Monthly Archives: marts 2018

Draugiem.lv sveic Lieldienās

Paldies Jānim, kurš padalījās ar portālā Draugiem.lv atrasto sveicienu.

Vai Starkovs sāk saprast futbola konceptu?

Šonedēļ Delfi.lv versijās izvirzījām versiju par zaudējumu Gibraltāram kā skaistu dāvanu Latvijas simtgadē.

Aizvadītās nedēļas nogalē Latvijas futbola izlase valsts simtgadē uzdāvināja par vienu no apkaunojošākajiem zaudējumiem dēvēto 0:1 pret spēcīgās* futbola lielvalsts** Gibraltāra komandu. “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorija metās pētīt galvenā trenera Aleksandra Starkova uzrunu pēc spēles, lai meklētu potenciālos cēloņus un skaidrojumus.

Laboratorijas vadītājs Kristaps Āls skaidro, ka pieaicināts eksperts – zelta retrīvers vārdā Badijs – ir analizējis Aleksandra Starkova pēcspēles interviju. Piedāvājam iepazīties ar spilgtākajiem citātiem un analīzes eksperta viedokli par tiem.

1) “Uzreiz vēlos atzīmēt, ka rezultāts šajās spēles, protams, nav apmierinošs.”

Šo būtisko niansi Starkovs pēc spēles pret Gibraltāru beidzot ir sapratis pareizi. Tā komanda, kura gūst vairāk golus, uzvar spēlē.

2) “Nospēlējām ļoti labu maču pret Fēru salām, kas reitingā jau kādu laiku ir augstāk pār mums…”

Līdzīgi kā tad, ja gana cītīgi visiem turpināsim zaudēt, varēsim teikt, ka “labi nospēlējām pret rangā augstāk esošo Gibraltāru”. Tiesa, tur būtu krietni jāpacenšas gan mums, gan Gibraltāram, ņemot vērā, ka FIFA rangā komanda, kurai nule pakāsām, atrodas dalītā pēdējā vietā – proti, 206. Tomēr mēs strauji darām visu, ko varam, lai viņus noķertu, – ja vēl spēlētāji pasāktu pīpēt kaprona zeķes un dzert Preiļu dzelteno, tad varbūt izdotos rezultātu sasniegt ātrāk.

3) “Spēles kvalitātes, rezultāta un parādītā rakstura ziņā komandas sniegums šajā mačā mani iepriecināja…”

Šeit Starkovs pieļauj būtisku loģikas kļūdu. Ja tu negūsti golus un zaudē pret reitinga vājāko komandu, tad tam nevajadzētu tevi iepriecināt. Īpaši jau rezultāta ziņā.

4) “Visi domājām par uzvaru. Mums šoreiz tas neizdevās. Kādi ir iemesli?”

Skatīt punktu 1 – jūs neguvāt nevienus vārtus, Starkov.

5) “Toties šie [pretinieku] vārti iepriecināja mūsu nelabvēļus.”

Nelabvēļi, protams, ir viens veids, kā to apzīmēt, taču daudzi tos mēdz saukt arī par “pretiniekiem” un “pretinieku līdzjutējiem”.

6) “Viennozīmīgi, tas ir slikts zaudējums.”

Tas tiesa. Tā parasti ir ar zaudējumiem. Vienīgie, kuriem šis zaudējums nav slikts, ir tie, kuri totalizatorā bija likuši uz Gibraltāru. Koeficients tomēr bija 19,5.

7) “Galvenais secinājums ir tāds: visiem, kas šobrīd met akmeņus mūsu virzienā, ir taisnība. Bet īsti vīrieši šādā situācijā cienīgi pārdzīvo šo neveiksmi un neatbild pretim.”

Šeit nedaudz pietrūkst konsekvences. Starkovs atzīst, ka smagā kritika viņa vadītās izlases virzienā ir pamatota, tāpēc vīrišķīgākā rīcība ir neuzņemties par to atbildību un ignorēt. Līdzīgi kā Ušakovs vīrišķīgi pārdzīvo Barona ielas remontu, “uzņemoties” par to atbildību, piemēram.

8) “Mūsu valstsvienības īsto līdzjutēju priekšā vēlos atvainoties par to, ka esam sagādājuši viņiem nepatīkamus mirkļus.”

Ar komentāru šeit viss ir kārtībā, un arī vārdu izvēle Starkovam ir bijusi precīza. Tomēr “Cehs.lv” prasījās pēc nedaudz precīzāka izklāsta, kas ir tie “nepatīkamie mirkļi”.

K. Āla ieskatā šis komentārs pareizāk izklausītos, formulēts sekojoši: “(..) vēlos atvainoties par to, ka esam sagādājuši viņiem nepatīkamus mirkļus 10 spēļu garumā, kopš pērnā aprīļa, nemaz nerunājot par Latvijas rekordu pēc kārtas zaudēto spēļu skaitā.”

9) “Kā pietrūka? Meistarības.”

