Monthly Archives: oktobris 2017

Zudusī apātija Burkhartā: vētra pēc klusuma. V daļa

Pēc daikta iespiešanas stellatslēgā situācija Bāzeles namā kļuva mazāk saspīlēta. Vismaz tuvāko gadu un četrus mēnešus noteikti. Joakims aizvien bija nojūdzies un to apzinājās, Gotlība karjera aizvien auga savā diženumā, bet Augusts aizvien bija vecs, lādzīgs un strēba kafiju litriem. Bija sajūta, ka pēdējā laikā viņš bija sācis čāpstināt vairāk kā agrāk, bet gluži kā ar vemšanu no alkohola – arī Augusta šļurpstināšanās ieguva zināmu imunitāti, tai kļūstot par normālu sastāvdaļu no kopējā procesa.

Kas attiecas uz mani pašu, tad biju jau diezgan labi iedzīvojies un jutos kā savējais. Vienīgās reizes, kas aizvien spēja sagādāt neveiklus brīžus, bija, kad sanāca būt kontaktā ar Joakimu.

Pa šo laiku viņam bija uzradies jauns hobijs – naglošana. Bija sajūta, ka monotonais darbs reizē gan izklaidē, gan nomierina viņa grūto galvu. Joakimam raksturīgās spontānās agresijas kliedēšana bija svētība visiem mājas iedzīvotājiem.

Tiesa, skaidrs, ka vienam darboties ar asām lietām viņam nedrīkst ļaut, tāpēc šo procesu allažiņ uzraudzīja viņa brālis, labākais draugs un nu jau teju terapeits – Gotlībs, kurš centās izprast, kā tieši šāda tipa rokdarbi spēj tik ļoti atslābināt.

“Skaists putnu būris, Joakim,” Gotlībs novilka, vērodams no dēļiem sasisto kasti.

“Tas ir plauktiņš garšvielām,” atcirta brālis, kurš pat neizskatījās aizvainots par netiešo uzbraucienu.

– “Kad tā tuvāk paskatās – nudien. Pieliksim šo virtuvē pie sienas. Ko tu saki?”

Joakims bija priecīgs par tādu pagodinājumu, jo tagad viņa veikums varēs krist uz nerviem visiem un visu laiku. Turklāt vainas apziņas mākti, iespējams, apkārtējie būs spiesti tur turēt garšvielas un regulāri uzslavēt, cik burvīgs izstrādājums ir pie sienas. Tomēr tas bija niecīgs upuris, salīdzinot ar to, ka blakus istabā vairs neviens jau vairāk kā gadu nav centies pakārties.

Joakimam bija uzticēts iedzīt virtuves sienā divas nagliņas, kurās pakarināt garšvielu plauktu. Protams, šo darbu uzraudzīja gan Gotlībs, gan Augusts. Joakims sajutās teju kā savā personālizstādē un ar lielu atbildību iezīmēja nagliņas atrašanās vietu, to notēmēja un uzmanīgi, uzmanīgi iedzina.

Viarākkārt pārliecinājies, ka nagliņas turās stingri un striķīši, kas turēs viņa darinājumu, ir nostiprināti gana labi. Nē, viņš neuztraucās par savu skapīti. Joakima pedantiskās rīcības ir skaidrojamas ar bailēm izgāzties. Šajā momentā viņš pirmo reizi dzīvē jutās tā, it kā būtu izdarījis kaut ko nozīmīgu pārējiem. Rūpju bērns apzinājās, ka tas ir sīkums, kas tikai turēs garšvielas, taču viņš beidzot jutās lietderīgs un spēja emocionālā līmenī attaisnot savu eksistenci. Ja kaut kas noietu greizi, tas tikai atkal atgādinātu par viņa nevarēšanu izdarīt jebko jēgpilnu.

Un nekas greizi nenogāja. Plaukts turējās braši, tajā bija saliktas visas garšvielas, ko vien varēja atrast virtuvē, un viņa prezentācija bija noritējusi godam.

— — —

Es ienācu virtuvē – tur redzēju tikai Augustu, Gotlību un kaut ko jaunu pie sienas. Ātri uzmetis acis, es pastarpināti vaicāju: “Kas tas par sūdainu putnu būri pie sienas? Izskatās tā, it kā tur kāds dirsu pret sienu būtu noslaucījis.”

Augusts un Gotlībs klusējot saskatījās, bet aiz muguras es dzirdēju nokrītam āmuru un nagliņas.

Meklē šeit iepriekšējās “Zudusī apātija Burkhartā” daļas kontekstam.

