Monthly Archives: februāris 2018

Rimšēviča copes padomi. Kā izmakšķerēt 100 štukas

Šonedēļ Delfos uzrakstīju par Rimšēviča keisu.

Vienmēr esmu centies ticēt labajam cilvēkos. Ticēt, ka viņu intereses ir nesavtīgas un viņu teiktais nav iepriekš iestudēti salti meli, tomēr līdz galam nespēju noticēt Rimšēvičam. Iespējams, tā ir beznosacījuma refleksu līmenī nosēdusies pretreakcija uz cilvēkiem, kuri vienas intervijas laikā vairākas reizes atkārto terminu “fake news”, kas no spēcīga propagandas ieroča nu jau pārvērties par pēdējo salmiņu, pie kura pieķerties, kad īsti argumenti izsīkuši.

Pagaidām gan nespēju līdz galam izlemt – Ilmārs ir korumpēts un rūdīts noziedznieks vai arī absolūti neveiksmīgu likumsakarību upuris, kurš, dodoties uz copi Kamčatkā, pilnīgi nejauši, pats to neapzinoties, nonācis pie viena galda ar Krievijas ieroču kompānijas Informācijas tehnoloģiju pētniecības institūta vadītāju. Nevēlos izklausīties pēc konspirācijas teorijām ticoša paranoiķa, bet šī nav gluži tā kompānija, kurā es vēlētos iztēloties godīgu Latvijas Bankas prezidentu, kuram ir pirmās pakāpes pielaide valsts noslēpumiem.

Ir pilnīgi skaidrs, ka ar 12 000 € mēnešalgu un čomiem-miljonāriem Maliginu un Kreisleru līdzās ir par maz, lai makšķerēšanas ceļojumā dotos cilvēka cienīgos apstākļos, tāpēc nākas braukt ar tūristu autobusu, apšaubāmas kvalitātes būdā nakšņot kopā ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, kā arī pie skopi klāta galda ņukāt iekšā plikus vārītus kartupeļus. Šajā sakarā noteikti vēlos ierosināt paaugstināt Latvijas Bankas prezidenta atalgojumu.

Vēl ir skaidrs, ka pati lielākā vērtība ir labi draugi. Man ir daudz labu draugu, arī jums noteikti ir gana daudz labu draugu, bet reti kuram ir tik labi draugi kā Ilmāram. Piemēram, Tatjana Loginova, kas vienkārši tāpat iedevusi teju 20 000 €, Marija Sotņikova, kas iedevusi 40 000 €, vai Sandris Grasis, kas Ilmāram iedevis 45 000 €, – summas, kas nodokļu deklarācijā filigrāni norādītas kā “citi ienākumi” – jā, jā, tas jau par īpašumu izīrēšanu, jūs teiksiet! Vai arī tādi labi draugi kā Kreislers, kas gatavi izlīdzēt, iemaksājot 100 000 € drošības naudu. Bez liekas diršanas varu teikt, kā ir, – man reāli skauž.

Tikšanās ar komercbanku, tostarp arī tādu, kuru saistība ar Krievijas oligarhu naudas atmazgāšanu jau oficiāli apstiprināta, vadītājiem vēl it kā ir saprotama. Iztēlojos to aptuveni šādi: Ilmārs satiekas ar “Norvik bankas” akcionāru Grigoriju Guseļņikovu uz kafijas tasi un saka: “Klau, Grigorij, a davai pārstāj atmazgāt krievu piķi?” Bet tikties ar maksātnespējas administratoru Māri Sprūdu, lai uzklausītu viņa ieteikumus ar Latvijas Banku saistītu likumprojektu izstrādē, ir, maigi izsakoties, savdabīgs lēmums, kuram prasītos detalizētāku skaidrojumu.

Varbūt daži uz to raugās citādi, tomēr manās acīs Rimšēvičam par labu nenāk arī Saulveža Vārpiņa algošana par savu advokātu. Es viņa vietā nebūtu izvēlējies aizstāvi, ar kuru pirmā asociācija ir mafijas advokāts Toms Heigens no leģendārā Kopolas “Krusttēva”.

Iepriekš Saulvedis aizstāvējis kukuļņemšanas lietā aizdomās turēto Valsts policijas (VP) Galvenās kārtības policijas pārvaldes priekšnieka vietnieku Arvilu Feierābendu, par izspiešanu grupā notiesāto Ogres domes priekšsēdētāju Egilu Helmani, kā arī Igaunijas miljonāru un dzelzceļa uzņēmuma “Skinest” īpašnieku Oļegu Osinovski, kura vārds izskanējis saistībā ar pusmiljona kukuli VAS “Latvijas Dzelzceļš” (LDz) valdes priekšsēdētājam Uģim Magonim, lai notirgotu četras vecas dīzeļlokomotīves. Iespējams, dziļi sirdī visi šie kungi ir ļoti jauki un altruistiski cilvēki, tomēr šī nav kompānija, kurai pievienojoties raidi signālu: “Esmu totāli nevainīgs, mani apmelo!”