Starkovs garā un plašā komentārā met akmeni spēlētāju lauciņā, sakot, ka tie nav pietiekami saliedēti spēlējuši, kā arī viņiem ir pietrūcis pieredzes. Tomēr visā komentārā nekur nav minēts, vai meistarība nav nepieciešama arī treneriem. Tas tā. Tīri teorētisks jautājums.

10) “No valstsvienības treneru štāba puses varu apliecināt, ka strādājam ar lielu pašatdevi un kvalitatīvi, manuprāt.”

“Cehs.lv” uzskatā ļoti būtiska un precīza piebilde ir “manuprāt”, jo intervijas gaitā vairākkārt rodas sajūta, ka ne visi lasītāji ar Starkovu būs uz vienas lapas.

Kopumā varam secināt, ka Starkovs ir guvis jaunas atziņas, piemēram, iepazinis futbolam raksturīgo konceptu, ka uzvara tiek tai komandai, kura spēles laikā gūst vairāk golus, taču viņš izvairās pieņemt informāciju par iespējamiem neveiksmes cēloņiem. Citējot “Twitter” lietotāju Dirsā Līdējs: “Ticam, ka jau tuvākajos gados viņa talantīgajā vadībā Latvijas izlasei izdosies sakaut Gibraltāru!”

——

* Šis fakts nav pārbaudīts un var neatbilst patiesībai – “spēcīgs” ir plašs jēdziens.

** Šis fakts nav pārbaudīts un var neatbilst patiesībai – iespējams, Gibraltārs nemaz nekvalificējas kā valsts.

Monogāmija – lielākais drauds Latvijas pastāvēšanai!

Vīrietis ar vīrieti ir pretdabiski un pretīgi! Sieviete ar sievieti arī ir pretdabiski, bet ne tik pretīgi (ja vien nav vecas, resnas vai neglītas). Vai zināt, kas ir vēl pretdabiskāk? Monogāmija. Tas gan netraucē lielajam vairumam Latvijas partiju būvēt savas programmas uz “dabiskām” un “tradicionālām” vērtībām. Kakāt plastmasas maisiņos arī nav baigi dabiski, bet hei…<

Monogāmija dabā sastopama daudz retāk nekā homoseksualitāte, un patiesībā tā ir klajā pretrunā ar daudzu politisko partiju mērķiem un vīzijām. To, ka monogāmija ir stulba un patiesībā – pat drauds Latvijas pastāvēšanai, ir sapratuši arī vairāki Nacionālās apvienības biedri.

Paskaties uz, piemēram, Rasnaču un Parādnieku – pilnam komplektam NA pietrūkst tikai Džilindžera. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ viņi ir pret Stambulas konvenciju, kā nekā – arī partneru iekaustīšana dabā sastopama biežāk par monogāmiju. Izsaku minējumu, ka tieši šī ir tā dabiskā vērtība, pie kuras viņi vēlas pieturēties. Latvijas glābšanas vārdā vajadzētu likvidēt laulību institūciju, kura ierobežo vīriešu iespējas veicināt demogrāfisko uzplaukumu valstī.

Liela daļa sabiedrības problēmu, manuprāt, rodas tieši tādēļ, ka mēs tik uzstājīgi vēlamies būt tradicionāli un to asociējam ar pareizumu. Padomju laikos seksa nebija un pēc neatkarības atgūšanas nenotika nekādas seksuālās atbrīvošanas revolūcijas, tāpēc sabiedrība joprojām ir seksuāli apspiesta un izpausties neprotoša. Atliek tikai pavērot interneta komentētājus, kuriem katra teikuma beigās ir pa kādam “kaku stumdītājam” vai līdzīgi trāpīgam tēlainās izteiksmes līdzeklim. Kaut kas tur īsti nav kārtībā.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma tirgus tika piesātināts ar vācu dubultfistinga un taizemiešu sieviešvīru kasetēm, kas nodarīja vairāk slikta nekā laba. Sak’ – mums tagad jāsacenšas ar šito?! Nedaudz vēlāk arī Latvijā notika vairāki vāji mēģinājumi padarīt seksu par ikdienišķu sarunu tēmu. Nakts tumsā bija kaut kāds Dāvida šovs, kas vairāk atgādināja Džerija Springera asistenta pirdienu nekā kaut ko nedaudz oriģinālu. Tad bija radiogeiša, kura uzskatīja, ka ir ļoti seksīgi runāt pusčukstus un nedaudz šļupstot. Nekas no tā pārāk nepalīdzēja.

Domājot par to, kāpēc esam paši sevi tik ļoti seksuāli apspieduši, neviļus atcerējos par divtūkstošo gadu sieviešu kulta seriālu – “Sekss un lielpilsēta” (skaidrojums tiem, kas mucā: seriāls, kurā zirgaģīmis Sāra Džesika Pārkere un viņas draudzenes drāžas ar visu, kas kustas). Kāda bija galvenās varones lielās mīlestības “kļička” latviskajā versijā? Misters Lieliskais. Ak – cik romantiski! Kāds bija šī paša tēla “niks” oriģinālvalodā? Misters Lielais (Mr. Big). Respektīvi – seriālā, kurš ir 100% PAR sievietes seksualitāti kā pozitīvu lietu un kaut ko svinamu, latviskajā versijā kaunējās pateikt, ka galvenajai varonei patīk čalis, jo viņam ir liels metamais… un daudz naudas.

