Triviāli depresīvs mīlas stāsts

Lai gan birojs atradās stilīgajā Blaumaņa ielā, visi tā logi skatījās uz iekšpagalmu. Tur valdīja dziļa krēsla un bomzis Ivars, augu dienu dūca ventilācijas šahta un ļaunas mēles runāja, ka pagrabstāva it-kā-suņu-frizētava patiesība esot amfetamīna laboratorija. Tomēr tas bija mazākais ļaunums salīdzinājumā ar Vairu – otru Projekta asistenti, kura sēdēja Olitai tieši pretī un augu dienu tarkšķēja pa telefonu, organizējot bērnu rītus, vecāku sapulces, dāvanas skolotājiem un citus ar sīčiem saistītus pasākumus. Pēc Vairas aktivitāšu skalas varētu secināt, ka viņai ir vismaz septiņpadsmit bērnu, bet patiesībā bija tikai divi – somnambulisks rausis Arvīds un bezvārda rozā rāpulis, kuru pieskatīja ome, kamēr Vaira strādāja Projektā. Jo Projekts saturēja iespējas, no kurām nevarēja atteikties, pat ja mājās gaidītu ar hronisku diareju sirgstošu zīdaiņu armija – te bija Eiropas nauda, ieraksts cv par strādāšanu starptautiskā vidē (to gan pārstāvēja tikai plikpaurainais Projekta komandas līderis soms Mika, kurš parādījās birojā reizi nedēļā un arī tad izteikti paģirains) un, protams, slavenā Helmuta Aulucāna piedalīšanās.

Helmuts Aulucāns bija pazīstamākais vides pētnieks Latvijā. Aizraušanās ar tundras biotopiem bērnībā, cīņa pret zīriņu populācijas izmiršanu jaunībā, doktordarbs Amsterdamā, Fulbraita stipendija, vairākas starptautiskas balvas un uzstāšanās TV, kur raidījuma vadītājs viņu nosauca par “mūsu tautas sirdsapziņu”. Vairākas partijas bija mēģinājušas viņu ievilināt savās rindās, taču Helmuts Aulucāns nepievienojās nevienai. Viņš bija izvēlīgs arī savā darbā un daudziem bija ļoti liels pārsteigums, kad Helmuts Aulucāns piekrita iesaistīties Projektā, nevis pieslēgties lielajai vides konferencei, kuru šoreiz rīkoja smalkajā un modīgajā Zanda Spa Hotel.

Projekts, gluži pretēji, nekādus lielos pasākumus nerīkoja, tā plānā ietilpa tikai neliels un pieredzējušus konferenču parazītus nekārdinošs seminārs par garspalvaino cirsli viesu namā pie Ogres. Laikam neviens, izņemot tādu pašu Projektu darbiniekus, tādu neapmeklētu, ja ne Helmuts Aulucāns, kas nu visam piešķīra pavisam citu svaru.

“Kāpēc jūs izvēlējāties mūsu Projektu par garspalvaino cirsli?” Vaira jautāja slavenajam vides aktīvistam jau pirmajā dienā, kad viņš ieradās birojā, apkrāvies ar materiāliem par garspalvainā cirsļa ikdienu un paradumiem.
“Nu kā – kāpēc? Es jau kopš bērnības aizraujos ar garspalvaino cirsli. Tas, manuprāt, ir pilnīgi nenovērtēts dzīvnieks, un viņa loma ekosistēmā ir daudz lielāka, nekā daži domā. Lūk, te, piemēram, ir Somersetas universitātes pētījums: ja nebūtu garspalvainā ciršļa… “

Olita to visu klausījās un dedzīgi vēlējās kaut ko piebilst. Kaut ko svaigu, svarīgu un asprātīgu. Ka viņa arī no bērnības nebeidz sekot garspalvainā ciršļa gaitām un mājās ir vismaz pieci ciršļi un cirsles; ja nebūtu garspalvainā ciršļa, planēta aizietu bojā, Saule apdzistu un Piena Celš sairtu sīkās drupačās. Taču tas nebija iespējams – vārdi nenāca pār lūpām, tie iestrēga kaut kur viņas būtības dziļākajā bedrē, – līdzīgi kā bomzis Ivars, kad viņš no rītiem pamodās, iekritis pagraba logā, – tie smacēja un spieda uz leju kā garspalvainā ciršļa slavenās garās spalvas. Olita bija iemīlējusies. Protams, nevienā citā kā Helmutā Aulucānā, tikai viņā, šajā skaistajā bumbierveida sejā un slaidajos, bālajos stilbos. (Bija vasara, un Helmuts Aulucāns valkāja šortus.) Olitas rokas trīcēja un kājas ļima, viņa nespēja pateikt ne vārda un tikai mēmi drukāja savam mīļotajam statistiku par garspalvainā ciršļa biotopiem, viņa sāka negulēt naktīs un piedzīvoja pāris bulīmijas lēkmes. Helmuts Aulucāns neko no tā nemanīja, viņš bija pilnībā iegrimis garspalvainā ciršļa pasaulē, un kļuva arvien ļaunāk. Bija kaut kas jādara. Taču kas? Olita apsvēra iespējas nopirkt Helmutam Aulucānam bezglutēna kūciņu un pielikt tai zīmīti “es Jūs mīlu”, mainīt savu uzvārdu uz Cirsle vai vienkārši nostāties viņa priekšā kailai, tikai ar ciršļa amuletu kaklā. Taču vairāk nekā skaidrs bija arī tas, ka viņa nekam no iepriekš minētā nespēs saņemties.

