Patriota pienākums

“Esi pārliecināts, ka to spēsi?” sieva man jau trešo reizi pārjautāja.
“Tu par mani šaubies?”
“Protams, ne, mīļais. Es tikai domāju… Robis teica, ka varot arī internetā…”
“Robis ir ārsts. Viņš ir pieradis, katru dienu strādā ar e-veselību. Bet mani nervi to neizturēs.”
“Ā, nu jā. Tev taisnība.”
“Varbūt paņemt līdzi sīci? Iežēlināšanai.”
“Traks esi?! Tur taču ir karš.”
“Nu, nu, nav tik traki… labi, es tikai pajokoju.”
Es vēlreiz pārbaudīju savu ekipējumu – termoveļa, bruņuveste, mugursoma, kurā ietilpa ūdens, šokolāde, akmeņi, mans jaunais japāņu nazis, kā arī sievas dotais piparu gāzes baloniņš. Labāk, protams, būtu bijis paķert līdzi ieroci, taču nēsāšanas atļaujas man nebija, un pilsēta mudžēja no mentiem.
“Klau, tu zini, ja kas, zvani Garainim.”
“Nevajadzēs… Pats tikšu galā.”
“Nu, katram gadījumam.”
“Labs ir, es dodos.”
Ilgi jūteļoties nebija laika. Uzspiedu sievas lūpām pēdējo buču, noglāstīju sīcim galvu un te nu es biju, ārā. Nepilnā piecpadsmit minūšu gājienā no Vecrīgas. Jutu, kā manu somu uz leju spiež akmeņi un nazis cauri bikšu kabatai stingri pieguļ gurnam… patīkama sajūta. Es atrados uz kara takas.
Netālu no Laimas pulksteņa mani apstādināja bariņš bruņotu vīru. Viņiem visiem uz piedurknes bija uzmaukta lenta ar auseklīti.
“Uz kurieni dodamies?”
“Uz staciju.”
“Un kas somā?”
“Nekas. Kas te vispār notiek?”
Tēloju naivo, bet sapratu, ka tā bija kļūda. Bruņoto barvedis pienāca klāt un iepūta tieši sejā skāņu trešās dienas sklandrauša atraugu.
Kas te vispār notiek? Vai vai, kādi mēs nezinīši. Vai tikai mēs gadījumā netaisāmies pirkt Dziesmusvētku biļetes?”
“Un pat ja tā būtu – kas tur slikts?”
Tagad tēloju drosmīgo, bet arī tā bija kļūda, jo tēvainis pienāca vēl tuvāk, nu jau gandrīz iebāzdams savu kartupeļdegunu man pierē.
“Kas tur slikts? Kas tur slikts? Mēs esam kustība “Dziesmusvētkus par brīvu!”. Dziesmusvētki pieder tautai! Tie, kas pērk biļetes, ir spekulanti, kuri tās tālāk pārdod ss.com par astronomiskām cenām! Viņi ir pelnījuši nāvi!”
“Es nevienam nepārdošu, zvēru… Gribēju tikai savai ģime…”
“Tu gribēji biļetes savai ģimenei? Tu apzinies, mērgli, ka tantīte laukos, kurai pieci dēli dzied korī un trīs meitas dejo, nevar atļauties sev nopirkt biļetes?! Bet tev, kangar, noteikti ir pilnīgi pajāt, tu esi ierēdnis un taisies pirkt biļetes savai ģimenei, kamēr bērni Latgalē mirst badā?”
“Nav tiesa. Es zinu visas Svētku dziesmas no galvas, un sievai četras māsīcas arī dzied korī.”
“Korī, hahaha! Zinām tādus kā tavējie, jūs dziedat gejropas korī. Pārmeklēt viņu!”
Mani nogrūda zemē un norāva no pleca somu. Kartupeļdeguns turēja manas rokas, kamēr viņa drauģelis, rācenis kamuflāžas jakā izvilka no kabatas nazi.
“Aha! Nazis. Brīnišķīgi! Ar to mēs viņam tūlīt nogriezīsim galvu.”