Protams, tās visas joprojām ir tikai neveiksmīgas likumsakarības, kas nekādā veidā nevarētu mest ēnu uz ļoti cienījama baņķiera reputāciju. Tikmēr paša Rimšēviča paustais viedoklis ir diezgan pretrunīgs. No vienas puses, viņam kā Latvijas Bankas prezidentam neesot pilnīgi nekādas teikšanas pār komercbanku sektoru. Tajā pat laikā viņš regulāri tiekoties ar pilnīgi visu banku vadītājiem un uzsverot, ka palikšana amatā ir kategoriski nozīmīga un neatsverama, lai atrisinātu “ABLV Bank”un “Norvik bankas” krīzes.

No vienas puses – Rimšēviča darbs Latvijas Bankā nekādi nespēj ietekmēt un neietekmē Finanšu un kapitāla tirgus komisijas lēmumus komercbanku pārraudzībā, tajā pat laikā viņš dažām komercbankām esot tik ļoti uzkāpis uz varžacīm, ka tagad saņem no tām draudus tikt nošautam. Domāju, ka Ilmāram vajadzētu pašam tikt skaidrībā, vai viņš spēj ietekmēt ar komercbankām saistītās lietas vai tomēr ne.

Cita starpā jāpiemin fakts, ka šī tomēr nav pirmā reize, kad Rimšēviča vārds izskan saistībā ar kukuļu izspiešanu, – jau deviņdesmitajos gados par to runāja pretrunīgi vērtētais mākslinieks un baņķieris Māris Ārgalis, kuram, protams, neviens neticēja. Arī tā noteikti bija nomelnošanas kampaņa.

Lai nu kā, pagaidām šajā lietā izskanējušas tikai varbūtības un pieņēmumi, tāpēc skaidru un nepārprotamu verdiktu pieņemt ir pāragri. Patiesību uzzināsim tikai tad, kad tiesa būs izskatījusi visus materiālus un pieņēmusi lēmumu. Lai gan, zinot Latvijas tiesu sistēmu, visdrīzāk, to neuzzināsim nekad.

Urban yoga

Paldies Zanei par iesūtīto attēlu.

Catalunya

Mani noteikti nošaus, — domāja aizturētais vīrietis, pētot šaurās kameras netīro sienu. Šī doma neviesa bailes vai izmisumu. Nebūt nē. Sirdi piepildīja apņēmība un lepnums, un apziņa, ka latvieši ir karotāju tauta un spēj skatīties briesmām tieši acīs. Dotajā brīdī bija neiespējami atcerēties kādā veidā Latvijas žurnālists nokļuvis Spānijas cietumā. Šī taču noteikti ir Spānija, lai gan īsti pārliecības nebija. Pagaidām Spānija. Šādi karsēt var tikai Barselonas saule, bet smakot — tikai Baleāru jūra. Katalonija. Viss ķermenis smeldza un atmiņas zudums droši vien bija spīdzināšanas sekas. “Katalonija, Madride, Revolūcija” — atsevišķas domas sitās pa galvaskausu un izraisīja sūrākajām paģirām līdzīgas sāpes. Iespējams, tās arī bija paģiras, ej nu sazini. Aizturētais smagi piecēlās no cietuma lāvas, nostājās uz grīļīgām kājām un neveikli novēlās uz zemes. Glāstot apsistos ceļgalus viņš nosēdās atpakaļ uz lāvas. Galva reiba. Gribējās vemt. Un mazliet arī dirst.

Viva la Revolucion! — aizturētais izkliedza, taču kliedziens bija vājš un tam pa vidu iejaucās nejauši izsprukusī atrauga. Fuj. Vēl viens kamols turpat uzreiz pacēlās no vēdera dziļumiem un spiedās rīklē. Šoreiz atrauga izvērtās par vēmekļu vulkānu. Strūkla tika mērķēta kameras stūrī un pēc dažām mokpilnām sekundēm, strūkla izsīka un pārvērtās par duļķainu peļķi. Vēmiens oda pēc alus un ceptiem pelmeņiem. Nolāpītās tapas.

Aizturētais nopētīja kameru. Četras betona sienas, dzelzs durvis, dzelzs lāva, mazītiņš lodziņš zem griestiem un spuldzīte. Viss. Tālāk skatiens pievērsās sev pašam. Glīts mētelis, pirkts Rīgā, Zara veikalā, ar labu atlaidi. Krekls, kādreiz balts un elegants, bet šobrīd iedzelteni netīrs un saburzīts. Džinsi. Lēti, toties īsti amerikāņu. Kurpes. Bļaģ, būs žēl, ja pēc nošaušanas šīs gaumīgās drēbes pievāks kāds no bendēm. Huju viņiem. Labāk iznīcināt tepat uz vietas, nekā uzdāvināt varmākām.

