Yearly Archives: 2018

Simtgade turbo

Medijos un sociālajos tīklos laikpalaikam parādās gaudulīgas replikas, ka simtgades pasākumu nu jau ir par daudz. Vai cehs.lv tam piekrīt? Nē, un vēlreiz nē. Esam īsteni mūsu valsts patrioti un uzskatām, ka – tieši otrādi – nācijas slavināšanas apaļskaitļa notikumu ir par maz.

Kā lieliski parādīja nesenie Dziesmu un deju svētki, latviešiem patīk svinēt – nelieciet strādāt, dodiet mums svētkus! Līdz simtgadei palikuši vien daži mēneši, taču mēs varam paspēt vēl daudz…daudz vairāk! Esam izpētījuši iedzīvotāju vēlmes, pieslēgušies astrālajam latvietības kanālam un vēlamies nākt klajā ar dažiem ierosinājumiem, kā plašo svinību klāstu papildināt vēl ar dažām vērtīgām norisēm. Tātad.

Zaļais
– Pavairosim Latvijā lāčus – līdz 18. novembrim ievest Latvijā simt lācenes.
– Latvijas makšķerētāju biedrība aicina novērot simt tārpu sugas. Sūti mums savu tārpu, draudziņ!
– Izraut neļķes no apstādījumiem un tukšumus aizpildīt ar šī gada nacionālo augu – madaru.

Aizliegt/ politika
– Atcelt OIK (nezinām, kā tas darbojas, bet visi sola un izklausās kruta).
– Aizliegt barot ar krūti simt metrus no kultūrvēsturiskiem pieminekļiem.
– Aizliegt smēķēt simt metrus no nedzemdējošām sievietēm.
– Aizliegt nedzemdēt, ja barojat ar krūti.
– Likt KNABam izkratīt simts vecmāmiņas.
– Pēc tam aizliegt KNABam kratīt vecmāmiņas.
– Prezidentam atvērt vienu čekas maisu un nosaukt simt uzvārdus – tas jādara publiski Mežaparka estrādē, šoreiz nodrošinot tehniski kvalitatīvu skaņu.
(Pēc šī pasākuma aizliegt lietot vārdu salikumu “nosaukt uzvārdus”.)
– Simts reiz simts tvīti Trampam – katram Latvijas iedzīvotājam uzrakstīt Amerikas Savienoto Valstu prezidentam savas domas. Vēlams naktī.

Kultūra
– Sklandraušu festivāls… wait, tas jau bija, Dundagā. Grūbu festivāls Ānē. Padarīsim grūbas par jauno superfoodu, beigsim ēst visādas svešzemju kvinojas un polentas.
– Elīnas Maliginas gleznu izstāde Zimbabvē Roberta Gabriela Mugabe pilī.
– Andra Kiviča dzejas lasījums Pampāļos.
– Latvijas Pasts izdod pastmarku ar Ansi Bērziņu Ataolu.
– Laikraksta DDD festivāls Daugavpilī.
– Kaspars Kambala atver Latvijā pirmo kokaīna muzeju.
– Latviešu diasporas Bangladešā kora “Kapusvētki” koncerts Ziepniekkalna bibliotēkā.
– Kristapa Porziņģa labais elkonis izgaismots Latvijas karoga krāsās.

Integrācija
– Katram latvietim iemācīties simts vārdus latgaliski, un attiecīgi katram latgalietim simts vārdus latviski.
– Ietetovēt bēgļiem auseklīti, lai tos, kuri aizmūk uz Vāciju, var atpazīt un atgriezt.
– (De-integrācija) Ietetovēt aizbraucējiem Jumja zīmi, lai tie neizmanto par velti valsts medicīnas pakalpojumus.
– Katram Pakistānas studentam uzkārt kaklā kebabu, lai neaizņem mūsu darba vietas.

