Cēsīs. Pasākumā uzstāsies vairākas grupas un DJ, kā arī būs lielisks stand-up šovs un vēl apmeklētājus priecēsim ar izsmalcinātu un pārdomātu vizuālo materiālu ekrānos.

“Plānojam arī nelielu uguņošanu – par šovu ir padomāts un ir pilnīgi skaidrs, ka mūsu uzstāšanās būs kaut kas neaizmirstams”, precizē Raivis Kaupers (grupa “Kabanos”).

Preses relīze: Cehs.lv gatavojas sākt izsūtīt preses relīzes

Populārākais un lasītākais kultūras un patstāvīgas domas interneta žurnāls Cehs.lv ziņo, ka tuvākajā laikā sāks izsūtīt preses relīzes saistībā ar Latvijas simtgadei veltīto dižpasākumu “Cehstivāls”, kas norisināsies 1. jūnijā Fonoklubā Cēsīs. Jau iepriekš ziņots, ka “Cehstivāls” ir festivāls, kurš pēdējo gadu laikā kļuvis ļoti iecienīts kontrkultūras pārstāvju vidū, pasākumu programmās iekļaujot tautā iemīļotas grupas un dzērienus.

“Preses relīzes, ko plānojam izsūtīt, būs kā Gaismas pils augšāmcelšanās. Tas būs labāk par Jēzus otro atgriešanos un Gustavo veco stafu. Zināms, ka portāliem, kas mūsu preses relīzes nepārpublicēs, novītīs dzimumorgāni”, par ieplānotajām pasākuma preses relīzēm pieticīgi izsakās Cehs.lv sabiedrisko attiecību speciālists Kristaps Āls. “Nevaru nedz noliegt, nedz apstiprināt, ka pasākumā uzstāsies grupa Prāta Vētra.”

Cehs.lv radošais kolektīvs ļoti rūpīgi gatavojas sākt rakstīt preses relīzes par tuvojošos pasākumu. Lūk, pāris autoru komentāri par preses relīžu izsūtīšanu:
Cements: “Esmu teju vai sācis rakstīt.”
Kurbads: “Spalva iecirtīsies lapā gluži kā mans cīpslainais gaļas lauznis jaunuves grēka rievā.”
Rupučinskis: “Buļba, buļba!”
Zemnieks: “Zagt ir grēks, bet dzert nav.”

Preses relīžu izsūtīšanu plānots uzsākt 23., 24. vai 25. maijā.

Pieci veidi, kā uzvarēt Eirovīzijā

Par spīti hokeja izlases sasniegumiem, mūsu valsts labais vārds jau atkal ir izvazāts pa dubļiem, un nekādas medaļas to nespēs glābt. Paklausoties hokejistu izpildītās himnas, ir skaidrs, kāpēc kaut vai tie paši skandināvi mūs – dziedātāju tautu – bez ierunām piesmej lielajā Eiropas dziesmu konkursā. Tā turpināties nevar.

Cehs.lv kultūras nodaļas pārstāvji nāk klajā ar pieciem priekšlikumiem situācijas uzlabošanai, jo “Eirovīzijas” rezultāti ir jāuztver ar visaugstāko nopietnību un valstij jāizmanto visi pieejamie resursi, lai mūsu vārds izskan visskaļāk un viskošāk.

Ņemot vērā, ka daudzus tautiešus regulāri neapmierina blāvais 18. novembra salūts un bieži tiek saņemti pārmetumi par bezjēdzīgu naudas izšaušanu gaisā, iesakām visus salūtus uz vienu gadu atcelt vispār, bet visu ietaupīto pirotehniku izšaut “Eirovīzijas” priekšnesuma laikā.

Iepriekš redzēts, ka citām valstīm priekšnesumā piepalīdz slaveni sportisti, piemēram, slavenais daiļslidotājs Pļuščenko reiz asistēja Latvijā sevišķi ieredzētajam muzikantam Dimam Bilanam. Ņemot vērā, ka Porziņģis ir gaužām dārgs, bet hokeja izlasei maijā paredzētas citas uzstāšanās, atliek Mairis Briedis. Eiropa noteikti novērtētu priekšnesumu, kurā tiek ritmiski dots pa muti.