Aizturētais novilka mēteli, skumji to nopētīja un, saņēmis spēkus, sāka plēst nost piedurknes. Diegi negribīgi padevās un plīstot sprakšķēja kā popkorns. Norautās piedurknes tika paceltas gaisā, gluži kā zvejnieka trofejas, un pēc neilgas tīksmināšanās iemestas pievemtajā kameras stūrī. Pēc tam tika izrauta mēteļa odere. Lūk. Džinsi gan negribēja padoties tik viegli. Lai kā necenstos, nepadevās nedz vīles, nedz pogas, nedz jostas cilpas. Toties dirst gribējās aizvien stiprāk. Aizturētā lūpu kaktiņus izstiepa viltīgs smīns. Piedirst bikses būtu negaidīts, bet elegants gājiens. Aizturētais saņēmās. Ķermenis pretojās. Padošanās netika apsvērta. No zarnu dziļumiem izrāvās skābs pirdiens. Tas ir tikai sākums, viņš nodomāja. Beigu sākums. Sajonara, sukas. Valhalla, ujobki.

***

Kameras smagās dzelzs durvis beidzot atvērās. Kamerā ienāca divi.

Bļaģ, nahujam tu apdirsies? — tīrā latviešu valodā iesaucās Rīgas pašvaldības policists.

Bļaģ, nahujam tu drēbes saplēsi, mudak? — viņam piebalsoja otrs.

Jebāl, — pirmais policists izklausījās sarūgtināts. — Ozola kungs, es cerēju, ka būsit izgulējuši dzērumu, bet kakova huja tu izdemolēji kameru? Kurš tagad sakops? Vācies ārā uz izeju.

Aizturētais centās iziet pa kameras durvīm stalti un godpilni, taču viegli grīļojās un biku kaunējās. Apziņa, ka viņš ir nevis Spānijas prisionā, bet Rīgas čokā, negribēja ieņemt viņa prātu.

Jūs mani nošausiet?

Obligāti! — atbildēja pogainais un uzšāva viņam ar kāju pa dirsu. — Pis ārā!

Pis ārā. Tas skan gluži spāniski. Aizturētais iedomājās, ka ir slavenais konkistadors Francisko Pizarro, un lepni izgriezis krūti, piedirstām biksēm, devās brīvībā.

 

Preambulas slēptais vēstījums

Šonedēļ Delfos veicu Satversmes preambulas analīzi.

Ļoti augstu vērtēju cilvēkus, kuri spēj saskatīt vairāk par to, ko noliek viņu deguna priekšā, izlasīt to, kas nav pateikts starp rindiņām, un saskatīt dažādu savstarpēji it kā nesaistītu lietu kopsakarības. Šādus cilvēkus vienmēr esmu uzskatījis par patiesajiem Latvijas balstiem un latviskā tikuma sargātājiem. Piemēram, nav iespējams necienīt tos, kuri redz Stambulas konvencijas patiesos Latvijas valstiskuma un ģimenisko vērtību graušanas mērķus.

Arī pats sevi labprāt uzskatu par vienu no šādiem domātājiem, tāpēc nolēmu apskatīt, kas tad patiesībā teikts Latvijas Republikas Satversmes preambulā. Precīzāk – teikumā: “Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības.” Izlasot šo teikumu, sākotnēji it kā viss šķiet loģiski un pašsaprotami, tomēr aplūkosim to dziļāk…

Jēdziens “latviešu dzīvesziņa” rakstu avotos pirmo reizi minēts 1938. gadā laikrakstā “Skolu Dzīve” publicētajā dzejnieka un žurnālista Leonīda Breikša rakstā “Par jaunatni – jauno tikumu nesēju. Pārdomas par latviešu dzīves ziņu”. Tātad – pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, kad paši īstenākie latvieši sarakstīja Satversmi un proklamēja valsts neatkarību. Nav šaubu, ka šis ir ne tikai pirmais, bet arī pats latviskākais latviskās dzīvesziņas skaidrojums:

“Latviešu dzīvesziņa – latviešu dzīves izpratne, dzīves un pasaules uzskati nāks, lai reiz atbrīvotu mūsu garu no citu mācībām, kas tik bieži ir bijušas viltus un maldu mācības, lai mūs mācītu staigāt patiesi gaišus un saulainus latviešu dzīves ceļus par godu mūsu tautas sirmajai pagātnei un par slavu viņas mirdzošajām nākamajām dienām.”