Random idejas
– Katram Latvijas iedzīvotājam iemācīties mugurdanci.
– Publiski spīdzināt Aiku Karpetjanu, liekot tam noskatīties Zvaigžņu ceļa koncertu simts reizes.
– Izveidot Whatsapp Vislatvijas grupu cīņai ar krieviem. Ja tev ir aizdomas, ka kaimiņš ir krievs, – ieliec bildi grupā
– Apskauj Latviju turpinājums – Minets Latvijai.
– Uzdāvināt Donam Patmalnieces šinjonu.
– Uzdāvināt Rimšēvičam simt tūkstošus, lai var beidzot normāli aizbraukt uz copi.
– Salauzt simts priedes un paskatīties, vai tās uzpeld par kuģiem.
– Atzīmēt google maps simt točkas, kur pārdod alkoholu pēc desmitiem vakarā.
– Stambulas konvencija – aizstāt hipsterīgo “dženders” ar latviski daudz labskanīgāko “ģemperis”.
– Kailciršu vietā izveidot papildus simtgades alejas – gigantiskas latvju zīmes un nosaukt par Jaunajiem Likteņdārziem.

Latvija, mēs varam!

Dzerbudisms – īstas pārvērtības

Reiz Nahdari apciemoja divus tūkstošus gadu vecs svētais. Ješua jeb Atnācējs nu vai vienkārši Jānis. Ciemiņš sacīja:
– Es protu pārvērst ūdeni vīnā.
Pirms atbildēt vecais skolotājs aizvēra acis. Viņam bija apnikuši laicīgie māņi un maldi. Tad Nahdaris atbildēja:
– Ha! Pārvērst dievišķo dievišķajā var katrs nīkulis. Tās nav īstas pārvērtības. Es protu dievišķajā pārvērst to, kas ķeizara.
To sacījis vecais skolotājs piecēlās no Spīķeru vienīgās autobusa pieturas soliņa un, grabinot monētas netīro bikšu kabatā, aiztenterēja mīkstu soli uz vietējo vīna dzerstūzi.

Pāvesta raideris vizītei Latvijā – 8 miljoni

Atceros, ka vēl gāju skolā, kad Latviju pirmo reizi apmeklēja pāvests. Toreiz par to uzzināju, jo kāds klasesbiedrs stāstīja, ka ar ģimeni apmeklējis Jāņa Pāvila II sagaidīšanu Rīgā un jautāja, vai es arī biju. Tā kā tiku audzināts tradicionālā ģimenē, kurā nav pieņemts, ka pieauguši vīrieši staigā apkārt kleitās un pieprasa, lai tos sauc par svētajiem, šis pasākums nevarēja satraukt mani vēl mazāk.

Ir pagājuši daudzi gadi, nu jau esmu pieaudzis, man ir ģimene, un esmu ļoti kategoriski mainījis savas domas šajā jautājumā, jo ar nepacietību gaidu pāvesta Franciska vizīti Latvijā. Nepārprotiet – joprojām neticu runājošām čūskām, jaunavas dzemdībām un uzskatu, ka jebkura reliģija ir vāju cilvēku patvēruma meklējums un tām nav vietas mūsdienu pasaulē, kurā dabas parādības var izskaidrot, apmeklējot fizikas stundas pamatskolā, tomēr – šī pāvesta vizīte man nozīmē papildu brīvdienu.

Tiesa, par šo papildu brīvdienu noteikti nav sajūsmā valsts budžets, kas, pateicoties tai, pazaudēs 8 miljonus eiro, tomēr domāju, ka satraukumam nav pamata, jo mūsu ievēlētās 100 gudrās galvas pēdējo četru gadu laikā ir pierādījušas, ka lieliski prot veikt savu darbu un, nekaitējot iedzīvotāju interesēm un naudasmakiem, spēj izveidot pilnvērtīgu budžetu tā, lai naudas pietiktu pilnīgi visam. Ā, pag…

Tā kā Latvija ir sekulāra valsts, kurā baznīca ir atdalīta no valsts, uzskatu, ka būtu tikai godīgi, ja oficiālās brīvdienas valstī tiktu noteiktas arī reizēs, kad pie mums viesojas citi reliģiskie līderi. Piemēram, Dalailama, kurš Latvijā ierodas vismaz 1–2 reizes gadā, pilnīgi visi islāmticīgo valstu ajatollas, kā arī pastafarisma, jebšu lidojošā makaronu monstra baznīcas pārstāvji.