Visu kā parasti izšķīra Gadījums. Siltā un brīnumjaukā vasaras rītā Helmuts Aulucāns atsūtīja ziņu, ka ir saķēris vēdera vīrusu un paliks mājās. Vienlaikus tā bija diena, kad soms Mika iegriezās birojā, – viņam vajadzēja atrādīt parakstītās atskaites pirms pārsūtšanas uz Briseles biroju. Olita vairākkārt zvanīja Helmutam Aulucānam, bet viņa telefons bija atslēgts.
Ko darīt?
Viņa paskatījās failā darbiniekuadreses.doc un pieņēma zibenīgu lēmumu: jābrauc pie Helmuta Aulucāna uz mājām un tūlīt pat. No domas, ka viņa iekļūs mīļotā templī, gan uz mirkli sagriezās galva un atgriezās doma par bulīmiju. Piedevām Olita atcerējās, ka mugurā krūšturis ar caurumu. Bet to varēja viegli labot – krūšturi viņa tualetē vienkārši novilka un ātri, kamēr drosme nebija saplakusi, nospieda dzelteno Taxify ikonu telefonā. Tagad vai nekad!

Helmuts Aulucāns dzīvoja Pārdaugavā, romantiskā atjaunotā koka namā ar tumšziliem vārtiņiem. Mājas numurs trīsdesmit pieci, dzīvoklis septiņi. Trīsdesmit pieci, septiņi, trīsdesmit pieci, septiņi, – galvenais ne par ko citu nedomāt, skaitīt to kā mantru, citādi sirds izlēks pa krūtīm ārā.
Zvans nomurrāja savu dziesmiņu, un durvis atvēra Helmuts Aulucāns. Viņš bija ģērbies elegantā haki krāsas satīna halātā, seja nedaudz sasvīdusi, acīmredzot no vīrusa, bet krūtis žilbinoši baltas un klātas ar dažām garām spalvām – gluži kā cirslim.
“Olita, tu… ko tu?…”
Viņš nepaguva pabeigt jautājumu, kad durvīs parādījās vēl viena galva. Tikpat izspūrusi un nosvīdusi, virs tādas pašas krāsas halāta, tikai lielāka izmēra.
“Helmi, kas, pie velna?…”

Helmutam Aulucānam aiz muguras stāvēja neviens cits kā Linards Tarkanovs, saukts par Tarakānu, bēdīgi slavenais uzņēmējs, kurš bija pazīstams ar to, ka būvēja mājas kāpu joslā un degradēja vidi. Viņš stāvēja tur, elpojot Helmutam Aulucānam tieši pakausī, un Olita varēja saderēt, ka zem halāta viņam nebija apakšveļas.
“Olita… “
Viņa nosvieda atskaites turpat uz grīdas, pagriezās un metās lejā. Dzīvoklis atradās trešajā stāvā, un kāpnes nebija stāvas, taču viņai likās, ka skrējiens turpinās mūžīgi.
“Olita, tu nepareizi saprati! Viņš tikai finansē manu nākamo projektu par zilo bezčaulas gliemi! Olita! Linards patiesībā mīl jūru! Olita, atgriezies!”
Taču bija jau par vēlu. Izmetusies pa zilajiem vārtiņiem, viņa nepamanīja velosipēdistu, kurš tieši tajā pašā brīdī mežonīgā ātrumā nesās pa ietvi. Ironiskā kārtā riteņbraucēja jaku rotāja uzšuve “Garspalvainais cirslis rulz”.

Tā kā Olitai nebija draugu, viņas bēres organizēja Vaira. Viņai tas lieliski izdevās. Daži gan brīnījās par bērnu animācijas stūrīti kapličā, taču beigu beigās tā tika atzīta par lielisku ideju, un Vaira pēc Projekta noslēguma nodibināja savu apbedīšanas pakalpojumu uzņēmumu, kurš kļuva par vienu no veiksmīgākajiem valstī.

  1. Tas būtu tik bēdīgi, ja nebūtu tik patiesi!

  2. Ārā spīd saulīte, putniņi čivina. Bet “cehā” asarains gabals. Davai, veči, kaut ko jestrāku, lai dvēsele gavilē!