Nav jābūt īpaši apdāvinātam, lai saprastu, ka ar viltus un maldu mācībām domāta kristietība, kas pagājušās tūkstošgades sākumā ar brutāliem karagājieniem paverdzināja mūsu senčus – senbaltu ciltis, kas savu kultūru šai zemē bija kopušas jau vairākus tūkstošus gadu. Viltus mācība nāca caur zobenu un cirta tik spēcīgi, ka daudzu apziņā joprojām neatgriezeniski iesakņojusies. Tātad ar jēdzienu “latviskā dzīvesziņa” jāsaprot atgriešanās pie tautas un sentēvu patiesajām saknēm, atbrīvojot mūsu garu no kristietības tumšajiem maldiem.

To pašu māca arī preambulas teksts: “Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas.” Kas tad īsti ir šīs “latviešu un lībiešu tradīcijas”? Tās, protams, ir visas tradīcijas, ko mūsu senči piekopa pirms barbariskās kristietības inkvizīcijas. Ir maz tā laika liecību par precīzām tradīcijām. Indriķa hronikas tekstā ir daudzas norādes, piemēram: “Kad pēc 1187. gada Turaidas līvi gribēja ziedot katoļu priesteri Teoderihu saviem dieviem, viņi dievu gribu izzināja, zīlējot ar “Likteņa zirga” palīdzību. Zirga mugurā pēc viņu ticības neredzams sēdēja pats Dievs. Tā kā zirgs divas reizes kāpa pār zemē nolikto šķēpu ar dzīvības lēmēju kāju, tad priesterim tika saglabāta dzīvība.” Vārdu sakot – Teoderiham nospīdēja…

Mūsdienās gan no šīm tradīcijām atlikusi tikai latviešu zīmju vilkšana uz koka sūdiņiem, tomēr vairāk nekā skaidrs, ka preambula aicina atgriezties pie saknēm un celt godā īstas latviešu un lībiešu tradīcijas.

“Vispārcilvēciskās vērtības” ir tādas, kuras stāv pāri laikam un telpai. Respektīvi – atkal atgriežamies pie latviskās dzīvesziņas un līvu tradīcijām, kas preambulas kontekstā noteikti skatāmas kā vispārcilvēcīgas vērtības. Tātad kā vispārcilvēcīgu vērtību varam uzskatīt savu sakņu saglabāšanu, vēlmi atbrīvoties no maldu mācībām. Likumsakarīgi, ka “kristīgās vērtības” preambulā minētas pašas pēdējās, un, tā kā tās ir klajā pretrunā svarīgākajam preambulas tekstam, arī to nozīme ir nebūtiska un nenozīmīga.

Tā kā esmu jums izskaidrojis Satversmes preambulas būtību, aicinu arī Stambulas konvenciju skatīt nevis caur kristīgo vērtību, bet gan latviskās dzīvesziņas un lībiešu tradīciju prizmu. Kas attiecas uz Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča viedokli šajā jautājumā – piedāvāju dievu gribu konvencijas jautājumā izzināt, sēdinot viņu uz “Likteņa zirga”.

P.S.
Vēlamies izteikt pateicību Valentīnam Jeremejevam par atbalstu šī raksta tapšanā.

Ģimenes lietas

Mēnesnīcā izpūstajos garaiņos tūlīt pat triecās iekšā pinkaina bārda, vecim apņēmīgi tusnījot uz priekšu pāri apsnigušajam laukam. Pa ceļu būtu vieglāk, bet pāri laukam – pa taisno.

Donāts bija taisns vīrs. Domās un darbos. Ja pateica – izdarīja, ja negribēja darīt, nesolīja. Tāpēc Donāts solīja maz, ja vien runa nebija par zolīti un sīvo kaimiņos pie Valentīna.

Dvašas garaiņi piemetās bārdā atpūsies, kur tos gaidīja “Premjer” cigarešu dūmi, dzelošajā salā sevī ierāvuši arī smaržu, kas, siltumā atlaidusies, ikvienam klātesošajam stāsta teikas par vīrišķību un krietnumu.

Sērsna kraukšķēja zem gumijas zābaku zolēm, kā pirms piecām sešām stundām Valentīna virtuvē bija nokraukšķējuši pudeļu korķīši, solot siltumu un sirdsmieru. Sirdsmieru Donāts gan nedabūja – ne jau puse vakara “jaņos” urdīja prātu, nē.  Valentīns ar Antonu stāstīja par saviem bērniem. Jānis Īrijā. Pelna naudu. Kā normālam vecim klātos. Antonam meitu kaut kāds mudaks uz Ludzu savācis, drīz būs pirmais mazbērns.

“Bet tu neķer kreņķi, Donāt, ka puika tev Rīgā sūdu vagas arājs, tagad jau moderni,” Antons ieķēra piecdesmit. Valentīns tikmēr kratījās plecos un smieklos sēca, kā aizkrāsnē ar pelniem aizrijies runcis. Būtu derējis iekraut, bet Valentīnam šodien vārda diena, tāpēc Donāts paņēma piecdesmit, aizkoda, sita galdā kārtis stiprāk nekā citkārt un aizmirsa.