Šadurski, ļauj krievvalodīgajiem senioriem studēt!

Regulārajiem lasītājiem: Tā kā, bļaģ, viens pimpis pagājušajā nedēļā uzrakstīja rakstu bez prikoliem un jūs visi nenormāli samīzāties, ka Cehs vairs nav ahujenijs, tad man nācās mēģināt izručīt situāciju, nahui…

Jaunajiem lasītājiem: Hei, hei, šeit ir mūsu jaunā versija par aktuālo Latvijā! :))

Jau pagājušajā nedēļā mēs, Cehs.lv kolektīvs, pārsteidzām lasītājus, fanus, komentāros pļūtītājus un sešas līdz astoņas kareivīgi noskaņotas interneta feministes ar pārsteidzoši pārdomātu un racionālu viedokli, neatbalstot seksuāla rakstura vardarbību pret nevienu no trim dzimumiem. Diemžēl jāsarūgtina, ka arī šajā nedēļā esam ķērušies pie ragiem vērša izmēra problēmai, kas Latvijas valsti ir dalījusi kopienās dekādēm ilgi. Un, kā jau tas ierasts, – arī šoreiz esam atraduši kompromisu, kas, mūsuprāt, dziedēs pāris iekaisušu augoņu valsts iedzīvotāju savstarpējās attiecībās. Nav par ko!

Cehs.lv mākslīgā intelekta laboratorijā vairāk nekā 10 iereibuši mērkaķi pirmdien cītīgi sekoja līdzi video tiešraidei no krievvalodīgo aktīvistu rīkotā protesta pret ieceri pāriet uz izglītību latviešu valodā. Sīki un smalki analizējot vizuālos materiālus (gan video tiešraides, gan foto galeriju), secinājām, ka protestu galvenokārt apmeklēja pirmspensijas un pensijas vecuma cilvēki, kas ir ļoti jocīgi, jo, pirmkārt, temats primāri attiecas uz jaunajiem cilvēkiem, otrkārt, ir skolēnu brīvlaiks un ar vārdiņu kontroldarbu vai kora nodarbību pasākuma kavēšanu attaisnot nevarētu, vai ne?

Tāpēc mēs, pielietojot apskaužamu dedukciju, varam droši pieņemt, ka izglītības valodas jautājums skolēniem un studentiem gluži vienkārši nav aktuāls. Teoriju, ka studenti un skolēni nav politiski aktīvi ļaudis un viņi nelabprāt iesaistās piketos, izslēdzām, jo pērn gan RPIVA, gan īstu augstskolu studentu protesti bija plaši pārstāvēti.

Bez akadēmiska pamatojuma analizējot šo jautājumu sīkāk, tas sāk šķist tikai loģiski. Cik daudzi Latvijā dzīvojoši krievu tautības jaunieši no tava paziņu loka nerunā valsts valodā?

Caurskatot savas sociālo tīklu lentes un atsaucot atmiņā studiju laika biedrus, pagalma kolēģus un tos džekus, kuri bērnībā no blakus pagalma nāca kauties, konstatējām ļoti lielu īpatsvaru par labu spējai apgūt latviešu valodu pie nosacījuma, ka tu esi vismaz pāris gadus pavadījis Latvijā.

Šajā situācijā par izglītības iegūšanu valsts valodā jauniešu vidū nav pamata satraukties, jo viņi acīmredzami jau sen ir iemācījušies valodu, atraduši domubiedrus un kopīgiem spēkiem būvē labāku mājvietu mums visiem. Piketa vidējais vecums tikai vēl un vēlreiz apstiprināja, ka savā domas lidojumā esam uz pareizā ceļa.

Taču tas nenozīmē, ka viss ir rožaini un nav problēmas, ko konstatēt. Vairāki simti cilvēku, kuri kliedza “urrāā” un “rokas nost no mūsu skolām”, tomēr nav ignorējams moments. Turpinām.

Skatoties uz visu racionāli, ir skaidrs, ka problēma mācīties latviešu valodā ir tikai cienījamāka vecuma kungiem un dāmām. Vēl jo vairāk. Nacionālais jautājums tik ļoti bija aizmiglojis sabiedrības acis, ka tā pat nespēja nolasīt acīmredzamu vēstījumu – piemēram, titula bildē redzamā kundze gados skaidri un gaiši, melns uz balta ir norādījusi, ka vēlas studēt krievu valodā.

