Monthly Archives: janvāris 2018

Aizgalda ziņas: aktualitātes provincē

Nesen pašmāju informācijas telpā uzvirmoja neliels skandāls saistībā ar laikrakstu “Ludzas Zeme”. Neiedziļnoties tā detaļās, sapratām, ka vidējais pilsētnieks tā īsti pat nenojauš, par kādām tēmām raksta šāda veida reģionālie izdevumi. Kas ir mēneša aktuālākās tēmas? Kāda ir lasītāju sāpe? Nolēmām nākt pretī saviem lasītājiem, ieskicējot reģionālo laikrakstu aktualitātes.

Žurnālā “Aizgalda ziņas” lasiet:

– Šogad modē: jau trīssimto gadu pēc kārtas zili logu rāmji! Centrālajā atvērumā komentē arhitekts ar savu mās…sievu
– “Mācāmies skaitīt.” – izklaidējoši informatīva mūžizglītības sadaļa
– Eksperti atbild: Incests – rīdzinieku izgudrots mīts!
– Stārtaps: “Aknu transplantu crowdfunding”
– Pasākumu ceļvedis brīvdienām: Neviena lieta, ko darīt laukos
– Tūrisma sadaļa: Ludza – tā pati Rēzekne tikai mazāka
– Zaļumballēs nosisto cilvēku skaits samazinājies par 25%, rajonu iedzīvotāji vaino alkohola akcīzes celšanos
– Pirmās palīdzības programma pamatskolniekiem: “Kā noguldīt piedzērušos tēti, lai viņš neaizrijas ar mēli”
– Mūzika un kultūra: Kā pūst alus pudelē, lai tā smieklīgi skanētu
– Padomi: Kartupelis. Ēdiens, dildo un labākais draugs
– Rāceņu šmekķausis visai ģimenei
– “Kaimiņš nozaga manu pudeli” – šokējošs noziegums Ezerniekos
– Kā atšķirt buļbu no akmeņa?
– “Tāds pats uzvārds nav aicinājums pārgulēt” skaidro attiecību eksperte
– Siena zārds – vieta mīlniekiem, vieta padirst
– Smalko aprindu jaunumi: Kāpēc bagātnieki slauka i pakaļu, i muti?
– Sieva no citas ģimenes – plusi un mīnusi
– Mazs’ bij’ tēva novadiņš… lai nebūtu jāiet tik tālu pēc šmigas
– Norisināsies referendums par dzimtbūšanas atgriešanu
– Referendums izgāžas; iedzīvotāji neprot parakstīties
– Referenduma rezultāti: 90% balsstiesīgo uzvārds ir “X”
– Bizness un ekonomika: Apsisties no līmes – vai tiešām lētāk?
– Saeimas vēlēšanās laukos nobalsojuši vien 4%. Iedzīvotāji skaidro, ka nav sapratuši jautājumu
– Dāņu inverstori šokā. Laucinieki skvoto cūku fermās!
– Pirmo reizi vēsturē ar Āfrikas cūku mēri sasirgusi trīs bērnu ģimene Zilupē
– Krievi – draugi, sabiedroti un palīgi – droši vien sabiedrotie
– BuļBank piedāvā pāriet uz pūra otro līmeni
– Latvijas lepnuma nominācija “Stipra ģimene”: Vectēvs tēvs savam mazdēlam
– Pētījums rāda, ka sausajās atejās joprojām tiek darināti Rotko šedevri
– Zintnieks Skrāpāns: “Es protu atkodēt”
– 9. februārī Ludzas kultūras namā uzstāsies cilvēks, kurš bijis Rīgā! Nepalaid garām!
– Vislabāk kaisītie ceļi, kur doties sālīt suķi ziemai
– Kāpēc uz ceļiem ber sāli, ja tur apakšā nav ēdiens?
– Furunkuls: Bieds vai dabiska stresbumba?
– 100 speķa ēdieni katriem svētkiem
– Redzes zaudēšana un nāve – eksperti degustē jauno Preiļu kokteili
– Trīs mažora akordi jebkurai šlāgerdziesmai
– Medicīnas brīnums: Pacients izdzīvo pēc aklās zarnas operācijas
– Kā ziemā nenoslāpēt uguni savā pavardā
– Kriminālā hronika: smagi piekauts rēzeknietis, kurš uzstājies ar lekciju par kriptovalūtām. Liecinieki ziņo, ka uzbrucēji klieguši: “Tu domā, ka esi labāks par mums?!”
– Soļķis vai bendža? Labākais ņufājamais svētku apsitienam
– Modernā province: Krēslam, ar kuru ezerā mērc raganas, turpmāk būs drošības jostas
– Novadā telefonu numuros turpmāk izmantos tikai ciparus no 1 līdz 3
– Ibumetīns rosolā. Miegazāles saldumos. Un citus noderīgus padomus varēsi izlasīt reģionālajā žurnālā “Cūku spiedēja kalendārs”
– Nomētāšanā ar akmeņiem pierādās, ka Sintija bija burve
– Rietumu samaitātības vēsmas – sievietes vāc parakstus par pāreju no septiņām darba dienām nedēļā uz sešām
– Tukšas/pilnas graņonkas metode: Balvos programmētājiem interaktīvi mācīs bināro kodu
– Militāro mācību nolūkos iepērk 15 koka rungas
– 7,3 promiles sasniedzis cēsinieks kļūdas pēc nogādāts “uz mājām” Rēzeknē. Policija atvainojas par pārpratumu
– Spriežot pēc ārā apsnigušā akmens, visticamāk arī rītā ir sagaidāms ziemai tipisks laiks
– Akcijas “rīdzinieks – lauciniekam” ietvaros pusaudži dāvinās provinces vienaudžiem zobu protēžu līmi
– Lauku attīstības fonds pastniekam dāvina vāļinkus ātrākai saziņai ziemā
– Čigānietes spļāviens – nemainīgā panaceja
– Kāpēc Mairim Briedim dod naudu par pizģīšanos, bet Valčam un Serjožam nē?
– Skandāls medicīnā: apvārdots ūdens izdziedina jostas rozi, bet pielipina šļupstēšanu
– Jocīgi fakti: kāpēc ūdens ziemā kļūst ciets?
– No ieceļotāju drošības padomu brošūras: “Zobu skaits mutē un latviešu valodā izrunāto vārdu daudzums zaļumballē ir apgriezti proporcionāls.”
– Susināšanas pakalpojumi sausākām atejām
– Iepazīšanās sludinājumi: Līdumnieks meklē savu likteni
– Lai cīnītos pret lauku izmiršanu, rosina celt uz mežu vedamo vecīšu vecumu no 45 uz 50 gadiem
– Šķeldotājs: Ekoloģiska alternatīva kremēšanai
– Brīnumbērs Pauļs: pirmais novadnieks, kas pabeidzis skolu ne reizi nepaliekot uz otru gadu
– Pagastvecis iegādājas Ford Sierra; spēkratu neuzrāda deklarācijā
– Mediju statistika – provincē populārākais raidījums: LR1 “ziņas vienkāršajā valodā”
– Aizturēts ludzēnietis Ivars, kurš sarunājās ar klausuli bez vada
– “Peģiks!” – Kaimiņi apsmej novadnieku, kuram ir tikai 2 bērni
– Pikantais apcirknis: Rijā izkuļ ne tikai vārpas, bet arī māsīcas
– Kā vieglāk atcerēties kura nedēļas diena un citi iemesli kāpēc ģimenē vajadzīgi septiņi bērni
– Trīnīši – 5 padomi, kā tikt pie jaudīga pabalstu reizinātāja
– Kā tikt neapšmauktam autoveikalā jeb barojošāku grūbu Top 5
– Provincē pirmo reizi ieviests rats; kartupeļu kastes stumšana kļūs vieglāka
– Novada mērs: “Nez, nez… es šim ratam neuzticos”
– Tupeņu Dieva dusmas jeb kāpēc debesīs parādās svītras?
– Novadpētniecības muzejā jauna izstāde: “Kandžas tecināšana pirms simts gadiem un tagad.”
– Vietējos uzņēmējus biznesa banketā pārsteidz nomizots kartupelis
– Kečupa restīte un citi glauni veidi, kā uzfrišināt svētdienas maltīti
– Ar diloni sasirgušo pamatskolas skolotāju aizvietos skolas kurinātājs
– Banku apmuļķo, iemaksājot 10 000 depozītu 3 eiro monētās
– Kancītis vai doniņa? Restorānā izceļas kautiņš strīdā par to, kā saukt maizes kukuļa galu
– Pagasta pārtikas veikalā tagad nopērkamas ātro kredītu atmaksas patronu ikonas
– Mednieki patronās skrotis sāk aizstāt ar rīsiem
– Genderisma sērga sasniegusi arī provinci. Joņs čiveklī visai pasaulei paziņojis, ka grasās apprecēt dvuļu
– Iespējams pierakstīties uz izrunas apmācībām cilvēkiem ar izsistiem priekšzobiem, skolniekiem 25% atlaide
– Komisija secina: Indriķa hronika jāaizstāj ar jaunāku vēstures grāmatu
– Ceturkšņa mode: Speķainas zilā džinsa jakas aizvien stilīgas.

