Monthly Archives: decembris 2017

Nostalģijas lāsts jeb latvieša dzīvošana pagātnē

Anotācija:

autors ir mudaks, kā pats atzīst..
/LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors, balvas “Gada vēsturnieks Latvijā 2016” saņēmējs J. Taurēns/

Šodien pakratīju sirdi iekš Delfi.lv par tendenci nepamatoti aizkavēties pagātnē, nenovērtējot tagadni. Ļaudis, mēs dzīvojam burvīgā laikā. Salīdzinoši.

————–

“Agrāk, atminos, kā vajadzēja mēnesi, lai uzzinātu, ka nomiris tavs radinieks Valmierā, jo kumeļš līdz Rīgai ziņu vilka kamanās, bet vēstnesis piedzērās katrā traktierī ik pēc trim kilometriem,” nostalģiski sprieda senils vecūksnis, sēžot meža vidū uz celma. “Lūk, tie bija laiki,” viņš cerīgi novīpsnāja, slidinot pirkstus caur sirmo bārdu, kas bija uzsākusi difūziju ar sūnām un devusi mājvietu vismaz dažām vēl neizpētītām infekcijām.

Man sen aizmirstu rētu atplēsa Pauls Bankovskis ar publikāciju “Plakātu forma” portālā “Satori.lv”. Kuri gribēs, tie izlasīs paši, bet kuri ne – paskaidrošu. Galvenokārt tajā iezīmētas nostalģiskas atmiņas par laikiem, kad ļaudīm nebija printeru. Tas viss kontekstā ar Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā mītošo izstādi “You’ve Got 1243 Messages. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze”.

Neieslīgšu tās recenzēšanā, tāpēc vien korektuma pēc piebildīšu, ka izstādē noteikti ir izglītojoši materiāli, ko vērtīgi izpētīt un aplūkot. Taču tā arī lieku reizi atgādina par kaitinošo cilvēka dabu dzīvot nesenā pagātnē.

Man nepietrūkst laiku, kad plakāti bija jāzīmē ar roku. Gluži pretēji – mani visnotaļ iepriecina fakts, ka tas nav jādara. Tāpat man patīk, ka es mūziku varu atrast “Spotify”, nevis cerēt, ka Mežciema Biržā kāds uz svētdienas saiešanu būs paķēris līdzi kādu labu ierakstu. Man patīk, ka nav Gorbačova laiki, kad, lai pieliktu seju, jāslapstās riņķī un ar nezināmas izcelsmes ļergu jāspēlē loterija – aklums vai ciroze. Man patīk sociālo tīklu koncepts. Un man vienalga, ja mobilajos telefonos iebūvētā fotokamera tiek izmantota selfijiem. Paņemsim soli atpakaļ un paprovēsim apzināties – telefonā ir iebūvēta fotokamera. Forši, ne?

Man krīt uz nerviem tie cilvēki, kuri saka: “Mobilie telefoni ir atņēmuši to burvību, kad, aizejot ciemos, ir jāklauvē pie durvīm.” Gluži kā plakātu zīmēšana – tas nav nekāds upuris. Neviens mums nav atņēmis nedz papīru, nedz zīmuļus, nedz kulakus, nedz durvis. Uz priekšu! Zīmējiet, klauvējiet! Taču tur arī sākas divkosība – mēs skumstam par progresu, taču vienlaikus to pieņemam. Nekas nedz man, nedz Paulam neliedz viedokļrakstus publicēt uz ziņojumu stabiem pilsētā, bet grāmatas pārrakstīt ar roku. Tomēr kaut kādu iemeslu dēļ mēs to nedarām.

Rakstāmmašīnas, koppapīrs, disketes, kasetes – tie visi ir izgudrojumi, kas laika gaitā tika aizstāti ar krietni, krietni labākiem un funkcionālākiem variantiem. Vai mūsdienās man būtu jākrīt nostalģijā par katru aizgājušo “iPhone” atjauninājumu? Vai arī varbūt par flešatmiņām, kurās varēja ievietot tikai 64 megabaitus? Neliels spoileris no nākotnes: arī vinils turas pie elpas tikai nostalģijas dzirksteles dēļ, kas agri vai vēlu izdzisīs.

Agrāk bija sliktāk. Senāk angīna bija nāves spriedums. Reiz tualetes papīrs bija tik plāns, ka nebija variantu noslaucīt pakaļu, neiebraucot ar pirkstiem sūdos. Sievietēm agrāk neviens neprasīja viedokli. Varbūt arī tam veltām pāris nostalģijas minūšu?