Es pazīstu kādu puisi (un gan jau mēs visi pazīstam tādu puisi), kurš ir diezgan atklāts rasists. Ienīst visus imigrantus, kaut gan pats vairākus gadus dzīvojis Īrijā. Īsumā – spēju viņu iztēloties kā vienu no tiem čaļiem, kas draudīgi stāvēja pie Muceniekiem. Bet vienlaikus nekad neesmu redzējis viņu lielīgāku kā reizē, kad bija jādalās pieredzē par to, kā reiz strādājis uz zvejas kuģiem ārzemēs. Proti – piestājot kādā ostā, jaunais cilvēks nolēmis uzmeklēt sievieti, ar kuru īsināt laiku. Pēc nelieliem meklējumiem puisis atradis vistumšāko prostitūtu visā ostas pilsētā. To ir grūti izskaidrot. Iespējams, tas bija “naida grūdiens”, kura laikā viņš kliedza: “Izdarīšu ar tevi to pašu, ko krievi ar mums izdarīja kara laikā!”

Lai nu kā – mums savā starpā būtu vairāk jārunā par foršām un labām lietām. Sekss ir viena no tām. Var izmēģināt kaut ko jaunu, var parunāt ar savu partneri par to, ko viņš/viņa gribētu. Iespējams, bērna ieņemšana, guļot misionāru pozā pēc tam, kad esi pālī pārradies mājās no Dinamo Rīga spēles, nav vienīgais tavas sievas sapnis. Iespējams pat nonākt pie sensacionāla secinājuma, ka anālais sekss iespējams ne tikai starp diviem vīriešiem, bet arī heteroseksuālam laulātam pārim, savukārt mutē iespējams iestumt ne tikai tupeni. Par savām fantāzijām nav jājūtas slikti. Pat izvarošanas fantāzijas ir pilnīgi normālas (man tādas ir katru rītu sabiedriskajā transportā), galvenais, lai jums ir kāds drošības vārds. Turēt pagrabā mazu seksa vergu vārdā Reinholds? Diskutabli, bet galvenais – nesakiet par to neko Asociācijai ģimene.

Rezumējot – vispirms jālikvidē seksuālā spriedze, tad monogāmija un laulības institūcija, un tad – augšāmcelsies Gaismas pils un Latvija beidzot atdzims!

Olšūnas – Latvijas galvenā eksportprece

Jau ilgāku laiku Latvijas informācijas deķi plēš strīds par un ap sieviešu olšūnu ziedošanu. Mēs ilgi klusējām par šo tēmu, lai norimtu sīvākās cīņas un Cehs.lv mākslīgā intelekta laboratorijas speciālists – akadēmiķis Kristaps Āls varētu ieviest nedaudz skaidrības šī jautājuma problemātikā.

Viss sākās ne pārāk senā pagātnē, kad forumos meitenēm, kurām izskats ir pēdējā cerība vai vēl sliktāk, uzvirmoja tēma par olšūnu tirdzniecību vieglas peļņas nolūkos. Meitenes bija padzirdējušas, ka klīnikas ir gatavas maksāt 500 eiro naudiņas par pieturā sēdošās bamšļu Jolantas olšūnām un 700 eiro, ja viņa ne reizi nav “devusi” smirdīgajam Genādijam. Patiesībā, protams, šis olšūnu ziedošanas process ir krietni sarežģītāks. Ne katra sieviete tiks pieņemta kā olšūnu donors, jo klīnikas ir ieinteresētas iegūt tikai labākos gēnus no veselākajām sievietēm, kuru veselības stāvoklim klīnika seko līdz pat gadam, pirms dod “zaļo gaismu” procedūrai, kas, kā jebkura hormonāla vai fiziska iejaukšanās, nenāk bez saviem riskiem. Domāju, ka jebkurai sievietei, jebkurā vecumā radīsies šaubas, vai konkrētā samaksa ir adekvāta.

Šo aktivitāti intelekta vakuuma forumos uzķēra Veselības ministrijas pārstāvji, visticamāk, lai pasmietos, taču katrā kolektīvā ir tas viens īpatnis, kurš jebkuriem spēkiem cenšas atspēkot savu nenozīmīgumu konkrētajā pulciņā, izdomājot neeksistējošas problēmas un vīzdegunīgi piedāvājot sevi kā mesiju, kas vienīgais spēj rast tai risinājumu.

Tieši šādā ceļā – ar Gunta Belēviča parakstu – informācija par olšūnu tirdzniecības epidēmiju, kuras magnitūde daudzkārt pārsniedz abortu veikšanu ar drēbju pakaramo, nonāca Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas dienas kārtībā, kur šī problēma tālāk tika izmalta caur Ingas un Imanta mentālo zarnu traktu.

