Nāk rudens izgreznot neko

Nāk rudens izdaiļot Latviju? Zelta lapkritis, ābolu smarža un rudens sēņu garša? Nē – dubļi, peļķes un drīz jau arī tā smilšu-sāls-sniega kombinācija, pie kuras esam tik ļoti pieraduši, ka to varēs iekļaut Latvijas kultūras kanonā blakus kapusvētkiem un “Limuzīnam Jāņu nakts krāsā”.
Lai arī laikapstākļi Latvijas iedzīvotājus, maigi izsakoties, nelutina, jāatzīst, ka man te ļoti patīk vasarā. Jūlijs un augusts šeit cilvēkos atraisa gūzmu sentimentālu un patīkamu emociju. Pat man pietrūks silto vakara pastaigu pa Rīgas kluso centru un vecpilsētu, iespējas sajust gaisā dažādu ēdienu aromātus, klausīties visdažādāko ļaužu līksmībā.

Man pietrūks pat visu dīvaino pilsētas personāžu, piemēram, motoreļļas bezpajumtnieku, kas sapulcējas iepretim Brīvības piemineklim un mīņājas blakus saviem motocikliem, lai izrādītos viens otram. Kāpēc es viņus saucu par motoreļļas bezpajumtniekiem? Jo viņi pavada dienas lielāko daļu garāžā vai saulē, smērējoties ar eļļām, pievelkot uzgriežņus, un, kad viņi ir saķīlējuši savus dzelzs rumakus un aizbraukuši “kotēties” pie makdonalda, viņu sejas ir netīras un nogurušas, mati ir saburzīti un acu skatieni tukši kā zombijiem.

Vienīgais, kas viņus vizuāli atšķir no patiesiem bezpajumtniekiem, ir fakts, ka starp viņu kājām ir nevis gangrēna, bet viens no visvairāk uz nerviem krītošajiem trokšņiem vairāku tūkstošu vērtībā. Pie velna, man pat pietrūks to dažu velosipēdistu, kuri brauc pa pilsētas ielām, neturot rokas uz stūres. Noteikti esat pamanījuši, es viņus dēvēju par gaiļiem uz riteņiem, jo viņi brauc tik lepni un pompozi, uz krūtīm sakrustotām rokām, it kā viņi joprojām izrādītos savai mammai.

Rīt ir pirmais septembris. Ar to gan es negrasos kādu apsveikt, jo nav neviena, kas gaidītu šo datumu. Pirmkārt, kā jau pieminēju, varam uzskatīt, ka divus mēnešus ilgā vasara ir beigusies – sieviete var pat bērnu iznēsāt ātrāk, nekā sagaidīt nākamo silto vakaru. Otrkārt, sākas jaunais mācību gads, kas skolniekiem nozīmē atgriešanos fiziski un psiholoģiski traumatiskā vidē, studentu nenokārtoto parādu čupai birst klāt jauni priekšmeti, vecākiem tas nozīmē kropļojošus izdevumus par skolām, burtnīcām, apģērbiem utt.

Lielākajai daļai mācību gads ar pirmo septembri ir sācies jau bērnudārzā, kas ir drīzāk izklaidējošs pasākums, un vienīgais trūkums tur ir piespiedu došanās diendusā un negaršīgais ēdiens. No bērnudārza jēga ir tikai vecākiem, jo viņi var atgriezties pelnīt valstij nodokļus, kamēr mazie jānīši un anniņas var būt netīri arī kaut kur citur. Tā vai citādi, no dārziņa bērni atceras labi ja divas vai trīs epizodes, kas lielkākajā daļā gadījumu ir saistītas ar pirmo traumu – rētu vai riebumu pret kādu ēdienu.

Pamatskola un vidusskola ir tā vieta, kur cilvēkam sākas patiesais riebums pret rudens iestāšanos. Īpatnēji, ka skolas allaž reklamē sevi kā vietas, kur tiek identificēti bērnu talanti un pievērsta pastiprināta uzmanība, lai tos attīstītu. Lai nūģis, kuram padodas matemātika, varētu kļūt par Nobela prēmijas laureātu, lai knēvelis, kuram padodas zīmēšana, varētu karināt savus darbus līdzās Rozentālam, lai fiziski spēcīgais muļķis varētu kost olimpiskajā medaļā. No pieredzes varu tikai teikt – ja skola kaut kam sagatavo, tad tikai dzīvei cietumā vai totalitārismā. Un veiksme vairāk būs atkarīga no tā, cik ļoti cilvēks spēs skolā iegūto pieredzi sagremot un neņemt pie sirds.

