Monthly Archives: maijs 2018

Preses relīze: Cehs.lv uzsāk preses relīžu izsūtīšanu

Kā jau iepriekš ziņots, portāls Cehs.lv gatavojās uzsākt preses relīžu izsūtīšanu medijiem. Šodien izziņojam vienu no lielākajiem pasākuma headlaineriem. “Mums ar grupu ir ļoti liels prieks, ka Cehstivāla organizatori uzaicināja mūs piedalīties festivālā”, stāsta R.Kaupers, “Pēc veiksmīgām tūrēm Krievijā un jaunā albuma izdošanas, šis pasākums grupai ir kā likumsakarīgs nākamais solis un pakāpiens augšup. Jūtamies pagodināti un nepievilsim savus fanus.”

Uz jautājumu par koncerta programmu Kaupers atbild izvairīgi: “Pārsvarā spēlēsim gabalus no jaunā albuma, bet noteikti būs arī vairākas vecās dziesmas, kuras fani jau zina. Tāpat, vakara gaitā, plānojam oficiāli uzņemt grupā mūsu jaunāko dalībnieku – Ingaru – viņš to jau sen ir pelnījis.”

Atgādinām, ka “Cehstivāls” notiks 1. jūnijā Fonoklubā Cēsīs. Pasākumā uzstāsies vairākas grupas un DJ, kā arī būs lielisks stand-up šovs un vēl apmeklētājus priecēsim ar izsmalcinātu un pārdomātu vizuālo materiālu ekrānos.

“Plānojam arī nelielu uguņošanu – par šovu ir padomāts un ir pilnīgi skaidrs, ka mūsu uzstāšanās būs kaut kas neaizmirstams”, precizē Raivis Kaupers (grupa “Kabanos”).

Preses relīze: Cehs.lv gatavojas sākt izsūtīt preses relīzes

Populārākais un lasītākais kultūras un patstāvīgas domas interneta žurnāls Cehs.lv ziņo, ka tuvākajā laikā sāks izsūtīt preses relīzes saistībā ar Latvijas simtgadei veltīto dižpasākumu “Cehstivāls”, kas norisināsies 1. jūnijā Fonoklubā Cēsīs. Jau iepriekš ziņots, ka “Cehstivāls” ir festivāls, kurš pēdējo gadu laikā kļuvis ļoti iecienīts kontrkultūras pārstāvju vidū, pasākumu programmās iekļaujot tautā iemīļotas grupas un dzērienus.

“Preses relīzes, ko plānojam izsūtīt, būs kā Gaismas pils augšāmcelšanās. Tas būs labāk par Jēzus otro atgriešanos un Gustavo veco stafu. Zināms, ka portāliem, kas mūsu preses relīzes nepārpublicēs, novītīs dzimumorgāni”, par ieplānotajām pasākuma preses relīzēm pieticīgi izsakās Cehs.lv sabiedrisko attiecību speciālists Kristaps Āls. “Nevaru nedz noliegt, nedz apstiprināt, ka pasākumā uzstāsies grupa Prāta Vētra.”

Cehs.lv radošais kolektīvs ļoti rūpīgi gatavojas sākt rakstīt preses relīzes par tuvojošos pasākumu. Lūk, pāris autoru komentāri par preses relīžu izsūtīšanu:
Cements: “Esmu teju vai sācis rakstīt.”
Kurbads: “Spalva iecirtīsies lapā gluži kā mans cīpslainais gaļas lauznis jaunuves grēka rievā.”
Rupučinskis: “Buļba, buļba!”
Zemnieks: “Zagt ir grēks, bet dzert nav.”

Preses relīžu izsūtīšanu plānots uzsākt 23., 24. vai 25. maijā.

Pieci veidi, kā uzvarēt Eirovīzijā

Par spīti hokeja izlases sasniegumiem, mūsu valsts labais vārds jau atkal ir izvazāts pa dubļiem, un nekādas medaļas to nespēs glābt. Paklausoties hokejistu izpildītās himnas, ir skaidrs, kāpēc kaut vai tie paši skandināvi mūs – dziedātāju tautu – bez ierunām piesmej lielajā Eiropas dziesmu konkursā. Tā turpināties nevar.

