Suņa sirds

Vakara saules zaķīši draiskojās zeltainā retrīvera slapjajā kažokā, kamēr suņa aste cītīgi slaucīja pludmales smiltis. Kāds garāmejošs pārītis apstājās, lai idillisko ainiņu iemūžinātu.

„Asnāt, iečeko, cik viņš domīgi skatās saulrietā! Un kaut kādi idioti vēl saka, ka dzīvnieki nejūt kā cilvēki!”

Zilčolkainā jaunkundze iegrūda klusējošajam Asnātam rokās savu koka grozāmgrābsli (pirkts ironiski, protams) un cūku pupu-kolrābja smūtija krūzi, bet pati no mugursomas izvilka aplupušu Zenītu un izplājās smiltīs uz vēdera, kur tusnīja krietnu pusminūti, pirms atskanēja slēdža klakšķis.

„Šī būs episka! Suncisuncisunci! Ja tu šito bildi ieliktu Tinderī, visas kuces būtu tavējās, haha! Vai ne, Asni, hahaha!”

Asnāts tikmēr prātā ne bez sūrmes apviļāja to liktenīgo tindersvaipu pa labi, kas viņu bija nogādājis pie sāniem šai šķiedru strebjošajai būtnei. Bet nu toreiz viņš bija pālī, un vispār jebkāda mikla grēka vaga ir labāka par nekādu. Neko… kad Maruta būs aizņemta, interneta komentāru kaujās aizstāvot sīriešus un ASV studenšu tiesības pasē ierakstīt dzimumu „pežnese”  vai „testofermone”, būs jāpasvaipo aktīvāk. Gan jau kaut kas nosmelsies.

Suns turpināja vērties jūras virzienā arī tad, kad abi jau bija sen gabalā. Pagriezās un prom viņš devās tikai pēc tam, kad viļņi krastā bija izvēluši čivauvas līķi. Čivauvas, kuru viņš pirms pusstundas bija aiz kaklasiksnas ievilcis līdz trešajam sēklim un tur atstājis.

„Vaimandieniņ, cik skaists suns! Nāksi man līdzi?” čiepstināja večiņa, kasīdama retrīvera aizausi: „Nu, iesim?”

Jā, un turpmāk pārtikt no ceptiem kartupeļiem un sīpoliem? Paldies, nē. Suns palika, kur sēdējis.

„Labi, labi, nenāc ar’, lepnais.” Tantiņa sāka čāpot augšā pa rupjām šķembām nobērto, lēzeno uzkalniņu līdz sliedēm. Pārlikusi pāri sliedei vienu filca zābakā tērpto kāju, tad otru, saņēmās un pārvilka pāri arī iepirkumu ratiņus. Līdz panurāmai vajag paspēt.

Te kāds viņu maigi aiz mēteļa strēbeles maigi pavilka atpakaļ. „Vaimandieniņ, kas tad… vai!” Tas tur aiz muguras elsa un turpināja, līdz tanktuks tika nosēdināts uz pēcpuses. „Duksi, ko tu dari?” Sieviņa centās uztrausties kājās, bet suņa ķepas uz pleciem visus vecās miesas pūliņus padarīja veltīgus.

Panorāma sākās precīzi minūti minūtē, kā jau allaž, bet vilcienu reisi šovakar kavējās par stundu. Uzkopšana, bildēšana, protokoli.

„Stāt, kropli, šaušu!”
„Nešauniet, lūtsfu!”
„Laid vaļā bērnu, tfu, liec zemē, nelaid vaļā, nelaid! Uz tilta noliec!” policists kliedza uz acīmredzami ļoti nemākulīgi pašdarinātā retrīvera kostīmā tērptu vīrieti, kurš sēdēja uz tilta margas ar mazu meitēnu rokās. Šņukstošais vīrietis uzreiz paklausīja, arī pats notrausās no margas, tad skrēja virsū policistam. Viņš ļoti gribēja kādu apskaut, bet policists viņu sašāva. „Nesfakiet mammai, nesfakiet mammai, mammai nepatīk spfēle!” zemē gaudoja Andris, plēšot no pakauša retrīvera kostīma spalvu kumšķus.

Viņš nekad nevienam nebija gribējis darīt pāri. Andrim tā bija tikai viņa mīļākās filmas iespaidota rotaļa. „Badijs spēlē vājprātīgu slepkavu”.

12 Replies to “Suņa sirds”

    1. Pievēršanās alternatīviem barības avotiem ir veids, kā izkļūt no bioloģiskās nolemtības un kāpt pa evolūcijas kāpnēm – no primitīvas mednieku/vācēju sugas līdz kosmosa iekarotājiem un Galaktikas sargiem. Vai pat Haosa priesteriem!

      Vai tad tu negribi, lai sunīši lido kosmosā?!
      https://www.youtube.com/watch?v=fi7u0A2UUx0

  1. Tā štelle ar sunīšiem reāli strādā. Reiz Ceha komentāros ierakstīju frāzi par suņa kakām un man uzreiz piesekojās kucīte. Būsit jau pamanījuši.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *