Rindu dzen

Kopš agras bērnības mani ir nomācis eksistenciāls jautājums – ko iesākt ar savu dzīvi? Tikai nepārprotiet, neesmu gejs vai botāniķis, kurš dzīves jēgu meklē, 13. reizi noskatoties “Gredzenu Pavēlnieku”. Esmu normāls džeks, man viss ir bijis – hokeja treniņi bērnībā, kautiņi ar krieviem, velāk izklaides koijotos un attiecīgās 69 naktis ar to apmeklētājām. Esmu jaucis javu ar rokām un novedis dāmu līdz skvirtam. Esmu veikojis, veipojis un nopircis skriešanas kurpes par nesamērīgu cenu. Esmu ieguvis diplomu – hujiplomu – un apprecējies. Man ir mašīna un pat bērns. Pērku sievasmātei puķes dzimšanas dienā un māku ne tikai izvārīt pelmeņus, bet pagatavot labu steiku un uztaisīt zivju zupu.

Taču dziļākais nav mainījies. Lai gan joprojām klausos Morbid Angel un ticu, ka sievas kunkstieni liecina par netēlotu orgasmu, mani nav atlaidusi bērnības sāpe – ko, pie velna, darīt ar savu dzīvi? Patiesībā tā ir tikai pletusies dziļumā. Ja bērnībā vai jaunībā tas bija vienkāršāk, pietika vienkārši atdauzīt kaimiņus, piezīmēt učenes portretam ūsas vai nocopēt beibi ar lielākajām krūtīm, tad patlaban tas ir daudz sarežģītāk. Problēma laikam ir tā, ka esmu vienīgais bērns, man vienmēr ir bijis daudz laika domāt – vecāki izšķīrās, pirms izdomāja pieviest vēl vienu brēkuli. Turklāt esmu vienmēr bez īpašas piepūles bijis pietiekami veiksmīgs. Man ir Audi A6, dzīvoklis klusajā centrā un, kā jau teicu, ģimene. Iedzert man patīk, reizēm pamētāju buceni ar čomiem (esmu 1,98 m), bērns aug un sāk izdvest artikulētas skaņas, sieva joprojām patīk, taču tas vienalga neatrisina problēmu – ko iesākt ar savu nolādēto dzīvi? Ko? Gaidīt kārtējo copi, braukt uz Kanārijām katru ziemu, lādēties par politiku, ieviest mīļāko, rakstīt romānu? Pēdējos darīt vienkārši neredzu motivāciju. Politika ir domāta lumpeņiem, mīļākā – dārgi, romāns – nekad neesmu bijis radošais tips. Esmu vienkāršs džeks, kuram patīk sports, komēdijas un nauda.

Mani viņa pārsteidza negaidot. Melnas dizaineru skrandas – apmēram kā mammai, spilgi sarkanas lūpas, milzīga rozes broša pie krūtīm. Gadi – no četrdesmit līdz septiņdesmit pieciem. Svars – 2,75 sievasmātes + vaigi.
“Vai Jūs man, lūdzu, nepalīdzētu? Jāiet uz pilsonības un migrācijas dienestu saņemt pasi. Tur viss kas jāspaida, es nezinu, un man jau nav tā telefona…”
Sākumā es noskurinājos. Biju tieši ceļā uz Vīna Studiju, lai sievas māsai nopirktu Gewürztraminer dzimšanas dienā, bet tad kaut kas babuļa balsī mani uzrunāja. Laikam atcerējos mirušo vecmāmiņu.

“Kur Jums jāiet? Ja tas nebūs ilgi…”

Tālāk mēs devāmies tumšā ejā. Tumšākā, nekā Alise iekrita ar Balto Zaķi: tur bija pakāpieni, sviedru smārds un cilvēki, kuri bezgalīgā rindā stāvēja uz kāpnēm, daži pat gulēja. Mana pavadone veikli paņēma numuriņu automātā – vispār viņa nemaz nebija tik bezpalīdzīga, – un pēc tam, atbalstījusies, pret manu plecu, iemiga.
“Sakiet, cik Jums gadu? Un kāds ir Jūsu mērķis dzīvē?”
Es palūkojos apkārt. Uzrunātājs bija apmēram mana vecuma vīrietis, kura seju klāja bieza bārda. Taču viņš nebija hipsteris, bija redzams, ka bārda ir viņa patiesā pārliecība.
“Es…”
Tālāk mēs attīstījām apmēram trīsdesmit minūšu sarunu, kuras laikā mana pavadone omulīgi iežagojās, laikpalaikam pamostoties. Diemžēl pēc laiciņa pienāca viņas rindas kārtas numurs un kundzei bija jādodas projām. Atvadoties es nezin kāpēc pakniksēju.

Nākamajā dienā jau mērķtiecīgi piebraucu pie Pilsonības un imigrācijas lietu pārvaldes. Tā bija kļūda, jo rinda no rīta nebija tik liela, visi bija miegaini, un neviens nevēlējās ar mani iesaistīties sarunās. Es devos uz Rimi – vēl viena kļūda, sasodītie pašnorēķināšanās automāti bija izskauduši jebkādas rindas un pie kasēm grīļojās tikai pāris kaķtantiņas un bomži.

Devos uz VID – tas pats. Nolādētā numuriņu sistēma nīcināja rindas un lika cilvēkiem kustēties kā skudrām, tas pats Zemesgrāmatu nodaļā. Īsts balzāms uz brūcēm bija Centrālās Stacijas pasts – tur es iegrimu stundu ilgā diskusijā ar pensionāru par Čehoslovākijas okupāciju un Prāgas pavasari.