Cehs.lv kultūras nodaļas pārstāvji nāk klajā ar pieciem priekšlikumiem situācijas uzlabošanai, jo “Eirovīzijas” rezultāti ir jāuztver ar visaugstāko nopietnību un valstij jāizmanto visi pieejamie resursi, lai mūsu vārds izskan visskaļāk un viskošāk.

Ņemot vērā, ka daudzus tautiešus regulāri neapmierina blāvais 18. novembra salūts un bieži tiek saņemti pārmetumi par bezjēdzīgu naudas izšaušanu gaisā, iesakām visus salūtus uz vienu gadu atcelt vispār, bet visu ietaupīto pirotehniku izšaut “Eirovīzijas” priekšnesuma laikā.

Iepriekš redzēts, ka citām valstīm priekšnesumā piepalīdz slaveni sportisti, piemēram, slavenais daiļslidotājs Pļuščenko reiz asistēja Latvijā sevišķi ieredzētajam muzikantam Dimam Bilanam. Ņemot vērā, ka Porziņģis ir gaužām dārgs, bet hokeja izlasei maijā paredzētas citas uzstāšanās, atliek Mairis Briedis. Eiropa noteikti novērtētu priekšnesumu, kurā tiek ritmiski dots pa muti.

Desmitiem reižu esam pārliecinājušies, ka mūsu zeme ir pilna ar aizkustinošiem stāstiem par smagu bērnību, sliktiem apstākļiem, nesalabotām ielām, applūdušu ražu un varonīgu izturību pāri tam visam. Jānoalgo Katrīna Pasternaka, un viņa dziedāšanas vietā vienkārši pastāstītu, cik grūti un netaisnīgi mums ir gājis un cik ļoti esam pelnījuši uzvarēt šajā pasākumā. Fonā jārāda asarās samirkušas bildes no “Ulubeles”.

Tā kā “Eirovīzijā” bieži vien uzvirmo skandāli par plaģiātu un organizatori pamanās pievērt acis pat uz skaidri redzamu melodijas nozagšanu, Latvijai nav jākautrējas izmantot šo situāciju un viens pret vienu “jānospiež” skaņdarbs, kas jau iemantojis pasaules slavu. Lielākajai daļai “Radio Skonto” skanošo dziesmu tāpat neviens neatceras izpildītāju, bet mauc līdzi nelabā balsī, tāpēc varam būt droši, ka neviens nemācēs precīzi formulēt savu apsūdzību. Vai arī, pilnīgi no zila gaisa paņemts piemērs, – latviskojam šo Boba Geldofa dziesmu! Sanāks tīri lustīgs gabals.

Ņemot vērā “fake news” noturīgo popularitāti sociālajos tīklos, piedāvājam “Eirovīzijā” notriecamo budžetu izsniegt attiecīgo melīgo lapu uzturētājiem apmaiņā pret gandrīz ticamām ziņām par Latvijas triumfu nozīmīgajā pasākumā. Valsts atpazīstamība no tā neuzplauks, taču patriotisms, lepnums un ziedu nolikšana pie visu pārējo Eiropas valstu vēstniecībām ir garantēta. Lai nerastos šaubas par autentiskumu, iesakām vizuālajos materiālos izmantot tikai valsts populārākos māksliniekus, piemēram, Raimondu Paulu vai Jāni Bukumu.

Ceram, ka mūsu izvirzītie ieteikumi tiks ņemti vērā, jo tie balstās uz oficiālām aptaujām un “Delfi.lv” komentāriem. Tāpat nepacietīgi gaidām, kurā Izraēlas pilsētā īsti norisināsies grandiozais pasākums, jo, piekritīsiet taču, desmitiem tūkstoši ar spīguļiem apsmērētu “Eirovīzijas” fanu daudz košāk izskatīsies allaž aktuālajā ballīšu lielpilsētā Jeruzalemē, nevis garlaicīgajā un visiem apnikušajā Telavivā.

Īsluga “Biedrs”

Sargs ar asu rokas kustību iegrūda Vladimiru krēslainā kamerā. Stūrī sēdēja skūtgalvis, saliecies uz priekšu, elkoņi uz ceļgaliem, zods atbalstīts dūrēs. Vladimirs, vēl cenšoties aprast ar pustumsu, kuru pusistabas augstumā šķeļ viens vienīgs pēcpusdienas saules stars no mazā kameras lodziņa, lemj spert soli pirmais, pastiepj roku: “Sveiks, mani sauc Vladimirs. Vladimirs Lindermans.”