Tāpat, nevajadzētu kautrēties brīvdienām Ziemassvētkos un Lieldienās pievienot arī brīvdienas Pelnu dienā, Visu svēto dienā, Mirušo piemiņas dienā, kā arī Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos. Savukārt, lai neaizvainotu citu konfesiju pārstāvjus, par brīvdienām būtu jānosaka arī Hanuka, Roš Hašana, Pesahs, kā arī Upurēšanas svētki pēc musulmaņu hadža. Tādējādi būtu daudz vairāk brīvdienu, kas padarītu valsts iedzīvotājus ievērojami laimīgākus, savukārt valdībai būtu par pāris desmitiem miljonu mazāk naudas, ko nozagt.

Bet, ja nopietni, uzskatu, ka valsts noteikta brīvdiena par godu Romas pāvesta vizītei ir pāris reliģiozu deputātu egocentriska masturbācija, savas personīgās reliģiskās intereses liekot augstāk par mūsu valsts Satversmi. Ja konkrētāk – šīs likuma izmaiņas Saeimā kopā draudzīgi iesniedza Augusts Brigmanis, Jānis Klaužs, Viktors Valainis, Jānis Trupovnieks, Juris Vectirāns, Līga Kozlovska un Andris Bērziņš no ZZS, Raivis Dzintars un Inese Laizāne no VL-TB/LNNK, Laimdota Straujuma un Aldis Adamovičs no Vienotības, kā arī Jānis Urbanovičs no Saskaņas.

Ja no Straujumas šāds solis izskaidrojams ar to, ka viņa ir veca ome, kurai vajadzētu cept pīrāgus mazbērniem nevis darboties aktīvā politikā, Urbanovičs ir vienkārši apjukušākais cilvēks savā partijā, jo kopš darbošanās Latvijas Krievu savienībā vairs īsti nesaprot vai ir latvietis, vai krievs, bet Nacionālā apvienība pēdējos gados ir aktīvi pievērsusies kristietībai un pat panākusi tās pieminējumu Satversmes preejakulātā, tad “zaļie zemnieki” šajā pasākumā ir īstie uzvarētāji, jo ar šo gājienu nodrošinās sev lērumu pensionāru balsu. Kas ir ironiski, jo pensionāriem, kā lielākajai kristietības vecumgrupai valstī, visas dienas ir brīvdienas.

Kāpēc atgriezt no Latvijas izbraukušos idiotus?

Ik pa laikam dzirdu partiju runasvīrus izsakām lozungus, ka “jādara viss, lai savējos dabūtu atpakaļ uz Latviju”. NesAukšu vārdā partiju, kas par to kliedz visskaļāk, jo Nevēlos Aģitēt pret. Nesen kādā televīzijas diskusijā tika runāts par to, ka šie te “savējie” brauktu atpakaļ tad, ja uz rokas saņemtu 1500 € algu, un tas esot tas, ko jānodrošina, un obligāti jāpanāk, lai “savējie” atgriežas. Bet kas ir šie “savējie”?

Pazīstu daudzus, kas pārvākušies uz dzīvi citās valstīs. Pat ja sākotnēji daļa no viņiem devusies prom materiālu iemeslu dēļ, tad šobrīd viņi neapsver iespēju atgriezties Latvijā tāpēc, ka ir pieraduši pie labākas dzīves. Un “labāku dzīvi” nevajag jaukt ar “vairāk naudas”. Viņi ir pieraduši dzīvot brīvi domājošā liberālā sabiedrībā, pieraduši, ka apkārt ir smaidīgi, jauki un izpalīdzīgi cilvēki. Un viņi nebrauks atpakaļ, lai par 1500 € atkal būtu spiesti dzīvot mūžīgās sērās, gaudošanā un naidā. Respektīvi, manuprāt, ar “savējiem” netiek domāta inteliģence.

