Preambulas slēptais vēstījums

Šonedēļ Delfos veicu Satversmes preambulas analīzi.

Ļoti augstu vērtēju cilvēkus, kuri spēj saskatīt vairāk par to, ko noliek viņu deguna priekšā, izlasīt to, kas nav pateikts starp rindiņām, un saskatīt dažādu savstarpēji it kā nesaistītu lietu kopsakarības. Šādus cilvēkus vienmēr esmu uzskatījis par patiesajiem Latvijas balstiem un latviskā tikuma sargātājiem. Piemēram, nav iespējams necienīt tos, kuri redz Stambulas konvencijas patiesos Latvijas valstiskuma un ģimenisko vērtību graušanas mērķus.

Arī pats sevi labprāt uzskatu par vienu no šādiem domātājiem, tāpēc nolēmu apskatīt, kas tad patiesībā teikts Latvijas Republikas Satversmes preambulā. Precīzāk – teikumā: “Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības.” Izlasot šo teikumu, sākotnēji it kā viss šķiet loģiski un pašsaprotami, tomēr aplūkosim to dziļāk…

Jēdziens “latviešu dzīvesziņa” rakstu avotos pirmo reizi minēts 1938. gadā laikrakstā “Skolu Dzīve” publicētajā dzejnieka un žurnālista Leonīda Breikša rakstā “Par jaunatni – jauno tikumu nesēju. Pārdomas par latviešu dzīves ziņu”. Tātad – pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, kad paši īstenākie latvieši sarakstīja Satversmi un proklamēja valsts neatkarību. Nav šaubu, ka šis ir ne tikai pirmais, bet arī pats latviskākais latviskās dzīvesziņas skaidrojums:

“Latviešu dzīvesziņa – latviešu dzīves izpratne, dzīves un pasaules uzskati nāks, lai reiz atbrīvotu mūsu garu no citu mācībām, kas tik bieži ir bijušas viltus un maldu mācības, lai mūs mācītu staigāt patiesi gaišus un saulainus latviešu dzīves ceļus par godu mūsu tautas sirmajai pagātnei un par slavu viņas mirdzošajām nākamajām dienām.”

Nav jābūt īpaši apdāvinātam, lai saprastu, ka ar viltus un maldu mācībām domāta kristietība, kas pagājušās tūkstošgades sākumā ar brutāliem karagājieniem paverdzināja mūsu senčus – senbaltu ciltis, kas savu kultūru šai zemē bija kopušas jau vairākus tūkstošus gadu. Viltus mācība nāca caur zobenu un cirta tik spēcīgi, ka daudzu apziņā joprojām neatgriezeniski iesakņojusies. Tātad ar jēdzienu “latviskā dzīvesziņa” jāsaprot atgriešanās pie tautas un sentēvu patiesajām saknēm, atbrīvojot mūsu garu no kristietības tumšajiem maldiem.

To pašu māca arī preambulas teksts: “Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas.” Kas tad īsti ir šīs “latviešu un lībiešu tradīcijas”? Tās, protams, ir visas tradīcijas, ko mūsu senči piekopa pirms barbariskās kristietības inkvizīcijas. Ir maz tā laika liecību par precīzām tradīcijām. Indriķa hronikas tekstā ir daudzas norādes, piemēram: “Kad pēc 1187. gada Turaidas līvi gribēja ziedot katoļu priesteri Teoderihu saviem dieviem, viņi dievu gribu izzināja, zīlējot ar “Likteņa zirga” palīdzību. Zirga mugurā pēc viņu ticības neredzams sēdēja pats Dievs. Tā kā zirgs divas reizes kāpa pār zemē nolikto šķēpu ar dzīvības lēmēju kāju, tad priesterim tika saglabāta dzīvība.” Vārdu sakot – Teoderiham nospīdēja…

Mūsdienās gan no šīm tradīcijām atlikusi tikai latviešu zīmju vilkšana uz koka sūdiņiem, tomēr vairāk nekā skaidrs, ka preambula aicina atgriezties pie saknēm un celt godā īstas latviešu un lībiešu tradīcijas.

“Vispārcilvēciskās vērtības” ir tādas, kuras stāv pāri laikam un telpai. Respektīvi – atkal atgriežamies pie latviskās dzīvesziņas un līvu tradīcijām, kas preambulas kontekstā noteikti skatāmas kā vispārcilvēcīgas vērtības. Tātad kā vispārcilvēcīgu vērtību varam uzskatīt savu sakņu saglabāšanu, vēlmi atbrīvoties no maldu mācībām. Likumsakarīgi, ka “kristīgās vērtības” preambulā minētas pašas pēdējās, un, tā kā tās ir klajā pretrunā svarīgākajam preambulas tekstam, arī to nozīme ir nebūtiska un nenozīmīga.

Tā kā esmu jums izskaidrojis Satversmes preambulas būtību, aicinu arī Stambulas konvenciju skatīt nevis caur kristīgo vērtību, bet gan latviskās dzīvesziņas un lībiešu tradīciju prizmu. Kas attiecas uz Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča viedokli šajā jautājumā – piedāvāju dievu gribu konvencijas jautājumā izzināt, sēdinot viņu uz “Likteņa zirga”.

P.S.
Vēlamies izteikt pateicību Valentīnam Jeremejevam par atbalstu šī raksta tapšanā.

  1. Vot koka sūdiņus gan nevajag aiztikt – tie ir kultūras kanona pamatvērtība.

  2. Es arī nelasīju, bet atbalstu piedāvājumu Stankevičam! Uzsēdināt viņu uz zirga, lai piedod Valentīns.

  3. Baltu zirgu ar Donu Beižu uz Doma laukumu, lai rātskungs noveļas no ķebļa.
    GATAVS PORN* MILF režisējiens.

Komentēt