  3. Diezgan skaudrs, pat traģisks stāsts Ceha labākajās tradīcijās. Laikmetīga traģēdija. Kā saka, — grodi savērpts sižets, teicams naratīvs, smalki izslīpētas detaļas. Un īpaši novērtēju, ka šajā minimovelē tik meistarīgi iekļautas un savītas tik daudzas no Ceha iecīnītajām tēmām un ikoniskajiem tēliem: gan laikmetīgās Rīgas biznesa vides un tās darboņu paradumu atspoguļojums (Blaumaņa iela, konferences un semināri, Briseles projekti, Zanda Spa Hotel, izsmalcinātā Helmuta māja Āgenskalnā), gan ar bērnu kultu pārņemtā māte, gan geji, gan, protams, Taxify .. Un tā kā šajā stāstā īsti neiekļāvās lauku dzērājs deģenerāts, tad atbilstoši videi šo nišu aizpilda bomzis Ivars. Un arī Ceha daiļradē daudz apspēlēto ierastā vegāna, bārdainā hipstera, smalkā piparmētru lattes strēbēja vietu šeit ieņem, protams, ciršļu pētnieks. Un galu galā fināla ainā parādās arī ne reizi Ceha darbos ne reizi iztirzātais velofašista, jeb velopidara jeb kā viņus sauca.. – resp. – pa ietvi (sic!) traucošā velosipēdista tēls, kas šoreiz kā tāds Deus Ex Machina izšķir arī stāsta iznākumu un galvenās varones likteni. Bezkaislīgi vērtējot varētu likties, – nu, no Ceha ikonisko tēlu galerijas šeit pietrūcis vien tikai kādas dusmīgas feministes. Un tomēr, — ir lielas aizdomas, ka par tādu visdrīzāk būtu kļuvusi tieši šī darba galvenā protagoniste, — pēc liktenīgās, vilšanos nesošās atklāsme par mīļotā vīrieša patieso seju… ja ne vien traģiskais gadījums, kas pieliek punktu viņas ceļam šai saulē.

    Un tomēr, — līdztekus cildinošiem vārdiem, tieši šis nežēlīgi traģiskais atrisinājums bija tas, kas radīja mulsumu, pat drusku dusmas, — ka šoreiz autori drusku pārsālījuši, tā teikt – hipertrofēju drusku pār mēru. Vai tiešām tas bija nepieciešams? Pieļauju tas darīts nolūkā, nolūkā iežēlināt lasītājus, vai arī – vienkārši padarīt kopējo pēcgaršu skaudrāku, liktenīgāku.. – Protams, zinu, ka paradoksāls, negaidīts iznākums ir ļoti iecienīts Ceha literātu paņēmiens,.. tomēr šai reizē šķita mazliet svešs.. Bet nu jā, – ja būtu beidzies tikai ar smadzeņu satricinājumu vai ieģipsētu kāju, – tad jau autoram atkal nāktos to stiept garāk, asums zustu, liktos pliekani.. Varbūt ar.. Acīmredzot nespēju īsti samierināties ar Olitas it kā bezjēdzīgo nāvi.. Bet nu jāatzīst laikam ir, — mūsu literārajā mantojumā, šis darbs un galvenais tēls droši vien varētu stāties blakus tādiem klasiskiem latviešu traģēdiju varoņiem kā Cibiņš, atraitnes dēls, dullais Dauka.. nu un kas mums tur vēl bija no sievietēm?

    Uzdrošinos apgalvot, ka Ceha daiļrades nozīmi pa īstam spēsim novērtēt tikai pēc gadiem 10-20, kad lasot viņu stāstus, nelielās noveles, ieraudzīsim tajās šī laimeta, tieši šis desmitgades (kas tobrīd jau būs tāda nostaļģiska pagātne) spilgtu, tēlainu un detalizētu attēlojumu – nu, apmēram tā kā Blaumaņa darbos saredzam 19. gs. latviešu laukus gandrīz kā dzīvus.

    Atvainojos par pārāk garo komentāru, nebiju tādu plānojis, taču sākot rakstīt, vārdi nāca. Laikam jau kādu katarsi šis darbs raisīja.

  4. Daži gan brīnījās par bērnu animācijas stūrīti kapličā, taču beigu beigās tā tika atzīta par lielisku ideju, un Vaira pēc Projekta noslēguma nodibināja savu apbedīšanas pakalpojumu uzņēmumu, kurš kļuva par vienu no veiksmīgākajiem valstī.(citāts iz raksta).
    Brīnišķīgs raksts ar optimistisku nobeigumu, kuru varētu papildināt, ka bērnus mīlošā Vaira, strādājot apbedīšanas pakalpojumu jomā, klientiem katram pasūtītajam zārkam bonusā deva līdzi mazu zārciņu – bērnam!

  5. Divas labas rīta lasāmštelles: kabača grāvējs un žorža koments. Danke!

  6. Stāsts UFO un Busuļa stilā par Neko. Olga ir nulle un hipsterisma kopī paste nekam neder, kaut kas līdzīgs virpotājiem jau ir bjis, par istabas īri.
    GATAVS mazais koka zaldātiņš.

  7. Aulciema Mirdza atsaucies!

  8. jautri, būt tēvam Madridē,3 gadi valodas,viena otru kritizē, Salūts un šķind glāzes, viss pohuj un es tik gāzēj, neredzu celu bet tik pāri eju, notrieca brāli kauguros uz gājej pārejas, šovakar loterejā nelaimejas, ar vāģi tā uzpisa , ka vairs nerīmējas.. pat tās divas rindas. Uz cela, nav jānovelk veļa

Komentēt