Tad ir krasi pretējs alternatīvi apdāvinātu izbraucēju slānis, kas internetā nepārtraukti dalās ar dzersmju bildēm un, pēc visa spriežot, ir devušies uz ārzemēm, lai varētu sapelnīt vairāk naudas, ko nokost. Tie ir visi tie cilvēki, kurus laukos pabalsta dienā varēja satikt pieturā pie vietējās bodes, kaujoties par pēdējo stiprā divlitreņa malku. Šie tad arī ir tie “savējie”, kurus deputāti uzskata par nepieciešamu dabūt atpakaļ. Sanāk, ka valstsvīri mērķtiecīgi strādā pie tā, lai atrastu veidus, kā pierunāt Latvijā atgriezties idiotus, liekot pamatīgu mīksto uz prom aizbraukušo inteliģenci.

Tas izskaidrojams ar to, ka inteliģences un idiotu proporcijas valstī nekad nav bijušas samērīgas un saprotamas. Ja vienīgais dzīves mērķis ir saglabāt un palielināt latviešu īpatsvaru valstī, tad ir jāspiež uz masu, nevis kvalitāti. Tātad nav būtiski, ka latvieši būs apaļi idioti, galvenais – lai mūsu būtu daudz. Galvenais – lai šeit neiedomājas atbraukt kāds ukrainis, baltkrievs vai čučmeks, par katru cenu jāpanāk, lai katrs pēdējais idiots vēlas atgriezties Latvijā naudas dēļ un radīt šeit jaunas latviešu idiotu paaudzes, kas varēs reizi mēnesī pieturā pie vietējās bodes kauties par pēdējo malku litrenē. Jo, nu – dvuļu vairs nav…

Bet kā būtu, ja mēs visi kopīgi strādātu pie tā, lai sabiedrībā vairotu mieru un mīlestību? Kā būtu, ja mēs pārstātu visus ienīst un radītu šeit augsni inteliģencei? Ja mēs samazinātu sēru dienu skaitu, bet iemainītu tās pret svētkiem? Kā būtu, ja mēs sāktu cienīt kvalitāti, nevis daudzumu? Ja mēs priecātos par 500 000 foršu latviešu, nevis censtos panākt 3 miljonus morālu kropļu? Utopija, protams.

Variet mani apsaukāt un nīst, variet apliecināt manu taisnību, vēlēšanās balsojot par vietējo idiotu partiju, kas arī ārvalstīs atradusi krietnu idiotu elektorātu, bet tas nemainīs faktu, ka man no sirds ir milzīgs prieks par to, ka no valsts izbraucis tik liels daudzums idiotu, un es tikai priecātos, ja citi idioti viņiem pievienotos. Bet mājās es vēlos nevis “savējos”, bet gan tos, kuri atpakaļ brauktu tāpēc, ka šeit ir laba dzīve, nevis liela nauda. Un labas dzīves atblāzmu pagaidām nemanu.

Un neliedzieties – jūs katrs noteikti pazīstat vairākus no Latvijas izbraukušus idiotus un klusībā priecājaties, ka viņi nebrauc atpakaļ. Ja esat aizbraucis strādāt uz ārzemēm un nesaprotat, ko par manis teikto domāt, īpaši atjautīgajiem pateikšu priekšā – tie, kas man piekrīt, ir inteliģenti cilvēki, bet tie, kas ne, – idioti.

Kāpēc Dziesmu svētku organizatori atklāti ņirgājas par sievietēm?

