Visa esošā bezjēdzīguma dzen

Anda trešo reizi nospieda uz zaļās Whatsapp bultiņas. Divi ķeksīši nozīmē, ka ziņa ir aizgājusi. Šī aplikācija viņai bija jauna, jo Anda centās izvairīties no viedtālruņa – tas padarīja cilvēku redzamu lielajām korporācijām, kuras zog personas datus. Taču Egijas gadījumā tas bija savādāk – Sandris bija minējis, ka Egija pārsvarā ir Whatsapp, un tur neko nevarēja darīt.
Viņas nebija redzējušās gandrīz divdesmit gadus – kopš vidusskolas laikiem. Anda bija vieglatlēte un matemātiķe, Egijai bija violeta uzkasīta čolka un viņa vienmēr mīcījās ar kaut kādiem alternatīvajiem puišiem pa radio mezglu un bastoja stundas. Taču par brīnumu, Egija bija nonākusi bankā vadošā amatā, kas bija apstiprinājums tam, ka viņa kalpoja korporācijām. Bet tas šobrīd nebija svarīgi. Svarīgākais bija sarunāt tikšanos un panākt izvirzīto mērķi.
Anda palūkojās telefonā, un zaļā ikoniņa, kā juzdama skatienu, izlēca uz telefona ekrāna.
“Davai, tad tiekamies vienos Sparģelī. C u xxx”

“Sparģelis” bija pārcenots itāļu restorāns, kurš orientējās uz pusdienām par puslīdz demokrātiskām cenām par sauju makaronu ar tomātu mērci no bundžas. Te lielākoties pulcējās darbinieki no tuvējās bankas (tai skaitā Egija) un vienas ministrijas klerki, kuri vēlāk ietagoja sevi Feisbukā, jo vakariņām “Sparģelis” bija samērā smalka vieta.
“Andočkinnnn! Simts gadu!”
Egija izskatījās tikpat neprātīga kā skolas laikā, gan bez violetās čolkas, taču sarkanā naktskreklā.  (Vai bankās visi nestaigā kostīmos? Vismaz tā Anda bija iedomājusies. Taču acīmredzot uz Egiju tas neattiecās.)
“Eguciiiii!”
Sekoja obligātā apsveicināšanās, apkampšanās un pusdienu pasūtīšana – tie paši makaroni, Egija paņēma vēl saldo, Anda nolēma taupības nolūkos to izlaist.
“Pa mazajam aliņam?”
Anda pamāja. Alus gan “Sparģelī” nenāca no vietējām darītavām, taču nekas, šoreiz mērķis attaisnoja līdzekļus.
“Kā iet vispār? Ko tu tur dari bankā?
“Ai, nu tā, ņemos ar kredītiem… Ko tu?”
“Jā, par to es tieši gribēju parunāt. Lieta tāda, ka esmu iesaistījusies vienā organizācijā, kura taisās glābt mūsu planētu. Un es domāju, ka jūsu bankai varētu būt interese.”
“Interese par ko?”
“Par kūstošajiem ledājiem.”
“Okei. Un?”
“Lieta tāda…” Anda izvilka no somiņas Sandra sagatavoto materiālu. Tas bija buklets ar grafikiem, kā zemeslode ies bojā, ja ledāji turpinās kust iepriekšējā tempā. Grafiki bija tieši orientēti uz Egijas tipa finansistiem un ekonomistiem, viņiem vajadzēja saprast skaitļu valodu. Māksliniekiem – tiem vispār trūka naudas, lai gan dažiem tomēr neizskaidrojamā kārtā tā figurēja – bija paredzēts plakāts ar milzīgu mirstošu balto lāci.

Taču Egija, paņēmusi bukletu, domīgi pagrozīja to rokās un nolika blakus pelnu traukam. Šķiet, grafiki viņu neuzbudināja.
“Nu, un ko jūs ar to visu gribat panākt?”
“Kā –  ko? Mēs gribam glābt zemeslodi.”
“Priekš kam?”
“Nu… Priekš mātes zemes.”
Egija izvilka cigareti.
“Zini ko?… Tavs buklets ir labs, bet zemeslode tāpat agri vai vēlu ies bojā. VISS ies bojā. Vienkārši – viss. Kāda jēga tad cepties?”
Anda ievilka elpu.
“Nu, bet priekš bērniem? Tev ir bērni?”
“Tak Ivčiks jau tūlīt universitātē stājas. Tu nezināji, ka mums ar Zirnīti piedzima meita jau pirmajā kursā ?”
Anda piekrītoši noņurdēja. Viņa tajā laikā meditēja Indijā un nebija sekojusi klasesbiedru gaitām.
“Un tev ir vienalga, kas notiek ar zemeslodi?”
“Zini, ko?”
Egija aizkūpināja cigareti un iepūta dūmus Andai tieši padusē.
“Man ir pilnīgi pajāt.”