Desmitiem reižu esam pārliecinājušies, ka mūsu zeme ir pilna ar aizkustinošiem stāstiem par smagu bērnību, sliktiem apstākļiem, nesalabotām ielām, applūdušu ražu un varonīgu izturību pāri tam visam. Jānoalgo Katrīna Pasternaka, un viņa dziedāšanas vietā vienkārši pastāstītu, cik grūti un netaisnīgi mums ir gājis un cik ļoti esam pelnījuši uzvarēt šajā pasākumā. Fonā jārāda asarās samirkušas bildes no “Ulubeles”.

Tā kā “Eirovīzijā” bieži vien uzvirmo skandāli par plaģiātu un organizatori pamanās pievērt acis pat uz skaidri redzamu melodijas nozagšanu, Latvijai nav jākautrējas izmantot šo situāciju un viens pret vienu “jānospiež” skaņdarbs, kas jau iemantojis pasaules slavu. Lielākajai daļai “Radio Skonto” skanošo dziesmu tāpat neviens neatceras izpildītāju, bet mauc līdzi nelabā balsī, tāpēc varam būt droši, ka neviens nemācēs precīzi formulēt savu apsūdzību. Vai arī, pilnīgi no zila gaisa paņemts piemērs, – latviskojam šo Boba Geldofa dziesmu! Sanāks tīri lustīgs gabals.

Ņemot vērā “fake news” noturīgo popularitāti sociālajos tīklos, piedāvājam “Eirovīzijā” notriecamo budžetu izsniegt attiecīgo melīgo lapu uzturētājiem apmaiņā pret gandrīz ticamām ziņām par Latvijas triumfu nozīmīgajā pasākumā. Valsts atpazīstamība no tā neuzplauks, taču patriotisms, lepnums un ziedu nolikšana pie visu pārējo Eiropas valstu vēstniecībām ir garantēta. Lai nerastos šaubas par autentiskumu, iesakām vizuālajos materiālos izmantot tikai valsts populārākos māksliniekus, piemēram, Raimondu Paulu vai Jāni Bukumu.

Ceram, ka mūsu izvirzītie ieteikumi tiks ņemti vērā, jo tie balstās uz oficiālām aptaujām un “Delfi.lv” komentāriem. Tāpat nepacietīgi gaidām, kurā Izraēlas pilsētā īsti norisināsies grandiozais pasākums, jo, piekritīsiet taču, desmitiem tūkstoši ar spīguļiem apsmērētu “Eirovīzijas” fanu daudz košāk izskatīsies allaž aktuālajā ballīšu lielpilsētā Jeruzalemē, nevis garlaicīgajā un visiem apnikušajā Telavivā.

Īsluga “Biedrs”

Sargs ar asu rokas kustību iegrūda Vladimiru krēslainā kamerā. Stūrī sēdēja skūtgalvis, saliecies uz priekšu, elkoņi uz ceļgaliem, zods atbalstīts dūrēs. Vladimirs, vēl cenšoties aprast ar pustumsu, kuru pusistabas augstumā šķeļ viens vienīgs pēcpusdienas saules stars no mazā kameras lodziņa, lemj spert soli pirmais, pastiepj roku: “Sveiks, mani sauc Vladimirs. Vladimirs Lindermans.”

“Igors. Prieks,” no stūra atbild mierīga, gandrīz vai gurda balss.

“Veicas! Savējais!” atviegloti nodomā Vladimirs sekundi pirms skūtgalvis pieceļas un nostājas saules starā, arī pastiepjot roku: “Igors Šiškins.”

Paldies vectēvam

Kārlis: “Lāčplēša cienītājs paguris 9. maija cīņā pret sarkano bruņinieku un paņēmis pauzi Teikā”.

Moodboard Rīgas 82. pasta nodaļā

Paldies par iesūtīto materiālu, Lauri.

“Momentfoto no pasta nodaļas.
Kamēr tante nes ebay paku, purvciemieši informē par aktualitātēm uz pildspalvas turētāja,” raksta Lauris.