Ja nezināt, kas ir šīs personas, tad, lai radītu aptuvenu priekšstatu, teiksim tā: No neapstiprinātiem avotiem esam dzirdējuši, ka Ingai patīk ādas šortos sēdēt uz sejas. Savukārt Imants ir bēdīgi slavens ģimenes vērtību aizstāvis ar divām vienlaicīgām civillaulībām, kurš plašāku bēdīgo atpazīstamību ieguva pēc gendera maiņas operācijas, kuras laikā nogrieza sev bizi.

Akadēmiķis K.Āls atzīst, ka Latvija, kā jebkura cita valsts, konkurē reproduktīvo šūnu tirgū, kur cilvēki, kas tādu vai citu iemeslu dēļ nevar tikt pie bērna, meklēs citus veidus, kā to izdarīt. Būtu jauki, ja visi bērnu namu iemītnieki tiktu izdalīti pa mājām, taču šie bērni pārsvarā tiek uzskatīti par bojātiem. Un kā jau biznesā – kur ir pieprasījums, tur ir piedāvājums un uzņēmumi par adekvātu atlīdzību ir gatavi mesties iekšā baļļās ar sieviešu kaviāru un spermu, lai atrastu saviem klientiem labākos eksemplārus un tas nozīmē rūpīgu pretendentu atlasi. Šeit gan varētu piekrist, ka uzņēmējdarbības primārais mērķis nav olšūnu donoru veselības stāvoklis pēc veiktās procedūras.

Valsts pienākumos ietilpst gan rūpes par iedzīvotāju veselību, gan jebkuras uzņēmējdarbības regulācija. Tālab Saeimas Sociālo un darba lietu komisija sūri diskutēja, tikās ar dažādu nozaru speciālistiem, lai lemtu par konkrēto situāciju un rastu kādu regulējumu.

Racionālam prātam varētu šķist, ka risinājums būtu, piemēram, olšūnu ziedošanas vecuma pecelšana līdz, piemēram, 21 gadam un likt šīm iestādēm, kas nodarbojas ar olšūnu iegūšanu, sniegt informāciju par personām, kas nodod savas reproduktīvās šūnas, kā arī uzlikt par pienākumu segt visus medicīniskos izdevumus, kas būtu radušies šūnu iegūšanas rezultātā kā arī pamatīgas kompensācijas.

Kā viss notika patiesībā:

-Ev! Ko darām?

-Nu jā, nu, nezinu. Ir kādas idejas?

-Negribas par to domāt, pārāk sarežģīti. Veselības ministrijai tad jātaisa reģistrs un kas tur…

-Paceļam šūnu ziedošanas vecumu līdz 25?

-Ai, da b*e, lai vispirms piedzemdē un tad iet uz slaukšanu.

/visi priecīgi spiež rokas/

K.Āls

Sotaciņš

Ozolciema pagasta bibliotekāre Monika piesēdās pie datora, un ar ierastu kustību, nemaz neskatoties zem galda, pastiepās un piespieda apaļo pogu. Atskanēja pazīstamais pīkstiens un LG Flatron monitora ekrānā sāka plīvot Windows XP karogs. Pēc neilgas, apmēram minūti garas pauzes, atvērās desktops. Ekrāna labajā, apakšējā stūrī, viens otru nomainot, Moniku sveicināja Adobe reader, AVG Antivirus, BitComet, CC cleaner, Mail.ru agent, nVidia, VLC, Real player, Java, Skype, ICQ, iTunes, Ask toolbar, Yahoo toolbar un visbeidzot WinRAR paziņojumi. Pēc nepilnām dažām minūtēm varēja sākt darbu. Monika palaboja brilles un palaida LibreOffice Wordu.

Tuvojās Lieldienas. Tas nozīmēja, ka Ozolciema pagasta tautas namā notiks svinības. Vietējais tautas deju kolektīvs dejos. Vietējie pagasta bērni skaitīs dzejoļus un dziedās. Folkloras kopa dziedās tautasdziesmas un izklaidēs skatītājus ar dziesmām, mīklām un rotaļām. Pagasta padomes šoferis Viktors spēlēs ģitāru. Cerams, kaut ko latvisku, nodomāja Monika. Pagājušajos Ziemassvētkos viņš nodziedāja “Šou mī ze vej to ze nekst viskī bār” un pagasta iedzīvotājiem šī dziesma nepatika. Svētku koncerta beigās būs teatrāls iestudējums. Monika vadīja teātra pulciņu, kurā darbojās visi trīs pagasta bibliotēkas apmeklētāji. Svētku lugas scenāriju Monika tagad gatavojās rakstīt.