Izlasi arī:
Šovinistiskais žurnāls “Viesturs”
Par ko rakstītu ziņu portāli 16. gadsimtā?

Teātra apmeklētāju klasifikators jeb kā pavadīt laiku kulturāli

Pirms pāris gadiem ar mani notika nelāgas pārmaiņas – viens neapdomīgs “mhm” draudzenei uz jautājumu, vai es vēlos pavadīt laiku kulturālāk, nevis tikai dirnēt datorā, un manā e-pastā sāka parādīties ziņas no Biļešu Paradīzes. Sākumā uz to nereaģēju un dzēsu ārā kā spamu, taču bija par vēlu – tiku ievilkts sektā jeb teātrī.

Teātri nebiju apmeklējis daudzus gadus, kopš izrādē “Sarkangalvīte un vilks” Sarkangalvītei pasniedzu puķes un atklāju, ka viņa ir manas vecmāmiņas vecumā. Kopš tā laika mana ticība teātrim bija zudusi.

Taču pirmie izrāžu apmeklējumi nesa pārsteigumu – pa šo laiku daudz kas mainījies. Proti, galvenā izrāde nenotiek uz skatuves, tā norisinās zālē. Un tā nav nekāda komēdija, bet gan asiņaina drāma, kurā izdzīvo tikai retais. Pamazām atguvies no pirmā šoka, sāku saprast, kādi ir šīs lugas varoņi, tos iepazīt sejā un uzvedībā. Mana sirds nocietinājās, un sāpes vairs nebija tik stipras. Bet līdz tam pagāja ilgs laiks. Lai lasītājam aiztaupītu šos pārdzīvojumus, esmu veicis teātra apmeklētāju ļaunāko tipu klasifikāciju un aprakstījis to raksturīgāko uzvedību. Ienaidnieks ir jāpazīst sejā, yo.