Nav jābūt raķešu zinātniekam, lai saprastu, ka viņai tiešām ar studijām latviešu valodā varētu būt grūtības, ja viņa lielāko sava mūža daļu ir pavadījusi, runājot dzimtajā valodā. Bez sarkasma – mums ir jārespektē cilvēki, kuri ir ilgstoši Latvijas iedzīvotāji, bet apkārtējie apstākļi nav bijuši labvēlīgi valsts valodas apguvei pietiekamā līmenī, lai tajā varētu studēt.

Vecākiem cilvēkiem ir grūtāk mainīt savus paradumus un apgūt jaunas zināšanas – nav pārāk ilgi jātin atmiņa, lai atcerētos, kā vecmāmiņai reizi mēnesī nākas skaidrot, ko nozīmē pogas uz TV pults. Vai tu atļautos prasīt, lai viņa iemācās jaunu valodu?!

Gan nedaudz par to padomājot, gan izvērtējot piketu, ir skaidrs, ka pāriešana pilnībā uz latviešu valodu ir problemātiska tieši senioriem, tāpēc būtu negodīgi cienījama vecuma ļaudīm likt studēt, piemēram, mikroķirurģiju, valodā, kas nav viņu dzimtā. Šajā brīdī mēs diskreditējam jebkādas runas par kvalitatīvu mūžizglītību, senioru integrēšanu un viņu iespēju apgūt jaunas lietas. Un vai mēs kā valsts vēlamies vēl grūtākas vecumdienas saviem senioriem? Mūsuprāt, nē. Neskatoties uz viņu nacionalitāti.

Aicinām Kārli Šadurski ņemt vērā mūsu analīzi un paredzēt, ka mazākumtautību seniori drīkst apgūt pamatskolas, vidusskolas vai augstskolas vielu viņu dzimtajā valodā. Jo mēs esam par izglītotiem visiem sabiedrības slāņiem un ministru ieklausīšanos piketu vēstījumos, kad tie ir skaidri un gaiši definēti.

Ar jaunajiem cilvēkiem viss ir kārtībā, viņi par sevi parūpēsies labāk nekā tu par viņiem.

P.S. Tā kā Cehs.lv, būdams satīras portāls, kārtējo reizi aizskar tik nopietnu tēmu, šoreiz esam padomājuši par saviem regulārajiem lasītājiem. Lūk, smieklīgs “Imantas Babītes” skečs par cukurbietēm.

Kāds ir nolaupījis Vinniju Pūku

Love Riga

Paldies par iesūtīto bildi, Zane!

Seksuāla uzmākšanās Latvijā ir legāla

Seksuālā vardarbība ir daudz izplatītāka, nekā šķita, un tā skar visus cilvēkus visos vecumos un visos apģērbos. Davaj, tiekam ar šo tēmu galā, jo te nav par ko jokoties, un tas ir stulbi.
Runa ir par #MeToo jeb #EsArī akciju, kas pirms dažām dienām sāka iekarot sociālos tīklus. Viss sākās, kad vairākas augsta ranga Holivudas aktrises publiski apvainoja Hārviju Vainstīnu par seksuālu uzmākšanos. Drīz pievienojās arī citas izklaides industrijas darbinieces – nolēma pievērst sabiedrības uzmanību tam, ka ar seksuālu vardarbību saskaras ne tikai Holivudas daiļavas, bet ikviena sieviete pasaulē.

Arī Latvijas sociālie tīkli ātri uztvēra tēmu, tādējādi apliecinot, ka no seksuālās vardarbības cieš cilvēki visā pasaulē. Gribētos domāt, lielākā daļa apzinās, ka tā ir un vienmēr ir bijusi aktuāla problēma, jo būs ļoti grūti atrast tādu sievieti, kas nav apgrābstīta kādā publiskā vietā, piedzīvojusi seksuāli agresīvu uzmākšanos vai saņēmusi vismaz vienu mikropeņa attēlu. Ja kāds vīrietis iedomājas, ka tā nav problēma, lai paprasa savai draudzenei, sievai, māsai un tad mēģina kaut sekundi iztēloties, kā viņa mīļotajai sievietei uzmācas kaut kāds (piemēram) piedzēries vecis. Joprojām vienalga?

