Ģimenes lietas

Mēnesnīcā izpūstajos garaiņos tūlīt pat triecās iekšā pinkaina bārda, vecim apņēmīgi tusnījot uz priekšu pāri apsnigušajam laukam. Pa ceļu būtu vieglāk, bet pāri laukam – pa taisno.

Donāts bija taisns vīrs. Domās un darbos. Ja pateica – izdarīja, ja negribēja darīt, nesolīja. Tāpēc Donāts solīja maz, ja vien runa nebija par zolīti un sīvo kaimiņos pie Valentīna.

Dvašas garaiņi piemetās bārdā atpūsies, kur tos gaidīja “Premjer” cigarešu dūmi, dzelošajā salā sevī ierāvuši arī smaržu, kas, siltumā atlaidusies, ikvienam klātesošajam stāsta teikas par vīrišķību un krietnumu.

Sērsna kraukšķēja zem gumijas zābaku zolēm, kā pirms piecām sešām stundām Valentīna virtuvē bija nokraukšķējuši pudeļu korķīši, solot siltumu un sirdsmieru. Sirdsmieru Donāts gan nedabūja – ne jau puse vakara “jaņos” urdīja prātu, nē.  Valentīns ar Antonu stāstīja par saviem bērniem. Jānis Īrijā. Pelna naudu. Kā normālam vecim klātos. Antonam meitu kaut kāds mudaks uz Ludzu savācis, drīz būs pirmais mazbērns.

“Bet tu neķer kreņķi, Donāt, ka puika tev Rīgā sūdu vagas arājs, tagad jau moderni,” Antons ieķēra piecdesmit. Valentīns tikmēr kratījās plecos un smieklos sēca, kā aizkrāsnē ar pelniem aizrijies runcis. Būtu derējis iekraut, bet Valentīnam šodien vārda diena, tāpēc Donāts paņēma piecdesmit, aizkoda, sita galdā kārtis stiprāk nekā citkārt un aizmirsa.

Dusmas atgriezās tagad, uz lauka mēnesnīcā. Ja mājā degtu gaisma, no šejienes jau redzētu logus, bet mežmalā viss bija tumšs. Debesīs nemanīja arī dūmu strūkliņu. Veča atkal būs pīlādzī aizmigusi, neiekurinot pečku, kaza tāda. Donāts pirms iešanas pie Valentīna vienu pudeli bija iztukšojis ar Valiju. Zem zolēm kraukšķēja sērsna.

Īgnums atlaidās, atverot mājas durvis. Istaba bija labi izkurināta. Donāts apsēdās virtuvē, noāva zābakus. No bārdas lēnām atvēlās tur iesalušais “Premjer” smārds. Vairs negribējās sist, gribējās tuvību. Atgāzis pudeli perfekti vertikāli, Donāts ietecināja mutē plāno dzidrā kārtiņu, kas dienā bija paglābusies pudeles dibenā, piecēlās un devās uz guļamistabu.

Mēness pielēja istabu ar sidrabdzidru gaismu. Gultā ar seju matracī gulēja Valija, mugurā aizvien svārki. Izskatījās, ka pat lakats nenovilkts. “Bābas jau netur, un labi, ka netur. Ķēmā neciešamas un gvelž melnu. Vodkas izniekošana,” nodomāja vecis. “Labi, ka netur. Nudie’, labi!” – Valijas apsvārkotā pakaļgala bumbieris raudzījās tieši uz Donāta stakli, kurā nupat arī sākās rosība.

“Tad tagad tu mani beidzot mīli, papu?” matrača slāpēts jautājums pēkšņi aprāva monotono stenēšanu, Donātam lempīgi darbojoties gulošā ķermeņa virspusē. “Vai tu mani beidzot mīli tādu, kāda es esmu, papu?” nu jau pagriezusi galvu uz sāniem, pārvaicāja Juris?

Donāts mēnesī raudzījās tikpat beigts, cik beigts pretī skatījās mēness. Ir 2019. gada 14. februāris. Latvijā jau trīs mēnešus ir ratificēta Stambulas konvencija.

  1. Kas atbalstīja šī raksta tapšanu?

  2. Pohuij visas konvencihas, uz vietām viss ir savādāk. Achtung
    GATAVS STRUTU UZLĒJUMS.

  3. Donats, Jūs čivļi, DonAts!

  4. Nez kapēc šķiet, kaut ko aizdomīgi līdzīgu esmu lasījis jau drukātā versijā! (tajā stāstā cietušis bij’ piemidzis večuks ar visu pīpi mutē)

  5. Asking the real questions here
    Kas tad īsti bija noticis ar Valliju? Vai Vallija patiesība visu laiku bija Juris? Vai varetu būt ka Donats spirta neprata aizmiglots nespēja saredzēt Vallijā sava dēla vaibstus un cik ilga bija viņu kopdzīve? Bet protams visticamāk ka Vallija bija pārubījusies virtuvē.

  6. Vinjs tipa savu meitu izdraza? :D huinja kkada

  7. Vairs negribējās sist, gribējās tuvību.

  8. Končita stāv maliņā un elso.

  9. Valija gan jau malkas šķūnī sacirsta gabalos

  10. Labs! Tagad mīlu!!!

  11. Kur pateicība Valentīnam Jeremejevam?

Komentēt