Hihinātāji – visizplatītākais tips. Apakštips: rēcēji, gārdzēji un tipa apogejs zviedzēji – zviedz kā ērzeļi vaislas laikā. Atšķirībā no vientuļā hihinātāja zviedzēji parasti nāk baros.
Šeit pieminēšu, ka daudzi turpmāk aprakstītie tipi sastopami reti, taču hihinātāji teātrī ir vienmēr, pat visdrūmākajā traģēdijā. Jo dziļāka un izsmalcinātāka luga, jo vairāk hihinātāju.Tas vien liecina, ka runas par mūsu tautai piemītošo drūmo temperamentu ir absolūtas muļķības.
Libido hihinātāji – smejas pārsvarā par seksuālām tēmām. Tā vakar man blakussēdošais vīrietis nervozi ieķiķinājās jau pie pirmā “dibens” izrādes sākumā. Nabaga cilvēkam acīmredzot bija kāda seksuālā trauma. Kad lugā tika atainots homoseksuāls skūpsts, domāju, ka hihinātāju ķers sirdstrieka no smiekliem, taču nē — viņu glāba alkohols (sk. zemāk – sasmaržojušies/smirdošie).
Hihinātājiem tomēr ir pozitīvā raksturiezīme – ja izrādē joki ir garlaicīgi, beigās visi smejas par hihinātāju, nevis (it kā) lugas smieklīgajām vietām.

Čabinātāji – ko viņi īsti čabina, ir viens no lielākajiem kosmosa noslēpumiem. Domāju, ka ekoveikalos pārdod īpašus čabinatorus, kurus izsniedz pie rutku smūtija.

Čaukstētāji (nejaukt ar čabinātājiem) – cilvēki, kuri dodas uz teātri, apbruņojušies ar konfektēm, zālēm vai čaukstošiem papīriņiem. Kaut kas līdzīgs kleptomānijai – kā cilvēks ar attiecīgo traucējumu nespēj nezagt veikalā, tā čaukstētājs nevar izturēt nečaukstinājis.

Čukstētāji – kur gan vēl var tik labi pačukstēt, ja ne teātrī.

Klepotāji, šķaudītāji – kā zināms, elpceļu slimnieki nedodas pie ārsta, bet gan uz teātri.

Sasmaržojušies/smirdošie – pirmie tā sapūtuši smaržas, it kā apmeklētu nevis teātri, bet publisko ateju. Otrie ir žūpas/ķiploku rijēji/ķīniešu ēstuvju apmeklētāji. Zināmā mērā viņiem var piedot — tā kā izrādes mūsu teātros bieži vien ilgst vairāk nekā trīs stundas, saprotams, ka pirms tam vajag iestipirināties.

Taktī līdzi sitēji; paveids: piedziedātāji – cilvēki, kuri ar savu ķermeņa motoriku aktīvi piedalās teātra muzikālajā fonā.

Telefonos lūrošie – arī psihiska novirze līdzīgi kā čaukstētājiem – ja nu pa šo laiku kāds ir nolaikojis Instītī?

Pienākuma pēc atvilktie – parasti cenšas uzvesties pieklājīgi, jo par šo gājienu viņiem kaut kas ir apsolīts: minets, vakars ar čomiem vai, ja tas ir bērns/pusaudzis, kāda manta. Citos gadījumos gājiens uz teātri ir sods par nodarījumu. Taču ķermeņa valoda un izmisīgi nepareizā reakcija uz skatuvē notiekošo viņus nodod. Atvilktie smejas par daudz vai par maz, šausmās čabina, nevietā aplaudē, vai arī pārlieku smird no uztraukumā salietotā alkohola. Raujas prom pēc pirmajiem aplausiem, pēc kā tiek audzinoši iedunkāti. Arī viņiem piedosim, jo kurš gan pats nav bijis šādā situācijā.
(Gribētos gan redzēt pašas atvilcējas, kad lomas mainītos un kaislīgās teātrmīļotājas nokļūtu, teiksim, autoservisā. Cik adekvāti viņas tad reaģētu?…)

Atvilkto paveids – gulētāji, bet arī viņus attaisnosim. Kuru normālu vīrieti neiežūžo Klitemnēstras divstundu monologs?

Pūtēji – ik pēc minūtes nopūšas, laikam vingrina plaušas.

Žāvātāji – nav paspējuši izvingrināt plaušas un cieš no skābekļa trūkuma.

Plaukšķinātāji – vingrina roku locītavas, aplaudē vietā un nevietā.

Grozēkļi – vingrina visu ķermeni, praktizējot īpašu jogas paveidu – staipīšanos teātra krēslā. Acīmredzot tie ir cilvēki, kuri ikdienā nedabū izkustēties, kas ir liela problēma ofisa planktonam. Grozēklis tev priekšā – un, skat, pats jau esi kļuvis par grozēkli.

Maigotāji – publiski čubinās vai vēl briesmīgāk – ieķeras viens otram elkonī, lai veidotu monolītu divgalvainu bloku.

