Niecietība

Esmu ļoti vienkāršs cilvēks, man nav pārlieku augstu ekspektāciju no dzīves, un mani neinteresē nedz globālas, nedz arī valsts mēroga problēmas, kamēr tās neskar mani personiski. Man ir pilnīgi vienalga, kādos apstākļos iepriekš dzīvojušas manas pusdienas, cik daudz naudas nozadzis kārtējais oligarhs vai cik pamesto dzīvnieku ziemā nosaluši patversmēs. Principā vienīgais, kas mani satrauc, ir tas, lai man būtu tīras drēbes, ērta mašīna, silts dzīvoklis, kārtīgi paēdusi un vesela ģimene.

Nespēju piespiest sevi satraukties par otrā Eiropas malā noslīkušiem vieglākas dzīves meklētājiem, par debilu Savienoto Valstu prezidentu vai pašmāju dāmām, kas nespējā nopelnīt adekvātu algu vaino vīriešus. Man ir diezgan vienalga, cik smaga ikdiena ir valsts nīgrākajam afrolatvietim, cik apjomīgus brīnumus izdomās kārtējais pseidointelektuālais liberālis, vai arī tas, cik drausmīgi vidi piesārņo lielveikalā izsniegtie domino kauliņi, kuru ļaunie darbi nu jau tiek pielīdzināti Hitlera paveiktajam.

Visas šīs imaginārās problēmas ar katru mirkli arvien vairāk atgādina raidījumu “Bez tabu”, kuram regulāri zvana amēbas, lai LR1 “Brīvā mikrofona” stilā pasūdzētos par to, ka lielveikalā nopirkto pelmeņu svars bijis par 35 gramiem mazāks, nekā norādīts uz iepakojuma, vai arī kāds kaimiņš naktī aiz sienas pārāk skaļi nopirdies. Modernā līdzcietība kļuvusi par nepieciešamu nastu, un tā vietā, lai kaut ko iesāktu ar savu dzīvi, cilvēki izvēlas pavadīt neadekvāti daudz laika, lai satrauktos par svešām – sevi neskarošām – problēmām. Visas pasaules sāpju un likstu uzsūkšana, protams, noved pie mesijas sajūtas iemantošanas, kā rezultātā visi, kas nav gatavi raudāt par pasaules stulbāko putnu turēšanu pārāk šauros sprostos, tiek uztverti kā zemāka intelekta radījumi. Pārfrazējot – liberāļi ir 21. gadsimta ārieši.

Tiklīdz kāds publiski atļaujas paust viedokli, kas disonē iecietības karoga krāsām, viņam pie krūtīm tiek piesprausta Dāvida zvaigzne ar uzrakstu “idiots”. Pavērojiet kaut vai, kas notika intelektuāļu sociālajos tīklos brīdī, kad izrādījās, ka Hermanis nav sajūsmā par bēgļiem, bet Īvānam patīk cirka zvēru priekšnesumi. Teiksim tā – “Biju par viņu labākās domās” bija pati maigākā frāze, kas izskanēja. Šajā brīdī iecietības, individuālās un vārda brīvības dogma, kas manā šaurajā redzējumā it kā bija liberālisma pamatdoma mūsdienu izpratnē, veica orvelisku backflip’u un kategoriski iestājās pret sev nesimpatizējošu viedokļu brīvību. Likumsakarīgi, laika gaitā pat interneta vārdnīcā “Tēzaurs” līdzās pārējiem vārda “liberālisms” skaidrojumiem parādījies vēl viens šķirklis – “pārmērīga iecietība”. Protams, iecietība tikai un vienīgi pret sava viedokļa piekritējiem, nevis pārējiem neaptēstajiem zemniekiem, kas neizprot īstās vērtības un pasaulsāpes.

Esmu ļoti vienkāršs cilvēks, un mana dzīve bez smagās iecietības nastas ir tikpat vienkārša. Varu gardu muti ņukāt iekšā bekonu arī pēc dzīvnieku aizstāvju cūku video noskatīšanās (vai viņi iztēlojās, ka lielveikala bekons iepriekš smaidīgi skraidīja pa pļavām, klausoties Čaikovska “Gulbju ezeru”?), klāt piekožot gardu, no šaura sprosta nākušu olu. Man ir pilnīgi vienalga, vai bēgļi brauc uz Latviju vai prom no šejienes, gluži kā man ir vienaldzīga piespiedu latvietības saglabāšana šajā reģionā. Es vairs neapmeklēšu cirku, jo dzīvnieki bija vienīgā jēdzīgā lieta, ko tur apskatīt, bet tagad atliek vien nesmieklīgi krievu klauni un viduvēji akrobāti. Man ir pilnīgi vienalga, kurš ar ko guļ, precas vai adoptē bērnus. Uzskatu, ka labākais veids, kā atrisināt klaiņojošo mājdzīvnieku problēmu, ir nevis mūžīga ziedojumu vākšana, bet gan eitanāzija (šausmas, šausmas – kāda necilvēcība!), un to pašu vajadzētu darīt arī ar cilvēkiem, kas atkārtoti pastrādājuši īpaši smagus noziegumus. Domāju, ka jebkura reliģija ir senils un infantils idiotisms.

Man pie kājas Katalonijas neatkarība. Negrasos sākt šķirot atkritumus līdz brīdim, kad no šķirošanas kāds labums būs man pašam, nevis Šķēles atkritumu biznesam. Es labprāt nopirktu sievai Latvijā audzētu ūdeļādas kažoku, ja vien tas nemaksātu tik dārgi. Uzskatu, ka apkārtējo vidi piemēslo tikai deģenerāti, vienlaikus man ir pilnīgi vienalga, kāda izskatīsies pasaule pēc tam, kad būšu miris. Piedodiet, visas pasaules sāpju vergi, bet man šobrīd ir daudz nopietnāka lieta, par ko satraukties. Proti – ko lai šovakar pagatavo vakariņās?