Tiklīdz Latvijas sievietes sāka dalīties ar savu #EsArī pieredzi, kā jau ierasts sociālajos tīklos, emocijas ņēma virsroku. Lūzušie šķēpi un ievainotie ego krita visur, izņemot problēmas dārziņu. No malas vērojot līdzpilsoņu dusmu viesuli, kas ievilkās vairāk nekā divu dienu garumā, varētu iezīmēt četras galvenās frontes puses (vārdi ir izdomāti): Alīna apgalvoja, ka sievietes visu laiku saskaras ar seksuālo vardarbību. Tomass pauda nepopulāru viedokli, ka sabiedrība satraucas tikai par seksuālo vardarbību pret sievietēm, kamēr no šādas vardarbības cietušie vīrieši netiek ņemti vērā. Reimonds uzskatīja, ka neredz problēmu, jo izvarošana jau ir aizliegta, bet uzšaut kādai smukai meičai pa dibenu ir drīzāk kompliments. Aivars pastrēba no bamšļa, uzkliedza mammai, lai viņa iet uz savu istabu, un pauda uzskatu, ka feministes ir neglītas cūkas, kuras izdomā neesošas problēmas, jo sen nav tikušas normāli izdrātētas.

Kā jau var nojaust, problēma ir sabiedrības domāšanas veidā, kas ir visnotaļ auglīga vide dzimumu nevienlīdzībai un seksuāla rakstura aizskārumiem. Neiztirzāsim, kur tam visam stiepjas saknes, taču sabiedrībā pastāv divi dominanti dzimuma arhetipi: sieviete ir pavarda sargātāja un brēkļu spiedēja pasaulē, vīrietis kačā musīšus un nekad neizrāda jūtas. Respektīvi, sievietes ir fiziski un emocionāli vājas, tāpēc viņas nevar par sevi pastāvēt, un vienīgais veids, kā viņas var rūpēties par savu drošību, ir samazināt riskus – nestaigāt tumsā, vispār nekur neiet vienai un galvenais – vilkt neglītu apģērbu, lai neizprovocētu kādu tēviņu. Ja ar sievieti tomēr kas notiek, tad viņa ir vainīga, jo nav ievērojusi visus drošības pasākumus. Vīrietis ņem, ko var paņemt, un cīnās par vietu vilku bara hierarhijā, neizrāda ne fiziskas, ne psiholoģiskas ciešanas, sak’, labāk nomirt kā vecim, nevis dzīvot kā nīkulim.

Ja joprojām neredzi problēmas, tad vai nu tu esi vienā bariņā ar “Islāma valsti”, vai Jūliju Stepaņenko un čaļiem no Nacionālās apvienības ierakumiem, kas spītīgi grib dzīvot arhaiskā utopijā.

Šīs divas stigmas – “pati vainīga, ka kļuvi par upuri” un “ciet klusu, citādi nebūsi vecis” – ir iemesls tam, kāpēc seksuāla rakstura vardarbība ir tik izplatīta – neviens par to nerunā. Ja cilvēks ir cietis no seksuālas vardarbības, pastāv ļoti liela iespējamība, ka viņš par to klusēs tieši kauna dēļ. Bet šī nerunāšana rada iespaidu, ka tā nav problēma. Taču, kā parāda #EsArī akcija, tā ir problēma un daudz izplatītāka, nekā līdz šim šķita. Jābeidz stigmatizēt upurus un atklāti jārunā par pārdzīvoto, jo tikai tā var apjaust seksuālās vardarbības patiesos mērogus.

Neapšaubāmi, sievietes visbiežāk cieš no seksuālas vardarbības, taču nedrīkst aizmirst, ka arī vīrieši nav no tās pasargāti ne bērnībā, ne arī pieauguši. Pastāv uzskats, ka vīrieši tikai priecātos, ja viņu dibenos ieķertos sieviete, un, pat ja dažos gadījumos tā būtu, lielākā daļa uz to reaģēs negatīvi. Jāpatur prātā, ka vīrieši kļūst par upuriem citiem vīriešiem. Seksuāla vardarbība visbiežāk ir dominances izrādīšana, un no tā cieš ļoti daudz cilvēku ieslodzījuma un nepilngadīgo labošanas iestādēs. Baidos gan, ka sabiedrības acīs personas, kas atrodas ieslodzījumā, vispār nevar pieskaitīt cilvēkiem, jo ir pārkāpušas likumu un tagad tiek uzturētas no mūsu nodokļiem.

Ja izvarošanai un seksuālai vardarbībai ir konkrēti krimināllikuma panti, tad seksuāla uzmākšanās nav atrunāta nevienā likuma pantā. Seksuālu uzmākšanos ir pat ļoti grūti definēt, jo, ja mēs pieņemam, ka bez uzaicinājuma apčamdīt daiļavas krūtis ir seksuāla uzmākšanās, tad atrast robežu, kur beidzas flirts un sākas seksuāla uzmākšanās, būs problemātiski, jo tā ne vienmēr būs fiziska. Robeža noteikti nevar būt adresātā izraisītās emocijas, jo atsevišķām meitenēm varētu sagādāt nepatīkamas emocijas, ja uzsmaidītu un telefona numuru palūgtu ne pārāk glīts puisis.