Kavētāji – kā parasti tie, kuri sēž rindas vidū. Kavētāji = slēptie trolejbusos berzētāji, kuri izjūt baudu no piespiešanās citu ķermeņiem.
(nb – vajadzētu noteikt ar likumu, ka vidū sēdošie pārtraukumos neizkustas no vietas.)

Ekshibicionisti un vuāristi – match made in heaven. Dāmas dekoltē vai ar daļēji atkailinātu ķermeni un to apbrīnotāji.

Kušinātāji – teātra gestapo, kas uzšņāc ikvienam, kurš sekundi pēc priekškara pacelšanās iečukstas vai nejauši iečabinās. It kā lietderīgs amats, taču, ja jums gadās izbaudīt pret sevi vērstu teātra gestapo naidu, vēl ilgi nevarēsiet naktīs gulēt mierīgi.

Emo – drūmi klusētāji, hihinātāju antitēze, nesmejas, kad vajag, kas ir vēl neomulīgāk. Atrasties blakus emo ir kā pieskarties kapam, tad jau labāk sārtvaidzis hihinātājs-vuārists, kurš smaržo pēc trešās dienas šņabja.

Spiegi ienaidnieka teritorijā – atnāk uz svešu žanru, piemēram, omītes uz erotisku lugu un tad šausminās. Slēpts vuārisma paveids, jo omītes no tā noteikti gūst baudu. Daudzām ir līdzi binokļi un dzirdes aparāti, lai nepalaistu garām nevienu niansi. Omītes-vuāristes arī nekad nežāvājas un nekavē, viņas savu vietu ieņem laicīgi un nereti pārvēršas teātra gestapo.

Raudātāji – arī tā mēdz būt (šņuk).

Nepaspēšu uz Panorāmu – visu laiku skatās pulkstenī un trinas.

Ko redzu, par to maunu – saturs viens pret vienu tiek pārstāstīts partnerim. Kā zināms, atkārtošana ir zināšanu māte: ja nu draugs bija iesnaudies vai izrādes laikā atradās Iekšējā Mongolijā.

Sekta – visziņi, kuri nolūkojas uz teātra zemniekiem ar nicinošu naidu — gluži kā barista Innocent cafe uz tavu seju, kad sastosties pie vārda “amerikāno”.

Ārzemnieki – vēl viens kosmosa noslēpums: ko viņi dara izrādēs svešās valodās? Pārsvarā blenž kā teļi un visu laiku smaida.

Milzīgā soma – kavētāji, kuri nevis berzējas, bet ierodas ar bekpekera cienīgu ekipējumu, ko profesionāli triec pret jūsu ķermeņa daļām.

Devītā – pārstāv visus tipus – hihinātājus, zviedzējus, čukstētājus, žāvātājus… Pārdzīvojot devīto , esat guvis īstu teātra rūdījumu.

Jaunavības zaudēšana – pirmo reizi uz teātri. No šiem cilvēkiem var sagaidīt jebkādu reakciju: ģīboni, histēriju, katatonisku stuporu, pēkšņu orgasmu.

Elita Patmalniece – un tu tiešām nevēlies trīs stundas skatīties uz šinjonu?

BĒRNI – visļaunākā teātra apmeklētāju kategorija, salīdzinājumā ar kuru devītā ir nevainīgu vegānu pulciņš. Bērni ir mazi sātani, no kuriem var sagaidīt jebko no šeit aprakstītā un vēl daudz daudz vairāk.

Atklāti par ‘Nameja gredzenu’ – kas ir un kas nav OK

Man šķita, ka pēc “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” vairs neko dzīvē negribēšu redzēt, taču saņēmos un apskatījos, kā bārdaina vidusskolniece savāc sveša vectēva gredzenu, lai uzrakstītu par to Delfi.lv versijās.

Atliek vienu reizi aiziet uz “Nameja gredzenu”, lai vēl vairākas dienas no apkārtējiem saņemtu jautājumu – kā bija? Megaportāla “Cehs.lv” radošais kolektīvs izlēma, ka atbrīvos visus potenciālos apmeklētājus no šīs problēmas, un turpmāk, kad ļaudis prasīs komentēt filmu, vienkārši nosūtiet viņiem saiti uz šo rakstu. Galu galā man ir leģitīmas tiesības izteikt viedokli, jo, gluži kā par biļetēm Rīgas sabiedriskajā transportā, es par “Nameja gredzenu” maksāju divreiz – gan ar nodokļiem filmas tapšanas budžetā, gan ar 7,50, apmeklējot seansu.

Tā kā filma ir paredzēta rietumu tirgum, tā ir angļu valodā. Šeit arī loģiskā kārtā rodas pirmais jautājums, uz kuru atbilde ir sekojoša: nē, no angļu valodas izrunas negribas ieliet sev ausīs skābi. Vēl vairāk, to bez blamāžas potenciāla var ieteikt saviem ārzemju draugiem vai Anglijā dzīvojošajiem radiniekiem, kuri sevi mūsdienās asociē ar smalkiem, tēju sūcošiem britiem.

Kopumā audioceliņš nudien ir uzteicams, ja vien cīņu ainās nebūtu pārspīlēts ar stenēšanas un elšanas skaņām, kas radīja iespaidu, ka skaņu meistari ir iedvesmojušies no pornofilmām un vecām komēdijām.