Pagājušajā nedēļā pēc vokāli simfoniskās mūzikas Dziesmu svētku koncerta “Arēnā Rīga” kāds žurnālists izteica sašutumu par to, ka 13 pasākumā iekļauto skaņdarbu autoru vidū bija tikai viena sieviete. Skaidrs, ka šī problēma ir visnotaļ nopietna, tāpēc nolēmu doties uz noslēguma koncertu, lai pārliecinātos, vai līdzvērtīgi pretīga dzimumu diskriminācija netiks pieļauta arī lielkoncertā.

Tikko ierados Mežaparkā, jau uzreiz nedaudz ievēmu sev mutē, jo ieraudzīju neticamu dzimumu diskrimināciju – lielākā daļa no pasākumu apsargājošā personāla bija vīrieši. Uzreiz bija pilnīgi skaidrs, ka svētku vietā šoreiz piedzīvošu tikai emocionālu vilšanos. To apstiprināja arī ielūkošanās pasākuma programmā.

Proti – no virsdiriģentiem 9 bija vīrieši, bet tikai 4 sievietes, bet goda virsdiriģentu sadalījums bija vēl šokējošāks – 7 vīrieši un tikai viena sieviete. Nemaz nerunājot par pūtēju orķestra virsdiriģentiem, starp kuriem nebija nevienas pašas sievietes. Pasākuma veidotāju vēstījums apmeklētājiem bija nepārprotams – Latvijā sievietes vieta ir virtuvē, nevis uz diriģenta podesta…

Saprotams, ka pasākuma mākslinieciskais vadītājs, režisors, arī scenogrāfs bija vīrietis. Ir skaidrs, ka viņi sievieti uztver tikai kā skaistumobjektu, kas izberž māju, pagatavo ēst un izņem no skolas bērnus. Nekā citādi šo šovinisma parādi nespēju izskaidrot. Likumsakarīgi, ka teju vai vienīgā sieviete pasākuma veidotāju vidū bija tērpu māksliniece. Jo sievietes, kā noprotams, māk tikai šūt, nevis veidot kvalitatīvus pasākumus.

It kā ar šo vājprātu jau nebūtu gana, vīru kori sāka dziedāt: “Es bij’ puika, man bij’ vara, Es varēju lielīties.” Brīdī, kad pamanīju, ka nevienā no koriem nedzied sievietes, es vienkārši piecēlos un aizgāju prom. Daudz ko spēju paciest vai izlikties nemanām, tomēr šis vīru koru maskulīnais pliķis katras Latvijas sievietes sejā bija pārāk brutāls. “Ar krūtīm kalnus gāzu, Ar kājām rušināju…” Nu jau man aiz muguras savu pārākumu turpināja manifestēt vīriešu tūkstoši, tādējādi burtiski sabradājot sieviešu iespējas uz līdztiesību. Vēlāk televīzijā redzēju, ka daudzas sievietes dziesmu laikā raudāja…

Kā pēcāk noskaidroju internetā, Dziesmu svētku noslēguma koncertā tika atskaņots 41 skaņdarbs, kuru autori bija vīrieši, bet tikai četri darbi, ko sarakstījušas sievietes. Nu, un vēl grupas “Iļģi” (4 vīrieši, 1 sieviete) dziesma. Varētu teikt, ka tas ir pret latviešu komponistēm vērsts genocīds. Tā ir mērķtiecīga sieviešu zemapziņas sadragāšana, sak: “Tu esi tikai sieviete, tu neko nespēj! Mūziku prot radīt tikai vīrieši, tāpēc sēdi, klusē un izbaudi viņu sarakstītos darbus, bet vakarā mājās uzcep vīram kotletes, jo nekam citam tu neesi derīga.”