Lugai bija jābūt smieklīgai. Iedvesmas gūšanai blakus datoram Monika bija nolikusi Jurija Ņikuļina anekdošu grāmatu. Lugai bija jābūt aktuālai. Monika iztēlojās galvenos personāžus. Piemēram, ārsts, policists un mācītājs. Tauta mīl iesmiet par saviem vagariem. Taču Monika uz brīdi sadrūma. Negribētos sanaidoties ar pagasta priesteri. Mīļā miera labad mācītāja vietā būs deputāts. Tas nu būs izlemts. Vēl lugai bija jābūt patriotiskai. Simtgade tomēr. Bez simtgades pieminēšanas nu nekādīgi neiztikt. Simtgade, simtu gade, simte, simts, simts procentu, simts kilometru stundā… Monika meklēja idejas. Idejas nenāca. Derētu ieraut kādu simtiņu, tīri iedvesmai. Monika pasmaidīja. Ideja atnāca pati. Monika ar diviem pirkstiem uzklabināja virsrakstu:

S O T A C I Ņ Š”

(viencēliens)

Tavu attapību! Gan sveiciens simtgadei, gan mājiens par šņabīti, tas vietējiem ļoti patiks. Atlika tikai sižets. Tas nedrīkstēja būt pārāk sarežģīts. Kaut ko vieglu un romantisku. Mīlestības trīsstūri, varbūt? Pie lauku dakteres atnāk mīļākais. Mīļākais, protams, būs deputāts. Un tad pēkšņi un negaidīti mājās pārrodas dakteres vīrs – policists. Klasiski. Deputāts slēpjas skapī, sieva mēģina vīru izdabūt ārā no mājām, kas, protams, tik vienkārši neizdodas. Un tad, un tad… Un tad vīrs pamana uz galda stāvošo deputāta atnesto grādīgā pudeli, un iedzer sotaciņu par valsts simtgadi. Šeit lūk arī virsraksts skaisti nostrādā! Samagonka izrādās riktīgi jiftīga un vīrs ātri noreibst. Tad viņš iedzer kopā ar sievu, un tad viņi iedzer vēl un vēl, un tad deputāts izlien ārā no skapja un viņi visi dzer kopā. To visu varēs atšķaidīt ar krievu anekdotēm no Ņikuļina grāmatas. Monika nopūtās. Labi, bet ne izcili. Varētu pat teikt — klišejaini. Bet kā būtu, ja deputāts, piemēram, slēpjoties skapī pārģērbtos sieviešu drēbēs? Vot tā būtu īstākā bomba. Un tad piedzēries policists uzmāktos par sievieti pārģērbtajam deputātam un sieva kļūtu pret viņu greizsirdīga? Monikai kļuva karsti. Šis jau izklausījās jau pat ne pēc Raiņa, bet pēc Šekspīra. Nez vai ar šādu sižetu izdotos dabūt naudu no KKF un izdot savu grāmatu? Būs jāatrāda pagasta kluba apmeklētājiem un tad jau pēc pirmizrādes varēs domāt.

* * *

Pasākums šķita izdevies. Bērni, tautas deju kolektīvs un folkloras kopa nekādus pārsteigumus nesagādāja. Nodejoja, nodziedāja, visus izklaidēja, malači. Arī Viktors nebija slikts. Šoreiz viņš nospēlēja “Ze passendžer”. Publika ne vārda nesaprata, taču meldiņš bija labs un piedziedājums lipīgs un skatītāji jau no pirmajiem akordiem aplaudēja, ar kājām sita takti un vilka piedziedājumu līdzi. “Lā-lā, lā-lā, lā, lā-lā-lā”. Un luga? Luga tika uzņemta ar grandiozām ovācijām. Monika sēdēja skatītāju vidū un viegli sarka, klausoties nebeidzamos aplausus.

Jums patika? — Monika pievērsās blakussēdētājai, kuru iepriekš pagastā nebija satikusi. Monikai blakus sēdēja un eleganti atturīgi aplaudēja jauna, gaumīgi ģērbta un acīmredzami izglītota sieviete.

Ne visai. — Sieviete pašūpoja galvu. — Aktieri, protams, centās, taču luga ir stulba. Kaut kādi debīli joki, kaut kādas nejēdzīgas pārģērbšanās.

Bet tā taču ir komēdija. — Monika taisnojās.

Ai, da beidziet, — sieviete nerimās. — Nevis komēdija, bet gavno polņeišeje. Vienīgais joks visā lugā bija autors.

Aplausi nerimās. Monikas vīrs no publikas uzsauca “Autoru!” un publika atbalstīja. Monika smagi piecēlās un ļoti negribīgi iznāca uz skatuves. Pateicības runa bija sagatavota vēl tad, vienlaicīgi ar lugas scenāriju, taču pacilājošie vārdi šobrīd šķita lieki un nepatiesi. Pasākums bija beidzies, daži aktīvākie apmeklētāji jau bija atstājuši kluba zāles sēdvietas un grūstījās pie izejas. Arī vīzdegunīgā kritiķe, sučka tāda, bija aizgājusi nesagaidot lugas autori.

Paldies, mīļie. Priecīgas Lieldienas. Ejiet dirst.

 

Facebook bloķēšana Latvijā – jebnutijs marasms, lobijs vai ģeniāla ideja?