Pirmo reizi apmeklējot “Nameja gredzenu”, ir ļoti jāuzmanās, lai nejauši neietrāpītu seansā, kas domāts vecajiem ļaudīm vai kartupeļu latvietim-kinomīlim. Proti, tam, kurš aizvien vēl nav atstājis pagātnē brutālu un bezkaunīgu “voice-over” jeb audio tulkojumu, kurā bez jebkādas gaumes un stila izjūtas tiek virsū uzstumts tulkojums oriģinālajam ierakstam. Man šai ziņā neveicās, jo izvēlētais kinoteātris ārpus Rīgas seansus angļu valodā nepiedāvāja, turklāt brīdinājums par to, ka tiks audiāli izvarots mākslinieciskais veikums, bija vairāk nekā nosacīts, lai neteiktu, ka tas bija nepamanāms. Lai ieskicētu, cik sūdīgs ir ieskaņojums latviešu valodā, – kā smagais lamuvārds tur tika izmantots “perdelis”.

Ļaudis sociālajos tīklos turpina lauzt šķēpus par to, kāda bija filma, nevēlēdamies atzīt, ka tā bija tīri normāla. Un nevar jau nevienu vainot, jo tendence nolikt Latvijas kino mums ir inercē pēc tādiem grāvējiem kā “Rīgas sargi”, “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” vai “Svingeri”. Arī uz “Nameja gredzenu” mēs skatāmies caur “tā, b***, kas šoreiz ir sagājis pakaļā?” prizmu.

Skaudrā patiesība ir nedaudz citāda. Jā, iespējams, galvenais varonis izskatās pēc bārdainas vidusskolnieces, kas neiebiedētu pat pamatskolnieku. Jā, izskatījās, ka uz parūkām ir ekonomēts. Jā, Nameja sieva ir bezjēdzīgākais un nesaprotamākais tēls, kāds redzēts. Un, iespējams, arī sižets un vēstījums savā dziļumā nesniedzas tālāk par potītēm. Taču fakts, ka latvieši ir spiesti analizēt un meklēt, kas tieši nepatika, ir atzīstams sasniegums, jo šoreiz ar veco labo “filma – sūds, aktieri neko nejēdz” neiet krastā. Jo skaudrā patiesība ir tāda, ka kopumā filma ir OK, tā izskatās smuki un Ivo Martinsons vispār bija episks.

Tomēr vietā ir arī jautājums: kāda no tā ir jēga? Ja no daļējas nodokļu naudas mēs ražojam filmu, kurā Latvijas vārds pat netiek pieminēts, turklāt tā ir angļu valodā un tā tālāk? Arī cerība, ka šis 2,5 miljonu projekts iekaros pasauli, tiks filmētas nākamās daļas un “sīkvels” tam, kā Namejs iziet cauri pubertātei, ir naivas.

Taču arī šeit “Cehs.lv” ir skaidrojums. “Nameja gredzens” beidzot ir mēģinājums radīt kino, ko nepavada izteikts sociālais kauns. Beidzot šo latiņu esam sasnieguši, tāpēc varam izdarīt secinājumus un domāt tālāk. Ierosinām dažus gadus neuzņemt B klases filmas bez plašāka potenciāla, pakrāt naudu un uzfilmēt kaut ko ar 15 miljonu budžetu, jo, lai arī cik OK “Nameja gredzens” nebūtu, tas aizvien vēl, skatoties globāli, nav konkurētspējīgs. Tā ir ļoti laba filma pašiem sev.

Cenzūra, bļaģ

Mums visiem ir aptuvena izpratne par to, kas ir cenzūra, bet, kad par to vairāk aizdomājas, rodas ļoti daudz jautājumu, uz kuriem neviens nespēj sniegt konkrētas atbildes. Cenzūra ir fenomens, kas mani ir fascinējis kopš senām dienām, īpaši pēdējo gadu laikā, kopš esmu aktīvs cehs.lv radošās triecienbrigādes funkcionārs. Cenzūra, kā izriet no definīcijas, ir kādas autoritātes ierobežota vai kontrolēta vārda un izteiksmes brīvība. Un, kaut arī mēs dzīvojam salīdzinoši rietumnieciskas demokrātijas apstākļos, cenzūra skar ikvienu dzīves jomu.
Izdzirdot vārdu “cenzūra”, daļa cilvēku iedomāsies par padomju represijām (šie cilvēki gan iedomāsies par padomju represijām, arī izdzirdot vārdus “budžeta konsolidācija”), otra daļa iedomāsies par melnajiem taisnstūrīšiem virs atkailinātām ķermeņa daļām un spalgiem pīkstieniem ar mērķi nomaskēt atsevišķus vārdus. Es, piemēram, šo vārdu asociēju ar Benija Hila šovu, kur kuplas sieviešu krūtis regulāri bija daļa no epizodes.

Ap to laiku kailas sieviešu krūtis televīzijā drīkstēja rādīt tikai pēc divpadsmitiem. Šis cenzūras un laika koncepts manam mazpadsmit gadus vecajam prātam nebija izprotams, taču biju izdomājis, kā to apiet, – man vienkārši vajadzēja ieviest satelīttelevīziju, lai varētu uztvert kanālus no citām pasaules laika zonām.