“Igors. Prieks,” no stūra atbild mierīga, gandrīz vai gurda balss.

“Veicas! Savējais!” atviegloti nodomā Vladimirs sekundi pirms skūtgalvis pieceļas un nostājas saules starā, arī pastiepjot roku: “Igors Šiškins.”

Paldies vectēvam

Kārlis: “Lāčplēša cienītājs paguris 9. maija cīņā pret sarkano bruņinieku un paņēmis pauzi Teikā”.

Moodboard Rīgas 82. pasta nodaļā

Paldies par iesūtīto materiālu, Lauri.

“Momentfoto no pasta nodaļas.
Kamēr tante nes ebay paku, purvciemieši informē par aktualitātēm uz pildspalvas turētāja,” raksta Lauris.

RDSD labo ielas Āgenskalnā

Paldies Edgaram par iesūtīto fotomateriālu.
Sūtiet arī savas bildes uz cehslv@gmail.com. Pupu bildes apsolām neizlikt publiski, ja vien nebūs īpašs lūgums to darīt.

Devītais maijs

“Viens, div, trīs, viens, div, trīs! Tā, tagad pagrieziens… Uzmanīgi, Brenci, pagrieziens pa labi, nevis pa kreisi! Tas ir mugurdancis, te viss ir otrādi. Spīdola, Spīdola, skaties uz mani, uz manīiii, citādi tūlīt nokritīsi!”
Taču bija jau par vēlu – Spīdola nogāzās zemē ar pamatīgu būkšķi tieši uz dibena, un jaunajos auseklīšlegingos uzziedēja svaigs caurums.
“Jūs tiešām esat pārliecināti, ka gribat uzstāties kopā ar bērniem?” Skolotājs jau kuro reizi noslaucīja sviedrus no pieres.
“Pilnīgi noteikti!” abi – Laima un Indriķis – atbildēja vienā balsī.
“Varbūt labāk, lai Spīdolas vietā Irbe?”
“Bet viņa ir tik maziņa…”
“Vēl jo labāk, tautai patiks.”
“Ilbei nedel manas pastalas!” sajūsmā izsaucās Brencis, sparīgi urbinādams degunu.
Skolotājs nopūtās. Mugurdancis Laimas un Indriķa ģimenes izpildījumā bija paredzēts kā partijas pēc-devītā-maija protesta balles atklāšanas numurs un visam vajadzēja noritēt gludi. Par dejotājiem tika izraudzīts partijas priekšsēdētāja pāris un viņu abi vecākie bērni, pārējie – Trīne, Jānis un dvīņi Irbe un Iernests tika atzīti par pārāk maziem. Taču arī abi lielākie nebija nekādi barišņikovi – viņi nemitīgi pinās un klupa atpakaļgriezienā. Tas bija mājās, bet kas notiks, kad viņi uzvilks tautastērpus?!

Viesistabas durvis pavērās, un tajās parādījās izspūrusi galva.
“Kosķik, na minutočku…”
Indriķis pietvīka. Brālēna paradums viņu saukt vecajā vārdā, vēl jo īpaši – svešu cilvēku klātbūtnē – bija vairāk nekā kaitinošs. Tikko iestājies partijā, viņš saprata, ka “Konstantīns” neizklausās pietiekami latviski un, būdams toreiz vēl nevienam nezināms vēstures students, nomainīja to pret latvisko “Indriķi”. Laimas uzvārds “Kokle-Caunīte” tam visam piešķīra protobaltu auru. Nu jau neviens vairs neatcerējās, ka pieredzējušā politiķa jaunības iesauka bija Koka Klucis. Izņemot Mišu. Viņam, protams, uz visu bija pajāt, izņemot naudu.
“Kosķik, poslušai…”
“Es neesmu Kosķiks! Cik reizes tev var teikt?”
“Nu, da. Indrikis, poslušai. Lieta tada, ka Aņečkai atnaca vestule no Kreditreforma… Vova taču bija paņemis, nu, tos – smskredit. Pirms aizbrauca uz Golandiju. Un tagad viss, divi tukstoši – s procentami. Aņečkai – kirdik.”
“Pagaidi, tu…”
Indriķis aplaizīja lūpas. Fonā žūžoja mugurdanča jestrais maršs, un Laima pētīja, vai uz Spīdolas dibena nav zilums. Bet Indriķa smadzenēs par spīti tam, ka viņš slikti orientējās Mišas draugu un pudeles brāļu aprindās un Aņečku un Vovu nepazina, uzplaiksnīja skaidra un sāpīga epifānija.
“Tu viņai naudu neiedevi?”
“Kos… Indriki, viņai jau tā kredits par boileri…”
“Tu viņai to IEDEVI???”
“Aņečku draudeja izlikt no dzivokļa…”