Šonedēļ Delfi lasītājus sajūsmināju ar savu skatījumu par Facebook, KNAB izpratni par sociālajiem tīkliem un atļāvos nepiekrist Ingai Spriņģei, kurai šķiet, ka Latvijas vārds šajā sarakstā labi iederētos.

Brīdī, kad interneta lietotāji, loģikas aizstāvji un ļaudis ar kaut vai minimālu izpratni par tehnoloģijām metās kopīgā plaukstas dauzīšanā pret pieri, “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorija nodevās smalkākai un detalizētākai analīzei par KNAB vadītāja Jēkaba Straumes izteikumiem, kuros viņš iezīmē “Facebook” bloķēšanu Latvijā kā reālu iespēju. Tiesa, uzreiz vēlamies vērst lasītāja uzmanību – autoram ir ārkārtīgi sarežģīti rakstīt satīrisku rakstu par situāciju, kas jau savā būtībā ir absurduma apogejs.
Sociālajos tīklos vērīgākie ļaudis jau ir pamanījuši atšķirību starp KNAB paziņojumu savā tvitera kontā un mediju citētajiem Jēkaba Straumes izteikumiem:

Jēkabs Straume: “Nav izslēgts, ka mums vajadzēs tiesas spriedumu par to, ka “Facebook” uz kādu laiku Latvijā tiks bloķēts…”

KNAB: “KNAB apzinās, ka paziņojums par iespējamu soc. tīklu bloķēšanu radījis bažas sabiedrībā, tomēr aicina situāciju nedramatizēt…”

Aicinājums situāciju nedramatizēt ir ironisks, jo tajā ir iekļauts vēstījums par to, ka varētu tikt bloķēti vairāki sociālie tīkli, kas ir krietni, krietni sliktāk nekā tas, ko teica Jēkabs Straume.

Tiesa, “Cehs.lv” analītiskās nodaļas vecākais referents sociālo tīklu jautājumos norādīja uz iespējamu KNAB nekompetenci un variantu, ka cilvēks, kurš izplatījis otro paziņojumu, gluži vienkārši nezina, ka “Facebook” nav visi sociālie tīkli. Šim argumentam par labu nāk fakts, ka, piemēram, atšķirībā no “Cehs.lv” vai Kristapa Skuteļa KNAB pat nav praties sev izveidot oficiālu “Twitter” profilu. Vai iestāde, kas sociālajos tīklos eksistē ar statusu “šo kontu varēja uztaisīt jebkurš”, tiešām var objektīvi lemt par veselas valsts sociālo tīklu paradumiem?

No dažādiem viedajiem ir izskanējušas runas, ka “Facebook” bloķēšana mūs novietotu Ziemeļkorejas līmenī. Tiesa, arī tam piekrist nevaram, jo mums tomēr ir pieejams internets. Turklāt Ziemeļkorejā par centieniem ieiet sociālajā tīklā paredzēts sods.

Tāpat nevaram piekrist, ka “Facebook” bloķēšana mūs novietotu Krievijas līmenī, jo pēc otrdienas paziņojuma mēs tajā jau esam novietoti. Redziet, arī Krievijas skandāls pērn bija balstīts uz izteiktiem draudiem par iespējamu “Facebook” pieejas slēgšanu vēlēšanu gadā, ja sociālais tīkls atteiks pakļauties Krievijas pieprasījumam par datu glabāšanu. Izklausās pazīstami?

Tiesa, daži publiski ļaudis, šķiet, ir devušies atvaļinājumā no vārda brīvības aizstāvēšanas un tā tālāk, lai paustu atbalstu KNAB pieejai, apgalvojot, ka virziens ir pareizs – galu galā “šāds “drauds” piesaistītu starptautisku uzmanību un liktu FB respektēt vietējo likumdošanu (..). Un LV “Facebook” jāpakļaujas LV likumdošanai. Un FB NEKO nedarīs, kamēr nejutīs elpu pakausī valstu līmenī”.

Šajā brīdī visi varam vizualizēt Marku Cukerbergu, kurš uztraucies grauž nagus savā 71 miljarda impērijā par nule zaudēto Latvijas tirgu, kas uz kopējā “Facebook” fona rada apmēram tikpat lielu ietekmi, cik liela tā ir Artim Rasmanim Saeimā. Jā, Marks noteikti jau bīstas Latvijas elpas pakausī. Toties noteikti nekāds ļaunums netiks nodarīts mazajiem tirgotājiem, kuru mārketings ir balstīts uz sociālajiem tīkliem, medijiem – gan lielajiem, gan mazajiem, gan sabiedrībai kopumā, kuras ierastā informācijas telpa tiks neadekvāti kropļota, un valsts tēlam pasaulē.

Tīri loģiski skatoties uz situāciju – slēgt pieeju “Facebook”, lai nebūtu jāseko partiju finansējumam tajā, ir līdzīgi kā slēgt lielveikalus, lai nebūtu jāķer zaglēni. Vērtējot no šāda aspekta, ierosinām arī izvērtēt papīra aizliegšanu, jo daudzi negodprātīgi radīti pamfleti un nereģistrēti izdales materiāli, iespējams, ir nodrukāti tieši uz tā. Varam skatīties vēl tālāk un apdomāt naudas aizliegšanu Latvijā, jo tas pilnībā atrisinātu visas KNAB problēmas ar grūtībām izsekot politisko reklāmu finansējumam.