Vēl viena nianse, ko atceros no aptuveni tā paša laika, – cenzūrā noteikti sava loma bija arī kontekstam, jo mācību grāmatās bija ģenitāliju bildes, bet televīzijā tās nerādīja. Veselības mācības stundā (?) mūsu vidū centās atrast sociopātus ar aborta un dzemdību video palīdzību. Tie gan uz ilgāku laiku nostiprināja pārliecību, ka starp sievietes kājām nav atrodams nekas cits kā nepatikšanas un, ļoti iespējams, tur atrodas viņu indes zobi. Goda vārds, ja Stepaņenko uzskata, ka ir kāds veids, kā padarīt jaunu heteroseksuālu vīrieti par geju, tad to spēj tikai šie video.

Neloģisks šķiet arī cenzējamais ādas laukums. Televīzijā var mierīgi rādīt dāmas peldkostīmos, interneta portāli ir pilni ar bildēm, kuru parakstos ir “Neražiņa! Fanu acis pamielot izvēlies oskarotās aktrises kreisais pupiņš” vai “Karaļgalma goda sardze sarkst – vējiņš pacēla kleitiņu un pasaulei uzsmaidīja kroņprinceses apaļais dupsis”. Loģiski, rodas jautājums – kāds ir cenzējamais ādas minimums? Ņemot vērā, ka peldkostīmi mēdz būt ļoti “nabadzīgi”, visticamāk, cenzējami ir tikai krūšu gali, penis un kaunuma lūpas. Jocīgi, ka vīriešu krūšgali visiem ir OK, bet sievietes – nē, nē!

Cenzējamie izteikumi ir vēl viens īpatnējs fenomens. Un runa pat nav par naidīgiem izteikumiem vai draudiem kādai personai. Piemēram, frāze “arī mazgadīgi zēni masturbē” lika tev sarauties un nedroši paskatīties apkārt. Ja tu esi Jūlija Stepaņenko vai kāds no “Asociācijas Ģimene” entuziastiem, tad tu jau esi saķēris pildspalvu un iesnieguma formu policijai.

Sabiedrības tabu ir ļoti stipri pakļauti pašcenzūrai, taču tabu mainās un tie ir dažādi dažādās pasaules malās. Ja kāds Latvijā pārpublicētu korejiešu recepti suņa gaļas pagatavošanai, viņa sabiedriskais tēls tiktu iznīcināts. Tai pašā laikā Ziemeļkorejā ir pilnīgi normāli diviem vīriešiem pastaigāties roku rokā.

Es cenzūru iedalītu divās daļās – vertikālajā un horizontālajā. Vertikālā cenzūra ir autoritātes skaidri noteikti kritēriji, kurus nedrīkst pārkāpt, virinot muti. Labi piemēri ir kriminālsods par naida runu un polonija tēja. Pirmajā variantā ir demokrātiskas valsts pārvaldē sakārtota likumdošana un skaidra procedūra, kā sodīt cilvēku par izteikumiem “Delfu” komentāru sadaļā, bet otrajā gadījumā ir signāls par nerakstītu likumu pastāvēšanu un sekām, kuras piemeklēs, ja sāksi stāstīt par kleptokrātijas aizkulisēm.

Horizontālā jeb pašcenzūra pēdējo gadu laikā ir kļuvusi par ļoti interesantu tēmu. Tradicionāli horizontālā cenzūra tiek realizēta starp jebkuras grupas dalībniekiem, piemēram, uzņēmuma darbinieki brīvprātīgi izvairīsies izmantot vulgārus vārdus profesionālajā saziņā, lai demonstrētu, ka viņiem nav nekā kopīga ar sabiedrības spektra neizglītoto galu. Pēdējos gados pašcenzūra ir kļuvusi daudz autoritārāka. Un, kas ir dīvaini, tajā lielā mērā ir vainojama tieši sabiedrības liberālā daļa.

Tradicionāli mēs sagaidītu cenzūru no labējo fašistu, nevis kreiso sociālistu puses. Taču pēdējo 100 gadu laikā lēnām un pamazām Rietumu pasaule ir kļuvusi krietni politkorektāka un iecietīgāka pret citām ādas krāsām, nacionalitātēm, reliģijām un invaliditātēm. Tomēr šis politkorektums ir nācis ar neiecietību pret neiecietību. Un, kā mēs zinām, jo vairāk cilvēku spiedīs iet vienā virzienā, jo spītīgāk viņš ies pretējā. Manuprāt, mums visiem vajadzētu uzvesties laipnāk vienam pret otru un neapsaukāties. Un beigt cenzēt cilvēku ķermeni, mums visiem tāds ir, un neizliecieties, ka mēs neizbaudām citus ķermeņus.

“Joņa vēnotais spēka zizlis iešļakstēja viņa māsīcas izstaipītajā grēka rievā kā neuzmanīga ogotāja gumiķis rāvainā purva akacī!” – to varētu pārfrazēt, tikai nedaudz rupjāk, taču tad to izcenzēs, jo tā strādā cenzūra.

Nacistu geji

Jurčiks Ragana sagrāva “Dinamo” izredzes iekļūt playoff

Šodien Delfos par Jurčika nedienām. Starp citu – vīriešu kārtas raganu sauc par burvi, Jurčik.

Kā rādījusi Rīgas “Dinamo” svaigākā sezona, Kirova Lipmana izraidīšana no Latvijas Hokeja federācijas nav nesusi tūlītējus rezultātus visas valsts hokeja uzplaukumam, tāpēc Rīgas “Dinamo” nolēma atbrīvoties no vēl vienas raganas – Jurčika. Proti – kluba vadība liegusi Jurčikam Raganai apmeklēt komandas spēles, jo uzskata, ka viņš vienībai nesot neveiksmi.