Šausmās sāku pārskatīt visu savu dzīvi, kad pēkšņi no Makdonalda iznira satrakojies sieviešu pulciņš. Viņas bija ģērbušās linu mēteļos, visām bija loki, un dažas no tām izšāva. Kartupelis un kamuflāža sabruka. Amazone ar Māras zīmi uz sejas saķēra mani un iegrūda rokā japāņu nazi.
“Ātri! Uz Operu!”
“Kas jūs tādas?”
“Mēs esam daudzbērnu māmiņas, kuras rezervēja biļetes, bet tās nedabūja!”
“Bet kurp jūs mani velkat?”
“Uz kasi. Mums ir jācīnās ar kulturālajiem pensionāriem, kuri to jau ieņēmuši. Mums ir jāpārtver fronte!”
“Bet es…”
Es neko nepaspēju pateikt, kad daudzbērnu māmiņu orda ar mežonīgiem kaucieniem jau bija mani aizvilkušas līdz Operai. Apkārt mētājās kustības “Dziesmusvētkus par brīvu!” biedru līķi. Taču te mūs gaidīja jauns pārsteigums – pie Operas strūklakas stāvēja bariņš kulturālo pensionāru, viņu priekšplānā vīrs ar rokas granātu.
“Gribat, lai viss uziet gaisā?” viņš ironiski jautāja daudzbērnu māmiņu vadonei, kareivīgai brunetei, kura atgādināja Baibu Sipenieci, un, protams, bija stāvoklī.
“Jūs ar savu granātu mūs neiebiedēsiet. Tikko esam izrēķinājušās ar visu kustību “Dziesmusvētkus par brīvu!” un pirms tam sagrāvušas divus pūtēju orķestrus, dzemdējot viņiem bērnus.”
“Arī jūs mūs neiebiedēsiet. Mēs cīnījāmies par šo zemi! Pateicoties mums, šī valsts ir brīva. Re, kur, Hermanis, viņam ir simt astoņi gadi, piedalījās Bermonta kaujās. Viņš pavadījis trīs naktis rindā un trīs dienas čurājis strūklakā. Biļetes pienākas mums.”
“Ko jūs visi muldat! Man, piemēram, ir pajāt, es skatīšos Dziesmusvētkus televizorā. ” Meitene melnā ādas jakā un uzkasītu rižu copi bija uzradusies nez no kurienes.
“Koooaaa?! Televizorā? Tu, ko, neesi patriote? Tu negribi baudīt svētku sajūtu?”
Abas grupas metās virsū rižajai, kura pazuda ņudzošu ķermeņu masā. Kādas māmiņas loks atsprāga vaļā un bulta trāpīja simtastoņgadīgajam Hermanim, tieši dibenā. Ar mežonīgu rēkoņu vīrs ar granātu metās virsū pūlim, kad mani kāds parāva aiz rokas lejā. Tas bija Garainis.
“Garais, ko tu….?”
Šššas, tūlīt ies vaļā.”
Sprādziens satricināja parku un uzrāva augšā soliņus. Apkārt bira sašķaidītas ķermeņu daļas, māmiņu loki un pensionāru brilles. Garainis mani vilka tuvāk Operai. Tur jau mūs gaidīja meitene ar copi.
“Kas te…”
“Tā ir mana draudzene Ļena.”
“Bet…”
“Tā bija provokācija, losi, lai izkliedētu tos muļķus. Cik biļešu tev vajag?”
Kases lodziņš bija nošķaidīts ar asinīm. Pie durvīm mētājās kāda omīte, kam bija norauta roka.
“Man? Tas ir – man, Andai un sīcim. Trīs uz katru lielo priekšnesumu. ”
“Ņem.”
Viņš pasniedza biļetes, bet es automātiski pastiepu pretī naudu. Ārā joprojām rībēja sprādzieni un daži kulturālie pensionāri sitās pret durvīm, kuras mēs bijām aizbarikādējuši ar invalīda līķi. Taču tas mani vairs neuztrauca. Es biju godam izpildījis savu patriota pienākumu. Man un manai ģimenei būs īstā svētku sajūta.