  1. … ņukāt iekšā bekonu – smējos tā, ka aš nejauši nopirdos

  2. Zajebisj! Beidzot kāds bīda taisnu sūdu

  3. he…he…gribēju delfos pie raksta ko iemest, tikai turienes jobanie admiņi mani atkal par kaut ko nobanojuši…
    Caur TorPark iet slinkums, tā ka delfu komentu kaujā nevarēju piedalīties…a žēl gan…
    Dīvaini, ka turienes gašumgaišie moskovijas lamātāji gānīja arī šo rakstu, kamēr MiksB- nu izteikts kremlins- slavēja.
    Btw- Ulubele vēl gadus 10 atpakaļ Latvenergo datu bāzē saucās- “bioloģiskā utilizēcija”.
    Bet rakstiņš OK, kā peļķē iepirsts…-)))

  4. yeah Bitch, taisni pa jebalu liberastiem un nacionali nogribejushiem

  5. Katram ir savi Rimi domino kauliņi, aka dibensāpīte, par ko pacepties – vai tā būtu imigrācija, horoskopi, čīkstētāji, dauņi vegāni, kuri savus veģetāros ēdienus atļaujas saukt par filejām, steikiem un karbonādēm, kretīni kaimiņi, kuri nevīžo aizvērt kāpņutelpas durvis, kādēļ tā mūždien ir svaiga gaisa piepildīta vai stulbā Veinberga, kura nesaprot, ka apšaubīt nenozīmīgu, taču endorfīna pārpilnu, sporta panākumu lomu Latvijas atpazīstamības veicināšanas jomā ir nāves grēks. Un katrs grib, lai pret viņa dibensāpi izturas ar maksimālu cieņu, kuras trūkums automātiski tiek kvalificēts kā neiecietība. Kā sekas tam top visādas dīvainas konstrukcijas, piemēram, liberāļi sludina iecietību, bet paši patiesībā ir visneiecietīgākie visā Visumā.

  6. Par tiem domino davaj sīkāk bļe!

  7. Sociopāts teoretizē par iecietības tēmu…
    Skaidrs, pat sadistiski tirāni – masu slepkavas nebūt nav tik neiecietīgi, kā nīstie liberāļi, kuri taču ir visneiecietīgākie visā Visumā (cik nu kuram tas Visums ir plašs).
    Kritiskā domāšana? Kas tas tāds?! Vienīgās patiesības sludināšanai pilnīgi pietiek par sava pārākuma un pārgudrības sajūtu, divkosību un… neiecietību.

  8. Vēl aizmirsi piebilst, ka iepērcies Maximā, ar sievu ej vakariņās uz Kabuki, pats nodokļus centies apiet un darbā tevi iekārtoja kāds nu jau nelaimīgs rada gabals. Mājās vannā tu čurā neizkāpjot un neizlejot ūdeni no tās, reizēm kad vannasistaba aizņemta tu čurā izlietnē, bet sabiedriskajās toaletēs uz klozetpoda kāp ar kājām. Privet savok!

  9. Labākais raksts kopš interneta sākuma. Perfekta dzīves esence. Fack society

  10. Rakstot gan jau biji pats sev iebāzis īkšķi pakaļā – tipa forši, bet vienlaicīgi čo ta pretīgi.

  11. Man pohuj uz ko autoram pohuj!

  12. Toms Tas kurš Ločmelis

    kā kulaks uz sievas acs ! wink wink bich

  13. Tu zini, kas notika ar Nīči pēc memuāru rakstīšanas?

  14. Šis ir kārtējais šķaudiens liberāļu un kaut kas uz haļavu virzienā!
    Cehs apsveicu ar vēl interesantāku stāstu par nobriedušas paaudzes īsteno smadzeņu darbību.
    Digitālajiem pogu karaļiem , lai paliek sateaukšanās par kārtējo laivu, Donaldu un viņa sievas tērpiem, par pašmāju zelteņu neturaskājaskopā dzīves nestilu.
    Veikals vēl nav vaļā un izrādas man nav kafija, ko brokastīs iedzert.
    Būs jāizmanto kioska pakalpojumi pie pieturas.
    Lai Ceha rūpniekiem nenodilst pogas.

  15. Es te arī tomēr tā kā gribēju kaut ko ieklepot.

  16. tomēr – priecājos, ja kādam iet vēl sūdīgāk;
    interesē arī kaimiņa brūnā strīpa apenēs, – ir par ko uzsist klaču.
    tā ka, viss pie kājas nemaz nav.

    Latvietis vidējais – statistiskais.

  17. Principā vienīgais, kas mani satrauc, ir tas, lai man būtu tīras drēbes, ērta mašīna, silts dzīvoklis, kārtīgi paēdusi un vesela ģimene (citāts ir raksta). Ja autors atteiktos no minētajām lietām, un joprojām saglabātu atturīgu attieksmi pret apkārtējo pasauli, tad tiešām viņa dvēseles stāvoklis pelnītu ievērību. Citādi tā vienaldzība ir tāda labi paēduša broilera vienaldzība, kas beidzas, kad silītē beidzas gardumi.

  18. Seskis tikko nodefinēja mirkli, kad Cements nomeditēsies līdz nirvānai.

Komentēt