Bankovska rakstā nav nekā nepareiza. Gluži pretēji – tāpat kā izstāde, tas ir informatīvs un apskata laikmeta iezīmes. Mani kaitina auditorija, kas tā vietā, lai priecātos par attīstību un procesiem, kas atvieglo mūsu ikdienu, rauj savās smadzenēs rokasbremzi un birdina asaru par faksa aparātiem.

2018. gadu es iesākšu, atstājot trūdēšanai dažas pagātnes lietas. No tām esmu paņēmis maksimumu – pieredzi, kļūdas un informāciju, kas man noderēs nākotnē. Šīs versijas lasītājiem – kad būsi beidzis drukāt komentāros par to, kāds autors ir mudaks, padomā. Iespējams, arī tavā plauktā glabājas kāds VHS atskaņotājs, kas ir pelnījis izmešanu un bezkaislīgu neatskatīšanos.

Zoļika vienīgais latvietis

Noskaidrots, kurā dzīvoklī mitinās vienīgais latvietis Zolitūdē.

Urrā! Ziemassvētki!

Ir pienācis gada īpatnējākais laiks. Nevarētu gan teikt, ka Ziemassvētki pietuvojās nemanāmi, par tiem pravietoja lielveikalu mūzikas repertuārs jau pirms diviem mēnešiem. Arī “dāvanu ideju” reklāmas ir atgriezušās medijos kā masalas starp antivakcinācijas piekritējiem. Sabiedrībā, protams, attieksme pret Ziemassvētkiem ir ļoti dažāda, tomēr visi labprāt izbaudīs divas papildu brīvdienas, izņemot, protams, minimālās darba algas vergus, kas kārtos preces veikalu plauktos un pasniegs jūsu nosmulētajam bērnam burgeri un friškas.
Katrā ziņā vieni būs priecīgi un satraukti par Ziemassvētku pasākumiem un rituāliem, cilvēki ar D vitamīna deficītu un īstie latvieši bubinās, ka viss ir slikti, un Roberta Klimoviča romantiskajai interesei būs pienākušas beigas, jo laiks celt galdā šašliku.

Jo vairāk par to domā, jo vairāk tu saproti, ka nemaz nezini, kas īsti ir Ziemassvētki. Aptuvenais Jēzus dzimšanas laiks, ja pieņemam, ka, gluži kā jebkura grēcīga miesa, arī Dievs ir jāiznēsā dzemdē 9 mēnešus un tad jāizspiež mājlopu ēdiena traukā? Varbūt šie ir pagānu saulgrieži? Varbūt šīs ir tikai politkorektas brīvdienas, kad katrs var izvēlēties, ko svinēt vai nesvinēt vispār, bet pat rūdītākais ateists aizvērsies par pedofilijas piesegšanu Romas katoļu baznīcā un tā vietā piestūķēs seju ar uzkarsētu kautķermeni. Es uz šo laiku skatos nedaudz citādi, jo neizjūtu nepieciešamību visu marķēt, kārtot vai karināt birkas, līdz ar to šīs brīvdienas man vairāk ir kā jaunu iespaidu laiks, kā antropoloģisks lauka pētījums.

Vienu no galvenajām Ziemassvētku laika īpatnībām esmu nodēvējis par “smaidi un slēp sāpes”, jo, ko tur liegties, šis ir laiks, kad visi labprāt nesaņemtu nevienu dāvanu, ja vien paši varētu izvairīties no dāvanu gādāšanas ģimenei, draugiem un kolēģiem. Tā vien šķiet, ka par būšanu pieaugušam liecina apstākļu skaits, kuriem tu kļūsti par gūstekni, piemēram, hipotekārais kredīts, bērna piedzimšana, pienākums gādāt dāvanas utt. Visi, kas pelna mēnešalgu, ir norūpējušies par savu finansiālo stāvokli pēc svētkiem, taču visi apstākļi, visas mīlīgās mantiņas, gaismiņas un dekori atgādina tev nebūt par Grinču, jo šis taču ir prieka un mīlestības laiks.