Indriķis sagrāba Mišas stiegraino kaklu! Cik reizes, cik neskaitāmas reizes bija gribējis to izdarīt – nožņaugt šo žurku vai sadauzīt viņa pauri pret tuvējo sienu. Diemžēl to nedrīkstēja darīt, lai cik liels būtu kārdinājums. Pirmkārt, Miša bija viņa brālēns, otrkārt, tēvs viņa bērniem – pats Indriķis bija neauglīgs, – un bez tiem viņu neieliktu priekšgalā partijai, kam viens no galvenajiem lozungiem bija „Daudzbērnu ģimenes – nākotnes Latvijai!”. Treškārt, un tas bija pats svarīgākais, Miša bija viņa taisnais vads ar kustību PPF – Pensionāri Pret Fašismu. Viņi bija saistīti neredzamām saitēm kā Rems un Romuls, kuri zīduši vienas vilcenes pupu. Nebūtu Mišas, nebūtu Indriķa un otrādi.
“Tagad tā,” Indriķis sakopoja visus spēkus, lai vārdi skanētu pēc iespējas aukstasinīgāk. “Tātad to naudu tu Pensionāriem Pret Fašismu neatdevi?”
“Neatdevu… es nepaspeju… “
“Un kas būs ar devītā maija svinēšanu?”
“Es…” Miša izskatījās nobijies, bet tikai uz mirkli, tad atkal saslējās stāvus trešās skurbuļa dienas pašcieņā un ieņirdza Indriķim tieši sejā. “Svinešanas nebus. Pensionariem tagad darzs jastada, dačnij sezon. Ņina jau aizbrauca uz Karsavu.”
“Kādu vēl Kārsavu!? Tu jucis esi?”
No tādas nekaunības Indriķim viss iekšā apgriezās kājām gaisā. Ņina bija aktīvākā PPF dalībniece, viņu allaž rādīja visos vietējos, Krievijas un ārzemju TV kanālos, kur viņa, bruņojusies ar sarkanām neļķēm un milzīgu zeltzobainu harismu, nebeidza stāstīt, cik ļoti viņu apspiež Latvijā un ka viņa dosies uz ANO un Eiropas Cilvēktiesību tiesu.
“Paklausies, tu! Tūlīt pat auj savas kerzainās kājas un lai pēc pāris stundām Ņina būtu šeit! Tāpat kā viss pārējais PPF! Tu apjēdz, ka devītais maijs ir jau rīt? Mums visa programma ir sastādīta, žurnālisti saaicināti, Biedrības nams rezervēts, pati Sīpoliņa teiks runu, ka mums jācīnās par latvisku Latviju!”
“A ģeņgi? Ņina bez piķa nebrauks. Un viņai tikko vnučka piedzima, nado piemest vairak.”
Indriķis ievilka elpu. Mišas bezkaunība jau tā pārspēja jebkādas robežas, bet nu tā bija sasniegusi jaunus apvāršņus. Nē, šoreiz viņš nenoturēsies un to gnīdu…

“Ai, ai, puiši, kas te notiek? Par ko ņemšanās?”
Laima bija pienākusi klāt un uzlika tiem rokas uz pleciem – kreiso uz Indriķa un labo uz Mišas. Viņa mīlēja viņus abus – gudro un spītīgo Indriķi un lēnīgo, taču kaislīgo Mišu, un visvairāk par visu viņa vēlējās, lai tie nekad nestrīdētos.

Austrumeiroremonts