Šeit ieskicējas divi varianti. Jēkabs Straume, iespējams, to visu ir desmitkārt pārbaudījis, analizējis neskaitāmās darba grupās, pieaicinot nozares ekspertus, un godprātīgi paudis patiesu uzskatu, ka Latvijā varētu bloķēt “Facebook” uz vēlēšanu laiku, apzinoties riskus, ka līdzīgs paziņojums pērn Aleksandram Žarovam sagādāja teju visu pasaules mediju uzmanību. Tādā gadījumā, ceru, sabiedrība tiks iepazīstināta ar plašāku informāciju un varbūt tiešām mēs visi varam vienoties – jā, OK, neizslēdzam šādu variantu.

Otrs scenārijs ir, ka atbilde paspruka nejauši, lai radītu iespaidu, ka sociālo tīklu jautājumā tiek kaut kas darīts un saprasts. Tādā gadījumā gluži vienkārši skumji.

“Cehs.lv”, protams, pauž cerību, ka varbūt tas viss ir “Face.lv” un “Draugiem.lv” kopīgs lobijs, lai atgrieztu emigrējušos lietotājus pie patiesām vērtībām – statistikas abonēšanas un bilžu vērtēšanas. Tas tomēr ir pašmāju “Facebook” un “Tinder” ekvivalents.

Liepājas sivēna BLAD

Janeks dalījās ar bildi no vējainās roka pilsētas Liepājas.

Kad nopērc lietotu duškabīni, bet ar sabiedrisko to var aizvest tikai pa daļām…

Paldies par bildi, Ērik!

Un kā tu atvadījies no bamšļa?

Paldies Jankam par iesūtīto attēlu.