Pats skumjākais, ka Dziesmu svētku veidotāju komandā no 16 cilvēkiem 14 ir sievietes, bet tikai divi vīrieši. Tas vēl precīzāk iezīmē problēmas apmērus, jo skaidrs, ka neviena sevi cienoša sieviete nespētu dot priekšroku vīriešu sarakstītai mūzikai. Tātad – gadsimtiem ilgušais patriarhālais terors ir salauzis šīs sievietes, iznīcinot viņu spēju domāt, kā vietā tās akli seko zemapziņā iekodētām vīriešu domām.

Manuprāt, šī problēma jārisina valstiskā mērogā, nosakot, ka primāri darbi jāatlasa tā, lai veidotos autoru dzimumu līdzsvars. Tikai brīdī, kad visos kultūras pasākumos darbosies vienāds skaits vīriešu un sieviešu, jaunās meitenes sāks pilnvērtīgi apzināties, ka spēj paveikt pilnīgi visu to pašu, ko vīrieši. Līdz tam nekas nemainīsies, jo bez vīriešu palīdzības sievietes tomēr nespēj izdarīt secinājumus un pieņemt pareizos lēmumus.

Noplūdis kārtējais ēnu kabinets – šoreiz “Attīstībai/Par!”

Bijām tik ļoti pārņemti ar domu, ka jau rīt publicēsim KPV LV ministru ēnu kabinetu, ka aizmirsām publicēt pārējos. Šodien piedāvājam iepazīties ar “Attīstībai/Par!” sarakstu.

Aizsardzības ministrs – Pavļuta zods
Ārlietu ministrs – Didzis Melbiksis
Ekonomikas ministrs – Krājbankas maksātnespējas administrators
Finanšu ministrs – Ilmārs Poikāns un Ufo
Iekšlietu ministrs – jebkurš no Vienotības pārnācis deputāts
Izglītības un zinātnes ministrs – jebkurš Twitter lietotājs ar 1000+ sekotājiem
Tieslietu ministrs – jebkurš, kuru Tviterī nobloķējis Dzintars Rasnačs
Kultūras ministrs – Viesturs Dūle
Premjerministrs: Pēteris Pūrītis vēlreiz virza no tepiķa pagatavotu Laimes Lāci
Satiksmes ministrs – Pārpildīta bēgļu laiva
Veselības ministrs – Artis Papriks
Labklājības ministrs – Artis Fapriks
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs – Jāņa Poļa ego
Zemkopības ministrs – 4,5% stiprs bumbieru sidrs (katrā ziņā zem 5% točna)

Dieviņš

Joņs cisās apsvempās uz otriem sāniem un miegā pāris reižu nočāpstinājās, pēc ķemertiņa smakojošām siekalu stīdziņām, smalkām kā rītausmas rasā starp smilgām vizuļojošiem zirnekļa tīkla dzīpariem, izstiepjoties un atkal sakļaujoties putainos purdulīšos mutes kaktiņos. Joņs šonakt grozījās īpaši bieži – Anfisa blakus bija izplājusies kā ģērēta āda un nekustēja ne par matu, Joņam atstājot vien šauru strēmeli gultas malā.

Krietnā putekļu kārta uz nelielā lodziņa rūtīm nespēja aizturēt vasaras sauli, kas sārtot sārtojās pamalē un tādā pat krāsā sāka rotāt guļamtelpu. Ausa pastorāls rīts. Viegla dūmaka glāstīja zāles stiebrus un pieguļā izlaisto kumeļu sānus, arī trīs pieguļnieku basās pēdas. Strautiņa urdzēšanu, kas naktī šķita visai skaļa, caur putnu treļļiem vairs nedzirdēja nemaz. Gailis pirmo tūri nupat bija nodziedājis, bet ciemā nekādu rosību vēl nemanīja. Arī kūtsaugšā ar kaimiņmāju skuķi draiskoties vakar uzlīdušais Kazis tikai kaut ko noņurdēja, un abi turpināja sust.

“…nāk! …nāk!” pa ceļu no viņa gala, šķiet, Lejas Dumbrāju sētas, atvēlās klusi saucieni. Jāzeps, viens no pieguļniekiem, pļavā pa miegam ar roku spēji atgaiņājās, kā no mušas. Zirgi turpat klusu sabubinājās, tad turpināja plūkt zāli.

