Rekviēms bamslim

Jurčiks domīgi skatījās uz veikala plauktu. Viņš nojauta, ka kaut kas ir mainījies, taču nespēja pateikt, kas tieši. Fakts, ka lielā tilpuma alus bija pazudis no plauktiem, Jurčika prātam bija slēpts, viņu tas tāpat neinteresēja. Kā kaķi, kurš ziņkārīgi pēta aizkautu grauzēju, Jurčiku vēroja kuplas miesas būves pārdevēja vārdā Olga, kurai alkohola un cigarešu patēriņš bija notušējis robežas starp nacionalitātēm gan pēc izskata, gan izrunas.
Olga, atbalstījusi zodu uz rokas, garlaikojās starp kases aparātu un VID nereģistrēta desu meistara luņķiem. Jurčiks paraustīja plecus un paņēma no plaukta divus “Bauskas Džims 18%” kokteiļus.

Jurčiks apsēdās pieturā un malkoja stipro kokteili. Garlaicības mākts, viņš nopētīja autobusu sarakstu un, lai noskaidrotu laiku, paskatījās telefonā, kur nebija nekā jauna, izņemot nedēļu vecu neatvērtu īsziņu par neapmaksātu telefona rēķinu. Līdz nākamajam autobusam bija nieka 20 minūtes, taču tā Jurčikam bija tikpat triviāla informācija kā “ABLV Bankas” likvidācijas process, jo viņam nebija ne prātā kaut kur doties.

Uz pieturu atnāca Evelīna, viņa saskatījās ar Jurčiku, bet neko neteica. Jaunā meitene nostājās pie autobusu saraksta, sakrustoja rokas uz krūtīm un gaidīja. Jurčiks sēdēja uz soliņa, iedzēra malku grādīgās dziras, aplūkoja Evelīnu un aizdomājās: “Nolādēts, cik viņai tomēr ir seksīgas kājas! Nez, uz kurieni viņa ir sataisījusies? Visticamāk jau, pie Buļbpils pagasta čaļiem. Viņai vietējie puiši nav gana labi… Mauka tāda! Nu kāpēc gan man nevarēja būt normāla māsa?”

Atbrauca autobuss no Klimpēžciema. No tā izkāpa Raimis ar 2 litru alus pudeli rokās. Raimis bija labs Jurčika draugs, kopš abi pirmajā klasē sarunāja bastot aritmētikas stundu. Raimis bija tā tipa cilvēks, kas ar baltmaizes klaipu vienā rokā un kefīra paku otrā gudri stāstītu par to, kā atšifrēt zobu pastas tūbiņu krāsu marķējumu, lai neuzķertos uz Polijā ražotajām, kas paredzētas trešās pasaules valstīm, bet asinskāru kapitālistu bandītu dēļ tiek pārdotas latviešiem, par kuriem visai Eiropai nospļauties. Raimis sarokojās ar Jurčiku un apsēdās blakus uz soliņa, lai pakavētu laiku.

“Redz, kas man. Pēdējais!” ar lepnumu teica Raimis, norādīdams uz divu litru alus pudeli. Jurčiks to nopētīja, taču, nespēdams atrast šajā situācijā ko īpašu, neizpratnē sašķieba mutes kaktiņus. “Šis ir pēdējais bamslis Latvijā. Kas, tu nezini? Bamšļus aizliedza, un to vairs nav nevienā veikalā,” skaidroja Raimis. “Nu i? Viņus tāpat neviens nepirka,” joprojām nesaprazdams, attrauca Jurčiks. “Man ir čoms Klimpēžciema alus brūzī, viņš iepildīja pēdējo pudeli un atlika man. Redz, šis ir pēdējais sērijas numurs. Nolikšu uz pāris gadiem pagrabā, tad pārdošu. Tas ir kā pirms 10 gadiem nopirkt “bitkoinu”. Nopietni! Galvenais nesabojāt korķi,” savu plānu izklāstīja Raimis, un tikai tad Jurčiks saprata investīcijas nozīmīgumu.