Cilvēkam skolā nākas iemācīties izdzīvot dažādu hierarhiju haosā, kur visi dažādie ķipariņi noreducējas līdz aritmētiskajam vidējam. Klases iekšienē pastāv spēka hierarhija, kur atlēts sitīs nūģi, jo citādi nespēj artikulēt savu frustrāciju par piedzimšanu nelabvēlīgā ģimenē. Nūģa vēlme izcelties pazūd zem zilumiem, atlēta traumu plaisas palielina stiprāki muļķi no vecākajām klasēm, meitenes iemācās, ka sociālā hierarhija ļoti stipri korelē ar materiālo labklājību, nevis ambīcijām un uzcītību. Skolotāji ir trūcīgi un noguruši, viņi pilda tikai tiesneša lomu, sodot un apbalvojot. Un tie daži apdāvinātie, kas klasē ir, iemācās turēt muti, lai nedabūtu pa muti. Nav brīnums, ka esam tur, kur esam, ka skolās netiek kārtoti eksāmeni matemātikā un fizikā, jo vecāki uzskata, ka “nau vērc”, jo skola tāpat dzīvei neko noderīgu neiemāca. Lūk, tā šeit top cilvēki bez ambīcijām, kas ir priecīgi par to, kas ir, un vairāk viņiem nevajag, jo tad, pasarg’ Dievs, būs jāceļas un kaut kas jādara.

Nāk rudens izdaiļot Latviju? Zelta lapkritis, ābolu smarža un rudens sēņu garša? Nē – dubļi, peļķes un drīz jau arī tā smilšu-sāls-sniega kombinācija, pie kuras esam tik ļoti pieraduši, ka to varēs iekļaut Latvijas kultūras kanonā blakus kapusvētkiem un “Limuzīnam Jāņu nakts krāsā”. Šajā gadā, it kā cēlu mērķu labad, Rīgas mērs ir nolēmis padarīt pilsētniekiem rudeni daudz neizturamāku, proti – vienlaicīgi remontējot teju visas pilsētas galvenās ielas. Uzskatu, ka tas ir ļoti labs solis no Rīgas mēra puses, jo neļāva atslābt un pilnībā izbaudīt bezrūpīgu vasaru. Neizstaigājamās ietves, neizbraucamās ielas un putekļu daudzums neļāva aizmirst, ka tāds ir parastais dzīves ritums šajā valstī un pilsētā. Mēs nedrīkstam kļūt izlutināti, lai spētu samierināties ar desmit mēnešiem tumsas un aukstuma. Varbūt Nils nolēma izdangāt Rīgas ielas, lai, kad Putins izlien no Dvinas un jautā, vai Rīga ir gatava, viņš var atbildēt – nē, nē, vēl nav gatava. (nervozi smiekli)

P.S. Jauktu rasu homoseksuālas ģimenes ir labākas par tradicionālajām ģimenēm.

  1. Stulbs raksts.
    Tas būtu humors, ja tā būtu satīra par reālu situāciju nevis paša izdomātām muļķībām. Smieklīgi liktos tikai tādiem dundukiem, kuri ir spējīgi nobalsot pa nušakovu.
    Rakstīt rakstīšanas pēc ir tizli.

  2. Teicami!
    Apokaliptiski rudenīga ieskaņa burvīgajai dainisko troļļu etīdei – Rudentiņis bagāts vīrs! Paralēli skolai daudziem cilvēkiem jāpiedalās ražas novākšanā – gatavošanās niknai konkurencei ar mežacūkām kartupeļu lauka dubļos, dažādu nesaprotamu augu novākšanai u.t.t. Vecomāte, čāpstinādama simtgadīgo muti, lauž spičkas uz zīlē – bada gads, nomirsim šoziem badā vai izdosies tomēr izķēpt. Turamies!

  3. Gaumīgi. Sākot ar ievadu, beidzot ar post scriptum remarku un gifu.

  4. nē nu jā, nē nu vispār

  5. Vienīgais, kam varu piekrist, ir pats pēdējais apgalvojums.

  6. Skola. Tieshi kaa tu raksti. Uztaisiija no manis cilveeku ar meerkjiem un ambiicijaam. Tagad jaaiey un jaadata ibio, bet vareetu tak tik smuki pirst diivaanaa pie tv…

  7. Murmuli Latvija nebeidzas pie Juglas. Tas viss ir pie jums Ušakovlendā. Ja Tu gribi redzēt rudens izgreznotu Latviju, brauc pie mums pāķiem un varēsi normāli sajust rudeni, bāžot roku kartupeļvagā.

  8. Nobala prēmiju matemātikā nepasniedz!

  9. Citējot vienu no jaunās paaudzes dzejniekiem: “sanāk, sanāk te visi ar sūdzībām, jo nav taču neviena kam klātos vēl sūdīgāk”

  10. Raksts sūds, autors lohs

Komentēt