Protams, komandas neveiksmēs nevar vainot faktu, ka pēdējos sešus gadus tai praktiski nav bijis īsta trenera, bet teju vai tikai trenera vietas izpildītāji, kas par asistentiem paņēmuši vecos čomus no komandas, kuriem nav trenera pieredzes. Pie vainas nebūs arī tas, ka komandas vārtos sezonas sākumā vienmēr tiek ielikts kāds caurkritis importa vārtsargs, bet komandas līderi katras sezonas beigās tiek palaisti vaļā un viņu vietā piemeklēti Eiropā nekad nespēlējuši hokejisti. Nevar vainot arī vienu no mazākajiem komandas finansējumiem visā Kontinentālajā hokeja līgā, kā rezultātā nav naudas, lai atļautos augstākā kaluma profesionāļus, bet naudas nopelnīšanai komandai jāsāk nodarboties ar pelmeņu tirgošanu. Skaidrs, ka patiesais neveiksmju iemesls ir kāds ar komandu nesaistīts ārējs faktors.

Pasakās un teikās raganas ar burvestību palīdzību vēl citiem cilvēkiem ļaunu. Pats esmu redzējis, kā Jurčiks Ragana hokeja arēnā spēles laikā vicina pa gaisu trejžuburu zizli un dēmoniskā balsī kliedz: “DI-NĀĀĀ-MOOO! DI-NĀĀĀ-MOOO!!!” Pilnīgi skaidrs, ka tas nav nekas cits kā buršanās rituāls, kura mērķis ir pieburt Rīgas “Dinamo” hokejistiem divas kreisās kājas, notirpušas rokas, šļauganus ceļus un paģiras (tas gan visvairāk darbojoties uz Žerģevu). Prieks, ka kluba vadība beidzot saņēmās spert atbildīgus soļus un patrieca šo melno magu no arēnas tribīnēm.

Tikpat pareizi bija atlaist no darba komandā Sandi Ozoliņu. Četri mēneši tomēr bija pietiekami ilgs laika posms, lai vienpersoniski padarītu vājo komandu par īstu triecienspēku, kas gatavs cīnīties par Gagarina kausu. Turklāt, būsim reāli, – ko gan Ozoliņš sajēdz no hokeja…

Tomēr, kā redzams, pat šie drosmīgie soļi nav spējuši noņemt komandai zaudējumu lāstu, tāpēc uzskatām, ka kluba vadībai vajadzētu pieņemt vēl vairākus nepopulārus lēmumus.

Kā pirmo piedāvājam – aizliegt hokeja spēles apmeklēt skatītājiem. Nevienam nav noslēpums, ka hokeja fani maču laikā pastiprināti mielojas ar grādīgajām dzirām, kā rezultātā zaļā pūķa varā sāk izkliegt dažādus skaļus saukļus, tādējādi traucējot hokejistiem koncentrēties. Saprotams, ka izdarīt atbildīgus metienus trāpīgi ir apgrūtinoši, ja fonā auro cilvēku bars. Piemēram, tenisā nekas tāds nebūtu iedomājams, jo katras izspēles laikā laukumā valda pilnīgs klusums. Acīmredzot tenisa fani PATIESI atbalsta savus iecienītos spēlētājus, nevis sporta notikumu izmanto kā ieganstu sarīkot kārtējo ļembastu.

Nākamā lieta, ko nekavējoties vajadzētu aizliegt, – skatīties Rīgas “Dinamo” spēles mājās. No personīgās pieredzes varu teikt, ka ne reizi vien, vērojot kādu saspringtu spēles epizodi pie mūsu komandas vārtiem, esmu pateicis: “Velns, tūlīt ielaidīsim!” Pāris sekundes vēlāk: BAMS! VĀRTI! Vairāk nekā skaidrs, ka šāda veida negatīva suģestija spēj nelabvēlīgi ietekmēt jebkuras spēles rezultātu, un vienīgais veids, kā izvairīties no šāda veida nejaušas vai pat apzinātas Rīgas komandas spēles sabotēšanas, ir pilnībā aizliegt hokeja skatīšanos televīzijā. Šīs negatīvās suģestijas iedarbību pierādīt var tikpat vienkārši kā faktu, ka homeopātiskās zāles darbojas.

Ja arī neviens no šiem soļiem nenovedīs komandu pie straujas uzvaru sērijas, iespējams, nāksies pieņemt vēl drastiskākus mērus. Proti – pārējiem kluba īpašniekiem jāatpērk Kalvīša daļas un jāpadzen viņš no kluba īpašnieku tribīnes. Jautāsiet – kāpēc? Tādēļ ka kārpa uz viņa deguna nedaudz atgādina Jurčika Raganas seju.

Vienu gan nav iespējams noliegt – Rīgas “Dinamo” ir teicami pildījusi savu sākotnējo mērķi – būt par Latvijas izlases bāzes komandu. Nedz viena, nedz otra nespēj pārkāpt izslēgšanas spēļu slieksni. Runājot par izlases sniegumu – to būtu iespējams uzlabot, vienīgi aizliedzot izlases spēles apmeklēt trim blondajām dāmām, kuras ik gadu gozējas tribīnēs. Ir vairāk nekā skaidrs, ka tik blondi mati latvietēm dabīgi nevar būt un patiesībā tie ir krāsoti, lai slēptu rudo – raganu – matu krāsu.