  1. Joptvajumaķ! Kārtējā bomba!😂

  2. Un iedomājos episku skatu, kas notiktu, ja biļetes uz šito masu kodienu tirgotu narvesenos… Rindas vēl daudzreiz garākas, daudz reiz lēnākas, episki kaujas skati hotdogiem lidojot pa gaisu un beigās vēl pārdevēja pajautātu :”a maisiņš vajag?”

  3. Autoram kopā ar Rodčenkovu jānodrošina vieta FIB liecinieku aizsardzības programmā.

  4. Jibio feo!!!!!! Frēzētāji un virpotāji ir gandrīz pārspējuši sevi!!!!!! Sākums bija nekāds, bet nobeigums ir brīnišķīgs visa būtība savā krāšņumā))
    GATAVS 0,7 uzlējuma atvēršanai.

  5. vajdzētu ekranizēt šo ….

  6. Sen nekas tik labs nebija lasīts! Sapratu, ka labāk nevienam neteikt, ka skatīšos svētkus televizorā.

    • Normāli domājošs latvietis

      TV? Man pat bail padomāt, ka es neskatīšos vispār, uzreiz ar galodiņu pa galvu un sklandrausi mutē, lai pabļaut nevaru.

  7. Ekspansīvi. Spēks un avangards. Cehs progresē.

  8. Visai reāls scenārijs.
    Pastalnieki ir traki uz balagāniem.
    Nedod ēst, apliec ar nodokli, liedz medicīnas pakapojumus, pohuj, ka tik atļauj dziesmu svētkus!
    Var droši izzagt rūpnīcas un budžetu, likvidēt ražošanu – bet nekādā gadijumā nedrīkst aizliegt 2l Urinīti, 1,4€ desu, gadumijas/novembra salūtus un dziesmusvētkus.
    Pat virszemes televīzijai var celt cenas, pohuj, samaksās, bet neķeries klāt dziesmu svētkiem ja tev dzīvība vērta.

    • Sen neesi ēdis nabadziņ? Gan jau īstenībā uzblīdis divu kalvīšu apmērā un tieši tāpēc smagi jāpļūta psrs padauzas stilā par kautkādām likvidētām mistificētām bezjēdzības rūpnīcām. Tādiem idiotiem tikai sarkanajā zvaigznē rīga-11 būtu jāražo.

  9. Šķiet par “satrakojies sieviešu pulciņš” labāk būtu “satrakojušos sieviešu pulciņš”, jo pulciņi nemēdz satrakoties, bet amazones ar Māras zīmi uz sejas gan.

  10. Jibio feo, otrs patriota pienākums ir apzelēt aizvērtās naudas mazgātuves bankas patriotisko audzināšanas tekstu publicēšanu!! Vai frēzētāji un virpotāji nejūtas spēcīgi finansu shēmu labirintos.
    Shēmas var pamācīties pie elektroniķiem un lodētājiem.
    GATAVS DIVU EIRO GOVS NOSPIEDUMS .

  11. Augstākā kulinārija smadzenēm!
    Nereāli iedvesmojoši:)

  12. G-astronomiskaas izvirtiibas

  13. death hevi metall urbis abmotka

    Mežonīgi kruta spēcīgi bļa, augstākā pilotāža.
    Vienkārši super, tā turpināt

  14. Zajebis! Mēs smidzina uz to huiņu pa ko cepiens bet raksts tēmā! Autoram uvažuha un atboiņiks garantēts,ja līdz mums kritīs

Komentēt