Neilgā laikā atradu savas mīļākās rindas – protams, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, apaļīgā guru bija mani jau pašā sākumā uzvedusi uz veiksmīga ceļa, un es kā muļķa sprīdītis atgriezos dzimtenē. Cilvēki bija pārāk slinki, lai vīžotu reģistrēties internetā, stundām gulēja uz kāpnēm, lai saņemtu pases, un tur varēja atrast īstenas pērles. Tas pats pasts – zelta krātuve sarunām par vēsturi. Kā arī dažas banku filiāles, bet neminēšu kuras, jo zinu, ka tik daudzi mokās neziņā, ko iesākt ar savu dzīvi, un, ja visi mani konkurenti pārvāksies uz rindām, tad par ko mēs runāsim?

  1. Baigais štrunts.

  2. Pļavnieku Maximas Swedbankā var atrast dzīves jēgu. Mani vienmēr ir uzbudinājis tas smārds, kas virmo tai koridorī. Pēc cementa un tirgus smaržojoši darbaļaudis pie naudas iemaksas automāta, no tālienes atvirmo cancan picas un Maximas kulinārijas suši, blakus nes pēc puķēm/grāmatām/kurpēm.
    Un visam pa vidu swedbank klientūra, kas stāv rindā, taisa pikniku, spriež par aizjūras zemju politiku un gaida savu kārtu, lai apmaksātu rēķinus.
    Man vienmēr stāv, kad eju tur cauri.

  3. Piedzīvoju līdzīgu atklāsmi, kad gadījās braukt ar autobusu no Rīgas uz attālu Latvijas pilsētu. ~100 km no Rīgas, kad apradu ar savdabīgo pasažieru aromātu un sāku ieklausīties sarunās, sapratu, ka esmu pilnībā ārā no sava burbuļa. Vajadzētu kādreiz atkārtot. Protams, tas nesniedza atbildi uz jautājumu – ko iesākt ar savu nolādēto dzīvi?

  4. Eu, Kabacis nav sašņorējies filozofos?!…

  5. 2-reiz lasīju un pēc tam vēlreiz no otra gala. Bet joprojām nesaprotu, kur te humors vai satīra?

  6. Tūlīt bridīs iekšā Jēzuliņa mīlētāji un sāks – “Tev, lūk, nav dzīvei jēgas, jo negribi mīlēt Jēzu!”. Un ļečīs vienā laidā, neskatoties uz to, ka Jēzus nomira, jo bija vājš un stulbs ©.

  7. Ne pieprasījums, ne piedāvājums

  8. Izlasi Hermaņa Heses Sidhartu, noņem garumzīmi balzamam un tā sievietes masa 2,75 atbilst jaundzimušajam.
    Jā, es arī meklēju, piesienos, pieduros sabiedriskajā, lūkojos lejā pa logu, domāju par to kāpēc Austrumeiropai opiju piegādā sūdīgāku nekā Vakareiropai. Vai uz būtiskajiem, pat uz tiem, kas vēl nav uzdoti, atbildes atnāk pašaas?

  9. Ja vēlreiz nodrukāsiet šim līdzīgu fufeli, jūsu portālu neapmeklēšu/ Punkts un paragrāfs!!!!

  10. Cilvēkam ir trīs pamatinstinkti – izdzīvošana (drošība), dzimtas turpināšana un dominēšana. Autors, cik noprotu, ir nodrošināts, ar diplomu, cienījamu amatu un ģimeni. It kā viss piepildīts, bet laimes kā nav tā nav. Tādu cilvēku ir miljoniem. Tas tāpēc, ka cilvēka dzīves mērķis ir gluži pretējs – iemācīties kontrolēt savus instinktus un pakļaut tos. Dzīvot no rokas mutē, atteikties no karjeras, naudas, seksa, īpašuma un citām iztukšojošām lietām, iemācīties kalpot citiem, negaidot atlīdzību un atzinību. Kā mācīja filozofs Buda – cilvēks laimi var iegūt, tikai atsakoties no savām vēlmēm!

    • Tu vēl neesi atteicies no vēlmes dzīvot?!
      Droši vien jūties ļoti nelaimīgs, ka vēl aizvien neesi padarījis sev galu.

    • Buda pienes aliņu uz pohām īstenajam skolotājam – Nahdarim. Dzerbudisma raksti ir vairāk kā 600 dienas seni un tie ir pierādījuši sevi ejot cauri laikam un pieredzei. Dzerbudisms ir mainījis jau desmitiem cilvēku dzīves, un tikai tā mācības ir īstais ceļš nah!

    • Vispēcīgākais pamatinstinkts esot sevis attaisnošana. Runā, ka pat spēcīgāks par izdzīvošanas.

  11. Vai samarieši brauc ar ladām?

  12. Ko nozīme “dzen”? Kur dzen, kas dzen, kāpēc dzen, ko dzen…

  13. Mļe, nu kā var klausīties Morbid Angel un tajā pašā laikā iet uz koijotiem??? Vnk pizģec!

  14. Komentētāji lohi.

    Autoram ieteiktu izveidot pagrīdes kautiņu klubu.

  15. Jā, atgādināja Fight club.
    Un tur, kur skan Morbid A, nevar dabūt smukas meičas

Komentēt