 

  1. Vēlēšanās glābt planētu rada ciešanas. Vēlēšanās neglābt planētu arī rada ciešanas. Ciešanas sako. Abrīvojies no nepareizām vēlmēm. Tikai 4 nedēļas. Nekādas diētas, debili jogas vingrinājumi vai sevis vainošana. Pareizasdomas, parezivārdi, pareizidarbi, pareizasdomas, parezivārdi, pareizidarbi, pareizasdomas, parezivārdi, pareizidarbi

  2. Nīče zārkā viegli pasmaida

  3. Planētai nekas nenotiks lol, tā eksistēs vēl dahuja gadus un mēs te pilnīgi neko nevaram ietekmēt. Arī dzīvība kaut kādā formā eksistēs, par spīti visiem plūdiem, meteorītiem, kodolziemām un pārējām kataklizmām.

    Kad mēs runājam par planētas glābšanu, mēs īstenībā runājam par civilizācijas un savas sugas glābšanu. Jo mēs saprotam, ka civilizācijas un sugas mēdz aiziet pa pipelēm uz neatgriešanos.

    Vispār, mūsu sugai aizejot pa pipelēm, zemeslode tieši arī tiktu visefektīvāk izglābta. Visu pārņemtu džungļi, pēc 100 000 gadiem visi plastmasas maisiņi būtu sadalījušies, noteikti, ka visur kūsātu dzīvība un visur būtu iestājies dabiskais līdzsvars.

  4. nu ok – viena saka, ka vajag glābt, otra saka – pajāt. so what? un kur tur kaut kas smieklīgs? tā vienkārši ir, vienmēr būs viena tāda un otra tāda. no ceha par pasaules glābšanas tēmu sagaidītu ko šerpāku kā vienkārši – pajāt.

  5. Jūs, ibiom, ar to nabaga Sandri tiekat galā. Sākumā viņš tā kā Egijas jobers, kas norāda uz viņas aizraušanos ar Whatsapp, bet tālāk jau kotējas kā bukletu izsniedzējs Andai.
    Ņistikovočka odnako, ibiom.

  6. Kāpēc, diez, Čeburekam tāda interese par nenozīmīgo Sandri?… Atgādina kādu, sāpīte iesmeldzās?…

  7. Jā, šerpāks nobeigums derēja. Varbūt Anda svētās dusmās varēja noplūkt Egiju kā šmorējamu vistu vai mesties dejā uz galda pa pliko, lai savāktu līdzekļus zemesmātes aizsardzībai.

  8. Nu jau “cehistiem” vairs nekā svētā – apņirdz kristietību, izsmej par mūsu planētas nākotni norūpējušos. Skumji… Bet patiesi, velns lai parauj!

  9. Kur var tās tabletes kuras tu ēd ,var dabūt?

  10. Varēja vēl nobeigumā pasūtīt delfīna steiku bļe

  11. SHITas taču jau bija vienreiz, ne?
    Kur bārā kāds vai kāda boreja kādam neiejutigam personāžam par pasaules galu un grīnpīss kustibu?
    Palabojiet ja kļūdos

  12. Brīžiem uzmācas sajūta ka šeit komentē Berlines bezpajumtnieki no Latvijas. Bet patiesībā – “Man ir pilnīgi pajāt.”

  13. Vākt naudu Zemes aizsardzībai ??!!…. pilnīgs tupums….tipa vākt spirtu IQ aizsardzībai :)
    Daudz pat prātīgāk būtu iemācīties naudu ēst !!!

  14. Sparģelis nav nekāds restorāns, bet mavku māja Sparģeļu ielā.

  15. Planētas nākotne, liekas, rūp vienīgi dāmām. Veči iedzer alu un visgudri komentē.

  16. a man pat ir pajāt, ka kādam ir pajāt kaut ko

Komentēt