Dusmas atgriezās tagad, uz lauka mēnesnīcā. Ja mājā degtu gaisma, no šejienes jau redzētu logus, bet mežmalā viss bija tumšs. Debesīs nemanīja arī dūmu strūkliņu. Veča atkal būs pīlādzī aizmigusi, neiekurinot pečku, kaza tāda. Donāts pirms iešanas pie Valentīna vienu pudeli bija iztukšojis ar Valiju. Zem zolēm kraukšķēja sērsna.

Īgnums atlaidās, atverot mājas durvis. Istaba bija labi izkurināta. Donāts apsēdās virtuvē, noāva zābakus. No bārdas lēnām atvēlās tur iesalušais “Premjer” smārds. Vairs negribējās sist, gribējās tuvību. Atgāzis pudeli perfekti vertikāli, Donāts ietecināja mutē plāno dzidrā kārtiņu, kas dienā bija paglābusies pudeles dibenā, piecēlās un devās uz guļamistabu.

Mēness pielēja istabu ar sidrabdzidru gaismu. Gultā ar seju matracī gulēja Valija, mugurā aizvien svārki. Izskatījās, ka pat lakats nenovilkts. “Bābas jau netur, un labi, ka netur. Ķēmā neciešamas un gvelž melnu. Vodkas izniekošana,” nodomāja vecis. “Labi, ka netur. Nudie’, labi!” – Valijas apsvārkotā pakaļgala bumbieris raudzījās tieši uz Donāta stakli, kurā nupat arī sākās rosība.

“Tad tagad tu mani beidzot mīli, papu?” matrača slāpēts jautājums pēkšņi aprāva monotono stenēšanu, Donātam lempīgi darbojoties gulošā ķermeņa virspusē. “Vai tu mani beidzot mīli tādu, kāda es esmu, papu?” nu jau pagriezusi galvu uz sāniem, pārvaicāja Juris?

Donāts mēnesī raudzījās tikpat beigts, cik beigts pretī skatījās mēness. Ir 2019. gada 14. februāris. Latvijā jau trīs mēnešus ir ratificēta Stambulas konvencija.

Kriminālās ekselences fonds – kā tur patiesībā ir?

Tā kā nesen iztestēju roku kino apskatīšanā, šoreiz Delfi versijās ar atrocītām piedurknēm metos hujačīt pa klaviatūru, lai recenzētu KEF’u. 

Pēc tam, kad Cehs.lv vārdā apskatīju filmu “Nameja gredzens”, saņēmu dažādas atsauksmes – gan tādas, kas uzteica, gan tādas, kas pēla, gan tādas kā parasti. Proti, “CIK jums j€notiba SOROS un usakovs par sito samaksaja jo JUSU viedoklis IRA noiprkts”. Uzskatu, ka trāpīju desmitniekā, tāpēc ķeros pie nākamā filmas apskata. Biju devies aplūkot veikumu ar nosaukumu “Kriminālās ekselences fonds” (KEF).

Es apzinos, ka, ķeroties pie šīs filmas apskatīšanas, esmu uz plānāka ledus nekā tie zemledus makšķernieki, kuri tup uz Juglas ezera maija vidū. Šobrīd KEF ir svētā grāla statusā, un tas, kurš veltīs jebkādu kritiku šī garadarba virzienā, tikpat labi varētu aiziet un Porziņģa otrai kājai arī saraut saites.

Filmas “Facebook” lapā savu vērtējumu ir izteicis 81 cilvēks. 80 no tiem ir devuši piecas zvaigznes, taču tikai viens drosminieks ir saņēmies ielikt četras. Baumo, ka viņš vairs neesot redzēts uz ielām. Tviterī, ierakstot filmas atslēgvārdus, var noslīkt komplimentos, taču ar Habla teleskopu ir jāmeklē komentāri, kas kaut vai starp rindiņām ietvertu kritiku. Arī apskatnieki savos komentāros ir centušies tikai tīri ķeksīša pēc iemest kādu nelielu āķi, ko, pareizi interpretējot, var saprast kā nepilnību novērojumu.

Uz filmu devos ar augstām ekspektācijām. Ļoti augstām. Precizējot – tieši tik augstām ekspektācijām, kādas Īlons Masks otrdienas vakarā centās sasniegt ar “Falcon Heavy” raķeti.

Sākoties seansam, sagaidīju divas lietas – absolūti ģeniālu filmu, kas attaisnos visas manas cerības un liks burtiski ieņurkot sajūsmināto komentētāju vilnī. Kā arī, tā kā filma ir komēdija un es apmeklēju populārāko kinoteātri ciemā, es sagaidīju vismaz divus netālu sēdošus mudakus, kuri riktīgi skaļi zviegs visu seansa laiku un izteiks savus komentārus.