“Nāk! Nāk!” pēc nedaudz acumirkļiem jau bija manāms arī pats saucējs – pa ceļu šurp pusapģērbts, vien noplīsušās biksēs un vienu apautu pastalu, lumpačoja vīrs pelēku bārdu, iekritušiem vaigiem, kā smagos darbos izdzenātam, bet riktīgi nebarotam kalpa puisim.

“Nāk! Nāk!”

Joņs izvēlās no gultas, Anfisa uztrūkās sēdus. Jāzeps bija beidzis atgaiņāties un cēlās kājās: “Va’ dzi’, nāk!” Abi pārējie pieguļnieki arī bija augšā, tāpat kūtsaugšā Kazis un kaimiņmājas Marija, pārāk sabijusies, lai iepļaukātu Kazi par to, ka tas visu nakti roku bija sildījis pārāk augstu tai starp ciskām. “Nāk, Kazi! Bēgam! Nāk!”

Līdz ēdamtelpai pirmais bija Joņs ar Anfisu un jau tempa no lielas krūkas, pēc dažiem mirkļiem klāt bija arī pieguļnieki un Kazis ar meiču. Visi pārmaiņus pie lūpām cēla krūku.

Vien noplukušais bārdainis vairs nebija manāms, un kā gan citādi – Dieviņam jāatpūšas. Līdz rītam, kad atkal būs jāskrien un jāsauc. Tā Skaidrums un Paģiras uz Diršu ciemu rītos nāk jau gadiem, bet ciematniekus nekad nepārsteidz. Paldies Dieviņam.

Svētki visiem genderfluid delfīniem, kas vēlas apmeklēt RTU baseinu

Lai pieteiktos uz RTU sporta zāli, jāaizpilda šāda forma“, raksta Ralfs. Paldies par lielisko bildi!

Atskaite brīvā formā par micēlija graizīšanu ar nazi

Ja tu interesējies, ko agrā pēcjāņu rītā domā latvietis, tad Valsts ieņēmumu dienestam ir atbilde. Tas savā tvitera kontā neilgi pēc pieciem rītā 25. jūnijā publicēja draudzīgu nodokļu padomu ogotājiem un sēņotājiem. Kā reiz biju noskatījies saullēktu, uzvārījis kafiju un vēros savā pļavā, apcerīgi domājot – vai tur ar nodokļiem viss kārtībā?

Kā zibens no skaidrām debesīm manā sociālo tīklu lentē uzpeldēja VID praktiskas dabas padomiņš. “Ogotāji, sēņotāji, savvaļas ziedu un augu vācēji saimniecisko darbību nereģistrē, ja to ienākumi nepārsniedz 3000 € gadā.” Nodomāju, ka tas taču ir burvīgi, un atkal vēros savā pļavā, taču neviļus ar acs kaktiņu pamanīju ne mazāk būtisku piezīmi, proti, arī tad, ja tavi ogu ienākumi nav virs trim štukām, ogotājiem brīvā formā esot jāveic rakstiska ienākumu uzskaite.

Tā kā man patīk gan taustīt ogas, gan šad tad mežā ar nazi graizīt micēliju, vēlējos pārliecināties, ka nav neviena “nesavilkta gala”, tāpēc izmantošu iespēju brīvā formā veikt rakstisku ienākumu uzskaiti.

Adresāts: VID darba grupa, kas strādā ar beku, meža zemeņu, parka vīngliemežu un citu savvaļas ogu, augu, sēņu vai parka vīngliemežu apgrozījuma uzvaktēšanu.