Pa putekļaino ceļu velosipēda mugurā grīļodamies tuvojās melns tēls. “Sveicināts, baznīckungs!” droši sveicināja Raimis. Mācītājs pavērās duļķainu skatienu un centās ar vienu roku pamāt, taču pārvērtēja savas spējas, sagrieza stūri pieturas virzienā, atsita priekšējo riteni pret apmali, sasvērās un krizdams sasita seju pret pieturas atkritumu kasti ar tik dobju blīkšķi, ka jebkurš iešļūcenēs autais dzīves skolas teicamnieks to atzītu par visgatavāko no arbūziem.

Mācītājs Ilmārs bija pamatīgā skurbulī, taču saprotamu un piedodamu iemeslu dēļ. Redziet, šorīt viņam bija mūžībā jāizvada kāda kundze no viņa draudzes. Vienīgā atšķirība nelaimē bija tāda, ka kundze bija šķīrusies no dzīves veselības problēmu dēļ, kas radušās viņas liekā svara dēļ. Liekā svara šai nelaiķei bija tik daudz, ka zārka pārvietošana izrādījās sarežģītākais loģistikas uzdevums apbedīšanas kantora vēsturē. Īpašas grūtības sagādāja fakts, ka lifts bija sabojājies un meistars solījās ierasties divas dienas vēlāk, taču nelaiķe bija jāizvada jau šodien.

Zārku kopā ar aizgājēju nevarēja izmanevrēt kāpņu līkumos, tāpēc vienīgais risinājums bija nelaiķes un zārka nešana atsevišķi. Nelaiķi ar kājām pa priekšu kopīgiem spēkiem nesa četri stipri lauku vīrieši. Kāpņu pagriezienos apstākļi spieda nelaiķes kājas izliekt leņķos, kas varētu nedaudz atgādināt 140 kilogramu smagu balerīnu operā “Gulbju ezers”, taču šis manevrs pārplēsa nelaiķes zeķubikses pašā necienīgākajā vietā. Un mirklī, kad šķita, ka situācija nevar kļūt sliktāka, atvērās ārdurvis, pa kurām ienāca mācītājs Ilmārs, kurš vēlējās noskaidrot aizkavēšanās iemeslus, taču tā vietā ieguva skatu uz saules apspīdētu nelaiķes čožu. Šo no nāves sejām mācītājs vēl nebija skatījis. Tā bija iedegusi viņa atmiņā un to nepameta visas zemē guldīšanas procesijas laikā.

“Mācītāj, jums viss kārtībā?” satraucies jautāja Jurčiks. Raimis steigšus piecēla kritušo eņģeli un nosēdināja uz pieturas soliņa. Uz mācītāja pieres bija pamatīgs nobrāzums, un nedaudz asiņoja deguns. Apdullis gan no kritiena, gan no šokējošās rīta ainas, gan no centieniem ar degvīnu izdedzināt šaušalīgo skatu no atmiņas, kas nebija savietojams ar Bībelē rakstīto, ka Dievs ir cilvēku radījis pēc savas līdzības, Ilmārs aptaustīja sāpošo seju. “Padzerties,” mācītājs izdvesa lūdzošā balsī, uz ko Raimis nekavējoties reaģēja un atvēra alus pudeli. Tikai atskanot korķa zīmīgajam “krakš”, abi jaunieši saprata, ka nupat ir iznīcinājuši pēdējo Latvijas bamsli.

Ja jums šķiet, ka šajā stāstā ir izņirgāti vai stereotipizēti Latvijas novadu iedzīvotāji, piedāvājam iepazīties ar izvilkumu no Saeimas sēdes stenogrammas, lai saprastu, kādus tēlus jūs tur ievēlat:

“J. Klaužs (ZZS).

Paturpinot to, ko jūs teicāt, atgādināšu: ziniet, dietologs Lācītis ir teicis, ka alu vīriešiem nevajag dzert, jo no alus aug dibeni, vēderi un krūtis! (Dep. A. Bērziņš: “Krūtis vīriešiem?!”) Un tās krūtis nav atlētiskās kultūrista jeb cilvēka, kurš trenažieru zālē iegūst krūšu formu, bet gan alus krūtis!”

  1. beigas tādas bezjēdzīgas

  2. Beigas skumjas, protams (domāju – stāsta beigas, ne tas bezjēdzīgais Klauža citāts). Vēl nesapratu to mājienu ar ABLV banku pēdiņās – kāds joks (resp. prikols) tur domāts?

  3. Bamslis, eh laimīgais bamslis koju laikos.)

Komentēt