Ja tomēr tiktu veiktas izmaiņas likumdošanā, seksuāla uzmākšanās kļūtu krimināli sodāma, veiksmīgai apsūdzībai būtu nepieciešams pietiekams pamats ar pierādījumiem, kas nozīmētu, ka trolejbusā apgrābstītai meitenei būtu jāvēršas policijā, jāuztur apsūdzība, jāatpazīst trolejbusa grābstītājs gan video, gan klātienē un jāveic citas apgrūtinošas lietas, kuras varētu demoralizēt citas sievietes no perveļu sodīšanas.

Kāds vispār varētu būt risinājums? Uzskatām, ka sabiedrība jau ir spērusi pirmo soli cīņā ar perveļiem – ir sākts par to atklāti runāt. Nākamais solis būtu, ja pamatskolās par šīm tēmām sāktu aktīvi runāt, lai mazi bērni, kas vēl nepazīst seksualitāti, zinātu, kad viņiem draud briesmas un kā tādos gadījumos rīkoties. Domājams, ka bērnu izglītošana varētu arī samazināt nākotnes perveļu skaitu. Baidos, ka šobrīd izglītošana skolās nav pavirzījusies tālāk par “neejiet nekur vieni un neģērbieties izaicinoši”. Svarīgi ir arī mainīt veidu, kā mēs runājam par seksuālo vardarbību, jo šobrīd mūsu valoda ir centrēta uz upuri, kas prātos sasaista kauna sajūtu ar krišanu par upuri. Nevis “2015. gadā ir izvarotas x sievietes,” bet “2015. gadā n vīrieši ir izvarojuši sievietes”. Vēl mēs aicinātu ikvienu lasītāju padomāt, vai viņš/viņa nav iemesls kādam no #EsArī stāstiem.

Gardēžu klubs

Divi vienā = rasols + zemenes = salāti + deserts.

Bļaguška

Sāpju varde rudenīgā ancukā.

Sociāla depresija – draudzība, kas pamatīga kā 1000 šēri

Ārā jau kuro dienu līst lietus. To, kā izskatās vasara, palīdzēt atcerēties vien ekrāna tapete ar saulrietu idilliskā pludmalē, kurā smiltis ir uzkarsētas, bet ūdens tik zils, ka Gedroics tam veltījis vairākus tvītus. Pat drūmā laikā es spēju apmānīt savas smadzenes, lai domātu, ka viss ir kārtībā. Viss ir zem kontroles.

Vismaz es neesmu Sīrijā sagūstīts krievu algotnis, kurš ir sasiets un iemests bagāžniekā, nolemts skarbam liktenim, kas visticamāk neparedz tālāku dzīvošanu. Jā, piekrītu. Ļoti neparasts salīdzinājums, taču, kad neviļus ieraudzīju šādu stāstu ziņās, nopriecājos, cik jauki, ka tas neesmu es. Apmācies laiks un slapjums nav jauki, taču ziniet? Ar mani viss ir kārtībā.

Tomēr ne visi prot sevi mierināt. Mans draugs Mārcis deva zināt, ka viņa ieilgusī konference ar Komandoru ir mitējusies. “Man ir radošā un visāda citāda dekadence. Padod patronas,” nomirgoja īsziņa manā telefonā.

Priecādamies, ka beidzot viņš ir atguvis formu, kurā spēj salikt kopā teju divus pilnus teikumus, atbildēju ar “ja tev ir radošā dekadence, tev bija jāsaka, ka tu nevarēsi man padot patronas. Tu salauzi loģiku.”  Redziet, man šķita, ka viņš atsaucas uz leģendāru komiksu, tāpēc es spēlēju līdzi.

Tomēr viņam bija sava pieeja.

Mārcis: Nē, tev gluži vienkārši jāpadod man lodes, lai varu nošauties! Tā bija domāts, tu visu saplēsi
Sencis: Atvainojos. Neko darīt, nāksies vien dzīvot
Mārcis: Pimpis. Tu šo vēl pieminēsi, kad uzrakstīšu sirdi plosošu un depresīvu ierakstu feisbukā
Sencis: Es atstāšu komentāru par to, cik ļoti iedvesmojošs un drosmīgs tu esi
Mārcis: Paldies, tu esi īsts čomaks. Bratans.

Mārci turpināja mocīt depresija un alkoholisms, taču viņa saulriets idilliskā pludmalē bija notifikācijas sociālajos tīklos.

Humānists

Ford Tribal