Ja otro izdevās izpildīt ar uzviju (kam, protams, nav sakara ar filmu, jo tos džekus spētu sasmīdināt arī uz sienas uzzīmēta vafele), tad pirmais mani turēja zem intrigas visu seansa laiku. Iespējams, tā pat bija mana problēma, jo pārlieku nodarbināju sevi ar jautājumu: “Vai šis bija tas ģeniālais moments, kas visus pavilka?”

Vēlos uzreiz sākt ar lietām, kas man nepatika. Man nepatika nesaturīgā lamāšanās. Saprotu, saprotu – tas pieder pie tēla un atbilstoša leksika bija piemeklēta atbilstošiem tēliem. Taču mani nepameta sajūta, ka filmas veidotāji tik ļoti izbauda savu neatkarību, ka nevēlas laist zudībā nevienu dialogu, tajā neiestumjot rindu ar “p******, b***”. Es nevaru, protams, viņus vainot, jo, iespējams, rīkotos tāpat, taču kaut kādā momentā mana sāta sajūta pēc lamuvārdiem bija ar uzviju remdēta.

Amatieri-aktieri bija foršs moments tādā ziņā, ka sejas nebija atskatītas. Arī publicists, rakstnieks un Rīgas domes deputāts Māris Mičerevskis (kuru “Rīta Panorāma” izlēma pieteikt vienkārši kā aktieri) bija pelnījis saņemt savas uzslavas. Veidotāji no amatieru aktiermeistarības bija izspieduši ļoti daudz, taču teikt, ka nevarēja redzēt atšķirību starp viņiem un īstiem aktieriem, ir pārspīlējums. Patiesībā atšķirību var redzēt. Un var arī dzirdēt.

ŠEIT BŪS SPOILERIS

Visvairāk man traucēja pārblīvētais sižets, kas bija tik piesātināts ar papildu notikumiem, ka es fiziski noguru un filmas beigās man nebija spēka vairs uztvert lietas. Īsāk sakot: tas bija “pārmudīts”. Spilgtākais piemērs bija kaimiņš ar cirvi, kurš, kā izrādījās filmas beigās, kaut kad sen ir sacirtis savu sievu, bet visādi citādi tam nav sakara ar KEF kopējo stāstu. Kāds sakars?

ŠEIT SPOILERIS BEIDZAS

Atrast, kur piekasīties, protams, var, tāpēc aizvien aktuāls ir jautājums, kāpēc neviens neatļaujas teikt ko sliktu. Man ir divi varianti, kāpēc tā. Pirmais: iespējams, ikvienam interneta lietotājam vismaz viens draugs vai paziņa spēlē filmā.

Otrais: KEF akurāt’ beidzot ir viena filma, kas nav darināta no nodokļu maksātāju naudas, iezīmējot rezultātu, ko var sasniegt ar labu ideju, entuziasmu un kvalitatīvu plānošanu. Šeit ļaužu pulciņš izdomāja: “Eu, moš uztaisām filmu?” Un – voilá – viņi uztaisīja filmu!

Jūtos priecīgs, ka to apmeklēju, un ceru, ka manis samaksātie dālderi sasniegs filmas veidotājus, jo, ja par filmas saturu katrs drīkst paturēt savas tiesības – slavēt vai lamāt –, tad “Kriminālās ekselences fonda” veidošana ir priekšzīmīgs solis, kurā režisori nav lēkuši pāri savai pakaļai, un par to es vēlos viņiem digitāli paspiest roku, kā arī aicināt lasītājus apmeklēt filmu.

Šajā ziņā KEF ir labāka dāvana valstij simtgadē nekā “Nameja gredzens”, jo parāda, ka Latvijā ir ļaudis, kuri spēj darināt labas lietas arī bez nodokļu šķērdēšanas.

Cehu grib nopirkt

Ir tādi cilvēki, kuri tik ļoti nespēj pieņemt no sava atšķirīgus viedokļus, ka uzskata tos par nopirktiem. Piemēram, ja CEHS.lv atbalsta Stambulas konvencijas ratificēšanu, skaidrs, ka par to maksā sorosīti. Šāds cilvēks ir arī Valentīns. Tā kā viņš aktīvi publicē tviterī savas facebook sarakstes, nolēmām darīt tāpat.

P.S.
Vēlamies izteikt Valentīnam Jeremejevam pateicību par atbalstu šī raksta tapšanā.

Fakti par asociāciju Ģimene

Internetā pamanījām asociācijas “Ģimene” ierakstu ar “faktiem” par Stambulas konvenciju. Tā kā asociācija nav vienīgie, kas prot taisīt infografikus, izveidojām paši savu.