Atskaite brīvā formā

Informēju, ka šogad ir diezgan slikts ķiršu gads (izņemot tos mazos un sarkanos, kuri ir rūgtenāki, bet tos tāpat neviens negrib ēst). Lielos ķiršus man apēda strazdi. Nu lūk. Tāpēc šogad vairāk spiežu uz meža zemenēm: es salasīju dažus spainīšus, no kuriem divus iedevu kaimiņam. Pretī par to dabūju trīs litru medus burku (pērnā sezona) – tās vērtība varētu būt ap 15 eiro.

Vēlējos precizēt, vai tas man būtu jāfiksē kā barters? Un, ja tā, vai par to ir nepieciešams atsevišķs iesniegums brīvā formā?

Tāpat es pērn salasīju dzērvenes. Tās sabāzu tajā medū un iepildīju mazākās kastītēs (tās ir palikušas pāri no izēstām salātu bļodiņām, tāpēc atsevišķi netika pirktas, – uzskatu, ka tās nav uzlūkojamas kā pamatlīdzekļi, taču, ja tā, iespējams, varam kaut kā dāvinājumu noformēt), un bērni tās iztirgoja uz ielas, nopelnot 40 eiro.

Paziņa, kura it kā audzē un tirgū pārdod brūklenes, man iemainīja maisiņu oranžo vasaras sūnu saulīšu (tā mēs mājās saucam brūklenes) pret visiem tiem zaļajiem sūdiem, kas aug pļavā un ko sieva salasīja, iztēlojoties, ka ir baigā daktere Tereško. Viņa burtiski vāc veselas čupas ar sienu, to izkaltē, aplej ar karstu ūdeni un saka: “Ņukā iekšā zāļu tēju, šitā palīdzēs pret visādu zarazu!” Un, ja es to nedaru, viņa sauc mani par hu*epļotu un sola apliet ar verdošu ūdeni. Goda vārds, tas garšo tā, it kā es laizītu zāles pļāvēja asmeņus pēc mauriņa apcirpšanas. Atgriežoties pie temata – man ir aizdomas par tām brūklenēm, kuras saņēmu. Tās bija tādas plastmasīgas. Man točna ir sajūta, ka paziņa tās importē no Polijas un tirgū uzdod par vietējām. Ko man darīt?

Tas laikam arī viss, paldies. Lūdzu, apdomājiet, vai jums šo iesniegumu vajag izdrukātā formātā, jo planktons citādi mirs.

P.S. Tā kā šis solās būt nereāli labs beku gads, plānoju no tām ietirgot 7 tūkstošus, bet atskaitē norādīt, ka esmu ietirgojis 2,9.

P.P.S. No bērza iegūta sula ir savvaļas velte? Ja jā, tad kā es varu atšķirt savvaļas bērzu no parasta bērza?

P.P.P.S. Ja es mājās audzēju meža zemenes – tās ir savvaļas ogas?

Nopludināts arī “Latviešu krievu savienības” ēnu kabinets

Šodien piedāvājam iepazīties ar “Latviešu krievu savienības” nopludināto ēnu kabinetu. Mūsu rīcībā ir arī KPV LV ēnu kabineta uzvārdi, ko publicēsim rīt!

Aizsardzības ministrs – Sergejs Šoigu
Ārlietu ministrs – Oskars Bārtulis
Ekonomikas ministrs – Tā sieviete, kura pie Centrālās stacijas tirgo belašus
Finanšu ministrs – Bobs Dilans, bet algu saņem Tatjana Ždanoka
Cietuma lietu ministrs – Lindermans un Gapoņenko
Iekšlietu ministrs – Lavrentijs Berija
Izglītības un zinātnes ministrs – Kārļa Šadurska voodoo lelle
Kultūras ministrs – Tofiks
Labklājības ministrs – Novijs Čoks
Satiksmes ministrs – Lācis uz vienriteņa
Tieslietu ministrs – Ļeņina mūmijas bilde
Veselības ministrs – Stīvens Sīgals
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs –  Abrenes mērs (arī zināms kā Satiksmes minists Lācis un vienriteņa)
Zemkopības ministrs – MTZ 80