Runājot par gaismiņām un pasākumiem, arī iedzīvotāju izvēlētajiem pilsētu vadītājiem šis ir svarīgs laiks savas lietderības izrādīšanai. Pilsētu mēri gatavo patosa pilnu uzrunu saviem vēlētājiem un atrāda pasākumus un ielu dekorus, kas tapuši kompromisā starp sliktu gaumi un ierobežotiem līdzekļiem. Galvaspilsēta ir apkarināta ar zilām gaismiņām, kas vairāk atgādina “1,5 EUR par ieeju” naktsklubu, kamēr provincē joprojām tiek dedzinātas lietas. Tiesa, vienā no pilsētām dedzināšanas mērķis ir atbaidīt šakāļus.

Galvenais apliecinājums pilsētas raženumam un viesmīlībai ir gadatirdziņu rīkošana. Jāpiebilst gan, ka vienīgā atšķirība starp gadatirdziņu Ziemassvētkos un gadatirdziņu jebkurā citā pilsētai svarīgā laikā ir gaisa temperatūra. Kad internetā pamanīju bildes, ka sākušies darbi pie gadatirdziņa ierīkošanas Doma laukumā, prātā iztēlojos, ka tur būs pilnīgi visas latviskās klišejas – kūpināta cūka, ar putraimiem un cūkas asinīm piestūķētas cūkas zarnas, cūkas tauki ar sāli, cūkas tauki ar ķimenēm, cūkas tauki ar kadiķi, cauraugušie cūkas tauki, karstvīns, koka sūdiņi un tas dīvainais stends ar aitas vilnas čībām, segām u. c. lietām, kuras tiek tirgotas dažādās Rīgas vietās 365 dienas gadā. Nebiju vīlies, kad aizgāju uz Doma laukuma gadatirdziņu, ieraudzīju visu, ko biju gaidījis, un pat piedzīvoju nelielu ejakulāciju! Bet tiešām nelielu un bet bez orgasma, gluži kā guļot ar “cilvēka 444” mammu, bet man nezināmu iemeslu dēļ iedomājos par Ivara Āboliņa brillēm.

Mani pašu visvairāk fascinē, kā uzņēmumi cenšas nopelnīt uz Ziemassvētku dāvanu pirkšanas trakumu. Visi tirdzniecības uzņēmumi strādā pastiprinātā režīmā, lai pārliecinātu, ka visas akcijas un lielās atlaides ir tikai viņu dāsno siržu dēļ. Reklāmas ir uz katra stūra, katrā interneta lapā, un pat televīzijā ir jāpiepūlē pacietība, lai aiz reklāmas pauzes sagaidītu savu iemīļoto pārraidi. Kā saka sakāmvārds, kas par daudz, tas par skādi, jo no lielā reklāmu daudzuma reklāmas un mārketinga nodaļās sāk ciest kvalitātes kontrole, kas savukārt rada iespaidu, ka malēnieši ir pārņēmuši pilnīgi visus vadošos amatus Latvijā.

Visbeidzot, mans pēdējais novērojums ir attiecībā uz pasākumu kopu, kas ir veltīti, lai sistemātiski melotu bērniem par Ziemassvētku vecīti, Jēzu un citiem pasaku tēliem, ar ko tiek saistīti Ziemassvētki. Negribu izklausīties iedomīgs vai labāks par jums, bet Ziemassvētku vecītim pārstāju ticēt jau četru gadu vecumā. Jāatzīst, ka patiesību man nodeva padomju bērnudārzā, kad Ziemassvētku vecīti nosauca par Salatēti, viņa apģērbs bija tikpat koši zils, cik Rīgas ielu dekorācijas, un arī fakts, ka viņš oda pēc alkohola un cigaretēm.

Man šķita, ka šajā informācijas laikmetā, kad bērnu raudāšana tiek apturēta ar pielaišanu pie datora vai mobilā tālruņa, bērni būs atklājuši patiesību pat daudz ātrāk par mani, taču vecāki un bērnudārziņu personāls joprojām pieliek diezgan lielas pūles, lai pārliecinātu, ka pensijas vecuma vīrietis ar lieko svaru, holesterīnā aizķepušiem asinsvadiem un diabētu spēj vienas nakts laikā apciemot ikvienu pasaules bērnu (izņemot daļas no Āfrikas, Āzijas un Dienvidamerikas). Manuprāt, vecāki un pedagogi joprojām negrib pielikt vairāk pūļu, lai tiktu galā ar mazajiem rakariem, tālab viņi tiek iebaidīti ar “lielo brāli”, kas viņus visu laiku novēro, vai tas būtu Ziemassvētku vecītis, kurš neapbalvos ar dāvanām, vai Jēzus, kurš sodīs ar mūžīgām mokām ellē.

Priecīgus Ziemassvētkus, proletariāt :)