Stambulas Konvencija idiotiem

Ir pagājuši 3 gadi kopš sabiedrība šokēta dalījās sociālajos tīklos ar rakstiem “Geji nāk!” un “Obligāta dzimummaiņas operācija 2. Klases skolēniem”, zem kuru virsrakstiem slēpās baumas un nostāsti par pamazām Latvijai uzbrūkošu ļaunumu – Stambulas Konvenciju. Diemžēl, šo trīs gadu laikā neviens nav pacenties konvencijas būtībā iedziļināties vairāk par Iesalnieka tvītu laikošanu.

Lieki gan neuztraucieties, Cehs ir pieradis interneta melno darbu veikt twitter lietotāju vārdā. Pārsvarā tas nozīmē lietu iegūglēšanu. Kas, starp citu, nav īpaši sarežģīti, jo, ja smadzeņu kapacitāte ļauj tviterī kādu saukt par peģiku, tam tehniski vajadzētu būt pietiekami arī, lai šo to kādreiz uzmeklētu arī gūglē.

Bet tagad pa punktiem. Kas ir Stambulas Konvencija?

Tā ir konvencija (idiotiem – starptautisks līgums), kas paredz novērst un apkarot vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē. Ar vārdiem vardarbība ģimenē, starp citu, tiek pasargāti arī vīrieši, tātad, lai arī konvencijas galvenais uzsvars ir uz vardarbības pret sievietēm izskaušanu, tā nevienā brīdī neizslēdz, ka vardarbībai tiek pakļauti arī vīrieši.

Kāpēc mums vajag SK? Vai likums mūs jau pietiekami neaizsargā?

Nē. Skarbā patiesība ir tāda, ka gandrīz katram otrajam Latvijas iedzīvotājam būtu savs stāsts par šo stāstāms, bet ierastais scenārijs ir sekojošs: uz mājām tiek izsaukta policija, problemātiskais ģimenes loceklis tiek vai nu uz dienu aizvests izgulēties vai, policijai nolemjot, ka nav bīstams/ bīstama, atstāts mājās. Nākamajā dienā citiem ģimenes locekļiem gan ir tiesības vērsties tiesā, bet process nav ātrs un kamēr tiek risināts, pakļauj citus ģimenes locekļus vēl lielākam riskam.

Kā tieši Stambulas konvencija palīdzēs?

Šobrīd situācija ir sekojoša – Ja ģimenē esi fiziskas vai emocionālas vardarbības upuris, tev ir jādomā, kā no šīs situācijas tikt laukā. Parasti pretargumenti ir “nespēju atļauties aiziet, nav kur iet, nav kas palīdz, bail par bērnu drošību” utt. SK pasākumu virkne ir tēmēta, lai maksimāli atvieglotu šo procesu. Piemēram, liekot valdībai finansēt krīzes centrus un sociālo palīdzību; nodrošinot, ka palīdzības dienesti operatīvi reaģē uz izsaukumiem, kuros iesaistīti ģimenes konflikti, un tos risina; izglītojot bērnus jau no agras bērnības par vardarbības sekām un viņu tiesībām, ar to saskaroties; nodrošinot, ka pilnīgi visas iesaistītās valsts iestādes darbojas upura, nevis varmākas interesēs; nepieļaujot upura atkārtotu pakļaušanu vardarbībai utt.

Tehniski, SK ir paša Rasnača interesēs. Tas ir vienīgais veids, kā viņu mājās beigs klapēt ar rabarberiem.

Kāpēc runājam par sociālo dzimti Stambulas Konvencijas sakarā?

Sociālā dzimte konvencijā tiek pieminēta tikai pret sievietēm vērstu stereotipu laušanai. Principā, iemesls, kāpēc tiek kavēta SK ratifikācija ir Rasnača sūdīgā angļu valoda.

Vai SK ir radikāli noskaņotu feministu murgs?

Nē. Viņas var trakāk.

Vai SK ratificēšana nozīmē viendzimumu laulību legalizēšanu?

Nē.

Vai man tagad nāksies izmantot tualeti kopā ar pretējā dzimuma pārstāvjiem?

Jā. Bet tikai Tev.

Kas jādara, lai labāk izprastu Stambulas Konvenciju?

Jāsāk ar ŠO

Kas vēl mainīsies?

Mediji. Šo daļu nevienam nepatīk pieminēt, bet ideālā gadījumā (un būsim reāli, tam vajadzēja notikt jau pirms 10 gadiem) pēc SK ratifikācijas Delfiem vairs nebūs tiesību sievietes saukt par “Seksīgajām Lee” vai “Cukurdupšu īpašniecēm”.

Kas točna nemainīsies?

Tava bērna seksuālā orientācija.

Kam tiks Stambulas kompensācijas miljardi? Kāpēc tikai gejiem?

Šonedēļ nolēmu izglītot sabiedrību par homoparadīzi, kurā visi drīz būsim.