Patriota pienākums

“Esi pārliecināts, ka to spēsi?” sieva man jau trešo reizi pārjautāja.
“Tu par mani šaubies?”
“Protams, ne, mīļais. Es tikai domāju… Robis teica, ka varot arī internetā…”
“Robis ir ārsts. Viņš ir pieradis, katru dienu strādā ar e-veselību. Bet mani nervi to neizturēs.”
“Ā, nu jā. Tev taisnība.”
“Varbūt paņemt līdzi sīci? Iežēlināšanai.”
“Traks esi?! Tur taču ir karš.”
“Nu, nu, nav tik traki… labi, es tikai pajokoju.”
Es vēlreiz pārbaudīju savu ekipējumu – termoveļa, bruņuveste, mugursoma, kurā ietilpa ūdens, šokolāde, akmeņi, mans jaunais japāņu nazis, kā arī sievas dotais piparu gāzes baloniņš. Labāk, protams, būtu bijis paķert līdzi ieroci, taču nēsāšanas atļaujas man nebija, un pilsēta mudžēja no mentiem.
“Klau, tu zini, ja kas, zvani Garainim.”
“Nevajadzēs… Pats tikšu galā.”
“Nu, katram gadījumam.”
“Labs ir, es dodos.”
Ilgi jūteļoties nebija laika. Uzspiedu sievas lūpām pēdējo buču, noglāstīju sīcim galvu un te nu es biju, ārā. Nepilnā piecpadsmit minūšu gājienā no Vecrīgas. Jutu, kā manu somu uz leju spiež akmeņi un nazis cauri bikšu kabatai stingri pieguļ gurnam… patīkama sajūta. Es atrados uz kara takas.
Netālu no Laimas pulksteņa mani apstādināja bariņš bruņotu vīru. Viņiem visiem uz piedurknes bija uzmaukta lenta ar auseklīti.
“Uz kurieni dodamies?”
“Uz staciju.”
“Un kas somā?”
“Nekas. Kas te vispār notiek?”
Tēloju naivo, bet sapratu, ka tā bija kļūda. Bruņoto barvedis pienāca klāt un iepūta tieši sejā skāņu trešās dienas sklandrauša atraugu.
Kas te vispār notiek? Vai vai, kādi mēs nezinīši. Vai tikai mēs gadījumā netaisāmies pirkt Dziesmusvētku biļetes?”
“Un pat ja tā būtu – kas tur slikts?”
Tagad tēloju drosmīgo, bet arī tā bija kļūda, jo tēvainis pienāca vēl tuvāk, nu jau gandrīz iebāzdams savu kartupeļdegunu man pierē.
“Kas tur slikts? Kas tur slikts? Mēs esam kustība “Dziesmusvētkus par brīvu!”. Dziesmusvētki pieder tautai! Tie, kas pērk biļetes, ir spekulanti, kuri tās tālāk pārdod ss.com par astronomiskām cenām! Viņi ir pelnījuši nāvi!”
“Es nevienam nepārdošu, zvēru… Gribēju tikai savai ģime…”
“Tu gribēji biļetes savai ģimenei? Tu apzinies, mērgli, ka tantīte laukos, kurai pieci dēli dzied korī un trīs meitas dejo, nevar atļauties sev nopirkt biļetes?! Bet tev, kangar, noteikti ir pilnīgi pajāt, tu esi ierēdnis un taisies pirkt biļetes savai ģimenei, kamēr bērni Latgalē mirst badā?”
“Nav tiesa. Es zinu visas Svētku dziesmas no galvas, un sievai četras māsīcas arī dzied korī.”
“Korī, hahaha! Zinām tādus kā tavējie, jūs dziedat gejropas korī. Pārmeklēt viņu!”
Mani nogrūda zemē un norāva no pleca somu. Kartupeļdeguns turēja manas rokas, kamēr viņa drauģelis, rācenis kamuflāžas jakā izvilka no kabatas nazi.
“Aha! Nazis. Brīnišķīgi! Ar to mēs viņam tūlīt nogriezīsim galvu.”
Šausmās sāku pārskatīt visu savu dzīvi, kad pēkšņi no Makdonalda iznira satrakojies sieviešu pulciņš. Viņas bija ģērbušās linu mēteļos, visām bija loki, un dažas no tām izšāva. Kartupelis un kamuflāža sabruka. Amazone ar Māras zīmi uz sejas saķēra mani un iegrūda rokā japāņu nazi.
“Ātri! Uz Operu!”
“Kas jūs tādas?”
“Mēs esam daudzbērnu māmiņas, kuras rezervēja biļetes, bet tās nedabūja!”
“Bet kurp jūs mani velkat?”
“Uz kasi. Mums ir jācīnās ar kulturālajiem pensionāriem, kuri to jau ieņēmuši. Mums ir jāpārtver fronte!”
“Bet es…”
Es neko nepaspēju pateikt, kad daudzbērnu māmiņu orda ar mežonīgiem kaucieniem jau bija mani aizvilkušas līdz Operai. Apkārt mētājās kustības “Dziesmusvētkus par brīvu!” biedru līķi. Taču te mūs gaidīja jauns pārsteigums – pie Operas strūklakas stāvēja bariņš kulturālo pensionāru, viņu priekšplānā vīrs ar rokas granātu.
“Gribat, lai viss uziet gaisā?” viņš ironiski jautāja daudzbērnu māmiņu vadonei, kareivīgai brunetei, kura atgādināja Baibu Sipenieci, un, protams, bija stāvoklī.
“Jūs ar savu granātu mūs neiebiedēsiet. Tikko esam izrēķinājušās ar visu kustību “Dziesmusvētkus par brīvu!” un pirms tam sagrāvušas divus pūtēju orķestrus, dzemdējot viņiem bērnus.”
“Arī jūs mūs neiebiedēsiet. Mēs cīnījāmies par šo zemi! Pateicoties mums, šī valsts ir brīva. Re, kur, Hermanis, viņam ir simt astoņi gadi, piedalījās Bermonta kaujās. Viņš pavadījis trīs naktis rindā un trīs dienas čurājis strūklakā. Biļetes pienākas mums.”
“Ko jūs visi muldat! Man, piemēram, ir pajāt, es skatīšos Dziesmusvētkus televizorā. ” Meitene melnā ādas jakā un uzkasītu rižu copi bija uzradusies nez no kurienes.
“Koooaaa?! Televizorā? Tu, ko, neesi patriote? Tu negribi baudīt svētku sajūtu?”
Abas grupas metās virsū rižajai, kura pazuda ņudzošu ķermeņu masā. Kādas māmiņas loks atsprāga vaļā un bulta trāpīja simtastoņgadīgajam Hermanim, tieši dibenā. Ar mežonīgu rēkoņu vīrs ar granātu metās virsū pūlim, kad mani kāds parāva aiz rokas lejā. Tas bija Garainis.
“Garais, ko tu….?”
Šššas, tūlīt ies vaļā.”
Sprādziens satricināja parku un uzrāva augšā soliņus. Apkārt bira sašķaidītas ķermeņu daļas, māmiņu loki un pensionāru brilles. Garainis mani vilka tuvāk Operai. Tur jau mūs gaidīja meitene ar copi.
“Kas te…”
“Tā ir mana draudzene Ļena.”
“Bet…”
“Tā bija provokācija, losi, lai izkliedētu tos muļķus. Cik biļešu tev vajag?”
Kases lodziņš bija nošķaidīts ar asinīm. Pie durvīm mētājās kāda omīte, kam bija norauta roka.
“Man? Tas ir – man, Andai un sīcim. Trīs uz katru lielo priekšnesumu. ”
“Ņem.”
Viņš pasniedza biļetes, bet es automātiski pastiepu pretī naudu. Ārā joprojām rībēja sprādzieni un daži kulturālie pensionāri sitās pret durvīm, kuras mēs bijām aizbarikādējuši ar invalīda līķi. Taču tas mani vairs neuztrauca. Es biju godam izpildījis savu patriota pienākumu. Man un manai ģimenei būs īstā svētku sajūta.