Dzerbudisms – upuris

Tuvojās pavasaris un Nahdaris kā allaž bija izsludinājis saulgriežu satsangu. Tajā katrs varēja saņemt atbildi uz kādu sev svarīgu jautājumu. Pasākums notika Spīķeru kultūras nama mazajā aktu zālē. Zāle atradās pamestās ēkas dienvidu pusē. Tā bija vienīgā telpa, kurai lokālā zelta jaunatne nebija izdauzījusi logus.
Pavasara saule bija uzsildījusi zāles gaisu. Tas smaržoja pēc mitrām tapetēm un suņu sēnēm. Zāle bija pilna.
Jautājumu uzdeva kāds svešinieks:
– Skolotāj, sakiet, lūdzu, kurā brīdī kļūda kļūst par pieredzi?
Nahdaris iekšēji nopūtās. Viņam bija iesēdušies šie smalkajās skolās gājušie sakāmvārdu mednieki.
– Pielūgšana bez upura ir grēks, – īsi noteica Nahdaris, piemetinot skaļāku – Nākošais!
Taču svešinieks nelikās mierā:
– Bet skolotāj, bet es nesaprotu…
Mirkli paklusējis, vecais meistars nokrekšķinājās un norādīja uz kasti zāles stūrī, gaisā paceļot piecus pirkstus.
Svešinieks acumirklī piesteidzās pie tās un izpildīja norādi ieslidinot ziedojumu kastē visu līdzi paņemto kāpostu.
– Tagad droši vari pist prom bez grēka, – noteica vecais skolotājs. Svešinieks apskaidrotā ahujā devās savās gaitās.

  1. Galīgi pa īsu gandrīz kā koju laikos ap pusnakti kad pēc trešā 0,7 ir par īsu un neviens nevēlas vairs nekur iet.
    Skaisti, un ne vārda par pid**iem un citiem vēl savādākajiem stūmējiem.
    GATAVS pār cūkas aploku nolūzušais mietiņsleņģis.

  2. Nahdaris neliek vilties

  3. Piltuvveida iestiepums

    Kaut kur stūrī klusi ķēzījās vecs kaķis

Komentēt