Pirms daudziem gadiem, kad Latvijā notika pirmais geju praids, es vēl biju skolēns. Atceros, ka tai dienā atnācu pēc stundām mājās un mani sagaidīja tēvs, kurš apakšveļā cepa liellopu aknas. Tās nebija parastas apakšbikses, bet ceļos un dibenā izstaipīta siltā veļa, kuru viņš mēdza dēvēt par “veca vācu virsnieka mundieri”. Man ienākot pa durvīm, viņš smaidot pavaicāja: “Nu, dēls, vai beisbola nūja jau asiņaina?”

Nekad neesmu bijis Stambulā. Godīgi sakot, nevienā Turcijas pilsētā. 2007. gada ekonomikas burbuļa laikā biju pārāk jauns, lai mestos vispārējā patēriņa kredītu grābšanas eiforijā un uz parāda dotos uz tipiskajiem lumpeņu galamērķiem: Ēģiptes kūrortiem, Grieķijas salām vai Turcijas “all-inclusive” tūristu kāstuvēm.

Esmu vecmodīgi audzināts, formējies vienkāršākā laikā – tradicionālu vērtību krietnajā virumā. Dienvidjūru pludmaļu vietā manu jauneklīgo augumu ir apskalojuši tikai Baltijas jūras aukstie un tumšie ūdeņi. Tie mani skarbi tēsuši no puišeļa par vīru. Mans vēders nelīdzinās bālai, tumīgai mannā putrai, kas viegli apsvilusi tropiskā saulē. Tas drīzāk atgādina retiem, melniem matiem klātu sālītu siļķi. Manas pēdas nelīdzinās kāmju pakaļām, bet ir apaugušas ar biezu, cietu ādu, lai spētu izturēt Jūrkalnes akmeņainās pludmales asās šķautnes.

Domāju, ka šai ziņā neesmu unikāls. Gluži pretēji – esmu pārliecināts, ka manu sentimentu dala lielākā daļa Latvijas sabiedrības. Tieši šī iemesla dēļ nav nekāds brīnums, ka noteiktu politiķu centieni mūsu krietnajai tautai uzspiest Stambulas koģenerācijas dokumentā aprakstītās jaunās vēsmas izraisa pretestības un neizpratnes vilni.

Beidzot būtu pienācis laiks skaidri un gaiši uzskaitīt, ko tieši galu galā nozīmētu Latvijai parakstīties zem minētā dokumenta. Esmu ne mazāk kā jūs noguris no politiķu pašmērķīgās svaidīšanās ar svešvārdiem un pārgudrībām, tāpēc beidzot pietiek pūst miglu acīs un laiks tiešā, saprotamā valodā uzskaitīt Stambulas konfesijas trīs galvenās pamattēzes.

Pirmkārt, tā aizliedz sist sievietes. Domāju, ka pret to nevienam adekvātam latvietim nebūtu nekādu iebildumu, jo jau šobrīd mūsu likumi par sieviešu sišanu paredz kriminālatbildību. Tomēr jāsaprot, ka šajā jautājumā Stambulas komisija iet soli tālāk un par sišanu uzskata arī tādas tradicionālas vērtības kā iepļaukāšana ar delnas augšdaļu, ko jebkurā normālā ģimenē sauc par “straujajiem glāstiem”.

Otrkārt, tā aizliedz diskriminēt gejus un lezbietes. Domāju, ka arī pret šo punktu nevienam krietnam līdzpilsonim nebūtu iebildumu, ja vien šī dokumenta slepenajos pielikumos nebūtu izvērstāk izskaidrots, kas ar to patiesībā domāts. Un domāts ir sekojošais: nākamo divu paaudžu laikā paredzēts no zemo cenu aviokompāniju lidaparātiem pār Eiropas Savienību izkaisīt miljoniem tonnu nanopulvera, kas sākumā visus padarīs par biseksuāļiem, bet pēc tam par simtprocentīgiem homoseksuālistiem. Ja šis plāns izdosies, jau gadsimta vidū ES teritorijā iestāsies homoparadīze un Bavārijas stila ādas šortu tirdzniecības apjoms pārsitīs visus rekordus, bet “Village People” dziesmas atgriezīsies topu pirmajās vietās.

Treškārt, Stambulas kolēģija paredz uzlikt par pienākumu sagraut tradicionālās ģimenes, kas sastāv no 1 vīrieša, 1 sievietes, 2 bērniem un 2 litriem stiprinātā “apinīša”. Divlitrīgo plastmasas bamšļu aizliegums jau bija pirmais sitiens pa mūsu vērtībām. Vai tiešām mēs vēlamies piedzīvot arī nokdaunu?

Izvērtējot visus minētos faktus un pieņēmumus, aicinu ieklausīties tādos viedokļu līderos kā Jūlija Savčenko, Zigurds Stenkēvičs un Kaspars Dimedrols un akli nesekot Eiropai tieši bezdibenī, kurā tā nolēmusi tik bezrūpīgi mesties.