Trīs viedi stāsti par kādu vīru

Stāsts par aklumu
Kāds vīrs apprecēja skaistu sievieti. Mīlestība viņu starpā bija neizmērāma. Tomēr kādu dienu viņai atklāja ādas slimību un sievas skaistums sāka zust. Vīrs tikmēr bija ceļojumā un, dodoties atpakaļ uz mājām, zaudēja redzi. Tomēr neskatoties uz visām šīm nelaimēm abi dzīvoja mīlestībā un saticībā. Ar laiku sievietes daiļums pilnīgi izgaisa, bet aklais to nemanīja un turpināja mīlēt sievu tikpat stipri, kā sieva mīlēja viņu. Kādā dienā viņa nomira. Šī nāve izraisīja vīrā skumjas un ciešanas, un viņš izlēma doties projām no pilsētas.
– Kā tu spēsi ceļot bez palīdzības? Jo līdz šim tiki ar visu galā, pateicoties savai sievai, — radinieki neslēpa skaudro patiesību.
– Es neesmu akls, – atbildēja vīrs. – Tikai izlikos. Ja viņa būtu zinājusi, ka redzu viņu lēnām zaudējam savu skaistumu, tas viņu sāpinātu daudz vairāk nekā slimība. Viņa bija laba sieva. Es gribēju saglabāt viņas laimi.
Atvēris sievas testamentu, vīrs ieraudzīja, ka viņa bija ieķīlājusi māju, pārdevusi vectēva zemi Pampāļos un visu naudu novēlējusi feministu biedrībai.
– Kā tu varēji to pieļaut? Vienmēr biji tik uzmanīgs, – radinieki mulsa.
– Kas par stulbu jautājumu? Es taču biju akls.
Morāle: brīžam ir jāiemācās izlikties par aklu un neredzēt citu cilvēku trūkumus. Lai arī cik reizes zobi iekostu mēlē, tie tomēr paliek mutē un mācās sadzīvot viens ar otru. Tā ir piedošanas un sadzīvošanas garša.

Stāsts par lāpstu
(Šis stāsts tikpat kā vispār nav pārveidots, tieši tāds tas arī klejo feisbuka dzīlēs. Tas tā, – ja nu kāds izdomā pārmest, ka saceram murgus.)
Kādam vīram bija trīs bērni – divi dēli un meita. Kādā brīdī viņi pieauga un sāka izvēlēties savu ceļu dzīvē.
– Tēvs, esmu nolēmis kļūt par mākslinieku, – paziņoja vecākās dēls. – Radīšu ģeniālas gleznas un visi mani apbrīnos.
– Es gribu kļūt par neatkarīgu sievieti, – teica meita. – Mani garlaiko ģimenes dzīve, autiņi, netīrās zeķes un regulārs sekss. Dibināšu savu uzņēmumu.
– Es vēlos kļūt par geju, – sarunu noslēdza jaunākais dēls. – Braukšu uz Ameriku un dejošu Rikija Mārtina trupā.
Vīrs aizdomājās. Bērnu izvēles nebija ģimenei tradicionālas un, ja godīgi, arī nesaskanēja ar viņa sapņiem par nākotni. Taču vīrs mīlēja savus bērnus.
– Mani bērni! Es cienu jūsu izvēli un brīvību un vēlu jums laimi!

Pagāja gadi. Vecākais dēls tos bija pavadījis nesekmīgos mēģinājumos piezīsties kultūrfinansējuma fondiem, un neviens negribēja izstādīt viņa darbus. Meita bija nodibinājusi samērā veiksmīgu vegānu restorānu ķēdi, taču tad viņas mīļākais, caurkritušais politiķis un aktieris, savāca peļņu un aizmuka uz Taizemi. Jaunākais dēls bija pirms pieciem gadiem saslimis ar AIDS un gulēja uz nāves gultas.
Par šādu notikumu pavērsienu izmisušais vīrs devās pie kaimiņa.
– Mans draugs! Tavi bērni ir bagāti un veiksmīgi, visiem ir ģimenes un pa tavu māju skraida prāvs mazbērnu pulciņš. Kā tu esi to visu panācis?
– Ļoti vienkārši, mans draugs. Kad bērni bija izvēles priekšā, arī viņi vēlējās kļūt par gejiem, māksliniekiem un zaļajiem aktīvistiem. Tajā brīdī es viņiem vienkārši iesitu ar lāpstu pa galvu.
Morāle: ja īstajā brīdī iesitīsi bērniem ar lāpstu pa galvu, viņus gaida laimīga nākotne.

Stāsts par ceļojumu
Kāds vīrs bija nolēmis izzināt sevi un pasauli. Viņš nopirka Ryanair biļeti un devās uz tālo zemi. Tur nonācis, ievācās jaukā mājiņā kopā ar pieciem pakistāniešiem un četriem somāliešiem. Drīz vien viņš nopelnīja naudu pirmajam mobilajam telefonam un atdeva ātros kredītus.
„Laime ir,” vīrs ierakstīja draugos blakus fotogrāfijai, kur viņš kopā ar lietuviešu kolēģiem parkā cep cūku. „Tikai jābūt čaklam un kārtīgam, un uz to sūda zemi es atpakaļ vairs nebraukšu.”
Morāle: atveriet čekas maisus un visi būs laimīgi.

Pārsūti šos stāstus tālāk 69 reizes un Jaunajā Gadā tev izdosies nedzirdēt vārdu “simtgade”.